Dēmoni: Bābeles tornis, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Hworang666]

Bija jūnijs. Karsta vasaras diena, lai gan precīzāk būtu teikt - rīts. Nedēļa jau vilkās uz beigu pusi un, paldies Dievam, ka tā. Šī bija bijusi viena no karstākajām nedēļām kādas piedzīvotas kopš 1963. gada, kad temperatūra bija uzkāpusi līdz pat 42 grādiem. Ikviens no dzīves nogurušajiem iedzīvotājiem vēlējās, kaut ātrāk pienāktu ilgi solītā vētra un lietus atveldzētu arī šo "elles nostūri", kā bija izteicies laika ziņu diktators. Bet, nekas vēl nebija noticis un tikko bija sākusies kārtējā darbadiena.

Nahigo Numatani:
Tā bija viena no graujošākajām dienām Reikas uzņēmuma vēsturē. Neskatoties uz to, ka uzņēmums skates tik pat kā nerīkoja (pēc skaita šī būs tikai otrā, bet pirmā bija tik "graujoša", ka uzreiz pēc tās, Nahigo iekļuva augstākajās aprindās), vienmēr nācās pieļaut kādus izņēmumus. Pēc neatlaidīiem lūgumiem arī Reika bija spiesta piekrist un izveidot jaunu kolekciju, kas bija jāprezentē jau rīt. Šuvējas nepārtraukti ko vēl mērīja un grieza, visriņķī skanēja šujmašīnu radītais troksnis. Pienesot rīta kafiju, Anna, viena no Reikas padotajām iedeva priekšiniecei arī lapiņu ar numuru. Ja jums skatē vēl arvien ir nepieciešams kāds... Neparastāks akcents, domāju, ka jums derētu piezvanīt šai... Brīvmāksliniecei... Viņa spēlē saksafonu vienkārši... Burvīgi! Un... nedaudz nedrošāk viņa turpināja: man šķita, ka tas piestāvētu jūsu tērpu kolekcijai... Bija redzams cik ļoti meitene bija sakaunējusies, ka atļāvusies tādai vaļsirdībai bet priekšiniecu, bet tad, gandrīz vai negaidīti viņa pastiepa uz priekšu roku, kurā bija neliela lapiņa. Virs numura bija uzrakstīts arī vārds. Penelope Vatersa.

Tans Vings:
Datorofiss bija neiturami piesmacis. Ventilātori bija "atstiepuši kātus" jau pirms divām stundām un nu vienīgais gaisa avots bija logs, kuru nevarēja atvērt pārāk plaši dēļ tā, ka visa palodze bija nokrāmēta ar dažnedažādiem papīriem un neviens vienkārši nevēlējās sākt tos kārtot. 3 vīrieši sēdēja pie saviem darbagaldiem un neatlaidīgi ko drukāja. Viņi nebija nedz stenogrāfi, nedz rakstnieki. Viņi visi bija programmētāji. Un tieši viņi patreiz garlaicības vadīti centās pārspēt cits citu, censdamies visātrāk izveidot stabilu kraku kādai maksas programai, kas bija paredzēta, lai nodrošinātu labāku spamu filtru, minimāli iedziļinoties arī vēstules saturā un daļēji izvērtējot sūtījumu struktūru. Tans to paspēja izdarīt pirmais. Resnītis, kas sēdēja vistālāk no viņa pie sāka lādēties: un tā vienmēr! Kā mēs sacenšamies, tu uzvari un man jāskrien pēc pusdienām... Tad, mirkli apdomājies, viņš piebilda: kā tev tik labi tas izdodas? Tikmēr, trešais programmētājs, kura mati bija saņemti zirgastē skaļi un gandrīz nepieklājīgi iesmējās: kā, tu nespēj uzminēt? Viņš pārdeva savu dvēseli velnam un iemantoja necilvēcīgas spējas programmēšanā. Karls iesmējās. Viņam pašam tas šķita ārkārtīgi smieklīgi. Apaļīgajam vīram pieceļoties, viņš tikai tik daudz kā paskatījās uz Tana pusi un pavaicāja: ķīniešu ēdienu, virtuļus, vai ātro ēdienu?

Zīriuss Oe:
Kopā ar grupu Alfa viņš sēdēja nelielā kabīnē. Lifta kabīnē, kas pašlaik diezgan strauji devās lejup. Visiem puišiem bija nopietnas sejas. Viņi visi zināja kurp patreiz dodas. Uz sapulču zāli. Un izsaukuma svarīgums šķita acīmredzams. Ja jau pat pulkvedis bija runājis paaugstinātā balss tonī, neko labu tas nevarēja nozīmēt. Kad lifts apstājās, stāvu indikātors vairs nerādīja stāvus, bet Oe zināja, ka tas ir tādēļ, ka šī Slepenās Apvienotās misijas sapulču zāle atradās ārkārtīgi dziļi zem zemes. 120 metru dziļumā. Atveroties durvīm, visi liftā bijušie cilvēki vieglā riksī skrēja pa tumšo gaiteni. Pie pašas ieejas kāda sieviete no malas pieskrēja un pavilka Zīriusu no citiem nostāk un klusinātā balsī sāka viņam ko stāstīt: vari teikti ko gribi, bet es zinu, ka tu neesi pilnībā tīrs... Un pat tavs priekšinieks nevarēs ko pasākt, ja tu nesadarbosies ar manu izmeklēšanas grupu. Tādēļ padomā. Videoieraksts nav viltots un ikviens ļoti labi varēja redzēt, ka tevi lode smagi ievainoja. Es pat teiktu letāli, bet pēc pāris minutēm tu atgriezies tāds pats kā iegāji... Sveiks un vesels. Vēl mirkli viņa pētīja puisi ar pētošu skatienu, it kā cerēdama caur acīm nolasīt viņa domas, kad pēkšņi durvīs parādījās liels stāvs. Ja jūs neiebilstu, Zīriuss man ir nepieciešams sapulču telpā. Tas bija pulkvedis un patreiz viņš runāja tādā balsī, kas izņēmumus nepieņem. Ne vien Zīriusam bija zināms, ka nesen bija nofilmēts kā kāds terorists viņu sašauj... Un kā vēlāk viņš piecēlās, ļaudams lodēm izbirt no viņa ķermeņa, it kā tās būtu izstumatas no tā ārā.

Dreks Neters:
Izmeklētāja birojs bija ne pārāk liela telpa. Centrā pie loga atradās milzīgs rakstāmgalds uz kura mētājās nozīmīgi papīri, pāris pabeigtas un nepabeigtas krimināllietas un šur tur ārā nodevīgi spraucās komiksi. Pretī galdam atradās koka krēsls ar atzveltni un tieši uz tā patreiz atradās kāda pievilcīga blondīne, kas saspringti vēroja Dreka aproci, it kā galvā pārdomātu savu ideju vērsties pie privātdetektīva. Tātad, mans tēvs mājās nav rādījies jau vairāk kā 4 dienas. Es saprotu, ka tas nav nekas slikts, bet vinš nekad nekavē... Un nepazūd nevienu nepabrīdinājis. Nu jau viņa šņukstēja. Un... Un... Un... Sieviete izplūda asarās. Uz mirkli noraustījās gaisma, kas nāca no senatnīgās lampas pie griestiem tādejādi pilnīgā tumsā atstājot puskrēslā bijušo biljarda galdu. Viņš bija zinātnieks, viņa saņēmusies turpināja: un es vēlētos, lai jūs viņa meklēšanu sāktu ar viņa darbavietu... sieviete pasniedza Drekam nelielu kartīti ar adresi.

Penelope Vatersa:
Atvērusi acis, Penelope redzēja baltus griestus. Pārāk baltus, lai tās būtu viņas mājas. Tātad - atkal pie kāda kavaliera. Blakus viņa nekustīgi gulēja kāds tumšmatains vīrietis. Nebija grūti pateikt to, ka viņš zem segas bija pilnībā kails. Piecēlusies viņa pamanīja, ka no guļamistabas paveras lielisks skats uz pludmali. Lielie logi nodrošināja ideālu ainavu. Pie sienas stāvēja vidusmēra darbs, kurā kāds (vai kāda) bija pacenties attēlot pa logu redzamo. Tiesa, ne pārāk veiksmīgi. Ievibrējās Penelopes telefons. Bija atnākusi ziņa: es iedevu tavu telefonu kādam cilvēkam, kurš, iespējams palīdzēs tev tikt pie nākamā darbiņa. Ja tā tiešām būs, tev būs jāspēlē saksafons. Tavs menedžeris. Nākamā frāze atkārtoti lika apšaubīt viņa intelekta koeficientu. Puisim beidzot atverot acis, vienīgais ko vīrietis bija spējīgs nomurmulēt bija: hei, skaistā! Kā patika nakts?

