Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: saule ; laiks: 18.09.2005 20:02

Pieteikties šai spēlei var http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?showtopic=25261&pid=477525&st=0&#entry477525 (arī pēc spēles sākuma)
_________________________________

Bija 1960. gada 10. janvāra vakars, Jamaikā Portrojālas ostā kāds pirātu kuģis beidzot taisījās iziet jūrā pēc tam kad ilgās un mokošās cīņās beidzot bija ievēlēts jauns kapteinis - par to bija kļuvis Džordžs Viljams Vengdols. Kaut kur noplukušās barkas dzīlēs atdusējās pirātu pēdējā laika lielākais ieguvums par kuru viņi cerēja iegūt bagātīgu izpirkuma maksu - Havannas gubernatora meita Antonete...

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 19.09.2005 07:53

Gilberts sēdēja uz priekšējā klāja, atbalstījies ar muguru pret virves rituli un gaidīja, kad kapteini beidzot dos ziņu par izbraukšanu jūrā. Gilberts ciest nevarēja lielās ostas - tas bija bīstami, pie tam ar tādu gūstekni!! Sasper Jods, kas par gūstekni!
Mazās ostas ar omulīgiem krodziņiem, kuru dibentelpās allaž gaidīja kāds ziņu pienesējs vai laupīto mantu uzpircējs bija pavisam cita lieta. Protams arī mazajās ostās bija nepieciešama piesardzība, tāpēc Gils pirms nokāpšanas krastā vienmēr pārvilka apbružātas matroža drānas, kuras patiesībā nevarēja ciest. Kad citu kuģu matroži - pāris gadus vecāki, atļāvās izturēties pret viņu kā kuģapuiku, Gils reizēm knapi valdījās neizvilcis dunci. Arī tagad Gils nepacietīgi gaidīja brīdi, kad kuģis izies jūrā.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 19.09.2005 10:03

Beidzot miers. Visi lūzumi, griezumi, 'you name it' apkopti. Bet, ja šādas 'izklaides' atkārtosies bieži: man vajadzēs palīgu.
Veicu nelielu pastaigu pa pilsētu.
Aptiekas, noliktavas, vienīgā grāmatnīca...
Bija uzjautrinoši klausīties līdzi nākošos biedrus: "Eu, dok, tev takš nav vēlmes mūs visus pie tēviem aizsūtīt, ko! Es to melno negribu dzert," tas 'melnais' gan bija tinte.

Atgriezāmies uz barkas, pasveicināju Gilbertu. Nez kādēļ viņš tāds drūms šodien? Eh, varētu viņam pudeli ruma iedot, bet atturīgs, nedzers līdz 'peciņas gaisā'. Protams, tas arī labi, uzticams cilvēks, sardzē nenodzersies etc.

Mantas noliktas manā kajītē, vēlāk sakārtošu.

'Izspiedu' no 'Cook' sauju rozīņu, kādu ceptas gaļas gabalu, vīna maisu un pāris maizes rikas. Jāaiznes gūsteknei.

Viņai jābrauc uz veco pasauli: ar tādu balsi operās jāuzstājas. Bet šeit uz kuģa...
Vīkšķis mutē un rokas aiz muguras. Vispār grūti tādām smalkām dāmām: nazi nedod, jāēd ar pirkstiem, rociņas jāsmērē.

Sardzes maiņa. Parasti jau gūstekņi netika sargāti, bet: tāda gūstekne ir zelta vērta.
Un zeltu mēs mīlam, vai precīzāk tās iespējas ko zelts mums dod.

Jāsaka paldies vecajam kapteinim, viņa naudas maisiņš ļāva piepildīt manu vēlmi: veidot bibliotēku. Protams, pagaidām grāmatas ir maz. Pāris grāmatas par dabaszinātnēm, ķīmiju, divi bruņinieku stāsti, par lētu naudu atpirkti no kāda matroža. Viņš tos mūsu gūsteknes ceļasomā atrada. Kā arī "Gargantija un Pantagriēls"

Pamazām sakārtoju savu 'ekipējumu', atgūlos lāviņā un lasu. Šoreiz 'Gargantiju':

Would to God everyone had as certain knowledge of his genealogy since the time of the ark of Noah until this age. I think many are at this day emperors, kings, dukes, princes, and popes on the earth, whose extraction is from some porters and pardon-pedlars; as, on the contrary, many are now poor wandering beggars, wretched and miserable, who are descended of the blood and lineage of great kings and emperors, occasioned, as I conceive it, by the transport and revolution of kingdoms and empires, from the Assyrians to the Medes, from the Medes to the Persians, from the Persians to the Macedonians, from the Macedonians to the Romans, from the Romans to the Greeks, from the Greeks to the French.

Konrāds

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 19.09.2005 11:47

Džodžs bija kļuvis par jauno kapteini. Tas viņu iepriecināja. Tagad viņm bija vairāk naudas un vairāk varas, bet arī vairāk atbildības. Daļu naudas ko ieguva no vecā kapteiņ viņš bija spiests iztērēr lai iegādātos pārtiku komandai un materiālus kuģa remonta. Šaujam pūlveris un lodes bija pietiekoši par to bija parūpējies jau nelaiķa kapteinis. Šobrīd jaunais kapteinis kopā ar dažiem vīriem gādāja uz kuģi nozagto inventāru. Kapteinis gan pats, protams, neko nenesa. Viņi visu vajadzīgo dabūja no kādas kontrobandistu noliktavas,- šīm mantiņam neviens pakaķ nedzīsies- nodomāja Džordžs. Viņi bija dabūjuši arī labi daudz ruma takā varēs labi nosvinēt jaunā kapteiņa iecelšanu amatā.-Ātrāk jūs slinkie suņi mēs nedrīkstam kavēties- viņš nikni uzbļava nesējiem.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 19.09.2005 12:42

Diemžēl kontrobandistu noliktavā nebija pārtikas tādēļ viņi to bija iegādājušies no apkārt klejojoša tirgoņa kurš bija brālēns vienam no nesējiem. Izdevās nokaulēt puscenu.

Iesūtīja: sapphyre ; laiks: 19.09.2005 15:57

Tikmēr no dziļā miega atmodās Antonete. Viņa vel īsti nesaprata, kas notiek, kur viņa atrodas vai, kas notiek ārpusē. Viņa bija ieslēgta istabā kas, aizdomīgi smirdēja pēc zivīm. Pa mazu spraudziņu iespīdēja rietošās saules gaisma. Pēkšņi iečīkstējās durvis. Pa tām ienāca liels, brutāls vīrietis. Viņš bija atnesis ūdeni un maizi. Vīrietim bija melns acs apsējs, un uz labās rokas uztetovēta pusplika nāra. Antonete pārbijās. Viņa pieplaka pie sienas, taču vīrietis viņu neaiztika, tikai kautko norūca zem deguna, par izlutinātu vīzdeguni. Antonete ar aizdomām pilnu skatienu lūkojās un atnesto pārtiku. Bailēs, ka pārtika ir saindēta, nolēma to neēst, lai gan nebija ēdusi jau dienu . . .

Iesūtīja: Reward ; laiks: 19.09.2005 16:16

Deiteerijs piestradaaja par kraveeju uz kugjem,un pagaadijas kaads speciigas miesasbuuves kugja kapteinis,kursh vinju aicinaaja vai neveelas stradaat uz kugja,tas bija Deiteerija sapnis braukt ar kugji pa juuru,un vinsh piekrita.Vinsh paraak nenjeema galvaa to ,ka bija nosaukts par kuslu suni,vinsh zinaaja,ka uz kugja katram sava vieta janopelna.

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 19.09.2005 16:30

Beidzot kāda kustība! Cerībā, ka beidzot būs iespēja pamest ostu un doties jūrā, Gilberts piecēlās un devās pretī jaunajam kapteinim.
Vēl iztālēm Gilberts vēroja jaunizcepto kapteini. Diez, kā mainīsies dzīve uz kuģa? Vecais īgņa ieturēja uz kuģa dzelžainu kārtību un Gilu tas visnotaļ apmierināja. Piesardzība ostās, pārdomāti uzbrukumi...Džordžs bija jaunāks, straujāks... Vai Džordžs uzņemsies lielāku risku, vai tagad mežonīgā pirātu haizivs ķersies pie lielākiem kumosiem?
"Kaptein Vengdol!" Gils sveicināja "Uz kuģa viss mierīgi, gūstekne drošībā. Un tās sauszemes žurkas - ostas sargi ar te nav apkārt ložņājuši." Un nesagaidīdams, vai kapteinim būs ko piebilst, viņš dedzīgi ievaicājās "Vai drīz dosimies jūrā?"

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 19.09.2005 16:42

-Jā, es domāju pēc kādas stundas, kamēr iekrausim vajadzīgo inventāru un sagatavosimies ceļam, un tad jau arī dosimies.- Viņš pamāja vīriem lai krauj iekšā.-Vai visi vīri ir uz kuģa?Jo ja nav tad paši vainīgi, tie kas blandīsies rinķī un nebūs laikā atpakaļ varēs palikt, ostas sargiem pakāršanai.-

Iesūtīja: Reward ; laiks: 19.09.2005 20:19

Labaak kapsju uz klaaju jau tagad,lai mani vel neatstaatu tepat.Diez kaada ir taa gustekne,kas atrodas uz kugja.........

Deitrijs,vinja saisinatais vaards,kuru vinsh lietoja ,jo necieta savu iisto ,tas izklausijaas pec kaut kaada seviskji pielaiziita tipa varda,devaas kugja virzienaa, kur sastapaas ar kugja kapteini
-Kaptein,cerams,ka partikas pietieami sagadaajaam?

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 20.09.2005 14:20

Eh, savējos aplaupījuši, sastiepuši visu ko varēja. Kā tādi zaglīgi suņi.
Ja kāds uzzinās, tad šajā ostā vairs atgriezties nevarēsim. Savējie izdos varas iestādēm, vietas kur 'nomesties' nebūs.
'Zaļš' vēl mūsu kapteinis, kārtību nezin: krauklis krauklim acī neknābj. Tā tik baloži dara.

Skanēja balsis, basu un apautu kāju dipoņa pa klāju.
Pavēles, izsaucieni.
Pacelt enkuru kam sekoja lamas jaunā kapteiņa garā.

Nez kur viņš mūs vedīs? Vai spēs vadīt kaujā?
šauj jau viņš labi, taktikas jomā gan vēl nav pārbaudīts. Nez ko viņiem tur Lielbritānijā mācīja..

Caurskatīju savus ieročus. Dīvaini, bet vecā īgņas pistolei bija cits kalibrs.
Nācās aiziet līdz tilpnei, svins jāatrod. Arī pulveris par ļaunu nenāks.

Tilpe pilna ar visu iespējamo, viss piebāzts: rums, rums, rums, portvīns, visādi krāmi. Tur cilvēks var paslēpties: savu mūžu neatradīs.
Gandrīz uzkāpu virsū Kvakou. Šis tur gulēja un krāca, ruma pudeli pie krūts piespiedis. Nez vai šis vispār zin ka mums jauns kapteinis?

Beidzot atradu arī svinu, pulveri: tie vismaz stāvēja tur, kur vecais tos bija novietojis.

Tad nāca 'dižais', apnicīgais darbs: sakarsē svinu, ielej formā, met ūdens bļodā.
Pārsimts lodes izveidoju: apnika.

Barka kautkur devās, osta jau palika tālu aiz muguras.

Lai dzīvo 'Gargantija':

In this arrest by Hercules the raven Was flayed at her (his) return from Lybia haven. Why am not I, said Minos, there invited? Unless it be myself, not one's omitted: And then it is their mind, I do no more Of frogs and oysters send them any store: In case they spare my life and prove but civil, I give their sale of distaffs to the devil.


