'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Roviela]

Sebastjans mierīgi stāvēja un gaidīja atbildes. Viņš joprojām negrasījās taisnoties par ierašanos zvēra izskatā, jo vairāk tāpēc, ka tādā nebija nevienam uzbrucis. Jā, un slapjas peļķes un saskrāpētu parketu jau pieminējām.
Pie tam - vai tad viņi neatbild katrs par sevi? Kāpēc gan Janam būtu jāskaidro Ņinas uzvedība?

- Ierasties dzīvnieka formā reizēm spiež ārēji apstākļi, kam ar agresiju nav ne mazākā sakara, - Jans noteica. Tumšā burve, acīmredzami, nebija pārvērtību mags un nemaz nespēja novērtēt, cik patīkami ir rikšot apkārt zvēra paskatā tad, kad vide tam ir piemērota. Zivs ūdenī, tā teikt.

- Inkvizīcijas uzdevumā noskaidrojam artefakta pazušanu kapsētā. Jūsu aura ir viena no tām, kas tur atrodama brīdī, kad artefakts paņemts un kad veikts rituāls, nogalinot cilvēku. Lūdzam paskaidrojumu, kā tas gadījās, ka bijāt tur tieši tajā laikā, un ko jūs tur darījāt un ko redzējāt, - Nakts sardzes darbinieks joprojām bija pieklājīgs. Viņam neinteresēja, kāpēc viņa tur nedrīkstētu būt bijusi. Pati taču zina atbildi, ka neviens nevienam tur nav aizliedzis būt. Par to vispār nav runa.

[Elernass]

Kad Endrjū beidza runāt, Orfejs kādu mirkli klusēja un vērtējoši pētīja vilkaci.
Labi... vēl kaut kas ievērības cienīgs? gaidot atbildi Orfejs izvilka no kabatas mobilo, novietoja savu plaukstu virs ekrāna un uz tā sāka veidoties vārdi
Steidzami: nepieciešama operatīvā grupa uz šīm koordinātām. Uzdevums - eskortēt vilkaci Endrjū uz Dienas Sardzes biroju. Vilkacis vērtējams kā samērā spēcīgs.
Piezīme: apkārtnē atrodas Nakts Sardzes pārstāvji. Apdraudējuma līmenis zems, konflikta iespējamība zema. Rekomendējamais uzvedības modelis - nekonfrontējošs.

Pārlasījis tekstu, Orfejs nosūtīja ziņu un atkal pievērsās vilkacim.

Kā jau tu saproti, te notiek kas īpašs. Tev šobrīd ir jādodas uz Dienas Sardzes biroju. Tev pastāstīs, kas tev ir jāzina un izlemsim, kā rīkoties tālāk. Kādi jautājumi vai komentāri Orfeja tonis bija kļuvis visai lietišķs. Neskatoties uz pēdējo piebildi, neizklausījās, ka viņš bija noskaņots garām sarunām un citu varinatu apspriešanai.

[Rouzijs]

Nu labi, šoreiz Greisa varēja piekrist Elianai, ja kāds viņas mājā ierastos dzīvnieka formā, tad viņa tos indivīdus izmestu ārā aiz durvīm un vēl iešautu pakaļā, lai zina savas bezkaunības robežas. Situācija bija uzjautrinoša, bet tajā pašā laikā tā netika atrisināta un baltmatei nebija nekādu ideju, kā šo stūrgalvīgo kazu piespiest runāt.
Burve palūkojās uz svešinieci ar niknuma pilnu skatienu.

- ... nu, ja tu negrasies sadarboties, mums nāksies tevi arestēt un nogādāt pie inkvizīcijas. - Greisa nejokoja, viņa to teica nopietni pasperot soli pretī Elianai, viņa zināja, ka tas teju bija kā iemests cimds pretinieka sejā, izaicinot uz dueli.
Un Greisa bija pārliecināta par vēl kādu lietu. Eliana bija mags ārpus kārtas, spēcīgāka par viņu, bet ja tīģerītis ar to suni palīdzētu, tad varbūt viņiem būtu izredzes uz kaut kādu sadarbību.

- Protams, ja vien tu negrasies atklāt iemeslus, kāpēc biji kapsētā un palīdzēji nozagt senu artefaktu. - Gaišmate mīlīgi pasmaidīja, lai gan šajā smaidā nebija nekāda mīļuma, vai laipnības.

