Mir fantastiki - fantastikas žurnāls no Krievijas Opcijas

[ils]

Raksts par grifiem:
http://www.mirf.ru/Articles/?596
Un vispār vesels bars visādu interesantu rakstu!
Vai kads neņemsies iztulkot!?

[Veronika]

Kādam toč vajadzētu iztulkot,izskatās interesanti,diemzeel krievu val. nav mana stiprā puse... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) Bet,ja iztulkos,būs interesanti palasīties. Tās bildītes uz Poteru puikas pusi velk,tāteikt Švītknābīts...

[Roviela]

Nu, labi, te būs tāds pirmuzmetuma tulkojums. Bez kāda slīpējuma, bet būtība būs saprotama. Bildes gan skatieties oriģinālā.

Knābis, nagi, spārni
Grifoni vēsturē un pasakās

Pēkšņi viņu priekšā parādījās tumša figūra, kas skaidri izdalījās uz liesmojošo debesu fona. Aiz tās varēja nojaust gigantiska zvēra aprises. Tā galva līdzinājās ērgļa galvai. Spīdīgajās acīs un asajā, plēsīgi izliektajā knābī atspoguļojās uguns.
M. Veiss, T. Hikmens, "Ziemas nakts drakoni"

"Grifoni ir zīdītāji ar četrām kājām un spārniem. Šis savvaļas zvēru paveids radies kaut kur ziemeļu platuma grādos vai arī kalnos. Grifona ķermenis līdzinās lauvam, bet galva un spārni - ērglim. Grifoni necieš zirgus un var uzbrukt arī cilvēkam, ja liktenis tiem būs lēmis tikties." Šādu aprakstu vienam no noslēpumainākajiem izdomātajiem dzīvniekiem var atrast viduslaiku bestiārijos.
Grifoni ir pretrunu pilnas būtnes, kas apvieno Debesis un Zemi, Labo un Ļauno. To loma dažādos mītos un literatūrā nav viennozīmīga. Tie var būt gan aizstāvji un labvēļi, gan nešpetni, nevaldāmi zvēri. Ar ko gan tie tā pievilka ļaudis kādreiz un joprojām interesē cilvēkus tagad?

Grifona raduraksti
Vārds "grifons" (vai "grifs" vai "griffins", kā šo zvēru vēl sauc) nāk no grieķu grops (latīņu gryphos). Pilnīgi iespējams, ka šis vārds radies no cita grieķu termina – grupos, kas nozīmē "izliekts", "līks". Daži pētnieki izsaka domu, ka grupos ir aizguvums no austrumu valodām:
iespējams, no asīriešu k'rub, "fantastiska lidojoša būtne", vai semītu kerub, "spārnots eņģelis".

Vispirms uzradies senajā Asīrijā, grifons drīz kļūst pazīstams no Himalajiem un Ķīnas Austrumos līdz Īrijas piekrastei Rietumos. Vissenākais šobrīd zināmais grifona attēls atrasts netālu no Šušas pilsētas (mūsdienu Irānas teritorijā). Zvērs bija attēlots uz apmēram pirms 3000 gadiem izgatavota zīmoga.
Grifoni ir sen zināmi arī Ēģiptē. Piektās dinastijas laikā pašu faraonu attēloja kā grifonu, kas uzvar ienaidniekus (tas simbolizēja valdnieka varenību). Ēģiptes iespaids vērojams mīnoja kultūrā, kurā grifonam piedēvē lieliska kareivja dotības.
Krietnu laiku vēl pirms grifonus piemin pirmajos rakstos, tos attēloja uz ziloņkaula, akmens, bronzas un zīda izstrādājumiem (piemēram, uz Abderā (Telosas sala) atrastām monētām). Grifonus varēja sastapt visur: sākot no vāzēm pilīs un beidzot ar mozaīkām kapenēs (visraksturīgākais piemērs - reljefs cara Kapara Gudzana pilī, 870.g. p.m.ē.).
Grieķijas teritorijā grifonus var sastapt Krētas mākslas pieminekļos (17-16.gs. p.m.ē.) un vēlāk Spartā (8-7.gs. p.m.ē.). Grieķi tos asociēja vispirmāmkārtām ar dieviem: Dionīsu, Nemesi un Apolonu. Pēdējo nereti attēloja jāšus uz grifona vai grifonu vilktos ratos.
Viduslaikos grifonu bieži var redzēt ģerboņos, uz katedrāļu sienām, rokrakstu lappusēs. Mūsu dienās šis zvērs atdzimst grāmatās un kinolentēs.

