Zvaigžņu pirāti, [GM][PZP][sci-fi] Ceļojums uz Melno caurumu Opcijas

[Malduguns]

Krodziņš „Zaļoksnis” atradās U-17 ostas pašā nomalē. Tas bija diezgan noskretis iestādījums, tomēr tā saimnieks vienmēr rūpējās par to, lai apmeklētājiem būtu labi, tieši tādēļ arī daudzi pie viņa nāca nobaudīt pusdienas, kuras nereti šeit garšoja labāk kā citur. Tieši tādēļ arī jaunais kapteinis bija nolēmis atstāt savu paziņojumu tieši šeit, gluži tāpat kā rīkot satikšanos.
Katram izvēlētajam tika izsūtīta glīta, ar roku rakstīta zīmīte:

Ar prieku gaidīšu jūs „Zaļoksnī” piektdien pulksten piecos pēcpusdienā. Rīgels.

Piektdien pēcpusdienā „Zaļoksnī” nebija īpaši daudz cilvēku. Tie parasti saradās vēlāk vakarpusē, tāpēc nebija grūti atrast vajadzīgo personu.
Tiesa gan, daudziem Rīgels liktos krietni vien par jaunu, lai būtu kapteinis. Vismaz jaunais cilvēks, kurš sēdēja pie bāra letes un cītīgi stūma māga ātri pagatavojamās brokastis nepavisam neizskatījās pēc tāda, kurš varētu būt kapteinis. Gara auguma, slaids un atlētisks ar tumšbrūniem, vijīgiem matiem, kuri gan bija garāki par parasto zēngalviņu, tomēr nebija tik gari, lai traucētu. Piedevām mati bija atglausti ar pilota brillēm un aiz tām slējās tieši gaisā. Jaunekļa vaibsti bija patīkami un noteikti, tajos varēja redzēt jautrības dzirkstelītes, kuras ik pa brīdim atmirdzēja arī viņa zilajās acīs. Puisis bija ģērbies vienkāršās brezenta biksēs, melnā kreklā un tikpat melnā ādas mētelī, kurš, šķiet, piedzīvoja vismaz otro paaudzi, jo izskatījās gaužām nobružāts. Kopumā viņam nevarēja dot vairāk par divdesmit pieciem, divdesmit sešiem gadiem, tomēr neraugoties uz šķietamo jaunību, viņa vaibstos tomēr varēja redzēt arī pieredzi.
Neraugoties uz to, ka viņš sparīgi ēda, varēja redzēt, ka viņš arī kādu gaida. Rūpīgi nopētījis katru ienācēju, viņš pastūma šķīvi malā un pagriezās pret durvīm. Tā, lai labāk varētu redzēt katru, kurš ienāk. Tieši piecos, krodziņā bija tikai Rīgels un bārmenis. Jaunais kapteinis vēl kaut ko iekoda, bet bārmenis pucēja kārtējo glāzi, kā to darīja allaž. Nu atlika tikai sagaidīt komandu.


SPKPC flotes hromēti spīdīgie gaiteņi veda kareivjus arvien dziļāk pazemē. Neviens no viņiem īsti nezināja, kurp viņi tiek vesti, tomēr katrs apzinājās, ka mērķis acīmredzot ir svarīgs. Viņu grupiņa bija neliela un katrs vairāk vai mazāk bija pieradis strādāt kā individualitāte.
Tomēr te nu viņi bija, neliela grupiņa, kuras mērķis vēl nebija noteikts, bet tajā pašā laikā viņi apzinājās, ka tas ir svarīgs.

[echo3]

Tieši piecos krodziņa durvis atvērās un pa tām stingrā solī ienāca vidēja auguma sieviete. Diezgan pastīvi pagriezusies, lai noskatītu telpu, sieviete devās tieši pie vienīgā "Zaļokšņa" apmeklētāja. Jo tuvāk viņa nāca, jo pārsteidzošāka izskatījās viņas seja - sarkana, spīdīga kā maska. Pavisam tuvumā iespaids mainījās vēlreiz - seju vagoja daudzas rētas, kas apdegumu kropļojumus nemaz nepadarīja pievilcīgākus.

Kapteinis Rīgels? - Brina tagad stāvēja tieši pretī jaunajam vīrietim. Runājot kustējās tikai viņas mute, sejas izteiksme nemainījās.

[Lianjuks]

"Zaļoksnī", Ajakam ienākot, nebija daudz cilvēku. Tikai bārmenis, sieviete un vīrietis.
Mirkli stāvējis durvīs, viņš nosprieda, ka Rīgels nevarētu būt bārmenis vai sieviete. Aizvēris aiz sevis durvis, Ajaks piegāja pie abiem mirklī, kad sieviete vaicāja, Kapteinis Rīgels?
- Labdien! - neko jēdzīgāku neizspiedis Ajaks pasūtīja kaut ko dzeramu un piebiedrojās.

