~Zudušie elementi~, [C] [PZP] [ATD] Opcijas

[Kira m.emo.ria]

Mana pirmā lomu spēle, ceru ka jums patiks

Elementu pielsēta ir skaista un apbrīnojama. Katru dienu pilsētā ierodas svešinieki no tālām zemēm, lai ierastos uz pilsētas galveno tirgu, vai arī satiktu četras daiļās elementu sargātājas, kuras sargā pilsētas četrus elementus, un lūgtu no viņām svētību. Pilsētā vienmēr ir prieks un saticība. Bet kopš pazuda elementi pilsētā staigā drūmi ļaudis, prieks ir pamiris un visur ir skumjas. Pilsētā ierodas divpadsmit cīnītāji - ceļotāji kuri viens otru nepazīst bet ir izredzētie. Viņus pazīs četras elementu meitenes. Uguns sargātāja pazīs trīs, Ūdens sargātaja pazīs trīs, Gaisa sargātāja pazīs trīs un Zemes sargātāja pazīs trīs...

Heh... nju tad pieteikumus suutiet man

Šo rakstu rediģēja Kira: 27.10.2005 12:38

[Ungaarijas ragas...]

Narra vērīgi nopētīja vietu, kur viņi bija nokļuvuši. Prātā vēl maisījās domas par lidojumu, Kentaurs, lidoja ar pūķi... Kentaurs! Narra pie sevis pasmaidīja, tad vēlreiz aplūkoja gredzenu. Viņa piesardzīgi mēģināja to uzvilkt pirkstā, bet tad atkal novilka un sameklēja ādas saitīti - gredzenu nedrīkstēja samērcēt, tātad, tas bija jātur kādā drošākā vietā.

OOC: Kas tad īsti vēl ir kopā ar mani?

[Mākoņkaķis Aurēl...]

OOC:Taura,jeb eteerija,UR

Pēc tam,kad Narra bija iemezglojusi gredzenu ādas saitē,viņa pamanīja,ka pirksts ir apdedzināts,bet dīvainākais bija ta,ska viņa neko nejuta.Tātad loģiski,viņas ķermenis nebija imūns pret uguni,bet viņas gars gan.Bet tad jau jārūpēja spar sevīm... Vai apdegumus labāk atdzesēt aukstā ūdenī?

[Ungaarijas ragas...]

Cik dīvaini izskatījās apdgums, kas nesāpēja. Kentaure to vērīgi appētīja, pabakstīja, nekā. tad viņa plūkojās uz gredzenu, bija jārīkojas uzmanīgi, ja viņa negribēja nemitīgi nodarboties ar ārstēšanos.
Kentaure piekarināja lietiņu pie bultu maka. Tad pielika apdedzināto vietu pie kaklā pakārtā kristāla un aizvērusi acis sakoncentrējās, iedomājoties, kā apdegums sadzīst...

[rudo lapu vilcēn...]

Lidojums uz varenā pegasa muguras lika nedaudz aizrauties elpai. Revends bij atļāvis mazajai laumiņai sēdēt priekšā, savadāk no varenā radījuma muguras varētu arī nokrist.
Pegasam nolaižoties Zelta mežā, Revends uzmanīgi noslīdēja no tā muguras. Vējš bija nedaudz sapūtis puiša augumu, jo apmetnis bija palicis pilsētā uz Rerena muguras Tāpat kā soma ar daudzām noderīgām lietām. viņš nedaudz skumji nodomāja. Tomēr skumjas nevilkās ilgi. Meža zeltainais krāšņums lika sirdī ielīt vieglam priekam un laimei, liekot pagaist raizēm.
Saules stari lēja gaismu pār zeltainajiem un sārtajiem kokiem, viegli rotaļādamies ūdenslāsītēs, kas viegli šļakstījās no kāda strautiņa. Pegas bija nolaidies kāda nelielā pakalnītē, kur koki auga retāk un vējš varēja ieskrieties, lai steigtos tālāk.
skaista vieta. Ne? burvis uzrunāja laumiņu.

