"Saullēkta Nesējs", [C] [PZP] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Saullēkta Nesējs.


Bija pienākusi ilgi gaidītā diena, visskaistākā gada diena. Ikviens vecpilsētas stūrītis bija izpušķots ar spožām lampiņām, egļu zariņiem un krāsainām virtenēm. tieši iepretim Rātsnamam bija milzīga eglīte, gaumīgi rotāta, ar zeltītu zvaigzni pašā galotnē, un gaišām lampiņu virtenēm, ar zelta bumbiņām zaru galos un brīnišķīgām mākslīgām dāvanām zem eglītes. Pie Rātsnama durvīm stāvēja divi apsargi, ne tādos ģērbos kā parasti-melnos uzvalkos un melnām brillēm uz acīm, bet sarkanos uzvalkos ar zeltītiem izšuvumiem, rūķu cepurēm galvās un sarkaniem zābaciņiem ar uzlocītiem purniem kājās. Kāds vīrietis ģērbies tikpat jancīgi vēra vaļā durvis uz balli uzlūgtajiem viesiem. Ik pa laiciņam piebrauca kāds limuzīns un no tā izkāpa pāris, ar maskām uz sejām, greznos tērpos. Visbeidzot piebrauca pirmais limuzīns ar galvenajiem un pašiem jaunākajiem viesiem. No tā izkāpa Anabella un Vigo, kā parasti šis jaunais pāris izskatījās lieliski. Ar sirsnīgu smaidu uz lūpām durvju vērējs atvēra milzīgas ozolkoka durvis, pēc tam abiem jauniešiem nācās atvadīties no mēteļiem un kažociņiem kas nu kuram bija mugurā. Nākošajā limuzīnā atbrauca Šikamaru un Nevinda, arī šo pāri laipni ieaicināja iekšā. Pēc tam viens pēc otra atbrauca Lianna un Dantess, Noveau un Alsvida, Enija un Eliads. Visi tika laipni ieaicināti iekšā. Nedaudz tālāk aiz garderobes pa lielām veclaicīgām stiklotām durvīm viņi nokļuva lielajā zālē starp visiem pārējiem viesiem. Labajā stūrī bija vēl viena iespaidīga egle. Ik viens bija maskots. Pie katra no pāriem pienāca šīs balles organizātore Grāfiene Gabriela De Faula. Kā parasti viņa izskatījās lieliski neskatoties uz to, ka nedēļu atpakaļ tika apglabāts viņas nelaiķa vīrs.
(IMG:http://www.lazarobridal.com/laz_b/images_lg/LZ0533.jpg)
Aprunājusies ar katru no jaunniešiem, apjautājusies par mācībām un par to kā iet viņu vecākiem sieviete ļāva sākties ballei. Ritēja deja pēc dejas, taču maskas noņemtas netika. Visi kā rudens lapas vējā virpuļoja pa lielās zāles grīdu, daži pāri sēdēja pie antīkajiem galdiņiem zāles kreisajā pusē un sarunājās ar saviem paziņām kas bija atklājuši savu identitāti. Visbeidzot kad pulkstenis sita jau 23.30 balles vadītajs nostājies blakus Grāfienei De Faulai iesāka savu sakāmo. Visi neapšaubāmi pievērsās šim jaunajam vīrietim. Ir palikušas 6 dejas līdz maskas kritīs, es domāju, ka varam ļaut kāpt uz skatuves mūsu šīs dienas muzikantiem. Tai brīdī uz skatuves uzkāpa vīrieši ar vijolēm, čelliem un visādiem citādiem balles cienīgiem atribūtiem, šo gājienu nobeidza sieviete, kas visticamāk bija dziedātāja, viņa ļāva vīriem sakārtoties, viens no prestižākā paskata vīriešiem apsēdāš pie klavierēm. Es domāju, ka mēs varētu palaist kādu ātrāku deju. mierīgā un ļoti skaistā balsī noteica šī jaunā sieviete un paņēmusi mikrofonu, savā vakarkleitā ar sarkanu masku uz sejas iesāka dziedāt. Visi jau atkal varēja iesaistīties dejas ritmā kas šobrīd bija pacilājoš, taču straujš...