Konrāds

Iesūtīja: Berlog ; laiks: 20.09.2005 16:25

Āā, galva sāp tā, it kā kāds būtu tajā iecirtis neasu, aprūsējušu cirvi un brūcē vēl iekaisījis sāli. Sasodīts, jāmēģina savākt domas
. Domu savākšanai bija jāpatērē apmēram 5 minūtes. Rezultātā Kvakou secināja, ka laikam atrodas atkal uz kuģa un no kuģa šūpošanās, kas galvassāpēm par labu nenāca, noprata, ka kuģis ir devies jūrā.
"Oho, laikam tas tracis ap to, kurš būs jaunais kapteinis būs nokārtojies. Ja tikai es varētu atcerēties, kā? Pag, kas tad vakar notika... nu, mēs devāmies krastā... he, taverna, protams... tad es krietnu laiku runājos ar to sasodīto francūzi, liekas, šis man pat uzlika rumu... tad mēs ar viņu kāvāmies, tas tik bija grautiņš! Ak tad re kāpēc man ir pārsists deguns! ...nu ja, nu ja tad mūs izmeta ārā un mēs abi devāmies uz sarkano lukturu kvartālu. Hmm. bilde tāda miglaina, bet šķiet, ka tur sanāca nesaprašanās ar naktstauriņu suteneriem... Francūzis it kā dabūja tā kārtīgāk un atslēdzās. Tālāk gan neko neatceros... laikam jau aizvilkos uz vēl kādu tavernu... vai arī nē..."
Kvakou pieslējās pussēdus, ierāva pēdējos atlikušos malkus no ruma pudeles. Noorientējās telpā, atpazina kuģa kravas tilpni. Piesteberēja pie ūdensmucas, iesmēla toverītī ūdeni un uzgāza sev uz galvas. Tas nedaudz palīdzēja, bet tikai nedaudz. Šodien laikam būs ellīgi grūta diena. Sasodīts.
"Interesani, kurš tad tur īsti būs tas jaunais kapteinis? Galvenais, lai nežēlo savu rumu no tilpnēm. Labs pirāts ir rumu dabūjis pirāts," domāja Kvakou, rāpdamies augšā pa stāvajām trepēm, "Paldies dieviem, izskatās, ka esam jau izgājuši atklātā jūrā, tas nozīmē, ka bocmanis uzreiz nežēlīgi lamādamies neliks rāpties burās. "
Kvakou devās pie tuvākajiem, ko ieraudzīja: Deiterija un Džordža.
Sveiciena vietā izdvesis: "Sasodīts, kā galva sāp!" vērsās pie abiem "Klausieties, kurš bija tas veiksminieks, kurš kļuvis par mūsu jauno kapteini? Cerams ka ne kāds cvingains suns, kas tagad sāks mūs te bezjēgā dzenāt kā tie militārie kapteiņi..."

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 20.09.2005 17:54

Dzordzs viegli piesita pie Kvakou galvas un iesmeejaas redzot kaa vinjsh saraujas saapees.-Kas tad tev ir pret militaaristiem dzeeraaj, Ja buutu piedalijies kapteinja ieveeleeshanaa nevis vazaajies pa bordeljiem tad zinaatu ka es esmu jaunais kapteinis.- vinjsh atkal sirsniigi iesmeejaas un uzsita Kvakou pa plecu.-Tu laikam nupat kaa esi beidzis tukshot savus ruma kraajumus, Nekas tuuliit dabuusi veel, driiz saaksim svineet manu iecelshanu kapteinja amataa.-

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 20.09.2005 18:31

Izstaipījusies, sasmiņķējusies un uzcirtusies tā it kā būtu jau pusnakts pienākusi, Žozefīne pamata savus pavisam nožēlojamos apartamentus, lai parādītu savu sejiņu rīta saules stariem.
Saules stari nebija vienīgais, kas bijauz klāja - visi, kā jau ierasts, bija pamodušies un aktīvi darbojās. Pametusi skatu apkārt viņa saprata kāpēc rīts sākās ar galvassāpēm - viņi bija devušies jūrā. Cik apnicīgi! Kaut gan nē! Šoreiz bija savādāk - ja viņi devās jūrā, tas nozīmēja, ka jaunais kapteinis ir iecelts! Jauns saimnieks... Nakstauriņš nodomāja vismaz pati no sevis neslēpjot, ka necik laimīga par vecā kraķa nobeigšanos nav. lai vai kāds, vienā ziņā viņš bija labs - kas ir viņa, tas ir viņa un nevienam gar to nav jāgrābstās! Kā būs tagad? Kas to, lai zin. Vispirms tā kā derētu noskaidrot, kā istabā tad tagad naktis viņa pavadīs. Un - JA pavadīs...

Grūti bija uzreiz tā atradināties no deguntiņa raukšanas raugoties uz indiāni Kvakou vai, viņasprāt, uzpūtīgo Džordžu, tomēr viņa veltīja abiem vienu no saviem uzspēlēti jaukajiem smaidiem, nemaz nemēģinot noslēpt, ka sēro par veco kapteini.
Oho, Kvakou, tu nu gan svaigs kā reņģe!
Savilkusi lūpas vēl samākslotākā smaidā ar viegli izsmejošu toni novilka mazais pirātu kuģa naktstauriņš...

Iesūtīja: Reward ; laiks: 20.09.2005 20:33

Deiteerijs noversdams skatu no apriebusjaa Kvakou,un pieveersdamies jaunajai skaistulei ,ieskatiijaas vinjai tiesji aciis, pieklajiigi teikdams:

-Sveicinaata,jaunkundz! Vai jums ir arii vaards,mani varat deveet par Deiteeriju.

Gana strupi nobeeru , bet ko var gribeet no parasta jurnieka.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 21.09.2005 11:47

Arī Džodžs paskatījās uz nupatkā pienākušo Naktstauriņu - Dāmīte tieši manā gaumē- viņš nodomāja. Viņš reiz pat bija meiģinājis vecajam kapteinim viņu nocelt, kopš tās reizes viņš bija naidā ar veco n,u jau mirušo, kraķi. Tagad viņš varēja viņu dabūt pavisam viegli, bet vai viņš vēl vispār viņu gribēja. Viņš viltīgi pasmaidīja un pasveicināja viņu - Sveika, skaistulīt- viņš jau nojauta ka arī viņa nezina kurš ir jaunais kapteinis.

Iesūtīja: Berlog ; laiks: 21.09.2005 11:48

Kvakou pagāja kādas 5 sekundes, lai līdz izmocītajām smadzenēm aizietu sacītā jēga.
"Džordž... ē, kapteiņa kungs, ak piedodiet, es nezināju, es jau neko... es tikai... ēē.. Un tad līdz Kvakou aizgāja kapteiņa teiktā otrā daļa: " Svinības? O, apsveicu no visas sirds, es zinu, ka jūs būsiet lielisks kapteinis. Tagad man tikai vajag kādu šļuciņu un es būšu frišs kā avokādo auglis. Sasodīts, ļaujiet man tikai atkopties un es būšu jūsu labākais matrozis. Un neviens nepazīst džungļus un tos salašņas indiāņus labāk par mani!"
Kvakou jau būtu izplūdis vēl milzīgākos runas plūdos, ko darīja gandrīz vienmēr, kad bija cerība dabūt kādu šļuciņu ruma (pat galvassāpes tā kā pieklusa), ja vien viņa uzmanību nepiesaistītu Žozefīne ar savu sveicienu.
Kvakou tā kā apmulsa- ne jau katru dienu uz kuģa klāja kā no jūras dzīlēm iznirst sieviete. Tad viņš atpazina vecā kapteiņa piegulētāju un izplūda neslēpti nekaunīgā smaidā.
"Sveiki mazulīt."

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 21.09.2005 11:54

Džordžs pamanījis Kvakou smaidu pamatīgi iekrāva viņam pa krūtim ar dūrē savilktu plaukstu, Kvako stāvēja no viņa pa kreisi tādēļ sitiens nebija pārāk spēcīgs jo tas nebija no pilna spēka. Džordžs uz viņu nikni paskatījās taču neko neteica.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 21.09.2005 13:28

Visu cieņu cinismam: vēroju Kvakou, Džordža un Žozefīnes veidoto trio.

Nezkādēļ jau kopš 'vecā' nāves mani mocīja garīgs nelabums. Tāds kā riebums pret visu šo izlikšanos, slepkavībām..

Viss bija pilnīgi vienalga: kad nāvē, jo kādā uzbrukumā visi reiz mirim, vedīs jaunais kapteinis, kā sevi zemē 'mīda' Žozefīne...
Varbūt Kvakou tomēr ir visgudrākais: lai dzīvo aizmiršanās.

Kārtējais gājiens pie 'cook' pēc rozīnēm, gaļas, vīna: aiznesu gūsteknei.

Sāku studēt dabaszinātnes. Reiz ceru atgriezties civilizētā pasaulē, iegūt doktora grādu un mierīgi vadīt savas dienas.

There was nothing I hated more than to see a filthy old drunkie, a-howling away at the filthy songs of his fathers and going blurp blurp in between as if it were a filthy old orchestra in his stinking rotten guts. I could never stand to see anyone like that, especially when they were old like this one was.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 21.09.2005 17:37

Nupat jau tuvojās vakars,vēl divas trīs stundas, kuģis jau bija pietiekoši drošā vietā lai varētu uzsākt svinības. Džordžs nolēma ka laiks sākt. Viņš velreiz nikni paskatījās uz Kvakou, tad novērsās un lika matrožiem savākt visu komandu uz klāja. Viņš pats nostājās kuģa priekšgalā. Kad visa komanda savācās viņš uzsāka runu.-Draugi pirāti jūs esat mani iecēluši par savu kapteini, jādomā ka es biju vis piemērotākais un vis veiksmīgākais, jā droši vien veiksmīgākais, ja es tāds nebūtu tad droši vien tagad barotu zivis kopā ar pārējiem neveiksmīgajiem kandidātiem.- viņš ļauni iesmējās un vairākums komandas smējās līdzi.- Tātad vecais kapteinis bija nolēmis mainīt kuģa vārdu. Viņš iesāka šo domu bet es pabeigšu. Kā jau visi būsiet ievērojuši mūsu kuģa priekšgala skaistā dāma- viņš norādija uz izbalējušo un robaino kokgriezumu kuģa priekšgalā.- Izskatās vienkārši atbaidoši ,tādēļ mums ir jauna dāma un jauns kuģa nosaukums- viņš norāva pārsegu uz klāja stāvošoajai dāmai atsedzot svaigi grebtu un krāsotu koka skaistuli.- Mūsu kuģi tagad sauks ''Jautrā Molija'' (Mery Moly), jau rīt pat viņa stāsies novecojušās dāmas vietā, bet vēl šodien mēs svinēsim svētkus par godu man un par godu kuģim!!!- viņš iekliedzās. Tad uz klāja iznesa vairākas kastes ruma.- Dzeriet un priecājieties vīri, mums ir tik daudz ruma ka to vienā naktī nespētu izdzert pat pieci pirātu kuģi!!- Vīri iegavilējās un ķērās pie pudelēm. Džordžšs pats protams rumu nedzēra viņš no tirgotāja sev bija nopircis, 4 kastes skotu viskija,12 gadus noturēts, dārga manta, bet ļoti laba. Viņš to nebija baudījis kopš pameta Eiropu. Kravas ar šo vērtīgo mantu uz jauno pasauli atceļoja reti. un vel retāk nonāca vienkāršu pirātu rokās, bet tagad viņš bija kapteinis un varēja to atļauties.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 21.09.2005 19:29

Uzmetusi pētošu skatienu Deitērijam, viņa novilka savu vārdu
Žozefīne...
Diezin vai šis noplukušais jūrnieks ir viņu jaunais kapteinis, tomēr labāk nodrošināties, kaut lieki - viegli uzsmaidījusi Deitērijam viņa pievērsās pārējiem šeit esošajiem. Sveicieni un uzrunas - skaistulīt, mazulīt - ak, tas sildīja gluži kā saules stari! Vēl mirkli izbaudījusi sev pievērsto uzmanību, viņa pameta kuģa klāju, lai atkal nozustu savā necilajā kajītē.

Pienāca vakars un, protams, ka Žozefīnei bija jāpagodina viesi ar savu klātbūtni. Jeb citiem vārdiem - nebija izvēles iet vai neiet, jo nebija vēlmes izpelnīties jaunā kapteiņa dusmas un kas vien zin ko vēl ne. Tā nejauši ienāca prātā doma, ka viņa tak nemaz nebija noskaidrojusi, kuram par godu tad viņa šovakar pucējas. Nā, slīkstot paštīksmes jūrā viņa bija palaidusi garā tādu sīkumu!

Dordžij, ak tu tas esi... Kaklā ievigrējās klusa skaņa - viņa pie sevis iesmējās. Nekā smieklīga tajā faktā, ka Džordžs irjaunais kapteinis nebija, un tomēr gribējās mazliet ironiski iesmieties - ak tu, vecais pielūdzēj! Nu, nu!

Nakstauriņš savā pašā labākajā (un ko nu tur liegties - arī piedauzīgākajā) tērpā plivinājās cauri vīru bariem, lai apsveiktu jauno kapteini pa savai modei!

