Patiesība par tīstoklis, ..kas tad īsti notika ar tīstokli pēc tam, kad tas tika izgatavots? Opcijas

[Kamazs]

Es ceru, ka jūs esat redzējuši vismaz filmiņu:

http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?showtopic=43731

vai pat lasījuši spēles sižeta premisu:

http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?showtopic=42627

Te ir "patiesība par tīstokli", jeb tas, ko nezināja spēlētāji, bet, kas noteica visus spēles galvenos kvestus un sižeta attīstību:

"Par tīstokļa likteni

Pēc tam, kad Gundars Lielais sakāva Regnāru Baiso un viņa armiju, viņš piespieda agresoru parakstīt kapitulācijas līgumu turpat uz vietas, cīņas laukā, uz ātru roku izveidotā nometnē. Tas bija Regngunda rullis, kas iekļāva briesmīgu lāstu – ja Regnārs, vai kāds viņa pēctecis pārkāptu mierizlīguma noteikumus, viņš un visa viņa dzimta ar nāvējošu burvestību tiktu noslaucīta no zemes virsmas. Šis līgums sakala Regnāra rokas neredzamās ķēdēs un garantēja agresijas neatkārtošanos.

Līguma parakstīšanas ceremonijā piedalījās ļoti daudz cilvēku – visdažādākie sūtņi, karavadoņi, burvji un citi aristokrāti, tāpēc tas nebija neko liels noslēpums. Par līgumu uzzināja arī Regnāra labā roka – ministrs un karavadonis Raitis, kuru viņa asinskāres dēļ tautā bija iesaukuši par Sarkano roku. Lai gan Regnārs un viņa armija bija sakauta, Raita vadītais pulks bija pagaidām pamanījies izbēgt no Tarsikas iznīcinošā tvēriena. Apzinoties šī līguma varu un izdevīgo situāciju, Sarkanā roka izvietoja visu savu atlikušo karapulku upes Loras ielejā ar mērķi pārtvert tīstokli, kuru personīgais karaļa ziņnesis Dagevalds traucās nogādāt Tarsikas galvas pilsētā Murojā.

Karavadonis nerīkojās sava karaļa – Regnāra – uzdevumā; tas par šo operāciju vispār neko nezināja un pat nenojauta. Sarkanā roka bija nolēmis iegūt tīstokli un ar tā palīdzību šantažēt un manipulēt abas iesaistītās puses, īstenojot savus personīgos plānus. Pat viņa pulks neko par to nezināja – viņi uzskatīja, ka drīzumā apvienosies ar papildspēkiem un atsāks cīņu ar Tarsiku.

Tonakt viņiem uzsmaidīja veiksme, jo Dagevalds tiešām steidzās uz Tarsiku pa senās upes Loras ieleju; Raita izlūki to laicīgi sazīmēja un tika sarīkots uzbrukums no slēpņa. Lai gan ziņnesis, protams, nebija viens pats – viņu eskortēja elitāra Tarsikas militārā vienība, Sarkanās rokas pusē bija skaitlisks pārspēks un visi kā viens, izņemot pašu ziņnesi drīz vien krita kaujā.

Dagevalds ļoti labi saprata, kas notiek, tāpēc steidzās noslēpt maģisko tīstokli pirms krist ienaidnieka gūstā. Lai gan sirds sauca palīdzēt biedriem cīņā, pienākums bija svarīgāks, tāpēc viņš aizbēga no cīņas un pavisam drīz, nekavējot laiku, turpat netālu noglabāja tīstokli sev vien zināmā slēptuvē. To izdarījis viņš tūdaļ devās pēc iespējas tālāk no šīs vietas. Dagevalds saprata, ka nedrīkst palikt vienīgais, kas zina tīstokļa slēptuvi. Ja viņu nogalinātu, tas varbūt nenokļūtu uzreiz naidnieka rokās, taču tas nenonāktu arī Tarsikā un nav zināms, kas notiktu, ja to kāds nejauši atrastu.

Tādēļ Dagevalds iekodēja tīstokļa atrašanās vietu šifrētā mīklā, šo mīklu sadalīja trīs daļās un katru daļu iemācīja atsevišķam pastoram – maģiskam kokam.

Pastori ir ļoti seni radījumi – tie izskatās pēc kokiem un būtībā arī ir koki, tik ar to starpību, ka tie dzīvo ļoti ilgi un prot runāt. Dagevalds bija izglītots bards, viņš zināja par šiem kokiem, un viņš zināja arī to, ka pastori runā tikai ar Tarsikas ļaudīm, jo tie Loras ieleju apdzīvoja jau no seniem, seniem laikiem. Tas padarīja tos par lieliskajiem sabiedrotajiem – jo pastori nemaz nerunātu ar viņaidiešiem.

Izmantojot savas barda pārliecināšanas spējas, Dagevalds iegalvoja katram pastoram daļu no šifra tik dziļi atmiņā, ka, pat ja tie nomirtu, šī atmiņa materializētos un paliktu tā galvā rakstu zīmju formā.

