Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[novemberunge]

Mika aši izslēdza televīzoru un plati nožāvājusies, samirkšķināja šokolādes brūnās actiņas. Viņas dzīvokļa viesistaba izskatījās vienkārši nožēlojama- visur- gan uz krēsliem, gan dīvāna, gan sekcijas mētājās atkritumi un apģērbs, meitenes mazais sunītis Vau bija paspējis sataisīt pamatīgu pelķi uz smalkās parketa grīdas, bet datorglads līgojās no smagā žurnālu, avīžu un citu papīru svara.
Un tomēr par spīti apkārt valdošajai miskastei, jaunā japāniete bija spējīga tā vienkārši atslīgt savā mazajā, ērtajā dīvāniņā un aizmigt.

Mika attapās strauji lidojam no Londonas uz Stonhendžu. Vispirms jau viņa, vēl pie apziņas būdama, nodomāja, ka šīs sapnis ir bezgala muļķīgs, bet gad gaisā vēl sāka lidināties kaut kādi datumi, visa skepse pazuda un saprāta balss iemiga, nespēdama noticēt šajam dīvainajam spanim, kas likās gluži kā vēstījums no fantastikas filmām.
Piepeši viss sapņa lidojums nobremzējās pie Stonhendžas. It kā kamera būtu iebūvēta meitenes galvā.
Skatiens apmeta pāris lokus un tad vienkārši nobeidzās. Tumsa. Atkal tas datums. Tumsa.

Viņa pamodās vēl naktī. Lejas kaimiņš, acīmredzot, rīkoja ballīti, jo no apakšstāva skanēja skaļa, jautra mūzika un cilvēku balsis.
Man jau nevarēja pateikt, ````is tāds. Mika nobubināja zem deguna un iekārtojās ērtāk spilvenos.
Dīvains sapnis. Droši kaut kāds mistiskais iespaids no tās mūzikas... Fui, un kas te smird? viņa pārlaida uzmanīgu skatienu pāri telpai.
Nē, Vau, ko tu esi tur saveidojis! Mans skaistais puķupods! Mana palma! Kāpēc es tevi nevarēju izvest pastaigā, ko? Būtu vismaz kaimiņu satikusi un pateikusi, lai pagriež klusāk. Mika nošķendējās un iemeta mazajam suņukam ar spilvenu.
Nomierinājusies, meitene saritinājās, piekārtoja atlikušos spilvenus un centās ieslīgt atpakaļ miegā, tomēr savādā vīzija viņu turpināja vaijāt.
Kas tas bija par mājienu? Kas man būtu jādara? Jābrauc uz Stonhendžu? Kā tad, kur es, pirmkārt, raušu mašīnu? Un tomēr... šādi domājot viņa arī aizmiga. Otrreiz.

[Hikari]

Robina cieši gulēja, ievīstījusies siltās sedās savā gultā. sieviete bija ļoti nogurusi pēc dienas padarītajiem darbiem, tāpēc, viņa ļoti cerēja, ka miegs būs dziļš un spēcīgs, bez nekādiem sapņiem. Sākotnējās stundas pagāja, klusi elpojot spilvenā, taču pēc tam, Robinas zemapziņā ielauzās kāda savāda doma. Un piedzima sapnis.
Sieviete redzēja megalītisko akmens krāvumu savā priekšā. Viņa nespēja saprast, vai tā ir realitāte, vai tikai sapņa stāvoklis- viss likās tik savāds, tik neparasti reāls. Akmeņi likās tik lieli, tik savādi un maģiski. Bet Robina apzinājās vienu- te viņa nekad vēl savā mūža nebija bijusi.
Nāc pie mums...nāc pie musm... Robina dzirdēja uzstājīgas balsis savā galvā.
Pēkšņi strauji uzmetusies augšā, sieviete pamodās. Viņa juta kā sviedru tērcītes pilēja no pieres. Sega bija savandīta. Zem tās likās esam nežēlīgi karsti, tāpēc viņa piecēlās un aizgāja uz virtuvi un uzlika uz uguns tējkannu. Apsēdusies krēslāun pievilkusi sev cieši klāt karstās kājas, Robina prātoja par to, kas bija redzēts sapnī. Laikam man nevajadzēja lasīt visas tās muļķības tajā žurnālā. Vienkārši esmu pārstrādājusies... viņa pati sev teica un pievērsa skatienu logam.

[Lia'angia]

