"Vienradzītes pasaule ATD", Personāžu apraksti Opcijas

[Sindra]

Lūdzu te ievietot savus personāžu aprakstus.

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Sindra]

Aina 7

Sali un Tandii Liandora mājā. Rīts.

No rīta Sali pamostas un viņai blakus guļ Tandii. Izskatās cieši aizmidzis. Sali pirmo reizi redz savu mīļoto kailu. Katrā ziņā saules gaisma, kura ieplūst pa logu viņai dod lieliskas iespējas viņu aplūkot pilnībā.

Viņš guļ uz sāna pagriezis Sali muguru. Tandii augums ir perfekti veidots, viņa tumšie mati uz baltā spilvena izskatās ļoti skaisti. Krūtis vienmērīgi cilājas no elpas. Uz viņa muguras ir redzamas sarkanas švīkas, izskatās kā līdz galam vēl nesadzijuši ievainojumi.

Vēl pirms Sali atvēra acis, viņa juta blakus elpojam Tandii. Rīts bija skaists, un vēl skaistāku to vērta apziņa, ka tepat blakus kāds ir.

Atvērusi acis, viņa ieraudzīja gulošo Tandii. Sarkanās švīkas uz skaistā auguma tikai palielināja Sali niknumu uz Seretu. Klusi pie sevis nošņākusies un raidījusi pāridarītāja virzienā dažus ne pārāk glaimojošus vārdus, viņa nomierinājās un vēlreiz aplūkoja Tandii. Skaistulis!

Tad viņa atbalstījās uz viena elkoņa, pieliecās un maigi noskūpstīja Tandii kaklu. Viņas mati aizskāra viņa plecu.

Viņš pasmaida, atver acis un pagriežas pret Sali, tad palūkojas uz meiteni. Viņa skatiens pārslīd no Sali kājām līdz pat galvai. Sarkanās acis ieskatās meitenei acīs.

- Es vēlējos, lai šī nakts nekad nebeigtos, bet kāds ir uzdrošinājies manu vēlēšanos nepiepildīt.. - viņš pasmaida. - Būs jāatrod vainīgais... Es ceru, ka Liandora neredzamie kalpotāji neatstāsta viņam visu ko redz... - viņš pabīdās tuvāk Sali un noglāsta viņas matus..

Sali iesmējās. Tas patiešām būtu dīvaini, ja viss tiktu atstāstīts. "Ceru, ka neatstāsta vis," viņa noteica un nedaudz samulsa. Tas nudien būtu muļķīgi.

"Skaista nakts beidzās ar skaistu rītu," Sali runāja un glāstīja Tandii matus. "Un mums ir tikai nedaudz jāpacenšas, lai šādi rīti varētu atkārtoties," viņa viņu noskūpstīja.

"Tās... švīkas? Tās tev Serets..?" Sali jautāja, seju saviebusi it kā sāpēs.

- Ievainojumi? Tie vēl nav sadzijuši? Nu jā.. Negribēju tērēt maģiju. Sīkumi. - viņš bezrūpīgi nosaka un pasmaida Sali.

- Iet pēc priesterienes tēva būtu došanās tīšuprāt lamatās... -

"Man arī tā šķiet. Patiesībā tas izskatās pēc lamatām. Ja vien varētu izdomāt, kā Seretu pārsteigt nesagatavotu! Tad viņu vieglāk būtu uzveikt. Varbūt vari kaut ko ieteikt? Tu droši vien viņu pazīsti labāk."

Sali piecelās un sāka meklēt savas ceļa drēbes.
"Diez vai mēs te varēsim palikt ilgāk. Šodien droši vien dosimies ceļā."

- Pārsteigt? Es nezinu.. Tajā pilsētā Serets vienmēr būs lielākā drošībā nekā jūs. Bez tam es šobrīd nevēlos uzveikt Seretu. Es vēl neesmu atrisinājis savu problēmu. Ja Liandors par katru cenu vēlēsies doties pēc priesterienes tēva, man nāksies no Tevis atvadīties un doties pie ūdensļaudīm. -

Tandii apsēžas uz gultas malas apsedzas ar segu un skatās, kā Sali rosās.

"Savu problēmu? Kuru tu domā?" Sali pārtrauca rosīšanos un paskatījās uz Tandii

- Nu to pašu.. Ka atņemot dzīvību Seretam, jūs nogalināsiet arī mani... Ja tagad aizdosimies pēc Mooras tēva un pat ja Serets kļūdīsies un radīsies iespēja viņu sakaut, katrs viņam raidītais sitiens ievainos arī mani.. Dumji, ne? – Tandii pieceļas un ātri saģērbjas.

"Tiešām dumji!" Sali piekrita un uzvilka kreklu.

"Bet kā būtu, ja mēs Seretu kaut kādā veidā ieslodzītu vai savādāk padarītu nekaitīgu. Nenogalināt, bet tikai ierobežot. Lai viņš netiek vaļā. Vai tas nevarētu būt labāks variants?" Sali jautājoši paskatījās uz Tandii, tad piecēlās un sameklēja bikses.

"Tas tā - teorētiski..." viņa vēl noteica.

Sali vēl ātri uzvilka pēdējo zābaku, izbrauca cauri matiem ar pirkstiem un iesprauda tajos ūdensrozi.

"Ejam!" viņa noskūpstīja Tandii un devās uz durvīm

- Pagaidi... - viņš piegāja pie meitenes, sakārtoja viņai matus un uzlika galvā diadēmu. Tad apskāva viņu devās uz durvju pusi.

[Sindra]

Rudenim iestājoties, parādījies brīvs laiks un es atkal labprāt paturpinātu Vienradzīšu piedzīvojumus.

Ja, protams, spēlētājiem ir vēlme to darīt...

[Romija]

Taa kaa man uz 2-3 nedeeljaam ir vardarbiigi atnjemts internets, tad buushu ljoti reti. Atljauju par Sali rakstiit Sindrai un Rovielai.

[Sindra]

Dereetu taa kaa doties celjaa.
Esat aizseedeejushies.

[Roviela]

No Monas puses nekādu kavēkļu nav! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) Viņa ir pilnīgi morāli nogatavojusies.
Bet ne šovakar. Man rīt kā parasti, 6.00 jāceļas, tāpēs es eju gulēt. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sleeping.gif)

[Romija]

Manis pēc varam doties! Esmu atpakaļ tīklā! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

[Sindra]

Visiem Vienradzītes pasaules iemītniekiem sveiciens no valdnieces svētkos!!!

(IMG:http://i21.photobucket.com/albums/b277/Minciite/IMG_0705.jpg)

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Sindra]

Vēlējos pateikt lielu paldies visiem, kuri foruma gada aptaujā ir nobalsojuši par manu spēli. Un Vienradzītes pasaule gala rezultātā ir kļuvusi par gada labāko spēli.

Paldies jums visiem!
(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Roviela]

Mēs, spēlētāji, arī priecājamies, vismaz es - noteikti! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)
Paldies GM!

Turpināsim? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) Vairākas sižeta līnijas vēl nav izspēlētas. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/two_handed.gif)

[Romija]

Spēli veido gan spēlētāji, gan GM, gan lasītāji. Paldies visiem! Mēs tomēr esam labākie, vai ne? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Sindra]

Templī atrastie tīstokļi.

N#1

Smaile sniedzās debesīs.
Vēlies, vēlies...
Čuksti, ilgas, vēlmes.
Vēlies, vēlies...
Es izlemšu, ja sirds to teiks
Vēlies, vēlies...
Man dots tavu sapni piepildīt
Vēlies, vēlies...
Ja vien no dvēsles nāks
Vēlies, vēlies...
Kā strauja bulta
Vēlies, vēlies...
Uzskries debesīs
Vēlies, vēlies...
Augstāk vēl par smaili vēl
Vēlies, vēlies...
Tad savu ilgu manīsi
Vēlies, vēlies...
Tik īstu, tik tuvu
Vēlies, vēlies...
lai saprastu, ka tā piepildītais
Vēlies, vēlies...
Ir nieks, pret ilgām
Vēlies, vēlies...
Kuras patiesi ceļ Tevi debesīs
Vēlies, vēlies...
Un dara dievišķu.........

N#2

Baltais pūķis bija vēl pavisam jauns. Tikko pametis ligzdu, lai apskatītu plašo pasauli.. Viņš pārlidoja okeānus un jūras līdz paguris nosēdās kalna smailē.

Viņš atrada alu, kur pārlaist nakti, kā nu tas gadījās ala bija pilna ar pasakainiem dārgumiem. Pūķēna acīs atmirdzēja dārgakmeņu atspīdums. Viņš pēkšņi sajuta, ka vēlas, lai visi šie dārgumi piederētu viņam vienam. Viņš uz tiem gulēja dienu un nakti nevienu nelaizdams tiem tuvumā.

Pavisam parastā rītā pūķēns pēkšņi atklāja, ka vairs nespējiziet no alas, tā bija slēgta. Viņš bija ieslēgts pie savām dārglietām. Lai arī kā viņš censtos, ne uguns no mutes, ne pūķa spēks tam neļāva salauzt maģisko sienu, kas aizsedza izeju.

Naktī pie pūķa atnāca meitene.
- Tu esi sodīts par savu alkatību... - viņa noteica.
- Tad, kad Tu man spēsi pateikt, kas ir visdārgākais uz pasaules, Tu tiksi brīvībā! Ātrāk nekādi.. -

Pūķis sadusmojās uz meiteni un uzpūta tai dūmu mutuļus. Bet nekā! Viņas tur vairs nebija. Viņš piesteidzās pie izejas un sāka minēt
- Vara, dārglietas, akmeņi? - nekas neatvēra maģisko sienu un pūķis noskumis atgriezās pie savām bagātībām.

Gāja gadi un viņš tā arī nespēja atklāt, kas tieši ir visdārgākais uz pasaules. Viņš sauca pēc meitenes, bet viņa nenāca. Neviens viņu neglāba, nevienam nerūpēja viņa bagātības.