Diemžēl pie pēdējā pastora Raita armijas patruļa viņu pamanīja, noturēja par ienaidnieka kareivi un nogalināja. Tikai vēlāk atklājās, ka tas bija bijis Dagevalds, bet tad bija jau par vēlu – ziņnesis savu noslēpumu bija paņēmis sev līdzi kapā.

Dagevaldam neizdevās īstenot savu plānu līdz galam – ar pasta baloža palīdzību nodot šifrētu ziņu Gundaram Lielajam par pastoriem, tomēr tīstoklis tik un tā bija nosacītā drošībā – lai gan Raitis izmisīgi pārmeklēja visu apkārtni, kur bija nogalināts Dagevalds, lai gan viņš pārmeklēja katru aliņu, apgrieza otrādi katru akmeni, iztaustīja ikvienu koku, ieskaitot turpat netālu esošo pastoru, viņš neko neatrada. Vienīgais, pie kā viņš tika bija maza zelta atslēga, kas bija ziņnesim kaklā. Saprazdams, ka tai ir liela nozīme, Raitis to paņēma sev un visu savu mūžu nēsāja kaklā, bet pielietojumu tai nespēja atrast.

Pa to laiku, Viņaidas sakāve kļuva faktiska, Raita armiju izkliedēja Tarsikas vienības un Sarkanā roka bija spiests doties bēgļu gaitās. Savukārt tīstoklis tā arī nekad nenonāca Murojas galmā un Gundars Lielais lika pagatavot uz karstām pēdām neskaitāmas kopijas, pārrakstus un izplatīt tos visā Sigevaldes pasaulē. Tīstokļa pazušana kļuva par augstākā līmeņa noslēpumu, par to zināja tikai karalis un viņa pēcteči. Sākumā noslēpums tika nodots mutiski no tēva dēlam; vēlākajos gados pēctečiem tika nodota tikai aizzīmogota vēstule, piekodinot to atvērt tikai ārkārtas situācijā.

Gāja gadi un likās, ka viss ir kārtībā – neviens neizrādīja, ka būtu atradis tīstokli, politiskā situācija normalizējās, Viņaida atzina savu kapitulāciju. Gundara sirds pamazām nomierinājās par tīstokļa likteni un nodevās pārējām ikdienas rūpēm.
Tomēr Raitis Sarkanā roka gan nespēja to aizmirst – atlikušo savu mūžu viņš veltīja Regngunda ruļļa meklējumiem. Lai izvairītos no Tarsikas represijām, viņš nomainīja savu vārdu, izskatu un dzīvesvietu – apmetās Loras upes ielejā, kļuva (uzdevās) par alķīmiķi ar sarežģītu, grūti izrunājamu vārdu Krrgnbang’hhzs (kas kādā senā valodā nozīmējot Sarkanā roka).

Ironiski, bet viņš izpelnījās diezgan ievērojamu alķīmiķa slavu un tas, ka viņš vairījās no sabiedrības un citiem cilvēkiem, padarīja viņu vēl noslēpumaināku un viņa slavu vēl lielāku. Viņš rūpīgi slēpa savu apmešanās vietu, tāpēc tikai nedaudzi zināja, kur viņu meklēt, bet neviens pat iedomāties nespēja, ka šis mazliet dīvainais, sirmais onkulītis ir kādreizējais asinskārais briesmonis Raitis Sarkanā roka. Neviens nekad arī neuzzināja tieši kad un kur miris vecais vientuļnieks, lai gan īsi pirms savas nāves viņš nosūtīja vēstuli savam dēlam (kurš, lai izvairītos no represijām bija atdots svešā ģimenē un nezināja, ka Raitis Sarkanā roka vai vientuļnieks Krrgnbang’hhzs būtu viņa tēvs) ar aicinājumu turpināt tīstokļa meklējumus. (Tiesa, nepieminot tieši tīstokli, bet runājot par “vissvarīgāko Sigevaldes artefaktu”.) Viņa dēls Tābels Einis Arnaitis nekad nedevās uz Loras upes ieleju, taču vēstuli saglabāja savā ģimenes arhīvā. Šajā brīdī ļoi svarīgu lomu nospēlēja viens no Krrgnbang'hhhza apbrīnotājiem, jaunais alķīmijas māceklis, kura īsto vārdu vairs neviens neatcerās, bet kuru dēvē tikai un vienīgi kā Zelta Atslēgas alķīmiķi. Tolaik viņš kā kucēns sekoja savam elkam pa pēdām un pat zināja, kur tas mitinās (absolūtā nomalē), tāpēc arī, atradis savu "skolotāju" mirušu, apglabāja to un uzlika nelielu piemiņas plāksnīti. Tomēr pirms tam viņš paņēma no apbrīnotā "alķīmiķa" zelta atslēgu, ko tas vienmēr bija nēsājis kaklā kā amuletu. No tās dienas jaunais māceklis sāka saukt sevi par Zelta Atslēgas alķīmiķi un kļuva par ļoti talantīgu, slavenu zintnieku, kas kardināli ietekmēja alķīmijas attīstību. Kad viņš beidzot nomira pēc daudziem gadiem, viņu apglabāja turpat Loras upes senlejā , skaistā vietā Kanjonā un viņa kapu katru gadu apmeklē daudz jauno alķīmiķu. Viņš tika apglabāts ar zelta atslēgu kaklā, bet vieta netika iezīmēta kartē tādēļ, ka daudzi bija satraukušies par kapu izlaupītājiem. Tā vietā uz kapu parasti tūristus veda pats tekuzinis, kas tad arī visu to pieskatīja.