"Mogohs ar ozola stumbru pakasīja sev muguru, tad apēda vakariņās briedi un joprojām prātoja, kālab viņš atsūtīts uz šo vietu. Beigu beigās viņš devās projām, bet pirms tam nosauca ieleju par "ritha muireog", kas nozīmē "Kur gaida mednieks".
Tomēr vēlāk šī ieleja tika dēvēta par "imarn uklyss", kas nozīmē "kur meitene atnāca atpakaļ cauri ugunij".
Taču tas ir stāsts citam laikam un citiem ļaudīm."
Baiba nopūtās un nolika uz naktsgaldiņa grāmatu. Izklaidīgi paglaudīja Murmuļa resno, strīpaino vēderu. Kaķis tikai laiski izstiepa vienu ķepu un gulēja tālāk.
Jā, tev jau labi! - nedaudz errīgi nodomāja Baiba. - Peles un kaķenes, un ar kaimiņrunci var villu izmest... Tikai man - darbs, un darbs, un darbs...
Pulkstenis rādīja jau krietni pāri pusnaktij. Baiba izslēdza naktslampiņu un saritinājās zem segas, bez ceremonijām izvilkdama to no Murmuļa apakšas. Kaķis slinki uzmurrāja un saritinājās meitenei blakus.
... Viņa izgāja no fermas. Bija skaidra, silta vasaras nakts. Smaržoja jasmīns - paga, kā tad tā? Jāņi sen jau garām... Bet vienalga. Baiba jutās tik viegli un labi, ka gribējās lidot. Hmm, bet kāpēc gan ne? Viņa viegli ieskrējās, palēcās un... lidoja. Tas bija tik brīnišķīgi! Augums viegls kā spalviņa, un likās, ka jasmīni vēl aizvien smaržo viņai visapkārt... Gribējās lidot uz rietumiem. Kāpēc? Tā vienkārši likās pareizāk. It kā kāds bez skaņas sauktu un aicinātu. Baiba nolēma ļauties vilinājumam un savicināja rokas. He! Izrādās, ka tas līdzēja - viņa sāka kustēties ātrāk. Zem viņas aiztraucās Zvirgzdupīte, tad aizšāvās kaut kāds apgaismots pleķis... Ak jā, tā tak laikam Rīga... Bezvārdu aicinājums pieņēmās spēkā, turklāt nez kāpēc likās, ka tas ir saistīts ar saulstāvjiem. Rudiens saulstāvji, Miķela diena, viņai atausa atmiņā. Tā bija stāstījusi Ilze, klasesbiedrene, kas tagad dziedāja kaut kādā folkloras kopā. Jā un tajā Miķeļā dienā vajag būt.. būt.. kaut kur būt. Kāpēc? Vajag. Nu, ja vajag, tad būsim, kas tad mums - palēcies un aizlido! - nosprieda Baiba.
Pa tam viņa jau lidoja pāri jūrai. Liels pilnmēness iezīmēja skaidru taciņu pāri bezgalīgajam ūdens klajam, bet apkārt nez kāpēc vēl aizvien vijās jasmīnu smarža... Ak nu jā, tas tak tāpēc, ka viņai galvā jasmīnziedu vainags! Nu kā tad, uz saulgriežiem un saulstāvjiem jau vainagu vajag, protama lieta!
Nu viņa bija nonākusi pie kaut kādiem akmeņiem. Seniem akmeņiem. Tiem apkārt bija iesēta un smuki nopļauta mauriņa zālīte un diezgan garš žogs. Paga, kas tad tas? Tā tak Stounhedža! Oi, vellos, es vienmēr esmu gribējusi to vietu apskatīt! Jālaižas lejā!
Domāts - darīts. Baiba nolaidās pie lielajiem akmeņiem, ka vēl izstaroja dienā uzņemto siltumu. Bijīgi pienāca klāt... No glauda ar roku... Diži. Tas bija vienīgais vārds, kas nāca prātā, kas visvairāk atbilda viņas izjūtām - diženums. Diženums un miers...
Te bija labi. Labi un pareizi. Derētu te nedaudz apsēsties, pirms lidot tālāk... Bet kāpēc vispār jālido tālāk? Varbūt viņai jāpaliek tepat? Varētu kļūt te par priesterieni un vadīt senos rituālus. Ģērbties baltās drānās un iet lasīt āmuļa zarus. Un kopā ar citām raganām dejot riņķa dejas ap šiem akmeņiem, un varbūt ziedot augļus un medu, pateicoties par ražīgo gadu... Tikai kaut kā grūti paliek... kaut kā smagi... Tumši... Kaut kas traucē elpot pilnu krūti... Spiež... Spiež...
Baiba atvēra acis. Pretī raudzījās liels, tumšs mūlis.
- Murmuli!!!!! - Baiba izsaucās. - Ak tad tu te man lietuvēnu tēlo!
- Murrr... - atsaucās apmierinātais runcis.
- Eh, Murmuli... Nu kāpēc tu tā? - Baiba maigi pārmeta kaķim, noglaudīdama spīdīgo kažociņu.
- Man bija tik skaists sapnis... es lidoju... Un biju ragana... Stounhedžā... tas bija tik jauki un labi...Tā iet, kad salasās visādus Mitago mežus!
Baiba nocēla kaķi no krūtīm un izstiepās zem segas - kaut kur viņa bija lasījusi, ka, ja sapnī lido, tad vajag visiem locekļiem būt izstieptiem, citādi murgi ķers aiz kājām. Varbūt izdosies vēlreiz nokļūt tur... pie akmeņiem?... Viņa atkal aizmiga.

[Fijusska]

Kaira sēdēja savā dzīvoklītī, apkrāvusies ar dažādiem paīriem, un izgriezumiem. Kāds karšu izdevējs bija pamanījis viņas talantu, un tagad Kairai nācās veidot aprakstu par dažādām pilīm Norvēģijā, un citur pasaulē. Nav jau tā, ka viņai negribētos, bet tomēr tas nebija viņas lauciņš, labrātāk viņa rakstītu kaut ko par jaunāko modi, vai dažādiem notkušajiem pasākumiem. Vēl nesen dēļ šīm pašām pilīm viņai bija jāierodas pie kāda galīgi aptrakuša vecīša, kas teicis, ka bijis senajos tempļos, un tādās vietās, kas nemaz mūsdienās neeksistējot . Kaira neticēja šīm muļķībām, bet naudas pelnīšana paliek naudas pelnīšana, un dēļ tās ir jāupurē arī veselais saprāts.
Tā kā bija vēls, jaunā sieviete bija miegaina, un viņai viss tā vien šilierējās ap acīm. Viena pils, otra, visur avīžu izgriezumi un veci raksti. Pēkšņi viņai sāka sāpēt galva, tāda kā džinkstoņa atskanēja galvā, Kaira apsēdās uz grīdas, viņai likās, ka tā būs labāk, nezin kas viņai lika notupties zemāk. Viņai kaut kas rēgojās gar acīm. Kaut kāds mūris, vai kas cits?
Bāc, laikam visas tās pilis galīgi galvā jau iespiedušās Kaira nodomāja, un sapurinājusies mēģināja piecelties. Atkal tas pats, viņai uznāca vēlme apsēsties, galva sareiba. Pēc brīža , kad galva atkal bija normāla, un viss negriezās riņķī, un nerādījās nekas aizdomīgs, viņa nosprieda, ka vainīgs nogurums un atlaidās uz dīvāna.

[Roviela]

Ēriks izkāpa, nē, drīzāk jau izrāpās no mašīnas un aizcirta durvis. Kaut kur viņam aiz muguras automātiski aizvērās garažas vārti.
Iegājis istabā viņš pavērās caurspidīgajā sienas pulkstenī - jau divi naktī. Atkal šīs vēlās dežūras... labi, ka drīz atvaļinājums. Pie tam šogad viņš to drīkstēs izvēlēties pats. Doma bija uzmundrinoša. Tikt atzītam par labāko hospitāļa ķirurgu šinī gadā - dari ko zini, bet tam ir savas priekšrocības.
Labs garastāvoklis viņu neatstāja līdz brīdim, kad beidzot varēja iezvelties platajā gultā, atmest rokas aiz galvas, aizvērt acis un sapņot par klintīm. Viņš aizbrauks līdz tām... un kāps... un kāps...
... pirksti turēja stingri, visi muskuļi strādāja. Tas bija izaicinājums, tā karnīze, tur, virs galvas, tikt tai pāri! Viņš tiks! Kājas un rokas, bez domām, tikai saskaņotas kustības un... zvaigznes? Ā! Viņš kāpj naktī, pat mēness nav, melna klints un zvaigznes. Karnīze palika zem viņa, varēja nostāties uz kājām un palūkoties apkārt. Virs galvas vīdēja daudz spožu zvaigžņu, bet viņš stāvēja uz neliela akmens un netālu no tā - kur zvaigznēm var būt tik spoža gaisma? - bija redzami vēl vairāki akmeņi, kas... stāvēja uz stabiem, kas izvietoti aplī! Ēriks atradās uz lielākā no tiem. Tā ir Stounhendža! Akmens apļa izvietojums viņam neizprotamā veidā saskanēja ar zvaigžņu rakstu debesīs, itin kā katrai lielākajai zvaigznei būtu sava vieta tajā. Jaunais ķirurgs nebija īpašos draugos ar astronomiju, bet šonakt visiem zvaigznājiem un zvaigznēm bija vārdi. Tā viņš stāvēja, līdz ieraudzīja lecam sauli. Tieši starp pretī esošajiem akmens vārtiem tā cēlās debesīs, savus starus veltīdama zemei aizvien tuvāk un tuvāk. Saulgrieži! Viņš nez kāpēc zināja, ka tie ir saulgrieži. Beidzot saules stars sasniedza Ēriku, apžilbinādams viņam acis...
... saules zaķītis lēkāja uz degungala. Sasodīts! Atkal neesmu aizvēris žalūzijas, Ēriks nosodījās, ar vienu roku taustoties pēc pulksteņa. Septiņi. Tāpat drīz vajadzēs celties.
Visu rītu, dzerdams kafiju un ēzdams brokastis, Ēriks domās atgriezās pie dīvainā sapņa. Tas bija tik dzīvs, tik vilinošs. Stounhendža. Un kāpēc nē? Galu galā, savu atvaļinājumu viņš var pavadīt, kur vien vēlas! Tā gribējās dzīvē vēlreiz ieraudzīt austošo sauli akmens vārtos.