OOC:Atvainojos par apkārtnes izskata patvaļīgu aprakstīšanu.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Hmm,pagalam dīvaini.Kristāls,kurš parasti darbojās TIK iedarbīgi,škiet šodien nenostrādāja.
Tad Narra kaut ko redzēja paziban kokos.Kas tas bija?Laikam nekas,jo uzreiz likās,ka tos iekustinājuši viena viegla vēja pūsmiņā.Tā laikam bija patiesība,jo visus izredzētos pāršalca auksta,ledaina vēja pūsma...Bet bija taču vasaras beigas!
Iestājās nakts.Pūķis,Radījums,kas nu kuram bija,modri nogūlās pie meža ieejas,pagriezis Sargātājiem muguru.Iekūrās uguns,pati no sevis (svētīta zeme,tik tiešām!),un visiem palika jauki un mājīgi.Namiņos atradās viena melna sega ar simetrisku un krāšņu zvaigni apzīmēta,un kāds mazs groziņš ar piparmētrām un vēl viens,tikpat liels,ar ceļmallapām un citām vieglām ārstnieciskām zālītēm.
Kā arī karte.

OOC:Karti iepostošu mazlietiņ vēlāk...

[Puķu elfs]

Tilia sēdēja uz pelēkā pegaza skausta, apvijusi ap vidukli šķipsnu gargaro krēpju, lai nenokristu straujajā skrējienā, un sasējusi matus pakausī ciešā mezglā, lai nesapinas spārnos. Ne vienreiz vien tā jau bija gadījies. Aiz muguras laumai sēdēja jaunais burvis, un Tiliai, kā jau romantiski noskaņotei būtnei, sirdī iezagās slepenas, tīksmas trīsas.
Zem viņiem zibēja lauki un meži, kalni un ezeri. Barā lidojošās zosis, panikā gāginādamas, pašķīrās, lai dotu ceļu. Tilia paspēja uzsaukt tām sveikas, kad bars jau pazuda tālē, saplūsdams ar mākoņu pelēkumu.
- Jā, šo pasauli tik tiešām ir vērts glābt. Tā ir par skaistu, lai nozustu nebūtības tumsā! - nodomāja lauma, kad sajuta pegazu samazinām ātrumu. Zeme strauji tuvojās.
Lejā pletās mežs. Koki tajā bija vareni, šķita, ka mūžveci. To zari, līdzīgi nenogurstošām, stiprām rokām, turēja kuplos lapu vainagus. Koku lapotnes zeltaini vizēja, sačukstēdamās un klusus dzejoļus skaitīdamas.
Zemi dimbinādams, drīz vien pegazs nolaidās uz neliela pakalna.
Gaiss ņirbēja un miegaini sanēja, vijoties caur zeltainās gaismas savītajam audumam.
Tilia pastiepa rokas uz augšu un saldi nožāvājās, sajutot pēkšņu nogurumu izlīstam pa locekļiem un caur domām. Kā no tāltāla pasaules nostūra līdz laumas apziņai atpeldēja šķietami tik glāsmaina balss, kas teica: - Skaista vieta. Ne?
Balss piederēja jaunajam burvim, kurš jau bija nokā```` no pegaza un stāvēja turpat blakus. Tilia pievērsa tam savas miega pielijušās, sapņainās acis un vāri pasmaidīja: - Jā. Smuki.... Tas ir sapnītis... - viņa nomurmināja, gandrīz noveldamās no pegaza skausta zeltaino lapu pēlī, kas klāja zemi. Te, nez no kurienes uzradies, Tilias sejā iepūta salts, ledains vējš. Smaids, kā sasalis, sastinga uz lūpām. Acis, kas tikko vēl bija lūkojušās miglainajā sapņu pasaulē, plaši ieplētās.
- No kurienes gan tas?
Bet jau pēc mirkļa no saltuma nebija ne vēsts. Zeltainā gaisma, tāpat kā pirms mirkļa, meta cilpas ap koku zariem, gaisā sanēja miers. Lauma, ieķērusies pegaza krēpēs, nošļūca līdz zemei un, noskatīdamās, ka pārējie klusām dodas pie miera, sameklēja divas lielas lapas - liepas un kļavas. Satvērusi tās aiz kātiņiem, Tilia apņēmīgiem soļiem, vilkdama lapas aiz sevis, devās aizdegtā ugunskura virzienā. Labu brītiņu, murminādama tikai sev saprotamus vārdus un gražīgi spārdīdama zemē nobirušās lapas, viņa staigāja šurpu turpu ap ugunskuru, līdz beidzot apstājās netālu no kāda zeltaini sārtām starainām lapām klāta krūma. Neapmierināti ar kāju pabikstījusi kādu nobirušu zariņu, viņa noklāja zemē sārti vizošo liepas lapu un apgūlās uz tās. Kļavas lapu, kurā, labi ieskatoties, varēja saskatīt visu varavīksni, lauma kā segu pārvilka sev pāri un, nomurminādama klusu - Arlabunakti. - aizvēra acis.