[echo3]

Karte telefonā rādīja neiepriecinošu ainu, un arī iela nešķita īpaši draudzīgi noskaņota, policijas mašīnas vietā piedāvādama ambulances busiņu. - Ar sirēnām nokļūt līdz Sebstjana norādītajai vietai mums prasīs apmēram pusstundu. - Vilis nebija londonietis, tā ka vajadzēja paskaidrot, pamājot uz ātrās palīdzības mašīnas pusi. - Bet es domāju, ka tā mašīna te ilgi nestāvēs, un, jā, es eju noskaidrot, vai ambulance gadījumā neved kādu slimnieku. - Salikts teikums, kura divas nozīmes kombinējās nepārprotamā gaišo attieksmē pret dzīvi - ja biedri ātri neieradīsies, mašīna netiks aizturēta, un, ja tajā ir slimnieks, tā vispār netiks izmantota.

Kā teikusi, tā Sibilla darīja - gāja palūkoties, kāpēc "ātrie" stāv.

[Džea]

Vilks kaut ko neapmierinoši noņurdēja, taču lai jau. Nebija ilgi jāgaida, kad vilka vietā atradās cilvēks. Iztaisnojusies Ņina palūkojās uz Tumšo mājas īpašnieci. Agresija? Vienīgā agresijas pazīme šeit ir apkārtējā vide, kas tā vien norāda uz to, ka šeit neatrodas miermīlīgi noskaņots cilvēks. Lai arī jau cik gadi Londonā, akcents viņas balsī bija jūtams. Un tāpat kā Jans, arī Ņina netaisījās paskaidrot kādēļ ieradās tā, kā ieradās. Lai gan sava veida paskaidrojums tikko bija.

[Romija]

"Ja visi būtu tik pateicīgi un pastāvīgi klienti," Kriss uzsmaidīja sievietei bez mazākās maģijas. Reizēm glaimi strādāja tikapt labi, pie tam par to nevienam nebija jātaisnojas. Kriss sekoja vecenītei iekšā.

Kad viņa pieminēja redzēto dīvaini, tad gan Kriss atļāvās nedaudz pielietot savas Citādā prasmes. "Ko tad tas te darīja?" viņš vaicāja. Īpašu interesi par tēju un cepumiem Kristofers neizrādīja, bet arī gluži nepretojās. Ja tantiņai labāk runājās ar drupačām uz zoda - lai tā būtu. "Pastāstīsiet vairāk? Kaut ko tādu bieži negadās redzēt." Ja vien Kriss nebija pārvērtējis savas prasmes, sievietei vajadzētu pašai vēlēties izstāstīt, ko viņa novērojusi. Pat bez maģijas veci cilvēki bieži vien labprāt runāja, ja tik bija kāds, kas viņos klausās. Šoreiz klausītājs bija kas vairāk par nobarotu kaķi vai iedomu draudzeni.

[Sindra]

Pēc Taifana uzvedības gan nevarēja saprast, vai viņš tiešām uzskata, ka viņam veicas, vai arī nē. Neko pārlieku priecīgs gaišais nebija. Tomēr viņš neiebilda un sekoja Danielam.
Sameklējis veikala vadītāju, gaišais iedvesa tam pārliecību, ka Taifans droši var doties un viņa palīdzība, šodien, veikalā, vairs nav nepieciešama un tad ātri pārģērbies, viņš sagaidīja Danielu ārpus veikala un sekoja uz tikšanās vietu, kur viņu pārbaudīšot.
Gaišais nepretojās un neizrādīja nekādas agresijas pazīmes.


* * *


- Ārēji apstākļi. - sieviete pasmaidīja. - Lai nu tā būtu. Tas nemaina to, ka man nepatīk, ka ārējie apstākļi spiež jūs staigāt lopu paskatā pa manu māju. - viņa godīgi atbildēja.
Ziņas par viņas auras atrašanu rituāla veikšanas vietā, īpaši sievieti neuztrauca. Viņa tikai paraustīja plecus, skatienam kavējoties pie Sebastjana piemīlīgā mūlīša. - Tā gadījās, ka biju tur. Jā. Jo jo kāds ietekmīgs burvis mani uzaicināja ņemt dalību rituālā, kurš viņam bija ļoti nozīmīgs. Tiesa, mēs nenonācām pie kopsaucēja un es atteicos piedalīties. Devos prom. Kas notika tālāk, es nezinu. Un mani arī neinteresē. -

Greisas agresija gan lika Elianai pasmaidīt. - Sirsniņ, neuztraucies! Es neesmu viņa mīļākā. Viņš ir mans māceklis. - viņa paskaidroja par Mariusu. Manījusi, ka baltmate nebija tikusi skaidrībā no iepriekšējā skaidrojuma. Par kapsētas notikumiem un Dienas sardzes darbinieces izteiktajiem draudiem nekādu komentāru nebija. Gan jau Greisa pati apzinājās, ka arestēt Elianu īsti viņi nevar un arī apsūdzēt artefakta zādzībā arī nē. Vismaz ne pagaidām.