[Ouens]

Tesa gulēja savā šaurajā gultā un mēģināja aizmigt. Mēģināja - tāpēc, ka miegu traucēja daudzas lietas. Pirmkārt jau skaņas aiz loga. Bija dzirdama bļaustīšanās un skaļi smiekli. Plus tam visam, protams, vājprātīgais satiksmes troksnis, kas nenorima ne dienu, ne nakti.
Stulbie narkomāni... kāpēc tieši tagad viņiem jāvazājas apkārt...? un kāpēc tieši šeit..?
Otrā lieta, kas traucēja, bija cietā, izgulētā gulta. Mēģinājumi iekārtoties ērtāk beidzās, labākajā gadījumā, ar nekādiem rezultātiem. Sliktākajā - ar attapšanos uz grīdas.
Beidzot Tesa nosprieda, ka šādi jau nu viņai aizmigt neizdosies un nolēma iedzert miega zāles.
Viņa ieslēdza naktslampiņu, un piecēlās sēdus. Un - dīvaini - uzreiz aizmirsa, ko bija gribējusi.
ēēēē... ko es gribēju... meitene apjukusi sāka domāt. nevar taču būt, ka es piecēlos tāpat vien...
Domas sāka kļūt aizvien neskaidrākas, galva smagi dunēja, līdz beidzot viss, ko Tesa saprata bija tas, ka viņai vajag apgulties.
Apgūlusies Tesa piedzīvoja kaut ko līdz šim nebijušu - viņa pēkšņi skaidri redzēja sevi, savu mazo istabiņu, izgulēto gultu... no augšas.
Kas, ellē, te notiek?! viņa miegaini nodomāja, taču pārāk nesatraucās. Tas viss šķita tik... dabiski, ka likās - uztraukumam nav pamata.
Tesa cēlās aizvien augstāk, līdz no augšas redzēja jau visu māju, tad visu pilsētu, visbeidzot - visu kontinentu. Tā malā jauki spīguļoja okeāns.
un ja es nokrītu??? negaidīta doma ienāca Tesai prātā. Bet... kā es varu nokrist, es taču skaidri redzēju, ka guļu savā gultā... Bes es taču nevaru būt reizē gan tur, gan te! Holivudas grāvēji dzīvē nenotiek!
Viss! ir tikai divi varianti - es vai nu jūku prātā, vai sapņoju! No rīta man ar galvu viss vēl bija kārtībā... tātad es sapņoju! Tas ir tikai sapnis!
Aizdomājusies viņa nepamanīja, ka sāk nolaisties. Tesa attapās tikai tad, kad galvassāpes kļuva tik stipras, ka gandrīz nevarēja paciest. Meitene pievērsa skatienu zemei un strauji ievilka elpu.
Wow... tā tak... kā viņu tur... Stounhedža!...Ar mani kaut kas nav kārtībā!
Lielie akmeņi majestātiski slējās augšup. Tesa vēlējās, kaut viņa varētu tiem pieskarties, tomēr līdz akmeņiem viņa netika - galva pēkšņi iesmeldzās tik stipri, kā nekad agrāk un acu priekšā sāka zibināties 8 skaitļi - datums, mēnesis un gadaskaitlis. Tesa tik tikko paguva tos iegaumēt, kad likās - milzīgs spēks rauj viņu atpakaļ.
Meitene attapās uz grīdas savā istabā. Galva vēljoprojām sāpīgi smeldza un likās, ka visi locekļi ir samalti un atkal salipināti kopā.
Tesa lēnām pieslējās kājās, turoties pie naktsskapīša.
Lai kas tas arī nebija, tas bija visdīvainākais, kas ar mani jebkad ir noticis... Stounhedža! Stounhedža!??? Lidojums virs kontinenta? Kas ar mani notiek...? Pat murgot vairs nevaru kā normāls cilvēks!
Šīs muļķības ir jāaizmirst!

Tomēr, lai kā viņa centās sevi piespiest par to nedomāt, likās, ka šis murgs, kurš bija tik biedējoši reāls, nemaz netaisās pamest viņas galvu.

[Idril]

-Sasodīts!-
Viņš nolādējoties atspēra vaļā dzīvokļa durvis. Šodien viņam galīgi negāja. Lai arī nekas sevišķš šodien nebija noticis, vien auto pāris reižu noslāpa, viņš nokavēja darbu - tieši šodien, kad bija lietas izskatīšana tiesā, kāda idiote restorānā nolēja viņa dārgo uzvalku ar kafiju un vēl tikko viņš bija gandrīz iesprūdis liftā, pirms tam atkal noklausoties kādu devu no apakšā dzīvojošās kaimiņienes lekcijas par viņa nepiedienīgo dzīvesveidu un tik vēlo nākšanu mājās.
Aizgājis līdz virtuvei viņš burtiski nometa mantas uz galda.
Ieelpa, izelpa.
Viņš sev atgādināja. Lietas izskatīšana sakarā ar viņa kavējumu bija pārcelta uz rītdienu. Viņš palūkojās ārā pa logu - bija jau vēls, krietni pāri pusnaktij, kamēr viņš bija izvilcies ārā no biroja un nokārtojis tos papīrus..
Kvints nolēma iet pa taisno gulēt ignorējot nepatīkamo nojautu, kas kņudēja pakrūtē.

