Partijas naudas noslēpumi Opcijas

[ils]

No krievu avīzes "Sekretnije materiali 20 veka". Autors Aleksandrs Nadžarovs.

Krievijas varas iestādes pašlaik aktīvi gatavojas atgūt naudu un vērtslietas, kas 1980-to
gadu beigās nokļuva ārzemēs. Pat skolnieki zina par Faberžē olām, Krievijas Impērijas
vērtībām un Kolčaka zeltu. Taču PSKP kases un vērtslietu liktenis nav atklāts vēl līdz šim.
Tā pazuda no valsts mazāk kā pirms 20 gadiem, bet šodien pat termins "partijas zelts" ir
sācis aizmirsties.

Absolūti slepeni.

1997. gadā toreizējais prezidenta Jeļcina lietvedis Pāvels Borodins piezīmēja mūsu sarunā:
"Mans jaunais vietnieks mazāk kā pusgada laikā paveica to, ko es nespēju panākt vairāku gadu
garumā - viņš ir saskaitījis visus mūsu īpašumus ārzemēs".
Jauno Kremļa saimniecības pārziņa vietnieku sauca Vladimirs Vladimirovičs Putins. Jau mēnesi
pēc šīs sarunas Putins vadīja prezidenta administrācijas kontroles pārvaldi, tad ФСБ, Ministru
Padomi un pēc tam ieņēma augstāko valsts amatu. Taču pat augstākā amatā esot, viņam
neizdevās tālāk izkustināt izvesto vērtību lietu.
Par tā saukto "partijas zeltu" 90-to gadu beigās jau zināja daudzi. Prezidenta administrācijā
arī šodien apgalvo, ka viss ir saskaitīts līdz pēdējai kapeikai, ieprotokolēts un iešūts arhīvā.
Mēģināsim saprast, vai tiešām tas ir tā. Ar pierādījumiem gan nebūs tik vienkārši, jo šādas
operācijas vienmēr tika veiktas zem grifa "Pilnīgi slepeni" un PSKP CK arhīvā tika turētas tā
saucamajā "īpašajā mapē".
Patiesību sakot, šajā lietā slepens bija absolūti viss. Piemēram, kādā veidā pāri robežai tika
nogādāta partijas nauda. Visu 1991. gadu desmitiem "tūristu" civīlajā stiepa vilcienos un lidmašīnās
čemodānus ar "melno piķi".
KF Ģenerālprokuratūrā pastāstīja, ka Maskavā izdevumu stingru uzskaiti pārzināja tikai četri
cilvēki. Lūk, kas notika ar trijiem no viņiem mazāk kā divu mēnešu laikā pēc 1991. gada augusta
puča. PSKP CK lietu pārvaldes priekšnieks Nikolajs Kručina izlēca no CK mājas devītā stāva loga.
Drīz pēc tam, ne mazāk mīklainos apstākļos no dzīves aizgāja viņa priekšgājējs šajā amatā
Georgijs Pavlovs. Vēl pēc dažām dienām no 12 stāva loga izlēca bijušais PSKP CK starptautiskās
nodaļas vadītāja vietnieks Dmitrijs Lisovoļiks. Dzīvs palika tikai viens cilvēks. Personīgās
drošības dēļ sauksim viņu, piemēram, par Smirnovu un parunāsim par viņu vēlāk.
Tagad - pēc kārtas.

Prokurora izmeklēšana.

