Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Beppo]

— Aūūč! — šoreiz sāpju kliedziens bija patiess un arī krietni skaļāks. Ingrīdu lēnām pārņēma panika. Viņš brien ezerā. Ūdenī. Ingrīda neprot peldēt. Un acīmredzami šis ir nolēmis doties ārpus mājas teritorijas, kas naktī nav pati labākā doma. Neko daudz spirināties gan sieviete neuzdrošinājās, vien žēli noskatījās pakaļ savam lokam. Vēl jau, protams, bija duncis pie jostas, bet pie tā viņa klāt netika.

[Mattiass]

Pēc pirmā šoka vēl jau bija pulsējošas sāpes pakaļā. Tipāžs aizbrida līdz vietai, kur kājas neķer dibenu (kaut viņam tas bija tālu) un īsu brīdi nopeldēja, lai atgriezties krastā jau otrā pusē.

— Aizver muti! Vai arī es pievēršu tevi! — nesējs aktīvi izrādīja neapmierinātību pret tik nemierīgu nesamo.

Aleksandrs atskrēja gana tuvu, lai tumsā izšķirt, ka ražena auguma tēvainis naski stiepj projām Ingrīdu, aizsargādams ar viņu savu galvu.

[Elony]

Aleksandrs cenšas tikt gana tuvu klāt, lai varētu šaut un ar lielu iespēju arī trāpīt. Proti, viņš skrien, apstājas un tad šauj. Šauj milzenim labajā kājā, celī.

[Mattiass]

Aleksandrs trāpīja.

Milzenis vareni (un skaļi) nolamājās, tad nokrita uz veselā ceļa un, ar pārcilvēcisku gribasspēku pāris vilcienos aizkļuvis aiz tuvējā koka, tur arī palika.. Nebija skaidrs, ko viņš tur dara (ja vispār), ja nu vienīgi klusu ņurdēdams pārlaida ar roku pār celi, kurš noteikti bija sašķaidīts, un to atrāva. Atkal nolamājās. Izvilka kaut ko no kabatas un ar aižņaugtu rūcienu pietuvināja to ievainotajam celim. Ingrīda tāpat vien kūļājās šim uz pleca un nešķita, ka milzeni tas diži uztrauktu.

[Beppo]

Tēvainim brienot ar vien dziļāk ūdenī un loģiski arī Ingrīdas galvai tuvojoties arvien tuvāķ un tuvāk ūdens līmenim, sievietei pamazām piezagās panika. Viņa neprata peldēt.
— Tu mani noslīcināt gribi?
Taču vārgais protests, šķiet, neatstāja nekādu iespaidu uz to būtni. Galvu pacelt Ingrīda varēja minimāli, arī atliekties ar visu ķemeņa augšdaļu nevedās pārāk labi, kā nekā, viņas mīkstumos joprojām atradās asmens, un pienāca neizbēgamais brīdis, kad viņas galva pakļuva zem ūdens.

Tas bija auksts. Un slapjš. Ingrīda it nemaz nebija radusi pie šādas situācijas. Nē, nu protams, ka viņa zināja, ka jāaiztur elpa. Teorētiski. Praktiski viņa iekliedzās zem ūdens, ierāva plaušās ūdens, protams, ķermenis uz šādu nedabīgu stāvokli reaģēja ar klepu, kas nogādāja vēl vairāk ūdens plaušās.

[Elony]

Aleksandrs meklē iespēju tikt viņiem tuvāk. Ja vajag peldēt cauri ūdenim, lai tiktu zem žoga, tad viņš to dara. Bet pacenšas nebūt ūdenī pārāk ilgi, jo tas brūcei vispār nav derīgi. Asinsvadi sašaurināsies un neļaus sarecēt asinīm. Bet nedrīkst šim ļaut aizstiept Ingrīdu.

[Mattiass]

Priekšmets milzeņa roka bija pincetes tipa knaibles, ar kurām viņš, nespēdams noturēt sāpju rēcienu, izrāva no sevis lodi. Pašķīda asinis. Celis pilnīgi noteikti nebija lietojams, un indivīds ar roku palīdzību izstiepa kāju sev priekšā.

Nākamais, ko milzenis izdarīja — uzlēja no blаšķei līdzīga trauka sev kaut ko uz ceļgala. Tas izraisīja līdzīgu sāpju reakciju. Pēc tam viņš, pagriezis sānis Ingrīdas, kura turpat uz zemes mētājās blakus, galvu, spēcīgi uzspieda Ingrīdai uz krūtīm (gandrīz līdz ribu salūšanas robežai) un pagrieza viņu sānis. Izņēma viņai no pēcpuses nazi, noslaucīja pret sūnām un sāka gaidīt.


Aleksandrs, noniris zem ūdens, nokonstatēja, ka zem žoga panirt neizdosies — tas balstījās ezera dibenā, gluži kā sauszemes daļa — zemē. Nāksies tomēr peldēt pa garāko ceļu — apkārt vietai, kur žogs ezerā beidzas. Pārāk tālu no krasta jau tas nebija, daži metri.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 11.11.2009 16:05

[Elony]

Ja tā, tad viņš tā arī dara. Pie tam iebāž pistoli makstī, jo viena roka tik un tā tur drēbi pie brūces. Bez rokām airēties grūti.

