Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[echo3]

Ejam tur?- Selma parādīja uz kreisās puses eju. - No tās puses nāk siltums, tāds maigs. Kā pateicu "pankūkas", tā palika silti. - Ja šī elle ir māja, tad tur varētu būt virtuve. Un, iespējams, kāds grib gan pankūkas ēst, ja arī tūlīt klāt nenāk. Par līgumu meitene jau bija piemirsusi, tāpat par to, ka kaut kas tur būtu vēl jāprecizē un tikai tad jāsāk strādāt.

Vispār jau viņiem pašiem arī derētu kaut ko uzēst. Tā ka atrast virtuvi varētu būt laba doma. Selma pagriezās pa kreisi un devās iekšā tumšajā koridorā.

[Roviela]

Niko apstājās blenzt uz trīs ejām.

- Tad izskatās, ka mums drīzāk vajag pieteikties, ko mēs varam darīt! Ne? - Viņš sprieda tā - ja piedāvājās cept pankūkas un palika siltāks, un kļuva skaidrs, kurp jāiet, vismaz tas skuķis tur jau aizskrēja!!! tad jāpiesakās.

- Hei! - Ugunsdzēsējs uzsauca. - Es varu kaķi nonest no koka, kur tas uzrāpies un netiek lejā. Es varu izvilkt aitu no bedres, kur tā iekritusi, es varu nodzēst uguni, kur tās ir par daudz, un.. vārdu sakot, es protu izglābt. Ir tāds darbiņš?
Kas tagad notiks?
Ja nekas, būs jāiet pakaļ Selmai. Krāsnis pareizi kurināt arī Niko prata. Pankūkas gan izcept neprata.

[Ungaarijas ragas...]

Ejot pa gaiteni, ik pēc gabaliņa Selmas priekšā iedegās pie sienām piestiprinātas lāpas, izgaismojot ceļu. Ja neviens viņai uzreiz nesekoja, tad lāpas pēc kāda brīža atkal izdzisa. Gaitenis, spriežot pēc sajūtām, veda gar ēkas ārējo sienu un pēc kāda laika noslēdzās pret masīvām koka durvīm. Šīm te nekāda atslēgas cauruma nebija, vienīgi pamatīgs, tumša metāla rokturis.

Niko runājot savu sakāmo arīdzan sajuta skudriņas noskrienam pār muguru un tādu kā zemes smaržu uzvēdījam. Tiesa, nākamajā brīdi, kad viņš izteicās par uguns dzēšanu, visas lāpas ar rāvienu nodzisa, atstājot visus tobrīd telpā esošos tumsā (izņemot Selmu, kura jau bija aizgājusi). Palika manāmi vēsāks.

[Roviela]

- Nu labi, labi, nedzēsīšu to uguni, - ugunsdzēsējam ne visai patika stāvēt tumsā. Toties bija skaidrs, ka šādu darbu te nevajag. Viņš jau gan ieminējās tikai par vietām, kur uguns ir par daudz, nevis visu. Bet šie ņem un nodzēš uzreiz visu!
- Varu glābt citādos veidos. Esmu diezgan stiprs.

Neko citu jau viņš neprata. Par dzīvniekiem jēgas nekādas, tāpat par bērniem. Ja ko tādu piedāvās, tad lai visi svētie stāv klāt tam, ko sanāktu aprūpēt. Tik bezsirdīgs Niko nebija, tāpēc neko tādu nepiedāvāja.

- Ā! Nu, jā. Par krāsnīm zinu visu, kurināt protu, - viņš vēl iedomājās piebilst.

[AliceBlack]

Alekss stāvēja un vēroja, ka viņa biedri, nu jau kolēģi laikam, sāk skaļi sarunāties ar kaut kur tālumā, šķiet, esošajām balsīm.

Pēc Niko piedāvājumiem uguns bija izdzisusi vispār un nu nācās stāvēt tumsā. Tā jau ir, ja ellē piedāvā kādu glābt. Te jau tieši pretējais droši vien jādara būs.

Ko gan tādā gadījumā varētu piedāvāt Alekss? Dzīves laikā darījis daudz ko, bet pēdējais šķita viens no interesantākajiem. Varbūt paveicas.

Pamēģināts jau nav zaudēts. Vienā vietā jau iestigt īsti negribētos, varētu pamēģināt visādas lietas. Tāpēc, neieslīgstot detaļās, Alekss visai skaļi izteica savu versiju.