Šaubu nav, tu esi skaists...
Grifona izskats un raksturs dažādās kultūrās nav vienāds. Visbiežāk tā ķermeņa pakaļējā daļa ir kā lauvam, lai gan ir arī citi varianti – kā panterai, sunim. Aste līdzinās drakona vai čūskas astei. Ķermeņa priekšējā daļa ir kā putnam, dažreiz ar ausīm (iespējams, tā attēlojot dzīvnieka lielisko dzirdi). Dažreiz grifona knābi rotā mazi, bet ļoti asi zobi. Uz grifona galvas parasti ir nelieli ragi vai cekuls. Kaklu sedz dzelkšņi vai kuplas krēpes.

Servijs (Vergīlija komentētājs) apgalvoja, ka grifoni ienīst zirgus (ar to viņš gribēja uzsvērt šī radījuma plēsīgo dabu).
Ar laiku izteiciens “jungentum iam grypes equis” ("sakrustot grifu ar zirgiem" - latīniski) kļuva par parunu. Tomēr 16.gs sākumā itāļu dzejnieks Ludoviko Ariosto (1471-1533) izdomāja jaunu hibrīdu - hipogrifu.
Tāds zvērs antīkajai pasaulei nav pazīstams. Ķermeņa priekšdaļa tam ir tieši tāda pati kā grifonam, bet pakaļdaļa ir kā zirgam. Hipogrifs no grifona mantoja ne tikai ārējo izskatu, bet arī raksturu – viņš ir ne mazāk lepns un nepakļāvīgs. Ar tādu zvēru labāk nesastapties uz šauras taciņas.

Tā kā grifoni izskatījās tik dažādi, šos radījumus mēģināja klasificēt. Viduslaiku vācu zinātnieks H.Princs dalīja tos trīs paveidos – grifons-putns, grifons-čūska un grifons-lauva. Bet citi tā laika autori apstrīdēja šādu dalījumu norādot, ka pēdējie divi paveidi parasti tiek attēloti ar zvīņām klātu ķermeni, tātad ir radinieki drakoniem. Uzskatīja, ka tikai grifonu-putnu var uzskatīt īsti par grifonu.

Arī grifonu raksturi atšķīrās (atkarībā ko konkrētas kultūras un mitoloģijas). Kopumā grifons bija lepns, drošsirdīgs un brīvību mīlošs zvērs, kas neatzīst svešu kundzību. Šīs rakstura iezīmes to padarīja par vienu no vislabākajiem sargiem, kāds tas arī ir daudzās leģendās un mītos (piemēram, grieķis uzskatīja grifonus par hiperboreju zelta sargiem).

No Aristeja līdz Tomasam Braunam
Pirmais grifonus savos rakstos pieminēja sengrieķu autors Aristejs no Prokonesas (dzīv. 7.gs. p.m.ē.). Viņš aprakstīja savu ceļojumu uz Centrālāziju, kurp rakstnieks bija devies leģendārās hiperboreju tautas un Apolona (kuru tie pielūdza kā gaismas un tumsas pavēlnieku) svētnīcas meklējumos. Savos ceļojumos Aristejs bija sastapis imedoniešu cilti, kas pastāstīja viņam, ka uz ziemeļiem no viņu zemēm atrodas kalnu ķēde, kur tek zeltu nesošas upes, bet tur dzīvojošie vienacainie ļaudis – arimaspi – ik pa brīdim zogot dārgumus no ātriem un nikniem monstriem, kas tās sargā. Nav zināms, kā šos monstrus sauca imedonieši, bet Aristejs tos dēvē par grifoniem, jo tolaik Grieķijā jau bija pazīstamas vairākas leģendas par šiem dzīvniekiem.