Viņš mirkli pagrozījās nekādi nespēdams iekārtoties tā, lai no rīta pēc tam nesāpētu kakls, tomēr pēc pusstundas pārgurums ņēma virsroku un viņš aizmiga.
..Nekurienes vidus. Nekas, nekur. Dīvaina apkārtne, gluži tā itkā viņš atrastos gaisā? Virs zemes? Kur? Viņš smagi ievilka elpu, tas bija tikpat viegli cik allaž, tātad tas nevarēja būt sevišķi augstu un tomēr? Kur? Trauksmaina sajūta. Datums, daudz datumu.. Nē. Drīzāk viens un tas pats vairākas reizes, neskaitāmas reizes. Un tad pēkšņi. Nakts dzestrums, miers. Un tomēr var saredzēt tumšus stāvus slejamies visapkārt. Nav pat daudz laika domāt. Pēc pāris mirkļiem, kad paša elpa un sirdspuksti šķiet tik skaļi, ka pārplēš bungādiņas nāk atskārta - Stounhedža..

Viņš pielēca sēdus gultā.
Ko gan tas nozīmē?
Viņš nodomāja un izbrauca ar roku caur matiem. Bija vēl pavisam agrs, modinātājs pat nebija zvanījis.
Kas tas bija par murgu?
Viņš nodomāja atskārstot, ka sirds sitas neparasti strauji - kā grūta tenisa treniņa laikā un ka pats nezin kādā veidā no pārbīļa ir tīri nosalis.
Tas bija vienkāršs murgs, vienkāršs murgs, vienkāršs murgs.
Viņš sev atkārtoja pieceļoties, viņš nolēma nopurināt no sevis šīs muļķīgās iedomas un bailes. Viņš bija šķiršanās jurists un patlaban viegli satraucies pirms gaidāmās prāvas - nekas neparasts, nekas. Neparastais nepastāv - viņš ir reālists.
Tas bija vienkāršs murgs.
Viņš pats sev jau kuro reizi atkārtoja miegaini slājot uz virtuvi, lai ielietu sulu. Viņš nolēma vairs neiet gulēt, lai neaizgulētos.
-Bet kāda velna pēc, es trīcu pie visām miesām, ja tas bija vienkāršs murgs?-
Viņš pats sev čukstus noprasīja, bija grūti atzīties, ka viņam ir no kaut kā bail, bet psihoterapeits, kuru viņš nesen atlaida bija ieteicis allaž būt atklātam jūtās.
Nelga.
Viņš pavīpsnājot nodomāja un nolēma izgrūzt šo aizdomīgo sajūtu no sevis, tai nebija vietas pirms gaidāmās prāvas.

[Ného]

Dievi stāvēja pie akmens trauka, kurā bija iemestas lodītes. Viņi skatijās kā katrs no cilvēkiem saņem savu vīzīju, savu spēju redzēt vīzijas. Viņi arī novēroja, kā katrs redzēja savu to, kā katrs devās uz Stounhendžu, kā katram šī vieta iemājoja prātā.
Dievi šo vietu bija izvēlējušies tāpēc, ka tur viņi cilvēkus spēs pārvietot sev vēlamajā pasaulē. Pasaulē bez robežām, pasaulē, kurā pastāvēja tas, kas bija miris šajā pasaulē.
Tā stāvot ap pasaules spoguli viņi izvēlētajos cilvēkos radīja nepārvaramu vēlmi doties uz šo seno akmeņu krāvumu, druīdu svētvietu, debesu vērošanas vietu.
Viens no dieviem pārliecās pār akmens bļodu, ieskatijās spoguļūdenī un kaut ko klusi nomurmināja. Ūdens kļuva dzidrs un trauka dibenā bija sredzamas lodītes, kuras bija uz ieapaļā trauka apakšas izvietojušās izklaidus. Šis dievs izslējās un saskatījies ar citiem, skaļā un dobjā balsī izrunāja vārdus - Nāciet mūsu bērni, dievi jūs sauc. Pašā trauka centrā iemirdzējās kaut kas un lodītes izkustējās dodoties uz mirdzošo punktu.

OOC: Jūsu nākamis uzdevums ir doties uz Angliju - Stonhendžas kromlehu, kur jums visiem kopā jāsapulcējas(tā centrā). Drīkst arī iepazīties ar citiem. Un lūgtum neesiet lakoniski.

Šo rakstu rediģēja Nero: 02.01.2006 21:35

[Hikari]

Robina pamodās no tā, ka viņai zvanīja telefons. Piegājusi tam klāt, sieviete ļoti miegainā balsī iešņācās telefona klausulē. Jā, kas ir? no tās atskanēja neapmierinātības pilna balss Kur Tu esi? Vai Tu zini, ka jau veselu pusstundu kavē? tā bija Viktorija- Robinas paziņa no avīzes. Vēl būdama ļoti miegaina sieviete ielūkojās pulkstenī pie sienas un atmiņā viss atausa un iespēra Robinai kā pa pieri ar bomi. Šodien bija pirmdiena! Ak mans Dievs, jau pirms gandrīz veselām 40 minūtēm bija jābūt avīzē un jānodod sagatavotais materiāls. Viņa bija gatavojusi interesantu pētījumu par Ķīnas mītiem par pasaules radīšanu.
Vika, ak debess, piedo man, lūdzu! Es jau skrienu! un, nometusi klausuli, Robina, cik nu varēja ātri, saģēŗbās un, pat nepaēdusi brokastis un neiedzērusi ikrīta kafiju, paķēra rokās savu darbu un izmetās no dzīvokļa.

Dažreiz sievietei patika, ka viņa neizmantoja sabiedrisko transportu un, ka viņai nebija mašīnas. Līdz savai darba vietia Robina aizkļuva pār desmit minūtēs un, iemetusies iekšā telpās, nometa visu uz Vikijas galda.
Te nu tu esi! sieviete izsaucās un nolūkojās, ka Robina iekrīt viņas krēslā. Tu apzinies, ka Tevi dēļ mēs aizkavējām avīzes izlaišanu? Tikai tā Tava stulbā pētījuma dēļ. Ja Tu nebūtu mana draudzene, Robin, tad.... Robina vainīgi uzlūkoja Vikiju un nomurmināja klusu atvainošanos.

Darba diena pagāja normāli. Avīze tika nosūtīta uz iespiešanu, Robina devās majās. Vakarā, sēžot pie kārtējā no darbiem, sieviete pārlapoja materiālus, kuri gulēja uz grīdas. Viņai patika strādāt tieši ta- kad apkārt bija radošais haoss, kurā visu vienmēr varēja sameklēt. Pēkšņi skatiens pievērsās kādam senam avīzes izgriezumam. Paņēmusi to rokās, viņa izlasīja virsrakstu: Stonhendža. Noslēpumainā druīdu svētvieta? Uzreiz prātā ienāca naktī redzētais sapnis.
Dīvains tas sapnis bija. Pat pārlieku. to nodomādama, viņa centās pievērsties savam darbam, taču domas visu laiku atgriezās pie sapņa. Beidzot atmetusi cerības kaut ko pabeigt, Robina piecēlās un piegāja pie loga. Ārā lija. Lietus lāses smagi sitās pret stiklu. Pūta ass vējš.
Varbūt man patiesi derētu tur kādreiz aizbraukt? Pagaidi, kapēc gan kādreiz? Tev tuvojas atvaļinājuma laiks. Brīvdienas. Kapēc reizē neapvienot patīkamo ar lietderīgo? Braukšu uz turieni! Jau rīt! sieviete pārsteigta uzlūkoja savu atspulgu. Vēl nekad nekas nebija izlemts tik ātri!

