Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[Ungaarijas ragas...]

Jau tā saspringtie Inokentija nervi neizturēja Demeo nākamās izdarības, jaunizceptais darbinieks salēcās un nākamā no bļodas iegrābtā putras porcija ar slaidu vēzienu aizlidoja uz pretējā pusē sēdošo velnu pusi. Kaut kas tika Sniegam, taču lielākā putras tiesa lidoja virsū Tumsiņam.

Tad Inokentijs pārsēdās uz brīvo vietu galda galā, pievilka pie sevis arī savu šķīvi un ķērās pie putras likšanas pa trešam lāgam, pie tam pavisam klusām murminot sev zem deguna: "No tiesas, mēle nokalstu, ja pieklājīgi palūgtu pārvietoties."


OOC:
<Virtuve 1 Zellīte / 2 Sniegs / 3 Tumsiņš / 4 / 5 Gaitenis>
Niezīte [..............ēdamzāles galds....................] Inokentijs
<Virtuve 6 Čakārnis / 7 / 8 / 9 / 10 [Demeo] Gaitenis>

[Mattiass]

„Sīkā ute!” mehāniķis konstatēja. „Vispirms apsildi degunu Peklē kā nākas… un izmet savu pātaru grāmatu. Galda gali ir domāti priekšniecībai.” Viņam nemaz nešķita tīkama doma redzēt Inokentiju vietnieka krēslā.

„Ej vien pie sava priekšnieka, viņam ar tevi jākrāmējas.”

Pats viņš devās uz vietu tieši pretī viņa bijušajai. Netikās sēdēt nekur, kam klāt bija skāries slapjais briļļainā pārpratuma dibengals.

[AliceBlack]

Tā kā Tumsiņš izrādi vēroja visai uzmanīgi, viņš pēc iespējas ātri mēģināja izvairīties no ēdiena uzlidojuma, pieliecoties uz sāniem - uz to pusi, kur potenciāli lidoja mazāk putras.

Lai gan Demeo bija izbaidījis jauniņo no vietas, pats apsēdās pavisam kur citur. Laikam negribēja mainīt krēslus. Te tev nu bija princips. Vienu principu nomainīja nākošais.

Nopūties, viņš tomēr izlēma pakomentēt -

-Šoreiz nespēlēsim muzikālos krēslus, sēdi un ēd. Uz nākošo reizi gan ievēro, kur te brīvas vietas. Tā, starp citu, arī nav brīva. Viņš norādīja uz vietnieka vietu. Tā tas Inokentijs dabūs visus krēslus slapjus un paliks bez brokastīm. Lai taču sēž, paēd un ātrāk iet atpakaļ pie darbiem.

-Es tev būtu piedāvājis pirtī ieiet, nomazgāties sērūdenī, lai ātrāk par īstu velnu kļūsti. Bet tas laikam vairs nav nepieciešams? viņš pašķielēja gan uz Inokentiju, gan Čaku.

-Tur lejā viss jums strādā kā nākas? Ja jau Čaks bija paspējis pavārīt jauno darbinieku, tad jau laikam ar tiem katliem viss bija kārtībā.

Pats viņš sāka ēst ātrāk. Ja jau sāka kļūt karsti un putra lidot pa gaisu.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 18.02.2022 21:32

[Pūķēns Sāra]

Niezīte ļāva padotajiem tikt galā ar hierarhiju, bet viņas vārds bija vajadzīgs, kad balsi pacēla Tumsiņš.
"Darba lietas nekārtosim un neapspriedīsim pie galda. Šīs ir brokastis, nevis korporatņiku sanāksme," Tumsiņam tika veltīts mērens smaids. Tālāk uzmanība aizslīdēja pie velniem galda galā. Inokentijs dabūja daudz draudzīgāku smaidu, tāpat kā Demeo. "Šis nešpetnais velns ir mūsu mehāniķis. Viņam tīk, kad viss ir savās vietā. Demeo, šis ir mūsu topošais dvēseļu mocītājs. Čakārnis viņu pašlaik apmāca." Niezīte pamāja, lai vecākais velns tak piesēžas un ķeras pie brokastīm, nebija vajadzība celt brēku, ja jau pats vietnieks neiebilda. "Tā ir elles vietnieka vieta," tika paskaidrots Inokentijam, kurš bija pavisam svaigs gurķis ellē, "tur vajadzētu atrasties Tumsiņam," aste pamāja uz attiecīgo velnu. "Kas lai zina kādu eņģeļu pēc viņš tur nesēž."

