Trakonams, Tas, ka esat traki, nenozīmē,ka jārakstas nesakarīgi! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Bija maija vakars, visi darīja to, ko bija ieraduši un pamazām gaidīja vakariņas. Spīdēja saule, dziedāja putni un likās, ka siltais gaiss iemidzina. Pēkšņi iečabējās kokiem lapas, putni pārtrauca dziedāt. Noviļņojās zāle. Pār viņiem pārskrēja silta gaisa straume, kas it kā aizskāra viņu dvēseles, un pazuda. Kāds putns atsāka dziedāt, bet viņu pārtrauca vēl viena gaisa straume, kas jau nāca ar liegu mūziku. Šoreiz tā palika un likās, ka tā virpuļo mūzikas ritmā, kas pieņēmās spēkā. Pēkšņi viss pārtrūka. Atkal spīdēja saule, putni atsāka dziedāt un likās, ka nekā nebija.



Visi lēnā garā sāka taisīties, lai ietu iekšā uz vakariņām, pēdējā mirklī tika pabeigti darbi un citas lietas. Vakariņas, kas parasti tika pasniegtas jau sešos, šoreiz kavējās un tas lika visiem atcerēties par atgadījumu ārā.

[Tējas Tantiņa]

Natālija ievēroja jokaino. Esiet mierīgi, es jūs izglābšu! Paga, paga... nolādēts, kurš atņēma man zizli? Ā, te jau tas ir, uzmanieties, es to aiztriekšu! viņa teica skaļi un organizatoriski. Viņa bija izvilkusi savu ''zizli'' (prostu koka nūjiņu) un centās ieraudzīt to, kas uzbruka. Viņa samiedza acis, turot zizli gatavībā. Viņa jau zināja kādu lāstu pielietot. Reizē viņa zināja arī to, ka gribas ēst. Dīvainības jau izbeidzās un meitene nopūtās Ak, palaidām garām... nekas, neuztraucieties, dārgie aizstāvāmie, nākošreiz es to nonāvēšu! Natālija sakārtoja blondos matus. Viņa nespēja saprast ar ko gan viņai ir darīšana...

OOC: bāc, es nespēju notēlot jukušo (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Šo rakstu rediģēja Frozen Cherry: 02.12.2006 18:18

[Darka]

Cik ilgu laiku jau es šeit esmu? Sebastians vērās spoguļattēlā, tas bija tas pats vecais Bastians ar saviem ugunssarkanajiemmetiem, sarkanajām acīm un neizlēcošo apģērbu, pietika jau ar pārējo kas šeit izlēca. Kaut vienreiz tas viss beigtos.

Bet tas nebeigsies! Es Tevi nepametīšu Sebastansito! Spoguļa tēls piepeši sāka runāt ar viņu. Patiesībā, tas Sebastianu nepārsteidza, tā notika bieži, bet ārstiem par to viņš neteica, pat Rafaels - viņa spoguļattēls, kas bija viņu ievedis šai trako namā, tā bija ieteicis. Bastians saprata, ka tā būs labāk, jo kā nekā viņš vēlējās tikt laukā no šejienes, lai cik labi te nebūtu. Un Rafaels vēlējās to pašu - citu iemeslu pēc.

Sebastianu piepeši pārņēma vērgums, acis apmiglojās, viņš zināja, ko tas nozīmē, bija Rafaela laiks uzdarboties.

Nu ko Bastian, laiks uzkost! Fiziski ne kas nemainījās, puisis bija stāvējis pie spoguļa, tā pat kā iepriekš, tikai tgad attēls bija Bastians, Miesa bija Rafaela varā. Piekārtodams savas rudās šķipsnas, puisis lēnā solī devās uz ēdnīcu, pa ceļa pamanot "Mazo raganiņu". Ah šī mazā m`i`a! Ja vien es viņu ievilinātu savā istabiņā.... Smaids uz sejas nedaudz izkropļojās. Es viņai parādītu īstu burvju nūjiņu!

Labdien, Natālijas jaunkundz! Rafaels tēloja Sebastianu, ar savām pretīgajām laipnībām, lai tik citiem izpatiktu. Visus piežmiegšu viens palikšu! Vai pavadīt Jūs līdz ēdnīcai?