Šo rakstu rediģēja Puķu elfs: 24.01.2006 15:00

[Ungaarijas ragas...]

Nebija parastais dziedinošais siltums, kas viegli aizplūda pa miesu. Sāpes un viegls vēsums, it kā kristāls būtu parasts spožs dārgakmens. Pat spožs ne, tāds blāvs. Narra satraucās, bija kaut kas, tam bija jābūt kaut kam patiešām ļaunam, ja jau pat kristāls bija noslēdzies no ārpasaules.
Ausis uztvēra kādu vieglu skaņu, kentaure pameta tajā virzienā acis, kaut kas aizzibēja, viņa paspēra pāris soļus uz to pusi, bet ledainā vēja pūsma lika viņai acumirklī to aizmirst.
Iestājās nakts, Narra jau vēlējās izmēģināt savus spēkus uguns radīšanā, bet tā iekūrās pati no sevis. Pūķis bija nolicies sargāt ieeju mežā, bet vēl jau palika pats mežs. Kentaure paņēma savu loku un bultas un iegājusi koku tumsībā, mazliet nostāk no ugunskura, sāka sargāt. Ap pleciem viņa apmeta tumšo segu, kas bija namiņā, ar zvaigzni uz iekšpusi, tā vismaz noslēpa viņas gaišos matus. Karti Narra jau savlaicīgi noglabāja pie sevis.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 25.01.2006 14:49

[rudo lapu vilcēn...]

Arlabunakti. pasmaidījis par laumiņas rosīšanos, Revends pievērsās zvaigznēm. Uguns turpat netālu tīkami sprakšķēja un izplatīja siltumu, kas lika aizmirst pirms neilga brīža uznākušo salto vēja pūsmu. Burvis nodrebinājās, to atcerēdamies.
Varbūt rīts būs gudrāks par vaskaru? galva sāka pagurt, gan no cdeļa, gan no tā, kas uzzināts. Pirksti niezēja patrenēties vēja savaldīšanā, bet viņš sajutās pārāk noguris. Uztaisīšu vēl vētru šai skaistajā mežā. rūgti nodomājis, viņš devās pie segām.
Labprā'tak viņš būtu gulējis ar savu apmetni ap pleciem, bet tas bija palicis pei Rarana. Nedaduz novaikstījeis un pie sevis pažēlojies, ka draugi nav spējuši tikt viņam līdzi, burvis aptina sev apkārt segu un ieslīga vieglā snaudā, pietiekami trauslā, lai pie aizdomīgākām skaņām pamostos.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Tā viņi gulēja. Ilgi.
Uzausa saule, un visi pamodās. Tiesa gan - viņi bija arī izsalkuši. Bet ēdiena nebija (ja vien neskaita dzeltenos ābolus, kuri te auga tūkstošiem) .
Revends, kurš bija piecēliwes savā pametnē pats pirmais, pārlaida acis debesīm. Un tām pāri pārlaidās melnu putnu bars, tie izskatījās lieli un skumji. Tie devās dziļāk mežā.

[Puķu elfs]

Sīki sīki kukainīši ložņāja gar Tilias pēdām. Mazās, tikko sajūtamās kājiņas viegli kutināja kāju pirkstus. Kukainīši strauji līda uz augšu - pa kājām uz augšu, pār vēderu, pār rokām, pār kaklu. Līdz nonāca līdz acīm. Un visi kā viens ar spožu liesmu sadega, tiklīdz Tilia tos ieraudzīja savā degungalā. Kukainīši līda desmitiem un simtiem bez apstājas - kutināja un uzliesmoja, kutināja un uzliesmoja....