[Pūķēns Sāra]

Cik jauki, tagad tu centies pateikt, ka esam kaut kādas dievu parodijas. Mākam lemt par fizikas un dabas likumiem un vēl tik vajag, lai tu pasaki, ka mums ir jāglābj šī, nezin kāda, pasaule no jums pašiem. Puisis bija paspēris pāris soļus prom no Enijas un dusmīgi lūkojās Frederihā. Es nezinu, kur ellē mēs esam un arī nevēlos zināt, bet tavs stāsts jau pašā sākumā sāk atgādināt kādu mazu, bērnu fantāzijas grāmatiņu. Tas bija ļoti neraksturīgi Eliadam, viņš parasti bija tik savaldīgs, bet tagad izdzirdot šī puiša stāstījumu, viņš burtiski uzsprāga. Stāvot klāja vidū un lūkojoties uz Frederihu, ļaujot vējam plosīt viņa matus, viņš atgādināju kādu bīstamu būtni.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 21.11.2006 17:06

[Roviela]

Tā... Vigo novilka. Ne tie austrumi... viņš esot nolēmis, ka saulei jāaust austrumos un tagad mēs braucam uz Pasaules malu... Pagriezās un ieraudzījis tuvāko sēžamo, kas, kā savādāk! bija grezni rotāts kā viss cits te, un apsēdās.
Tagad es domāšu! viņš paziņoja. Un netraucējiet, pirms nebūšu atcerējies vai vismaz sapratis, kas notiek. Vai kāds man nevar palīdzēt šai procesā? Balss skanēja cerīgi.
Gandrīz nepaspējis apsēsties, viņš pēkšņi pietrūkās kājās un piesteidzās pie Anabellas
Anī, piedod man, es pilnīgi apjuku un nepaspēju Tev iedot dāvanu.
Vigo izvilka no smokinga kabatas mazu kārbiņu un atvēris to, sniedza Anabellai. Kārbiņā bija gredzens ar akmeni, asinssarkanu rubīnu, ne jau tik lielu kā kuģa acis, toties nevainojami skaidru un dzirkstošu:
To sauc Nga Boh - Drakonu Lords, Vigo paskaidroja.
Viņš negaidot atļauju, cieši noskūpsīja meiteni, Laimīgu Jauno Gadu!, tad novilcis Anī sev blakus uz sēdekļa teica
Mēģināsim atcerēties abi!
Un izskatījās, ka viņš to domā nopietni - sēdēt te, līdz sapratīs un atcerēsies, vai arī notiks kaut kas tāds, kas pārliecinās, ka notiekošais ir patiesība.

[Eņģeļu gūstekne]

Bezcerīgi, kā gan lai atgriežu viņu agrākās atmiņas Frederihs pie sevis smagi nodomāja, nopūtās un ieskatījās dziļi Eliada acīs Ne dievu parodijas nē, turklāt cilvēku pasaule ir viena no visneatīstītākajām pasaulēm šaj pasauļu mezglā. Kā Jums šķiet, vai cilvēki šīs tā saucamās pasakas un stāstus ir izdomājuši? Nē, ir bijuši cilvēki kas neapzināti nokļuvuši patiesajā pusē kuru nodalīja no dumjākajiem cilvēkiem, tie kas paspēja te nokļūt neilgi pēc pasauļu pušu slēgšanas redzēja visu kas šeit notika un pastāstīja atstājot visus nesaprašanā un mītos... Neviens neticēja, ka kādreiz ir bijuši fauni Pie Freda uz īsu brīdi pienāca Dītrihs un kaut ko pateica, palūkojoties uz šo vīrieti varēja saprast, ka viņš ir kentaurs... Kentauri, fejas, dievi un visas citas cilvēku pasaku būtnes. Un tad viņš pagriezās pret Alsvidu, neviens neticēja, ka ir bijušas arī cilvēku valodā sauktās Meža mātes un ūdens dievi vai kā tu mans mīļais Eliad' ūdens princis.

[Sarkanais Krūštu...]

Cerams. Atkal. Patiesībā- kā vienmēr. Enija vienmēr cerēja uz to labāko, bet par sevi bija pilnīgi droša. Ja vajadzēs, tad darīs jebko.
Puiša vārdi par to, ja viss nebūs kārtībā, lika viņai pasmaidīt. Tas viņai likās tik mīļi.