- Pie maniem iepriekšējiem nelabajiem, ui, tas ir darba devējiem, strādāju kā sava priekšnieka "labā roka" tā teikt. Te laikam tā būtu "kreisā roka"? Katrā ziņā izpratne par korporācijas darbu kā tādu man ir. Pieņemt un nodot informāciju tālāk, darbs ar vadību un darbs ar padotajiem, darbs ar klientiem...

Kā lai galu galā savādāk paskaidro. Diez vai te tik sarežģītus darbus vispār kāds dara?

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 04.10.2021 15:25

[Mattiass]

„Viņas ko, tajos sīklopos dzīvo?” Miervaldis drūmi pablenza aunam pretī. „Kas par bardaku.” Tās bija vērtības, kas te tāpat vien mētājās, un, ja varētu, Miervaldis tās piesavinātos. Taču viņam nebija, kur to visu glabāt.

Viņš nodrebinājās. Drēgns te bija. Drēgns, taču ne jau slapjuma dēļ. Atcerējies, ko tas nozīmē, un iekšēji noskurinājies, Miervaldis nolēma pameklēt kādas „mājas”. Lopiņi tika atstāti savā vaļā (kā saka, „ne mana cūka, ne mana druva”). Pamestība uzdzina drūmas domas. Tās atgaiņājis, viņš apņēmīgi devās izvēlētā virzienā.

[echo3]

Gaitenis bija krietni garš, bet vismaz gaismas tajā iedegās kārtīgi. Selma bija aicinājusi citus līdzi, tikai neviens nebija nācis. Tāpēc lielo durvju priekšā meitene nostājās viena. Nu labi, kurš gan tā stāv pie durvīm, ja tās var attaisīt? Selma satvēra durvju rokturi un vēra tās vaļā.

[Ungaarijas ragas...]

Elle Nr. 13

Vēl kādu pamatīgu brīdi bija tumsa, lāpas vispirms iegailējās un tad negribīgi atkal iedegās, tikai to gaisma likās tāda maķenīt nespodrāka palikusi. Nekādas atbildes uz tālākajiem Niko piedavājumiem nesekoja.

Aleksam radās sajūta, ka kaut kas neredzams viņu vēro un vērtē, pat nu jau atkal iedegušos lāpu liesmas pastiepās uz viņa pusi, tad tās visas pastiepās uz vidējās ejas pusi, taču sajūta, ka viņu joprojām izvērtē, nekur nepazuda.

Durvis vērās prom no Selmas un mazliet smagnēji. Aiz tām atklājās liela telpa ar milzīgu pavardu labajā pusē, kreisajā pusē tuvāk Selmai bija durvis, pa kurām, pēc visa spriežot varēja iziet ārā. Tālāk sienā bija liels logs, pie kura atradās masīvs koka galds, pie tā liels bluķis ar tajā iecirstu pamatīgu cirvi.
Pie plīts uz zema bluķa sēdēja vecs velns, tumši sirmu, biezu kažogu, pār kājām šļaugani gulēja gara aste, ar melnu astru pušķi galā. Uz galvas, starp matiem slējās divi pabalējuši, tumši pelēki ragi. Seja viņam bija grumbaina, ar lielu, mazliet kumpu degunu. Nagainā ķetna turēja garu krāsns kruķi. Abas kājas rotāja masīvi šķelti nagi.

Tumšās acis pievērsās Selmai.

Miervaldis

Apņēmīgais virziens kaut kā aizgāja pa kreisi, it kā vadātājs būtu piemeties un beigu galā pēc ilgāka laika, nekā vajadzētu, Miervaldis nonāca līdz staipekņiem noaugušam pīķu žogam, aiz kura slējās apaļas formas ēka. Caur staipekņiem nevarēja redzēt, kas darās otrpus žogam. Bija dzirdama tikai neapmierināta vistu kladzināšana. Ja vīrietis gāja gar žogu tālāk, tad vienā brīdī nonāca līdz vārtiem, kas bija palikuši pusvirus. Aiz tem stiepās ceļš līdz ēkai.

[Roviela]

Niko paraustīja plecus. Šķiet, viņu te nevienam nevajag.

- Kur ir ceļš uz nākošo elli, ja jau te nevienam mani nevajag? - viņš noprasīja. Ne dārza, ne kūts darbus viņš neprata, pilsētnieks taču. Nevar piedāvāties darīt to, ko neproti darīt. Viņš bija mācīts glābējs. Līst tajā pašā ugunī kādam pakaļ prata, bet ko darīt tālāk ar to izglābto, kaut vai to pašu kaķi, ko nonesis no koka, viņš nezināja.

[echo3]

Neko tādu Selma nebija gaidījusi ieraudzīt. Tādus vecus velnus var tikai pasaku grāmatu bildēs ieraudzīt! Jā, viņa bija atnākusi uz virtuvi, bet velns!