Līdz kādā dienā viņš pamodās un saprata, ka savā mūžā visdārgāko noteikti nav pieredzējis, tādēļ nespēj to uzminēt. Vīņš saprata, ka ir ieslēgts uz mūžīgiem laikiem un ļoti noskuma. Zeltam vairs nebija spīduma. Dārgakmeņiem mirdzuma. Viņš gulēja uz savas kaudzes ik pa brīdim apēdot kādu akmeni un skuma pēc dzīves... Dzīves tur ārā, kuru bija nopārdevis par kaudzi mirdzošu akmeņu un zelta stieņu.....

Nu jau vairākus gadu simtus apkārt viņš skumst un skumt.. Tā dieviete tam likusi būt. Līdz nāks kāds, kurš pateikt, kas ir visdārgākā lieta pasaulē. Līdz pūķis sapratīs, kas ir tas, kas nav nekāda zelta vērts.....

Šo rakstu rediģēja Sindra: 20.01.2006 13:12

[Sindra]

Fēsa un Serets

Fēsa pamostoties vispirms, protams, nosmīkņā, ka atkal kaut kur iepinusies, tikai šoreiz tā nudien nebija viņas vaina. Tad elfiete pieiet pie restēm un cenšas saredzēt, kas atrodas blakus un gaitenī.

Redzēt neko nevar. Tumsa... un pat Fēsas krēslas redze neko daudz viņai nepalīdz.

pēc kāda brīža pie viņas celles pienāk viens no melni spalvainajiem radījumiem un iestumj viņas cellē trauku ar ēdienu un dzērienu. Ēdiens izskatās ļoti nepievilcīgs.

pēc tam nekas nenotiek. Izskatās, ka ārā varētu būt iestajusies nakts.

Fēsa ar interesi nopēta ēdienu, tomēr tam pat pirkstiņu nepiedur, sak, ja nu saindēts. Tad viņa nopūšas un apsēžas uz grīdas balkus restēm, lai varētu sajust, ja kāds nāk un saķert viņu aiz kājām.

Neviens nenāk un vienā brīdī Fēsai sāk likties, ka iestājusies ir nakts. Viņa nemaz nepamana, kad ir aizmigusi pie restēm sēdēdama. Pamostas no čīkstošas skaņas. Viņas cellē stāv svešinieks. Tērpies garā apmetnī, kapuce praktiski aizsedz seju. Ja Fēsa ieskatās rūpīgāk, viņa atceras, ka šo aizēnoto seju jau agrāk ir redzējusi. Tas ir Serets. Viņš nolūkojas uz Fēsu.
-Sveiciens manās mājās. Priecājos, ka esi izdzīvojusi... –

Fēsa pieceļas kājās un nopēta Seretu ar aizdomīgu, baiļpilnu skatienu. Drosme viņā no jauna uzliesmo.
"Man arī prieks... Bet..." viņa iesāka, tomēr aprāvās pusvārdā. Kā prieks? Cerams, ka tas nebija domāts nopietni, bet gan kā piebilde. Jo Seretam jau nekādi nevarētu būt prieks, ka viņš nav kādu nogalinājis, ja nu vienīgi viņš atkal centīsies elfieti izjautāt vai ir ieradies, lai viņu nogalinātu.

- Bet kas? Un kāds prieks! Ko Tu tur runā? Tu droši vien drebi pie visām miesām, un centies uzminēt, ko es ar Tevi darīšu... Izskatās, ka esi diezgan nevērtīga. Iespējams, ka neviens pat neskums īpaši ja Tevi nogalināšu. Bet nē....... kādēļ, lai gan es to darītu.... -

Serets apsēžas uz akmens lāvas cellē..

- Man ir kas labāks padomā uz Tevi. Tu man palīdzēsi tikt galā ar Tandii. Viņš droši vien nenāks pie manis atpakaļ. Viņš zin, ka viņa meitene tiek mocīta. Viņš nāks, lai mani iznīcinātu, nevis sadarbotos. Jūsu ūdensmeita ir savaldzinājusi manu sargu.. un es ļaušu jums izbēgt. Bet Tev būs man jāpiegādā ziņas par to ko jūs taisaties darīt.

Tu taču saproti, ja Tu nepiekritīsi, es Tevi nogalināšu tūlīņ pat te uz vietas.... -

Sereta noņem kapuci un Fēsa ierauga viņa seju. Skatiens ir auksts un nežēlīgs..

-Ja Tu man palīdzēsi es izpildīšu Tavu vislielāko vēlmi, lai ko Tu no manis prasītu.. –

Fēsa drebēja pie visām miesām. Viņai bija bail, bail no nāves un tām šausmīgajām lietām, kas varētu notikt, ja viņa nepiekristu.
No otras puses, ja viņa nepiekristu, tad nomirtu, toties viņas draugi noteikti nogalinātu Seretu un... un aizmirstu par muļķa Fēsu, kas nomirusi. Jā, viņu apglabātu kā nākas, tomēr pārējie paliktu dzīvas leģendas. Leģendas par kādām elfiete pati mēdz stāstīt pie kamīna, mājās.
"Tad labāk kļūt par nodevēju un tik minētai visos stāstos, nekā nomirt un tik aizmirstai..." viņa nodomāja un palūkojās uz Seretu. Krūtīs uzbangoja savādas jūtas... sirdsapziņa.
"Es piekrītu..." viņa noteica un norija asaras, tā vietā pasmaidot savādu smaidu, kas Fēsa nemaz nebija raksturīgs.

- Kāda prātīga meitene. Tu mani patīkami pārsteidz. - Sereta acis iemirdzas un viņa sejā vairs nav lasāma nežēlība. Viņš pieceļas un pieiet pie Fēsas. Paņem viņas roku un uzliek viņai pirkstā pasakaini skaistu gredzenu. Tas ir no zelta un tam ir skaista zaļa kristāla acs.

- Ar šī te palīdzību es zināšu, kur Tu atrodies. Tu nedrīksti pamest grupu. Ja Tev rodas nepieciešamība ar mani sazināties, pieliec akmeni pie lūpām un klusi nočuksti tam manu vārdu. Ja būs nepieciešamība mani satikt, pateiksi gredzenam, ka vēlies mani satikt un es ieradīšos. Tikai neceri, ka tādā veidā Tu varēsi mani ievilināt lamatās. Es zināšu, kad Tu melo un kad nē. -

Viņš palaiž vaļā elfietes roku un atgriežas uz akmens lāvas.

- Tikai rēķinies, ka Tandii apmānīt nebūs viegli. Ja viņam radīsies aizdomas, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā un Tu mūsu norunu būsi izgāzusi, es Tevi neglābšu.

Tev ir jāpavēro vai Tandii atgūst savus spēkus. Mēģini to izvilināt no viņa draudzenītes, vai izdomā pati, kā to var uzzināt.

Ko Tu vēlēsies par uzdevuma veikšanu? –

Fēsas acis iemirdzējās tikpat spoži kā gredzena kristāls un viņa nopētījusi savu jauno rotu, palūkojās uz Seretu.
"Es vēlos... " viņa brīdi padomāja un atplauka viltīgā smaidā. Jā, dīvaini gan, tomēr par visu vairāk uz pasaules tagad elfiete vēlējās, lai viņai piemistu kāds maģisks spēks. Uz mīlestību vai bagātībām cerēt nebija, nu tām nebija jēgas, jo meitene juta, ka pēcgalā tomēr viņu sagaida nāve. Vai nu no Sereta vai Tandii puses, tas vienalga. Tagad Fēsa gribēja tikai varu, spēku, kas piemīt viņas biedriem... Viņi visi vienmēr ir aizstāvējuši 'nabaga vājo meitenīti'. Nu bija laiks pastāvēt pašai par sevi.
"... maģisku spēku, ar ko aizstāvēties. Vienmēr par mani pastāvējuši ir citi, tagad gribu būt pati uz savām kājām." viņa pabeidza un nedaudz satraukti nokrakšķināja pirkstu kaulus.

-Interesanti... Vai Tev ir bail par to uz ko esi piekritusi? Maģiju. Vai TU gribi, lai Tevi nevar ievainot vai arī Tu vēlies ievainot citus?

Es Tev varu dod maģijas spēku, Un Tu varēsi to iemantot tiklīdz kā būsi sniegusi pirmās ziņas, kas man varētu dod iespēju iznīcināt Tandii.

Vai Tu esi sapratusi, ko es no Tevis vēlos? -

Serets piecēlās un pieģāja pie mazā lodziņa, pa kuru šobrīd jau iespīdēja dienasgaisma. Viņš ir uzgriezis Fēsai muguru.

- Tad kad satiksi savas biedrenes, pateiksi, ka es vēlējos no Tevis uzzināt vai Tandii pilda dievietes uzdevumu. Tu, protams, to nezināji un pat ja zināji man neiteici. Es Tev neticēju. Es Tev parādīju kā tiek spīdzināts un nogalināts priesterienes tēvs. Devu nakti pārdomām, lai nākamajā diena vai nu Tu runātu vai arī Tevi sagaidītu tāds pats liktenis kā viņu.

Tev, protams, ļoti laimēsies, jo nodevīgais sargs Tevi izlaidīs un ļaus aizbēgt kopā ar pārējām.

Vai Tev viss ir skaidrs? -

Serets pagriežas un ielūkojas Fēsas acīs.

Fēsa droši lūkojas pretī un drosmīgi nosaka.
"Skaidrs." tad viņa aizver acis un piebilst:
"Par to maģiju... Gan viens gan otrs. Tomēr vairāk es gribu aizsargāt sevi."

Fēsa pasmaida:
"Darīšu, ko varēšu. Runāšana un arī melošana man padodas..." viņa nočukst pakaļ Seretam, kas aiziet, un atkal apsēžas uz zemes, lai apdomātos.


