Dažreiz var redzēt dīvainas lietas - kāds plankums uz sienas atgādina kādu tēlu vai seju, kaudzē samestās drēbēs no zināma skatu punkta ieraugi kādu, ejot pa mežu vai lauku, kāds koks va krūms no tālienes kaut ko atgādina.
Vai tikai šīs sajūtas un neomulība nav iemesls teikām un leģendām par mazajiem ļautiņiem un citām pasaku būtnēm.
Piemēram, kad es vienu gadu braucu pa LApzemi, tad uz tundras robežas koku meži paliek tik zemi, ka ejošs cilvēks gandrīz vai par tiem garāks. taču koku proporcijas ir tādas pat kā īstiem mūsu kokiem. Iebraucējam no tālienes liekas, ka pa kalnu nogāzes mežotām kraujām pārvietojas īsts milzis. Vai tur nav avots teiksmām par milžiem, kas dzīvo Skandināvijas kalnos?
Man ir plaisa griestos, kura atgādina kādu seju.
Reizēm es pat smiltīs saskatu velnu vai debesis.
Debesīs es mēdzu saskatīt mākoņu lidmašīnas, sejiņas, bērnus utt.
Manuprāt to visu redz tie, kuriem ir kaut kādas dotības vai kaut kas tāds..
Pieņemsim tajā bildē es nesaskatu itin neko.
Man arī mēdz rādīties
Piemēram, tajā bildē es saskatu kuēnu, kas palīdis zem segas un izbāzis ārā purniņu
Ja daudz par to domā, tad arī rādās...lielisks pierādījums ir mēģināt aizmigt pēc tā, kad esi kaut ko biedējošu redzējis/lasījis. Agrāk man bija tādi gļuki, bet tagad pati atgrūžu tādas lietas,jo tas tikai rada lieku nervozitāti.
Un, protams, nevar aizmirst par šizofrēniķiem, kuriem liekas, ka viņus visu laiku vēro
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)