Eliana pasmaidīja par Ņinas piebildi. - Negaisa mākoņi? Ak! Tos laikam būs izsaukusi mana migrēna. - viņa atvēcinājās un smaids sievietes lūpās pat lūdza piedošanu.
- Tātad, kā es varu jums palīdzēt? - viņa apjautājās, pat ja nekāda dižā ieinteresētība Elianas balsī nebija dzirdama.


* * *

Verners viņu savāks. pienāca īsziņa Orfejam. Tās autors bija Deins. Tad savā ziņā par vilkaci varēja neuztraukties.
Endrjū lūkojās uz savu viesi, bet tā īsti vairāk viņam nebija ko piebilst.
- Nē. Es domāju, ka visu ievērības cienīgo es jau pastāstīju. - viņš nebija muļķis. Viņš saprata, ka te notiek kaut kas īpašs. Vilkacis pamāja. - Es zinu, ka daudzi nemaz netic Kalasa eksistencei. It kā viņš būtu izdomāts. Bet viņš ir īsts. - Endrjū apgalvoja. - Es pats viņu redzēju. Savām acīm. - pēc šī paziņojuma, vilkacis gan uz mirkli kļuva domīgs. Un pat nervozs.
- Jā, jums taisnība. Man jādodas uz Dienas sardzes biroju. - viņš paziņoja un bīdījās laukā no mājas pēc iespējas ātrāk. It kā apjautis, ka viņa palikšana šeit, varētu būt bīstama viņam pašam.


Sibilla nonāca pie mediķu mašīnas, lai konstatētu, ka nekas ievērības cienīgs te nenotiek. Mašīnas šoferis un ārsts bija piestājuši pie vietējā Costa cofee veikaliņa un bija iegādājušies kafiju. Viņi neizskatījās steidzīgi vai aizņemti. Un mašīnā neviena cita nebija. Nekādu pacientu.
Burve, ja vēlējās, varēja šo mašīnu aizturēt un izmantot par transportu.


- Neko nesapratu, ko viņš te darīja. - vecenīte klāstīja Kristoferam redzēto. - Es jau saku, ka dīvainis. Izskatījās dīvains. Nu, tādas tumšas drēbes. - lai gan nebija jau tā, ka Londonā cilvēki nemēdza staigāt tumšās drēbēs. Šajā pilsētā bija tādu rasu un kultūru daudzveidība, ka brīnītos varbūt nāktos tikai tad, ja pa ielu pretī nāktu bruņinieks tērpies pilnās plākšņu bruņās. Jā, tas varbūt būtu savādi. Bet tumšas drēbes... Taču vecenītei kaut kas minētās personas apģērbā bija licies savāds.
- Viņam bija rokās cimdi. Un tāds kā apmetnis. Nu, neviens tak ar tādiem nestaigā! - vecenīte bija visai sašutusi. - Kaut kādi metāla karekļi. Varbūt būs no tiem ķērcējmūzikas faniem. - viņa paraustīja plecus un pabīdīja cepumu iepakojumu uz Kristofera pusi.
- Parādījās te. Nemanīju no kuras puses atnāca. Kaut ko paplātījās un pazuda. Jā, pazuda... - viņa domīgi noteica, apzinoties, ka tas izklausās dīvaini. Ka kāds tā vienkārši var pazust.

Bet vairāk nekā tāda nebija ko stāstīt. Vecenīte pieklusa. Piegājusi pie loga, uzmanīgi palūrēja aiz aizkara maliņas. Tā viņa laikam novēroja, kas notiek uz ielas. Bet laikam jau pagaidām nekas īpašs uz ielas nenotika. Nekas ievērības cienīgs.


Netālu no Viļa un Sibillas jau atkal atvērās portāls. Arī šoreiz no tā izkāpa tumšais. Gaišie atpazina Dienas sardzes darbinieku Verneru, kuru Nakts sardzes birojā mēdza dēvēt par kuili, jo vīrietis pārvērtās par meža cūku.
Šaurajām actiņām noblenžot apkārtni, viņš teju vai gluži dzīvnieciski paošņāja gaisu. - Kur Orfejs? - viņš noprasīja Vilim, jo tas atradās vistuvāk.

