"Saullēkta Nesējs", [C] [PZP] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Saullēkta Nesējs.


Bija pienākusi ilgi gaidītā diena, visskaistākā gada diena. Ikviens vecpilsētas stūrītis bija izpušķots ar spožām lampiņām, egļu zariņiem un krāsainām virtenēm. tieši iepretim Rātsnamam bija milzīga eglīte, gaumīgi rotāta, ar zeltītu zvaigzni pašā galotnē, un gaišām lampiņu virtenēm, ar zelta bumbiņām zaru galos un brīnišķīgām mākslīgām dāvanām zem eglītes. Pie Rātsnama durvīm stāvēja divi apsargi, ne tādos ģērbos kā parasti-melnos uzvalkos un melnām brillēm uz acīm, bet sarkanos uzvalkos ar zeltītiem izšuvumiem, rūķu cepurēm galvās un sarkaniem zābaciņiem ar uzlocītiem purniem kājās. Kāds vīrietis ģērbies tikpat jancīgi vēra vaļā durvis uz balli uzlūgtajiem viesiem. Ik pa laiciņam piebrauca kāds limuzīns un no tā izkāpa pāris, ar maskām uz sejām, greznos tērpos. Visbeidzot piebrauca pirmais limuzīns ar galvenajiem un pašiem jaunākajiem viesiem. No tā izkāpa Anabella un Vigo, kā parasti šis jaunais pāris izskatījās lieliski. Ar sirsnīgu smaidu uz lūpām durvju vērējs atvēra milzīgas ozolkoka durvis, pēc tam abiem jauniešiem nācās atvadīties no mēteļiem un kažociņiem kas nu kuram bija mugurā. Nākošajā limuzīnā atbrauca Šikamaru un Nevinda, arī šo pāri laipni ieaicināja iekšā. Pēc tam viens pēc otra atbrauca Lianna un Dantess, Noveau un Alsvida, Enija un Eliads. Visi tika laipni ieaicināti iekšā. Nedaudz tālāk aiz garderobes pa lielām veclaicīgām stiklotām durvīm viņi nokļuva lielajā zālē starp visiem pārējiem viesiem. Labajā stūrī bija vēl viena iespaidīga egle. Ik viens bija maskots. Pie katra no pāriem pienāca šīs balles organizātore Grāfiene Gabriela De Faula. Kā parasti viņa izskatījās lieliski neskatoties uz to, ka nedēļu atpakaļ tika apglabāts viņas nelaiķa vīrs.

Aprunājusies ar katru no jaunniešiem, apjautājusies par mācībām un par to kā iet viņu vecākiem sieviete ļāva sākties ballei. Ritēja deja pēc dejas, taču maskas noņemtas netika. Visi kā rudens lapas vējā virpuļoja pa lielās zāles grīdu, daži pāri sēdēja pie antīkajiem galdiņiem zāles kreisajā pusē un sarunājās ar saviem paziņām kas bija atklājuši savu identitāti. Visbeidzot kad pulkstenis sita jau 23.30 balles vadītajs nostājies blakus Grāfienei De Faulai iesāka savu sakāmo. Visi neapšaubāmi pievērsās šim jaunajam vīrietim. Ir palikušas 6 dejas līdz maskas kritīs, es domāju, ka varam ļaut kāpt uz skatuves mūsu šīs dienas muzikantiem. Tai brīdī uz skatuves uzkāpa vīrieši ar vijolēm, čelliem un visādiem citādiem balles cienīgiem atribūtiem, šo gājienu nobeidza sieviete, kas visticamāk bija dziedātāja, viņa ļāva vīriem sakārtoties, viens no prestižākā paskata vīriešiem apsēdāš pie klavierēm. Es domāju, ka mēs varētu palaist kādu ātrāku deju. mierīgā un ļoti skaistā balsī noteica šī jaunā sieviete un paņēmusi mikrofonu, savā vakarkleitā ar sarkanu masku uz sejas iesāka dziedāt. Visi jau atkal varēja iesaistīties dejas ritmā kas šobrīd bija pacilājoš, taču straujš...