Paldies. Enija pateicās par Eliada gādību, par apmetni. Viņa veltīja siltu smaidu puisim un pavērās uz pārējiem, ko diemžēl, vai par laimi, nepazina. Un kas gan man atliek? Visu laiku īdēt, ka es neciešu kuģot? Tas jau sāktu likties apgrūtinoši man pašai... Un viņai bija arī tāda nelāga nojauta, ka te viņa uzkavēsies ilgāk nekā pati vēlētos. Daudz ilgāk.

Un beidzot šis Frederihs bija pastāstījis kas un kā. Ap ko šī lieta grozās... Tas bija mazliet murgaini, bet kapēc gan tā nevarētu būt patiesība? Varbūt Enija apt to spētu pienmt, varbūt tas būtu jauki, varbūt tieši otrādi- nebūtu nemaz tik labi. Bet kapēc gan šim te būtu jāmelo, tik citīgi jāiestāsta, kas nepatiess?
Eliad! Enijas balss pusvārdā aizsmaka. Kas gan bija viņu tā satracinājis? Šo raksturā savaldīgo un jauko puisi? Nomierinies lūdzu... Tālākias jau izskanēja čukstus un pilnīgi iespējams, ka viņš šos vārdus nedzidrētu.

[Pūķēns Sāra]

Princsi. Puisis pavīpsnāja, Es pat ar sūda hercoga titulu nemāku tikt galā, kur nu vēl princis. Viņš nepatikā noteica, Un pie visa klāt, tu taisies iezstāstīt, ka esam mūžveci ļautiņi, no pasaku valstības. Cilvēku teikas, mīti un nostāsti ir pavisam cita lieta. Viņš jau atkal pavīpsnāja. Jā kātad, ūdens. Man atliek parādīt ar roku... Puisis nevīžīga pacēla roku un norādīja uz kādu vietu uz kuģa, ... un tur uzradīsies ūdens. Vai vēl labāk, es tūlīt ielekšu ūdenī un kļūšu pa viņu. Puisis bija tā aidedzies, ka nemaz nesadzirdēja Enijas balsi sev aiz muguras.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 21.11.2006 17:34

[Eņģeļu gūstekne]

Brīdī kad Eliads pamāja ar roku, pavisam nevīžīgi un tomēr, Frederihs pasmaidīja, jo tai vietā sacēlās neliels ūdens virpulis, ne jau uz kugja, bet tieši aiz tā, tas sacēlās līdz brīdim kad vienkārši riņķoja apkārt kugjim pat to nesatracinot. Es Jums teicu, šeit viss ir pilnīgi savādāk, un cik atceros man jums jāpaprasa manas sievišķās būtnes kādas ir jūsu iemaņas attiecībā uz lokiem? Un jūs uz zobeniem?

[Ného]

Noveau nedaudz atžirdzis sajuta, ka Alsvida saņem viņa roku un maigi saspiež to, kā meklējot atbalst. Viņš aplika meitenei roku ap gurniem un pivilka sev klāt, liekot viņai justies vēl lielākā drošībā, puiša aizsegā.

Godājamais, saules kas nu tur jūs bijāt, jūs smalkāk pieminējāt tikai par dažiem no mums, kas tad mēs īsti jūsu pasaulē bijām, tādēļ man arī gribētos uzzināt, kāda sasitība man ir ar titulu Lords, kuru es neatceros nekad attiecinājis uz sevi. - Noveau skatijās tieši svešinieka acīs, cerot gūt atbildi par notiekošo ne tikai no viņa balss dotā, bet arī no viņa domu pasaules, viņš cerēja pamanīt kaut ko...

Visa sava mūža laikā es neatceros sevi jelkad turējušam rokās kādu no jums nosauktajiem ieročiem.