[Roviela]

Sniedziņš tomēr bija dabūjis daļu ceptās biezputras sev uz kažoka. Daudz jau tas nebija, bet patīkami arī nebija. Baltais velns labprāt būtu aizgājis un izpurinājis Inokentiju laukā no tās vietas, kuru viņš bija ieņēmis, tā ar darbiem apstiprinot Demeo teikto, bet, tā kā ne Tumsiņš, ne Niezīte neiebilda, tad lai jau sēž.
Vēlreiz noskurinājies, Sniedziņš turpināja ēst biezputru. Tā bija varen garšīga.

[Mattiass]

„Hmm…” pieminētais mehāniķis kārtīgāk noskatīja wannabe mocekli… tas ir, mocītāju. Viņš jau bija pieņēmis, ka šī svaigā gaļa tikusi deleģēta Čakārnim, tā kā pārsteigums izpalika. Kārtīgai jauniņo iesvētīšanai patiesībā būtu derējis sapazīstināt briļļainā ģīmi ar paša dūri. Taču Demeo deva priekšroku vairs lieki neķēpāties un tā vietā sāka apgādāties ar paiku. Atšķirībā no Tumsiņa, kustības bija mierīgas un viss liecināja, ka velns grasās šīs brokastis kārtīgi izbaudīt.

[Ungaarijas ragas...]

Trešā reize bija beidzot tā veiksmīgā un Inokentijam izdevās iekrāmēt biezputru savā šķīvī. Patiesībā biezputras viņam jau no bērnības riebās, bet šī izskatījās ēdama. Kad viņam piesolīja darbu ellē vai peklē, vai sazin kā šis viss saucās, vīrietis pavisam noteikti nebija gaidījis neko tādu. Pinkainus velnus ar pātagām un visu citu, jā, kaut ko šādu, nē. Un, ko tas nīgris teica? Pātaru grāmata?

"Pātaru grāmatu?" Inokentijs izbrīnīti pajautāja, "man tādas nav." Pārliecībai viņš ielūkojās savā portfelī, nē, tur tādas nebija un nebija arī mistiski uzradusies.

"Ā, bet es jau izvēlējos brīvas vietas, gan pirmajā gan šajā reizē," viņš pacietīgi paskaidroja Tumsiņam. "Tad jau jūs varat kādas piederības zīmes uzlikt vai iegravēt, lai visi zin, ka tā tomēr ir aizņemta, pat ja izskatās brīva." Par mazgāšanos viņš gan neko nepiebilda un vispār vairāk neko neteica, ja vietnieka vieta, tad vietnieka. Un ķērās beidzot pie putras ēšanas. Ēdama tā bija, bet kaut kad dzīves laikā nepatika pret biezputru bija kļuvusi par principa lietu.

"Lejā viss rit kā pa akmeņiem," Čakārnis atbildēja Tumsiņam, pa vidam putras stumšanai māgā.

Ja paskatījās no malas, dīvaini ģimeniska idille te šobrīd valdīja.

[Roviela]

Inokentijs tiešām bija pārlieku burtisks. Nez, bija no tiem, kas humoru nesaprot? Sniedziņam iešāvās prātā, bet neko lielu no tā viņš neiztaisīja un turpināja ēst.

Pēc maza brīža sāka uzmākties cita doma, proti, te visu laiku notika kaut kādas avārijas, lai gan baltajam velnam šķita, ka tā gan Peklē nebūtu jābūt, bet šobrīd, ja neskaita jauno darbinieku, kurš arī bija tā kā norimis un vairs uz nerviem nekrita, nekas tāds nenotika. Protams, ja neskaita nebūšanas ar Cerīti un lopiem, kas viņaprāt nebija beigušās. Taisni vai aizdomīgi! Bet tā gribējās mieru un kārtību... Tiesa, tas ar kaut ko atgādināja viņa iepriekšējo dzīvi, proti, ugunsdzēsēji sēž un relaksējas, un gaida, un tad ir izsaukums, un ir jāskrien, bet kad būs tā trauksme, to iepriekš nevar zināt, un sekas arī nē. Sniedziņš nemanāmi nopūtās. Vismaz Cerītis būtu palicis tas vecais, mīļais lampausis! Tikai nez vai tā būs.

[AliceBlack]

Jei bogu gribējās izteikties. Ellē laikam tas skaitījās kā lamuvārds.