Liandors, Renlands un Tandii.

Liandors redz šādu ainu:
Tandii iet klusēdams. Ļoti vieglā gaitā, it kā kājas nemaz neskartu zemi. Bet ar nodurtu galvu.
Pirms viņa iet Renlands. Smagi, klupdams aiz saknēm. Viņš pagriežas atpakaļ:
- Vēl tālu..? Tu taču vari nogalināt mani arī šeit.. -

Tandii neatbild. Viņš iet uz priekšu. Tad kad viņi ir nonākuši aptuveni tik tālu, kur beidzas Liandora maģiskais skrajošanas lauks, Tandii apstājas. Viņš lēnām paraugās visapkārt, tad paskatās debesīs un atkal nopēta visriņķī. Nopūšas un apsēžas zemē..

- Un ko Tu domā, ka es ar Tevi darīšu? - Tandii mazliet garlaikoti vēršas pie Renlanda.
Uzrunātais pagriežas pret Tandii, tad padomā un pienāk tuvāk..
- Droši vien mocīsi, kamēr stāstīšu to ko vēlies dzirdēt... -
- Ne gluži.. Es Tevi mocīšu, kamēr pateiksi, kurš ir nodevējs. -
- Es nezinu.. -
- Padomā vēlreiz... - Tandii draudīgi pastiepj roku uz Renlanda pusi.
Renlands paraujas nostāk.
- Nu es nezinu... Es nezinu neko no tā visa ko jūs cenšaties no manis uzzināt. Tu taču jūti, ka man no Tevis bail. Kā vārdā, lai es te cīnītos.. -
- Ja Tu citkārt gribētu kādu izvest no cietuma, vai tas Tev izdotos? -
- Domāju, ka nē... -
- Tātad vēlreiz... kurš ir nodevējs..?- Tandii roku apņem gaišzila maģijas aura.
Renlands paraujas vēl tālāk.
- Nav nozīmes atkāpties, Tu tāpat nevari aizbēgt. -
- Kapēc Tu es tik pārliecināts par sevi? Kapēc Tu domā, ka es nevaru Tevi nogalināt? Ja reiz es sadarbojos ar Seretu, tad jau viņš arī parūpētos par to, lai es varētu sevi aizstāvēt. -
- Taisnība.. - Tandii pasmaida atsegdams savus zobu ilknīšus un ar zibenīgu rokas kustību aizraidīdams maģisku zibeni Renlanda virzienā.
Renlands atkrīt zemē un viņa sejā redzamas sāpes.
- Kapēc Tu neaizstāvies? - Tandii viņam pajautā vienaldzīgā tonī..

Renlands sakostiem zobiem palūkojas uz Tandii.

- Es nevaru... -
- Nevari, ja? Tad jau Serets nav par Tevi parūpējies.. -
- Kapēc, lai viņš to darītu? Ja viņš mani noķers, tad nogalinās. -

Tandii nopūšas
- Un ko man ar Tevi darīt? -
- Kapēc Tu man to prasi? -
- Kādi ir Tavi plāni? -
- Un Tavējie? - Renlands atjautā diezgan iedomīgā tonī.
- Neuzdrīksties ar mani tā runāt... -
- Tu es tāds pats nodevējs kā es.. -
- Nopietni.. neuzdrīksties... es neesmu žēlsirdīgs.. -
- Serets Tevi nogalinās.
- Jā, kā tad... Serets ir vēsture. Man liekas, ka uzradies kāds lielāks ļaunums.

Renlands jautājoši paveras Tandii
- Tie nakts klaidoņi?
- Viņi bija spēcīgi.. Vajag painteresēties, kas tie tādi. Varbūt mēs nemaz nezinājām, ka Serets nav galvenais.
- Kapēc Tu man to stāsti?
- Es sāku Tev mazliet uzticēties..
- Man nevajag Tavu uzticību.
- Vajag gan....
- Un ja viņiem neizdosies Seretu nogalināt, ko Tu darīsi? Atgriezīsies pie viņa?
- Tā nav Tava darīšana..
- Tik grūti būt vienā pusē..
- Nekaitini mani, Tu neko nezini...
- Arī nevēlos...
- Seretu tas tāp......... - Tandii klusi pieceļas kājās un ieklausās. Viņš pagriežas un viņam priekšā nostājas žilbinoši skaista sieviete. Ar gariem zeltainiem matiem, baltās, spožās drānās. Galvā viņai bija zelta kronis uz kuru ilgi nevarēja paskatīties, jo vienkārši apžilba acis.

Tandii soli atkāpjas un noliecis galvu nometas sievietes priekšā uz ceļiem. Renlands atkāpjas vēl vairāk un paliek stāvot blenzdams uz sievieti. Viņa pieiet pie Tandii un paceļ viņa zodu likdama viņam ieskatīties sev acīs.
Viņa lēni pakrata galvu un ar roki turot pie zoda pieceļ Tandii kājās.
- Ko gan man iesākt ar Tavu nevaldāmo dabu... ?

Viņa paskatās Liandora virzienā.
- Tu esi aicināts mums pievienoties vai arī pamet mūs.. –

Liandors nolaižas uz zemes, kļūst redzams un zemu paklanās.

Sieviete palūkojas uz elfu, tad uz Renlandu un viņas skatiens atgriežas pie Tandii.

- Tu mani visticamāk vairāk nesastapsi. Iznīkušais kults ir cēlies jaunai cīņai. Domāju, ka Serets ar viņiem atradīs kopīgu valodu. Es nevarēšu atsaukties uz saucieniem, un nevarēšu palīdzēt, lai vai kādās briesmās nonāktu jūs vai mana zeme. Priesteriem maģijas nav, ļaudis mirst, apkārt valda ļaunums... Man jādodas ... Cīnies... - viņa pagriežas promiešanai.

- Es.. - Tandii uzsāka, bet izskatījās, ka viņam aptrūkstas vārdi, ka viņš tos nespēj sakārtot teikumā.
Dieviete pret viņu pagriežas. Viņš pamāj ar galvu Renlanda virzienā. Dieviete noliedzoši pakrata ar galvu. Tandii pamāj ar galvu, ka sapratis..

Viņa pagriežas vēlreiz, pārvēršas par baltu vienradzi ar zeltainām krēpēm un mirdzošu ragu un aizlēkšo prom mežā.

Tandii lēnām apsēžas zemē atspiedies ar muguru pret koku. Viņš aizver acis un izskatās, ka kaut ko domā.
Renlands grozās turpat, kur bija nostājies pirms dievietes ierašanās. Izskatās, ka viņš jūtas diezgan neērti.

Liandors atspiežas ar plecu pret kādu koku, un noraugās notiekošajā, gaidot kad kāds kaut ko sacīs.

Tandii kādu brīdi klusē un tad paraugās uz Liandoru.

- Kapēc Tu mums sekoji? –

"Manas mājas tuvumā es zinu visu, kas notiek, un ja kāds maskē savu rīcību - parasti mēģinu noskaidrot, kas īsti tur notiek. Bez tam, man gluži vienkārši bija interesanti, kā jūs atrisināsiet šo jautājumu."

- Vai bija interesanti? Vai varbūt es esmu licis Tev vilties? - Tandii pasmaida.

Liandors arī pasmaida: "Interesanti? Drīzāk... pamācoši. Tavām metodēm gan, manuprāt, nedaudz pietrūkst elegances un efektivitātes, taču ja Dieviete tās atzīst par labu esam... tad arī es neprotestēšu."

- Cik interesanti... Pietrūkst efektivitātes? Padalies pieredzē.. Es vēl tikai mācos...
Dieviete neko neatzīst... Viņa vienkārši ļauj man būt tam, kas es esmu.. - Tandii mazliet rūgti nosaka..

"Ir burvestības, ar kuru palīdzību var noteikt, vai sarunubiedrs saka patiesību, un ir burvestības, ar kurām var piespiestr runāt patiesību. Un ir tādas, ar kurām var pakļaut citas būtnes saprātu - šīs gan man pašam nrpatīk lietot, vienmēr esmu bijis par izvēles brīvību."

- Tad taču Tu varēji pārbaudīt vai viņš saka patiesību... Un vai pakļaujot kāds būtnes saprātu parādās elegance? Neesmu mācījies burt patiesības maģijas. Varbūt vajadzētu pamēģināt. - Tandii paskatās uz Renlandu, kurš klausoties abu burvju sarunu ir palicis stipri vien bāls...

Liandors mazliet skumji pasmaidīja: "Nebiju domājis, ka brokastis pārvērtīsies par nopratināšanu." Tad viņš pagriezās pret Renlandu: "Saki, vai tu piekritīsi pakļauties maģijai, kas liek runāt patiesību, un tad atbildēsi uz jautājumiem? Tas izkliedēs aizdomas, kuras daļa no mums jūt attiecībā pret tevi."

Tandii arī paraugās uz Renlandu un pasmaida.
Renlands mēģina atkāpties no burvjiem. Lēnām, pa maziem solīšiem.

- Nē... es nevēlos, lai jūs burtu man virsū maģiju. Ja jūs nevarat izkliedēt savas šaubas tāpat, tad es labāk iešu prom... –

Liandors papurina galvu: "Piedod, bet to mēs nevaram atļaut - vai nu tu esi ar mums, vai pret mums, cita ceļa nav. Tu zini pārāk daudz par to, kas še notiek, un ja tu neesi ar mieru izkliedēt mūsu aizdomas, tad nāksies tevi uz laiku "iesaldēt" - lai tu nevari apzināti vai neapzināti traucēt mūsu cīņu."

Renlands atkāpjas vēl vairāk. Nu jau lielākiem soļiem. Tandii it kā pastaigājoties pavirzās viņam tuvāk un paskatās uz Laindoru

- Kā Tu domā viņu "iesaldēt"? –

"Pavisam vienkārši. Žēl gan tērēt šo burvestību, bet..." No nekurienes Liandora rokā parādās acimredzami sens tīstoklis, kuru elfs atver un skaļā balsī izlasa nesaprotamā valodā rakstīto tekstu, tad paskatās uz Reinlandu.