Hella Nomēna:
Deju studiju jau sāka piepidīt cilvēki. Spoguļi, kas atradās pie lielākās sienas bija nospodrināti, deju zāles grīda - novaskota. Aparatūra glīti un kārtīgi stāvēja uz kādas nelielas kumodītes. Uzticīgākie dejotāji bija ieradušies jau pirms kādām trim minūtēm un sākuši staipīt locītavas, lai iesildītos. Saules stari iespīdēja telpā, piepildot to ar saules zaķīšiem. Pie Hellas pienāca neliela auguma meitenīte un pavaicāja: skolotāj, vai šodien mēs varēsim padejot arī "īpašo deju"? To vaicājot meitenītei spīdēja acis, tādēļ bija viegli noprtams, cik ļoti viņai patīk šī deja. Jāatzīst, ka tajā nekā īpaša nebija. Tā satāvēja no vienkāršiem palēcieniem un lokanām kustībām, bet ideju Hella bija smēlusies no kādas senas rotaļas, tādēļ arī mazākiem bērniem tā tik ļoti patika. Gluži kā seni stāsti, kas ar laiku kļūst par pasakām un iesakņojas pat audzināšanas metodēs.

[Pūķēns Sāra]

Bija atlikusi viena diena līdz skatei, šuvējas vēl veica pēdējos labojumus, bet uztraukties nebija par ko, viss lielākais un smagākais darbs bija aiz muguras, kaut gan bija jāatzīst, ka noskaņojums Nahigo nebija no tiem labākajiem. Diena bija iesākusies ar spalgu telefona zvanu, kas pamodināja slaiko sievieti no trauslā miega stundu agrāk nekā bija paredzēts, lai paziņotu, ka viens no gaismotājiem ir smagi saslimis un tā vietā tagad nav kam strādāt. Nē, lai to izdarītu Anna, kura mīlēja iejaukties ne tur kur vajag, lai tikai Reikai nevajadzētu pašai satraukties, vai cilvēkam, kas bija gaismotāja priekšnieks un kurš savāks lielāko nabaga cilvēka peļņu, pašai Nahigo jau no agra rīta nācās apzvanīt paziņas un sadabūt gaismotāju, kuru sievieti arī sadabūja pēc pāris zvaniem. Garastāvoklis jau bija pielīdzināms tuvu nullei tajā brīdī, bet vēl šķita, ka vēsā dzīvokļa grīda, viegli plīvojošo aizskari, kas plīvoja dēļ nelielā siltā vējiņa, kurš radās dēļ lielajiem atvērtajiem logiem, un vēl guļošā pilsēta, spēs izglābt noskaņojumu, bet vēl viens spalgs telefona zvans iznīcināja jebkādas cerības uz labu noskaņojumu. Zvanīja Anna, cenšoties pēc iespējas maigāk paziņot par to, ka viena no šuvējām pieļāvusi milzīgu kļūdu šujot tērpu. Tas vien nozīmēja, ka Reikai vajadzēja steigties uz nelielajām telpām, kur rosījās visas šuvējas, divas stundas agrāk nekā paredzēts un atcelt vienu no ieplānotajām tikšanām, kas neuzmundrināja zilmati. Ierodoties rosīgajā telpā Anna parādīja tērpu, kurā bija pēc skata tik daudz kļūdas, ka vajadzēja saķert galvu, bet atšķirībā no sev uzticicamās šuvējas Annas, Nahigo tikai pavīpsnāja. Vajadzēja tikai pāris labojumus, kas aizņēma mazāk kā pusi no stundas, lai tērps Reikas izpildījumā būtu pabeigts un vienkārši perfekts, bija vien jāizlabo kādas vīles gājums un jāpieslīpē auduma malas, kaut gan tērps nebija precīzi tāds kā skicēs, tas tomēr bija daudz labāks tagad, kad to vajadzēja dēļ kļūdām viegli izmainīt.
Zilmate atradās pie vienas no šuvējām, kura bija lūgusi viņas palīdzību vēl pēdējā lietā pirms tērps tiks pabeigs, kad pie viņas piegāja Anna, kura zināja, ka dēļ izsauciena labāk nebūtu rādījusies Reikas acīs, kaut gan kafija šuvējas rokās lika sievietei neizteikt kādu no savām indīgajām piezīmēm. Norādījusi vēl pēdējo lietu šuvējai, Nahigo pievērsās Annai. Iedzērusi malku siltās kafijas, viņa domīgi lūkojās uz lapeli rokās, kuru tikko tā bija paņēmusi no Annas. Viss jau skatei bija sarunāts, tērpi jau varteikt bija gatavi laikošanai un visu acīm, vai vajadzēja vēl liekus satraukumus? -Kā tu viņu zini? Vai viņa ir uzticama? Cik kvalificēta viņa ir? Kāda iepriekšējā pieredze tamlīdzīgos pasākumos? Un cik viņa varētu prasīt?- dažātkrāsu acīm stingri lūkojoties Annā, Reika mierīgi, bet auksti prasīja. Viņa netaisījās visu izbojāt ar kaut kādu amatniecīti, kura var nospēlēt tikai trīs notis, jo kaut ideja viņai aptika, viņa mierīgi varētu sazvanīt un dabūt pašu labāko saksofonisti valstī, kā arī nauda nebija tas, kas jebkad spētu satraukt Reiku, bet tomēr kaut kādai niecībai viņa nevēlējās maksāt naudas kalnus, jo katram bija cena, bet daudzi to sev uzlika krietni par augstu, kas vien liecināja par to lētumu un nederīgumu.

[Elony]

Sacīkstes bija muļķīgas.
Tans zināja, ka viņa refleksi un domāšanas spēks ir pāraks par darba biedriem. Tomēr darbs bija jāpadara tik un ta. Var teikt, ka viņš darīja to, ko parasti, tikai nedaudz ātrak.
Garmaša piebilda viņā ko uzjundīja, bet labāk par to pārāk nedomāt.
"Lai varētu pārdot dvēseli, tā vispirms ir jāiegūst." viņš atbildēja. Pa jokam un nopietni.
Tans neizrādija nekāds uzvaras prieka pazīmes. Viņš bija tāds kā parasti - skumīgi vienaldzīgs.
Viņš atkal atgriezās pie programmas, to pārbaudot. ātrums slikti iedarbojas uz kvalitāti, pat viņam. Kā ne kā, viņš šājā nozarē strādā mazāk kā 10 gadus.
Kāpēc šie abi cenšas iesaistīt viņu sarunās? Izrādīt biedriskumu? Laikam nesaprot, ka viņs ir citāds. Vai arī kau ko grib no viņa.
Bet Tans to nevēlējās. Viņam nebija nekā kopēja ar tiem, tikai darbs, bet darbs neprasīja kontaktus ar cilvēkiem.
Šādos brīžos viņš nesaprata, vai vairāk vēlas sabiedrību, vai vientulību. Vispār vientulību nevēlējas, bet arī cilvēku sabiedrību izturēt bija grūti.
"Man vienalga ko." viņš atteica, urbdamies ekrānā, kad jautāja, ko grib ēst.
Tomēr pēc brīža paskatijās uz resnīti.
"Bet ja nav grūti, tad atnes kādu vēsu dzērienu, labi?"
Lai arī viņš nejuta šo karstumu tik izteikti kā cilvēki, tomēr labprāt iedzēra ko atvēsinošu.
Vieglāk būtu, ja viņam neko nejautātu un vispār nerunātu. Lai viņš pats varētu uzākt sarunas, ja to vēlesies un kad to vēlēsies.
Bet šāda izvēle dota netika. Tādi bija cilvēki.