[Malduguns]

Rīgels beidzot bija ieraudzījis pirmos nācējus un viņa sejā pavīdēja smaids. Lai nu kā, komanda bija jāsagaida labi. Pirmā ieradās ārste, Brina. Viņas izskats bija diezgan papostīts, tomēr Rīgelam tas neiedvesa ne mazākās šausmas vai nelabumu. Cilvēkiem visādi varēja gadīties.
-Jā, pats personīgi. Brina, vai ne?-viņš pasmaidīja un piedāvāja sievietei vietu, kur apsēsties.
-Vai vēlaties kaut ko iedzert?-jauneklis piedāvāja.
Pa starpu tika pamests sveicines arī Ajakam.
-Man prieks, ka ieradies arī kapteiņa palīgs,-Rīgels piezīmēja.
Bārmenis atnesa pasūtīto un nolika katram priekšā vēlēto.

[Piligrims]

Redžam bija apnikusi virtuve un visa tā darīšana tur, viņš ilgojās pēc kaut kā lielāka, piedzīvojumiem. Mātes brīdinošie nostāsti par pirātu riskanto dzīvi bija izbālējuši, bet nostāsti par veiksmīgajiem un drosmīgajiem pirātiem, modināja alkas doties kosmosa dzīlēs un atrast tur piepildījumu saviem sapņiem.

Un tad, kā uguns pakulās, nāca vēsts, ka jauns kapteinis meklē komandu. Šo ziņu viņš atrada krodziņā 'Zaļoksnis', kad tur bija iegriezies papļāpāt ar kolēģi,kurš tur strādāja. Nevienam par to neteicis, viņš pieteicās un ar bažām un ilgošanos gaidīja atbildi. Un sagaidīja, viņš bija pieņemts. Ar šo ziņu viņš devās pie mātes. Tā protams nepriecājās par to, bet arī saprata, ka noturēt dēlu ilgāk nav tās spēkos, tāpēc neliedza savu svētību un padomus, tā pat viņa atdeva vecā kuģa žurnāla ierakstus un savu pētījumu piezīmes.

Savācis savas mantas, Redžinalds Osprejs, dažas minūtes pāri norunātajam laikam, vēra vaļā krodziņa durvis un sāka lūkoties pēc kapteiņa. Drīz viņš to pamanīja, jo krodziņš bija patukšs. Vienīgie cilvēki, kas izskatījās pēc kapteiņa un jaunās komandas, bija sieviete un 2 jauni vīrieši pie bāra letes. Piegājis pie tiem, viņš jautāja, 'Stiebra' kapteinis? Redžinalds Osprejs, koks. Plati un atklāti pasmaidīja.

[echo3]

Brina Sallana. Priecājos iepazīties. - Sieviete atbildēja un apsēdās. - Paldies, jā. - Un nosauca visai dārgas markas konjaku.

[Īvs]

Faia, kā allaž, lecīgā solī devās pretim pateicīgākajam nomaļā ciemata krogum, lai redzētu vaigā jauno kapteini Rīgelu un lai pienācīgi uzsāktu darbu, par kura padarīšanu dienu no dienas, un tās dienas nebūs maz, peļņa augs tikpat ražīgi kā pupa līdz debesīm.
Iegājusi ''Zaļoksnī'', meitene aizcirta krogus durvis un tikpat drosmā solī tuvojās četrotnei pie letes.

''Pudeli labāko alus!'' viņa uzsauca bārmenim un pievērsās sanākušajiem.
''Kapteini Rīgel!'' Faia sveicināja, jūtot, ka neviens cits kā jaunais cilvēks ar brillēm nevarētu būt viņš. ''Kolēģi!'' Laipns skatiens uzrunāja pārējos. ''Faia jūsu rīcībā.''
Faia pievilka krēslu tuvāk šefiem, biedriem, visiem vajadzīgajiem, bet rumpi pieslēja letei, plaukstās iestutējot zodu. Rīcība šobrīd bija diezgan novājināta, tāls ceļš bija veikts, un ceļa putekļi manīja par sevi.