Tilia pamodās strauji, kad vesels kukaiņu murskulis, apžilbinošu liesmu apņemts, izgaisa. Pār seju nevaldāmā dejā griezās saules zaķīši, kurus nebēdnīgi dzenāja no koku lapām krītošās ēnas. Kreisā kāja un roka sūrstēja un tirpa.
Lauma samiedza apžilbušās acis un pagriezās uz muguras. Nogulētā kāja kņudēja.
- Tad lūk, no kurienes tie kukaiņi. - Tilia nodomāja un notrīsēja. Tik dzīvs bija bijis sapnis.
Caur plakstiņiem domās ielauzās nebēdnīgie saules zaķēni, izgaismojot un iztīrot vakardienas noguruma un nakts tumsas pieķēpātos kaktus. Tilia lēni pavēra acis un, slēpjoties aiz skropstu ēnām, vēroja lapu ēnu rotaļu uz dzidro debesu fona.
- Kas tad tas?
Priecīgo gaismas un ēnu deju uz mirkli aizēnoja tumšs plankums. Tilia iepleta acis. Tumšais plankums bija putns - liels un melns. Lēni cilājot it kā nogurušos, smagos spārnus tas slīdēja gar koku stumbriem un zariem. Pirmajam putnam sekoja vēl vairāki, tik pat melni un lieli kā pirmais. Tie sekoja cits citam līdz viss bars nozuda gaismas pielietajā mežā.
Kad putni bija izgaisuši skatienam, Tilia atkal pievērsās koku lapotnēm, bet nez kādēļ jautrā saules staru un ēnu rotaļa bija pazudusi. Saules gaisma šķita pārāk spoža, bez siltuma. Koku lapu asās malas grieza gaismas šaltī neglītus ķeburus. Tilia aizvēra acis. Atmiņas par pamošanās prieku vēl glabājās kaut kur domu kaktā, bet vietu tronī bija ieņēmušas nez no kurienes uzradušās skumjas - dziļas kā pavasara atvari un bezgalīgas kā zvaigžņotas augusta debesis.

[rudo lapu vilcēn...]

Revends klusējot vērās debesīs, aspiedies pret kādu rudens krāsās slīgstošu koku. Viņa ačis bija skumjas, kuras bija uzjundījuši melnie putni, kas nesen bija pārlaidušies pāri meža galotnēm.
Kokos klusi žužoja vējš un jaunās dienas svaigie saules stari silti apspīdēja zemi. Vēl brīdi stāvējis, Revis sarosījās. Pārlaidis skatienu pāri nometnei, viņš klusi nopūtās. Paspēris dažus soļus tuvāk ugusnkura vietai, viņš apsēdās uz zemes un sāa vērties pelnos.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Tilia varbūt nemaz nepamanīja savu vēja kristālu, kurš bija klusām iegailējies segas vidū, bet Revends gan. Tas uzreiz it kā izcēlās no tumšā fona, ar savu gaišo caurspīdību.
Tikmēr pāri pāršalca vēl viens putnu bars, kurš devās nu jau pretējā virzienā, tikai šoreiz daži pamanīja, ka tiem ir apsniguši spārni un no tiem dvesa mirstīgais aukstums...

[rudo lapu vilcēn...]

Skatiens nevilšus pacēlās un pieērsās kristālam, kas bija iedāvāts laumiņai. Kādēļ tas sācis spīdēt? viņš sev jautāja.
Pēc mirkļa viņa skatienu piesaistīja melnie putni, aks pārlaidās paŗi galvai. No kurienes tāds aukstums? viņš klusi nomurmināja unn aizvēra acis, cenzdamies atsaukt kādu siltu vēja pūsmu.

[Puķu elfs]

- Redz, atkal tie tumšie putni. - ciešāk ievīstīdamās raibajā kļavas lapā, noteica Tilia. - Tikai nu tie lido atpakaļ, un, re, tiem uz spārniem tāds kā sniegs. Varbūt šie putni atnesa to saltumu?
Lauma izberzēja acis un pāris reižu sasita plaukstas, cerībā, ka šis troknis un straujās kustības sabiedēs un aizgaiņās uzmācīgās skumjas un aukstumu.
- Klau, sakursim no jauna ugunskuru, būs omulīgāk un siltāk. Un kādēļ tu uz mani tik dīvaini paskatījies? - Tilia jautāja Revendam, jo bija pamanījusi tā jautājošo skatienu pirms mirkļa.

[rudo lapu vilcēn...]