[Nīcele]

Atkal jau šis karstums.
Hellai tas patika, deva enerģijas pieplūdumu un vēlmi aktīvāk darboties, šķiet, ka viņa bija vienīgā, kuru karstums nenogurdināja. Viņa sēdēja zāles stūrī un no savas vecās, nobružātās sporta somas vilka ārā deju apavus. Tikko kā to izdarījusi viņa manīja, ka tuvojas viena no jaunākās grupas dejotājām. Uzklausot viņas sakāmo Hella atbildes vietā izspieda vārgu smaidu un noteica tik vien kā "varbūt". Šīs dienas, kad no paša rīta bija jādejo ar mazajiem censoņiem viņā ieviesa saltas trīsas. Mazie mēdza uzdot tik daudz un muļķīgus jautājumus, ka ne izlocīties. Viņa labprāt neatbildētu un vispār nevadītu šīs nodarbības, bet šo dejotāju vecāki bija maksātspējīgi un par spīti tam, ka Hella aizvien vairāk ceļ cenas par nodarbībām, viņi ved savus bērnus dejot tieši pie viņas.
Hella piecēlās, paķēra ūdens pudeli no blakus esošā galdiņa, ātri iedzēra vienu malku un pudeli nomezdama uz savas somas, devās uz zāles priekšu. Daži vecāki sēdēja zāles malā un visu nodarbību aktīvi apsprieda to, ko viņu atvases ir paveikušas. Par laimi mūzikas troksnis nodarbībās neļāva Hellai ieklausīties šajā nepārtrauktajā balsu murdoņā.
Viņa nevīžīgi uzsmaidīja visiem atnākušajiem un noteica: "Varam sākt!"

Šo rakstu rediģēja Nīcele: 05.05.2008 09:37

[Īvs]

Zīriuss, saņēmis ziņojumu, nejuta nekādus emociju uzplūdus, kā tas būtu noticis citkārt — prieks un saviļņojums par gaidāmo uzdevumu, ko viņš paveiks bez liekas fiziskās piepūles. Darbu viņš bija radis uztvert bezpersoniski, jo tas ir tikai darbs, darbs, kurā visi gaida no viņa rezultātus (labus, protams), un tos arī saņem.
Zīriuss ļāva, lai kāds pagānisks sievišķis viņu pavelk nostāk no pārējiem. Kamēr vīrietis klausījās, ko tam stāsta, no viņa sejas nebija lasāms pilnīgi nekas, vien cieši sakniebtas lūpas un pētošs skatiens.

Zīriuss nekad nebija iedomājis, ka šis acīmredzamais ''negadījums'', kā viņš to bija nosaucis, būs bijis ievērots. Todien, kas bija neveldzējoša un kas savā klēpī pārnēsāja +42 no pilsētas uz pilsētu, Zīriuss veica savu kārtējo misiju, aizstāvot muļķīgas amatpersonas, kam, pēc viņa uzskatiem, nevajadzētu atrasties amata paredzētajā vietā. Karstums nesaudzēja, bet traucēja izvairīties no uzbrukumiem. Skrienot uz labāku, skata pārredzamāku slēpni, terorists pamanījās iešaut — krūšu rajonā. Apkārt Zīriusam bija koki un zaļumi, tāpēc viņš nosprieda, ka to neviens nav redzējis — nav redzējis, kā lode izkrīt no miesas. Tad vīrietis aizskrējis līdz slēpnim un turpinājis uzbrukumu, galu galā pieveicot visus, kas tam stājās ceļā. Viņš smagi kļūdījās, domājot, ka tas palicis nepamanīts.

Ja šī sieviete visu zina, viņš tai nemelos. Tikai pakļauties viņas pusē Zīriuss necerēja. Vīrietis jau gatavojās atbildēt, kad visu pārtrauca pulkvedis ar aicinājumu doties uz zāli.
Zīriuss sašķobīja seju aizkaitinātā vieplī un izgrūda: Vēlāk.
Tad tas sekoja pulkveža pēdās.

[Šamanis]

Viņš paņēma karti, kā arī lūdza meitenes telefona nummuru.Paņemdams nu jau divas kartītas viņš tās pārskatīdams, pateicās blondajai dāmai un izvadīja to ārā no sava nelielā biroja.Viņš aizvēra durvis un apsēdās krēslā, no galda paņemdams pilsētas karti.Pēc īsa brīža Dreiks paņēma mazu piespraudi un iespieda to uz precīzas ielas, pilsētas kartē kur vajadzētu atrasties zinātnieka laboratorijai.Viņš piecēlas, un uzvilkdams jaku, devās ārā pa durvīm.Iedams uz iespējamo nozieguma vietu, viņš bieži iegriezās šķērsieliņās, lai izvairītos no pārāk lielas cilvēku uzmanības.Apmēram pēc 15 minūtēm Dreiks atradās norādītajā vietā.Piezvanīdams pie durvīm viņš gaidīja līdz tās atvērsies, vai viņam tiks dota kāda ziņa.Dreiks gaidīdams viegli pārvilcis pāri kreisajai rokai jaku, lai nekrīt acīs dzless aproce, kas visus cilvēkus nedaudz baida.

[Džezā tikai Meit...]

Penelope atkal mocījās murgos. Viņa viena skrēja pa piķa melno labirintu, kurā neko skaidri nevarēja saskatīt. Pēkšņi sievieti no aizmugures sagrābj divas muskuļotas rokas un piespiež pie sienas. Viņa nespēj pakustēties. Gaiss ir smacīgs, kaut kas pretīgi lipīgs notek pāri vaigam un sāpes šaujas cauri visam ķermenim, liekot asarām sariesties acu kaktiņos. Ausī skan pretīgi salda balss.
- Nu mazā, tikai vēl vienu reizi.. tev tas patiks.. - Viņa juta rokas slīdam zemāk un kleitu ceļamies augstāk.. Neko vairs nevarēja iesākt. Pretinieks bija pārāk spēcīgs. Un mirkli pirms notika pats briesmīgākais, pirms tas ienāca viņā, Penelope atvēra acis un aina izgaisa.
Pirmais ko viņa ieraudzīja, bija skaisti, balti griesti. Sieviete smagi elpoja, krūtīm strauji cilājoties un viņu noklāja auksti sviedri. Rokas bija krampjaini sažņaugušas segu un viņa tās nedroši atlaida. Viss augums nedaudz trīcēja, taču no sapņa viņa vairs neko neatcerējās. Tas izgaisa. Gluži kā iepriekšējais un vēl sapnis pirms tam.. viņa bija kaut kā iemācījusies tos apspiest, taču dažreiz tie izlauzās uz āru kā nelielas halucionācijas.
Viņa piecēlās sēdus un pavērās apkārt. Galva likās savādi smaga un gar acīm viss uz mirkli ietinās vieglā migliņā. Kārtējā nakts bija pavadīta lieliski izklaidējoties viņas mīļākajā klubā, spēlējot saksafonu līdz nelabumam, dzerot uz puišu reiķina, izdejojoties un beigās.. beigās nonākot kāda svešinieka mājā un izdarot ko tādu, ko labāk nevajdzēja.. Blakus viņai gulēja simpātisks tumšmatis, kuram viņa smieklīgā kārtā nespēja atcerēties pat vārdu, taču bija skaidrs, ka puisis ir pilnībā kails. Elgars, Edgars, Ell.. ai, vienalga..
Aiz labi nopulētajiem, lielajiem logiem stiepās elpu aizraujošs skats ar pludmali. Penelope patikā kādu laiku vienkārši vērās tālumā, izbaudot šo rīta mieru, kā arī pašai pamazām nomierinoties un atslābstot. Nejauši skats aizklīda pie kādas visai neveiksmīgas glezniņas, kurā it kā bija domāts attēlot ainu aiz loga. Diemžēl ļoti nepilnīgi, jo tā nemaz neradīja to noskaņu, kas valdīja ārā. Mērenie viļņi, kuros rotaļājās saules stari, izšķīda krasta baltajās smiltīs, pa kurām tā vien gribējās pastaigāties, vai apgulties, mēģinot notvert kādu nomaldījušos staru uz savas ādas. Dzidri zilās debesis bija pilnībā skaidras un tajās lidinājās pāris putni, skaļi sasaukdamies viens ar otru. Ja būtu krāsas un ota, sieviete pati ķertos pie darba un censtos gleznu uzlabot. Pēkšņi viņas pārdomas iztraucēja telefons, kurš atradās kaut kur uz grīdas. Viņa ātri to sameklēja, cenšoties neizkrist no gultas, saķēra ar vienu roku, ar otru pieturot segu, kura sedza viņas kailo ķermeni un izlasīja tikko pienākušo īsziņu. Lieliski.. jauns darbs. Nez ko tieši viņa man ir paredzējusi? Un kad? It kā es kaut ko citu piedāvātos darīt.. Un kur viņa ņēma manu numuru? Es viņai to maz atļāvu kādam dot? Cik par to es saņemšu? Šādas un līdzīgas domas uzradās sievietes galvā un pamazām uzmācās arī neliels nelabums. Penelope piecēlās kājās, ietinoties patīkamajā gultas segā, kura bija vēl silta un maigi piegūla viņas augumam. Viņa pieliecās, cenšoties sameklēt savas drēbes. Zem gultas viņa atrada savu apakšveļu, uz lampas bija uzmesta sarkanā blūzīte, kura viņai ļoti patika, jo izcēla viņas matu krāsu un labi veidoto ķermeni. Puskaila, cenšoties sameklēt arī līdz celim garos, rūtotos šortus, Penelope pamanīja, ka vīrietis jau mostas.
- hei, skaistā! Kā patika nakts? - Vārgi atskanēja no viņa mutes un sieviete uz mirkli apstulbusi vērās viņa sejā. Nakts? Kas notika naktī? Viņa spēja tikai atminēties smieklus, lielu jautrību, jūras viļņu nomierinošo šalkoņu, patīkamu pastaigu pa smiltīm.. alkohola reibinošo garšu mutē un kaisles pilnus glāstus un skūpstus. Nekas konkrēts nebija palicis viņas atmiņā. Kā viņa satika šo vīrieti?
- Hei.. man.. patika. Ļoti. - Sieviete vārgi pasmaidot atbildēja un ieskatījās viņa acīs.
- Vai tu gadījumā nezini, kur ir mani šorti? - Viņa nedaudz platāk pasmaidot un acīm koķeti iemirdzoties vaicāja.