[Mattiass]

Daniels tikmēr pārliecinājās, vai patiešām aiz Taifana neviens nemaskējas un nav vēl arī kādu citu Gaišā pēdu, kuras vestu prom no veikala, un, ja neko neatrada, bija gatavs gājējs. Modrību viņš nezaudēja, un bija gatavs reaģēt, ja nāktos. Pēkšņu uzbrukumu vai bēgšanas mēģinājumu nevarēja izslēgt, īpaši brīžos, kad cilvēku apkārtnē būs mazāk. Gaišajiem tak ir savas novirzes uz cilvēkiem.

Tā nu Taifans tika eskortēts (no malas gan izskatījās, ka viņi vienkārši kopā kaut kur iet) uz svētā Dunstana baznīcas drupām, izvēloties ātrāko un drošāko ceļu.

[Roviela]

Sebastjans uzsmaidīja Elianai vienu no saviem tik labi iestudētajiem modeļa skaistajiem smaidiem, mazliet tā kā neapzināti pat pagriežot galvu un plecus pozā, kā kopējais tēls no tumšās burves (padomā tikai! Ja Jans saprata pareizi - viņa bija tiešām sena. Nu, tā pa īstam) puses izskatītos vispievilcīgāk.

- Ir savādi, ka tik augsta līmeņa raganai kā jūs esat vispār var būt migrēna, - viņš teica. Nu taču! Vai tad citādie slimo? - Bet tas neattiecas uz lietu.
- Inkvizīcija būtu pateicīga, ja jūs savu liecību, proti, to, ko nupat mums teicāt, apstiprinātu rakstiski un ar zvērestu. Protams, piebilstot, kas bija šis jūsu paziņa un kā viņu atrast, ja to zināt.

Tīģeris Jana iekšpusē bija gatavs izpausties. Šis jau diezgan izklausījās pēc kara pieteikuma. Ja ragana meloja, viņa nepiekritīs kam tādam. Ja viņa bija iejaukta - nepiekritīs. Ja patiešām ir tā kā viņa teica - izdarīs, lai sardzes un pelēkie atšūtos. Bet, ja nepiekritīs, te var sanākt pamatīga plūkšanās. Tā teikt - lopi pret saimnieci, jo par Greisas iejaukšanos vai neiejaukšanos Jans atturējās prognozēt.

[Urdrunir]

Vilis nebija gluži pirmo reizi uzdevumā ielās, lai arī viņš nekad sevi nebija uzskatījis par operatīvo darbinieku. Tiklīdz tuvumā sāka mirgot portāla gaismas, viņš steigšus uzbūra aizsardzības vairogu. Pašsaglabāšanās instinkts nostrādāja pats no sevis. No portāla izkāpa citādais un maga acis samiedzās sīkās spraudziņās, ātri cenšoties sarēķināt, kas ir noticis. Vai viņš ar grābstīšanos gar portālu būtu pievērsis aizbēgušā ļaundara uzmanību un tas būtu atnācis izrēķināties ar iespējamajiem draudiem viņa plāniem? Bet svešais nosauca Orfeja vārdu un tas liecināja, ka varbūt viņš zina Londonas Dienas sardzes biedrus. Bet varbūt tikai viltīgi centās novērst uzmanību.

Vilis Launbahs, Londonas Nakts sardze. Kopš šī rīta. Un kas grib zināt par Orfeju? Un kāpēc? Patiesība bija pavisam vienkārša. Vilis nebija šejienietis. Viņš drīkstēja nezināt vietējās Nakts sardzes darbiniekus, nemaz nerunājot par formālajiem ienaidniekiem. Kurš tā vienkārši ies un uzreiz rādīs, kur meklēt paziņu spēcīgam citādajam, kas prot izmantot portālus?!

[echo3]

Sibilla, nopētot ambulances mašīnu, saprata, ka šoferis un feldšeris šobrīd atpūšas. Iespējams (te viņa tomēr papētīja varbūtības), ka šo mašīnu dežūrcentrs vēl kādu laiku neizsauks. Tātad kafiju abi mediķi var iedzert arī pa ceļam, ja nepaspēs tagad. Nu, vismaz feldšeris. Burve pieklauvēja pie mašīnas loga un, kad tas tika atvērts, norunāja gluži ticamu stāstu par steidzamu izsaukumu uz noteiktu adresi un "papildspēkiem", kas uz turieni jāaizved. Sibilla neaizmirsa iedvest domu, ka uzdevums saņemts parastā kārtībā un ka uz rāciju vairs nav jāklausās. Katram gadījumam - lai neviens no ārpuses nenojauc ceļojumu.