No rīta viņa iegādājās sev nākamo biļeti tuvākajam lidmašīnas reisam uz Angliju. Aizbraukšanas priekšvakarā, kad Robina sēdēja uz krēsla, pārdomājot, ko vēl vajadzētu ņemt līdzi ceļojumā, viņa iedomājās Tas būs jauks ceļojums...
Ar šādu domu prātā viņa arī iemiga...

[Ouens]

Tesa sēdēja lidostā, gaidīdama savu reisu un simtiem, tūkstošiem reižu sevi nolādēja. Pie sevis, protams. Pietika jau ar to, ka viņa pati sevi uzskatīja par jukušu, nebija nekādas vajadzības lai tā domātu arī citi.
Tesa bija pamodusies sešos no rīta. Pamodusies nebija īstais vārds, viņa gandrīz nemaz nebija gulējusi. Tikai visu laiku domājusi par to vietu. Par Stonhendžas kromlehu... vai kā nu īsti viņu sauca. Domājusi un... izdomājusi, ka uz turieni vajadzētu aizbraukt. Un uzreiz. Un Tesa aizgāja uz tuvāko banku, iztukšoja visu kontu, un, savākusi somā pirmās nepieciešamības lietas, aizbrauca ar taksi uz lidostu. Un nopirka biļeti uz Angliju.
Tik vienkārši.
Skaisti, vai ne?
Dažādas drūmas domas cita pēc citas līda viņas galvā.
Viss... ar darbu ir cauri... es viņus pat nepabrīdināju...
Viņa jau sen bija vēlējusies tikt prom no tā ūķa, bet... Tikai tad, kad būtu kaut ko atradusi vietā. Un neviens īpaši nekāroja ņemt darbā 18 gadus jaunu, ne visai pieredzējušu meiteni.
Un konts bija tukšs. Kad Tesa bija samaksājusi par biļeti, viņai bija palicis tikai nedaudz... knapi pietika biļetei atpakaļ un pāri palika tieši tik, lai varētu izvilkt kādu nedēļu... labākajā gadījumā...
Pēkšņi Tesas prātā iešāvās kārtējā sliktā doma:
Un ja Anglijā līs?
Tesa necieta aukstumu un slapjumu. Viņa dievināja sauli. Bet tas, kas viņai patika nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka viņa nebija paņēmusi līdzi drēbes gadījumam, ja līs...
un pats sliktākais bija tas, ka Tesa vienkārši nespēja piecelties un atgriezt biļeti atpakaļ. Vienkārši nevarēja. Jo, lai cik ļoti viņa pašlaik ienīda Stonhendžu, kaut kas viņu neapturami turp vilka.
Kurā stulbā caurumā bija ielīdis mans prāts, kad es visu šito izdarīju?!!
Un tagad viņa sēdēja uz neērta krēsla, gaidīja savu lidmašīnu, un nolādēja visu pasauli, bet visvairāk no visiem - sevi.

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 02.01.2006 23:36

[Roviela]

Nākošās dienas vakarā, tieši tāpat pēc dežūras atgriezies pēc diviem pēc pusnakts, Ēriks atviegloti nometa savu somu uz krēsla. Pietiek! Viss... Beidzot būs miers. Kolēģis atgriežas rīt, vēlie vakari beigušies. Veselas divas nedēļas brīva laika! Pēkšņa impulsa vadīts viņš sodien bija pieteicis atvaļinājumu. Ērikam pat neienāca prātā, ka pie vainas vakarnakts sapnis, to saspringtas dienas gaitā viņš jau bija piemirsis.
Dušā viņš svilpoja jautru dziesmiņu. Brīvdienas! Tik labi, ka pat miegs vairs nenāk. Nolēmis paskatīties, kāds laiks paredzams kalnos, kurp viņš gribēja doties, Ēriks ieslēdza datoru.

Iskrējis cauri pāris ceļojumu lapām, viņš pēkšņi vienas augšpusē ieraudzīja reklāmu. Parastu banneri, kas vēstīja - lētas biļetes! Tikai šodien! Anglija, Skotija, Velsa. Un bannera vidū vīdēja Stounhendža, uzņemta brīdī, kad saule ceļas starp akmens stabiem. Itin kā neko neredzot, Ēriks brīdi blenza uz to, kas momentā atsauca atmiņā sapni, vai... varbūt ne sapni... Roka pati uzklikšķināja uz bannera, un Ēriks pat nepaguva saprast, kā tas notika, kad viņš jau bija iegādājies lidmašīnas biļeti (šodien!) uz Angliju un pasūtījis visas citas biļetes un ekstras, lai nokļūtu Stounhendžā.

Es taču esmu traks! Bet šī doma tikai uzjautrināja. Tas arī bija izaicinājums, tieši kā karājoties pie klints, kad pašam nav skaidrs vai tūlīt kritīsi jeb pēc brītiņa.

Izslēdzis datoru, Ēriks pavērās pulkstenī. Pusčetri naktī. Lidmašīna septiņos no rīta. Jātaisās! Priecīgi satraukts, viņš sāka krāmēt ierastās ceļojuma mantas mugursomā. Brīdi pasvārstījās - ņemt vai neņemt kāpšanas aprīkojumu, tad nolēma - ņemt. Tur noteikti arī ir labas klintis. Zābaki, neliela aptieka, daži instrumenti, ````šķe, nazis... vēl šis un tas. Viss! Viss kā parasti.

Vēl pēc pusstundas viņš jau bija ceļā uz lidostu. Laika tieši tik daudz, lai mierīgi visu izdarītu. Mašīnu atstājis stāvvietā un divām nedēļām, viņš izņēma savu biļeti un sāka gaidīt lidmašīnu.
Kā par brīnumu, itin nekas nekavējās un paredzētajā laikā Ēriks zem lidmašīnas spārna varēja vērot, kā tuvojas Londonas lidosta.

Turpmāk viņu gaidīja vieni vienīgi pārsteigumi. Viņš jau sen bija pieradis, ka nekas un nekad ar ceļojumu aģentūrām nav kārtība, ka nekad nekas nenotiek laikā, vienmēr kaut kādas ķibeles un aizķeršanās. Bet šoreiz viss gāja kā pa sviestu. Biļetes dabūja uzreiz, autobuss gāja laicīgi, pat ceļabiedri bija visi kā viens gauži patīkami. Visu ceļu, kamēr tūristu autobuss viņus veda uz Solsberijas līdzenumiem Dienvidanglijā, viņš pavadīja jautri pļāpājot ar jauka izskata ceļabiedreni, kurā izrādās, arī par visu vairāk vēlējās apskatīt Stounhendžu. Tā viņi abi prātoja, kas tas tāds - Stounhendža, - īsti ir, kam domāts, kam celts, atcerējās visas kādreiz dzirdētās hipotēzes par šo tēmu, līdz beigās pārgāja pie anekdotēm, jo tāpat ne viens, ne otrs par šo pieminekli neko prātīgu nemācēja pastāstīt.