[Pūķēns Sāra]

Eliads smagi nopūtās un pagriezis muguru Fridiriham, aizgāja atpakaļ uz savu vietu blakus Enijai. Viņš jau atkal lūkojās ūdens dzīlēs. Nu labi, man ir vienalga, ka esam nonākuši citā pasaulē, kur viss ir iespējams. Es pat pieļautu domu, ka esmu vecs kā pasaule, bet ne jau to, ka... tas vienkārši nav iespējams. Puisis vēl kādu laiku turpināja raudzīties ūdenī un, tad ar veiklu kustību, izņēma no matiem gumiju, kas pirms tam bija gandrīz izslīdējusi. Viņa pirksti sāka spēlēties ar gumiju un tas lika viņam nomierināties. Viņš pagriezās ar muguru pret virpuli, kas kā uzmācīga muša nepazuda no viņa acu skatiena.

Es kādu laiku bērnībā trennējos zobenu cīņās, bet kāds no tā labums? Tikai nesakat, ka mums tiešām vajadzēs cīnīties. Šoreiz puiša balss bija mierīga un savaldīga, tā neliecināju par nesen notikušo vētru viņa dvēselē un par tikko pastāvošo dialogu.

Ja jūsu tēvs un māte ir galvenie uz šīs pasaules, tad tā kā esat viņu dēls, tik noprotu, jūs ieņemat augstu stāvošu titulu. Puisis vienkārši izskaidroja pašu par sevi redzamo Noveaum

[Eņģeļu gūstekne]

Ak, Lord! Kā zemes dzīve Jūs ir sabojājusi Frederihs pat nedaudz skumji nodomāja. Visu savu mūžu bijāt valdījis pārzemēm dienvidu pusē, jūsu valdītās zemes nekad netika pakļautas kara iespaidam, kad fauni bija sacēlušies un likuši atkāpties daudzu zemju kaujiniekiem Jūs savu armiju sūtījāt tiem virsū, bet ne ar varu, ar sarunām. Viss vienmēr noskaidrojās. Jūs esat šīs pasaules miera simbols, kad kāds satrakojās vai saskumst cits vienmēr saka, Neuztraucies mans draugs, Lords Noveau ir ar mums un šis skumju pārņemtais tēls norimst.Freds mierīgi lūkojās Noveau acīs tieši iepretim, zaļajās acīs kūsāja pat neticams miers, viņš pasauca kādu vīru kas arī nebija gjērbies diez ko savādāk, vīrietis iedeva Frederiham piecus skaistus zobenus zelta rokturiem, sudraba spaliem. Freds tos nolika uz zemes atstājot rokā tikai vienu, viņš to pasniedza Noa lūdzu lord un miera pavēlniek, iemēgjiniet roku. Paņemot zobenu tas šķita neticami paļāvīgs un galvā ienāca pat doma, ka ar to spētu rīkoties ideāli un kaujās kādas bija aprakstītas pasaku grāmatās ļaunajam pūķim varētu nocirst visas 6 galvas. Cīnīties mēs domājams ka tuvākajā laikā necīnīsimies, bet Sudraba jūras ūdeņos dzīvo nesavaldīga un ļauna ūdensčūska, kas savus zobus viss lieki nedzesē, turklāt jebkurā brīdī var noderēt zobens, rīt mēs jau nokļūsim nākošajā salā kā man teica Ditrihs un tur lieti var noderēt iemaņas zobencīņā un lokšaušanā, šai puss jūrai nēesmu bijis, turklāt šeit laiks rit daudzkārt savādāk nekā uz zemes, kur tur paiet vairāki gadi te daži mēneši un otrādāk, laiks spēlē savu spēli, dažkārt to spēj kontrolēt jaunkundze Nevinda. Arī Eliadam tika pasniegts neticami pakļāvīgs zobens.

Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne*: 21.11.2006 18:06

[Ného]

Miera pavēlnieks - skan gana interesanti, kaut gan viņš taču vēl skolas laikā bija itin veiksmīgi nolīdzinājis konfliktus starp saviem klasesbiedriem. Un tāpat nesenā pagātnē grāfa un viņa meitas konflikts norima ne bez viņa palīdzības, tādēļ viņš arī ieguva iespēju ar Alsvidu doties uz šo balli. Un, kas par sagadīšanos, viņi abi ir nonākuši šeit.