Šo rakstu rediģēja Darka: 02.12.2006 18:35

[SilverDove]

Adriana devās iekšā vakariņās. Ēst nemaz negribējās, tik ja varētu nolīst kādā maliņā, lai izlietotu narkotikas, kas par senajiem dzimtas auskariem bija nopirktas no kāda sanitāra. ''Idiots'', viņa nosprieda,''varēja jau iedot, nedaudz vairāk''. Tagad viņas ''dārgums'' bija noslēpts kādā drošā vietā. Un pēc vakariņām viņa varēs doties tam pakaļ. Par to iedomājoties meitene pasmaidīja.
Smaids apsīka atceroties, to, kas bija noticis ārā. Viņa varēja apzvērēt, ka tur kaut kas bijis, tas likās tik īsti.
Viss bija licies tik dīvaini. Zāle taču bija čabējusi,un tā mūzika...Adrianai likās, ka tā tā ir kaut kur dzirdēta...senā bērnībā...
Bet tas nevar būt. Vienkārši tik ilgi nebija dabūts tas, kas viņai tā trūka. Pie visa vainīgs ir narkotiku trūkums, Adriana nolēma. Un devās iekšā uz vakariņām. Drīz, pavisam drīz viņa dabūs to pēc kā kāroja...

[Tējas Tantiņa]

Ak, protams, paldies... Tu vienmēr esi tik pieklājīgs... Natālija atbildēja. Zini, ja tev liekas, ka kas nelāgs ir tavā istabā, es varētu palīdzēt. Nu, tu jau zini kādas nejaucības var gadīties... visādi mošķi, u.t.t. Bet es jau nu ar tiem protu cīnīties! Šonakt pamodos, vai zini, un kaut kas manā skapī tā nejauki grabēja... būs vēlāk jāpapēta. Man jau ir prātā daži lāsti, ar ko to pievārēt, bet neesmu īsti droša. viņa teica. Ak, Sebastians vienmēr ir tik pieklājīgs... varbūt pie vainas ir manas spējas. Jā, jā, es esmu tiešām varena. Vai viņam ir bail no manis? viņa nodomāja. Natālija negribēja apkārtējos biedēt. Viņai tikai bija jāpilda savs dzīves uzdevums.


OOC: Vai var pieņemt, ka viņa ir lasījusi Poteru?

Šo rakstu rediģēja Frozen Cherry: 02.12.2006 19:36

[Sarkanais Krūštu...]

Enija devās vakariņās. Ja nu vien spētu, tad neēstu nemaz, bet redz vajadzēja gan. Kāds spieda to darīt. Un kas gan cits, ka viņas otrais `es`? Ta viņas prāta daļa, kas viņu pārņēma tik bieži, bet, kad atkāpās neviens neticēja.
Pie velna, tūlīt tikšu pie kādas dakšiņas vai labākajā gadījumā- karotes un visus noduršu! Sieviete sarkastiski domāja. Pamazām arī viņas vēl kut cik loģisko daļu pārņēma vardarbības kāre. Palikšu es te viena, varbūt pārējos atbrīvošu, ja ne viņus ar noduršu, tad jūs, m````s gabali, redzēsiet! Uzmetu skatienu Natālijai, kas iedomājās sevi par kaut kādu tur ragadu. Muļķa skuķis.
Uzmetusi skatienu savai iemīļotajai vietai zem koka, viņa savilka uz leju piedurknes, lai neviens neredzētu viņas sagraizītās vēnas un dusmīgi nopūtās.

[Bizii van Dope]

Bella ieradās uz vakariņām, izskatīdamās saīgusi un drūma, jo viņai tik tikko bija uznākusi lēkme, un pēc katras lēkmes sieviete bija neomā.
Te jau bija Natālija, Sebastians un Adriana.
Bella smagi nopūtās un apsēdās. Viņai galīgi negribējās ēst, taču ko nu padarīsi. Savādāk nevarēja. Vajadzēja pieēsties, jo vēlāk tāpat neko nedabūsi.