Kādu gan summu sastādīja PSKP CK kapitāli un kā tie nokļuva ārzemēs? Ar šo jautājumu "SM"
redakcija vērsās pie jurista, kurš 90-to gadu sākumā vadīja Ģenerālprokuratūrā izmeklēšanu par
"partijas zeltu". Šodien Sergejs Aristovs strādā par statssekretāru, tas ir KF Transporta ministra
pirmo vietnieku.
Nesenā vēsturē viens no valsts labākajiem izmeklētājiem uzskata, ka par daudzmiljardu zaudējumiem
runāt nav vērts. Vismaz lietā par partijas kapitālu izvešanu. Un min sekojošus faktus. Pavisam
kompartijai tās valdīšanas desmitgadēs naudas uzkrājums bija 7,5 miljardi rubļu jeb 11 miljardi
dolāru pēc toreizējā, stipri pazeminātā kursa. Šos ciparus apstiprina speciālas revīzijas un ekspertīzes
materiāli, kuriem Aristovs pilnīgi uzticas.
80 % no šīs summas sastāda 20 miljonu padomju komunistu biedru naudas maksājumi. 20% ienesa 200
partijas izdevniecību, masveida kinonoma un citas PSKP komercdarbības. Visu šo naudu bijušais prokurors
atgrieza Krievijas budžetā, kas pēc viņa vārdiem nebija nemaz tik grūti, jo to nebija paguvuši iztērēt,
bet 1992. gada inflācijas laikā tā zaudēja savu vērtību.
Tagad par ceturto cilvēku, kas zināja par PSKP CK starptautisko finansu darbību, "Smirnovu". Viņš
vadīja laikam pašu slepenāko valsts finansu organizāciju - PSRS Centrālās bankas Fondu Nr. 1. Šis
fonds ietvēra 85% no padomju partijas naudas (bet precīzāk - no padomju budžeta slepenajiem
punktiem), apmēram 15% piemaksāja "tautas demokrātijas valstis".
Fonda Nr. 1telpa ir saglabājusies un atrodas vienā no Krievijas Valsts bankas slepenajām krātuvēm
Maskavas nomalē. No šī fonda vairāk nekā pusgadsimtu nelegāli tur esošā valūta tika sūtīta
"brālīgajām kompartijām". Tās bija, ja ne padomju izlūkošanas filiāles, tad PSRS ietekmes aģentes
jau nu noteikti. (Šajā sakarā var atcerēties neseno vēsturi ar NKO - nekomerciālajām sabiedriskajām
organizācijām, kas eksistēja par ārzemju naudu un sekoja demokrātijas attīstībai Krievijā).
Pati procedūra izskatījās apmēram tā. Palīdzības jautājumus aizrobežu kompartijām risināja PSKP
CK Sekretariāta sēdēs. Pēc pat šodien slepenajiem protokoliem iznāk, ka sēdes vadītājs ziņoja:
ienācis iesniegums no ASV kompartijas vadītāja biedra Gesa Hola (viņš arī Arvo Gustavs Halbergs).
Lieku priekšā izdalīt amerikāņu biedriem šogad 2 miljonus dolāru.
Pretī parasti neviens neuzstājās. Tādā pat veidā tika apmierināti iesniegumi no Itālijas, Spānijas,
Anglijas un dažām Indijas kompartijām (pavisam Indijā bija kādas 24 kompartijas). Sekretariāta
lēmumu apstiprināja PSKP CK Politbirojs. Šī iemesla dēļ tas pat netika sasaukts. Dokumentus iznēsāja
feldjēgeri. Partijas sinklita locekļi tos parakstīja it kā neklātienē.
Pēc tam papīrs tika nogādāts PSRS VDK Pirmajai Galvenajai pārvaldei (ārējā izlūkošana). Izlūkošanas
virsnieki gāja pie mūsu "Smirnova" un saņēma naudu attiecīgā valūtā.
"No tālā ceļa atgriežoties" VDK darbinieki atveda kvītis par naudas saņemšanu, kuras bija parakstījuši
brālīgo kompartiju vadītāji. To tekstus bijušais prokurors Aristovs atceras vēl tagad: "Es, tāds un tāds,
saņēmu 230 grāmatas". katra "grāmata" nozīmēja 1000 ASV dolāru vai vietējās valūtas ekvivalentu citās
valstīs. Šādu izdevumu "biblioteka" tad arī sastādīja to pašu "partijas zeltu" jab Fondu Nr. 1.
Līdz šim laikam tā kopējais apjoms nez kāpēc nebija zināms. Laikam jau ne visai lielās summas dēļ.
Bijušais izmeklētājs Aristovs min, ka runa varētu iet par 560 miljoniem dolāru. Un tas viss 60 gadu "cīņas"
laikā. salīdzinājumam pateikšu, ka tikai pagājušajā gadā ASV Kongress izdalīja 85 miljonus dolāru
"Krievijas demokrātijas un ekonomisko reformu atbalsta programmai".
Interesanti, ka kaut kādu daļu no nelegāli izvestās summas Aristovam izdevās atgūt. Runa ir par summām,
kas nonāca aiz robežas, bet dažādu iemeslu dēļ netika atdotas adresātam.

Banka, kas pārsprāga.