[Hworang666]

Nahigo Numatani:
Anna viegli samulsa pat vēl vairāk. Nu, es viņu personīgi nepazīstu... Tad, it kā sapratusi, ka svaru kausus tas nosver uz viņai neizdevīgo pusi, viņa pakratīja galvu un gluži sparīgi turpināja: bet es vairākas reizes esmu dzirdējusi kā viņa spēlē un... Un... palīdze pāris sekundes desmitdaļas centās atrast pareizos vārdus, tad turpināja: kad viņa spēlē, tad skaņas... Notis... viņa pati sevi nervozi palaboja, tās ir nevis precīzas un perfekti laikā, lai gn arī tās ir tādas, bet... Viņas spēlētā mūzika pavelk sev līdzi klausītāju dvēseli, gluži tāpat kā jūsu tērpi. Tajos ir kaut kas... It kā ne no šīs pasaules... Samulsusi viņa vēl arvien stāvēja, piespiedusi kādu dokumentu planšeti sev pie krūtīm. Un samaksa... Viegli pasmaidījusi viņa turpināja, ikviens grib nopelnīt pēc iespējas vairāk, bet nedomāju, ka nāksies ieslīgt galējībās.

Tans Vings:
Apalītis pasmaidīja: tātad šodien būs ķīniešu ēdieni... Tādā karstumā pat man nepietiks spēka aizvilkties līdz tuvākajai picērijai, tādēļ, tepat vien aizskriešu. Mirkli paskatījies Tana sejā, viņš paķēra savu kepku un mierīgā gaitā izslīdēja pa durvīm. Tagad telpā palikuši bija vien divi. Tans un otrs programmētājs - Marks. Neskatoties uz to, ka Markam ne pārāk patika nerunīgais un klusais darba biedrs, viņš to tomēr ļoti cinīja. Iespējams, pat klusībā apbrīnoja. Starp citu, pasūtītājs vēlās, lai mēs šo pašu programmu uzlabojot tikai mazliet... Viņš teica, ka vēlams panākt, lai programma bloķētu arī kaitīgos ziņojumus, piemēram tos, kas pārbāzti ar trojiešiem vai parastiem cauruļtārpiem... Kaut ko pēkšņi sparīgi sācis drukāt, Marks turpināja: es izdomāju kā apiet cauruļtārpus, bet, darba devējs pārbaudei atsūtīja kādu programmu - melno kasti. Tajā esot kaut kāda programma, kuru tā īsti es atvērt nevaru un man šķiet, ka fails varētu būt bojāts... Tad, sparīgi pāris reizes kaut ko pamēģinājis izdarīt ar peli viņš turpināja: bet no digitālā viedokļa viss ir kārtībā... Pametis skatienu uz puiša pusi viņš ar izaicinājumu balsī pavaicāja: negribi pamēģināt?

Hella Nomēna:
Nodarbība ar mazāko grupu šķitās velkamies mūžību. Mirkli pa mirklim nepietika vien ar to, ka kāds no augumā un prātiņā mazajiem censoņiem iegražojās un mazliet pat spītējās pretim skolotājai, bet drīz vien nodarbība beidzās un, pusdienlaiks arī vairs nebija aiz kalniem. Tagad pienāca nparastākais mirklis Hellas ikdienā. Sākās viņas stunda ar viņas deju partneri Metu. Mets bija nedaudz dīvains. Bija ārkārtīgi grūti ko uzzināt par viņa pagātni, jo pat iesnieguma lapā atradās tikai vitāli svarīgi fakti. Viņš mācēja izvairīties no sev netīkamiem jautājumiem un, kas bija vēl iespaidīgāk, pāriet pat straujā pretuzbrukumā. Visu vēl dīvaināku noteikti vērsa fakts, ka ikdienā viņš strādāja ofisā, bet viņam bija uzkrītoši laba miesasbūve. Turklāt, pāris sīku rētu redzējusi bija pat Hella. Sveika! viņš pasveicināja deju partneri ienākdams zālē. Ko šodien mēģinām? Patreiz viņi izmēģināja vairākus deju stilus, tādēļ nebija brīnums, ka pat partneris nebija skaidrībā par to, kas tiks dejots.

Zīriuss Oe:
Sieviete negribīgi ļāva viņam iet. Viņas sejas izteiksme bija gluži tāda kā tad, ja plēsoņam no nagiem izrauj laupījumu, turklāt, to ne tikai izglāba, bet arī palaida vaļā, drošībā! Pulkvedis ar krietni laipnāku sejas izteiksmi norādīja uz Sīriusam nozīmēto vietu. Krēslu, kas atradās pa kreisi no sapulces vadītāja krēsla. Tātad! pulkvedis Peins iesāka: mūsu mērķis ir nosargāt kādu zinātnieku. Lai arī cik jocīgi tas neizklausītos, šīs reizes mērķis nebūs viņu eskortēt, bet gan... Pavadīt kopā ar viņu nakti kādā senā baznīcā un pasargāt viņu no uzbrukumiem. Telpā izcēlās viegla murdoņa. Kaut kas tāds bija pilnīgi necerēts. Tik dīvainu misiju neviens nebija spējis atminēties. Bet, zināms, ka šis zinātnieks strādājot pie kāda slepena projekta, sejas izteiksme Peina sejā atgādināja frāzi: "kā jau vienmēr", bet šo projektu atbalsta pat Santa Rosas institūts, tādēļ viena mūsu grupa ir spiesta tur uzkavēties... Telpā vēl arvien bija dzirdama murdoņa. Uzskatiet to par iespēju atpūsties, mani kolēģi! Pulkvedis nobeidza. Kādi jautājumi?

Dreks Neters:
Sieviete viegli koķeti pasmaidīja un iedeva arī savu telefona numuru. Vārds uz kartiņas norādīja, ka sievieti sauc Miriela. Ikvienā šķērsieliņā kurā viņš iegriezās par nelaimi kāds bija. Vai nu saules brālis, kurš centās atrast kādu stikla pudeli, lai pēc tam to par 20 centiem iemainītu taras nodošanas punktā, vai arī kāda ielas meita, kas centās pieglauzties puisim. Bet viskaitinošākie noteikti bija neonacisti, kas būdami prāvā bariņā šķietami lietoja zālīti vai ko tamlīdzīgu, jo ķiķināšana no viņu puses nerimās. Nonācis pie nama Dreks redzēja samērā nolaistu ēku. Pirmā stāva logi vēl arvien bija ar stikliem, bet, jau otrajā stāvā logu rūtīs vīdēja caurumi, ko visticamāk bija atstājuši kādi no tepat esošajiem ne pārāk lielajiem akmetiņiem. Šķita, ka agrāk te būtu varējis būt pat dārziņš. Uz zvanu neviens neatsaucās. Lai gan, iespēja tā vienkārši pagarlaikoties Drekam arī netika. Pēkšņi aiz muguras bija jūtama kustība un viņš varēja just, ka aiz muguras kāds stāvs cenšas atvēzēties sitienam pa izmeklētāja galvu.