[Eņģeļu gūstekne]

Gabriela bija ārā dzirdējusi dīvainas skaņas un visvisādas padarīšanas saistībā ar putniem. Gaiši zilās acis naidīgi bija pētījušas ik vienu stūrīti. kad pienāca laiks vakariņām. Meitene tikai nicinoši uzšņāca māsiņām kas ik pa laikam pieskatīja Gabiju lai viņa kādam neuzbrūk. Tā kā meitene bija nedaudz sazāļota dēļ nenormālās uzvedības tagad viņa bija mierīga. Gabriela iegāja ēdnīcā un ar nicinošu skatienu nopētīja visus veltīdama viņiem savu apburošo smaidu atsedzot ilknīšus. Viņa apsēdās un paskatījās uz vakariņu galdu. Pēkšņa naida pārņemta meitene iekliedzās Kur ir mans vīns vai asinis? Kur? Jūs domājat, ka es varu ieēst ko tik pretīgu? Gabriela paskatījās uz savu balto asinīm notraipīto kleitu. Gabrielita kā vienmēr tu izskaties burvīgi. Viņa nodūdoja.

[Heiliona]

Nākdama vakariņās Paula dungoja ierasto dziesmiņu, kā jau katru reizi, kad par kaut ko domāja. Ienākusi vakariņu telpā, no pārdomām par notikušo viņu iztraucēja Gabriela, kas bļaustījās. "Apklusti," viņa klusām noteica ejot tai garām.
Šoreiz vakariņas kavējās, tas padarīja Paulu nervozu. Viņa sāka virpināt pirkstos garos matus. Pēkšņi viņa atcerējās šī vakara notikumu, bet tikpat ātri aizmirsa, jo ieraudzīja uz zemes ko spīdīgu. Meitene nedroši skatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens viņu nevēro. Tad viņa sevi pieķēra sevi dodamies priekšmeta virzienā. Viņa to pacēla, kaut arī nezināja, kam tas pieder. Tas droši vien nevienam nepieder, viņa nodomāja. Ielikusi to kabatā, Paula paskatījās visapkārt un skaļi noteica:"Nu, kas šovakar vakariņās?"

[Darka]

Rafaels, kā viņš pats sevi dēvēja, pieklājīgi meiteni pavadīja līdz kādam galdiņam. Vismaz tā tas izskatījās. Patiesībā viņš jau sen būtu šai mazajai spindzelei apgriezis spārniņus, nolicis slīpi te pat uz vietas un pēc tam... Nē, ne nogalinājis, tas būtu pārāk vienkārši. No citu cilvēku mokām varēja iegūt augstāko baudu. Tas bja daudz labāk par parastu seksu, tas bija pat labāk par izšķirošā punkta gūšanu... Tās izjūtas lika justies kā Dievam.

Zini dārgā, man patiešām škiet ka zem manas gūltas mīt kaut kas nelāgs. Lai gan acis tā jau bija sarkanas, nu tajās iedegās ļaunums, kas padarīja tās dedzīgas. Roka kabatā sažņaudzās, viņš knapi noturējās, lai neiesistu metenei un neaizvilktu to uzreiz uz savu midzeni. Viena doma viņu mienrināja, Viņa atnāks pati un tad...

Jaunēklis atvilka krēslu un palaida meiteni, lai tā apsēžas, pats nosēžoties pretī. Viņš nevēlējās, lai kāds viņus traucē. Bija tik uzbudinoši vērot šo jauno, iespējams nevainīgo būtni. Kā viņai ievelkot gaisu paceļas viņas krūtis, kā matu šķipsnas nopland, kad garām kāds aiziet... Kā acīs mirdz prieks un jaunība, kuru viņš bija nolēmis izdzest. Tas lika sidij sisties straujāk, uzbudinājums pieauga līdz ar spriedzi, mazākais spiediens un viņš būtu gatavs mesties meitenei virsū.

Kad Tu domā atnākt pie manis?