Tā pagāja aptuveni 1200 gadu (četri trejdeviņi duči gadu) un neviens pat nenojauta, ka tīstoklis ir nozaudēts. Noslēpums jau sen bija nogrimis aizmirstībā. Zem meslu sloga nospiestā Viņaida, pēdējā simtgadē piedzīvojot industriālo revolūciju un pieņemoties spēkā, sāka meklēt “caurumus” senajā līguma tekstā, pētot pieejamās kopijas, kurās, kā izrādījās, pārrakstot bija ieviesies liels skaits kļūdu. Galu galā, Viņaidas likumu zinātāji lūdza dot viņiem iespēju iepazīties ar līguma oriģinālu, kas glabājās Tarsikā. Nenojauzdams, ka tas nebūt nav oriģināls, Dainis Viedais tomēr saskatīja citas briesmas šādam lūgumam – viņš bijās, ka, iespējams, Viņaidas likumu vīri saskatīs kādas kļūdas un neprecizitātes senajā līgumtekstā, tāpēc viņš Viņaidai apsolīja dot iespēju iepazīties ar oriģinālu pēc mēneša, bet tikmēr pavēlēja īpašai grupai Tarsikas zinātnieku un likumu vīru pārbaudīt rulli pirms ļaut iepazīties ar to Viņaidas pusei. Karalis nevēlējās noraidīt Viņaidas lūgumu, jo tā bija godīga un taisnīga prasība, taču viņš gribēja būt gatavs, ja kaut kas atklātos.

Tarsikas līguma pētītāju rindās bija arī burvis Maģistrāts Plikais, kas pētot ruļļa maģiskās īpašības nejauši atklāja, ka tās ir prasmīgi, bet viltotas. Par savu atklājumu viņš paziņoja karalim, bet tas saniknojās par tik acīmredzamām muļķībām (jo viņš pat nepieļāva iespēju, ka rullis varētu būt viltots) un to, ka burvis veltījis tik daudz laika liekiem un nevajadzīgiem pētījumiem (Maģistrāta uzdevums bija pavisam cits, ar ruļļa maģisko īpašību pētījumiem galīgi nesaistīts), ka nomainīja viņu pret citu burvi. Liela nozīme karaļa dusmās bija arī faktam, ka Maģistrāts bija plaši pazīstams pļēgurs un vienīgais iemesls, kāpēc viņš tika piesaistīts šim svarīgajam uzdevumam bija viņa zināšanas un ievērojamais talants.

Neprātīgi apvainojies, Maģistrāts Plikais sapakoja savas mantas un pameta Tarsiku. Visur, kur gāja, viņš visiem klāstīja, ka rullis nav īsts, bet viltots, katrreiz stāstam pievienojot jaunas, izdomātas detaļas. Tarsikai draudzīgajās zemēs viņu neņēma nopietni, toties Viņaidā, kura labi izjuta nolādētā ruļļa slogu uz pleciem, šos stāstus uzņēma ar sajūsmu. Nepagāja ilgs laiks līdz šīs baumas nonāca ausīs Karlam III, Viņaidas karalim.

Lai gan Dainis Viedais neņēma nopietni Maģistrāta izteikumus, kaut kāds nemiers tomēr viņu urdīja. Kad ziņas par Maģistrāta izplatītajām baumām, sasniedza karaļa ausis, viņš pavisam vairs nevarēja likties mierā. Galu galā viņš atplēsa un izlasīja mantojumā saņemto vēstuli. Un tad viņš saprata, kādos sarežģījumos nokļuvis.

Kad Dainis Viedais jau trešo reizi bija novilcinājis solīto iespēju iepazīties ar tīstokli, Karls III personīgi pieprasīja iepazīties ar dokumentu. Nevarēdams riskēt atklāti atzīt, ka tīstokļa nav, Dainis Viedais bija spiests noliegt šo lūgumu, kas faktiski bija apstiprinājums baumām.

No šī brīža politiskās attiecības starp Tarsiku un Viņaidu saasinājās līdz gandrīz kritiskajai robežai. Tikai mata tiesa šķir divas lielvalstis no iznīcinošā Regngunda atkārtošanās."



Šo rakstu rediģēja Kamazs: 18.08.2008 10:51