Penelope Vatersa:
Puisis pasmaidīja. Pēdējo reizi tās redzēju kad tās vēl bija viesistabā... Piecēlies no gultas viņš uzvilka halātu un paspēris pāris soļus uz viesistabas puses paķēra šortiņus, kas atradās uz kādas puķu vāzes, šķietami, vienīgās dzīvoklī. Un šeit arī tavs skiču blociņš! viņš padeva meitenei arī to. Paņēmusi to rokās viņa sajuta ko dīvainu. Neviens dēmons neredzēja auras, bet viņa būtu varējusi apzvērēt, ka ar blociņu kaut kas nav kā nākas. Atverot to viņa varēja redzēt parīs savas skices Un... Sestajā lapuusē bija zīmējums, kas šķita veidots no asinīm un kādas melnīgsnējas krāsas. Zīmējumā bija attēlots kāds tornis, kurš šķita kā izaudzis no zemes. Bet tas vēl nebija trakākais. Torņa augšā bija pamanāms kāds stāvs. Ieskatījusies kārtīgāk viņa varēja sazīmēt pazīstamus vaibstus. Attēlotā sieviete bija Penelope Vatersa. Tēju vai kafiju? atskanēja balss no virtuves.

[Pūķēns Sāra]

-Melot tu nekad neesi mācējusi,- pat ja Anna īsti nemeloja, Nahigo tomēr spēja viņai redzēt cauri kā caurspīdīgai papīra lapai, kā tas bija ar ikvienu. Šī sieviete ļoti labi juta vai kāds cenšas viņai aizmālēt acis un samelst muļķības, cenšoties tā iegūt labumu vai ko citi, vai arī saka patiesību, tādēļ Annas savādā cenšanās kaut kādi iestāstīt to ko pati nezina, viegli izbrīnīja zilmati, kas, protams, netika izrādīts. Pašdarbniece, sieviete nicīgi nodomāja, ko arī vēstīja viņas skatiens, ka Anna pilnībā nepārliecināja Nahigo, jau nerunājot par skarbajiem sejas vaibstiem, kas, protams, reti, bet mēdza arī atmaigt. Sākot ar sievietes balss toni un beidzot ar stalto stāvu, viss vēstīja, ka Reika nepieņems nemaz tādu iespēju.
-Tas ir uz tavu atbildību,- negaidīti mierīgi, bet tik pat skarbi, noteica Nahigo, kad pagriezās, liekot noplīvot violetajam tērpam uz auguma un zilajiem matiem, pametot Annu ar darbīgajām šuvējām, kas neatrāvās no sava drba, bet noteikti apbrīnoja Annu par uzdrīkstēšanos, jo neviena no viņām pašām neiedomājās ierosināt, ko Reikai vai pat vienkārši, bez vajadzības uzrunāt sievieti.
Nahigo atradās uz nelielā balkoniņa, no kura atklājās skats uz steidzīgo pilsētu, bet neviens jau savā steigā neiedomājās palūkoties uz augšu, tā ieraugot savdabīgā izskata sievieti, kuras rokās atradās lapiņa ar nummuru un viens no jaunākajiem telefona modeļiem, kas savā lielumā gandrīz nebija uzskatāms pa telefonu. Vieglais, gandrīz nemanāmais vējiņš, lika sievietes matiem reizēm aizklāt viņas seju, kamēr smalkie pirksti rotaļājās ar lapiņu, bet saules stari veidoja tur pat uz sienas saules zaķīšus dēļ stariem, kurus atspīdēja telefons. Mirkli lapiņa gandrīz izslīdēja no pirkstiem, kad tā pēdējā brīdī tika satverta, pirkstiem turpinot ar to rotaļāties. Pagāja vēl pāris minūtes, sievietes acis bija aizvērtas, baudot tos saules satrus, kas aizskāra ādu, kad lēnām acis tika atvērtas, dažādkrāsu acis lūkojās zilajās debesīs. Atkal pagāja pāris minūtes, kad lapiņa izslīdēja nopirktiem, lēni krītot lejā, kur jau steidzās cilvēki, nokrītot uz zemes, kur to noteikti nobružāja un saplēsa nevērīgo gājēju soļi, bet pati sieviete nemaz nesatraucās par lapiņu. Tieši otrādāk, tai brīdī, kad lapiņa izslīdēja no pirktiem, sejā ielavījās viegls smaids, liekot tāpat daiļajai sejai, kļūt vēl daiļākai un maigākai, pat liekot sievietei izsaktīties mazliet līdzīgi eņģelim, kurš bauda dieva siltos pieskārienus un dzird vēja čukstus. Lēnām, tik pat lēni kā lapiņa krita lejup, sievietes skatiens tika vērsts uz telefonu, kamēr pa tā ciparnīcu slīdēja viņas agrie un smalkie pirksti, spiežot tieši to nummuru, kurš bija uzrasktīt uz jau nokritušās lapiņas.

-Labs rīts, te Jūs traucē Reika. Es vēlētos runāt ar Penelopi Vatersu sakarā ar viņas saksofona spēli. Precīzāk, man būtu viņai piedāvājums,- krāsainās acis lūkojās skaidri zilajās debesīs, kamēr rokās joprojām atradās telefons, bet klausoties otrā telefona pusē, nebija dzirdami nekādi traucējumi, it kā viņa runātu klusā un noslēgtā telpā.

[Elony]

Cik tas viss bija nesvarīgi, garlaicīgi, tukši!
Tanam tas bija tikai darbs. Darbs, kas piemērots viņa dzīvei. Bet citiem darbs bieži bija kas vairāk, svarīgaks. Daudziem cilvēkiem tā bija...
Bet tomēr nauda jau tiem jāpelna, vai ne?
"Par uzlabojumiem nāksies viņam piemaksāt." Tans bija pašapzinīgs.
"Labi, es paskatīšos." Tans piekrita un pārlādēja melno kasti,
Viņs nebija hakeris. Hakerim ir jāpatīk tas, ko viņš dara. Tnam vienkārši bija labas prāta spējas, kas ļava visu apgūt tā, ir kā viņš censotos to darīt. Programma pirmajā acu uzmetienā bija nesaprotama.
Tomēr viņam bija dažas programmu renovācijas, failu atšifrētaji, kas lika datu kopumam atklāties, vienkāršu pasakot tam, ka tas ir īstajā vietā un tam jādara tas, kam tas paredzēts, lai arī tie bija drošā vidē, no kuras nevar piekļut citiem failiem. Tādā veidā viņš bieži atklāja vīrusus, tārpus, spiegu programmas un citas nejaucības.
Pēc tam, kad zinās, kas tur iekšā, varēs pret to aizsargāt arī pasūtīto programmu.
Un tomēr...
Cik tas viss bija nesvarīgi, garlaicīgi, tukši!

[Džezā tikai Meit...]