Varbūt. burvis viegli pasmaidīja. Tikai kas tie par putniem? viņš domās piemetināja.
Es? viņš pārjautāja. Akmens, ko tev iedāvāja vēja gars sacis savādi spīguļot. Tas uz mirkli peisaistīja manu skatienu. burvis atbildēja kā taisnodamies. Bet ugunskuru tiešām varētu no jauna aizdegt. Šis tāds pavēss rīts.
Uz mirkli pazuzdams mežā, burvis atgriezās, nezdams sausu kritalu klēpi. Sakaŗtojis tās daudzmaz pieklājīgā ugunskurā, viņš sāka meklēt kabatā kramu. Pēc neilga brīža iesprakšķējās sausās lapas, kuras viņš bija ielicis pamatā, un iedegās smalka liesmi[ņa, kas kāri sāka laizīt zarus.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Tomēr izskatījās, ka sals ir spēcīgāks par uguni sausajās lapās, un tā noplaka. Palika vien mazītiņs oglītes gabaliņš, un tas arī knapi turējās.
Arī kristāliņš nodzisa, bet vējš te pieņēmās, te zaudēja spēku.


OOC:Iesaku doties saprast vēja iemeslu. Iesaku gan.

KOPSAVILKUMS!
JŪS VISI ESAT MEŽĀ, UN IR RĪTS. PĀRI DAŽĀDOS VIRZIENOS PĀRLIDO DĪVAINAS IZCELSMES PUTNI, UN PĒKŠŅI UZNĀK SALS, KAS IR NERAKSTURĪGI ŠIA VIETAI. KRISTĀLI TE IEDEGAS, TE IZDEGAS UN JŪS VISI NOLEMJAT UZZINĀT VĒJA CĒLONI.
Kā arī jūs visi saprotat, ka "dažš labs" ir imūni pret vēja/uguns/ūdens/zemes nodarītām sāpēm. Vēja sūtņi tik labi nejūt ausktumu, kā citi, uguns nesajūt apdegumus, zemnieki nejūt nobrāzumu un ūdens - ūdens sūtņi var ilgāk iztikt ūdenī, nesaaukstējoties, etc. Tomēr pilnībā imūni vēl neesat...

Šo rakstu rediģēja Aura.Sizal.: 31.03.2006 14:28

[Puķu elfs]

Kādu brīdi Tilia sapņaini vērās liesmās. Kā tās vijās un liecās, apskaudamas viena otru, tad atkal bēgdamas un slēpdamās starp malas pagalēm. Lai arī lauma atradās labu gabaliņu nostāk, viņa juta dzīvinošo uguns siltumu. Bet, tas ilga tikai mirkli. Lēnām uguns apdzisa, līdz ar to Tilia atkal sajuta vēsumu. Dziļi ievilkdama elpu, kā pirms mešanās aukstā, dziļā ūdenī, Tilia nometa no sevis lapu, kas tāpat neko daudz nebija sildījusi, un piecēlās.
- Spīguļo, tu saki, - viņa neticīgi noteica, - nu ko tāds akmens var spīguļot, ja atrodas tumsā.
Tai pat mirklī Tilias atmiņā atausa brīdis, kad viņa no Pelēkē kunga rokām bija saņēmusi akmeni; kā tas iemirdzējās, kā viņas rokās bija kļuvis tik maziņš, ka ērti ievietojās vienā plaukstā. Laumas sejā parādījās apjukums.
- Spīguļo! Jā, tas taču var spīguļot! - viņa izsaucās. - Varbūt tas cenšas kaut ko pateikt?
Tilia atkabināja no jostas maisiņu un izpurināja tā saturu sūnās. Uz zaļā paklāja izbira vesela gūzma sīku priekšmetu: akmentiņi, pērlītes, izkaltuši ziediņi, mazmazītiņas krāsainas pudelītes un starp tiem arī kristāla lode.
-Nu? Spīguļo vēl! Saki, ko gribēji teikt!
Bet kristāls klusēja.
Tilia pacēla galvu, izdzirdējusi dīvainus švīkstus.
-Re! Atkal putni! Šie ir savādāki. Kas tos iztraucējis? Ko tie te lidinās, skumdinot mani?
Tā purpinot lauma sāka steidzīgi uzlasīt savu izbārstīto bagātību atpakaļ maisiņā, klusi kaut ko murminot un katram priekšmetam veltot kādu mirkli, te pasmaidot, te neizpratnē saraucot pieri.