Apķērusies Džordžam ap kaklu viņa iesmējās un smaidīja tik starojuši, cik vien tāds nakstauriņš spēj!
Ak, kaptein, es jūs tik ļoti apsveicu, ka man trūkst vārdu, lai to izteiktu!
Dabai patīk līdzsvars - ja ir izskats, citu spēju nav. Bet nevajadzēja būt Heinem, kas piedzims tikai daudzus gadus vēlāk, lai apsveiktu kapteini, ja Dabas mātebija devusi spēju būt laimīgai pēc pasūtījumaun priecēt arī citus!

Iesūtīja: Reward ; laiks: 21.09.2005 20:50

Kaada skaistule,zjeel, ka tadai jadzivo sjaada dziive,vinja noteikti butu pelnijusi ko labaaku........ Vinsh nodomaaja mazliet aizdomadamies pats par savu dziivi......

Vakaraa vinsh atradaas jau uz klaaja,kad sakaas lielaas dziires un atraak vai lenaak jurnieki savacaas kopaa.
Deiteerijs nejutaas seviskji omuliigi sjajaa kompanijaa,jo nevineu iznjemot Kapteini nepazina.

Labaak iepazisjos ar kaut vienu no vinjiem visiem, vismaz vaardus zinaasju.Vinsh, noskatijaas uz Gilbertu un devaas vinja virzienaa.

Varbuut sjis nebuus tik nodzeries ka tas dzeltenais.

Iesūtīja: Berlog ; laiks: 21.09.2005 23:24

No kapteiņa dabūjis dunku sānos Kvakou pastreipuļoja pussoli atpakaļ un uzmeta pārsteigtu skatienu kapteinim. Un tad aktīvi pievērsās netīri brūngano klāja dēļu pētīšanai. Nolāpītās bara vadoņa pirmtiesības. Galvassāpes arī lika par sevi manīt. Pie sevis murmulēdams kaut ko par savu grūto dzīvi Kvakou aizvilkās līdz tilpnei, no kuras jau tika lādētas ārā ruma muciņas un, pa kluso savācis pudeli, aizvilkās uz savu lāvu lāpīties. Kad dzīres sākās pa īstam, Kvakou jau atkal bija formā un gatavs vai pašu velnu piebeigt. Un, ja nebija velna, varēja iztikt arī ar rumu.

Drīz vien Kvakou jau bija sasniedzis to stāvokli, kad vārdi paši nāk pār lūpām un ir steidzīgi jāmeklē klausītājs, savādāk var sākties ne tikai fiziskās, bet arī garīgās paģiras a'la "cik grūta dzīve un mani neviens nesaprot".

Kā par nelaimi Kvakou drīz pamanīja izdevīgu upuri- netālu kā jau parasti savrupu sēdēja Gilberts. Pienācis Pie Gilberta, Kvakou tam piegrūda savu ruma pudeli, kuru gan tūlīt atņēma, nosēdās blakus un grūtsirdīgi nopūties sāka: "Eh, vai tu vispār vari iedomāties, kā ir būt par indiāni? Tev jau labi, tava āda ir balta, ko tu vari zināt... Piemēram aizpagājušo reizi, kad piestājām krastā, es devos apciemot sarkano lukturu kvartālu. Ieeju glaunā iestādījumā- sarkani dīvāni, visur maiga gaisma, meitenes visām gaumēm, viss kā vajag... Un madāma, šitā mātes nolādētā m**ka mani sūta prom, pat sauc savus večus: "Mēs tādus kā tu neapkalpojam, atrodi sev kādu netīru indiāņu pada*zu, ko d***t" It kā man naudas nebūtu! Pilnas kabatas! Sasodīts! Un vai es tev stāstīju par to sardzes priekšnieku, kas lika man tīrīt viņa zābakus? Man!! Un ko es varēju darīt, deviņi pērkoni! Kaut pērtiķis viņam galvu norautu un žņaudzējčūskas iekšas izēstu... "

Tādā garā Kvakou turpināja, līdz palika viens, kas gan netraucēja turpināt vien runāties ar sevi. Tomēr pēc kāda laika visu laiku konstanti patērētā ruma daudzums nolika arī viņu pie vietas... t.i. uz klāja blakus virves rituļiem.

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 22.09.2005 08:39

Redzēdams, kā Kvakou aizvien vairāk iegrimst savos runu plūdos, Gils manījās prom. Viņš ciest nevarēja apdzērušos pirātu meitumāju stāstus. Un vēl visa tā jezga ap Žozefīni. Bija gan uzjautrinoši skatīties kā visi tie muļķi kārstās viņai apkārt - tagad, kad vecais kapteinis baro haizivis, Žozefīnei vēl nebija viņas jaunā favorīta. Tāpat gan skaidrs, ka tas būs jaunais kapteinis. Un vienalga teju vai visa komanda pataisa sevi par muļķiem viņas priekšā. No otras puses - no Žozefīnes bija ko mācīties. Tā izsitīs savu tiesu jebkur tikai actiņas vien pamidžinājusi.
Gilberts uzjautrināts atcerējās, kā reiz divi jauniņie, Žozefīnei garām paejot un šiem ar aci piemiedzot, pamanījās noslīcināt kuģa enkuru. Kas viņiem toreiz bija prātā un kā viņiem tas izdevās neviens pat necentās noskaidrot. Vecais toreiz tā pārskaitās, ka baltajām haizivīm sanāca papildus ēdienreize.
Jā tā mēs pa vienam aizejam, cits pie haizivīm cits pie valga. Gilberts nevilšus aptaustīja kalu. Par tādām lietām uz pirātu kuģa nedrīkstēja domāt. ādomā par zeltu, par dārgakmeņiem un bagātīgi piekrautiem kuģiem.
Gilberts uzkāpa uz klāja. pagājis garām pie virvju rituļiem atlūzušajam Kvakou, Gils uzkāpa masta grozā. Kāp lejā un ej iedzert par jaunokapteini, viņš teica grozā tupošajam saīgušajam pirātam. Es pasēdēšu te
Pirāts aizsteidzās pie ruma mucām bet Gilberts ērti iekārtojies raudzījās jūrā un svilpoja

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 22.09.2005 11:12

;Ha! Nu Žozefīne ir sapratusi kas ir jaunais kapteinis. Uzreiz jau cenšas ikarot sev labāku vietiņu uz kuģa.; viņš nodomāja. Kad viņa iekārās Džordžam kaklā viņš ar vienu roku saķēra viņū aiz vidukļa un pievilka klāt.-Nu paldies par tiem pašiem vārdiem, ja citus atrast nevarēji.- viņš noteica skatoties Žozefīnē.-Tev arī derētu svinēt kopā ar mums bet es domāju ka tev rumu dzert nevajadzētu, es tev varu piedāvāt franču vīnu speciāli tev un gūsteknei nopirku bet varbūt gribēsi viskiju tas gan ir manai personīgajai lietošanai bet ar tevi es padalīšos.- viņš viltīgi pasmaidīja, Džordžs isti nezināja kas viņai varētu labāk garšot.:Varbūt tomēr piedāvāšu viņai vietu kapteiņa kajītē: viņš nodomāja. Lai gan vecais kapteinis bija dzīvojis samērā nožēlojamā kajītē, Džordžs tādā negrasījās dzīvot, viņš jau bija licis to savest kārtībā. Un drīzumā derētu uzbrukt kādam lepnākam kuģim lai iegūtu arī pienācīgu iekārtojumu.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 22.09.2005 13:30

Bravo, tagad mums būs jauna dieviete. Es smiešos, kad iegūstot jaunu kuģi, to cirtīs nost no mūsu kuģa priekšgala un liks nākošajam.

Savāda sajūta: laikam jaunais kapteinis nejūtas īsti drošs par savu visspēcību uz kuģa. Parasti dzērām kādas salas krastā, droši noenkurojuši kuģi, tagad cik ātri vien iespējams, jūras vidū.
Var uznākt vētra, šie tropu reģioni ar to ir slaveni, var ieraudzīt mūs kāds karakuģis. Galu galā piedzērušies jūrnieki var pārkrist pāri bortam.

'Cook' stāstīja, kapteinis vīnu iepircis arī gūsteknei, lai nosvin viņa iecelšanu amatā. It kā viņai tas būtu priecīgs notikums..

Mani sāk uztraukt kapteiņa nenoteiktība: vēl joprojām nezinām mūsu ceļamērķi. Vai tā ir Havanna, gūsteknes tēva atrašanās vieta, kāda cita vieta? Galu galā, viņš oficiāli ir aristokrāts, vai tik neved mūs slazdā: nododot mūs varas pārstāvju rokās viņš iegūtu lielus pagodinājumus. Tas arī varētu izskaidrot piedzirdīšanu jūras vidū: tad karakuģi mūs 'noplūks' kā augli.
Gājiens pa dēli: krasts tālu, visi noliksim karotes okeānā.


And hell was so cold
All the vases are so broken
And the roses tear our hands all open
Mother marry miscarry
And we pray just like insects
The world is so ugly now

Konrāds

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 22.09.2005 13:43

Viskiju?! Hmm...
Žozefīne nomurrāja. Ak tikai viņam vienam...
Lai būtu viskijs! Kur to atrast?! Es aiziešu pakaļ!
Žozefīne dudināja un smaidīja, smējās un deva bučas. Pret jauno kapteini savādāk nevar!

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 22.09.2005 14:34

Viegli varēja ievērot, ka komanda ir sadalījusies divās dalās: pieredzējušākie, kuri ar slēptu skepticismu vēroja šo dzeršanu un pārējie.
Šur, tur jau skanēja 'murdoņa', ko tas kapteinis dara, kādēļ?


Kaptein, kur tad īsti dodamies? Šādu jautājumu izteicu mūsu 'dižajam' līderim.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 22.09.2005 17:34

--Šobrīd dodamies uz Gibaras ostu lai iegūtu ziņas, un tad jau no turienes dosimies uz Havannu, lai saņemtu izpirkumu no mūsu gūsteknes papucīša.-- daļa komandas ar nakts iestāšanos jau bija apdzērusies. Džordžs zināja ka nav prātīgi dzert atklātā jūrā, bet viņam vajadzēja pārliecināties par to ko domā komanda, viņš gribēja redzēt kāda būs komandas reakcija uz šo visu. Daļa prātīgāko vīru bija skeptiski noskaņota, tagad viņš zināja kuriem varēs uzticēties, kuri prot ieturēt mēru. Viņš pats bija izdzēris vien pāris glāzes viskija un saglabājis pilnīgi skaidru prātu, atlikušo viskiju viņš atdeva Žozefīnei. Viņš nokomandēja stūrmani lai dodas ziemeļu virzienā. Tad vīriem kuri nebija piedzērušies lika savākt piedzērušos zem klāja lai kāds nepārkrīt pār bortu.
Atlikušajiem vīriem viņš teica.--Tātad, nu man ir skaidrs kuri no jums visiem ir īsti jūrnieki, kā jau es teicu mēs dodamies uz Gibaras ostu, bet paša ostā mēs nemaz nebrauksim, plāns ir tāds, mēs iesūtam pilsētā pāris vīrus lai tie izpēta situāciju un iegūst informāciju, ja tur būs droši mēs tomēr iebrauksim ostā, bet droši vien arī bez kavēšanās dosimies tālāk uz Havannu. Nedomāju ka šobrīd būtu prātīgi kautkur uzkavēties ilgāk kā nepieciešams.Vai plāns skaidrs?-- protams tas bija plāns vienīgi lielākajos vilcienos. Bet sīkāk izklāstīt pagaidām nebija nepieciešams. Tad viņš norīkoja naktssargus un stūrmani, un devās uz kajīti nedaudz pasnaust, bija uznācis snaudiens!!!

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 22.09.2005 18:30

Kapteinis, protams, kā jau kapteinis nodevās saviem kapteiniskajiem kapteiņa pienākumiem. Visā kapteiņa nopietnībā! Plānojot uz priekš trīs gājienus un slaukot četras pēdas atpakaļ, kas palikušas.
Nemaz nebija jautri šādi - piedzerties un tikt pamestai.
Žozefīne atkal pieslēdzās pie notiekošā, kad bija jau tumsa kārtīga iesājusies un lielākā daļa bija kaut kur nozuduši.