Hei, braucam! - Sibilla pagriezās pret Vili un ieraudzīja, ka tieši no portāla iznirst "kuilis" Verners. Meklē Orfeju. Hmm, kāpēc? Vilkača dēļ? - Sibilla Valta, Citādā. Londonas Nakts sardze. - Lai gan "kuilis" viņu pazina, tāpat kā Sibilla Verneru. Nav labi neievērot likumu, kaut vai tā ir tikai priekšā stādīšanās.

[Rouzijs]

Greisa apvaldīja savas dusmas pret svešinieci, tikai skatienu no nama īpašnieces viņa nenolaida, drīzāk turpināja vērīgi raudzīties uz Elianu, lai nepieciešamības gadījumā varētu ātri noreaģēt. No vienas puses baltmate cerēja uz dueli, bet no otras puses... Elianas vārdi apstiprināja, ka tā nav laba doma, ka viņiem patiesībā vajadzētu skriet prom, ko kājas nes.

- Tavs māceklis? - Burve neticīgi pārjautāja it kā Eliana melotu.
- Tad jau sanāk, ka tu esi šausmīgi... aizvēsturiska. - Gaišmate pasmaidīja jauku smaidu. Jā, Mariuss bija sens burvis, viņai nebija ne jausmas cik sens, bet ja Greisas minējumi varētu būt pareizi, tad sieviete bija divreiz vecāka par viņas meistaru.
Viņas gandrīz sasniegtie 200 gadi, bija nieks. Elianai tie noteikti liktos kā viena diennakts.

- Kapsētā bija divas auras, tumšā burvja un gaišā burvja. Tātad tumšā bija tava, un otra tā spēcīgā burvja, kurš ir tavs paziņa. - Greisa atmeta matu šķipsnu pār plecus. - Nosauc viņa vārdu. - Ja godīgi, viņa nezināja nevienu tik spēcīgu un ietekmīgu gaišo burvi.
Sievietes acis samiedzās uzlūkojot Elianu, it kā Greisa neticētu nevienam viņas vārdam. .

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 04.07.2015 19:41

[Romija]

Kriss izlikās par tiešām ieinteresētu senu paziņu un uzmanīgi klausījās vecenītes teikto ne tikai tāpēc, ka tā būtu pieklājīgi. Šoreiz viņš nedrīkstēja salaist savu daļu dēlī.

Viņš bija paņēmis vienu cepumu un skrubināja tam malu, kamēr kundze šausminājās par jaunatni. Brīdī, kad viņa piegāja pie loga, Kriss iegrāba vairākus cepumus, sastūķēja tos kabatās un ar pavisam nelielu mājienu lika večiņai noprast, ka viņi ir jau kārtīgi izrunājušies, viss ir vislabākajā kārtībā, jaunatne un dīvaiņi patiešām ir... dīvaini un vispār ir laiks tējas dzeršanu beigt un doties. Tā bija lieliska Citādo priekšrocība, kas ļāva pārtraukt sarunas, kad tās ievilkās ilgāk nekā nepieciešams.

"Nu ja, tad jau es apteikšu Billijam par tiem riekstiem." Kriss piecēlās, nobraucīja drupačas gar biksēm un uzsmaidīja vecenītei. Vēl viens neliels maģisks pieskāriens, lai viņa Krisu aizmirstu, kolīdz viņš pazustu no redzesloka.

"Līdz nākamajai nedēļai!" Kriss atsveicinājās un raudzīja tikt atpakaļ uz ielas. Pastāstīt uzzināto un noskaidrot, kas pa to laiku noticis ar vilkaci un savādāk.

[Sindra]

Cik nu bija Daniela spējās pārliecināties, vai Taifans ir tas pats Taifans, par kuru uzdodas, tad nu jā... tumšais guva apstiprinājumu, ka nekā aizdomīga te nebija un pat pilnībā varēja būt, ka gaišais stāsta patiesību.
Vismaz tie nebija tīši un apzināti meli.

Taifans devās līdzi Dienas sardzes darbiniekam.
Viņš neizturējās agresīvi. Bija mierīgs un negrasījās nabaga tumšajam pārplēst rīkli pat vietā, kur apkārt nebija tik daudz cilvēku, kuri varētu ciest.
Tad jau drīzāk gaišais izskatījās nedaudz nomākts. Un bez vārda runas sekoja Danielam uz vietu, kur viņu veda.