Esmu pārliecināts, ka cilvēks ar kristāltīru reputāciju Sergejs Aristovs ne par nieka tiesu nav samazinājis
nevienu ciparu un ir patiess līdz galam. Cita lieta, ja jūs domājat, ka viņš ir uzskaitījis visu, kas tika izvests
pie Staļina, Hruščova, Brežņeva un Gorbačova. Protams, ka tas nav tā. Izmeklētājs nodarbojās ar "partijas
zeltu" tikai tādā sakarā, kā šo problēmu saprata viņa priekšnieki. Un kuri kaut kā pārsteidzoši ātri nodrošināja
viņam pāreju uz citu darbu. Cita starpā, 80-to gadu beigu - 90-to gadu sākuma PSKP funkcionāri praktizēja
visdažādākās partijas kapitālu "izkārtošanas" metodes ārzemēs.
Piemēram, sākot no 1960-tiem gadiem līdz pašam PSRS kraham visā pasaulē notika komercoperācijas,
lai atbalstītu "draudzīgas firmas". Viens no bijušajiem padomju naftas ministriem (starp citu, atsēdējis ne
mazu termiņu par savu "erudīciju") stāstīja, ka tieši atklātā jūrā padomju matroži pārsūknēja naftu aizrobežu
tankeros. Valūtu par šo naftu mūsu kapteiņi saņēma skaidrā naudā.
Daudzos gadījumos nauda, ko deva ārzemju partneri, atgriezās Savienībā ar sankcionētu sešu mēnešu
aizkavēšanos. Vai arī vispār neatgriezās, bet tikai ieguldīta "lietā", kas deva ne mazu peļņu. Šeit es esmu
pārliecināts, ka arī runa bija tikai par PSKP naudu, jo partija strikti kontrolēja jebkuras finansu operācijas.
Šajā ceļā bija arī neveiksmes. 70-tos un 80-tos gados padomju ārzemju bankām
vēlās pāri aizdomīgu bankrotu vilnis. Starp citu, Parīzes, Londonas, Cīrihes, Singapūras un citas bankas, kas
strādāja uz padomju līdzekļu bāzes, nodarbojās ar tradicionālajām kredītu - finanšu operācijām tikai acu
aizmālēšanas dēļ. Caur tām notika naudas maksājumi "vajadzīgiem cilvēkiem", gāja tirdzniecība ar padomju
zeltu un naftu. tad, lūk, 1997. gadā pārsprāga Cīrihes "Vostokhandelsbank".
Bankrota summa pārsniedza gada algu fondu visiem Padomju Savienības strādājošajiem ārstiem un skolotājiem
kopā - 337 miljonus dolāru. Par to prokuratūra tikai pakratīja pirkstu pret padomju puses bankas direktoru.
Tas atstāja visai jūtamu mākslīga bankrota iespaidu.
Starp citu, visas "sovzagranbankas" kūrēja tagadējais kandidāts uz Krievijas prezidenta amatu Geraščenko.
Viņa uzraudzībā tad arī lielākā daļa no tām bankrotēja.

Pēc izlūkošanas datiem.

1992. gada ziemā uz pieņemšanu pie toreizējā prezidenta administrācijas vadītāja Petrova atnāca divi
ģenerāļi no Aizsardzības ministrijas Ģenerālštāba armijas izlūkošanas vadības. Lai nenotiktu slepenas
informācijas noplūde, viņi bija spiesti griezties caur Petrovu pie valsts galvas, apejot savu priekšniecību.
Lieta bija tā vērta. Ģenerāļiem Vaganovam un Gusevam bija izdevies atrast 11 miljardus ASV dolāru,
kas tika izvesti pēc PSKP vadības pavēles un glabājās vienā vācu un divās austriešu bankās. Šo naudu
varēja atgūt tikai vienā veidā: samaksājot pari pusmiljonu kukuļus diviem banku ierēdņiem, lai tie sagādātu
"maksājumu" kopijas, kas izrakstītas uz rēķinu īpašnieku vārda. Šie īpašnieki bija VDK virsnieki, kas dzīvoja
minētajās valstīs zem sveša vārda. Viņi precīzi zināja to, cik "dzīvei" var tērēt paši un cik jāizsniedz tiem,
kas pateiks "brīnumvārdus".
Bet, tā kā "brīnumdaru" vārdus noskaidrot neizdevās, Vaganovs ar Gusevu lika priekšā nodarboties ar
zināmu šantāžu. Tas liktu nelegāļiem nostāties izvēles priekšā: vai nu nāves spriedums pēc 90-to gadu
sākuma likumiem par "nelikumīgām valūtas operācijām noziedzīgas grupas sastāvā", vai arī miljardu pārvešana
uz Dzimteni un iespēja legāli strādāt ar tiem. Saprotams, ka Krievijas likumdošana oficiāli neko tādu
nevarēja veikt, tāpēc ģenerāļi griezās pie valsts galvas.
Nav zināms, vai Boriss Nikolajevičs deva atļauju šādai slepenai operācijai. Tagad arī pajautāt to viņam nav
iespējams, bet viņa administrācijas bijušais vadītājs par šo jautājumu runāt nevēlas.
Kas attiecas uz diviem izlūkošanas dienesta ģenerāļiem, tad viens no tiem. Vladimirs Vaganovs, izmantojot
bagāto izlūka nelegālā darba pieredzi, ir nogājis dziļā ēnā. Otrs, Krievijas armijas Ģenerālštāba Galvenās
izlūkpārvaldes priekšnieka pirmais vietnieks ģenerālpulkvedis Gusevs pēc savas vizītes Kremlī, pēc
pāris nedēļām gāja bojā. Visai mīklaini, diezgan mākslīgā autokatastrofā.

