"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Tiklīdz kā Meja nonāca Metatrona pilī, skatiens pievērsās Joelam un Ereijasam, viņa nezināja, ka pārējie biedri ir atpakaļ... tad viss bija beidzies?
- Alekss? - Kad viņa bija noķērusi orākula skatienu, meitenes lūpas izveidoja šo vienu vārdu?

Nebija svarīgi pat tas, ka tur priekšā bija visa serafu padome. Uz viņiem tumšmate nespēja paskatīties, bez sajūtas, ka tūlīt pat tiks izraidīta atkal no Astindelas. Varbūt, ja vienā krēslā sēdētu Gabriels, Meja justos drošāk, bet viņa tur nebija. Serafe klusi nopūtās.

[Mattiass]

— Interesanti, — Arists noteica. Joels būs piemirsis karotājam pastāstīt, ka ir runājis ar Maiklu. — Un kur tad ir Lilija ar to viņas puisi? Palaidāt vaļā? Un, kādēļ tu meloji? Lai paņirgātos?

Bet tad Mārvins aizskāra interesantāku tematu.
— Karotāji vispār vai arī sadziedājāties ar kādu konkrētu?

[Sindra]

- Jā, lai paņirgātos. - Maikls apstiprinoši pamāja. Vairāk viņš neko nepiebilda. Galu galā, kā Mārvins varēja zināt, kur atrodas Lilija un viņas puisis. Viņš nebija viņus meklējis un ja Aristam vajadzēja, tad lai meklē pats.

- Es nevarēšu tev nosaukt viņa vārdu. Viņš, protams, slēpās. Taču mūsu saraksti tu atradīsi manā datorā. - nebija nekādas jēgas to visu atreferēt šeit, stāvot tumšajā gaitenī.

[Romija]

Redzēt tukšās celles bija tikai mazliet nomierinoši, tāpat dzirdēt, ka Maikls ir melojis. Flēra jau sniedzās izejas virzienā, kad sarunas joprojām nebeidzās. Viņa samierinājās un gaidīja. Atzīšanās, ka Būri ir organizējuši karotāji, nez kāpēc neizbrīnīja tik ļoti, kā vajadzētu. Flēra gan pazina maz no viņu vidus, bet tas, ko viņai vajadzētu pazīt vislabāk, pat vairāk atbilda tipam, kas tādas zvērības varētu rīkot, nekā gribētos. Atlika cerēt, ka tādi nav gluži visi, un ka viņi nav atbrīvojuši Ardu no nepareizās organizācijas.

Flēra bija sabāzusi rokas kabatās, jo tā mitrajās un drēgnajās cellēs šķita siltāk, kaut gan tā īsti nekas nespēja aizturēt drūmumu, kas līda aiz apkakles un katrā šķirbā centās pieskarties serafes ādai. Viņas pirksti knibinājās ap telefona korpusu, cerot sagaidīt kādu ziņu, kas skaidri apliecinātu iznākumu vai ļautu pabeigt šo pļāpāšanu neviesmīlīgās telpās. Bet pirms prom iešanas Flēra vēl gribēja parunāt ar Maiklu, tāpēc viņa gaidīja.

[Sindra]

Astindela

Serafu padomes locekļu skatieni nopētīja jaunos serafus, taču nekādas īpašās emocijas viņu sejās neatspoguļojās.
Vien Meja piecēlās un pamāja atnākušiem.
- Nāciet te. Tuvāk. - viņa norādīja uz vietu, kas atradās priekšā viņu soliem. - Mums jāsagaida valdnieku. - Meja paskaidroja kavēšanās iemeslus. Lai gan nevarēja jau teikt, ka notika kaut kāda kavēšanās. Valdnieki taču nemēdza kavēt.

[Roviela]

Tur nebija nekā neskaidra, un Joels aizgāja nostāties tur, kur viņiem lika.
Viņš atbildei Mejas jautājumam par Aleksu bija spiests tikko manāmi paraustīt plecus un paplēst plaukstas. Nezinu!
Jā, viņiem teica, ka Alekss mirst un nomirs, bet pats viņš to piedzīvojis nebija, tāpēc godīgākā no atbildēm ir - nezinu. Šis jautājums nenogurstoši tirdīja orākulu pašu, bet viņš ticēja, ka agrāk vai vēlāk uz to tiks atbildēts.
Pagaidām ir jāgaida valdnieks.