Tandii pagrūž Liandoru ar maģijas palīdzību....

Pārtraucis burvestību pirms tā bija pabeigta, Liandors paskatījās uz Tandi: "Nekad tā vairs nedari. Ja vēlies - lai viņš paliek šeit, bet man tas viss nepatīk. Ko tad tu tagad iesaki darīt?"

- Piedod... es nezināju, ka lai citādak Tevi aptur. kapēc viņu kaut kur slēgt, ja viņš ir patiesībā izglābis meitenes. Tev sirdsapziņa to atļautu? -

Renlands izskatās šausmīgi pārbijies. Viņš sabrūk zemē un izskatās šausmīgi izmisis..

- Ko darīt... es nezinu... nogalināt Seretu un pēc tam ķerties pie tumšajiem Vienradžiem. Vēlams pirms šiedivi nav apvienojušies.. -


"Tur kur es viņu ieslēgtu, nepastāv laiks, un viņu nekas neapdraudētu. Domāju, ka pat Sarets tur netiktu viņam klāt. Pats redzi, pār viņu valda bailes, un nevar zināt, ko viņš izdarīs, ja Sarets uz viņu "uzspiedīs". Esjau nesaku ka viņš ir slikts cilvēks, un meitenes viņš patiešām ir izglābis. Manai sirdsapziņai, patiesībā, būtu bijis vieglāk zinot, ka viņš būs drošā vietā, nevis domājot par to, ka kādā sadursmē ir vēl viena persona, kuru var kāds apdraudēt. Bet pietiks par Reinlandu - ko tu zini par tiem "Tum''sajiem vienradžiem"?"


- Vai Tu esi kādreiz sēdējis cietumā? Vai arī tā Tu viņu vēlies sodīt par viņa bailēm no soda, ko viņš varētu saņemt par savu uzdrīkstēšanos.

Jebkurai dzīvei būtnei ir tiesības uz brīvību... Un ja mēs aizietu bojā, kas viņu izlaistu.. -

Tandii piegāja pie Renlanda pastiepa viņam roku un uzrāva viņu kājas.
Viņš ieskatās tam acīs.

- Ar Tevi viss būs kārtībā.. -

Izskatās, ka Renlands patiešām paliek mierīgāks.

- Melnie vienradži.. - viņš pagriežas pret Liandoru. - Bija tāds kults ļoti sen atpakaļ. Lai arī cik tas nenpietni nu jau arī neliktos, bet viņu pavēlniece tīkoja pēc dievietes vietas. Melnos Vienradžus sakāva.. Laikam taču kaut kas atkal nav bijis izdarīts līdz galam. Viņi varētu būt saistīti ar Nakts pavēlnieku. Jāiet meklēt informāciju. Es nezinu tik sīki. Vajag nogalināt Seretu, lai viņš nesadarbojas ar tiem tur... –

Liandors paraustīja plecus: "Jā, man ir nācies būt ieslodzījumā, un tas, ko es taisījos uzburt, nemaz nelīdzinās īstam ieslodzījumam - kā jau teicu, tur nav ne laika ne izjūtu, priekš būtnes paiet tikai viens mirklis. Lai no kā, piedod, bet ne tev mani mācīt par šīm lietām - pēc tā, ko pats mēdz darīt ar tiem, kas nevēlas sadarboties. Bet pietiks par to, mums ir svarīgākas lietas darāmas. Pilnīgi piekrītu, ka vajag nogalināt Saretu, ar to otru kompāniju labāk cīnīties atsevišķi."

Liandors pagriežas prer Reinlandu: "Ja tu esi ar mums, un pret Saretu tad nāc līdzi." To pateicis, elfs sāk lēnām iet uz torņa pusi.

Renlands sāk iet pakaļ elfam uz torņa pusi.....

Tandii pie torņa apstājas un palūkojas uz Liandoru.

- Es palikšu šeit. Palūdz, lai Sali iznāk ārā.. –

"Ja tu tā vēlies." Liandors iekāpj balkonā, pagaida lai Reinlands izdara to pašu un balkons atgriežas savā vietā pie viesistabas.

Tandii pamāj ar galvu un pagriežas pret mežu.


Sali un Tandii pie Liandora mājas.

Sali redz, ka Tandii stāv kādu gabaliņu nost no torņa un lūkojas mežā...

kad balkons nolaidās pavisam zemē, Sali no tā izkāpa un steidzās pie Tandii.

"Tu gribēji ar mani parunāt," viņa lūkojās viņa acīs, uzlikusi vienu roku uz viņa pleca. "Kas noticis? Vai viss kārtībā?" Sirds sitās kā negudra - ja nu kaut kas ir noticis?

Tandii pagriežas pret Sali un brīdi tikai klusējot raugās viņai acīs.

- Man jādodas prom... piedod... - viņš apklusa un neko vairāk nepaskaidrodams turpināja raudzīties meitenei acīs.

"Kāpēc?" Sali bija izbrīnīta. "Kas notika? Pastāsti, lūdzu!" viņa lūdzās. Kāpēc gan tik pēkšņi? Kas notiek? Sali bija nesaprašanā.

Tandii apsēžas zālē.
- Iešu pēc informācijas. Par Nakts Pavēlnieka kultu. Darīšu kaut ko lietderīgu.. Atstāšu jums Renlandu. Viņš kopā ar Liandoru jūs pasargās. Un ja gadienā kas, pasauc mani. Labāk ar tās lapiņas palīdzību, kura atrodas pie Liandora. -

Viņš nopūšas un palūkojas zemē.

- Es uzvedos nepieņemami. Man labāk pabūt vienam un nekaitināt vairāk Liandoru. Viņš jau man sāk draudēt.. –

"Liandors? Draudēt?" Sali arī apsēdās zālē.
"Par ko? Kas te vispār notika?" Sali visu gribēja zināt.

"Bet tu taču atgriezīsies, vai ne?" viņa centās ielūkoties Tandii acīs. "Tu taču neaizej pavisam?" viena asara sāka ritēt pār meitenes vaigu. "VAi tas nav pārāk bīstami?"

- Sali.. neraudi.. Droši vien es neaizeju pavisam. Es gan nevaru atbildēt par to, ka mani var arī nogalināt. Informāciju vākt nav bīstami, ja to nedara bīstamās vietās. Es sākšu ar nebīstamām. Un iespējams, ka uz bīstamajām man nemaz nebūs jāiet.. -

Viņš apsēžas tuvāk meitenei un apskauj viņu.

- Kas te notika? Man radās mazas domstarpības ar elfu, bet nekas sevišķs. Dieviete atnāca. Viņa teica, ka Renlands ir uzticams. Vēl teica, ka atdzimis "Melno Vienradžu" kults. Izskatās, ka Serets vēlas ar viņiem sadarboties. Mums tas jāaizkavē. Man jānogalina Seretu.. –

"Bet tu sargi sevi! Lūdzu!" vēl viena asara ritēja pār meitenes vaigu.

"Kas tas par kultu? Vai pie tā ir vainīg Serets? Vai tu viens spēsi Seretu nogalināt? Bet ko tad mums darīt. Mūms arī tika dots uzdevums!"

Tandii pieliecās un noskūpstīja asaru no meitenes vaiga.

- Tas kults ir senāks par Seretu. Pastāvēja mīts, ka tas ir pavisam iznīcināts un pazudis... Redz, ka nav...

Es jau tagad uzreiz neskriešu pie Sereta. Tā, ka jūs varat paspēt pirmie. Es mēģināšu sameklēt to kultu..

Nevajag pārdzīvot.. Bez iemesla. Tagad nav iemesla.
Man Tevis ļoti pietrūks.. –

"Kā, nav iemesla?" Sali nesaprata, bet tad atcerējās, ka Tandii varbūt nezina Fēsas vīziju.

"Fēs izstāstīja savu vīziju. Tur tu biji uzveicis Seretu un kļuvis tik varens, ka valdīji pār visiem. Un es biju kopā ar tevi," Sali stāstīja un vēroja Tandii realciju. "Bet... mēs bijām ļauni. Tandii! Tik ļauni. Es tā nevaru..." viņa nolieca galvu. "Ko tas nozīmē?"

Tandii klausījās Sali stāstījumu. Un viņa seja no izbrīnītas lēnām pārtapa par uzjautrinātu

- Ļauni??? Mēs kopā? Tu un es? Valdīt pār visiem? Kas ar jums visiem? Vai Tevi satrauc šādas lietas? Vai Tu tici, ka kaut kas tāds vispār būtu iespējams? No kurienes gan man pēkšņi uzradīsies tāda vara? Tikai no tā, ka nogalināšu Seretu? Nu Sali... -

Tandii smaida. Izskatās, ka Sali stāsts viņu patiesi ir uzjautrinājis..

Sali vārgi atsmaidīja.

"Nu, es nezinu," viņa samulsa. "Mani pēdējā laika sapņi piepildījās. Un mani tiešām uztrauca doma, ka es varētu kļūt ļauna," viņa mēģināja it kā taisnoties. "Tad tu saki, ka tā nav taisnība?"

- Es esmu demons.. Nu labi.. gandrīz demons. Es nevaru būt tik pozitīvs, lai jums visiem patiktu. Valdīšana nekad nav bijusi mana prioritāte. Tad jau es sāktu ar sava tēva provinci, jo principā tā taču var piederēt man..

Tas Fēsas sapnis.. Es nezinu kapēc viņai rādās tādi sapņi. Tas ir interesanti. Uzmanies no viņas. Iespējams, ka pār viņas apziņu valda kāds cits nevis viņa pati.