[Pūķēns Sāra]

Eliads aizrijās ar gaisu, kad Bursma trāpīja ar asti pa muguru, un jau atkla likās, ka nekas labs viņu nesagaidīs, jo viņš dziļi ierāva nāsīs ūdeni, kad saprata, ka var elpot, pat ļoti labi elpot. Es to dzirdēju... Puisis klusām noteica, kad Bursma pateica savu repliku par ūdenstārpu, jo kā nekā ūdens tomēr bija ļoti pļāpīgs.
Kaut kāds akmens atgādināja seju, Eliads piepeldēja tam tuvāk. Labdien. Viņš pieklājīgi iesāka, vai drīkst jums uzdod vienu jautājumu? Vai jūs netīši esat līdzīgs portretam?

[Hworang666]

Njā, Geots, Freids... ak piedodiet, Freds... Dantess sarkastiski nodomāja. Diez kurš gudrītis pūķiem saliek tādus vārdus? Viņš nevarēja vien nobrīnīties. Lianna bija palikusi pavisam klusa... Vienīgi Eliads laikam jutās laimīgs, ka beidzot ticis pie spurām...

[Ného]

Noveau skavas negaidīti atvērās un, tā kā puisis tam nebija gatavs, viņš sāpīgi novēlās ar seju pret zemi. Atskanēja nedaudz apslāpēts Au!. Puisis centās pieslieties sēdus un vairāk vai mazāk iekustināt muskuļus, kas pēc kāda laiciņa atmaksājās, varēja jau uzmanīgi pieslieties kājās - Nudien, tas bija nepatīkami. Tev, anabell, kaut kā palīdzēt?

[Roviela]

Vigo, joprojām "piestiprināts" pie sienas, ierunājas:
Ja spēj pakustināt rokas, paņem manu zobenu, tam vajadzētu spēt pārcirst skavas.
Viņš reizējās par Anabellu - tā ir liela piepūle, ja nesen vien esi atklājis, ka vispār ko tādu vari. Labāk lai kāds, kam ir muskuļi, tos palieto.

[Ného]

Tu, ko jocīgs, ja nu trāpu tev pa roku, tik droši nejūtos - puisis ar nopietnu sejas izteiksmi noteica un pakustināja vēl straujāk un dažādāk rokas - bet varu mēģināt, ja nebaidies, ka noies, kas greizi.

[Roviela]

Bet tu pamēģini otrādi - kā ar nazi. No iekšpuses uz āru, Vigo deva padomu.
Ja zobens vispār spēs tikt ar to galā, tad tam jāvar to izdarīt arī tā.

[Romija]

Vēl pirms Noveau ķērās pie zobena, Anabella otro reizi centās izmantot savas spējas un atbrīvot Vigo. Vai nu viņa bija jau piekususi vai arī skavas bija krietni stiprākas, bet tās nepadevās.

"Uz priekšu! Mēģini!" Anabella pēc veltīgiem pūliņiem ļāva darboties Noveau, pati palikdama sēdus uz grīdas. Viņa jutās fiziski iztukšota.

[Ného]

Tu domā tā - es iebāžu zobenu skavā untad viņu ar spiedienu mēģinu pārplēst? Vai ne? - Puisis vēl drošības pēc pārprasīja, lai nebūtu pārpratumu, jo viņa galva arī mazdrusciņ bija noreibusi.
Pie reizes noveau paņēma Vigo zobenu un piegāja viņam blakus.

[Roviela]

Jā, apmēram. un pacenties to neatspiest man pret plecu vai roku, tad būs pavisam pareizi, Vigo noteica.

[Ného]

Labi, nu tad es sākšu, bet tu pacenties pēc iespējas vairāk parauties malā skavās. - Noveau iebāza zobenu skavā un asmeni izbīdīja aiz Vigo muguras, tā, lai tas nespiestos pret viņu. pēc tav viņš uzgūla zobena spalam ar savu ķermeni, lai tas lauztu vaļā skavu.

[Romija]

"Tu tikai prātīgi!" Anabella iesaucās draudīgā tonī. "Pamēģini viņu savainot un es tev ausis noraušu!" tas bija domāts Noveau. Pēdējie notikumi Anabellu bija darījuši nervozu, tāpēc viņa izvēlējās nemaz neskatīties Noveau pūliņos, bet labāk raudzīt piecelties kājās.

Pēc pāris neveiksmīgiem un visai tizliem mēģinājumiem meitene stāvēja kājās un prātīgi centās izlocīt un izkustināt kājas. Tas nebija nekāds patīkamais pasākums, jo visu ķermeni durstīja kā ar adatām, locekļos bija nespēks, bet nekustināt nemaz nozīmētu tepat arī palikt.