Hērodots (5.gs. p.m.ē.) savā "Vēsturē" apraksta briesmoņus ar lauvas ķermeni un ērgļa spārniem un nagiem, kas dzīvojot Āzijas galējos ziemeļos un apsargājot zelta atradnes no vienacainajiem arimaspiem.
Eshils sauc grifonus par "nerejošajiem Zeva suņiem ar putna knābi". Vēlākie pētnieki paļāvās tieši uz šiem autoriem uzskatot, ka tie bijuši aculiecinieki rakstītajam.

Bet, jo ilgāks pagāja laiks, jo ziņas par grifoniem tapa neskaidrākas un pretrunīgākas. Pats Aristejs izbrīnītos ne pa jokam, ja uzzinātu, ka iedzīvotāji viduslaikos ticēja grifonu eksistencei, pamatojoties uz viņa sacerējumiem, jo Aristejs nekad nav apgalvojis, ka būtu redzējis grifonus pats savām acīm. Lai kā tas arī nebūtu, šis zvērs tika ierakstīt viduslaiku bestiārijos kopā ar citiem, reāliem un izdomātiem zvēriem.
Bestiāriji parasti sadalīja zvērus "labos" un "sliktos". Grifonus bieži pieskaitīja pēdējiem, lai gan daudzi autori tam piedēvēja arī pozitīvas īpašības. Uzskatīja, ka grifons ir zināšanu simbols, jo tam bija zināms, kur meklēt zeltu.
Tāpat viduslaikos domāja, ka grifons netieši simbolizē Kristus divējādo dabu – dievišķo (putns) un cilvēcisko (lauva).

Kristus ir lauva, jo valda un ir varens; viņš ir ērglis, jo pēc atdzimšanas paceļas debesīs.
Seviļas Isidors (570-636), "Etimoloģijas"

Slavenais itāļu ceļotājs Marko Polo (1254-1324), kas 13.gs. veica savu grandiozo ceļojumu cauri Centrālāzijai uz Ķīnu, mēģināja atrast reālus pamatojumus grifonu eksistencei. Viņš meklēja tos Madagaskarā, padzirdējis par putniem, kas "pēc sava ķermeņa uzbūves atgādina milzīgus ērgļus". Polo tiešām tos atrada, bet tiem nebija nekā kopīga ar grifoniem, jo ceļotājs lieliski zināja, kā jāizskatās īstam grifonam.

No šīs zemes (Turcijas) mēdz ceļot uz Baktriju, kur dzīvo naidīga un viltīga tauta, un tajā zemē ir koki, kas dod vilnu, itin kā būtu aitas, un no tās gatavo audumus. Ir tajā pusē "ipotani" (hipopotami), kas dzīvo te ūdenī, te uz zemes. Viņi atgādina pusē cilvēkus, pusē zirgus un pārtiek tikai no cilvēku gaļas, kad izdodas to dabūt.
Vēl tajā pusē sastopami daudz grifi, vairāk, kā citās zemēs; vieni stāsta, ka tiem ķermeņa priekšdaļa esot kā ērglim, bet pakaļdaļa kā lauvam, un tā ir tiesa, viņi tiešām ir tā iekārtoti; tikai grifa ķermenis ir lielāks par astoņiem lauvām kopā, un viņš ir stiprāks par simtu ērgļu. Grifs, protams, var pacelt un aiznest uz savu ligzdu zirgu ar jātnieku vai pāri vēršu, kādus tos vienā iejūgā ved uz lauka, jo viņa kāju nagi ir milzīgi kā vērša augums, no šiem nagiem izgatavo kausus dzeršanai, bet no viņa ribām – lokus.
"Ceļojumi", iespējams, Džons Mandevils

Saskaņā ar viduslaiku priekšstatiem par pasauli, dažādu pasakainu radījumu eksistence tika uzskatīta par neapšaubāmu faktu. Dažādām to ķermeņa daļām pierakstīja brīnumdarītājas spējas. Grifons nav izņēmums. Saskaņā ar ticējumiem, ja no tā naga izgatavotu dzeramo kausu, tad tas uzreiz mainītu krāsu, ja tajā ielietu indi. Protams, sadabūt šādu nagu nebija viegli – to pasniedza kā dāvanu cilvēkam, kas izārstēja grifonu no smagas slimības. Vēsture noklusē, kas notika ar tiem, kam galu galā neizdevās izārstēt šo zvēru. Viduslaikos bija zināmi vairāki šādi kausi, bet pārbaudot tie visi izrādījās darināti no pavisam parastu dzīvnieku ragiem.