Noveauatlaida meiteni un, pagājis dažus soļus pretī svešiniekam, paņēma no viņa zobenu. Sākumā puisi māca gan bailes, gan šaubas, jo nekad savā, sev līdz šim, kā viņam likās, zināmajā dzīvē nebija nācies turēt rokās šādu lietu. Tomēr kā par brīnumu roka, gluži kā ieguvusi sev jaunu pārvaldnieku, iepazina kārtīgi šo ieroci, liekot Noveau Nodomāt, ka viņš var būt kā bruņinieks pasakās, kas cīnās par princešu izglābšanu, gluži tādu, kā viņa Alsvida.

Paldies! - neattapis ne ko citu pateikt puisis, nolaidis zobenu, atkāpās atpakaļ līdz meitenei. Viņš vēl pārdomāja, to, ko teica svešinieks pēc zobena pasniegšanas. - Bet kādēļ jūs un nu jau arī mēs dodamies uz to pusi?

Kādu nezināmu iemeslu dēļ Noveau neuztraucās par to, ka viņš tā pēkšņi bija nokļuvis citā pasaulē, vismaz pagaidām tā vēl bija.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 21.11.2006 18:19

[Sarkanais Krūštu...]

Enija bažīgi palūkojās uz Eliadu. Nespēju aptvert, kā cilvēks spēj tik krasi mainīties dažās sekundēs... Viņa nodomāja un pievērsās Frederiham.
Augsti godājamais Frederih, kā, ja drīkst zināt, Jūs mūs šeit atgādājāt? Jebšu tas notika pēc kāda nolikta laika?
Enija īsti nezināja kā noformulēt jautājumu, tikai vēlējās zināt- kā?

Neesmu šāvusi ar loku jau kopš desmit gadu vecuma... Sapņaini Enija atcerējās kopīgos brīžus ar brāli un vecākiem, kad laiku tik bieži viņi četri pavadīja kopīgi.
Jebšu no tā brīža, kad sevi vispār atceros... Vai.. Ak, kāds mudžeklis man tagad ir galvā!
Viņu tagad māca šaubas par sevi, savu dzīvi un to, kas viņu sagaidīs nākotnē.

Laiks rit kā pats vēlas, milzu čūska, kādi tur valdnieki, princeses un vēl visādas jocīgas lietas, ko pat Enija nemēģināja aptvert, tagad bija svarīgas lietas. Vismaz tik, cik viņa saprata no Frederiha, tā bija.

[.kreizī.]

Kādi agrākie tituli!? Nu jā, varbūt es esmu princese, bet agrākie tituli... kādi agrākie? un es varu kontrolēt laiku!? Nevinda bija nesaprašanā.

Šo rakstu rediģēja Lady Delish: 21.11.2006 19:04

[Eņģeļu gūstekne]

Tituli kas jums bija pirms, aizgajāt izpriecāties cilvēku nošķirtībā no magjijas atbildēja Frederihs un tad pievērsās Enijai, domāju jums vajadzētu atsvaidzināt savas prasmes lokšaušanā, agrāk jūs bijāt nepārspējama, pati labākā no labākajām. Kāds dīvains satīrs atnesa arī 5 lokus, vienu iedeva Enijai un dziļi paklanījās klusām nosakot Jūsu augstība. Lord dodamies uz to pusi, jo mūsu galamērķis ir Zeme aiz Saules... Saprotiet kā gribiet, bet mūsu nākamais mērķis ir tuvakā sala kas mums pagadīsies pa ceļam, jāatgūstās nedaudz no Saullēkta nesēja šūpošanas, 2 mēnešus atrasties uz kugja klāja kā saka Ditrihs savvaļas žurkām ir smagi. Pat ja esi pietiekoši pieredzējis, jo Sudraba jūra ātri vien maina straumes un saceļ viļņu bangas

[.kreizī.]

Nevinda noraudzījās, kā citiem dala ieročus. un man? Viņa žēli, kā mazs bērns novilka, un pasmaidīja. rātad, es varu kontrolēt laiku... Nevinda apmierināta nodomāja.

[Eņģeļu gūstekne]

Frederihs vainīgi pasmaidīja un pats pasniedza meitenei loku, Ak, cik Jūs esat nemierīga, nav jau brīnums ka senākajos laikos visu laiku skrēja laiks ātrāk nekā paspējām attapties, tikko pamodāmies kad jau bija nakts.