[Ného]

Noveau caur sakostiem zobiem ar pūlēm raidīja vārdus anabellas virzienā - cenšos, jau cenšos kā varu,lai viss iznāktu labākajā kārtībā - pagaidām tā arī bija, bet skava nepadevās, un puisis turpināja gulties uz zobena. - kaut nu viss izdotos! kaut nu viss izdotos! ...

[Bizii van Dope]

Lianna jauki pasmaidīja un ar slaikajiem pirkstiem izlīdzināja krunciņas uz sava tērpa, taču tā viņa it neko nepiebilda.
Visai nejauks, dzīvīgs skatiens tika veltīts Dantesam, kas patstāvīgi paskatījās uz viņu ar lielām teļa acīm, cerēdams, ka meitene kaut ko pateiks. Bet par spīti puisim, Lianna neteica nekā un ļāva, lai viņš priecē savas acis ap viņas skaistumu, ko vēl mirdzošāku vērta vimojošais ūdens, kaut arī patiesībā Dantess nebija pelnījis pat nobučot viņas tērpa maliņu kur nu vēl lūkoties uz meitenes daiļo vaigu.
Lianna pat nesaprata kā bija spējusi iet uz viņu uz balli. Nu, jā... Dantesu par partneri bija izvēlējušies viņas māte un tēvs slavēdami Dantesa drosmi un iznesību.
Meiteni pēkšņi pārņēma baisas aizdomas un viņa tramīgi pavērās uz tumšmataino jaunekli. Roka, kas bija izlīdzinājusi krunciņas, tagad atkal iegrābās kleitas audumā un to sažņaudza murskulī.
Ak, Dievs! Tēvs un māte taču negrib, lai es viņu precu!Liannas acis papletās lielākas un sejā iezagās spītība. Meitene iedomājās, ka tieši šādam mirklim būs labs kāds vārds, ko lietoja staļļa puisis, kad bija piedzēries.Vellns un Elle! Sasodīts!

[Hworang666]

Papriecājies, ka Elians ņemās ar savām jaunajām spējām, Dantess pamanīja, ka sakustās arī Lianna. Velns un elle? Sasodīts? viņš iesmējās. Ar ko tad jūs aset samainījuši to Liannu, kuru pazinu? Tagd arī šī sākusi lamāties! Nez kādēļ viņā ši doma radīja īpašu iepriecinājumu. Tas nu gan bija ko vērts... Kādus tad vēl vārdiņus jaunkundzīte zin? Ar smaidu sejā Dantess viņai pajautāja.

[Eņģeļu gūstekne]

Noveau pūles sākotnēji šķita neveiksmīgas un galīgi bezjēdzīgas, bet beigu beigās ar skaļu un griezīgu krakšķi tās pārplīsa uz pusēm. Taču pašsaprotami, ka arī zobens bija cietis. Anabella izlocot stīvos muskuļus ar kāju atdūrās pret kādu kolonnu un uz tās ievizējās kāda rūna. Tās zīmes pārmainījās vietām un rezultātā visas pārējās skavas atsprāga vaļā. telpu piepildīja asa apdullinoša smaka, kas atgrieza asinīs ierasto cirkulāciju un locekļi sāka normāli kustēties. Tagad tikai bija jāatrod izeja no telpas.


Akmens neteica ne vārda, taču Elians ar katru brīdi tajā sāka saskatīt sevi. Uz mirkli puisis atslēdzās no šejienes realitātes iegrimstot tādā kā komā.