[echo3]

Pēc Mejas norādes Ereijass devās uz zāles priekšu, pavisam tuvu padomnieku krēsliem. Viņš nejuta vecāko serafu emocijas, un arī sejas neko nepauda. Kādreiz Ereijasu tas būtu uztraucis. Šoreiz nē. Lai arī tagad nācās tā stāvēt visu acu priekšā, karotājs nemaz neraizējās par kādiem lēmumiem vai ko citu attiecībā uz sevi. Viņš domāja par Ardu un par Metatronu, kuru pēdējoreiz bija redzējis tur kopā ar dēmonu valdnieci. Un atcerējās mazliet arī par Veniras likteni.

[Rouzijs]

Pēc Joela neko nezinošā mājiena Meja nopūtās, kā viņš varēja nezināt, kas notika ar Aleksu? Tumšmatei bija pārāk daudz jautājumi un pārāk maz atbildes. Meitenes skatiens noslīga līdz zemei, bet arī viņa aizgāja uz zāles priekšu, kur viņas vārda māsa bija aicinājusi doties.
Tumšmate vairs ne uz vienu nelūkojās, klusībā bēdājās par to, ka Aleksa liktenis bija miglā tīts.
Gulēšana zem kristāliem to meitenes mīlestību nespēja izdzēst, nespēja likt aizmirst.

[Mattiass]

Varbūt Alvera, Arists iedomājās. Tas būtu tas, ko dakteris parakstījis. Vienlaicīgi bija skaidrs, ka varētu būt jebkurš — bija jāpapēta materiāls, pirms nest uz biroju. Un jāsataisa kopijas.

— Paldies par palīdzību, Maikl, — karotājs pateicās. Ar palīdzību nebija domāta datora informācija, jo tā bija izspiesta ar spīdzināšanas draudiem, bet gan visi papildus paskaidrojumi un pagrabu atrādīšana, kas varēja arī izpalikt, ja Maikls tā iecirstos uz nesadarbošanos, kā izrādīja. Dīvains cilvēks.

Serafs devās uz izeju, pie tās pagriezās.
— Ak, jā… Šis arī ir tavs. Ķer, — viņš pameta Maiklam tā, lai pēdējais varētu noķert, mazo blāsteri. — Dzīvo vesels un laimīgs.
Aiz Arista aizvērās durvis.

Viņš steidzās uz mašīnu, lai dotos prom un pārbaudītu datora saturu, kā arī nokopētu datus. Vajadzēja pārliecināties, vai saziņa ar Karotājiem norāda uz Alveru vai arī kādu citu.

Karotājs bija ievērojis, ka dziedniece negrasās sekot līdzi. Viņa jau arī nebija par viņu tais labākajās domās, kas no jauna serafa ir visai sagaidāmi. Zīmīgi, ka vidū jaucās tieši Flēra, nevis Gabriels. Tad nu no šī brīža viņa bija pati par sevi. Jā, visticamāk. Un, ja notiktu kas ārkārtējs, sazināties joprojām varēja. Gaidīt nebija vērts. Neatskatīdamies, Arists devās prom.

[Romija]

Tas, cik ātri aizskrēja Arists, lika izbrīnīties. Flēra īpaši nekāroja ar viņu kaut kur tālāk braukt, tomēr visādi iepriekšējie solījumi un veselais saprāts laikam nebija īsti šis gadījums. Vai arī dabūtā informācija bija tik svarīga, steidzami izmantojama un neaizstājama, ka karotājs, kas bija solījis Flēru aizsargāt, viņu vienkārši pameta Attīrītāju mītnē, aizskriedams kā plēsts. Tomēr dziedniece pārlieku neskuma.

Kad durvis aiz Arista bija aizvērušās, Flēra paskatījās uz Maiklu. "Tas laikam ir viss," viņa beidzot izelpoja. "Man droši vien arī būs jādodas... prom," vārdi nenāca tik raiti kā gribētos. Dziedniece pagāja pussolīti tuvāk Maiklam. Viņa īsti nezināja, ko teikt. Atvainoties, ka viss sanāca tik riebīgi? Ka neizdevās izglābt Aleksu? Ka nesanāca vakariņas? Ka jādodas? Bet varbūt Maikls patiesībā gribēja no viņiem ātrāk tikt vaļā, tāpēc arī tuvāk Flēra neuzdrošinājās pieiet.