Es tiešām nezinu ko, lai pasaku Tev tādu, lai Tu justos droša.. -

Tandii paskatās uz sauli un tad lēnām sāk slieties kājās.

- Man laikam jādodas.. –

"Tandii," Sali iesaucās, kad viņš cēlās kājās. "Apsoli man vienu lietu." Viņa bija piecēlusies un skatījās viņa acīs. "Ka tu sargāsi sevi. Es nevaru tevi aizkavēt, it īpaši tāpēc, ka tas, ko tu plāno darīt, varētu mums visiem palīdzēt ātrāk tikt ar visu galā."

Sali nenāca raudiens. Viņa ar smagu sirdi samierinājās, bet centās turēties stipra.

"Sūti man ziņas. Sapņos. Tā, kā tad. Es gribu zināt, kas ar tevi notiek. Lūdzu!"

Sali apķērās Tandii ap vidukli un pielika savu pieri viņam pie kakla. Viņa gribēja tā pastāvēt, tā bija labi.

- Es apsolu... es saudzēšu sevi un ziņošu par to kā man klājas. Iespējams, jau ka pavisam drīz mēs tiksimies. - Tandii apskāva Sali, pieliecās un noskūpstīja viņu. Kādu brīdi viņš stāvēja apskāvis Sali. Nopūtās un atraisījies no meitenes skavām viņš paskatījās viņai acīs un pazuda mirdzošas gaismas ieskauts.

Sali paliek viena.

Viņa tā stāvēja kādu laiku. Atkal jau TAndii bija kaut kur jādodas. Bija tāda kā nedaudz nolemtības sajūta. Nopūtusies un apskatījusies apkārt, viņa pagriezās un devās atpakaļ pie balkona, lai brauktu augšā pie pārējiem. Atskarījusies uz vietu, kur vēl pirms brīža bija Tandii, viņa iekāpa balkonā. Sargi sevi...

Sali un Tandii Sereta pilī

Tad Sali izskrien pa pils durvīm.

Pēc brīža pie viņas pienāk Tandii un viņu apskauj.
- Nu kapēc Tu tā? Tu taču redzi.. kādam tas tāpat ir jādara.. –

"Fēsa grib, lai viņa dara," Sali caur asarām teica, tad apdomājās, ka viņa negrib tikai sevis dēļ savtīgi sūtīt Fēsu nāvē. "Vai tad *šņuk* nevaram atrast kādu citu? Kāpēc tev tas jādara? Kāpēc tu kaut ko tādu gribi izdarīt man... un sev?" Sali skatījās uz Tandii neizpratnes un žēluma pilnām acīm. "It kā man būtu vienalga! It kā pārējiem būtu vienalga..." Sali caur asarām runāja.

- Bet tas taču būtu tik egoistiski sūtīt nāvē kādu citu, lai sargātu savu laimi, vai ne? - Tandii notrausa Sali asaras ar rokas pieskārienu.
- Par visu vairāk es vēlētos, lai Tev nesāpētu. Lai Tu būtu laimīga. Es nedomāju, ka Fēsa ir spējīga uzveikt Seretu. Jā mēs skatamies arī no praktiskā viedokļa. To varētu Vaenkalvens, Liandors vai es. Diez vai elfi izvēlēsies nāvi. Vaenkalvens varbūt. –

"Bet Fēsa pati teica, ka ir ar mieru. Es arī negribu viņu sūtīt nāvē sevis dēļ," Sali vēl joprojām bira asaras, elpa raustījās un runāt bija grūti.

"Vai tu domā, ka, ja tu to izdarīsi, tas nebūs jānožēlo? Vai mēs nevaram atrast kādu, kas tāpat savai dzīvei neredz jēgu? Vai tu redzi dzīvei jēgu? Turpmākajai dzīvei?" Sali diezgan noteikti jautāja. Viņa uzsvēra vārdu "turpmākajai".

- Sali, mana mīļā, Sali, es taču Tev saku, ka Fēsa diez vai to var paveikt. Vai es neredzu jēgu dzīvei? Kā gan es to varētu neredzēt, ja man esi Tu? -
Viņš nopūšas un palaiž vaļā Sali uzgriezdams viņai muguruun raudzīdamies tālēs....

- Par visu vairāk es mīlu dzīvi. –

"Tad kāpēc tu tā dari?" Sali vaicāja Tandii mugurai. "Noteikti ir kāds cits variants. Neizlem tik parsteidzīgi, lūdzu," Sali piegāja pie Tandii un apskāva viņu no aizmugures.

Viņš stāvēja un neko neteica. Mirkli. Tad pagriezās pret Sali.

- Nu labi. Es apsolu, ka meklēšu iespējas, lai mēs varētu palikt kopā. Bet es Tev nevaru apsolīt, ka atradīšu...

Tu taču vairāk neraudāsi? –

Sali nolieca galvu.
"Tandii? Man tev kas jāsaka. Mēs vairs neesam divi, ar ko jārēķinās," viņa ieskatījās viņam acīs. Kā lai to labāk pasaka... "Saproti? Atceries to nakti?" Sali klusām jautāja. Pilnīgi droša viņa par savu stāvokli nebija, bet visas pazīmes par to liecināja. Kā Mona bija teikusi - diez vai ir varētu būt savādāk. Un pēkšņā emocionalitāte par to arī liecināja.

Tandii ieskatījās Sali acīs. Viņa seja pauda pārsteigumu. Viņš laimīgs pasmaidīja, taču pēkšņi viņa sejai pārslīdēja viegla sāpju ēna.

- Sali.... viņam būs demonu asinis... Ai, es Tev nevaru izstāstīt, cik patiesībā es esmu priecīgs, bet... vai tas bija liktenis ko man vajadzēja Tev sagādāt? Piedod man manu pārgalvību. -

Viņš noglāstīja Sali matus.

- Nebaidies... es Tevi neatstāšu vienu.. –

"Bet vai tad tas ir tik briesmīgi, ka ir demonu asinis?" Sali vaicāja. Tandii jau to vajadzēja zināt labāk. "Pie tam tu taču neesi demons."

Sali satvēra Tandii roku, kas glāstīja viņas matus, noskūpstīja to un uzlika sev uz pleca. Pati viņa apkampa Tandii.

- Vai tas ir briesmīgi? Viņam būs manas acis. Ļaudis bīsies... Viņš var nespēt valdīt savas demonu asinis. Tas ir sarežģīti, bet mums viss izdosies, vai ne? - Viņš pieliecās un noskūpstīja Sali

"Tavas acis ir skaistas," teica Sli un vēlreiz nokūpstīja Tandii. "Ne visi no tādām bīstās. Redzi, es nē," viņa nedaudz pasmaidīja. Asaras bija rimušās.

"Es vakarnakt redzēju sapni," viņa to gribēja izstāstīt. "Es biju mājās. Mēs abi bijām pie manis mājās. Sēdējām ābeļdārzā un skatījāmies, kā pa zāli viens mazs ķipars kūleņo. Bija tik labi un mīļi. Es negribu to izjaukt. Neatņem man šo sapni!"

Tandii pasmaidīja. Viņš pieglauda sev Sali vēl ciešāk.

- Labi... bet tad iesim un atradīsim kādu citu, kurš pakalpo dievietei. Jo bez Sereta iznīcināšanas nebūs māju un zāles pa kuru tam ķiparam kūleņot.. –

Sali seko Tandii. Viņas asaras ir rimušās, bet vienalga var redzēt, ka viņa ir raudājusi.

[Sindra]

Sali cietumā

Sali pamodās, pietrūkās sēdus, bet netabildēja uz ienācēja teikto, tikai skatījās ar neizpratnes pilnu skatienu un mēģināja ieraudzīt kaut ko zem apmetņa.

- Tu man neatbildēsi, ja? Es Tev ieteiktu tomēr ar mani runāt... Tu jau droši vien nojaut, ka mums ir arī citas metodes kā uzzināt to ko vēlamies... -

Viņš pienāk tuvāk Sali un pieliecies ieskatās viņai acīs. Uz Sali raugās divas neizteiksmīgas acis pelēkā krāsā, uz tikpat pelēkas sejas fona.

"Es... es jūs nepazīstu," Sali nedaudz stostījās.

"Un, ja vēlaties zināt, kā gulēju, tad diemžēl ne pārāl kabi. Auksta akmens lāva nekad nav bijusi mana mīļākā guļvieta," viņa skatījās pelēkajās acīs un centās saglabāt neizteiksmīgu sejas izteiksmi. Mieru, tikai mieru!

"Vai jūs nebūtu tik laipns un nestādītos priekšā?"

- Man nav Tev jāstādās priekšā. šeit jautājumus uzdodu es. Un man arī nemaz neinteresē kā Tu gulēji. Man tas ir dziļi vienalga.

Man interesē, kur ir ūdenskrituma atslēga. Un būtu labi, ja tu sāktu runāt nekavējoties... –

"Es nezinu, kur ir atslēga. Man tā nekad nav bijusi," Sali atbildēja. Izskatījās, ka nav vērts klusēt, tā var būt tikai sliktāk. Tandii teica, lai labāk izstāstot visu.

"Es arī tai nekādu lielo vērību nepiegriezu."

- Kam tad tā bija? Pie kura tā ir? Kas Tu tāda esi un kāds bija Tavs uzdevums grupā? - svešinieks jautājumus skaldīja bez mazākajām emocijām. Viņa skatiens ir nepatīkams un uzden neomulīgu sajūtu.

"Es?" Sali pārjautāja un centās izlikties, ka pirmos jautājumus nav dzirdējusi. "Vispār es iespēju doties ceļā ieguvu kā dāvanu dzimšanas dienā. Bet pats redzi, ka neesmu ne burve, ne kā savādāk īpaša. Dodos līdzi, cenšos palīdzēt, bet es pat lasīt nepratu. Nesaprotu, kāpēc jāpratina mani, jo es tiešām neko īpaši daudz nezinu," Sali centās atbildēt, bet reizē arī nepateikt ko lieku.