Eliana atmiņas:
Iegrimis savā atmiņu ilūzijā Elians redzēja sevi mazu. Mazu, zem ūdens ar asti, kas viņam bija tagad. Liela auguma vīrietis garu tumšsarkanu bārdu bija apķēris mazo puisēnu. Vīrietis lasīja milzīgu pasaku grāmatu, kas bija rakstīta uz ūdenszāļu lapām un ievākota sūkļu vākos. Skaista, izrotāta ar melnajām pērlēm. šķita, ka šī zemūdens pasaule ir gatavā paradīze. Elians iemiga un šķiet uz brīdi viss palika tumšs. Bet Elianu atkal jau piemeklēja nākamā atmiņu aina. Vīrietis stāvēja iepretim puisēnam, kad viņam bija 12 gadu ar mazu tīra zelta kronīti rokā ar smaragdiem uz tā. Viņa melnā aste vijās gandrīz pa visu telpu, kurā viņi atradās. Viņš noskremšļojās un divas mazas nāriņas apmēram 14 gadus vecas piepeldēja pie Eliana. Viņas ķiķināja. Brālīt, tu kļūsi par princi, tu būsi nākamais karalis, kad tētis aizies pensijā. Meitenes smējās dzidri un patīkami. Visa zemūdens karaļvalsts bija tik skaista, ka pat negribējās atgriezties realitātē. Vīrietis kronēja Elianu. Dēls, es, savā vārdā. Kā ilggadējs zemūdens karaļvalsts karalis, vārdā Tritons, kronēju tevi par likumīgu valsts princi. Ar tiesībām uz troņa pilntiesīgu iegūšanu pēc manas nāves. Elians šķita apmulsis, bet tā bija īsta cieņa, ko viņš izjuta. Pēc kāda brīža atmiņu aina pārgāja uz vēl vienu kadru. Viņš un pārējie valdnieki zelta, sudraba vai baltās bruņās tērpti sēdēja pie liela galda un malkoja vīnu. Noveau izsaucās. Lai dzīvo mūsu senči un mēs. Parādīsim viņiem, ka aizspogulija nemaz nav tik traka un iznīcības pilna. Dzīvosim tur līdz mūsu palīdzība būs vajadzīga še, dzimtenē. Kurš ir ar mieru? Visi pacēla glāzes. Tad bilde izgaisa. Elians atgriezās realitātē.

[Bizii van Dope]

Lianna iztrūkās un piespieda slaikās rokas pirkstus pie sārtajām lūpām. Meitene dīvaini pašķielēja uz Dantesu un, tad zaglīgi paskatījās apkārt. Jaunkundzēm par labu skaļa un rupja lamāšanās nenāca.
Liec man mieru! Tas tāpat paspruka!meitene visbeidzot atbildēja neiecietīgā tonī. Lianna nejauki nozibināja skatienu, matiem saspurojoties pār pleciem kā mežonīgām zelta upēm.Es ne ar ko neesmu samainīta! Toties tu gan! Kur tad palicis tas džentelmenis par ko man stāstīja?viņa zobgalīgi pajautāja pavīpsnādama un palūkodamās jauneklī caur pieri.
Lianna nebija noskaņota runāšanai. Viņu no visas sirds šokēja tas, ka viņas vecāki bija spējīgi uz kaut ko tādu!
Lieciet man mieru...meitene nu jau klusāk atkārtoja un sakrustoja rokas uz krūtīm, novēršoties no Dantesa.
Nu, kā viņas vecāki tā spēja?! Nu, kāpēc viņi gribēja Liannu iesmērēt kaut kam tik.... kaitinošam un apnicīgam! Pie tam... Laulības dzīve?!! Ak, Dievs!
Izmisums.
Negribu! Negribu!! Negribu!!meitenes acīs sariesās asaras. Viņa sapurināja galvu un dziļi ieelpoja, mēģinot saņemt sevi rokās. Nekādu asaru svešu cilvēku klātbūtnē. Un tas arī meitenei izdevās. Taču nu sirdī iesvēlās naids. Gribējās sākt Dantesu purināt, bļaut uz viņa, sist viņu ar dūrēm. Darīt visu, lai nodarītu viņam sāpes.

[Roviela]

Vigo ar pūlēm noturējās kājās nenokritis - viņš, lai palīdzētu Noveau, bija no visa spēka iekāries skavās.
Krakšķis! un augšējā skava padevās.
Paldies, draugs! Vigo jau pastiepa roku, lai paņemtu savu ieroci, kad notika negaidītais - kāju skavas atvērās pašas, un tas pats notika ar Alsvidu un Nikhilu. Savādi smaržojošais gaiss ar reizi atdeva muskuļiem kustību spēju.
Ei! Vai kāds pamanīja, kā tas notika? puisis diezgan parsteigts pavaicāja.