Apgalvoja, ka aklie kļūst redzīgi, ja tiem pār acīm novelk ar grifona spalvu. Bet dažās agrīnās vācu medicīnas grāmatās ir pieminēts, ka, ja grifons uzliks savu galvu uz krūtīm sievietei, kam nav bērnu, viņa izārstēsies no šīs kaites.
17.gs. parādījās vairāki apjomīgi darbi, kuros autori mēģināja noskaidrot, kur neskaitāmo neticamo radījumu aprakstos beidzas patiesība un sākas izdoma. Un jau 1646.g. sers Tomass Brauns paziņoja, ka grifons nav nekas cits kā tīri simboliska radība. To var uzskatīt par grifonu ēras norietu – ļoti drīz tie "atstāja" reālo pasauli, pārejot mākslas un poēzijas sfērā.

Grifonu mītiskie radinieki
Pasakaini putnu un zvēru hibrīdi ir jebkuras mitoloģijas neatņemama sastāvdaļa. Pie tiem pieskaitāms kā grifons, tā, piemēram, Haruda – indiešu paradīzes putns, pusērglis-puscilvēks. Tā ir visu putnu valdniece, kas ir vecāka par pašu dievu Višnu.
Līdzīgs putns sastopams persiešu un turku folklorā ar vārdu Senmurvs vai Semgurs. Tas domā un runā, dzīvo līdz diviem tūkstošiem gadu. Viņa spārni var aizsegt sauli, bet spēks ir tik liels, ka putns var pacelt gaisā kamieli vai ziloni. Ar to Semgurs ir līdzinās citam putnam - Ruham, kas nereti sastopams arābu pasakās.
Šo leģendu atbalsis jūtamas arī Eiropas avotos – tur minēts "zizs", gigantiski radījumi, kas līdzīgi milzīgiem putniem.

Grifoni heraldikā
Grifons vienmēr simbolizēja spēku, niknumu un nežēlību. Tas ir lielisks sargs, kas atriebsies līdz savai pēdējai stundiņai. Tas izskaidro, kāpēc grifons heraldikā ir tik populārs – tas cilvēkiem vienmēr ir asociējies ar debesu un zemes valdniekiem. Sendienās parādījies uz valdnieku zīmogiem, grifons veiksmīgi ienāca heraldikā, kur sastopams uz daudziem ģerboņiem.
Viens no pašiem pirmajiem heraldiskajiem grifoniem bija uz Ričarda de Riversa, Ekseteras grāfa vapeņa 1167. gadā.
Grifonu vai grifonu galvu attēli bija ļoti populāri 15.-17.gs.

Mūsdienu grifoni
Neskatoties uz to, ka grifonu ēra jau sen ir pagājusi, tie joprojām ir pieprasīti mūsdienu mākslā – kino, glezniecībā un literatūrā.
Kinolentēs untumainais radījums parādās visai reti, un pēdējā zināmā filma ar tā dalību ir "Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis" (lai gan, vispārīgi runājot, tur redzamais ir hipogrifs nevis grifons). Švītknābis ir viens no pašiem apburošākajiem trešā "Harija Potera" varoņiem, un, ja eksistētu "Zvēru Oskars", to, bez šaubām, piešķirtu šim radījumam.

Fantāzijas žanrā strādājošie mākslinieki bieži pievēršas grifona tēlam. To var ieraudzīt tādu meistaru darbos, kā Tims Hildebrands un Boriss Valedžo. Bet tie, kas vēlas ne tikai paskatīties uz grifonu, bet iejusties tā ādā (vai sēdēt mugurā, precīzāk, starp spalvām), var uzspēlēt datorspēles, kurās grifons ir sastopams tikpat bieži kā vienradzis. Pietiek atcerēties stratēģisko spēli “World of Warcraft” un pazīstamo “Heroes of Might and Magic” sēriju.