Sieviete atsmaidīja pretī puisim un pateicībā paņēma no viņa savus šortiņus, kurus uzreiz arī uzvilka kājās. Viņas skatiens nemanot bija nopētījis arī viņa augumu, kad vīrietis cēlās kājās, un atklāja, ka tas ir labi veidots, muskuļots.. Ar vieglu smaidu sejā, uz kāda galdiņa viņa atrada arī savas sprādzes un kaklarotu, kuru viņa uzreiz aplika ap kaklu. Sameklējusi tuvāko spoguli, viņa kritiski novērtēja savu nedaudz saburzīto izskatu. Nebija laika, lai tagad ieskrietu dušā. Tikai tad, kad tiks mājās.. Sieviete sasprauda matos sprādzes, kuras tik lieliski piederējās viņas izskatam, un paskatījusies uz puisi, saņēma atpakaļ arī savu iemīļoto skiču blociņu.
- Paldies. - Viņa pateicībā noteica, kad saņēma to ar saviem smalkajiem pirkstiem. Kas pie? Viņa sašutumā un pārsteigumā nodomāja, jo juta, ka blociņš kļuvis svešs un netīkams. Sieviete būtu pārliecībā devusi to atpakaļ un teikusi, ka tas nav viņas, ja neredzētu pāris sevis gleznotās ainas. Viņa juta tajās savu enerģiju un domas, kad tos šķīra uz priekšu, meklējot vainu. Un tad viņa to ieraudzīja. Sestajā lappaspusē bija uzšķīrusies aina, kura likās veidota no asinīm un kaut kā melna. Tur bija tornis, kura galā viņa sazīmēja savu stāvu. Kā tas notika? Kurš to gleznoja? Vai viņa? Ko tas nozīmēja! Mirkli apstulbusi, viņa neticīgi vērās zīmējumā un sadzirdēja saucienu no vituves.. Ko lai daru?
- Nē, paldies, man drīz būtu jāiet. Vai varu palūgt tikai ledusaukstu ūdeni? - Viņa beidzot sacīja, ar sparu aizcērtot blociņu. Iezvanījās telefons. Tā otrā klausules galā atskanēja patīkama sievietes balss.
- Jā, labrīt, šeit Penelope Vatersa. Ko jūs vēlētos man piedāvāt? - Viņa ieinteresēti vaicāja, nedaudz nokrekšķinoties, jo uz mirkli aizlūza balss. Tātad viņai izdevās. Es dabūšu nākamo darbiņu.. Jauki.. Viņa nodomāja, veroties laukā pa lielo logu. Cik lieliska būtu neliela pelde šādā laikā!

[Nīcele]

Hella nopētīja tikko ienākušo partneri un avieglojumā uzelpoja. Bērni bija prom un tagad ieradies ir Viņš.
Viņa atgāja no spoguļa, pie kura bija mēģinājusi dažus soļus un devās tieši Meta virzienā.
-Sveiks. Domāju, ka šodien sāksim ar improvizāciju un tad jau redzēs kā būs. Viņa skanīgi iesmējās un nometa somu no Meta pleca. Vai padejosim?
Viņi griezās karstās salsas ritmos, dejoja tango, izpildīja hip-hop`a akrobātiskos elementus, kuru laikā jāizmanto partnera esamība, aizdejojās līdz freestyle un galu galā abi smiedamies pakrita uz krēsla.
-Nu, kā tev mana improvizācija? Viņa nepiespiesti smējās un baudīja mirkli, bet tad pēkšņi kaut kas notika. Nejaukas atmiņas viņu pārņēma un Hella vienā mirklī pārtrauca smaidīt un piecēlās.
-Vai turpināsim? Viņa jau zināja, ka sekos apstiprinoša atbilde. Hella piegāja pie spoguļa, izkratīja bikšu staras, apgrieza dažus riņķus ar galvu ap savu asi un devās līdz maģim. -Sāksim ar pamatelementiem un, tad to visu liksim kopā. Smaids no viņas sejas bija zudis. To visu dejotāja teica tik nopietni kā vēl nekad. -Ei, varbūt sāksim?! viņa uzsauca partnerim, kurš stāvēja dažus soļus tālāk ar izbrīnu vērdamies viņā.. Mets lēnām sāka kustēties joprojām pētīdams Hellas dzelžaini nopietno seju.

[Hworang666]

Nahigo Numatani:
Anna tik vien kā pateicābā nomurmināja pāris vārdus, pieklājāgi atvadijās un izgāja ārā pa durvīm. Tas viss uz manas ādas? Ko tieši viņa no manis grib... Ja es visu izgāzīšu... Nē, labāk nedomāt par to nedomāt... Sieviete bija ļoti uztruakta, gluži kā smagi apdedzinājies cilvēks, kas bija cerējis iegūt liesmas uzticību, kaut uz mirkli, lai tā viņu sasildītu. Otrā klausules galā atskanēja balss. Mūziķi bija izdevies sazvanīt ar pirmo... Gandrīz vai gluži ideāls variants. Runājot pa telefonu, viņa paralēli arī lūkojās ārā pa logu. Un ne jau cilvēku bari, kas staigāja riņķī varētu pievērst viņas uzmanību. Drīzāk gan kāds, kas izskatījās pēc vīrieša. Vīrietis sarkanā mētelī un baltiem matiem. Nekas īpašs viņu neizceltu, ja nu vienīgi tas, ka viņš skatījās tieši acīs Nahigo. Un viņš atradās aptuveni 66 metru attālumā. Cilvēki lūkotos uz sievieti, kas runā pa telefonu, tie, kam ir ļoti asa redze, varētu pateikt, ka viņa ir izskatīga, bet viņš skatījās tieši viņas dažādajās acīs. Un viņa juta, ka arī viņš nav cilvēks, jo aukstās tirpas, kas skraida pa muguru dēmoni izjuta vien tad, kad skatās uz citu dēmonu. Persona klausules otrā galā vēl arvien gaidīja atbildi.

Tans Vings:
Marks iesmējās, nevaru solīt, ka viņš piemaksās, bet, ja tu šito joku dabūsi vaļā, atdošu no savas daļas... Ap piecdesmit zaļajiem... Pazīstot Marku, tā bija liela nauda. Alimenti, kredīts par mašīnu, dzīvokļa īres maksa... Šķita, kas visas iespējamās finansu pasaules nepatikšanas ir vienlaicīgi uzklupušas tieši šim cilvēkam, bet viņš pamanījās no tā nesabrukt. Pēkšņi iezvanījās vīrieša telefons. Jā, mammu... Nē, es... Nopūties viņš paskatījās uz Tanu un gandrīz vai vainīgi noteica: piedod, iziešu uz pāris minūtēm. Un, atejot nostāk no galda, viņš paķēra no sava galda piezīmju blociņu un izgāja ārā pa durvīm. Tans bija palicis viens. "Melnā kaste" bija dīvaina programma. Un šķita neiespējāmi, ka to vispār varētu atrast. Pēc pāri mēģinājumiem Tanam daļēji izdevās to atvērt. Programma it kā bija atvērta, bet šķietami nekas nenotika. Tad pēkšņi tas mainījās. Ekrāna kreisajā stūrī parādījās neliels, melns lodziņš ar uzrakstu: Spēle Dēmoni: Bābeles tornis! Spiediet šeit! Tas šķita muļķīgi un neiespējami. Spama filtrs, ko Tans agrāk bija ieinstalējis noteikti nebūtu pieļāvis tik rupju spamu. Turklāt, Tana datorā, atšķirībā no viņa partneru datoriem nebija nekādu spēlīšu. Mirgojoša trīs sešinieku zīmīte aicināja ieiet saitā, kur varētu šo spēlīti, sarkans krustiņš, ar kuru iziet no šīs nejēdzības.

Penelope Vatersa:
Bija dzirdama parodija par dungošanu, kas atskanēja no virtuves. Puisis tik tiešām centās atstāt labu iespaidu. Varbūt, tikai, nākamreiz jāizvēlās cita loma... Glāze ar ledusaukstu ūdeni tieši... pēkšņi puisis aprāvās. Godīgi sakot, tas notika uzreiz kā viņš pamanīja, ka Penelope runā pa telefonu. It kā jokodamies, ka ir pilnībā kluss, viņš nolika glāzi uz sarkankoka bufetes un atgāja nostāk no meitenes. Likās neiespējami, ka runājot pa telefonu varētu gūt kādu iespaidu par cilvēka raksturu. Bet otrā galā esošā sieviete izklausījās stingra un labi ieredzēta, iespējams, sabiedrības krējuma pārstāve. Tādēļ, jārunā un jāklausās uzmanīgi, jo darba piedāvājumi no šādām personām parasti atmaksājas pat ar uzviju. Runājot, viņa pamanīja uz blociņa vēl kaut ko. Uz aizmugurējā ārējā vāciņa bija redzams uzraksts - Džekers. Lai arī kas tas tāds būtu, Penelope viņu noteikti nepazina. Un zīmējums norādīja uz to, ka viņš noteikti nav cilvēks... Absurda doma, bet arī Penelopei bija viņas noslēpums, tādēļ viņa, tā pat kā visi citi varēja sajust tādus kā viņa. Tādus, kas kādreiz bijuši ellē un nu ir atgriezušies... Diemžēl, tie ir ne tikai dēmoni.