[washulis]

Iepriekšējā dienā Sariša bija atgriezusies mājās, pie savas mīlošās ģimenes, pēc kuras nenoliedzami ilgojusies. Tikai tur viņa noģērba tumšo Ardas ādu un nolika malā blāsteri, jo muļķīgi vai nē, viņa vēlējās kādu piemiņu. Karotāja arīdzan nealka saviem vecākiem pārlieki daudz stāstīt, kādēļ atgriežoties smaids gluži nav tik plats, kā viņi būtu vēlējušies. Vismaz tonakt viņai bija tik dziļš un rāms miegs, kas nebūtu iespējams Ardai. Nākošā diena jau izskatījās cerīgāka.

Varbūt ne tik laicīgi, kā pārējie biedri, tādēļ ar īsu kavēšanos, Sariša tomēr ieradās zālē, kur jau bija atrodama lielākā daļa padomes. Labrīt. Serafe klusi nočiepstēja Ereijasam un Joelam, arī Mejai, kas bija viņiem pievienojusies. Kas bija noticis ar Flēru, Aristu, kaut vai Maiklu un... un Aleksu. Vai Metatrons bija ļāvis Aleksam nomirt? Lai nu kurš, bet valdnieks būtu spējis viņu glābt. Tas būtu godīgāk par pašu Aleksu. Viņš taču neko no šī visa nebija vēlējies.

Šo rakstu rediģēja washulis: 20.02.2014 16:24

[Sindra]

Maikls

Tad tas laikam bija viss.
Maikls visai veikli noķēra Arista pasviesto blāsteri un atviegloti uzelpoja, kad karotājs pazuda aiz durvīm.
Jauneklis atspiedās pret sienu, kamēr skatiens aizkavējās pie Flēras.
Viņš pamāja. Jā. Visnotaļ viss. Un nevis viss, ko serafi no viņa gribēja Attīrītāju sakarā, bet pavisam viss. Maikls apzinājās, ka viņš Flēru vairāk nekad neredzēs. Apzinājās arī visu notikušo. Nebija ko teikt. Puisis mēmi pamāja.
Ja nu vienīgi: - Man liekas, ka man tevis pietrūks. - viņš atzina. Un lai šī atzīšanās neuzliktu nekādus pienākumus, Mārvins atrāvās no sienas un atvēra durvis, lai Flēra varētu pa tām iziet.
- Es došos mājās. - Maikls noteica. Varbūt vēlreiz vajadzēja pateikties par izglābto dzīvību? Varbūt... tomēr puisis neko tā arī nepateica. Galu galā, Flēra pati zināja, ka viņš ir pateicīgs.



Astindela

Serafiem pārāk ilgi nebija jāgaida, kad zālē ienāca Metatrons. Valdnieks izskatījās savādāk, nekā tur, Ardā, kad bija devies aizstāvēt viņus no Valdnieces. Tad viņš bija izskatījies kā teju jauns cilvēks, bet tagad valdnieks bija tērpies savā ikdienišķajā pelēkajā mantijā un no kapuces apakšas mirdzēja tikai gaisma. Viņa seju serafi saskatīt nespēja.

Metatronam ienākot zālē, padomes locekļi piecēlās un atbilstoši etiķetei sveica valdnieku.
Ja Metatrona seju būtu iespējams redzēt, tad tajā visnotaļ atspoguļotos neapmierinātība un pat dusmas. Taču tagad to redzēt nevarēja. Tikai sajust. Savu neapmierinātību valdnieks neslēpa.

Viņš noskatīja četrus jaunos serafus un palika viņu priekšā. Līdz savai sēdvietai neaizejot.
- Pastāstiet man... - Metatrons uzrunāja jaunos serafus. - Ko jūs esat iemācījušies? - viņam bija vienalga, kurš sāk runāt pirmais. Taču valdnieks acīmredzami vēlējās atbildes no visiem, savā priekšā esošajiem, serafiem.

[Mattiass]

Nonācis pie mašīnas, Arists tajā iekāpa un noglabāja Maikla datoru aizmugurē, drošībā. Nākamais, ko darīja — nosūtīja Joelam SMS: Kas ar jums notiek? Nevarējām pie jums nokļūt. Ar Liliju un viņas draugu visticamāk viss ir kārtībā. Neraizējies. P. S. Ar Maiklu arī. — A.