[Mattiass]

Ne pārāk iespringdams, milzenis panāca to, ka no Ingrīdas izlīst laukā tas ūdens, ko viņa bija sarijusies. Pēc tam paņēma nazi tā, lai varētu mest, par kaut ko nosmīkņāja, un sāka gaidīt.

Pēc brītiņa plunčāšanās Aleksandram izdevās visai veiksmīgi appeldēt sētu. Vienīgi, ka viņš pastāvīgi zaudē spēkus, neskatoties uz visu savu izturību.

[Elony]

Nu, viņš ar kājām satausta zemi, izvelk pistoli un skatās apkārt, lai redzētu to milzeni. Lien uz viņa pusi, ja neredz un nedzird, uzvedas klusi.

[Mattiass]

Milzenis pārlieku neslēpjas tādā ziņā, ka neslēpj savu klātbūtni. Toties aizlīdis aiz koka drošībai. Vēl Aleksandrs neizbēgami ievēro kādu citu ainavas elementu — turpat uz sāna noguldīto Ingrīdu, acīmredzot, bezsamaņā.

[Elony]

Aleksandrs gāja apkārt kokam no otras puses, ne tās, kur bija redzama Ingrīda. Centās iet klusi, piecu metru distancē no koka. Vajadzēja vispirms to tipu paņemt uz grauda.

[Mattiass]

Brīdī, kad Aleksandram tā kā būtu vajadzējis saskatīt tipu aiz koka, viņa virzienā lidoja nazis, kurš ne pārāk dziļi trāpīja labajā bicepsā, taču no brūces tūlīt arī izkrita un nokrita zemē. Nu Aleksandrs ieraudzīja arī naža metēju — tas tips joprojām savainots sēdēja uz zemes, un, aizmetis savu ieroci, acīmredzami vairs neko darīt negrasījās. Saprotams, pārāk priecīgu ģīmi arī nerādīja — drīzāk aizkaitinājumu.

[Elony]

Aleksandrs saviebās un gandrīz nokrita uz ceļa. Viņš neizšāva un nevar zināt, vai tas bija labi vai slikti. Bet lai arī labā roka tagad sāpēja, nevarēja pistoli pārlikt otrā rokā. Nāksies pagaidām paciesties.
Aleksandrs centās saprast, cik tālu būtu līdz vārtiem no šejienes.
"Nost no sievietes. Gulies zemē un rokas aiz galvas. Piecas sekundes, pēc tam tev sašķaidīšu otru kāju.Aleksandrs noteica.
Viņš negribēja šo tipu nošaut, tad nebūs ko pratināt, bet sakropļot - tam viņam nebija mirālu problēmu.

[Mattiass]

— Sievietei uz rokas ir pentagramma. Tā kā ej d­irst. He he, — milzenis nosmēja. — Tāpat nespēsi mani nekur aiznest.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 13.11.2009 16:50

[Elony]

"Tad jāparūpējas, lai tu nekur netiec." Aleksandrs noteica un darīja to, ko bija teicis - šāva pa milzeņa otras kājas celi.

[Beppo]

Atžilbšana bija saistīta ar klepus lēkmi, kas par laimi atbrīvoja Ingrīdas plaušas no pēdējām ūdens paliekām. Viņa piecēlās sēdus, lai labāk izklepoties, un brīdi neko sev apkārt nemanīja. Tad atskanēja šāviens. Ingrīda sarāvās un metās uz tuvākā krūma pusi, aizsegā. Šī vieta šķita pārāk atklāta, neatkarīgi no notiekošā.

[Mattiass]

— Ā, sučka, — milzenis sāpēs norēcās.
— Varonis atradies. Ja ne es, tad kāds cits šo nocels. Tas viss viņai uz plaukstas rakstīts.

Kā šķiet, viņš negrasījās neko pasākt.

[Elony]

Redzot, ka Ingrīda ir dzīva un kustās, Aleksandrs uzsauca sievietei: "Tas esmu es, Aleksandrs. Tev viss kārtībā?"

Pēc tam pievērsās gūsteknim.
"Vai kāds cits ir šeit? Bez jums diviem? Runā un es nešaušu vairs. Runā ātri, ja es zaudēšu samaņu, tad pirms tam nošaušu tevi." viņš bez liekām emocijām teica. Aleksandrs bija arī dusmīgs, bet sāpes un pārdzīvotais neļāva tam pilnā mērā izpausties, pašlaik viņš centās nenoasiņot un nezaudēt modrību.

[Mattiass]

— Nu, vēl esat jūs. Mēs atnācām divatā.
Milzenis nospļāvās un īsi, sāpīgi nosmējās.
— Tu vairs neesi bīstams. Turklāt tūlīt pats atslēgsies, šauj vai nešauj.