Žozefīne pārkrita kaut kam guļošam pāri. Sāpīgi nokrita un sasita plaukstas un kā par nelaimi arī zodu. Mēģinot apgriezties uz otru pusi - t.i. apsēsties uz dibena, viņa apjauta, kas ir tas muļķis, kurš sadomājis šeit atlūst
Dir**!
Nošņācies nakstauriņš mēģināja stutēties uz kājām, kas gan nebija viegli izdarāms ņemot vērā izdzertā viskija daudzumu, kritiena sāpīgumu un klaitas īpašibu pīties pa kājām.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 23.09.2005 10:07

Džordžs kādu stundiņu nosnaudies, izgāja no savas kajītes un uzkāpa uz klāja. Viņš paspēja tieši laikā lai redzētu kā Žozefīne pakrīt pār guļošo Kvakou. Kvakou laikam neviens nebija novilcis lejā. Žozefīne nolamājās un pūlējas piecelties kājās. Tad Džordžs piesteidzās viņai klāt un palīdzēja piecelties.---Nu ko nebija par daudz viskija??--- viņš iesmējās. Un palīdzēja viņai iet uz kajīšu pusi.---Būs labāk ja dosies izgulēsi dzērumu---

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 23.09.2005 10:44

Piedzērušo pirātu trokšņošana jau sen bija noklususi, burās pūta viegls silts vējiņš un mēness spoži iezīmēja kuģa ceļu. Gilberts nožāvājās un pie sevis nopiktojās, ka uzkā```` te augšā. Nomainīt viņu jau nevienam neienāks prātā. Lai arī kuģa kurss bija zināms un nekam īpašam jau nu ceļā gadīties nevajadzēja, sargam grozā allaž jābūt. Un diemžēl nomodā... vēlreiz nožāvājās Gils. Pārliecies pār groza malu viņš pārlaida skatu klājam, pamanīja atlūzušo Kvakou, redzēja, kā kapteinis aizveda Žozefīni, stūrmanis nīka pie stūres. neviena cita nemanīja un nedzirdēja. tikai vējš rāmi pūta burās, viļņi skalojās... Acis pašas lipa ciet, gils arvien biežāk knaibīja sānus, lai neaizmigtu. Līdz beidzot nogurums un viļņu šūpošanās viņu pieveica un viņš iegrima vieglā snaudā...

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 23.09.2005 14:29

Mani uzjautrina kapteinis, viņš rupji aizvainoja pusi komandas nosaukdams viņus par neuzticamiem. Vissmieklīgākais ir tas, ka dzēra viņam vispaklausīgākie cilvēki -- tie kuri rīkojās pēc viņa dotajām pavēlēm. Protams, mūsu mazais indiānis bija izņēmums, viņš dzer jebkurā gadījumā.

Beidzot mums ir ceļamērķis, Gibaras osta. Interesanti kādas ziņas tad tur vēlas mūsu kapteinis iegūt? Kādēļ tās svarīgākas par Havannas apmeklēšanu.

Ir skaista nakts, pilnmēness. Zvaigznes klīst pa debess jumu.
Rau, tur viena nokrita! Kā pūķis ar garu, spožu asti.


Es atnācu pateikt,
ka tev viss būs labi.

Nemierinu
un nemāžojos -
"būs labi" ir tas tukšais pūslis,
ar kuru mēs jautrinām
nelaimīgos.

Es zinu -
ap tevi ir tumsa
tā savilkusies,
ka neredzi izstieptu roku.

Man ir ticībai līdzīga
nojauta,
ka viss būs labi.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 23.09.2005 16:18

Nakts jau sniedzās uz rīta pusi, ausa pirmie saules stari.
Neliela saruna ar stūrmani, viņš bija ļoti priecīgs par kompāniju, ļāva nojaust, ka Gibaras osta ir nieka divu stundu attālumā.

Gil, celies! Vairs nav tālu.

Mazpamazām uz klāja sākās rosība. Slāpstošie meklēja kādu 'malku',
tika paceltas buras..
Sākās jauna, vienkārša diena.

Iesūtīja: Berlog ; laiks: 23.09.2005 17:05

Gulēšanai zem klajām debesīm uz klāja bija arī sliktā puse- vēl pirms rītausmas Kvakou pamodināja kājas spērieni. Tie bija nepieciešami veseli trīs, spēka ziņā pieaugot ģeometriskā progresijā, lai piedabūtu Kvakou piecelties kājās. Bocmanis lamājoties sūtīja rāpties tekelāžā un izlaist buras un veikt citus apkopes darbus.

"Sasodīts- nu kāpēc es nevarēju nolīst gulēt kādā nomaļākā kuģa kaktiņā, nevis te, kur esmu pirmais ko pamana un sūta veikt visus šitos s**us...".

Tomēr gulēšana svaigā gaisā laikam bija palīdzējusi vienā ziņā- galva nesāpēja, tikai rīklē bija tāds kā sausums. Pāris malki stāvokli uzlaboja.

Rāpaļājoties pa takelāžu Kvakou pamanīja jauno kuģa priekšgala statuju. "Kas lai velns mani parauj ir tas?!" nodomāja Kvakou, kurš veiksmīgi bija palaidis garām šo kapteiņa rīcību. "Es saprotu, ja nomaina vecu mīļāko pret jaunu, bet kuģa priekšgala rotājumu?" Pēc brīža, pavadīta brīnoties un grozot galvu, Kvakou galvā atausa patiesība: "Nu ja, kapteinis grib pielabināt ūdens garus. Ha, tad redz kā. Gudrs mums kapteinis tomēr."

Te nu jāsaka, ka Kvakou dzimtajā indiāņu-zvejnieku ciematā ūdens dievi bija visspēcīgākie un svarīgākie, un Kvakou, kas vēl vakar jaunā kapteiņa vadībā bija juties diezgan nemierīgs un par nākotni nedrošs, tagad uz kuģa sajutās kā mājās. Tagad, kad ūdens gari būs mums labvēlīgi, par nākotni varam būt droši kā par to, ka saule lec austrumos.

Nokā```` no takelāžas Kvakou devās pie stūresrata, lai painteresētos, uz kurieni īsti kuģis dodās, jo šo informāciju saņemt bija liedzis ātri uznākušais snaudiens.

"Sveiki, uz kurieni mēs tagad kuģojam?' Kvakou vērsās pie pie stūresrata stāvošās trijotnes.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 23.09.2005 17:23

/*ooc: Izdzēsu postu, lai notikumi risinātos tālāk*/

Iesūtīja: saule ; laiks: 23.09.2005 17:40

[OOC- sasodīts es ka GM atļaušo palūgt neņemt vērā priekšpēdējos divus postus]
Protams uz pirātu kuģa neviens neapjauta, ka viņi tiek izsekoti - par ko gan tie stulbeņi domā ? brīnījās uz spāņu kara kuģa, kuru Havannas gubernators bija sūtījis atbrīvot savu meitu. Tas ko uz kuģa nenojauta bija tas, ka Havannas gubernators ir vecs āzis, kuram patlaban aptrūcies naudas un tas, ka viņa meita bija ragana, kuras dēļ varēja netērēties un vienīgais iemesls, lai mēģinātu viņu atbrīvot bija ģimenes gods būtu viņš zinājis, kas notiks uz pirātu kuģa klāja viņš nebūtu tā steidzies izpildīt savus tēva pienākumus... Puse pirātu apdzērusies ? Smiekli nāk - gandrīz visi pirāti ir alkaholiķi - tie kuri nebija izdzēruši mucu bija izdzēruši pietiekami, lai tas liktu sevi manīt un tie kas nebija nolūzuši nespēkā pretoties uguns dzirai, tie bija visnotaļ jautrā prātā un atklāti sakot doma par kapteiņa doto pienākumu izslīdēja no viņu prātiem drīz arī viņi sapulcējušies bariņā un drīz vien arī viņi bija atlūzuši - novērojumi liecināja, ka pat mastā sēdošais sargs dus saldā miegā uz klāja par kaut kādiem pienākumiem laikam domāja tikai stūrmanis. Tāda veiksme tik ļoti iepriecināja spāņus, ka šķita - viņi drīzāk nomirs no smiekliem nevis cīņā.
Pūta labvēlīgs ceļa vējš un drīz vien spāņu kuģis sāka klusu tuvoties pirātu kuģim nepagāja ilgs laiks kad spāņu kareivji jau laivās tuvojās pirātu kuģim, lai uzkāptu uz tā klāja.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 23.09.2005 18:02

/*ooc:

Uz kura kuģa? Pirātu vai Karakuģa?

Tādas ir spāņu domas vai dzīves īstenība?

Pieņemu, ka spāņu kuģis tuvojas no mugurpuses: savādāk stūrmanis to būtu ievērojis.
*/

Ar stūrmani pārspriedām kapteiņu maiņas labās un sliktās lietas, kad notika neparedzētais.
Skatiens uz kuģa ķīļūdeni rādīja kuģi ar spāņu karogu mastā, ūdenī nolaistām laivām un daudziem cīnītājiem tajās. Pilnīgi žoklis atkārās no tādiem brīnumiem.

Uztraukums 'saskrēja' dzīslās un pilnā kaklā bļāvu: Pie ieročiem mani brāļi, pie ieročiem, kam dzīvība mīļa!!

Izšāvu no vecā kraķa pistoles uz uzbrūkošajiem spāņiem un skriešus devos uz kajīti pēc zobena un pārējām pistolēm.

Buras neuzvilktas, puskomanda 'nelietojami'. Tādas domas šaudījās pa manu prātu.
Šur, tur redzēju skrienam pusapģērbtus pirātus, stūrmans centās uzņemt ātrumu, saucieni, bocmanis, kurš pusi vīru sauca uz mastiem, tad atkal lejā, cīņā.

Nosvilpa pirmās spāņu lodes.
Tikai dīvaini, viņu lielgabali klusēja. Kādēļ, kādēļ?
Tad sapratu: viņi zin par mūsu gūstekni!

Iegāzos savā būcenī, izrāvu ieročus no pagultes un metos uz tilpni. Ja pretinieki nāk pēc gūsteknes, tad tikai gūsteknē ir arī iespēja mums izdzīvot. Viņai ir jāpaliek dzīvai, tādas ir pretinieku vēlmes un tikai draudi darīt pretējo var mums ļaut aiziet dzīviem.

Lēciens lejā tilpnē, tad skriešus uz improvizēto cietuma kabīni.
Pie kabīnes man 'nolaidās rokas'. Sargi gulēja zemē, blakus gulēja ruma muciņa un vīns. Kabīnes durvis bija vaļā un gūstekne aizbēgusi. Kur, visajā plašajā, piebāztajā tilpnē viņa bija noslēpusies, to nebija manos spēkos noteikt.

Ko nu...

Bija skaidri dzirdams, ka spāņi jau ir tikuši uz kuģa klāja un notiek tuvcīņa. Skanēja vaidi, soļu dipoņa, kaujas saucieni un ievainoto lāsti.
Nākotne vairs nerādījās rožaina...

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 23.09.2005 19:11

Džordžs sadzirdējis rosību uz klāja uzleca kājās. Padzirdējis vārdu Spāņi viņš tūlīt saprata kas noticis. Viņš steigšus uzrāva augšā Žozefīni, viņa izskatījās pietiekoši izgulējusies lai pildītu rīkojumus.--Mums uzbrūk, tūlīt pat ved gūstekni ārā, dunci pie rīkles un liec spāņiem vākties prom vai arī draudi pārgriezt rīkli es tikmēr eju komandēt lielgabalniekus.-- Džordžs aizmetās uz lielgabalu klāju un prasmīgi sāka šķaidīt spāņu laivas kuras tuvojās, viņš taču reiz bija artilērijas virspavēlnieks. Kad viņš bija izšķaidījis visas laivas kas tuvojās tad viņš izskrēja uz klāja un metās tuvcīņā, -Kur tā Žozefīne kavējas- viņš nodomāja.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 23.09.2005 19:30

/*ooc: tas ir 17.gs vidus, lielgabali ir neprecīzi, lēni lādējami, kuģu aizmugurē ir vidēji tikai 2 lielgabali (mūsu kuģis nav milzīgs, tā ir barka. Ļoti iespējams ka uz tās vispār ir tikai 'mazpadsmit' lielgabali. Jo lielāku skaitu tā tīri fiziski nav spējīga izturēt: lielgabaliem ir baigs atsitiens.)
kuģi pagriezt ar sānu pret pretinieku, ja pretinieks ir tik tuvu kā minēts, ir neiespējami -- rezultāts ko tu iegūtu: spāņu kuģa priekšgals tava kuģa bortā, visa spāņu komanda abordāžā. Un karakuģu komandas bija milzīgas.