[Hworang666]

Tas džentelmenis ir miris! Gandrīz izbļāva Dantess. Viņu nogalināja drauga nāve un ģimenes neiecietība. Nu viņš ir beigts un pagalam... Dantess jau vairs neturēja sevi rokās. Galvā uzausa atmiņas. Neskatoties uz tēva aizliegumu, viņš tomēr bija iestājies armijā. Bet kā augstdzimušajam, viņam tikai dotas nedaudz priekšrocību un visur durvis nebija tik ļoti aizvērtas kā citiem. Nepilnu 3 gadu laikā viņš tika līdz elitārajai vienībai, kas skaitījās labākie. Tur bija arī viņa sens draugs, Jonatans. Nedēļu pirms balles, viņa dzimtenē izcēlās negaidīta bruņota sadursme. Protams, ka tika izvēlēti labākie... Atkal... Viss gāja gandrīz ideāli, līdz viņus nodeva. Palika tikai 4 cilvēki no 9. 10 bija nodevējs. Negaidīti pie Dantesa kājām nozemējās granāta... Bet viņš nenomira. Viņa vietā nomira Jonatans, kurš pagrūda draugu malā un uzkrita granātai virsū... Dantess izdzīvoja, bet Jonatans ne. Pēc šī notikuma Dantesa tēvs aizliedza dēlam turpināt jebkādu darbību, kas būtu saistīta ar militāro vai kārtību uzturošo dienestu. Bet Dantesam tas nerūpēja. Viņa draugs bija miris.
Smagi elpodams, viņš iespieda galvurokās un klusā balsī teica Liannai. Piedod... Piedod par visu...

[Eņģeļu gūstekne]

Bursma pagrieza savu sudrabaino galvu iepretim Dantesam un ar savu draudzīgo un laipno skatienu vērās puisī. Ar milzīgo degungalu viņa pacēla valdnieka galvu pret sevi. Nepārdzīvo par Jonatanu tik ļoti, tu neko nevari zināt, varbūt viņš nemaz nemira vismaz garīgi ne. Pūķa sejā vizēja smaids, varēja noprast, ka Bursma bija telepāte. Viņa mierinoši norūcās un atkal jau pagrieza galvu pret ūdeni. Nestrīdieties mani bērni, tas nav labākais veids kā kārtot attiecības. Un tu, Lianna, pat neļauj Dantesam pamēģināt parādīt savu labāko pusi.

[Bizii van Dope]

Lianna iztrūkās. Viņa lielām, pārsteiguma pilnām acīm droši un tieši ielūkojās Dantesa sejā.
Par ko viņš domāja? Kas bija puisi tā satraucis? Vai Lianna? Vai viņa bija pie tā vainīga?
Meitenes līdz šim tik cietajā, savliktajā sejā iezagās kaut kas līdzīgs raizēm un vainas apziņai. Viņai gribējās pastiept roku, parauties tuvāk un uzlikt roku uz pleca, lai mierinātu. Taču jaunava sēdēja un tikai nolūkojās. Viņa bija pārāk lepna, lai tagad ar savu mierinājumu nolīdzinātu strīdos iegūto aizvainojumu.
Lianna uzmeta kūkumu un saliecās. Viņa izskatījās dīvaini piesardzīga un nopietna. Viņas acis noslēpumaini mirdzēja.
Meitene mazliet iztrūkās, pavēra lūpas, taču vārdi pār tām nelauzās. Viņa nopietni noskatījās kā Dantess pārdzīvo. Rokas noraustījās, taču nepacēlās, lai nogultos uz jaunekļa pleciem.
Kaut es nebūtu tik lepna. Kaut es nebūtu savtīga egoiste. Lianna nodomāja un nolieca galvu, paskatoties uz savām rokām, taču to nācās atkal strauji pacelt, jo ierunājās Bursma. Viņa mierināja Dantesu. Taču Lianna tāpat juta nelielus sirdsapziņas pārmetumus, ka pati to nav izdarījusi, taču meitene neizprata kāpēc to uzskatīja par kaut ko pašsaprotamu. Nu, ka viņai būtu jāmierina Dantess. Par to kā Bursma uzminējusi Dantesa domas, Lianna pat neiedomājās. Viņu pārāk nomāca savas sajūtas.
Kas ir Jonatans?Lianna iejautājās, vairāk gan jautājumu adresēdama Bursmai, nevis Dantesam, it kā tā pārzinātu visu Dantesa dzīves hronoloģiju.
Kā lūdzu? Labo pusi? jaunava uzrauca abas uzacis, balsī ieskanoties neiecietībai. Nekad neko neesmu viņam liegusi. Es vispār viņu pazīstu labi, ja dienu. Ja viņš vēlas sevi parādīt no labākās puses, tad lūdzu, lai viņš to dara, bet...viņa aprāvās. Nē, vairāk neko teikt nedrīkstēja. Tas jau būtu bijis ļauni pret Dantesu šajā situācijā....pagaidām neesmu redzējusi neko labu no viņa puses, ja nu vienīgi prastas džentelmeņa manieres...