Pēc kā atbalstīja rokas uz stūres un domāja. Vispirms jāpārkopē dati. Tas būtu brauciens uz mājām. Tad jāpalasās, kas tur ir. Deins deva laiku brīvām aktivitātēm — šodienu. Tātad pēc tam — uz katedrāli? Jauka, laba vieta, ar vietām veselu jumtu un labu skatu uz debesīm. Jā, skaidrs. Tad viņš paraudzījās uz telefonu. Ja gadījumā dziedniecei vajadzētu nākt palīgā, tas būtu ap šo brīdi. Taču telefons klusēja. Visticamāk, viņi ir nodevušies kopīgām aktivitātēm. Gabriels, Maikls… plaša gaume tai Flērai, Arists pie sevis pasmīnēja, iedarbinādams dzinēju.

[Romija]

Flēra viegli pamāja. Jā, savā ziņā arī viņai Maikla pietrūks, vai vismaz cerības, ka ir izdevies kādam izdarīt labu.

"Es arī," Flēra izgāja ārā. Pat ja saule vēl nespīdēja, tomēr pēc lāpu apspīdētajiem gaiteņiem te bija gaišs. Viņa pagriezās pret Maiklu. "Lai kas noteik tālāk," viņa pameta ātru skatienu uz debesīm, "es gribētu, lai tu atceries, ka tevi izdziedēja gaisma," viņa noteica. Skatiens joprojām kavējās pie Mārvina. Iespējams, ka šī bija pēdējā reize, kad viņa varēja kaut ko pateikt Maiklam. Tik ļoti gribējās, lai viņš saklausa cerību, lai sper soli citā virzienā. "Es droši vien neaizmirsīšu," Flēra nesavaldījās un viņu apskāva. Mazliet siltuma un mīļuma neko sliktu nenodarīs, bet varbūt pārliecinās, ka pasaulē nav tikai sliktais.

[Rouzijs]

Meja juta valdnieka dusmas, viņa neapmierinātību, bet tas netraucēja paklanīties Metatrona priekšā, jo tā vienkārši vajadzēja. Pat ja meitene nejuta nekādu prieku atrasties šeit. Bet pašreiz... viņai bija kaut kā vienalga par to, kas notiek ar viņu. Tumšmate jutās tā it kā nebūtu izpildījusi savu uzdevumu līdz galam.

Valdnieka jautājums, tas lika nepatikā sarauties, bet serafe atbildēs. Te un tagad, tik vien kā viņas skatiens joprojām palika vērsts pret zemi.
- To, ka nevajag pieķerties cilvēkiem. - Meja pati sabijās no tā cik vēsa šķita viņas balss. - To, ka nevajag solīt lietas, kuras nespēj paveikt... - Viņa varētu turpināt vēl un vēl. - Ka draugi spēj nodot, iespļaut dvēselē, ka tumsai ir liela vara, ka cilvēki prot tikai sāpināt un nest ciešanas. Un ka nav patiesas mīlestības. - Ar to Metatronam būs gana? Meitene atļāva skatienam uz brīdi pacelties, lai palūkotos uz valdnieku, bet tad tas nolaidās un turpināja vērties uz zemi.
- Un tajos brīžos, kad ir nepieciešams padoms no kāda, kas to spēj dot, neatskan nekas. - Acīmredzama norāde uz to, ka Metatrons neatbildēja ne uz sarafu lūgšanām, ne uz ko citu. Ticība valdniekam? Tāda te nebija, tumšmate joprojām domāja, ka Gabriels būtu labāks valdnieks.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 20.02.2014 17:26

[Roviela]

Valdniekam ienākot, Joels sveicināja viņu, kā tas pieklājās, tad piecēlās un gaidīja tālāko.
Metatrons bija dusmīgs, un viņam noteikti bija iemesls tādam būt. Meja uzsāka runāt pirmā, bet orākuls nevarētu teikt, ka piekristu visam, ko viņa saka. Tomēr te nebija runa par Meju, te bija runa par viņu pašu.

- To, ka nevajag citu vietā risināt viņu problēmas, to, ka uzticība un uzticēšanās ir pamats visam, lai arī vari tikt pievilts, to, ka nevajag nekur līst, ja neesi tam sagatavots, bet, ja vajag, tas ir jādara, to, kā sāp sirds zaudējot kādu, kam esi pieķeries, to, ka pienākums ir pāri visam, to, ka nekad nevajag padoties, lai kā ietu, to, ka ar uzticamiem biedriem blakus var paveikt visu, to, ka arī starp itin kā visiem sliktiem cilvēkiem vienmēr ir kāds, kurš nav pazaudējis gaismu un sirdi, to, ka ir jācīnās līdz galam.
Varbūt vēl kaut kas. Šis bija galvenais.