[Lianjuks]

Ajaks pasmaidīja un nosauca savu vārdu, nešaubīdamies, ka kapteinim tas ir zināms, bet būdams pārliecināts, ka pērējie nezin. Pievienojās kāds, kurš sevi stādīja priekšā kā Redžinaldu. Vārds koks lika iedomātiem par kaut ko garšīgu tāpēc Ajaks pasūtīja kaut ko garšīgu. Spēlēdamies ar savu ūdens glāzi viņš rūpīgi nopētīja klātesošos, arī pirms mirkļa pienākusī Faia tika nopētīta.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 07.04.2009 20:16

[Malduguns]

Rīgels ar platu smaidu nošļūca no krēsla, kad krodziņā parādījās Redžinalds.
-Ahā, mūsu koks arī klāt! Prieks, ka tā, jo koks tak ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem uz kuģa, vismaz manā izpratnē. Un labs koks, tas ir vēl svarīgāk. Nu sēdieties, sēdieties,-Rīgels viesmīlīgi sacīja un pamāja bārmenim.
Brinai tika veltīts smaids.
-Laba izvēle. Kā ar ārstēšanu pēdējā laikā? Uz kuģa ir diezgan laba drogu audzētava,-Rīgles nočukstēja Brinai un mazliet pasmaidīja. Nelikās, ka sievietes ārējie defekti viņu kaut mazākajā mērā mulsinātu.
Kad krodziņā iespējās Faia, Rīgels mazliet aprāvās. Meitene bija skaistāka kā bija licies bildē un visādā citādā ziņā likās ļoti paspārliecināta. Kad viņa vērsās pie jaunekļa, kapteinis mazliet saminstinājās, tomēr diezgan ātri atguva savu nosvērtību.
-Jā, Rīgels, pats personīgi,-viņš nokremšļojās.

[Moriartijs]

Pēdējās pāris dienas pavadījis kuģa saspiestībā, Džeroms bija priecīgs, kad nokļuva visai plašajā U-17, un it īpaši tās nomalē. Pavazājies pa sistēmu, Džeroms nolēma doties uz Zaļoksni, lai nenokavētu savākšanos.


Nedaudz pāri pieciem Zaļoksnī ieradās Džeroms. Noskatījies visus sanākušos, viņš devās bariņam klāt, - Labs vakars. Esmu Džeroms, mehāniķis. Jūs visi esat topošie kuģa 'Stiebra' locekļi? - viņš jautāja.

[echo3]

Drogu audzētava? - Brina pārjautāja. - Labi. Vai medicīnas bloks arī uz kuģa ir? Jeb būs jāpārbūvē kajīte? - Sieviete lēnām malkoja konjaku un noskatīja iespējamos komandas biedrus ar visai vērtējošu aci. Tā medicīniski vērtējošu.

[mr Bl@ck]

Minūtes 10 pēc pieciem Zaļoksnī ieradās Džims, mugurā viņam bija pabružātas armijas bikses no kuru lilajām kabatām rēgojās vairāki skrūvgrieži, vairāki vadi, kas škiet bija pievienit mikroshēmām, kaut kas kas izskatījās pēc saritinatas zvaigžņu kartes, un vēl dažadi sīkumu, ko nebija vērts uzskaitīt. Džimam mugurā bija parasts pabalējis brūns T-krekls, kam pavirsu bija uzmesta veca armijas jaka, mati bija atsieti ar lakatu.
Ienācis ēstuvītē Džims ātri vien atrada vajadzīgo bariņu, vai pareizāk sakot vienīgo bariņu, Labvakar! Te pieteikties uz kģi varēja vai ne? Džims bezrūpīgi jautāja, Es būtu Džiemss Havks, stūrmaņa kandidāts.

[Īvs]

Faia nosmaidīja pie sevis, ka kapteiņa sveicināšanas pasākums bija noritējis veiksmīgi, izvēloties starp diviem vīriešiem, bārmeni neskaitot. Bet tur jau nāca vēl viens, bija manīta tikai viena vienīgā sieviete starp šejieniešiem, bet Faia uz neko vairāk arī necerēja, tā bija liela un upuri nesoša veiksme tomēr.
Meitene atkorķēja alus pudeli ar vienu no parocīgākajiem un šim rituālam visbiežāk lietotajiem skrūvgriežiem, kas bija viens no pēdējiem to rindā mēteļa kabatā, un pielēja kausu pilnu līdz malām. Ar vienu malku tas tika iztukšots līdz pusei, rīkle bija izkaltusi. Meitene grozīja pirkstos kausu un ar vienu aci vēroja iekšā ejošos.

[Malduguns]

-Komanda un kapteinis,-Rīgels sacīja gan Džeromam, gan Džimam.-Laipni lūgti, izvēlieties, ko iekožamu vai iedzeramu. Sagaidīsim visus un tad sāksim runāšanu nedaudz nopietnāk,-kapteinis noteica. Ar vienu acs kaktiņu tika novērota Faias visai interesantā darbošanās gar skrūvgriežiem un alus pudelēm. Paraustījis plecus, Rīgels atkal pievērsās Brinai.
-Medicīnas bloks ir. Neraugoties uz to, ka Stiebrs ir diezgan neliels kuģis, tam tāds ir bijis jau no sākta gala. Iepriekšējais ārsts bija ļoti labs cilvēks, bet viņš, diemžēl, aizgāja kopā ar manu tēvu,-Rīgels noteica.