(OOC - ja kāda dāma vēlas, viņa var izdomāt, ka viņa ir tā, kas runājas ar Ēriku. Es tāpēc nerakstu vārdus.)

[Lia'angia]

Baiba pamodās apbrīnojami labā omā. Sapnis bija pazaudējis realitāti, bet brīnišķīgā lidojuma un viegluma sajūta bija palikusi.
Viņa dungodama darīja savus ikdienišķos darbiņus - apkopa, baroja un sukāja zirgus. Eh, cik labi būtu tur nokļūt patiesībā...
Šodien izjādes nebija paredzētas, tādēļ viņai būs vairāk brīvā laika... Derētu izravēt rožu dobi pie mājas - lai gan rudens jau ir pilnā sparā, bet tās tik zied un zied, nav lāga, ka nezāles apkārt.
- Brīt, Baib, ko t'tu tik jautra šodien? - viņu sveicināja Jānis - fermas līdzīpašnieks.
- Labrīt, labrīt, vai nav jauka diena, ko? Es šonakt tik jauku sapni redzēju - iedomājies, es biju aizlidojusi uz Angliju! - Baiba iesmējās.
- Ak t'tā? Nu t'tas tev būs pravietisks sapnis gadīj's. Man te atnāc' vēstul', ka tas Hamfrijs tak pārdos mums to bēr'. Bet tad pašiem vien viš ir jāved šurp. Un es grib, lai tu aizbrauc viņam pakaļ. Tev jau tā angļu mēl' labāk padod's un tavu uzvārd' viņ' ar tā neērmo kā manēj'.
Tā nu bija tiesa un taisnība. Jāņa uz vārds vija Vecjēģeris un ārzemnieki no tā prata uztaisīt visīstākos brīnumus, par ko lāga vīrs vienmēr ļoti dusmojās. Arī ar angļu valodu viņam gāja kā pa celmiem, tādēļ Baiba jau divas reizes, kad izdevās sarunāt tīršķirnes jājamzirgu iepirkšanu no ārzemēm, bija braukusi tos sagaidīt.
Hamfrija zirgu staļļi atradās Solsberijā, pavisam blakus Stounhedžai, un, ja Baiba visas lietas nokārtos gana ātri, viņai pilnīgi pietiks laika turp aizbraukt. Iekšā sakustējās kaut kāds aizdomīgs bailīgs kamoliņš. Tā nu gan ir sagadīšanās - sapnis, un tagad Hamfrija piekrišana... Viņi jau bija zaudējuši cerības iegūt zirgu par cenu, ko varēja atļauties, un še tev, Miķelson, vasarsvētki - brauc un ņem! Paga, paga, tai sapnī tak arī bija runa par svētkiem - par rudens saulgriežiem! Hm, bet kad tie ir? Jāpaskatās kalendārā. Vaimandieniņ, tak jau pēc trim dienām! Bet kā lai viņa tik ātri nokļūst uz Angliju? Nu labi, vīzas laikam jau nevajag, slava Ēes, bet mantas tak jākārto, un vispār... Bet kaut kas viņai iekšā uzstājīgi apgalvoja, ka, vai tur lūzt vai plīst, bet viņai jābūt Stounhedžā tieši rudens saulstāvju dienā.
Likās, ka nupat pasaule laikam ir izlasījusi Koelju un taisās sadoties rokās, lai Baibai palīdzētu. Jānis pateica, ka viņa var darba darīšanas apvienot ar savu atvaļinājumu, kas tika solīts jau kādu gadu, bet te visādi darbi,darbi... Bet ja jau nu reiz viņai tāpat jābrauc prom un palīgs jāņem, lai meitēns pabizo apkārt, pasauli apskatās. Un internetā Baiba, savām acīm neticēdama, izlasīja, ka nupat ir sākusies nedēļu ilga akcija - zemās cenas lidojumiem un Angliju. Viegli drebošu roku viņa paķēra telefonu, vairākas minūtes klausījās mūziku, kamēr dabūja savienojumu un pēc piecām minūtēm jau bija rezervējusi biļeti uz Londonu uz rītrīta lidmašīnu. Dzīvojot fermā, naudu nav, kur sevišķi daudz tērēt, un Jānis, smaidīdams ūsās par meitenes satraukumu un sārtajiem vaigiem, iedeva krietnu atvaļinājuma naudu. Juhū, viņa varēs uzdzīvot!
Baiba drudžaini kravāja ceļasomu. Maiņas apģērbs - viens siltam, viens - aukstam laikam, iešļūcenes un kleitiņa viesnīcai, dažādi higiēnas un skaistuma sīkumi, klade, kur pierakstīt savus piedzīvojumus, fotoaparāts, Cd pleijeris ar viarākiem folka diskiem, divas pudeles Latvijas Balzama - vienu uzdāvinās Hamfrijam, otru - tad jau redzēs, grāmata par Anglijas senvēsturi - lai ir ko palasīties, vēl šādi tādi sīkumi... sanāca paliela mugursoma.
Vēl lāga neticēdama tam, ka viss notiekošais ir patiesība, Baiba nākamajā rītā sēdēja blakus Jānim vecajā bobikā un kratījās uz lidostu. Atpakaļ nāksies braukt ar kuģi - zirgu tak lidmašīnā neievedīsi, vai ne? Jānis bija pielauzis Hamfriju, lai tas nogādā zirgu ar savu furgonu līdz kuģim, bet uz kuģa esot paredzēta vieta dzīvniekiem, un te, Rīgā, atbrauks pretī ar savu furgonu. Tā ka Baiba līdz zirga saņemšanai - un tas būs tikai pēc nedēļas - bija brīva kā putns gaisā.
Anglija sagaidīja Baibu ar siltu saulīti. Visu dienu un vakaru meitene pavadīja, klaiņājot pa pilsētu, bet nakti pārgulēja noplukušā viesnīcelē par tādu cenu, kas pašai likās astronomiska. Šitā viņai budžets drīz vien būs cauri. Biļeti ceļojumam un Stounhedžu viņa kādā tūrisma aģentūrā bija nopirkusi jau ierodoties Londonā.
Nākamajā rītā viņa paguva apmaldīties, bet tomēr laikus paspēja uz autobusu, kas devās tālajā ceļā.
Viņa iepazinās ar blakussēdētāju, kas arī ļoti gribot iepazīties ar šo seno pieminekli. Viņi pavadīja laiku interesantā diskusijā gan par Stounhedžu, gan senatnes pieminekļiem vispār. Meitene gan reizēm sapinās angļu valodas smalkumos, bet ceļabiedrs bija tik laipns, ka nelikās to ņemam vērā.