Svētā Dunstana drupas, patiesībā, nemaz nebija drupas. Tā bija baznīca, kuru iekļāva augstceltnes un tā atradās pašā Londonas centrā, netālu no Monumenta. Taču, baznīcu ieskāva sēta, un tai apkārt augstas ēkas. Pie baznīcas bija dārzs. Te valdīja klusums un miers. Šī nebija tūristu iecienīta vieta. Un tā kā baznīcai nebija pat savu koordinātu, tad tūristiem tā paslīdēja garām. Vai pareizāk būtu teikt, neatklājās.

Nonākot dārzā, Daniels pamanīja tur divus gaišos. Tas bija Lansels un viņa vietnieks Alekss. Viņi abi gaidīja Danielu un viņa atvesto citādo.


* * *

- Vai kāds tu mīlīgs. - Eliana atsaucās Sebastjana smaidam. Sieviete arī pasmaidīja. Un ne nemākulīgāk, kā gaišais pats.
- Protams, ka inkvizīcija būtu pateicīga. - viņa pamāja. - Darīšu, ko varēšu. - sieviete apsolīja, taču nelikās, ka viņa grasītos doties līdzi sardžu darbiniekiem, vai arī meklēt kādu inkvizīcijas pārstāvi. Vismaz ne tagad uzreiz.

- Jā, jā... veca. - tumšā pamāja, apstiprinot Greisas izteiktās aizdomas. - Nav nepieciešams vārdu veca aizstāt ar kaut ko citu. Galu galā, mums jau vecums īpaši netraucē. - viņa pasmaidīja, nopētīdama Greisu. - Pati ar jau neesi vairs pirmā svaiguma. - tumšmate pavīpsnāja.

Taču viņas seja ātri vien atguva nopietnību. - Nē, sirsniņ. Vai tad tu neko neesi iemācījusies? Vai tad tu vienmēr vari izsekot Mariusu? Ja viņš to nevēlas? Viņš ir spēcīgāks par tevi un var slēpties no tevis. Varbūt arī šis, mans paziņa, spēj slēpties? - Eliana domīgi apjautājās.

- Un ja nu man būtu jānosauc viņa vārdu? vai tad arī tu to vēl joprojām vēlētos? - tumšās skatiens nedaudz izklaidīgi kavējās pie Dienas sardzes uzstājīgās darbinieces.


* * *


- Verners Makraits. Dienas sardze. - tiko no portāla izkāpušais vīrietis paziņoja uz Viļa mēģinājumu iepazīties.
Viņš uzmeta arī īsu skatienu Sibilai. Bet priekš sievietes speciāli savu vārdu neatkārtoja. Galu galā, viņi bija pazīstami. Kamēr šo te Vili Verners sastapa pirmo reizi.
- Mani sūta Elizabete. Pie Orfeja esot vilkacis, kurš jānogādā uz Dienas sardzes biroju. Kur es to Orfeju varētu sastapt? - nevarēja nemanīt, ka Orfeju Verners piemin nelabrāt un ja vien viņam būtu izvēle, tad laikam jau izvēlētos savu tumšo kolēģi nesastapt, nevis sastapt.

Tikmēr Sibillai bija izdevies tikt galā ar ātrās palīdzības šoferi un feldšeri un lūk. Viņiem bija operatīvais transports. Mediķi bija apdvesti ar pārliecību, ka šis ir īstais uzdevums un viņu palīdzība te ir neatliekama un nepieciešama.
Busiņš jau bija piebraucis tuvāk citādajiem un gaidīja ielas malā, kad nu uzdevuma veicēji kāps iekšā, lai varētu doties tālāk. Pat bākugunis jau dega. Tik vien kā sirēnas nebija ieslēgtas. Bet labi, ka tā... jo Londonas ātro palīdzību auto ir aprīkoti ar tik neizturami spiedzīgu skaņu, ka no mediķu auto, klausoties to sirēnās, varēja iedzīvoties ausu traumās.