[.kreizī.]

Nevinda pasmaidīja, un novērtēja loku. Tad viņa pagriezās pret Šiku. skaties! Viņa iečukstēja asī Šikam un parādīja loku.

[Pūķēns Sāra]

Eliads lūkojās uz zobenu, kuru viņam deva Frīdrihs un kādu laiku neko nedarīja, be tad raitā solī piegājis viņam klāt, satvēra to. Likās, ka zobens ieguļas viņa plaukstā, un ka tas radīts, kā priekš viņa. Paldies.Paņemdams zobenu, puisis pateicās un aizgāja atpakaļ pie Enijas. Puisis vērīgi nopētīja zobenu un atzina, ka tas viņam tīri labi iet pie sirds. Nemaz nav tāds, kā tad kad es trenējos. Pavisam cita runa. Puisis nolaida zobenu gar sāniem, ja tā godīgi viņš nezināja, ko tagad darīt. Vai plātīties pa klāju un censties kādu sadurstīt vai vienkārši gaidīt tālākās norādes.

Enij, tu no manis acīmredzot kaut ko slēp. Puisis mazliet ķircinot meiteni, pasmaidīja. Kaut gan, ja tā padomā, vai gadījumā neesi tēmējusi uz šo apvidu. Puisis taustījās, kaut kur ap vietu, kur jābūt sirdij. Jāsaka, ka viņš mēdza jokot, bet šoreiz viņa balsī izskanēja arī kaut kas tāds, ka lika domāt, ka tur arī ir sava daļa taisnības. Nu, ej. Viņš meiteni mudināja iet pēc loka. Es gribu redzēt, vai tiešām tu no manis esi noslēpusi, ko tādu, mana Vēja dieviet.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 21.11.2006 19:20

[Eņģeļu gūstekne]

Frederihs lūkojās uz katru kustību ko izdarīja šie valdnieki, šie augstmaņi, viņš nepārtraukti smaidīja viņš zināja, ka drīz viņi aizmirsīs savu pagātni, protams ja nesāks urbties savās atmiņās cilvēku pasaulē. Freds izdalīja zobenus arī pārējiem puišiem, un satīrs izdalīja lokus... Pēc tam dīvainā būtne aizgāja, taču Frederihs aicināja visus uz kugja pagrabstāvu saņemt piemērotākus tērpus, nolikt šos skaistos balles aksesuārus, kleitas un smokingus.

[Sarkanais Krūštu...]

Enija paņema rokās loku un uzmanīgi pārbrauca tam pāri ar roku. Tā likās kā sen neredzēta rotaļlieta, kad pēc ilgas un asarainas meklēšanas, tā tika atrasta.
Ahā... Viņa novilka un pilnīgi kā ākstoties uzvilka loku bez bultas. Vai tiešām tik labi ar to rīkojos..? Viņa drīzāk jautāja sev, nekā kādam citam. Enija bieži domāja skaļi, gluži kā tagad.

Uz lūpām parādījās smaids. Iespējams, viss ir iespējams. Viņa jau nu nebija tā, kas kļūs īpaši nopietna, vismaz šobrīd, kad kaut kas likās jauks un patīkams.
Un tomēr, kas Eliada balsī likās tik nopietns. Zini, Enija pavērsa loku pret vietu, kur būtu jābūt Eliada sirdij un bez bultas to uzvilka un it kā izšāva neredzamu bultu. Tagad Tu esi un paliksi mans, Ūdens princis!
Joks vai patiesība, to nevajadzēja nemaz zināt, vienkārši nē un viss. Nolaidusi acis no puiša un pievērsusies jūrai, viņa smaidīja.

OCC: Loki ta loki, bet nekas par bultām minēts netika. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) Un, ja netika, tad kā es zinu vai tās man ir vai nē.

[.kreizī.]

Nevinda paņēma Šiku aiz rokas, un otrā rokā utrēja loku. Tad viņa ieteicās. Kādi būs tērpi? Tad viņa pamanīja, ka somiņa vairs nav uz pleca. atstāju balles vietā... Nevinda skumji nodomāja.