- Vēlreiz... pie kā bija atslēga? Un kāds ir Tavs vārds? - izskatās, ka nepazīstamais ir diegan nelokāms un Sali izvairīšanās neko daudz nav līdzējusi.

- Nepārbaudi manu pacietību. Man ir atļauts Tevi arī nogalināt, ja nepieciešams. –

"Sali," viņa klusu noteica. "Bet mans vārds nav svarīgs."

"Atslēga? Tā jau sen vairs nav pie tā, kam tā bija. Mona viņu glabāja no sākuma. Bet tikai no sākuma. Tad bija tik daudz dažādu notikumu, ka es vairs nesekoju līdzi." Sali cerēja, ka pasakot Monas vārdu, viņai nekas pārāk bīstams nenotiks. Galu galā, Sali pat vairs neatcerējās, kur tā atslēga palika.

Izdzirdot Sali nosaucam savu vārdu, svešinieka sejā iegūla dīvains smaids..
- Tu esi Sali? Cik interesanti! Kas to būtu domājis... Kā man ir laimējies. Tandii draudzenīte. Es pats personīgi varēšu viņam atriebties par visu ko viņš mums ir nodarījis, tiklīdz kā Tu man pastāstīsi visu ko par viņu zini.... -

Viņš saķer Sali aiz rokas norauj no lāvas un pagrūž pret sienu. Ūdensroze izkrīt meitenei no matiem. Svešinieks to paceļ un aplūko.

- Cik interesanti. Laikam jau mīļotā dāvana vai ne? Ja es to iznīcināšu vai viņš sajutīs, ka tev šeit klāsies grūti? - Viņš nomet puķi zemē un paceļ virs tās kāju.

- Ja Tu sāksi stāstīt, iespējams, ka mana kāja nesamīs šo dāvanu. –

"Ko tad lai es stāstu? Viņš tāpat zinās, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš nav tāds muļķis," Sali gandrīz pusčukstus caur zobiem runāja. Tā laikam bija kļūda nosaukt vārdu. Tad tāpēc viņš to prasīja. Bet Sali cīnīsies un centīsies izturēt.

"Ja tu to samīsi, nekas nemainīsies, tikai būsi iznīcinājis vienu skaistu ziedu," viņa lūkojās uz ūdensrozi. Kaut nu viņš apdomātos. Bet censties glābt būtu tiešā veidā parādīt, ka tā ir svarīga. Tā nevajag. Nedrīkst ļaut viņam to saprast.

- Tu esi akla.... šis zieds, jau sen ir miris. Tu redzi tikai ilūzijas radītu apvalku. Tīksminies par nereālu lietu. Neesi nekad aizdomājusies kapēc Tandii ir tik skaists? Tā ir ilūzija. Viņš īstenībā izskatās pēc briesmoņa. Tu uz viņa fona būtu skaistākais cilvēks kāds vien atrodams šajā dumjajā zemē. -

Viņš nolaiž kāju un pasper ziedu uz Sali pusi.

- Stāsti, kur viņš tagad ir un kapēc.. –

"Manās acīs tas vienalda ir skaists," Sali spītīgi noteica un pastiepās pēc ūdensrozes. Viņa to pacēla, nopūta putekļus no lapiņām un atkal iesprauda matos.

"Un man vienalga, kāds Tandii izskatās tavās acīs. Un es nezinu, kur viņš ir šobrīd. Varbūt pavisam netālu!" Pēdējo teikumu Sali uzsvēra. Viņas balsī varēja saklausīt spītību un nelokāmību.

- Liekas, ka es izsakos neskaidri. Vai man būtu jāķeras pie darbiem, lai Tu saprastu, ka es neesmu atnācis, lai te ar Tevi spēlētu kut kādas spēles? Vai Tev neliekas, ka šis varētu būt brīdis, kad tava Dzimšanas dienas dāvana varētu izvērsties nepatīkama? Tik gudram taču viņam vajadzēja būt, lai Tev pateiktu, ka spītēties pretī nav jēgas. -

Svešinieks uz mirkli pieklust un paliecas uz Sali pusi.

- Bez tam... mēs abi lieliski zinam, ka tuvumā viņa nav. Un es zinu, ka tik drīz viņš arī Tevi no šejienes neatbrīvos... –

Sali gribēja jau ātri kaut ko piebilst, bet tomēr savaldījās. Mazliet jāapdomājas.

"Es tiešām nesaprotu, ko tu no manis gribi dzirdēt. Es tev atbildēju uz taviem jautājumiem. Ko vēl?" Sali balss kļuva atvien izmisušāka. Stāsti visu. Ha! Viegli pateikt!

"Jā, viņš ieteica nespītēties, tur nu tev taisnība. Un es to arī nedaru."

Sali sāka uztraukties. Viņa nezināja atbildes uz šiem jautājumiem. Ja viņa neatbildēs, tad var sākties spīdzināšana, ko Tandii bija minējis. Dziļi ievilkusi elpu, viņa sāka stāstīt:

"Vienmēr, kad es viņam ko tādu jautāju, viņš izvairās runāt. Saka, ka pastāstīšot vēlāk - tad, kad viss būs beidzies. Bet es nezinu, vai viņš ir nodevis Seretu. Viņš taču visu laiku pie viņa atgriežas, vai tad ne?" Sali centās ieskatīties pelēkajās acīs, cerot, ka varbūt izdosies iegūt atbildi. "Visi saka, ka viņš ir pārāk spītīgs un nepakļāvīgs. Ja jau tiešām viņš ir pavisam nopietni nodevis Seretu, par ko gan es īsti nezinu, tad var uzskatīt, ka tieši tik pat lielā mērā viņš ir nodevis arī Vienradzīti un mūs. Man šķiet, ka atbildi uz šo jautājumu zina tikai viņš pats, ja jau pat jūs to nezinat. Mani viņš gribēja pasargāt no šādām lietām," Sali nopūtās un ar drebošu sirdi gaidīja pratinātāja reakciju.

"Es nezinu," Sali domīgi noteica. "Varbūt, bet varbūt ne. To, kā viņš zina, kad man kaut ko vajag, es nekad īsti neesmu sapratusi."

- Es varētu Tev pietaupīt visas ciešanas, ja Tu piekristu viņu pasaukt. Izmisīgi, tā lai viņš noticētu, ka bez viņa palīdzības galā netiksi. Un ierastos. Tikai vēl viens jautājums... Lordam Seretam ir aizdomas, ka Tandii nekad nav bijis viņa sabiedrotais. Es kaut kā neticu, ka Tu to varētu nezināt, ja reiz tādas lietas ir atklīdušas arī līdz Lorda ausīm... –

"Es nezinu, vai izdosies. Es esmu to tikai vienreiz darījusi," Sali klusi teica. Viņa negribēja saukt Tandii. Vēl ne. Jācenšās tikt galā pašas spēkiem.

"Es arī to gribēju zināt. Prasīju vairākreiz. Bet viņš tikai teica, lai es sevi pārāk neuztraucot. Ka viņš jau pats zināšot."

- Gan jau, ka izdosies, ja labi gribēsi. Tevi nomirt jau viņš neatstās... - sargs piecēlās, noskatīja Sali un ar roku norādīja uz viņas diadēmu.

- Kas ir Tavi vecāki? –

"Māte - mājsaimniece, tēvs - zvejniek," Sali īsi un ātri atbildēja. Nez, ko viņš iedomājas, ka viņiem ir saistība ar diadēmu?

"Viņš ir ļoti labs zvejnieks. Un labs tēvs. Un viņš mani labi audzināja. Kronis ir tikai dāvana. Es pat nezinu, kas tie ir par akmeņiem. Varbūt nemaz nav īsti. Man tikai patīk, kā izskatās," Sali centās atbildēt, bet nepateikt kaut ko svarīgu.

- Tie ir īsti.. - svešinieks noteica un pagriezās promiešanai.
- Kad man vajadzēs, lai Tu viņu pasauc, atnākšu Tev pakaļ - Viņš nosaka un aizver aiz sevis restotās durvis. Apkārt iestājas nomācošs klusums..

Laikam neizdevās viņu pārliecienāt, ka diez vai izdosies pasaukt! Sali nopūtās un atkal apsēdās uz lāvas. Laikam jau nekas cits neatlika, kā gaidīt.

Nekas nenotiek.. pēc pāris stundām nomācoša klusuma tumšais dīvainais radījums atkal iestum Sali cellē ēdienu. Tikpat nesimpātisku kā iepriekšējā vakarā.

Lai arī kā negribētos atzīt, ēst gribējās. Sali paēda un turpināja kluso sēdēšanu cellē. Nekādu ziņu no citiem. Skumji.


Mona cietumā

Tad kad Mona atbalstījusies sēž pret strūklaku un mēģina atgūt spēkus, mājas durvis atveras un pa tām ienāk seši dīvaini nekad agrāk neredzēti radījumi. Tumšu ādas krāsu, splavaini noauguši, asiem ilkņiem zobu vietā un ļoti tumšām ļauni mirdzošām acīm.

Pa divi viņi uzbrūk katrai meitenei. Īpaši pretoties nav jēgas. Viņi darbojas saskaņoti, viens pietur, otrs uzbur kaut kādu maģiju no kuras meitenes aizmieg.

Melnie kopā ar meitenēm no telpas pazūd.

Kad Mona atmostas viņa atrodas kādā tumšā pagraba stūrī. Acīmredzot cietumā. Apkārt neviena nav. Akmens lāva, mazs lodziņš pa kuru iespīd pavisam sīka gaismas strēlīte un lielas dzelzs durvis.

A man galva ir pārstājusi sāpēt? Un kas mani ir klāt, kad atmostos? Principā bija viss, izņemot loku un bultas. Jo somu Mona paņēma, kad zāles meklēja. Un žurku arī. Viņa gulēja uz siera somā.