Hella Nomēna:
Partneris bija apbrīnojams. Neskatoties uz to, ka viņš nebūt nebija profesionāls dejotājs, viņš ārkārtīgi centās un sekojā līdzi ikkatrai Hellas kustībai, cenzdamies izdarīt visu, ko vien no viņa varētu prasīt. Hip-hopu viņš iespējams dejoja pat mazliet labāk, jo varēja brīvi izpildīt dažnedažādus akrobātiskus trikus. Tiesa, viņš nemeta salto nedz uz priekšu, nedz uz aizmuguri, bet, ne mirkli nepameta sajūta, ka, ja tas būtu nepieciešams, viņš izdarītu arī to. Nekādas vainas! viņš viegli aizelsies noteica. Kad sievietes garstāvoklis pēkšņi maiījās, viņš nebūt neuzmācās viņai ar jautājumiem un netirdīja viņu ar ko līdzīgu kā: kas notika? vai, tev slikti palika? Viņš vienkārši saprotoši mazliet atgāja malā. Saprotams, ka tā... puisis ar vieglu noguruma pieskaņu balsī atbildēja. Mirkli aizkāvējies, lai piekārtotu kreklu viņš saņēma vieglu niknumu no meitenes puses. Pat uz to viņš atbildēja pilnībā mierīgi. Paspēris pāris soļus uz priekšu, viņš tik vien kā izdvesa: atvainojos, ja esmu kā aizskāris. Neko vairāk viņš neteica. It kā zinādams, ka zemoties nav jēgas. Jeb tā būtu bijusi augstprātība? Un, neiebilstu... Kas tieši jācenšas izdejot?

Felicita Baroiko:
Felicitas darba diena bija iesākusies pietiekami labi. Darbiņš nebija grūts. Bija jāpielīmē kādas autofirmas pasūtīts plakāts pie kāda stenda, kas atradās virs sestās mājas jumta. Virs jumtiem karstums nebija tik nomācošs, ja nu kas varēja kaitināt, tā bija vien saule, kas neatlaidīgi karsēja censones muguru. Un vēl kovārņi. Patreiz uz tuvākiem jumtiem jau bija kadi divi desmiti. Un nomācošākais bija tas, ka visi klusēja. Plakātu izlīmēšana bija gandrīz jau pabeigta. Atlika vien pielīmēt reklāmas saukli un nogludināt līmes pēdas. Felicitai iezvanījās telefons: Sveika, mazā, kā sokās? Bija tāda ideja pusdienās aizraut tevi līdz vienai šikai ēdnīcai. Ko saki? Runātājs bija meitenes puisis. Labi pelnošo kādas kompānijas viceprezidentu sauca Reiks. Viņš dzīvoja savā dzīvoklī pilsētas centrā kopā ar Fellu. Ievilkusi elpu atbildei viņa pamanīja vēl ko. Kovārņi skatījās uz viņu. Visi kā viens. Jeb varbūt tās bija pārguruša cilvēka iedomas? Tādas pašas kā tas, ka šie kovārņi nemaz neizskatās pēc īstiem kovārņiem. Ka no tiem vēdī mirušo smaka?

[Massacre]

Fella izbaudīja savu laiku karājoties trosēs un ik pa brīdim lūkojoties lejup uz cilvēkiem ar ķircinošu smīnu un, ja kāds skatījās, nekautrīgi parādīja mēli un turpināja savu darāmo. Parasti gan viņai nevajadzēja ķēpāties ar visādām līmēšanām un tā tālāk, viņas uzdevums bija nesasniedzamās virsotnes padarīt par sasniedzamām un viss, bet šoreiz tas bija cits gadījums. Jā, Fella krāja naudu jaunam mocim. Jaunam un labāk krāsotam, un tas savukārt maksāja diezgan 'jauni', tā teikt. Vecais un ne mazāk mīļais gan gozējās saulītē sešus stāvus zemāk un bija manāms, ka daži apstājas, lai to ievērtētu, jo tas skaitījās retums. Ak, jā, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc tā nauda vajadzīga. Lai šo retumu atjaunotu un noliktu plauktiņā, ja tā drīkst izteikties. Fellai šis mocis bija ļoti mīļš un paranoja par to, ka kāds to tūlīt, tūlīt viņai atņems nebija no patīkamākajām.
Pielīmējusi atlikušo reklāmas saukli un ar juviliera rūpību nogludinājusi līmes pēdas, tā, ka ne mazākā pile netraucēja līmējuma gludumam un viendabībai, sieviete vēl izbaudīja saulīti te augšā un izmantoja iespēju pasauļoties.
Telefonam iezvanoties, Fella skaļi iesmējās, pati nekad nebeidzot smieties par smieklīgo melodiju, ko sev bija uzlikusi un jautrā prātā pacēla telefonu.
"Tikko pabeidzu." sieviete lepni paziņoja un nebēdnīgi iešūpojās trosēs. "Labāk saki, kur tā vieta ir un tevi drīzāk tur aizraušu. Es savu mīlulīti uz ielas neatsāšu." Fella smaidot skaidroja, zinot, ka Reiks sapratīs, ka ar mīlulīti domāts mocis.
Pamanot kovārņus, viņa neiedomājās neko paranoisku, jo viņas darbošanās šeit augšpusē jebkuram varētu likties pietiekami interesantas, turklāt putni parasti pie šādas aktivitātes vienmēr sastinga un grasījās lidot prom, ja nu tas cilvēks kaut ko izdomā pasākt.
"Mani melnie dūdulīši. Žēl, ka es jūs nevaru izcept ar savu skatienu. Nebūtu uz šikiem restorāniem jābrauc." viņa ķircinoši lūkojās kovārņos, kas visi kā viens kopā izskatījās vienkārši smieklīgi šādā te pozā. Izmantojusi telefona priekšrocības, šo skatu Fella nofotogrāfēja, jautri paziņojot Reikam:
"Ja tu paķertu gaiseni, te sanāktu pusdienas."
Fella tīksmi ieelpoja un sarāvās. Šī smaka...Tā viņai atgādināja bēres, kurās vienreiz vajadzēja pabūt. Žēl, tas motociklists bija viens jaurs zellis, šitādu nāvi...Bet, jā, kovārņi. Kāpēc tā smird? Varbūt nesen baudījuši pusdienas kādā morgā?
Reikam viņa gan neko neteica, bet sajutās pagalam neomulīgi, neuzticīgi skatīdamās putnos.Vai tiešām nogurums?

Šo rakstu rediģēja Massacre: 08.05.2008 21:52

[Pūķēns Sāra]

Sievietes balss otrā telefona pusē, lika nolaist skatienu no zilajām debesīm un, mirkli palūkojoties uz telefonu, pievērsties pūļa pētīšanai, kas bija kā viena liela pelēka masa.
-Man ir piedāvājums Jums piedalīties modes skatē, protams, kā mūziķei - mūzikas pavadījums. Par samaksu Jums nevajadzētu satraukties tā būs pietiekami pieņemama, bet par noteiktām summām pa telefonu nevēlos runāt, vienīgais, kas varētu radīt problēmas, ir mana vēlme dzirdēt Jūsu spēli,- viņa mierīgi noteica, balss bija lietišķa un ne mirkli to nepameta stingruma un noteiktības ēna. Skatienu piesaistīja kāds stāvs pūlī, pareizāk vīrietis sarkanā mētelī, kas... lūkojās viņas acīs? Aukstas tirpas pārskrēja pār muguru, kad zilmates sejā parādījās uzjautrināts smīns, Dēmons... viņa secināja pēc izjūtām, Sen kas tāds nav sastapts un tā arī varētu palikt.
-Vai pēc stundas Jūs būtu brīva? Es vēlētos šo lietu nokārtot pēc iespējas ātrāk,- Reika vēl piebilda Penelopei, kamēr skatiens neatrāvās no baltmatainā vīrieša. Vispār viņa bija plānojusi jau doties atpakaļ pie šuvējām, pabeidzot sarunu ar mūziķi, bet šis dēmons likās intriģējošs, jo īpaši tādēļ, ka viņš tik "neuzkrītoši" lūkojās uz viņu - Vīrieši - prātā atskanēja ironiska balss.