Kristofers iznāca no mājas, tieši laikā, lai pamanītu, ka Sibilla bija viņiem sagādājusi jaunu transporta līdzekli un pie Viļa un sievietes bija pievienojies vēl viens Dienas sardzes pārstāvis, gaišo aprindās dēvēts par Kuili.
Jaunajam burvim pienākot tuvāk, Verners viņu nopētīja ciešāk un iesprauslājās. - Bail nav, sīkais? Tev kāds noraus galvu un tad varēsi krēslā klejot bez galvas. - Kuilis nebija pārāk inteliģents citādais. Un viņam pašam viņa joki šķita bezgala smieklīgi. Arī tagad viņš pats uzjautrinājās un omulīgi urkškēja par savu joku. Kā sivēns aizgaldā.
Šādos brīžos, ja Kuilim blakus atradās Deins, tad vecākais Dienas sardzes darbinieks mēdza nopūsties un feispalmot.

[Rouzijs]

- Vismaz svaigāka par tevi esmu. - Arī Greisa pasmaidīja, viņas vecumu ar Elianas vecumu nevarēja nekādi salīdzināt, būtne, kas sēdēja pie galda, tā bija redzējusi laikus ritam un maināmies, viņai nebija ne jausmas cik daudz paaudžu ir viņas mūžā nomainījušās, cik daudz nāves redzēta. Viens bija skaidrs, Elianu labāk neaiztikt, viņas spēks viennozīmīgi bija daudz reiz spēcīgāks par viņiem visiem kopā. Un izbeigt savu dzīvi kaut kādā stulbā ikvizīcijas uzdevumā gaišmate nevēlējās. Turklāt, inkvizīcija bija aizdomīga ar savu vēlmi iznīcināt scepteri, kura rezultātā tiktu izlaisti gari no kapenēm. Gari, kuri nogalinās vienu pēc otra, ja citādie nerīkosies.

Spēcīgāks, slēpties... šie vārdi ļoti stipri aizkavējās Greisas domās. - Es zinu, ka viņš ir spēcīgs burvis. - Spēcīgs vietā viņa būtu drīzāk lietojusi vārdu varens, bet... šķita, ka Elianas vārdi ir aizķērušies apziņā un šī apziņa lika dusmām vēl vairāk iezīsties dzīslās. Kā viņš varēja?
Greisa cerēja, ka viņa ir kļūdījusies, ka tas, ko viņa saprata tie ir meli un Eliana tikai spēlējas ar viņas... jūtām? Tas nebija īstais vārds. Gaišmate nespēja atrast īsto vārdu, tas ko viņa juta pret Mariusu, tā nebija mīlestība, tā varbūt bija pieķeršanās, vai pat kaut kas vēl mazāks. Vismaz baltmate pati tā domāja un gribēja ticēt.

- Slēpties no manis, slēpt savas pēdas, spēcīgs burvis, tavs paziņa. Mariuss. - Viņa stāvēja gluži kā pirmīt, it kā šī saruna nebūtu atstājusi nekādu iespaidu uz Greisu, it kā viņa ar Elianu dzertu tēju pēcpusdienā. Tikai sievietes acis nodeva viņa sajūtas. Tās pieķērās, kādam putekļu kumšķim uz zemes un gluži kā kliedza, lai Eliana aizveras. Šeit bija divi citi sardžu darbinieki, kuriem nebija jāzina vārdu. Nebija tas jādzird. No kolēģu puses izskatījās, ka Dienas sardzes darbiniece ir aizdomājusies un it kā domātu, ko atbildēt tumšajai burvei.

Greisa tikpat kā neelpoja, centās izdomāt, ko darīt.
Viņa joprojām cerēja, ka ir kļūdījusies, ka tas nav tā kā sieviete domā. Skatiens aizkavējās pie somas, kurā atradās telefons.

[Roviela]

- Profesijas zīmogs! - Sebastjans atsaucās, turpinot stāvēt un gaidīt. Smaids no viņa lūpām nepazuda. Puisis gluži labi zināja, ka izskatās, kā te izteicās, mīlīgs, un tāds bija arī tīģera paskatā. Pūkains, lieliski svītrains, bet... tīģeris, un ne aiz restēm.
Te tā kā notika peļu-kaķu spēlītēs, tikai šoreiz - nu tu brīnumi! - Janam izskatījās, ka Eliana ir kaķis, bet Greisai iedalīta peles loma, nevis tā iedalīta kādam no gaišajiem. Mariuss? Kas ir Mariuss? Izklausās, ka paziņa abām, bet ne tas, kura vārdu vēlējās uzzināt Jans.
Pagaidām gan nebija saprotams, tieši uz ko te abas tumšās viena otrai tēmē, bet Gaišais te neko ieteikmēt nevarēja.
- Pateicos. Lai mēs varētu turpināt darbu, būtu vēlams jūsu liecību saņemt tagad, uzreiz.
Viņš palika stāvam, gaidām un klausāmies, izskatoties tā, itin kā varētu tā gaidīt vai veselu gadsimtu. Varbūt arī tā bija tīģera iezīme - prasme gaidīt medījumu, lai uzkluptu īstajā brīdī.