Mona izpēta cietumu, cik var, bet neko daudz neplosās - ja jau tā, tad tā. Redzēs, kas būs tālāk.

Galva īpaši vairs nesāp... Un jā.. žurka ar somu Tev ir, bet ieroči gan nekādu nava.. Tas taču būtu par daudz dumji.. Tik dumjš pat Serets nava

Mona izpēta cietumu, cik var, bet neko daudz neplosās - ja jau tā, tad tā. Redzēs, kas būs tālāk.

Ilgu laiku nekas nenotiek. pēc vairākām stundām, kāds melns dīvainis līdzīgs tiem, kuri jūs savāca no ūdensļaudīm, iebīda Tev trauku ar ēdamo. Izskatās diezgan nesimpātisks.

Jā, to es saprotu Tas tiešām būtu galīgi glupi. Bet mans tēju maisiņš? Un ūdens tur ir, jeb man jātēlo, ka es slāpstu nost?

Ūdens tiek kopā ar ēdienu atnests.
Tēju maisiņš somā ir.

Mona apēd visu, kas ir un iedod žurkai arī. Tad liekas gulēt un cer, ka izdosies aizmigt. Ne par ko īpašu viņa neprāto.

A žurka to paiku atsakās ēst

Nu, nekas, Monai paliek vairāk! Tad žurka sargā Monu no citām žurkām, kas varētu parādīties un traucēt gulēt.

Tur nav nevienas pašas dzīvas radības.... nekādu žurku, nekaa...

Liekas, ka nakts paiet mierīgi.
No rīta Mona pamostas, jo dzird, ka veras vaļā durvis. Pa tām ienāk kāds cilvēks. Ne īpaši vecs. Varētu būt ap kādiem 27 gadiem. Viņš noskatās uz Monu. Kad viņš ienāk durvis aiz viņa aizveras.

- Ceru, ka labi izgulējies... -

- Paldies, labi, - Mona atbild, piecēlusies sēdus un vērīgi noskata vaicātāju.

- Es ceru uz Tavu saprātīgumu. Ja Tu man atbildēsi to ko es vēlos zināt, Tev nekas ļauns nenotiks. -

Vaicātājs ir ar tumšiem matiem, cilvēks kā cilvēks, rokā viņš tur atslēgas, viņam ir tumšs apmetnis un kas īsti zem tā, nevar saskatīt.

- Skatoties, ko gribēsi zināt. Ja es nezināšu atbildi, tad nevarēšu neko darīt, - Mona paraustīja plecus, - lai gan, atklāti - es neticu, ka nekas ļauns nenotiks. Man pavisam kā vakar tika apgalvots pilnīgi pretējais. Mīļi saltā tonī ar piedevām.

- Man interesē, kas Tev zināms par mūsu Tandii. Viss, ko Tu zini, man laiks ir gana, tā ka nesteidzies un neaizmirsti nevienu svarīgu daļu. Īpaši no tām, kuras esi uzzinājusi pavisam nesen.. Runā!-

Mona nosēdās ērtāk un sāka apdomāt, ko tad viņa īsti zin par Tandii. Un, pašai par pārsteigumu, atklāja, ka tas nav nekas daudz! Tikai tik, cik var zināt jebkurš.

- Dīvaini, - viņa nomurmināja patiesi pārsteigtā balsī, - dīvaini. Jā, esmu viņu redzējusi, jā, esmu sarunājusies, bet ja runā par zināšanu, tad, īstenībā, es nezinu gandrīz neko! Nu, viņš ir princis, kas izmests no savas valsts, viņam ir pusmāsa un pusbrālis un viņa tēvs ir nesen miris. Un viņš ir pusdēmons, kuru ieraugot vien, viņa dzimtajā pilī saceļas trauksme un pamatīgi nemieri. To zina visi, man šķiet. Bet es nezināju, pirms neaizgāju turp... Ko vēl es zinu... Jā, viņš ir Sereta kalps, šķiet pats spēcīgākais no visiem, kas viņam ir, un, ka mums ar Tandii agrāk vai vēlāk vajadzēja tikt galā. Viņš ir viens no trim. Es saprotu, ka tagad, iespējams ar to galā tikšanu kaut kas varētu mainīties...

Mona jautājoši paskatījās uz prasītāju. Ko vēl lai stāsta? Itin kā nekas tāds sevišķs nekrita prātā. Īsti negribējās par tām sarkanajām acīm...

- Un tas ir viss? Vai Tu mani par muļķi uzsakati? Vai man vajadzētu Tev ticēt, ka nezini neko par viņa patiesajiem nodomiem sasaistoties ar Lordu? Kapēc viņš nodeva Lordu? Kāds ir viņa uzdevums? Tev taču vajadzētu saprast, ka neesi pārāk izdevīgā pozīcijā, lai šobrīd kaut ko slēptu.

Viņš Tevi te neatradīs. Viņš nepalīdzēs... Nemaz neceri... - Svešinieks pēc Monas stāsta kļuva nervozs un aizkaitināts.

- Tu gribi teikt, ka viņš ir nodevis Lordu? Tandii? - Mona līksmi iesaucās.
- Tiešām? Tas ir pierādīts? Un ūdensļaužu valdnieks iemeta viņu cietumā un teica, ka Tandii nemaz neesot mainījies! Kāds dullais neaprēķināmais, nepieradināmais dēmoms ir, tāds esot palicis! Un ka pie Sereta viņu turot tikai viņa paša griba un vēlēšanās, nekas cits! Man būtu jādomā, ka ūdensļaužu valdnieks, kura meitu, cik sapratu, Tandii ir pazudinājis un vēl kaut kādu stikla pili dusmās ar zemi nolīdzinājis, maldījās? Viņš, kas Tandii tik labi pazīst? - Mona sāka šaubīties.

- Tu melo! Tas nevar būt... Es nevaru aizmirst melno sodrēju sienu Meilīnes istabā... - viņa klusi un bēdīgi nobeidza.

- Es šeit neesmu, lai atbildētu uz Taviem jautājumiem.. Bet gan Tu uz manējiem... Mani neinteresē vēsture. Un Meilīnes istabas. Mani interesē viņa saistība ar dievieti. Stāsti par to. Apstiprini mūsu aizdomas. -

- Vai es atbildi prasīju? Es tikai skaļi prātoju, - Mona runājot bija piecēlusies kājās un tagad stāvēja pretī jautātājam, skatīdamās acīs un gan viņas acis, gan balss pamazām, tā, nemanot ieguvā nāras noskaņu, - Tu prasi, lai stāstu par dievieti? Paši nezināt vai, ka tad, kad dieviete nogalināja Tandii māti, viņa apsolīja izpildīt vienu viņa lūgumu. Tā ir visa saistība, cik man zināms. Un ja tagad, kā izrādās, es nebūšu apstiprinājusi kaut kādas jūsu aizdomas, tad tās blēņas, ko es sarunāšu, ja mani spīdzinās, tikai tāpēc, lai tiktu vaļā, tas tad būs tas īstais un neapgāžamais apstiprinājums???

Beigās viss nāras spēks ir pilnā spēkā. Viņam nevajadzētu vairs valdīt pār savu gribu vismaz kādu diennakti. Tas ir, ja izdodas. Ja neizdosies, tad neizdosies. Būs kā vakar

Apsargs Monai pasmaida...
Viņa balss ir kļuvusi ļoti laipna.

- Es domāju, ka Tu man pastāstīsi, ka Tandii nekad nav bijis Lorda pusē, bet tikai pildījis dievietes uzdevumu. Tev taču kā viņa mīļākajai to vajadzētu zināt.. -

- Paldies par tādu godu! Viņa acis tiešām ir ļoti skaistas, - Mona atbildēja, arī pasmaidot, - bet, redz, jūsu cerībām nekādi nav lemts piepildīties, jo viņš neko par sevi nestāsta, nekādā, ne šādā, ne tādā gadījumā. Un es nejautāju, jo tad, kad viņš paliek dusmīgs, un tāds viņš paliek ļoti ātri, viņš nav tik patīkams, kā jūsu smaids pašlaik. Kā pēdējo reizi, kad es viņu uzrunāju par princi. Nemaz negribu atcerēties!

- Es gan pret jums neizturētos slikti, ja jūs mani par princi saukti, lai gan ko nu tur... Drīzāk jau man vajadzētu jūs saukt par princesi....

Sargs pēkšņi mazliet piesarkst.... un sāk vērties grīdā...

- Sauciet! Es gan tā neesmu, bet ja jums tā ir patīkami... Bet kā jūs sauc un kas jūs esat? Es nemaz nezinu, - Mona turpina smaidīt par sarga samulsumu, - arī vārdā ir jauki kādu patīkamu personu uzrunāt. Un es nevaru žēloties, ka jūs būtu pret mani izturējies slikti! Nemaz nē! Tiesa, man nepatīk šeit atrasties... te ir tik tumšs un nemājīgi, bet, ko nu tur... Jūs tur noteikti neesat ne vainīgs, ne arī varat ko darīt.

Mona bēdīgi nopūšas. Nu, tā, itin kā viss pasaules prieks būtu zudis.

- Nē, nu tā jau nav, ka es neko nevaru.... Es droši vien izpildītu katru jūsu lūgumu... man tikkai jāaiziet pateikt Lordam, ka viņš kļūdījies, liekot jūs šeit ieslēgt, jūs neesat pelnījusi šeit nīkt. Jums jādzīvo pilī..

Ak, jā... mani sauc Renlands, mana daiļā... -
Viņš galanti paklanās un nenolaizdams acis no Monas kāpjas uz durvju pusi.

- Renland! - šis vārds Monas mutē sarga ausīm skanēja tā, itin kā tas būtu vienīgais skaistais vārds, ko viņa jel kad ir izrunājusi.