Fantastikas literatūrā grifoni parādās diezgan reti. Piemēram, M. Veisa un T. Hikmena sāgā “DragonLance”. Tur šie dzīvnieki ir spītīgi un kaprīzi, bet tomēr pakļaujas saviem saimniekiem. Tāpat tie ir parādīti Andrē Nortones, Entonī Pīrsa un Klifforda Saimaka romānos. Grifoni sastopami arī bērnu grāmatās – Lūisa Kerola "Alise Brīnumzemē" un Frenka Stoktona "Grifons un jaunākais kanoniķis".

Jēru lija - iespējamais grifona prototips
Pēc zinātnieku domām, vienīgais putns, kas vairāk vai mazāk atbilst senajiem grifona aprakstiem, ir jēru lija. Tā dzīvo Dienvideiropas kalnos, Centrālāzijā un dažos Āfrikas rajonos. Šim lielajam putnam pazodē ir cekuliņš no garām, cietām spalvām, tikpat cieti sari nosedz tās nāsis. Lijas ķermeņa augšdaļa ir melni pelēka vai gaiša rūsgani brūna. Baltā "cepurīte" ir ar melnu maliņu. Putna garums ir nedaudz vairāk par metru, spārnu izpletums – ap 3 metriem.
Savu nosaukumu jēru lija iemantojusi no stāstiem, kā šis radījums esot pacēlis gaisā un aiznesis jērus un pat mazus bērnus.
Zoologi apgalvo, ka nav reālu faktu, kas apstiprinātu šādas baumas.

Grifoni pareģojumos
Mišels de Nostradams (1503-1566), pazīstamais astrologs, zinātnieks un pareģis, izmantoja simbolisko grifona tēlu savā 86. centūrijā:

Kā grifons, atnāks Eiropas karalis,
To pavadīs akvilonieši.
Viņš vadīs lielu sarkano un balto armiju
Cīņā pret Babilonas karali (X, 86)

Pētnieki uzskata, ka šeit ir runa par krievu caru Aleksandru I (grifons ir Romanovu dzimtas ģerbonī), kurš vadīs Eiropas valstu koalīcijas armiju (sarkanie un baltie – angļi un austrieši) un uzvarēs Napoleonu. Par Akvilonu Nostradams sauca "ziemeļu vēja apgabalu", t.i., visdrīzāk, Krieviju.
Nostradamam pieraksta arī tā saucamos "siksenus" (pareģojošas četrrindes), kuras īstenībā sarakstījis tāds Vinsents Seva 17.gs. 29. un 56. siksenā atkal ir pieminēts grifons, bet, ņemot vērā to, ka šie Nostradama pareģojumi ir viltoti, diezin vai ir jēga tajos meklēt apslēptu jēgu.

***
Neskatoties uz savu cienījamo vecumu, ko grifons sasniedzis kopš brīža, kad to pazīst cilvēki, šie radījumi turpina dzīvot. Apvienotais tēls, kurā iemiesojās pašu lepnāko un dižciltīgāko dzīvnieku – lauvas un ērgļa – iezīmes, ir izrādījies tik veiksmīgs, ka saglabājies līdz mūsdienām bez būtiskām izmaiņām. Atšķirībā no citiem neeksistējošās zvērnīcas pārstāvjiem, grifons ir tik spilgts, savdabīgs un cēls, ka pat tagad, datoru, kosmosa un terorisma ērā, nevilšus gribas ticēt senajām leģendām par brīnišķīgo brīvību mīlošo radījumu ar lauvas ķermeni un ērgļa spārniem.

[Riame]

Super! Es izlasīju tos rakstuis jau krievu valodā- superīgs žurnāls! Tikai zēl, ka to krievi izdod...mums Latvijā, man liekas, nekā tāda nav... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

[Seila]

Nav tik traki, ja gribas ko interesantu, tad pie mums latvijā var palasīt "Terru," vai arī "Mistēriju" nav protams tik interesanti, bet arī aizraujoši