Tu vari iznīcināt, augstākais, divas laivas.*/

Pārlādēju vecā kraķa pistoli un metos ārā no tilpnes.
Garām pazibēja Kvakou, kurš gaudodams kā nelabais, cirtās ar milzīgu, noaugušu pretinieku, Gilberts šaudījās no torņa mucas, pa kuru laiku viņš tur bija paguvis uzstiept pistoles un munīciju? Smalkais Deiteerijs, kuru atpakaļ spieda pāris cīkstoņi...

Metos cīņā, cerot, ka izdzīvošu.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 24.09.2005 09:13

OCC: Arī tā laika laivas nebija ar motoriem, tāpēc es domāju ka vienu reizi lielgabalus pārlādēt paspēja. Tātad 3-4 laivas. Un tie ir pamatīgi zaudējumi spāņiem. Ja reiķinamies ka tās ir lielās laivas un katrā sēž vismaz 20 vīru.

Džordžs strauji metās uz priekšu nodurdams vismaz piecus spāņus.--Atri spiežam viņus atpakaļ ūdenī un neļaujiet viņiem vairāk rāpties augšā.-- Viņš zināja ka uzbrucējus no laivām viņi spēs atvairīt viņiem vienkārši nedrīkst ļaut uzrāpties uz klāja, kamēr viņī rāpjas tie ir viegli upuri. Bet ja piepeldēs vis spāņu kuģis sāksies abordāž un to jau viņi nespēs atvairīt. Džordžss sāka uztraukties kur palikusi Žozefīne ar gūstekni, karakuģis lēnām bet neatvairāmi tuvojās. Viņš norīkoja vel vienu pirātu lai tas ātri aizskrien un apskatās kur viņa kavējas. Tikmēr viņs metās palīgā Deiteerijam kuru māca pārspēks.

Iesūtīja: Reward ; laiks: 24.09.2005 15:20

Deiterijs apbrunjojies tikai ar diviem duncjiem centaas atvairiit kadus cjetrus vai piecus spanjus , bet parspeks bija aciim redzams.

Rrrraaaahhhhhhh-vinsh iekliedzaas jo kads spanis bija iecirtis vinjam muguraa pamatiigu dunci-Ja mirsju tad tikai uz jusu likjiem,noladetie spanji !

Vel nepadodamies Deiterijs iecirta kadam no vinjim sejaa pamatiigu reetu, bet kads cits ieblieza vinjam pa pakausi , nokritis un celjiem un iedziits sturii kaa suns, vinsh tikai pamaniija lielu stavu ,kas tuvojaas, bet skaidri nevareeja redzeet kursh tas bija,migla gar aciim ....satumsa.....
un tad vinsh atsledzaas.

Iesūtīja: saule ; laiks: 24.09.2005 15:33

[OOG-moksij, varbūt spāņi nedaudz piepušķoja, bet tālu no patiesības tas nebija]
Dažu virsnieku neveiksmīgi veiktie manevri nepaspējot reaģēt uz to, ka pirāti pamodās maksāja vairāku spāņu dzīvības, tomēr laba daļa no viņiem palika dzīvajos un centās peldēt atpakaļ uz savu kuģi. Pārējās četras laivas tika vadītas tā, lai netrāpītos ceļā lielgabalu lodēm - ņemot vērā mierīgo laiku un to ka lielgabali bija visai statistiski tas nebija ārkārtīgi sarežģīti. Spāņu kuģis veica manevru, lai varētu apšaudīt pirātu kuģi un pēc tam ņemt to abordāžā.

Iesūtīja: Berlog ; laiks: 25.09.2005 02:36

Lai arī parastos apstākļos Kvakou vajadzētu krietni vairāk kā parastu uzkliedzienu, lai pamodinātu no pašreizējā stāvokļa, bet izdzirdot saucienu "Spāņi!", Kvakou pusneapzināti pielēca kājās un metās uz savas lāviņas pusi, kur lādē glabājās zobens un pistoles. Kā par nelaimi Kvakou pistoles nebija pielādējis un tagad tādām laikietilpīgām darbībām laika nepietika. Tādēļ'aši paķēris zobenu, Kvakou izmetās atpakaļ uz klāja. Tieši virsū kādam spānim. Kvakou tomēr izrādījās ātrāks un zobens caururba spānu pirms vēl tas paspēja izsaukties "Padre Dios!", "Mamma mia!" vai kas nu ir tas, ko spāņi izdveš, kad kāds puspliks notetovējies neliela auguma indiānis ar pēc ruma dvakojošu rīklī ietriec tiem krūtīs zobenu. Tālāk cīņa jau ritēja grūti, bet galveno Kvakou izdevās panākt- palikt dzīvam. Veiksmīgi ievainojis vēl divus spāņus pirms tie deva kājām (airiem) ziņu, Kvakou pēc spāņu pirmā viļņa padzīšanas ātri devās atkpakaļ pie savas mantu lādes, izvilka no turienes musketi, lodes un pulvera ragu. Cik iespējams ātri pielādējis musketi viņš devās uz klāja un atklāja uguni pa aizbraucošajām laivām. Lai arī Kvakou nebija gluži vistrāpīgākais šāvējs, tomēr laiku pa laikam izklaides pēc piekoptā šaudīšanās pa albatrosiem un kaijām atkmaksājās. Starp zalvēm Kvakou centās sl''epties aiz kuģa borta, lai atbildes zalves kāds sevišķi veiksmīgs šāviņš nepadarītu viņu par galvastiesu īsāku.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 25.09.2005 09:33

[ooc: vai cienījamajam GM nekas nav sakāms, ja viens spēlētājs apraksta cita spēlētāja darbības?! Jeb tas tā ir paredzēts?!
Un kā lai es atvedu gūstekni, ja mūsu mīļā sapphyre nemaz nespēlē?! ]


Žozefīne tika pamodināta un dots rīkojums sameklēt gūstekni. Tas bija viss, ko viņa paspēja saprast pirms kapteinis aiztraucās prom. Velkot mugurā apakšsvērkus viņa izdzirdēja trokšņus no augšstāva. Caur viegli sāpošo galvu izskrēja visnotaļ nepatīkama atklāsme - mums uzbrūk!
Sūdi! Sūdi, sūdi, sūdi!
Nemaz nepalūlējusies uzvilkt kleitu, Žozefīne ātri izbrauca ar pirkstiem caur matiem un izskrēja no kajītes.
Un kur tā muļķe ir?!
Kapteinis runā tā it kā viņa to vien būtu darījusi kā sēdējusi un vaktējusi to sasodīto gūstekni.
Sākusi skatīties pa visām kajītēm pēc kārtas, Žozefīne nonāca pie secinājuma, ka nevienā viņas apskatītā vietā Antonete nesēž un smaidot viņu negaida.
Ko nu?!

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 25.09.2005 12:19

OCC: ES neaprakstu tavas darbiibas, es tikai tevi pamodinu un dodu paveeli, tas vai tu to pildi vai nee ir tavaa zinjaa. Ja negribi tevi neviens nespiezh klausiit kapteini, bet dot paveeles ir kapteinja pienaakumu dalja, un tas dod kapteinim varu.

Dzordzsh piesteidzaas pie Deiteerija tieshi laikaa lai paglaabtu vinju no paarspeeka, vinjsh izlaadeeja savas pistoles spaanjos un paareejos izdzenaaja un nokaava ar zobenu. Deiteerijs skjiet bija atsleedzies un ievainots, vinjam no muguras reegojaas neliels duncis, skjiet ka ievainojums nebija naavejoshs. Vinjsh bezsamanjaa gulosho Deiteeriju aizvilka uz droshaaku vietu. Un pats atkal metaas ciinjaa.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 25.09.2005 15:41

Visapkārt krita cilvēki.
Kapteinis kā traks nēsājās pa klāju, zibinādams zobenu.
Reiz lasīju par berserkiem, un šajā brīdī man kapteinis atgādināja vienu to tiem. Tik tajā literārajā darbā berserks mira. Trakojot tu nevari domāt par aizsardzību. Ceru, ka mūsu kapteini nekās tāds nepiemeklēs..
Turējos stūresvīra tuvumā. Ja spāņi pārņems stūri tad mums ir beigas. Viņu kuģis mūs panāks vienā mirklī. Protams, viņi to izdarīs šā vai tā: mūsu buras bija uzvilktas tikai daļēji, līdz ar to manervētspēja un ātrums ļoti minimāli. Bet šo brīdi labāk novilcināt pēc iespējas vairāk.
Laiks it kā apstājās, pirmais spāņu vilnis bija atsists, laivas attālinājās no mums.
kādēļ viņi vispār brauca ar laivām, kādēļ ne "kuģi bortā, abordāžas āķus takelāžā, sapiņķēt to un uz priekšu, slava svētajam Jurim"?
Skatījos uz spāņu kuģi, redzētais man nepatika. Viņi bija pavērsuši sānu pret mums...
Noskanēja zalve no visiem viņu kreisā borta lielgabaliem.


They say when you meet the love of your life, time stops. And that's true. What they don't tell you is that once time starts again.. It moves extra fast to catch up.


Šajā brīdī es sapratu, ka mīlu dzīvi. Un laiks sāka skriet milzīgā ātrumā. Zalve, pa klāju, pa mastiem. Man blakus esošo stūrmani lode aiznesa pa gaisu, stūres iekārta izpostīta. Masti krīt. Vēlviena zalve. Mēs dreifējam, vaidi visapkārt. Trieciens mani atsvieda pret bortu, pistoles ielidoja jūrā. Un man tā patika tas ierocis.
Karakuģis pagriezās un devās mums tieši virsū..


OOC: IMO uzskatu, ka puspiedzērušai komandai nav izredžu pret karakuģi. Drīzā turpinājumā mums būtu jāatrodas cietumā, etc. Tur varētu notikt arī sastapšanās ar nākošajiem biedriem, kuri izteikuši vēlmi piedalīties.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 25.09.2005 16:17

Dzordzsh ari pamaniija to ko dara spaanju kugjis, knapi izvairiijies no kriitoshaa masta vinjsh saprata ka nu gals vairs nav taalu. Ja guustekni driizumaa neuzstieps uz klaaja tad ar vinjiem buus cauri. Redzot to kaa spaanji gatavojas abordaazhai, vinjsh piegaaja pie borta tajaa pusee kur tuvojaas spaanji, paveerojis kugji vinjsh ierauziija spaanju komandieri, Dzordzshs pakjeera savu musketi un izshaava vinja cepuree caurumu, un paaraadija zhestu vinja virzienaa kas nepaarprotami noziimeeja izaicinaajumu uz tuvciinju. Un spaanju komandiera atbildes zhests skjiet noziimeeja ka vinjsh to pienjem. Dzordzham bija padomaa pieveikt spaanju kapteini bet nenogalinaat vinju, vinjsh griibeeja iemainiit spaanja dziiviibu pret savas komandas viiru dziiviibaam.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 26.09.2005 11:04

Kā atbilde kapteiņa izmisuma solim sekoja rokas vēziens, smaids, kādi vārdi blakusstāvošajiem un tad...
Zalve ar kartečām no priekšgala lielgabaliem, musketēm, vēl un vēl..
Viena musketieru rinda šauj, otrā, trešā pārlādē.

Lodes spindzēja visapkārt, vēl palikušie vīri slēpās kur kurais, aiz kritušiem mastiem, mucām, bortiem. Ja nepaguvi noslēpties tevi burtiski sarāva gabaliņos...

Tad viņu kuģa priekšvadnis ietriecās mūsu kuģa sānos un bļaujošie kareivji pārpludināja kuģi. Viņu vilnis vēlās no vidusklāja uz priekšgalu, tur sadalījās, daļa pārņēma pulvera pagrabu, daļa lielgabalus. Otra puse triecās uz kuģa aizmuguri, kajītēm.
Viņu bija par daudz. Laiks atkal it kā apstājās. Kā no malas skatījos uz sevi un brīnijos: man bija ļoti veicies, es nebiju pat ievainots drausmīgajā kanonādē. Bet tagad es miršu, mēs visi mirsim. Jūrā, ar kopā sasietām kājām un rokām, no zobena, tiksim pakārti vai kā...
Jūra...
Es protu peldēt, to ātri vien iemācās ikviens zvejnieks, un es neesmu ievainots...

Iemetu spāņu pūlī savu zobenu un metos pāri bortam...
Ko man teica stūrmanis: līdz zemei divas stundas, tik ilgi es varētu izturēt, un ūdenī ir visādas mūsu kuģa atlūzas.. Masti, mucas, borta gabali, klāja daļas. Ka tik neuznāktu haizivis!