[Elony]

Tans līdzjutīgi uzlūkoja Marku, bet neko neteica, tikai pamāja ar galvu, kad tas izgāja ārā.
Labs cilvēks un tas bija skumji tieši tādēļ. Nav žēl, ja slikti klājas ļaunajiem. Žel, ka slikti iet tādiem kā Marks, kas pie tam nepadodas uz cīnās.
Tans naudu neņemtu nekādā gadījumā.
Bet melnās kastes programma viņu sāka interesēt arvien vairāk un Marks pamazām aizmirsās.
Spēle radīja pārsteigumu. Un tādu kā savādu dvēseles trīci. It kā šie vārdi atsauktu atmiņā un sirdī aizmirstas bailes...
Bet spēles reklāma varēja nonākt tur tikai caur melno kasti. Kāds pamatīgi nopūlējās, lai to tur iedabūtu. Ne jau prieka pēc, jo viegli tas nebūtu dēļ Tana programmas. Nē, tur kaut kas bija.
Viņš nolēma paskatīties un uzklikšķināja uz vidējā sešinieka.

[Īvs]

Ikreizi klausoties pulkveža Peina misijas lasījumos, Zīriusam rodas dīvaina priekšnojauta. Jauneklis nekad nelepojas ar saviem panākumiem, taču šajā gadījumā, kas bija īpašs un kas vīrieša acīs lika iemirdzēties savādam spožumam, kas nebija saistīts ar zāles mākslīgajiem gaismas avotiem vai saules mirdzumu, Zīriuss krēslā taisni izslējās, un jau ar nepierasti izaicinošu skatienu uzlūkoja biedrus, klausoties un viegli mājot ar galvu. Lai gan domas vijās ap nesen satiktās sievietes teikto, Zīriuss prata savu uzmanību dalīt.
Pēdējā laikā bija risinājušies daudz dažādi piedzīvojumi. Varētu pat teikt, ka šī mēneša laikā pildītie uzdevumi Zīriusam sagādājuši prieku. Reizēm viņš domājis, ka varētu darbu pamest un sākt dzīvi no jauna ar aizrautību, taču tagad - tik vien kā to aizmirst! Šī ir viņa dzīves sūtība, šī, un ne cita.
Jautājumi? Kad varam sākt?

Šodien vīrietis bija licis savas cerības uz mierīgu darba dienu, ātri nokļūstot mājās. Šodiena bija īpaša ar kaut ko nepadarītu. Bija pienācis tas brīdis, kuru bija nācies pārlikt no datuma uz datumu. Šodien Zīriuss dosies uz tetovēšanās salonu.

[Džezā tikai Meit...]

Gaidot sievietes atbildi, Penelope nejauši saklausīja, kā puisis, kurš tagad šķita ļoti jauks un patīkams, pie sevis kaut ko dungo. Vismaz centās. Tas neviļus izklausījās pēc kaut kā pazīstama. Bija patīkami, ka viņš izrādīja viņai uzmanību un centās atstāt labāku iespaidu.
Hmm.. varbūt ir vērts vēl kādreiz ar viņu tikties? Penelope nodomāja. Viņas acis atkal pievērsās blociņam, kamēr nu jau klausulē atskanēja tās pašas sievietes balss. Viņa likās nopietna, augsta ranga persona, ar kuru nekādi joki viss nesanāktu. Tas lika viņai nedaudz pasmaidīt, jo viņa zināja, ka sadarbība ar šādām personām vienmēr labi atmaksājās. Taču pēkšņi smaids no viņas sejas nodzisa, izlasot uz sava skiču blociņa pamanīto vārdu.
Džekers. Vai es tādu pazīstu? Vai tā sauc šo puisi? Viņa domās sev jautāja, taču dziļi sevī juta, ka tā nav. Tas bija kas vairāk. Aiz šī vārda slēpās kaut kas dēmonisks. Jā.. tas noteikti nebija cilvēks. Viņa izmocīja platu smaidu, ar ko atbildēt puisim, kurš viņai atnesa ūdens glāzi, taču viņas sejas vaibstos un acīs varēja jaust nopietnību. Viņa to ārēji neizrādīja, taču kaut kas lika viņai justies neērti un radīja nelāgu sajūtu.
- Jā, pēc stundas es varētu ar jums satikties. Nav nekādu problēmu tikai pasakiet kur. - Viņa, uzklausījusi piedāvājumu, kurš viņai šķita visai interesants un saistošs, nopietnā, mierīgā balsī atbildēja. Pa šādu laiku viņa mierīgi varētu vēl ieskriet savā dzīvoklī, lai nomazgātos un pārģērbtos. Kur ir mans saksofons? Pēc vakardienas vairs vispār neatceros kur kas atrodas..

[Pūķēns Sāra]

Nahigo bez kavēšanās un pārdomšanas, atbildēja Penelopei, -Vai zināt to nelielo restorāniņu, kas atrodas centrālā parka dienvidos?- To vietu gan nevarētu nosaukt par restorāniņu, jo pēc maciņa biezuma to apmeklējuma tikai augstākā sabeidrība, jau nerunājot par visu pārējo, kas bija paredzēts tikai priekš izredzēto cilvēka slāņa, ko nespēja nemaz saprast parastie ļaudis šai restorānā, kura vienreizējais skats pavērās uz parku un nelielu, saprotams, mākslīgu ūdens tilpni, speciāli izveidotu viesiem, kur pamielot acis no pilsētas steigas. -Kādam pajautājat pēc Reikas un tas Jūs aizvedīs pie manis. Lieki piebilst, ka neaizmirstat saksofonu, ja, protams, vēlaties iegūt šo piedāvājumu,- zilmate gaidīja, vienkāršu atbildi - labi, skaidrs vai jebkādu citu piekrišanu, lai mierīgi varētu sazvanīt restorānu, uzteikt atsevišķu telpu pēc stundas, kuras bija paredzētas tādiem īpašiem jeb pareizāk regulāriem viesiem kā Nahigo, lai tie spētu atpūsties bez apkārtējo skatieniem un trokšņa, un beigu beigās vēl veltīt mazu laiciņu jau gandrīz pabeigtajiem darbiem
Paralēli sarunai, sieviete joprojām lūkojās uz dēmonu, Vīrietis... tas pat būtu saprotams, ja viņš būtu sieviešu drēbēs. Acis uz kātiņiem tūlīt izkritīs, jau atkal prātā atskanēja sarkatiskā balss.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 09.05.2008 22:01

[Nīcele]

-Tā nav tava vaina, viņa bez jebkādām emocijām atteica.
Pēc dažu elementu izdejošanas viņa ierosināja pārtraukumu un pati izgāja no deju zāles uz tuvējo kafeinīcu. Ejot pa veco koka grīdu viņa ieklausījās mūzikā, kas skanēja visapkārt. Tad viņa attapās, ka iegrimusi atmiņās un saņemot sevi rokās viņa devās tālāk.
Nogriežoties uz lielajām kāpnēm viņa uzkāpa stāvu augstāk, iegāja kafeinīcā un nopirka glāzi karstas meloņu tējas. Galdiņu tālāk no viņas sēdēja deju skolas vecākais pasniedzējs, gandrīz sešdesmit gadu vecais, moderno deju dejotājs. Hella sēdēja un vēroja vīrieša asās kustības attiecībā uz šķīvi, kas atradās viņam priekšā. Defersona kungs izskatījās dusmu pilns un viņš nemanāmi pašķielēja uz Hellas pusi. Viņa nenovērsās, bet centās saskatīt vīrieša acis. Tās ir patiesais dvēseles spogulis un iespējams, ka viņam vajag palīdzēt un nebūtu pārsteigums, ja palīdzību varētu sniegt Hella. Viņa piecēlās un paņēmusi tējas tasi, dejotājas izcilajā gaitā aizstaigāja līdz Defersona kungam un apsēdās viņam pretī.
Jautājums no viņa puses izskanēja negaidīti un tieši,
-Ko jums vajag? Hella nejutās pārsteigta par vīrieša aso mēli, viņa vēl joprojām nenovērsās no viņa acīm un cieši uzlūkoja veco dejotāju.
-Man neko, bet jums. Es jūtu, ka jūs no manis kaut ko gaidiet. Bet, es nevaru palīdzēt, nezinot, kas jūs dara tik nemierīgu, Hellas acis centās izdedzināt ceļu līdz Defersona kunga atklātībai, to nesagaidījusi, viņa atstādama savu neizdzerto tējas tasi devās atpakaļ pie Meta.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 10.05.2008 22:30

Rediģēšanas iemesls: Pēc GM lūguma