Viņš pārāk daudz zināja.

Jautājums, ja bijušajam prokuroram Aristovam ir taisnība un PSKP nauda ir uzskaitīta līdz pēdējai kapeikai,
tad no kurienes tik daudz traģisku gadījumu? Jo "pašnāvnieki" no PSKP CK un ģenerālis Gusevs nav vienīgie
cietušie, kuriem ir bijis kaut kāds sakars ar slaveno "partijas zeltu".
Piemēram līdz pat šim laikam pieklibo ar labo kāju bijušais izlūkošanas apakškomisijas priekšsēdētājs un
Valsts Domes priekšsēdētāja vietnieks Vengerovskis. Vienā no četriem pret viņu vērstajiem atentātiem
Aleksandru Dmitrijeviču vispār glāba tikai nejaušība: killera pistole neizšāva, kad tas mēģināja veikt kontroles
šāvienu galvā.
Pēc tādiem "piedzīvojumiem" bijušais parlamentārietis vairāk nodarbojas ar ar filozofēšanu, nevis konkrētu
datu sniegšanu. Taču arī viņa pārdomas ir pietiekoši interesantas.
Krievija tomēr ir ļoti bagāta valsts, Vengerovskis domā, ja tik sekmīgi darbojas savu parādu izmaksas laukā.
Tur mēs esam apsteiguši pilnīgi visus. Tikai nez kāpēc zeltu, kas nokļuva ārzemēs no Nikolaja Otrā un Staļina
laikiem, naudu, kas tika nozagta Gaidara reformu periodā, mēs nez kāpēc atpakaļ neprasām.
Pēc Vengerovska datiem, Jeļcina klans rūpīgi sekoja visam, kas bija saistīts ar valsts ārzemju aktīviem.
Patiesi, ne jau honorāri no pirmā Krievijas prezidenta pāris grāmatām kļuva par viņa "ģimenes" tagadējās
finansiāli-ekonomiskās bagātības ķīlu.

"Krolls" pilnvarots paziņot.