Šitie principi. Tumsiņš dzīves laikā bija strādājis lielā uzņēmumā, kur bija daudz šāda veida darbinieku. Kā nekā, ja uzņēmums gan finansiāli, gan visādi citādi vērtē uzņēmumus, tad tur bija gan cilvēki, kas nodarbojas ar tēla veidošanu, efektivitātes izvērtēšanu, sadarbības partneru izvērtēšanu, kā arī šādi tādi ekonomisti. Katrs cilvēks gan bija savādāks un raksturu savietot ar profesiju ne vienmēr izdevās, bet dažreiz - stereotips kas stereotips.

Un šim turklāt mazliet trūka pašsaglabāšanās instinkti, tik dziļi viņš bija. Vai tad nebija tā - kas pielāgojas, tas izdzīvo? Bet te kāpj uz varžacīm jau pirmajā dienā. Viņaprāt, pieņemamāka reakcija būtu bijusi - labi, nākamreiz zināšu.

Čakam viņš pamāja ar galvu, sak - paldies par komentāru. Nekādus dziļākus paskaidrojumus viņš arī nebija gaidījis.

Niezītei viņš neveltīja nekādus komentārus. Vai tad tas bija tik svarīgi, kur viņš šobrīd sēž? Nebija jau nekāda oficiāla svinīga pieņemšana vai sanāksme -kā jau Niezīte bija norādījusi.

Pašam Tumsiņam gan likās, ka šis tad ir nedaudz zemē nomests laiks. Drusku parunājot citi kolēģi varētu šo to uzzināt, kas tad īsti darās ellē. Varbūt justos vēl vairāk piederīgi visam procesam kopumā. Par ko tad citu lai viņi runātu. Laikapstākļiem? Kuru šeit nebija. Vienīgā normālā tēma šeit bija elle. Un pilnīgi viss tad klasificējās kā korporativņiks. Kāda jēga tad bija no kopīgas pie galda sēdēšanas? Varbūt pēc ēšanas procesa bija paredzēta kāda kopēja runāšana? Vai arī visus pēc kārtas viņa sauks kabinetā un katram atsevišķi tiks saruna.

Tumsiņš ēda tik, cik gribējās, pat uz virsu, ja ēdiens uz galda bija pietiekoši, jo pēdējo viņš iztukšot negribēja.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 19.02.2022 13:29

[Mattiass]

„Nu nekas, nekas,” Demeo ļaunais smīns atplauka no jauna, kontrastēdams ar mierinošo balss toni. „Iepliķēsim tevi katrreiz, kad tu izdarīsi ko šķībi, greizi, nepareizi. Gan jau iemācīsies arī bez zīmītēm. Vai arī cietīsi, mēģinot.” Un tad velns sāka ēst.

[echo3]

Pie galda turpinājās kaut kāda stīvēšanās un skaidrošanās, kas Zellītei likās pilnīgi nevajadzīga. Viņa bija pabeigusi ēst sacepto biezputru, cik nu gribēja, un tagad paņēma divus kartupeļus. Tad gan pietiks. Šonakt viņa nebija berzusi gaiteņus. Toties tagad, šķiet, dabūs berzt ar ēdienu nošķiesto galdu, un, varbūt, grīdu arī. Bet vispār... tas nav virtuvenes pienākums, vai arī te kādi iedomājas, ka Zellīte ir istabene? Lai līgst citu velnu vai pārvērš kādu dvēseli.

Ai, tās nav labas domas, bet nu, noskaņojums kaut kā palika tikai drūmāks.

[Ungaarijas ragas...]

Ietūcījis māgā kārtīgu biezputras porciju, Čakārnis paziņoja: "Ļoti šausminošas brokastis, pēc šitādām tikai gulēt."

"Boss," viņš paskatījās uz Niezīti, "ja iebildumu nav, došos tālāk darīt lietas." Ja velnenei nekas iebilstams nebija, tad Čaks arī aizdevās prom, nagiem dzīvespriecīgi noklaudzot pret grīdu. Inokentijs pa to starpu pabeidza ēst savu biezputras devu un tad arī paskatījās uz Niezīti: "Ja es drīkstu, tad arī došos."