Labdien, saimniek! - Selma attapās pasveicināt un galīgā samulsumā turpināja. - Es te tādiem neredzamiem ķiķinātājiem apsolīju pankūkas izcept, ja tikai ir, no kā un kur.

[AliceBlack]

Interesanti. Šķita, ka tomēr izdevās. Tikai bija tāda dīvaina sajūta, kas nelika mieru, kādas acis viņu noteikti vēl vēroja.

- Izskatās, ka man pa vidējām.

Hei, Niko, tu neko?

Aleksam bēdu brālis bija tīri labi iepaticies. Gan jau projām nesūtīs.

-Varbūt nāc, ejam pie manējiem, noteikti tev kādu darbu atradīs, te jau noteikti visu var sarunāt. Kā nekā velniem patīk kārtot darījumus. Turklāt, ja jau tik ļoti trūkst darbinieku, ka jāvervē dvēseles, nevar atļauties sūtīt tevi citur. Māri, Tu ar, pats mēģināsi, vai nāksi?


Alekss pagriezās un gāja pa vidējo eju tālāk, ar vai bez kompanjoniem.

[Roviela]

- Laikam tā būs jādara, - Niko piekrita Aleksam. - Ja jau neko no tā, ko nosaucu, šiem nevajag. Nav jau tā, ka tas būtu vienīgais, ko protu vai ka es no tiem pašiem papīru darbiem neko nesaprastu.

Viņš gāja pakaļ Aleksam.

[Aiva]

"Nu, un ko man piedāvāsi par darbu? Cept gan labāk ne, badā neviens nenomirs, bet nekas īpašs ar nesanāks," Māris aizdomīgi paskatijās apkārt, pūloties pamanīt neredzamo ķiķinātāju. "Un, ja tiesa, ka peklē visu zina, tad gan jau zini kas man labi padodas..."

Ja nu nekā cita, tad atliks vien sekot pažarniekam un jauneklim.

[Mattiass]

Nu jā, sagaidāmi. Miervaldis kārtības pēc kārtīgi iekārās zvana auklā dažas reizes. Ja atbilde nesekoja ierastā laikā, tad spērās tik iekšā. Bija jāatrod elles kungs, ja tāds vispār bija, vai arī kāds saziņas līdzeklis, vai arī transports. Un noskaidrot, kas te, Peklē, vispār noticis, arī nenāktu par ļaunu.

13. elle, ko tu neteiksi. Viena no pirmajām, senākajām. Šķietami nolaista, ar pamukušiem lopiņiem un vārtiem pusvirus. Kā ko tādu vispār varēja pieļaut? Kāds dabūs pa biksām, un labi, ka tas nebūšu es.

[AliceBlack]

Nevarēja jau zināt, kas sagaida gaiteņa galā, taču Alekss šaubījās, ka tur runa būs tikai par papīru darbiem.

- Vismaz šeit varbūt varēsim sarunāt audienci ar tev piemērotu darba devēju, nav jau obligāti papīri jāstumda pa galdu, lai gan tas arī nebūtu slikti. Varēs varbūt par apsargu piemesties vai ko citu. Pa ceļam kaut ko padomā.

Sajūtas ejot pa gaiteni nebija visai omulīgas. Gaisma bija, taču drošāk īpaši nepalika.

Alekss nevarēja sagaidīt, kad ceļš beigsies un beidzot kāds ieviesīs kaut nelielu skaidrību.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 04.10.2021 20:55

[Ungaarijas ragas...]

Selma

"Slikta diena, slikta diena," velns atņēma sveicienu, un tā izklausījās kaut kā pareizāk. Vecais krekšķoši nosmējās: "tikai, kas es par saimnieku, kheh... Es te tikai par virtuvi gādāju, nu, un vajadzības gadījumā uguntiņu pieskatu."

Par ķiķinātājiem vecvelns uz brīdi sarauca pieri, tad atkal pasmējas: "Razbainieki viņi ir... Bet vari jau mēģināt izcept... tās pankūkas. Tur pieliekamajā vajadzētu būt tam, kas vajadzīgs. Tikai piena gan nav..." Un vecais pamāja ar krāsns kruķi uz aizdurvi (no Selmas pa labi) - tur atradās liels, pa daļai sienā iemūrēts skapis. Pie plīts karājās dažāda lieluma pannas un katli, visi tādi apkvēpuši melni.