[Hikari]

No rīta Robina pamodās ļoti agri. Jau 11 viņas lidmašīna izlidoja uz Angliju. Pārlūkojusi savu bagāžu un veikusi pēdējās atzīmes savā plānotājā, viņa uzzvanija Viktorijai un atvadījās no draudzenes teikdama, ka, ja tai ko vajag, atslēgas no dzivokļa būs pie nama pārvaldnieka.
Pēdējo reizi uzlūkojusi savu dzīvokli, sieviete izgaja no tā ārā un stāvēja pie durvīm, gaidot pasūtīto taksometru. Tas ieradās,p rotams, kā vienmēr nedaudz nokavēdamies. Iesēdusies tajā, Robina klusi sacīja šoferim : Uz lidostuun juta, kā sākas brauciens.
Lidosta bija cilvēku pilna. Izgājusi visas vajadzīgās pārbaudes, sieviete devās uz ieejas vārtiem, kur, uzrādīdama biļeti, devās talāk.
Lidmašīnas sēdvietas bija ļoti ērtas un Robinai bija paveicies: Viņas sēdvieta bija pie loga. Uzlikusi austiņas, kurās skanēja klusa un nomierinoša mūzika, sieviete iemiga, nemaz nepaguvusi īpaši izbaudīt ceļojumu.
Robina pamodās no tā, ka viņu kāds sauca.
Kundze, laiks celties, jūs te esat pēdējā! miegainajai sievietei sacīja stjuarte, laipnu smaidu lūkodamās uz viņu.
Vai, es ļoti atvainojos...Robina nosarka un izlīda no sava sēdekļa un, pamājusi sievietei un pateikusies, devās uz izeju.
Ar bagāžu nekādu problēmu nebija. Arī ar rezervēto numuru viesnīcā nē. Robina aizkļuva līdz tam bez nekādiem starpgadījumiem un vakarā, ielīdusi siltā vannā, sāka plānot rītdienas dienas grafiku. Protams, galvenajā vietā programmā bija Stonhendžas apmeklējums...

[Fijusska]

Kaira nogurusi piecēlās, un saparata, ka iemigusi guļot dīvānā. Viņai uzmācās neparasta sajūta redzēt kaut ko senu, varbūt tas palīdžetu sagatavoties rakstam? Viņa atcerējās tiko redžeto sapni, kaut kas līdzīgs, kas vinai rēgojās pirms iemigšanas. Viņa atcerējās senas akmens celtnes, nē daudz lielu akmeņu, akmens, zeme, senvieta.Kaut kur likās pazīstama. Nē, bet tā nebija pils Kaira nodomāja. Kaut kur es jau to esmu redzējusi
Viņa rakājās pa avīžu izgriezumiem, žurnāliem, pāršķirstija tuvākās grāmatas, lai varētu noskaidrot, kas ir sapnī redžetā vieta. VIņai tas noteikti bija jānoskaidro. Kaut kādi nezināmi spēki lika to noskaidrot.
Ir, beidzot! Kaira nodomāja, viņa turēja rokās enciklope'diju ar senajām vietām. Stounheidža, kā gan man tas ātrāk neienāca prātā?
Kaira sameklēja telefonu un uzspieda Džona nummuru.
-Sveiks, Džon, te es, Kaira, rīt no rīta lidoju uz Angliju, pētījuma vajadzībām. Man ir radusies lieliska ideja. ! Kaira steidžigi iebļāva klausulee savam darba devējam.
-Bet, bet... - klausulē atskanēja balss.
-Nav laika paskaidrot! - Kaira sacīja, un nolika klausuli. Viņa tik ļoti gribēja tur nokļūt, likās kāds nezināms spēks viņu tur vilina. Par rakstu, tā bija tikai aizbildināšanās. Bet laba aizbildināšanās. Pie reizes viņa varēs pati apskatīt visas pilis, kas bija Anglijā, un pie reizes nofotogrāfēt. viņa steidzīgi sāka kravāt somas, lai rīt agri no rīta varētu sēsties lidmašīnā. Vēl jāpasūta biļete.. ak cik daudz bija jāizdara.

[Idril]

No rīta, pavisam svaigs un spirgts viņš devās uz prāvu, tomēr joprojām mocīja nelāga priekšnojauta. Tā pati, kas bija vakar viņu bikstījusi pirms gulētiešanas. Galīgi aizdomājies viņš Romas satiksmes pilnajā ielās, gandrīz notrieca kādu gājēju, tomēr galu galā pavisam veiksmīgi tika līdz Tiesu namam.
Pēc pāris garām un saspringtas bļaustīšanās pilnām stundām Kvints bija vinnējis prāvu savai klientei par labu. No Tiesu nama viņš izgāja nervozi smaidot. Šī bija lielākā un izšķirošākā prāva viņa karjerā, kuras gatavošanai viņš bija ziedojis daudz laika un spēku, tagad visam vajadzēja vērsties uz labu.
Vajadzēja. Bet nekas nevērsās uz labu. Viņš saļima turpat uz Tiesu nama kāpnēm.

Nākamajā mirklī Kvints atjēdzās kādā no Romas labākās slimnīcas palātām.
-Kas notika?-
-Tikai pārpūle, tikai pārpūle.-
Medmāsa attrauca.
-Jau pēc pāris stundām es jūs varēšu izrakstīt.-
Medmāsa noteica.
-Kas notika?-
-Jūs paģībāt uz Tiesu nama kāpnēm, tā.. Tagad ja nemaldos jums ir viesi..-
Medmāsa noteica un norakstījis mērījumus no aparātiem izgāja.

-Mr Pārkinson..-
Iekšā ienāca Juristu kompānijas īpašnieks un pasniedza kādu aploksni Kvintam.
-Kas tur ir? Jūs taču mani neatlaižat?-
Aleksandrs aizdomīgi noprasīja.
-O nē, protams, nē. Kādēļ gan? Jūs tikko vinnējāt gadsimta prāvu!-
-Ko tad tas nozīmē?-
-Nu, Jūs esat mūsu labākais jurists, bet miris jūs mums nekādi nenoderēsiet, līdz ar to, pirms kļūstat par partneri firmā, pēc šīs veiksmīgās prāvas mēs jūs sūtam atvaļinājumā!-
-Atvaļinājumā? Kad? Tagad? Kādēļ?-
Kvints pārsteigts prasīja galu galā iejūtība biznesa pasaulē bija sveša lieta. Pirmītējo reibumu viņš jau bija aizmirsis, vien dažas malas viegli sūrstēja, galu galā, kāpnes nebija tā ērtākā krišanas vieta.
-Tagad, tūlīt kā jūs izrakstīs no slimnīcas, jums vakarā ir lidmašīna, kas jūs nogādās Anglijā.-
-Anglijā?-
-Jā, ārsts ieteica jums apmeklēt vēsāku klimatu, pie tam, tur ir daudzi kultūras pieminekļi..-

Stounhedža..
Kvints nodomāja tālāk laižot gar ausīm firmas bosa sakāmo, kurā viņš gari un plaši un formāli pieklājīgi izklāstīja kālam Kvintam labāk pamest Romu uz kādu laiciņu.
Cik gan dīvaini viss bija sakritis? Kvints vēl nekad mūžā nebija ievietot slimnīcā pārpūles dēļ.. Vismaz viņš nespēja atcerēties nevienu tādu reizi. Galu galā viņš bija jauns, spēcīgs un vesels, vismaz viņš tā domāja.