Pieķēros pie kādas masta atliekas, un lēnām, mierīgi, mēģinot 'uztaustīt' straumi uz krastu, attālinājos no kuģa.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 26.09.2005 15:33

Kad spaanji uzsaaka apshaudi Dzordzshs uz briidi iemuka kajiitees lai vinju nesarauj gabalos, kad spaanji saaka abordaazu vinjsh zibeniigi izmetaas laukaa un momentaa ieraudziija spaanju komandieri, arii spaanju kapteinis ieraudziija Dzordzu vinji metaas viens otram preetiim un uzsaaka siivu ciinju.

Iesūtīja: saule ; laiks: 26.09.2005 17:26

Pēc neilgas cīņas spāņu komandieris bija miris viņa nāves iedvesmoti pirāti metās cīņā ar jaunu sparu. Pa to laiku trīs spāņu kareivji manījās uz kuģa rūmēm uzmeklēt gūstekni

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 26.09.2005 18:31

Žozefīne pa apakšstāviem meklēdama gūstekni itin labi dzirdēja trokšņus no augšas - traki tur gāja, uz galu gāja.

Brīdī, kad nāca apskaidrība, ka nu pat jau arī gūsteknes atrašana nelīdzēs itin neko. Metusi pie malas kapteiņa komandas izpildi, viņa nolēma doties uz augstākiem stāviem un skatīties kā glābt savu ādu - varbūt spāņiem viņa tīri vai neliktos nogalināma. Bet kā par spāņiem iedomajās, tā - ak tu posts un neraža! - uzskrien tiem taisni vai virsū! Kuģa apkašstāvā! Bālā āda kļuva vēl bālāka.

Iesūtīja: saule ; laiks: 26.09.2005 18:35

Spāņi ieraudzījuši Žozefīni noturēja viņu par meklēto personu un aizveda viņu uz savu kuģi, tagad viņi domāja, ka viņu pavēle ir izpildīta un sāka atkāpties

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 26.09.2005 19:37

ooc: Em, saule, vai tas nozīmē, ka man spēle beigusies?! Un neņem ļaunā, bet šajā spēlē mani saista tikai viena lieta - dažu spēlētāju visnotaļ izcilie posti. Pārējais - nu piedod, bet ir sūdīgi. Ieputinātajos Tu biji labāka

Iesūtīja: saule ; laiks: 26.09.2005 20:12

[OOG-šī diskusija velk vairāk uz ATD tāpēc es tev atbildēšu tur]

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 27.09.2005 09:09

Uz klāja piepeši parādījās jaunais pirāts Sets, viņš jau nebija vainīgs, ka tur, kur atradās viņš tas sasodītais troksnis, ko taisīja tie šausmīgie, apnicīgie spāņi nebija dzirdams, nebūtu kāds tik skaļi iekliedzies, tad par kauju vispār neuzzinātu. Setu gan māca ĻOTI nelāgas aizdomas, ka kliedzējs jau nu nebija spānis...
Tā nu izlēmis, ka pēdējais laiks iesaistīties, viņš nolēca tieši kāda nejauka, smirdīga spāņa priekšā un pārgrieza tam nejaucenim rīkli, jā...Rīts iesākās labi...

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 27.09.2005 10:36

Gils, kurš spāņiem uzbrūkot saldi bija dusējis grozā, beidzot atžirga. Attapies pieķēries pie masta atstaus no kuģa viņš nopurināja galvu pūloties saprast, kas īsti ir noticis.
Kad uzbruka spāņi viņš spēji pamodās masta galā un cīņas laikā atšaudījās no augšas. Nebija ne mažākās vēlmes rāpties lejā, ja ir labs aizsegs, kur pārlādēt pistoles. Bet tad- lielgabala šāvieni un ... ak jā - krītošais msts - proti tas masts, kura galā atradās Gilberts. Atsitiens pret ūdeni bija spējš un sāpīgs.
Bāāc! Viņš bija zaudējis samaņu. labi, ka vismaz mastu nebija palaidis vaļā.
Cīņa uz kuģa vēl ritēja pilnā sparā, bet attāluma dēļ nebija iespējams saprast, kurā pusē ir veiksme. Vēl jo mazāk bija iespēju tikt uz kuģa lai turpinātu cīnīties. Gils gan bija visai labs peldētājs, gan ne no tiem ātrākajiem, tomēr no peldējuma nogurušam uzvilkties uz kuģa, lai tūdaļ pat ietu bojā diez vai bija prāta darbs.
Vēl arvien cieši pieķēries mastam, Gils prātoja, kā tālāk rīkoties.
Nez... te haizivju daudz? viņš nodomāja aptaustījis aiz jostas aizbāzto dunci

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 27.09.2005 12:46

Cik to spāņu uz tā kuģa ir???? Sets bija neizpratnē, tos neliešus tikai šāva un cirta nost, bet to tik un tā vēl bija daudz. Pēkšņi atskanēja blīkšķis un Sets juta, ka stiprs trieciens viņu aiztriec dažus metrus tālāk virsū kaut kādam dzelzim. Nejaucība, tas trakoti sāpēja, kreiso roku caururbusi bija kaut kāda veca atbaidoša nagla. Vienkārši fantastiski!!! atlika cerēt tikai uz trim lietām-tā s*** nagla nebija nētīru baciļu aplipusi(vispār neizskatījās, ka šīs cerības taisītos piepildīties), nebūs caurdurts kāds nervs vai muskulis, nevajadzēs vismaz šodien peldēt, asinis būtu ideāls haizivju pievilināšanas līdzeklis, un cerams tūlīt parādīsies kāds spānis uz kura varētu izl;ādēt visas tās negatīvās emocijas.

Iesūtīja: Unicorn ; laiks: 27.09.2005 13:19

Bleiks steigā izlēca no gultas, un ātrumā mēģinādams uzraut bikses, pūlējās atcerēties, kur būtu nolicis savu pistoli.
Skaisti, atkal visu to labāko nokavēšu....
pirāts pukodamies vandījās netīru lupatu kaudzē, līdz iedomājās pameklēt zem spilvena. Jā! Tur gulēja viņa mīļotā, noputējusī pistole, kas bija uzticīgi kalpojusi vairākus gadus no vietas.
Ātri pārlaidis ar raupjo plaukstu pār to, viņš izrikšoja no savas kajītes un, skriedams cauri virtuvei, nogāza lielo bļodu ar aukstiem, vārītiem kartupeļiem. Pirāti šodien paliks bez pusdienām, bet haizivis? Nez kāpēc Bleikam bija tāda nojauta, ka tās zivis šodien nāksies pabarot ar puspiedzērušu pirātu miesu.
Ar vairākiem lēcieniem pārvarējis daudzos pakāpienus, viņš nokļuva uz klāja un šausmās pavērās apkārt.
Cīņa jau bija pašā karstumā. Un bez viņa! kreisajā rokā viņš turēja miesnieka dunci, ko skrejot caur virtuvi bija paķēris.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 27.09.2005 14:46

Dzordzshs nolamaajaas,--St..ais spaanju mulja--Dzordzshs bija spaanju kapteini pieveicis, spaanis bija nokritis zemee, Dzordzshs pielicis vinjam zobena smaili pie riikles un piedaavaajis apmainju bet tas spaanju muljkis veel centaas pretoties un burtiski pats uzduuraas uz zobena. Tacu taa skjiet nebija pilniiga izgaashanaas piraatiem tas deva papildu ciinjas sparu, un peec briizha spaanji atkaapaas. Tacu Dzordzam tas skjita aizdomiigi.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 27.09.2005 15:53

Jūra. Parasti tik dzidrais, skaidrais ūdens tagad lepojās ar koka 'rotaslietām' un asiņu 'lāsumiem'. Skatienam pavērās drausmīgs skats: vecais Auberts, neviens tā arī nezināja vai tas ir viņa īstais vārds vai ne. Viņš ārkārtīgi baidijās no ūdens, tādejādi mūžīgi kļūdams par pārējo izpriecu objektu. Viņš bija pārvēlies pāri bortam un, dievs vien zina kā, spējis ar pirkstiem ieķerties kuģa apšuvumā. Nezinu cik ilgi viņš tur jau atradās, bet no pirktiem jau sūcās asinis un seja bija mokās saviebta.
Vietām viļņos šūpojās mirušie biedri, reizēm pavīdēja kāds dzīvais, pieķēries pie atlūzas gabala. Haizivju dzīres. Man bija ļoti veicies: vienā no dabaszinātņu grāmatām, kuras, tagad jau jāsaka pagātnē, atradās manā bibliotēkā, bija aprakstītas haizivis un to paradumi. Vēl tagad atceros citātu: jūras briesmoņi (haizivis) visvairāk reaģē uz asins smaku un straujām kustībām. Ja tā ir paēdusi, tad to neintresē cilvēki. Pie tam novērots, ka haizivis iedalās vairākās grupās: pēc auguma un naidīguma pret cilvēku.
Ceru, ka netrāpīsies naidīgās, tiešām ceru.

Man par lielu pārsteigumu spāņi atkāpās no sadragātā kuģa, kādēļ? Tika aizvesti pāris gūstekņi, vai viņi atrada Antoneti, ko vēl viņi aizveda?
Pieņēmu, ka Antonete atrasta. Veikli gan viņa aizmuka no mūsu valgiem. Un visi dārgumi ko cerējām iegūt... Pilnīgi vai raudāt vēlējos.

Spāņu kuģis attālinājās no 'mūsu' tagad jau sadauzītās "Mery Moly". Pēkšņi es sapratu kādēļ mums tā neveicās: kuģis nebija kārtīgi pārkristīts jaunajā vārdā. Vīna pudele nebija ziedota!!
Un tad es izpratu arī spāņus: sprādziens nogranda mūsu kuģa priekšgalā, pulvera noliktavā. Uz kuģa nebija lielu dārgumu, tas nebija transportējams un diez vai labot to bija jēga. Un iegūt to, zaudējot vēl vīrus, nebija vērts.
Viena no spāņu vīru 'straumēm' bija devusies uz pilvera pagrabu, tad redz ko viņi tur darīja.
Eh, kādreiz paši tā darījām: izlauzāmies līdz dārgumu galeonas pulvera noliktavai un draudējām: Ieročus nolikt!! Vai uzlaidīsim gaisā
Tagad tas bija pavērsies pret mums.

Spāņu kuģis attālinājās arvien tālāk un tālāk. Tagad viņi saņems apbalvojumus, būs slaveni...

Bet mēs....

No kāda viļņu mētāta drauga aizņēmos duncīti, viņam tas šā vai tā vairs nebūs vajadzīgs, iedūru to 'savā' masta gabalā. Vismaz kāds ierocis. Nedaudz tālāk ieraudzīju planku. Lielu, šajā brīdī ārkārtīgi jauku, planku. Brīdī, kad apsēdos uz tās sapratu: vēl dzīvošu.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 27.09.2005 17:10

Džonatans Meklbergs bija ieradies uz kuģa jau kopā ar pārējiem un visu dienu bija pavadījis mierīgi sēžot savā krēslā un izpalīdzot kuģa darbos. Nu viņš bija izdzirdējis trokšņus, kas līdzinājās apšaudei un nojauta skaidri liecināja, ka darīšana ir ar spāņiem. Klusu nolamādamies Džo izgāja uz klāja palūkoties, kas tad īsti te bija noticis. Tagat spāņu kuģis attālinājās. Izmisīgi bija satvēris savu pistoli un precīzi bija gatavs trāpīt krūtīs katram spānim, ko satiks ceļā.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 27.09.2005 17:53

Briidii kad Dzordzshs skatiijaas uz spaanju kugji kursh attaalinaajaas uzspraaga puulvera noliktava, vinjsh nedaudz paklupa no triecien vilnja. Kugja korpus nebija paraag nopietni cietis, bet suuces tomeer bija un kugjis peec kaadas stundas noteikti nogrimtu, taadlelj Dzordshs atlikushajiem piraatiem lika aatri sagatavot paaris plostus no atliekaam lai dabuutu prom ierochus un nelielo atlikusho naudas daudzumu. Tad vinjsh nokomandeeja kopaa ar sevi paaris piraatu kas paliidzees nogaadaat inventaaru uz sauszemi, vinsh zinaaja kaadu alu netaalu no Gibaras tur arii vinjsh nolika satikshanaas vietu peec 2 dienaam, izstaastijis kaa alu atrast, vinjsh nokomandeeja uzmaniities no iespeejamajiem izsekotaajiem, jo droshi zinaaja ka neviens cits par sho alu nezina. Tad visi izkliida un devaas uz krastu, vairaakums uz aatru roku uztaisiitos plostos, vai vienkaarshi piekjeerushies pie kugja atluuzaam. Dzordhs arii piekodinaaja paaraak neuztraukties vinji noteikti driizumaa dabuushot jaunu kugji.