[mr Bl@ck]

Nu, ja tā tad, Man lūdzu būs dienas ēdiens un liels aliņš. Džims noskaitīja savu pasūtījumu piemezdamies pie viena no krēsliem un aiz paraduma izkrakšķinot kakla skriemeļus. Skaņa gan varētu krist uz nerviem dažiem, bet viņš varēja arī atvainoties, ja nu kāds saviebās.

[Moriartijs]

- Aha, skaidrs. - Džeroms teica un pievērsās bārmenim. - Džinu un arī dienas ēdienu, - viņš sekoja Džima piemēram.

Noskatīja pārējos sanākušos. Divas sievietes - ne pārāk daudz, ne pārāk maz priekš tik neliela kuģa. Pārējie vīrieši. Neviens neliekas pārāk lecīgs vai uzbāzīgs. Liekas, ka būs viegli sastrādāties.

[Eņģeļu gūstekne]

Durvis neuzkrītoši iečīkstējās un tajās smaidīga parādījās simpātiska, jauna sieviete. Ādas biksēs, mūžvecā ādas jakā, tumšie mati bija sasprausti augstā copē, ar dažām brīvībā palaistām šķipsnām. Atsperīgā, enerģiskā gaitā Leontīna pietuvojās cilvēku bariņam, īsajos, bezpirkstu cimdiņos tērptā plauksta pacēlās nevainīgam sveicienam.
Ahoi!
Leias salīdzinoši zemā, samtaini aizsmakusī balss aizklīda līdz cilvēku pūlītim.
Kāds no jums, draugi, būtu kapteinis Rīgels?
Viņa vaicājoši palūkojās uz vīriešiem, viegli tos nopētīdama.
Laikam nāktos sasveicināties, Leo!
Leia atkal pasvieda gaisā roku.
Pēc garās sarunas ar bažīgo māti un tēva stingro, mīlestības pilno skatienu, Leontīna jutās pagalam nomākta, ka vecāki atkal jāpakļauj iespējai nosirmot daudzus gadus ātrāk, bet bez darba viņa nespēja. Leo zināja, ka ja mirs tad tikai uz kuģa un noteikti ne "Mēness lodes" tuvumā. Bet savas izjūtas jaunā sieviete neizrādīja, pat nedaudz. Jauneklīgā, gandrīz vēl bērna seja, sev ietvēra ko tādu, kas mazliet biedēja, bet neatstūma, tāda kā apgarotība, spēks.

[Malduguns]

Bārmenis atnesa Džeromam un Džimam prasīto, bet pats pazuda kaut kur dziļākās telpās. Komanda palika viena pati, kad ieradās Leia.
Prasība pēc kapteiņa un Rīgels jau atkal nošļūca no krēlsa, lai jocīgi salutētu, pieliekot roku pie pilota brillēm.
-Esi sveicināta, Leontīna! Kaptenis Rīgels tavā rīcībā,-jauneklis plati smaidīja.-Iekārtojies ērtāk, mums vēl daži jāpagaida,-viņš piemetināja.

[Kāds]

Vitālijs nāca ar novēlošanos, tomēr viņu tas īpaši neuztrauca, viņam zobos bija cigārs, mugurā darba drēbes, kurām no kabatām rēgojās dažādi instrumenti, un ap galvu apsiets tumši zils lakats. Ienācis Zaļoksnī viņš nopētīja vienīgo tur atrodamo bariņu un pievienojās tam sacīdams: "Sveiki ļautiņi, cik noprotu jūs būsiet kuģa darbinieki! Esmu Vitālijs, Vitālijs Dzelme, kuģa mehāniķis.", viņa skatiens pārslīdēja klātesošajiem, "Kurš no jums būtu kapteinis?"

Piegājis pie letes viņš uzreiz pamanīja mehāniķi, tos viņš allaž pēc izskata pazina, galvenokārt pēc rokām, "Sveiks, tu droši vien esi otrs mehāniķis, esmu Vitālijs.", viņš sniedza stipru rokasspiedenu un uzsauca uz durvju pusi, kur, šķiet, vajadzēja būt bāra iekštelpām: "Ei! Varētu palūgt litru labākā alus?"

Šo rakstu rediģēja Kāds: 08.04.2009 06:58

[echo3]

Brina bija noskaidrojusi, ko vēlējās noskaidrot, un turpināja lēnītiņām dzert savu konjaku. Viņa skatījās, kā ienāk arvien jauni cilvēki un klausījās, kā viņi runā, un brīnījās. Kapteinis Rīgels gan ir gados jauns, bet izskatās savu amatu pārzinošs, toties tie pārējie uzvedas kā no mēness nokrituši. Pirmo reizi kosmosā dosies? Kā jau radusi, savas domas viņa izteica skaļi, - Vai jūs visi esat līgumu parakstījuši, ka sevi jau amatos saucat?