Tā, kā viens no priekšnosacījumiem, pirms stāšanās jaunajā amatā bija šis atvaļinājums Kvints sevišķi nepretojās, lai arī viņam nepatika slaistīties, viņš negrasījās par to strīdēties. Vakarā viņš domīgi kravāja somas nespējot norakstīt pēdējo dienu savādos notikumus pie vienkāršas sagadīšanās.
Būtu pārlieku rupja spriedelēšana neņemt to visu vērā, bet mēģinot izprast, kas par lietu var sajukt prātā, tādēļ viņš nolēma rīkoties vienkāršāk.. Aizbraukt līdz pašai Stounhedžai, ja reiz viņš būs Anglijā.

Anglijā viņš ieradās agri nākamajā dienā, kā nekā lidmašīna no Romas izlidoja neilgi pirms pusnakts.
-Smalks, birokrātisks triks, kā izdabūt mani laukā no Romas..-
Viņš nobubināja iekāpjot lidmašīnā un uzsmaidot Stjuartei.
Nu ko.. Stounhedža, es nāku.
Viņš pasmaidot nodomāja. Viņš neticēja, ka notiks kas sevišķs, ja viņš arī aizies līdz Stounhedžai, tomēr pēdējo dienu dīvainie notikumi bija modinājuši viņa ziņkāri.
Viņa īslaicīgais un neparedzētais atvaļinājums grasījās ilgt nedēļu. Stāvot pie loga savā prestižajā lauku viesnīciņā viņš lūkojās ārā, kur ausa saule un nolēma apmeklēt Stounhedžu.. Uzreiz pēc tam, kad izgulēsies, ja reiz ārsts iesaka mieru, tad mieru, lai gan viņš neuzskatīja nedz savu sirdi, nedz nervus par vājiem.
-Dīvaini.-
Viņņs vēl nomurmināja pirms likšanās gulēt.

[Ného]

OOC: Mazliet atgādināšu - jums visiem jābūt pie paša veidojuma klāt. Ceru, ka nekavēsieties ar pārāk daudzu rakstu iesūtīšanu, jo biju ATD pavedienā minējis, ka 2.postā jums jātiek līdz Stounhendžai.

Šo rakstu rediģēja Nero: 03.01.2006 21:49

[Ouens]

Tesa stāvēja, atspiedusies pret... akmeni. Stounhendžas akmeni.
Es esmu nojūgusies... galīgi slima... iztērēt visus savus ietaupījumus... akmeņu dēļ...
Ko nu tur noliegt - majestātiski gan tie izskatījās...
No majestātiskuma es nebūšu pāēdusi... un īri nenomaksāšu...
Atlidojusi uz Angliju, Tesa ar vilcienu pa taisno devās uz Stounhendžu. Nakti pavadīja mazā viesnīciņā.
vismaz gulta tur bija labāka nekā mājās... - meitene pie sevis nosmīnēja.
Un nākamajā dienā viņa devās uz šejieni. Uz šo maģisko vietu, par kuru viņa domāja jau divas dienas...
un nu... tagad es stāvu kā tāda muļķe, bez graša kabatā... un nez ko vēl gaidu...
Tesa smagi nopūtās un noslīga zemē. Viņa palika tur sēžam, atspiedusies pret akmeni.
Kāpēc es vienkārši netinos prom no šejienes? viņa domāja, bet nespēja rast atbildi uz būtībā vienkāršo jautājumu.

[Fijusska]

Kaira ielidoja Anglijā nākamajā dienā, bija pēcpusdiena,akd ivņa bija sameklējusi atrašanās vietu, un ceļu, kā nokļūt līdz Stounheidžai.
Viņa pa gabalu ieraugot lielos akmeņus sajuta dīvainu nojausmu. Tie lika viņai satraukties. Piegājusi klāt varenajai celtnei viņa bija sajūsmā, cik tā ir liela. Pagājusies gar to, viņa izbrīnā ieraudzīja kādu sievieti atspiedušos pret Stounheidžas akmeni. Tas Kairu patiešām pārsteidza. Viņa nebija gaidījusi te envienu satikt, ja nu kādus tūristus, bet atrada viņa tikai te vienu sievieti.
-Ē, atvainojos, vai es neiztraucēju? - Kaira centās uzrunāt sievieti, -Sveiki! viņa atcerējās par pieklājību. Lai cik tas dīvaini nebija, viņa jau sāka pierast, ka te nav vienīgā.

[Roviela]

Nelielajā, tūristiem rezervētajā viesnīciņā bija mājīgi un patīkami. Mierīgi. Ceļabiedri tiešām izrādījās ideāli - nekāda trokšņa, viss klusi. Šonakt ķirurgs bija pamodies vienu vienīgu reizi - tikai tik daudz, lai apgrieztos uz otriem sāniem un caur puspavērtiem plakstiņiem pa aizkaru spraugām paspētu saskatīt, cik ārā ir lielas un spožas zvaigznes.
Tagad, kopā ar citiem tuvojoties Stounhendžai, Ēriks bija gluži apmierināts ar šo ceļojumu. It īpaši viņam patika, ka vakardienas interesantā sarunu biedrene, nez, kā viņu sauca? tērzēt bija tik interesanti, ka to viņš bija aizmirsis pajautāt, nejēga tāds! un pats arī nebija stādījies priekšā... arī šorīt sēdēja blakus autobusā, braucot uz paredzēto apskates objektu.

Izskatījās, ka šorīt viņi ir pirmie cilvēki, kas ierodas apskatīt Stounhendžu, vismaz, tas bija pirmais autobuss vēl tukšajā stāvvietā. Kamēr autobuss iekārtojās vietā, un pasažieri taisījās izkāpt, Ēriks nolēma labot savu kļūdu.
Es esmu bijis tāds aizmārša, ka neesmu pateicis savu vārdu! viņš uzsmaidīja, jau izkā```` un galanti padodams roku izkāpjošajai sarunu biedrei
Mani sauc Ēriks Boije, esmu no Zviedrijas. Un no kurienes jūs esat?

Tālāk viņi gāja blakus.