Tikai nedaudzi zina, ka detektīvu-konsaltinga firma ar pasaules vārdu "Kroll Internešnl" pēc Gaidara valdības
rīkojuma kopā ar pazīstamo "Pinkerton" nodarbojās ne tikai ar "partijas zelta" meklējumiem, bet arī ar citiem
PSKP funkcionāru finansu projektiem. Tieši tāpēc "Kroll" honorāra summa sasniedz žilbinošu ciparu - 20 miljonus
dolāru.
Lai gan eksprokurors Aristovs runā tikai par izmaksātiem 2 miljoniem. Taču Aleksandrs Vengerovskis spriež:
"Krolls" savā laikā oficiāli ir vērsies pie Krievijas varas iestādēm ar jautājumu, vai pasūtītais darbs ir izdarīts?
Un saņēmis tikpat oficiālu atbildi: jā - izdarīts. Pēc kā nauda esot izmaksāta pilnībā. Jautājums, vai bija vērts maksāt,
ja runa uetu tikai ar Aristovam zināmajiem pusmiljarda dolāru pārvedumiem? Protams, nē. Aleksandrs Vengerovskis
saka: "Krolls" savā ziņojumā uzskaita daudzus īstus finansu rēķinu numurus, komercorganizāciju nosaukumus un
konkrētu fizisku personu vārdus - īpašniekus tik lieliem īpašumiem, ko viņi nekad nespētu izskaidrot ar traki lielu
darbu daudzu gadu garumā.
"Kroll International" bija ar mieru sniegt jebkuru palīdzību, lai atgrieztu milzīgās summas "vēsturiskajai Dzimtenei".
Tikai Dzimtene vēl šodien nesteidzas sākt vajadzīgās procedūras. Gaidars - tas vienkārši piesargājās no iegūto
datu publicēšanas. Pēc "SM" ziņām šie dati joprojām guļ kaut kur Krievijas Finmina dzīlēs. Bez Gaidara šos
"Krolla" pētījumu datus vēl zina divi bijušie KF finansu ministra vietnieki Andrejs Vavilovs un Mihails Kasjanovs.
Vai šeit neslēpjas viņu fenomenālā nenogremdējamība?
Pirms padomju varas paša gala PSKP ar plašu žestu izšķieda daudzus miljonus rubļu un milzīgas "nevienam
nepiederošas" vērtības, tas ir, visas tautas mantu. Tā gigantiskas summas no PSKP CK rēķiniem tika pārskaitītas
uz "Autobanku", kuru vadīja bijušā PSRS finansu ministra vietnieka sieva. Interesanti, ka Rajevskas kundze ir ar mieru
atgriezt partijas naudu jebkuram kompartijas mantiniekam. Tikai 15 gadu laikā neviens pat nav griezies tiesā,
lai šīs savas tiesības pierādītu.
Tā nu ar "Kroll International" ziņojumu pa šiem gadiem ir noticis tikai viens, tas ir apaudzis ar slepenību.
Runā, ka pasaulē nekas nezūd bez pēdām. Un ka pagātnes vienmēr ķeras tagadnei "aiz stērbelēm".
"Partijas zelta" stāsts ir ļoti samudžināts un daudzslāņains, tāpēc pie tā nāksies atgriezties ne reizi vien
visdažādākajos aspektos.
Pēc mūsu ziņām tuvākā nākotnē kompetentiem orgāniem būs jāpēta padomju ārējo ekonomisko organizāciju
līdzekļu pazušana un nonākšana šo kantoru vadītāju personīgajos īpašumos. Tā, piemēram, bijušais
"Avtotraktoroeksporta" viceprezidents kopā ar ieinteresētu personu grupu vienā stundā kļuva par šīs
organizācijas tirdzniecības un servisa tīklā īpašnieku ārzemēs. Tajā pat brīdī mūsu KamAZ-u un traktoru pārdošana
strauji gāja mazumā, jo vairs nebija, kur tos pārdot un apkalpot.
Starp citu, vienam no galvenajiem "Avtotraktoroeksporta" privatizatoriem tagad ir parādījušās citas rūpes -
valsts rūpes. Krievijas valdības pirmā vicepremjera vietas izpildītājs Aleksandrs Žukovs vada tās finansu bloku...
Bet pie mums [tas ir Krievijā] un Rietumos joprojām - klusums. Daudzas iesāktas lietas par neiedomājamām
naudas summām, nekustināmo īpašumu, Krievijas ierēdņu un organizēto noziedznieku biznesu netiek pabeigtas, jo no
Krievijas ziņo - viss ir kārtībā. Bet, ja nav oficiālas izmeklēšanas valstī, no kuras ir atnākusi aizdomīga nauda,
kaut ko izdarīt aiz tās robežām ir nāvīgi grūti.

[Elony]

Ļoti labs raksts par šo tēmu.
Atceros lasījis kādu Daņila Korecka romānu, kur bija runāts arī par to, kā CK un pats Ģenerālais dot lielas summas "pabalstīt" PSRS draudzīgos režīmus un partijas. Un kā bijusie čekisti uztaisa banku no mirstošās partijas līdzekļiem.
Romāns paliek romāns, bet ir taisnība, ka komunisti ārzemēs vienmēr barojušies no PSRS kabatas. Un aprijusi ne miljonus, bet miljardus. Cik patiesībā pazudušas summas, to tiesām var tikai minēt. Bet domāju, ka tās pārspēs jebkuras mūsu iedomātās versijas.