[Hworang666]

Jānis lēnām slidēja gar galdiem, līdz beidzot atrada vietu, kur pie galda sēdošie nelikās ēdam kūkas. Tur sēdēja kāda meitene, kas prasīja vīnu un vēl kāds čalis, kuram bija sarkani mati. Jums garšo kūkas? It īpaši Napoleons? Jānis aizdomu pilns pajautāja.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Zāle noviļņojās, un dažādas krāsas tauriņi izlīda no savām paslēptuvēm mākoņugalos, kur stāvēja varenas pilis un... Pag pag - pilis? Lauma sapurināja galvu.
Atkal sākas.... Tieši bez desmit sešos. Būs jāpieraksta. Nevajadzēja vakar tā pārēstis.....
Pēc īsa brīza viss jau bija normāli, un meitenei likās ka viņa pavisam vienkārši bija redzējusi halucinācijas.
Ejot garām kādam galdiņam, kur sēdēja "smilšainais puisis un meitene no 3. stāva" ( xD) un kāds puisis kurš prasīja pēc kūkām, meitene ieinteresēta apstājās.
-Man kūkas pārāk negaršo, vienīgi "Saldā brunete".... Vai drīkstu piesēst?-

[SilverDove]

Sēžot pie galdiņa Adriana ieraudzīja Bellu, kas ienāca telpā. Cik viņa bija dzirdējusi tā bija tā kurai uznāca lēkmes. Ja viņai tagad uznāktu lēkme, Adriana nodomāja, būtu izdevīgi turēties viņai līdzās, jo pa burzmu varētu aizmukt, no ēdamzāles.
Viņa piecēlās un apņēmīgā gaitā devās pie Bellas.
Vai drīkstu sēdēt ar tevi?,Adriana pavaicāja.

[Sarkanais Krūštu...]

Sieviete ejot garām kādam galdiņam pa ausu galam dzirdēja `mistera kūkas` uzbāšanos.
Ak, liecies mierā ar savām kūkām! Viņa norūca un apsēdās galdiņu tālāk. Vai tiešām jau neapnīk uzbāsties citeim ar savu `Napoleonu`?! Viņa vēl piebilda un sakustoja rokas, gaidot vakariņas.
Viņu tas bezgala tracināja, bet no otras puses- kas viņu netracināja? Pat mušas sīkšana viņu spētu novest līdz stadijai, kad Enija vēlētos visus apslaktēt.

[Pūķēns Sāra]

Kamēr visi lēnā garā maklēja sev sēdvietas, bija jau piecpadsmit minūtes pāri sešiem un nemaz nelikās, ka kāds taisītos viņiem dot ēst. Ēdamzālē uztraucies iezskrēja kāds sanitārs un nopētīja zālē esošos. Viņa uztrauktais skatiens apstājās pie Sebastiana un to kārtīgi nopētīja, tad tas turpināja klīst, apstādamies pie Selinas, nopētīdams arī viņu, viņš izsteidzās no ēdamzāles, ņemdams no kabatas ārā kaut ko līdzīgu plaukstas datoram.

OCC. Frozen Cherry, viņa var būt lasījusi HP, bet turpmāk visus jautājumus lūdzu ATD, un tas attiecas uz visiem.

[Tējas Tantiņa]

Nu ja, man šķiet, ka šeit sāk iemitināties bubuļi. Ir viens ļoti vienkāršs lāsts ar ko to var pievārēt. Varu šodien kaut pēc vakariņām ieiet paskatīties. meitene gribēja iznīdēt visus iespējamos mošķus no Trakonama. Man tiešām liekas, ka te ir pārāk daudz bubuļu. Ja dzirdi, ka vēl kādam istabā kaut kas ir, kam tur nevajadzētu būt, saki man. Man jāpilda uzdevums. Natālija jau tik ļoti gribēja ēst, ka sāka jau palikt dusmīga. Mums šodien ēst arī dos? viņa jautāja.

Šo rakstu rediģēja Frozen Cherry: 03.12.2006 13:45

[Darka]

Apkārt vieni vienīgi traki, brīžam viņš nesaprata, ko šeit dara. Viņam vajadzēja būt cietumā, bet nē viņš ir šeit, lai gan no otras puses, no šīs vietas būtu vieglāk tik laukā un šeit bija nevainīgās būtnes, kas patiesībā šķita vēl iekārojamākas par ārpasaules meitenēm.

Nu, kad Tev ir brīvs brīdis tad izdzen visus manus bubuļus. Smīns uz sejas bija nelokāms, bet iekšienē viņš viss vārijās. Kā viņš vēlējās dabūt šo meiteni savā istabā...