Alekss, Niko un Māris

Arī vidējā gaitenī bija lāpas, kas iedegās, kad tām tuvojās un izgaismoja ceļu. Gandrīz pašā sākumā kreisajā un labajā pusē bija durvis. Tās gan bija aizvērtas. Lāpu, kas atradās gaitenī tālāk aiz tām, liesmas turpināja liekties uz priekšu. Ja turpināja iet pa gaiteni uz priekšu, varēja redzēt vēl durvis. Uz vienām no tām kreisajā pusē bija uzraksts "Elleskungs".

Tajā brīdī pa visu ēku atskanēja četri dobji buļļa māvieni, kas atbalsojās pa visiem gaiteņiem un no kuriem aizkrita ausis.

"Hmm, vēl kāds ieradies," domīgi novilka vecvelns virtuvē.

[AliceBlack]

Izrādās, šajā gaitenī durvju, no kuram izvēlēties, bija diezgan daudz. Pagājies uz priekšu un atpakaļ, Alekss ieraudzīja, tā teiks, priekšniecību.

Alekss tā kā vēl apsvēra, iet uzreiz pie galvenā, vai palūrēt, kas tad īsti aiz pārējām durvīm, kad pēkšņi atskanēja tāds troksnis, ka ausis aizkrita.

-Ārprāc, tad tas vārtu zvans tomēr strādā! Un kā vēl! Laikam mēs neesam vienīgie, kas šeit atsūtīti, savējie jau nezvanītu.

Diez vai tas bija īsts bullis, Alekss nodomāja?

Nedaudz apdullis, taču ilgāk šajā koridorā uzturēties viņš nevēlējās. Ja jau jāstrādā, tad jau laikam jāiet būs pieteikties bosam. Un mazums, kādas šausmas gaidīja aiz tām pārējām durvīm.

Saņēmis dūšu, sagatavojis savu līgumu, Alekss pieklauvēja pie durvīm ar uzrakstu Elleskungs.

[echo3]

Slikta diena? Selmai uz brīdi sažņaudzās kaklā. Domas par to, ka viņa ir mirusi un tā sagādājusi lielas bēdas savai ģimenei, meitenei bija izdevies iebīdīt tādā tālākā prāta kaktiņā, bet tagad tās iznira. Slikta diena! Lai arī velna mutē šie vārdi izklausījās pareizi... - Nav slikta, nav! Citāda diena, pārmaiņu diena, silta diena, slidena diena! - Selma paklusi pretojās, droši vien, pati sev. - Trokšņu diena! - Negantie maurojieni deva iedvesmu piemetināt "dienai" vēl vienu epitetu.

Selma paskatījās uz veco velnu. - Mani sauc Selma. Kā man jūs uzrunāt? - Meitene jau sāka rīkoties, aplūkojot nokvēpušās pannas - ja tikai no ārpuses, tad tā tam jābūt, ja viscaur, tad jātīra. - Kāpēc jums te nav piena? Pat kazas nav? Ar ūdeni vien būs plānas un negaršīgas. Un olas jau arī vajag, un taukus. - Selma vēra vaļā pieliekamo, lai izpētītu, kas tad tur vispār ir. Ja nu pat miltu nav? Tad viņa būs piekrāpusi tos "razbainiekus", pankūkas solīdama.

[Aiva]

Māris kā reiz pamanījās panāk abus uz priekšu aizgajušos, kad māvieni pieskandināja visu gaiteni, liekot teju vai salekties.

"Domā, tas bij tas zvans?" viņš vērsās pie Niko, jo Alekss jau bija pie durvīm un klauvēja. "Bet mes četri esam jau iekšā ..."

[Roviela]

Niko ķivere slapēja apkārtējās skaņas, bet tos māvienus vārēja dzirdēt tā vai tā.

- Pirmīt, kad klauvējām, arī varēja dzirdēt baurošanu, - viņš atgādināja. - Tas būs tas zvans. Nez, viņi te iekšā kurli, vai, ka tādu skaļumu vajag?
Vai arī tāds ir elleskungs? Ugunsdzēsējs neiebilda iet pie paša galvenā, bet, ja tik tiešām elleskungs būs kurls, tad ko un kā viņi te sarunās? Varbūt akls arī? Te viss izskatās tik ļoti sens.

Katram gadījumam viņš novilka cimdu, lai aptaustītu, vai viņa līgumu lapas joprojām ir iepogātas iekškabatā, kur viņš tās bija nolicis. Bija. Kas tad tām lēksies. Nez vai vispār tās var tik viegli iznīcināt. Ja nu sadedzinot, bet tad kaut kādā svētajā ugunī, ne parastā.

- Tur, augšā tie vervētāji strādāja pilnā sparā, - puisis atteica. - Te var uzrasties vēl daudzi.