[Pūķēns Sāra]

"Dodaties, dodaties," Niezīte ar vēlīgu smaidu ļāva velniem pamest galdu. Nebija vajadzības pie tā palikt, ja brokastis bija apēstas. Arī viņa pati bija pabeigusi ēst un taisījās prom no galda. "Brokastis vienkārši neēdamas. Esi nolādēta, Zellīt," velnene pateicās par gardajām brokastīm. Pēc tam skatiens aizslīdēja līdz Sniegam un Tumsiņam. "Es savā kabinetā būšu pēc īsa mirkļa." To pasakot, Niezīte aiznesa savu bļodiņu uz virtuvi, atslēdza durvis uz pagalmu un aizgāja lūkoties, ko dara Ceris.

[echo3]

Ak tā? Pēc jaunā "pagraba" velna atlaišanas - nesakopjot sacūkoto galdu! - Zellītei beidzot pietika. Velnene arī piecēlās, paķēra tukšu šķīvi turpat no galda un meta ar to promejošajam Inokentijam. - Un kas galdu sakops? Un grīdu? - Tad viņa visiem novēlēja, - Aizrijieties! - un ieskrēja virtuvē, aizcērtot aiz sevis durvis. Tieši pirms Niezīte un Sniegs paguva kārtīgi piecelties un caur virtuvi doties pagalmā.

[Mattiass]

Maize un izklaides, vai kaut kā tā. Ja Demeo būtu popkorns, šobrīd skanētu skaļa kraukšķināšana. Viņš ēda brokastis gardu muti un izbaudīja publiski pieejamās izklaides ar drāmu, kuras pēdējais cēliens risinājās acu priekšā.

[Pūķēns Sāra]

Niezīte atvēra muti, lai pateiktos Zellītei, bet pavāres dusmu izvirdums ļoti veiksmīgi pārtrauca velneni. Sprādziens bija ātrs, bet postošs. Aizvērusi muti, Niezītes iepriekš mierīgā sejas izteiksme bija drūma, skatiens satumsis un aste, velnenei pieceļoties, noplīkšķēja pātagas cienīgumā. Skatiens pārslīdēja pār telpā esošajiem un vietu, kur tika mesta bļodiņa. Ja nu tā bija trāpījusi Inokentijam, viņa gribēja pārliecināties, ka ar darbinieku viss ir kārtībā.

[AliceBlack]

Tumsiņš pēc Zellītes dusmu izvirduma pie sevis nopūtās un palūkojās pa kreisi, lai saprastu, kā Inokentijs uz šo visu reaģēs. Viena bļodiņa gan skādi nodarīt velnam nevar, bet jautājums paliek aktuāls, kurš tad to putru beigās savāks. Varbūt jāielaiž vistas, lai uzknābā.

[Roviela]

Brokastis bija paēstas. Sniedziņš pateicās Zellītei un tad paskatījās uz Tumsiņu. Zellīte sadusmojās, un Sniegs saprata, par ko, lai gan, nudien, Zellītei gan bija raksturiņš! bet, sak', ko īpašu Niezīte gribēja teikt ar to, ka būs kabinetā pēc brīža? Droši vien to, ka viņiem arī turp jāiet pēc brīža.
Ha! Un Niezīte tagad arī izskatījās sadusmojusies! Sniedziņš gan juta tikai zināmu apmierinājumu par to, ka jaunais velns tomēr vismaz dabūja dzirdēt, ko par viņu domā, ja arī bļodiņa netrāpīja. Nu, jā, viņš tiešām neredzēja, trāpīja vai nē.
Nez, kas tālāk? Drīkst iet darīt savas lietas, vai vēl kas būs?

[Ungaarijas ragas...]

Inokentijs arī lieki nekavējās un devās prom, tā kā šķīvis trāpīja vīrietim pa muguru, nokrita zemē un pārškēlās uz pusēm. Jaunizceptais darbinieks pārsteigts pagriezās atpakaļ, nomurmināja pagalam mulsu: "Ē? Pal... Pie Pirmvelna?"

Un vaicājoši paskatījās uz priekšnieci. Niezīte izskatījās īsti... ē... velniškīgi, ar visu to savu astes plīkšķināšanu. Vai viņam tagad būs te arī kaut kas jāsavāc?

[Pūķēns Sāra]

Redzot, ka Inokentijs ir tikai samulsis, velnene pamāja, lai jau viņš droši dodas prom. Viņa pati aizdevās līdz saplēstai bļodai un to pacēla. Niezīte vēl vairāk sadrūvējās, turot rokās postažu. "Bērnudārzs, ne velni…" Sieviete sāka virzīties virtuves virzienā, sagaidot, kad vēl kādi apdāvinātais velns no viņas kaut ko gribēs.