Netālu bija uzradies Kūku puisis, kas nudien spēja padarīt traku un pat šo naidu pret puisis, Rafaels nespēja apspiest.

Es atvainojos! Puisis piecēlās un atstāja savu iekāres objektu vienu. Viņš piegāja pie Kūkmana, pacēla to un uzlika uz tuvējā šķivja. Viņš bija uz to spējīgs, spēks viņā kūsāja. Otrā rokā viņš paņēma nazi, kas stāvēja maltītei paredzēts.

Zini mana mīļākā kūka ir Napalions, un es tulīt vienu gabalu no tās atgriezīšu! Viņš runāja caur sakostiem zobiem, uz pieres bija izspiedušies dažas sviedru pilītes. Kreisā roka spēcīgi turēja puišeli, bet labajā rokā bija nazis, kas draudīgi tuvojās puišeļa sejai.

[Pūķēns Sāra]

Ēdamzāles durvis atvērās un pa tām smaidot iegāja puisis. Es ļoti atvainojos, ka kavēju, bet... Puisis nenobeidza savu sakāmo, jo ieraudzīja, kas te notiek. Puisis ātrā solī, piegāja pie Jāņa un Sebastiana. Sebastian, liec nost nazi. Puiša balss, kas ienākot bija tik vainīgi draudzīgi, tagad bija strikta un pavēloša. Sebastian! Puisis pacēla balsi, Vai man tevi labāk saukt par Rafaēlu? Balss kļuva vēl par pustoni stingrāka un Sebastia priekšā tika nolikta atvērta plauksta, lai Bastians tajā ieliktu nazi. Tu zini, kas notiks, ja nedarīsi kā saku! Tagad jau šā puiša balss bija pieklusināta līdz minimumam un to varēja dzirdēt tikai Bastians, bet kaut tā bija klusa, tā nevarēja noslēpt briesmas, kas neievērojot teikto, tiktu piepildītas.

[Tējas Tantiņa]

Natālija instinktīvi paķēra zizli, no kura nekad nešķīrās, un pacēla to pret Sebastianu. Sebastian, neliec man to darīt! Es tiešām negribu, bet man nāksies! Ladi viņu vaļā! viņa centās apelēt pie puiša veselā saprāta. Viņa apzinājās, ka nav traka, bet šeit ir, lai palīdzētu citiem. Un nu klāt bija pirmā izdevība. Viņas svārki bija nedaudz ieņurcījušies sēžot, bet to viņa pati, protams, nemanīja. Nata nopriecājās, ka nav vienīgā, bet vēl kāds cenšas viņu nomierināt. Bet kāpēc viņš tika nosaukts par Rafaēlu?

Šo rakstu rediģēja Frozen Cherry: 03.12.2006 14:31

[Darka]

Rafels nemaz nepaskatījās uz savu psihoterapētu, ja tā šo cilvēku varētu nosaukt. Viņa acis bija dedzīgas, naids bija pārņēmis viņu, viņš vēlējās asinis, puiša asinis. Naža gals skāra puiša degunsgalu, tas tajā pat nedaudz iespiedās. Nu vēl tikai nedaudz uz priekū... un es jutīšos tik labi. Roka tiešām uzspieda nedaudz spēcīgāk, bet ne kas nenotka, jo nazis bija neass.

Ja Jums vajaga Sebastianu... Tad Jūs viņu saņemsiet Rafaels noteica un aizvēra aci, atverot tās fiziski, bija atgriezies Sebastians. Rafela plānos pavisam noteikti nebija izciest sodu.

Kas? Sebastians lūkojās Jāņa acīs, nazis pija pie viņa degungala... Elpa kļuva drudžaina un saraustīta, viņš ne ko neatcerējās, ko bija darījis. Pēdējais, ko viņš atcerējās bija spogulis. Nazis izkrita no rokām, tā skaņa atbalsojās pa visu ēdamzāli... Viņš atkāpās dažus soļus no Jāņa.

Es... Piedod. Viņš pagriezās un pamanīja sanitāru, Mazo raganiņu un citu acu skaienus. Viņs apsēdās pie tuvākā galdiņa, galvu satvēra rokās. Pirksti izgāja cauri biezajiem sarkanajiem matiem. Kas ar mani notiek...