Iesūtīja: Berlog ; laiks: 28.09.2005 00:55

Kvakou, noslēpies aiz kuģa borta, pielādēja musketi, ātri pieslējās uz ceļgala, pussekundes laikā aptuveni nomērķēja, nospieda gaili un dūmu mutuļa ietverts, atkal paslēpās aiz borta.

Diez vai bija liela jēga no šādiem steigā veiktiem šāvieniem- viens ietriecās pretinieka kuģa sānā, cits izsita mazu caurumiņu burā. Bet Kvakou nedomāja par to, viņš zināja tikai vienu: ar zobiem atplēst papīra iepakojumu, turot lodi mutē lielāko daļu pulvera iebērt stobrā, nedaudz uzbērt uz panniņas, palikušo papīru iestūķēt stobrā, nogrūst to lejā ar stieni, iemest stobrā lodi, lodi aptverošo papīru iestūķēt lai pa virsu, piecelties uz ceļa, izšaut, atkārtot.

Atkārtot nesanāca daudz. Atskanēja apdullinoša zalve un pār klāju nolija karteču lietus- un gluži kā lietus aizskaloja tos, kam liktenis bija lēmis tajā brīdī nebūt aizsegā. Pusotru metru no Kvakou uz klāja novēlās kāds pirāts, kurš tieši tajā brīdī taisījās izšaut savu musketi. Pussekunde bija tam liktenīga- ar norautu žokli un smadzenēm gandrīz pie otra borta šis pirāts devās tur, kur galu galā dodas visi pirāti- lai tā būtu valhalla vai elle.

Drīz vien uz kuģa klāja kā zirņi no maisa izbira spāņi. Muskete tika pamesta mētājoties un Kvakou dzīslās uzbangoja indiāņu karotāja asinis. No ūdensmucas aizsega viņš zibenīgi uzbruka spānim, kurš kaut ko saukdams steidzās garām, tikai lai patvertos aiz nolūzušā masta. Sākās izmisīgs cīniņš, mugura pie muguras, zobens pret zobenu. Kvakou nezināja, cik ilgi tas viss bija vilcies. Viņš pat nemanīja savu asiņojošo kreiso roku, kura tika izbaudījusi kāda spāņu ašo rapiera flanga uzbrukumu. Visa dzīve bija tikai šeit un tagad.

Pēkšņi spāņi atkāpās. No sākuma Kvakou to nemaz nemanīja, asinīm pieplūdušām acīm un kailajām krūtīm aši cilājoties viņš stāvēja un gaidīja, kad vēl kāds spāņu zobens meklēs ceļu uz viņa krūtīm. Tad nogranda sprādziens.

Sprādziena vilnis atmeta Kvakou pret kuģa bortu, kur pasaule uz brīdi pārvērtās vienā pulsējošā, dūcošā punktiņā. Pamazām dūkšanu nomainīja sāpes, pirmais ko cilvēks izjūt ienākot šajā pasaulē, un arī vispilnīgākais dzīves apliecinājums. "Es esmu dzīvs..." pulsēja Kvakou galvā un ilgu laiku tā bija vienīgā doma, kas tur iemaldījās. Citām domām tur vienkārši nebija vietas, jo doma "Es esmu dzīvs" bija tik liela un visaptveroša, visu Kvakou būtību caurstrāvojoša, ka citas domas pat gribēdamas neatrastu brīvu smadzeņu šūniņu kur pieķerties.

Šī bija viena no tām reizēm, kad nevar saprast, vai pagājusi mūžība, vai tikai sekundes simtdaļa. Tumēr arī mūžība paiet tāpat kā mirklis un pēkšņi Kvakou tika pierauts kājās un piedabūts iesvempties kādā no virvēm, mucām un vienkārši koka gabaliem uzmeistarotā peldierīcē. Kāds jau bija savācis viņa musketi, tādēļ Kvakou tikai paspēja paķert savu zobenu un tad jau ar diezgan smagi reibstošu galvu atradās atklātā jūrā.

Pavēries apkārt viņš redzēja diezgan nožēlojamu skatu- pusnogrimis kuģis, un no tā pamazām kā no mēra avota attālinošās laivas, uz ātri roku uzmeistaroti plosti un cita draza. Kāds iespieda Kvakou rokās dēļa galu un rupjā balsī nokomandēja : "Airē!". Lai arī tas sagādāja Kvakou kreisajai rokai zināmas grūtības, tomēr viņš pašlaik nebija tādā stāvoklī, lai iebilstu.
"Tomēr jaunās lēdijas figūra nepalīdzēja" doma kā caur biezu miglu iznira Kvakou prātā.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 28.09.2005 09:23

Riebeklība, protams, ja tu noteikti kaut ko nevēlies, tas arī notiks, nu Setam nācās ar savainoto roku peldēt uz krastu izmantojot vien nelaba paskata un šaušalīgi smirdošu dēli, negribējās pat domāt no kādas kuģa vietyas tas ir nācis, bet diemžēl Setam bija nelāgas aizdomas...Pēc iespējas ātrāk jātiek tajā krastā, haizivis jau nu nav galīgi aptaurētas, gan jau sajutīs asinis un gribēs vēl...Sets mēģināja saprast visiem spēkiem tikai vienu-kāds neiedomājums stulbums lika viņam pāriet uz šo kuģi-šaušalīgi!!!

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 28.09.2005 15:30

Bija bezvējš , saulīte sildīja manas nogurušās miesas un jaunais 'kuģis' nesa mani pretī nezināmajam. Nezināju, raudāt vai ciniski smieties: straume mani nesa uz dienvidiem, tās ātrums palielinājās. Bet zeme, tā bija ziemeļrietumos.
Man vairs nebija spēku pretoties tai, biedri palika arvien tālāk un tālāk aizmugurē, drīz es nedzirdēju vairs viņu balsis. Tad neredzēju arī pašus.
Kā pa miglu atcerējos: mans 'brīvprātīgi obligātais' ceļamērķis tagad varētu būt Tortuga. 'Dižā' franču pirātu apmetnes vieta...
Mazi krodziņi, vīns no apputējušas pudeles, skaistas sievietes.. Bet galvenais: tur bija tādas mazas, garšīgas cūciņas. Tu skaties uz to mazo dzīvnieciņu un redzi: viņš pats tev nāk pretī, kūst mutē... eh.
Bet man tikai neuzmanīgas lidojošās zivis. Un tās pašas jēlā veidā.
Lai gan nē. Ir labi. Es vismaz nesēžu jūras dzelmē un nebaroju haizivis no rokas. Arī drēbes pamazām žūst...

Whoa-oa-oa! I feel good, I knew that I would, now
I feel good, I knew that I would, now
So good, so good, I got you

Whoa! I feel nice, like sugar and spice
I feel nice, like sugar and spice
So nice, so nice, I got you

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 29.09.2005 17:41

Ritēja minūtes, tad stundas.. Laiks bija gara, viļņojoša čūska, kura ēda savu asti. Augšā, lejā, augšā, lejā.... Un milzīgs zvaigžņu jums virs galvas.
Viss bija vienāds, ūdeņu urdzēšana gar 'plosta' malām, kādas zivs plunkšķis un tumsa, milzīga tumsa, kur vienīgais gaišums bija zvaigznes virs galvas.
Bija auksts, sasodīti auksts un nepatīkams. 'Plostam' mūžīgi šļācās pāri ūdens un tas nekādīgi nepalīdzēja sasildīties. Kustēties nebija iespējams, mans transporta līdzeklis bija visai zvalstīgs un apvelt to otrādi nebija ne mazākās vēlēšanās. Mana vienīgā izklaide bija domas. Domas, domas un vēlreiz domas.. Par biedriem, par mājām. Kā klājās manām māsām, kā brāļiem. Sen nebiju viņus redzējis, dzirdējis kādas ziņas.
Nezkādēļ tas tagad atausa atmiņā. Domas šaudījās kā kuģi.
Mani sapņi, ieceres. Tie likās tik nereāli.

Kā spoku kuģis baltā naktī...
Tikai vienreiz kautkur....
Kādreiz redzēts sapnis atkal atnāk...
Sapnis stāv un neļauj tālāk iet...

Jutos vientuļš, ārkārtīgi.. Un zvaigznes virs galvas, kā ņirgājoties par mani. Vēlējos tumsu. Tumsu un aizmirstību. Dodiet man vīna ezerus un upes es saucu tukšumā. Dodiet, dodiet es čukstēju. Tik ļaujiet man aizmirst kur atrodos.
Nez kādēļ atmiņā uzausa Žozefīne. Viņai šis noteikti ir grūtākais laiks. Pēdējo reiz kad redzēju viņa tādā ļoti interesantā apģērbā skrēja laukā no kapteiņa kajītes...
Vai viņa vispār dzīva?

Pēkšņā māņticības lēkmē sev nozvērējos. Dod kungs man izdzīvot. Atradīšu viņu un uzdāvināšu ziedus. Kuģi ar ziediem piekraušu...

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 30.09.2005 10:52

Pēc dažām stundām Džordžs ar vēl trijiem pirātiem jau piestāja krastā. Kā Džordžs sprieda viņi bija aptuveni četras jūdzes uz austrumiem no Gibaras. Viņš jau pamanīja kādu pazīstamu līcīti, savulaik Džordžs bija Gibaras apkārtnē nodzīvojis pāris mēnešus, arī toreiz viņš slēpās tajā pašā alā. Tagad viņiem vajadzēja paiet aptuveni vienu jūdzi tuvāk Gibarai un tad pa taisno iekšā piekrastes kokos. Viņi sadalīja nesamos un devās uz alu.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 30.09.2005 15:31

Pamodos un ilgi lūkojos apkārt... Nosalis, samircis. Nesapratu: kas noticis, kur atrodos.
Visapkārt migla, pie kājām ūdens.
Tad kā zibens plaiksnījums nāca atskārsme: esmu jūras vidū, kuģim uzbruka.
Un ēst vēlos drausmīgi..

Pēc pāris 'interesantām' stundām migla beidzot izklīda. Vēl joprojām bija drēgns, bet vismaz dzīve nelikās tik draņķīga. It īpaši brīdī kad sapratu -- man priekšā ir zeme, kādas jūras jūdzes attālumā. Un straume nes mani tai tuvāk un tuvāk....
Mitrums vairs netraucēja, dzīve bija skaista...

Viļņi manu 'kuģi' izskaloja tieši krastā.
Ak dievs, cik labi ir izstaipīties, izgrozīties un stāvēt uz cietas zemes. Brīžiem gan radās sajūta: zeme līgojas, bet tass bija parasts efekts pēc pārāk ilgas uzturēšanās jūrā.
Diemžēl. Man atkal nav ne mazākās nojausmas kur atrodos..
E hei, e hei. Vai te kāds ir!! es saucu.