- Renland, Lords mani nekad neizlaidīs no šejienes... un vai tu domā, ka viņš priecāsies dzirdēt, ka ir kļūdījies? Man bail par tevi..., - Mona piegāja tuvāk, - jā, man bail... ja tu to teiksi, tad pats nonāksi šeit, ja nenotiks vēl kas ļaunāks.

Mona acis tagad izsaka bažas par sarga tālāko likteni.

- Ja jau tev noteikti jāziņo, un ja jau viņš ir maldījies, tad neko nemainīs tas, ja pateiksi, ka atstāji mani apdomāties vispirms līdz vakaram, bet pēc tam uz pāris dienām, ka es pēc tam noteikti būšu runīgāka. Un ja nē... tad vēl dažas dienas izšķirs visu, - Monas balss ir pārliecinoša.

- Renland, es baidos vēl par ko - šeit ir divas manas draudzenes, vismaz es tā domāju, ka viņas ir šeit! Viņas, tāpat kā es, neko nezin. Kā lai zinātu! (rūgtums balsī) Tu noteikti zini, kas ar viņām noticis, vai ne? - Mona ir pavisam tuvu un atkal ieskatās acīs.

- Kad būsi izpildījis pienākumu, atnāc, pastāsti man par viņām! Lūdzu! Bet es priecātos, ja tu neietu... ja vien vari... - Mona nobeidz skumjā balsī.

- Un mana daiļā nemaz man nepateiks savu vārdu? - puisis mazliet izskatās saīdzis... - Lai gan... es jau zinu.. Tevi sauc Sali. Un Tu esi Tandii mīļākā.. - viņš nopūšas.
- Es painteresēšos par jūsu draudzenēm... -

- Tu gribi, lai pasaku savu vārdu? - Mona šķelmīgi pasmaida, - Mona, es esmu Mona, nevis Sali. Nezinu, kāpēc Tu tā domāji. Nezaudē dūšu, nekas vēl nav zaudēts. Lūdzu, noskaidro, kas ir ar manām draudzenēm! Īpaši Sali... nabaga Sali, viņa atkal dabū ciest par neko! Un Fēsa... es redzēju viņu pēc tam, kad Serets bija ar viņu runājis! Ai, Renland (ar šausmām), kaut tavas acis nekad ko tādu neskatītu! Un viņa arī ir šeit... Renland (silta balss), neviena no mums nevar pastāstīt neko, kas būtu noderīgs Lordam. Un neviena no mums nespēj viņu apdraudēt. Kur nu!

Mona bēdīgi nopūšas, tad ieskatās puisim acīs (kurām vajadzētu būt priecīgākām, vismaz tā tas ir gribēts):
- Tu gribi mums palīdzēt?

- Tu neesi Sali? - puisis pārsteigts uzlūko meiteni. - Mona? Bet mani sūtīja pie Sali.. Tad jau Tu neko par Tandii nezini... Es painteresēšos par Tavām draudzenēm un atnākšu Tev pastāstīt... - viņš dodas uz durvju pusi un pazūd aiz restēm...

Pēc kāda laika Monas celles durvis paveras un Renlands atkal ir klāt. Viņš smaida kaut ko aizmuguras slēpdams, pienāk klāt pie Monas un pasniedz viņai puķu pušķi. Tādas jaukas lauku pļavā saplūktas puķītes.

- Tās Tev! Es noskaidroju par Tavām draudzenēm. Viņas atrodas tepat netālu. Viņām nekas ļauns nav noticis. -

- Vai, cik jauki! - Mona ir priecīgi pārsteigta. Tā, pa īstam. Viņa paņēma pušķi un ieslēpusi tajā seju, dziļi ieelpoja. Pļavas smaržas... Tāpat, caur puķītēm, ar vienu spožu aci palūkojās uz Renlandu.
- Tu esi brīnišķīgs, mans bruņiniek!

Pavilkusi puķes zemāk uz zoda, viņa skatās uz sargu ar izbrīnu.
- Es nedomāju šeit sastapt kādu līdzīgu tev... Nē, tiešām nedomāju... Man likās... nu, tu jau vari iedomāties, kas man likās pēc visa, kas ir pārdzīvots... Kā tu nokļuvi šeit? Kādi likteņa vēji atpūta? Kāpēc?

Jautājumi bira viens pēc otra, negaidot atbildes.

- Vai šī ir tev īstā vieta? Iesim prom! (ļoti pārliecinoši) Tu labi zini, ka es gribu aiziet, ko citu var vēlēties viena gūstekne, un to pašu grib manas draudzenes, nāc līdzi! Nāc līdzi uz brīvām, saulainām pļavām, tām, kuru sveicienus tu man atnesi. Iesim visi prom no šiem drūmajiem akmeņiem, kur nav nekādas dzīvības. Vai tu pēc tā neilgojies, manu bruņiniek?

Mona klusītiņām iesāk dungot.
(Vārdi: Nāc man līdz, es zinu malu laimīgu, tur, kur Mēness sastop Saules meitiņu, tur, kur stars ar staru liesmās vienojas, tur, kur gars ar garu jūtās satiekas, zemes ilgošanās tur kā migla klīst, mūžam nebeidzama gaismas straume līst, mūžam nebeidzama gaismas straume līst.)

Renlands apsēžas blakus Monai. Un klausās viņas dziedāšanā. Kad Mona pārtrauc dziedāt, viņš ieskatās viņai acīs.

- Es nezinu kapēc es te esmu... Man te nepatīk. Patiesībā to izdomāja vecāki. Te kalpo mans vecākais pusbrālis un vecāki izdomāja, ka nez kādēļ, man ir jābūt viņam blakus un tā nu es te esmu. - Viņš mazliet samulst.

- Ja godīgi es ar necerēju šeit sastapt nevienu tik daiļu kā Tevi. Man laikam veicas... Klau, mēs varētu bēgt... Tas būtu tik romantiski... Es būtu izglābis princesi no ļaunā pūķa nagiem.... Nu gandrīz ļaunā pūķa... - viņš paskatās uz Monu un pasmaida...

- Kāpēc jāpaliek, ja tu pats to negribi! Es saprotu solījumus, es saprotu pienākumu, bet nevajag uzņemties neko, uz ko nevelk paša sirds. Tas nekad nebeidzas labi, - Mona nosaka dziļi pārliecinātā balsī, skatoties sarga acīs. Jo viņa tiešām tā domā.
- Bēgsim, es esmu ar mieru! (dziļa apņēmība) Tu zināsi ceļu? Kur mēs vispār esam? Un kurp mēs dosimies? Es jau nezinu, - Mona samulst, - es tikai varu iedomāties..., bet minēt nav droši... pasaki!
- Renland, mēs paņemsim manas draudzenes arī? - Mona kautrīgi nočukst, - es zinu, cik tas ir riskanti, bet viņas ir un paliek manas sirdsdraudzenes...
Beigās balss gandrīz vairs nav dzirdama, tikai Mona skatās ieslīpi Renlandā no skropstu apakšas.

- Mēs esam Sereta pils pagrabos. Te ir celles, kur Serets tur savus vērtīgākos gūstekņus.

Uz kuriene mana princese vēlētos doties? Es vari Tevi aizvest jebkur, kur vēlies... jā.. jebkur... un draudzenes ar paņemsim līdz. - viņš sapņaini veras uz Monu..

- Šonakt... Dosimies ceļā šonakt. -

- Tad mēs esam Gurguļu pilsētā, vai ne tā? - Mona domīgi noteica, acis neatraudama, - Vai mans bruņinieks zina, kur ir eja uz Varavīksnes ūdenskritumu? Iesim turp! Tur ir brīnišķīgi.

- Šonakt... cik ilgi vēl tas ir? Es baidos, ka, ja diena ir tikko iesākusies, tad kāds var izjaukt mūsu plānus. Tu esi drosmīgs (ar apbrīnu), bet es negribu, tiešām negribu, lai ar manu bruņinieku notiek kas slikts! - Mona runā ar satraukumu balsī.

- Un, redzi, man ir atņēmuši visus ieročus, pat tēva doto zobentiņu, ar kuru es nemaz lāgā neprotu rīkoties, - Mona klusi iesmējās, to atcerēdamās, - vai mans bruņinieks man atnesīs kaut ko piemērotu? Kamēr esmu te, es tomēr justos drošāk, lai arī saprotu, ka liela labuma no tā nav, - viņa lūdzoši skatās uz Renlandu. Tad paņem vienu smuku puķīti, noskūpsta to un piesprauž viņam aiz apmetņa pie vamža.
- Paslēp! Nerādi nevienam, - Mona smaidīdama piekodina, - lai nesākas runas.

- Tagad jau ir pēcpusdiena. Līdz rītam nekas nemainīsies. Ja šonakt neaizbēgsim, tad Tavām draudzenēm gan plāni klāsies... Es negribu to pieļaut. Ar tumsas iestāšanos es atnākšu Tev pakaļ.

Es nezinu vai varēšu atnest ieročus. Es mēģināšu. Es zinu kā var izkļūt no pilsētas nepamanīti. Es par visu padomāšu... Tikai esi pacietīga.

Paldies... - viņš sakatrējies nosaka un viegli pieskaras puķei..

- Jā, es zinu, - Monas roka ir vēl uz viņa vestes un viņš var sajust, ka tā nodreb, kad Mona to saka.
- Es zinu... Dari, kā vari un uzskati par pareizu, neriskē lieki! Es tevi gaidīšu. Pacietīgi, - Mona nopietni saka. Viņas acis ir dziļas un drusciņ skumjas, kad viņa noņem roku.

Viņš pieceļas, paskatās uz Monu, nopūšas un dodas uz durvīm..
- Drīz būšu atpakaļ. Izgulies, ja sanāk, nezin, kad varēsim atpūsties... -

Restotās durvis aizveras un Mona ir palikusi viena. Pa mazo lodziņu, gaismas stars praktiski vairs nekrīt. Ārā sāk krēslot.