[washulis]

Ierodoties valdniekam, Sariša steidza paklanīties, tiesa, viņa dusmās noskurinoties. Ko gan viņi bija iemācījušies? Vai pastāvēja pareizas un nepareizas mācības? Meja sāka pirmā un pie vārdiem "draugi spēj nodot", Sariša sarāvās vēlreiz. Viņa vēlējās Meju lūgt, skaidrot, ka tā nav, nav bijis, nebūs. Viņa pārspīlē savā apsēstībā un sāpēs. Ko gan viņa vispār vēlējās, lai Sariša dara? Vai tas bija princips - ienīst. Ja viens vai tikai daži skūpsti ar vīrieti, ko viņa tāpat nekad nespētu iegūt, bija patiesa nodošana? Serafe atzina savu vājumu, bet ne savu nodevību.

Pasaules ir dažādas. Un tajās ir dažādi likumi, noteikumi. Tomēr tas nemainīja veidu, kā cerēt, kā cīnīties. Censties. Pat ja mēdz neizdoties. Es centos. Varbūt Sariša nebija gana spēcīga, varbūt nebija gana gudra. Varbūt... Nekas nav, kā pirmajā mirklī šķiet, pat dziļā tumsā. Viņas pirmais iespaids, satiekot Aleksu, bija pārspīlēts. Un arī Maikla centieni beigās bija daudz gaišāki, kā viņi iedrošinājās ticēt. Pat Arists, kura metodes dažkārt bija nežēlīgas, rīkojās lielākā labuma vārdā. Vai visspožākajā gaismā. Nekas nebija vienveidīgs vai pilnīgs. Arī Astindelas centieni un uzskats, ka viņi stāv augstāk. Lūdzu, es vēlos vaicāt - kad notika ar Aleksu? Viņa iedrošinājās jautāt. Tas bija svarīgi. Sariša joprojām nebija mierā, nezinot.

[Sindra]

Arists

Pēc pavisam neilga mirkļa Arista telefons paziņoja, ka Joels ziņu nav saņēmis. Viņa telefons nebija sasniedzams. Tas pats notika, ja mēģināja sazināties ar Ereijasu vai Sarišu.


Flēra

Maikls ļāvās apskāvienam. Taču neļāva tam ieilgt un pats atrāvās no meitenes. - Jā. Es atcerēšos. - viņš apsolīja.

Izgājis uz ielas, Maikls noķēra pirmo taksometru un acīmredzot devās uz mājām, kā jau bija taisījies darīt.
Viņš, protams, varēja apjautāties vai Flēra nokļūs kur nu viņai vajadzēja nokļūt, taču Maikls nebija džentlmenis un šajā brīdī atļāvās padomāt par savām sajūtām vairāk, nekā par Flēras rūpēm nokļūt kaut kur. Galu galā, viņa bija liela meitene un gan jau ceļu uz mājām atradīs.

[Romija]

Flēra noskatījās, kā Maikls aizbrauc. Viņa puisi neaizkavēja un arī neprasīja, lai kāds par viņu rūpējas. Drīz pēc tam arī dziedniece uzmeklēja taksometru, kam nosaukt aptiekas koordinātes, lai nokļūtu Svētnīcā. Pa ceļam pārbaudījusi telefonu, vai kāds nav viņu meklējis, Flēra cerēja ātrāk satikt Gabrielu.

[echo3]

Valdnieks bija vienīgais, kurš ļāva sajust sevi. Metatrons bija dusmīgs, un to neslēpa. Valdniekam ienākot, Ereijass nometās uz viena ceļa, kā to prasīja pieklājība.

Atbildot uz jautājumu, Ereijass galvu nenolaida. Viņa atbilde bija pavisam īsa, - Ka bez zināšanām var sastrādāt daudz muļķību, un ka katram pienākas izvēle. - Kādas īsti muļķības viņš ir sastrādājis, karotājs nezināja, bet, ka viņam zināšanu bija ļoti, ļoti pietrūcis, to gan. Par izvēli runājot, tas varbūt nebija īsti tas, ko Ereijass būtu iemācījies. Tas bija tas, kā trūkumu viņš Ardā bija ieraudzījis. Varbūt ne tikai Ardā.