[Romija]

Kriss iznāca no mājas un novērtēja situāciju. Gaišo Citādo rindu papildinājums bija patīkamas izmaiņas, lai arī Kuilis diez vai bija tas, ka Kriss labprātāk satika.

"Tas tik būtu joks!" Kristofers atsaucās uz Kuiļa izteikumu. Ar plaukstu novilcis gar kaklu viņš domās izpildīja pavisam citu žestu, bet kolēģa klātbūtnē pasmaidīja. Nebija vērts īgņoties vai kašķēties. Ja Kuilis saīdētos, tad viņš pats varētu izpildīt Krisam solīto amputāciju.

"Es parunājos ar kundzīti par kādu dīvaini melnā paltrakā, cimdos. Esot te vicinājies un pēkšņi pazudis. Laikam jau portāls?" Kristofers jautājoši paskatījās uz Vili, tad uz Verneru. Kolēģu klātbūtnē nebija iemesla kaut ko slēpt.

Ieraudzījis gaidošu ātro palīdzību, Kristofers izdarīja secinājumus. "Uz kurieni mēs brauksim? Pie Jana un Ninas? Vai...?" Varbūt pa šo laiku, kamēr viņš dzēra tēju un grauza cepumus, bija atklājies vēl kāds pieturas punkts, kurp doties?

[Mattiass]

Jo tuvāk viņi bija norādītajai vietai, baznīcai zem atklātajām debesīm, jo vairāk Daniels atguva iekšējo līdzsvaru. Šīrīta notikumi ar visādām garu palaišanām bija to mazliet sašķobījuši un iekšējā pašsavaldības atgūšana prasīja vairāk laika, nekā parasti. Krietni vairāk laika. Tas arī viss.

— Sveicināti, — Daniels, viegli pieliecis galvu, pasveicināja Lanselu un viņa vietnieku, žests, kurš pauda zināmu cieņu pret sarunbiedra vecumu.
— Taifans, Gaišais Citādais. Lansels, Alekss, Londonas Nakts Sardze, — diezin vai atvestais būs kādreiz saticis Nakts Sardzes virsotni, un, to droši nezinot, drošāk sekot pieklājības likumiem nozīmēja iesaistītās puses sapazīstināt, kādos nu vārdos Denijs viņus visus zināja. Tam pie reizes varēja būt noderīgs blakusefekts — nodemonstrēt atvestajam, ar ko ir darīšana. Izpildījis savu sabiedrisko pienākumu, varēja ķerties pie galvenā, kaut dziedniekam te drīzāk būtu novērotāja loma. Bet šai brīdī doties prom viņš noteikti negrasījās.

[Džea]

Ņina ļāva Janam nodarboties ar pratināšanu un pati tikmēr neuzkrītoši pētīja apkārtni. Gan ielūkojoties Krēslā, gan arī neatrodoties tajā. Sieviete centās uztvert visu iespējamo, kas varētu norādīt uz to, ka varbūt šeit slēpās lamatas vai kaut kas tamlīdzīgs.

[Urdrunir]

Jā, visas pazīmes liecina, ka kāds te ir nesen būris portālu. To pašu, ko es vairs nenoķēru. Vilis piekrita Kristoferam. Tātad viņi bija izsekojuši citādajam, kas no šīs vietas bija devies projām ļoti steidzīgi un tā, ka bija grūti viņu izsekot. Pamet man tā vīra izskatu! Mags piedāvāja jaunajam kolēģim, neprecizējot, ko nozīmē izskata pamešana.

Tajā pašā laikā viņš nesteidzās uzreiz tumšajam Makraitam rādīt, kur Orfejs draudzējas ar savu vilkaci. Atvainojiet, kungs, bet kāpēc vilkacis ir jāved uz Dienas sardzi? Jautājums varbūt izklausījās nevainīgs, bet tāds nemaz nebija. Vilis manīja kaut ko nelabu, kas risinājās viņam aiz muguras. Ja vilkacis šeit dzīvoja, tad projām viņu vest nebija lielas vajadzības. Ja vienīgi viņš bija kaut kā iesaistīts notikumos. Un tad atstāt tumšo citu tumšo rokās nelikās pareizi.