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 30.09.2005 16:00

Straume un viļņi pusnemaņā esošo Gilbertu nesa arvien tālāk. Viņš īsti nemanīja kurp. Par pārējiem viņš neko nezināja - tikai attāls sprādziens viņam bija pavēstījis par kuģa likteni, bet vai pirāti bija izglābušies viņš nezināja.
Bieza migla ietina visu apkārtni. Tātad zeme nebija tālu. Tikai kurā virzienā.
Sala. Ļoti sala.
Ar spēju atsitienu Gilberts atsitās pret ko cietu. Vai tas bija krasts? Viļņi bija viņu atsituši pie augstas klints. Tas bija krasts, bet nebija iespējams tikt pa to augšā. Gluma klints siena, cik vien acis varēja saskatīt. Gilberts irās gar klinti, katram jaunam vilnim spēji metot viņu pret akmens sienu. Varbūt kaut kur varēs tikt augšā.
Varbūt tur avrētu mēģjināt. Klints likās zemāka, daudziem asiem izciļņiem.
Noraisījis garo plato asinssarkano šalli, kas viņam kalpoja par jostu, Gils centās apmest to zemākajai radzei. Pēc pāris reizēm tas izdevās. Saņēmis visus spēkus, Gilberts vilkās augšā. Tā vismaz laukā no ūdens viņš bija ticis. Uzsēdies jāteniski uz klins radzes, Gilberts atpūtās un lūkojās augšup. Cerams viņš tiks te augšā. Soli pa solim, pakāpienu pa pakāpienam, radzi pa radzei viņš rausās augšup.
Beidzot! Zeme! Un lidzena!
Gils nespākā saļima pašā kraujas malā un neko vairs nemanīja.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 30.09.2005 20:29

Džonatans pēc sprādziena atradās jūrā. Atklātā ūdenī. Dažas reizes šadu situāciju viņš jau bija pieredzējis un zināja kur likties. Piepeldējis klāt kādam dēlim (atlūzai no kuģa) un uztrausās uz tās. Neredzēdams krastu viņš ļāva viļņiem nest viņu uz priekšu. Džonam uznāca spējš miegs. Acis uz brīdi aizlipa. Pēkšņi kuģa atlūza, uz kuras viņš peldēja, noraustījās. Džonatans ātri atvēra acis un palūojās apkārt. Viņš atradās krastā. Klints, smiltis. Džons saņēmis spēkus pietrausās kājās un apskatīja, vai kādu tuvumā neredz. Nedaudz tālāk bija Gilberta ķermenis. Citus vēl Džonatans neredzēja. Vīrietis uzsāka gausu gaitu guļpšā Gila virzienā. Piesēdies blakām viņam Džons skatījās horizontā ar nomāktām acīm. Spēka bija maz. Lēnām viņš atkrita smiltīs un papusei nomodā lūkojās debesīs.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 30.09.2005 21:37

Vai tā tur bija zeme? Sets jau vairs pat nespēja tam noticēt. ZEME!!! Vairākas reizes bija licies, ka pie galvas pazib kādas haizivs spura, vairākas reizes nebija tālu no totālas atslēgšanās. Savainotā roka asiņoja arvien stiprāk, galva tā jocīgi reiba, ātrāk uz krastu, nebija tālu vēl 100 metri, vēl 99, vēl 98, vēl97....Tālāk viņš tā arī netika, gar acīm sametās tumšs un apziņa pagaisa. Tā nu viļņi izmeta nemaņā esošo ķermeni uz krasta akmeņiem,tā, ka galva spēcīgi atsitās pret kādu lielāku akmeni. Beidzot viņš bija krastā, tikai ne pats to apjauta, ne zināja, vai tas ir tas pats krasts, kur ir pārējie.

Iesūtīja: Berlog ; laiks: 01.10.2005 06:08

Tie pirāti, kuriem bija paveicies atrast kādu puslīdz drošu peldamrīku, visiem spēkiem tiecās ātrāk nokļūt krastā. Pirmie krastu sasniedza tie, kuriem bija palaimējies ietikt laivās. Viņiem šis brauciens, lai arī ne patīkams, bet tomēr bija salīdzinoši viegls. Pavisam citādi gāja tiem, kuriem nācās uz krastu kuģot uz ātru roku no takelāžas virvēm, kuģa apšuvuma dēļiem, tukšām mucām un citas drazas sameistarotiem plostiem. Vēl plānāk klājās tiem nabadziņiem, kuri tika izmesti jūrā, kad notika kuģa eksplozija- viņi bija pilnīgi straumju un haizivju ziņā un tie nav tie vēlamākie kompanjoni jūrā izmestam pirātam.

Tomēr arī zvaigznes reiz nodziest un klintis pārvēršas putekļos, un tie pirāti, kuriem bija palaimējies, beigu beigās sasniedza krastu. Un Kvakou arī bija viņu vidū. Klausot kapteiņa pavēlei pirāti pēc sniegtajiem norādījumiem un kapteiņa komandas atstātajām pēdām smiltīs drīz vien atrada alu, kam vajadzēja kalpot kā īslaicīgam patvērumam.

Kvakou uz ātru roku izmazgāja un pārsēja ievainojumu, nu atlika tikai cerēt, ka gangrēna neatradīs ceļu uz brūci, jo tad no rokas jāatvadās kā likts...labākajā gadījumā.

Apkopjoties un savācot domas Kvakou neviļus atcerējās ieročus, kuri bija palikuši uz nogrimušā kuģa. Palicis bez tālcīņas ieročiem, Kvakou atausa prātā nebūt ne tik senās atmiņas (kas gan likās gluži kā no citas pasaules) par tiem laikiem, kad viņš vēl medīja kopā ar pārējiem savas cilts indiāņiem izmantojot arhaiskos lokus un bultas. "Sasodīts, kāpēc nē. Tas ir labāk nekā bez nekā." nodomāja Kvakou un paņēmis mačeti devās mežā uzmeklēt kādu derīgu koku. Nocirtis kociņu plaukstas platuma biezumā un to pāršķēlis uz pusēm Kvakou ienāca prātā, cik gan dīvaini viņš izskatīsies pirātu ierindā. Lai gan nē, gan spāņi, gan angļi, gan franči bieži vien izmantoja indiāņu kareivjus kā algotņus. Tā domājot un strādājot, Kvakou prātā ienāca kāda doma.

Pēc brīža Kvakou pienāca pie kapteiņa Džordža: "Kaptein, es saprotu, ka mēs tagad atrodamies netālu no Gibaras un mums ir nepieciešams gan proviants, gan munīcija, nemaz jau nerunājot par kuģi! Tomēr diez vai mums mūsu pašreizējā stāvoklī ir iespēja kaut ko padarīt spāņiem. Bet man radās doma, kā mēs varētu aizvilināt spāņu kareivjus vai vismaz to daļu prom no pilsēteles- es sataisīšu pāris lokus un bultas, dod man pāris mulatus un mēs mēģināsim likt spāņiem domāt, ka vietējie indiāņi ir sākuši nemierus- mēs nogalināsim pāris spāņus izdevīgā momentā un atstāsim tos guļam kur krituši. Ķermeņos būs jāsašauj labi daudz bultu un līķiem apkārt jānopēdo uz nebēdu, lai izskatītos, it kā uzbrucēju ir bijis liels bars. Es pats pāris reizes parādīšos kādiem spāņiem, izšaušu pa tiem kādas bultas un vispār likšu manīt, ka indiāņiem katru rītu skaitīt rožukroni ir apnicis. Spāņiem tad vajadzētu rīkot soda ekspedīciju, kas atstās pilsētu gandrīz neaizsargātu. Viens negaidīts uzbrukums un pilsēta būs mūsu! Vai vismaz tam vajadzētu dot mums iespēju sagūstīt kādu kuģi ostā..."





[OOC- ja nu tomēr kapteinis izlemj tā rīkoties un es netieku pie neta, tad tik uz priekšu]

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 02.10.2005 12:31

-- Nav slikta doma Kvakou nemaz nav slikta doma. Tachu mums pa priekshu dereetu sagatavoties. ES jau aizsuutiiju dazhus viirus abos virzienos lai paarmeklee pludmali ja nu kaads nomaaldiijies vai bija izmests no kugja vel pirms paareejiem. Turklaat pa priekshu der izpeetiit pilseetu. Peec briizha es doshos uz pilseetu izpeetiit noliktavas un noskatiit piemeerotu kugji, turklaat pa priekshu man jaasatiek informaators, vinjam vareetu buut zinjas prieksh mums.-- vinjsh nopeetija alu -- Dazhi no viiriem ir piemeeroti lai vinjus paartaisiitu par indijaanjiem. TAd nu saaciet gatavoties, domaaju ka mees vareetu buut gatavi uzbrukumam riitvakar, taatad juus vareetu saakt darboties kautkad driizumaa, lai spaanji paspeej pamest pilseetu laiciigi.-- vinjsh iesmeejaas un izgaaja no alas lai dotos uz Gibaru.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 03.10.2005 13:14

Neviens neatsaucās, tik putni pacēlās gaisā no koku galotnēm. Visa pakārtne bija akmeņiem un klintīm pārpildīta, pat koki, likās, aug uz klinšu gabaliem ne zemē. Brīdi padomājis nācu pie secinājuma: esmu Tortugas salā, ziemeļu pusē. Atceroties šīs salas aprakstu spriedu, ka jāiet uz dienvidiem. Ziemeļu puse šai salai ir pārāk neviesmīlīga, tajā nav iedzīvotāju. Kurpretī dienvidu pusē ir milzīga osta Monsieur le Passeur laipnā pārvaldībā.
Gremdējies šādās 'dziļās' pārdomās devos salas iekšienē. Manu prieku vairoja apziņa, ka sala nav pārāk liela un visādiem augļiem un citiem derīgiem augiem pārbagāta.

Eh, par ātru pieminēju labus augļus...
Pāris augļu ieēšana noveda pie nelabas paražas -- vēdera satura atvieglināšanas ik pēc pārdesmit minūtēm.
Jūtos briesmīgi, turpmāk augļus plūkšu tikai no kokiem, kritušajiem nepieskaršos...

Par laimi, vakarpusē vēders nostabilizējās. Un kas ir vēl labāk, ieskrēju tieši mazu cūciņu barā, likās -- mans sapnis piepildās...
Diemžēl cūciņas bija visai veiklas. Kādas desmit minūtes skraidīju viņām pakaļ bez rezultātiem, tad pēkšņi iedomājos sevi no malas: skraida tāds vīrs ar nazi, visnotaļ nosmērējies, sviedri līst un bļauj uz cūkām... Tā rezultātā uznāca smieklu lēkme...
Tā man krietni uzlaboja garastāvokli... Kā arī atjaunoja spriešanas spējas, kuras vēdergraismes bija krietni samazinājušas.

Ar līdzņemto nazi nogriezu šmaugu mietu, uzasināju to un noslēpos krūmos pie koka, kura augļus cūkas bij ēdušas... Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad jau cepu ugunskurā vien maz cūciņ. Vēl tikai vīna trūka lai dzīve būtu skaista.
Tad atmiņā uzausa viena drauga teiktais:
Here grow likewise in huge number those trees called Palmetto, whence
is drawn a certain juice which serves the inhabitants instead of wine, and
whose leaves cover their houses instead of tiles.

Kamēr svēl mani apgaismoja saules stari, sameklēju šo koku audzi. 'Pārcēlu' savu ugunskuru pie viena no šiem kokiem un ar uguns un naža palīdzību to nogāzu.
Koka stumbrs man tagad kalpoja par malku un lapas par jumtu naktij.
Diemžēl vīnu man neizdevās iegūt, Ar nazi aturbināju vaļā koka augšdaļu, kur vīns bija iegūstams, bet vienu man tas vīrs bija aizmirsis pieminēt: sula vispirms bija jāizspiež no kautkādas masas. Bet man: ne trauka, ne kā..
Nospriedu ka iztikšu bez.
Eh, garda gan tā cūkas miesa. Vēl tikai maizi derētu...



The Spaniards, who gave name to this island, called it so from the
shape of the land, which in some manner resembles a great sea tortoise,
called by them tortuga de mar.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 04.10.2005 12:36

Žozefīne, gandrīz divas dienas dzīvojusies pa spāņu kuģi, visbeidzot bija nonākusi brīvībā. Viņa jutās ļoti pateicību parādā tiem, kas nav kārtīgi sava amata veicēji un jutās brīva. Par daudz brīva!

Tomēr pirms domāšanas, ko darīt, viņa vienkārši devās pastaigāt pa Monsieur le Passeur pārvaldīto ostas pilsētiņu. Viņa uzsmaidīja katram pretimnācējam, kas viņasprāt bija pelnījis viņas smaidu - šoreiz tādu bija daudz! Tikusi prom no vietas, kur viņu visticamāk gaidīja cietums jeb savs gals, viņa jutās tik lieliski, ka likās jādalās savā priekā arī ar visnetīrākajiem krāvējiem!

Turklāt kā gan nesmaidīt, ja viņa izskatījās gluži vai karaliski? Ak, Antonet... Ar klusu spurdzienu un gluži vai pārlaimīga Žozefīne iejuka cilvēku pūlī, kas allaž grozījās šajā ostā.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 04.10.2005 15:22

Eh, pamosties no tā, ka kautkādi dzīvnieciņi skraida pa tevi, nav patīkami. It īpaši, ja tie ir apmēram žurkas lielumā.
Vēl trakāk. Velku zābakus kājās, a tur divi priekšā. Sajūtas nebija no patīkamākajām, tāda gaļīga masa. Toties tagad man ir brokastis: divi žurkas lieluma kustoņi. Garšīgi, principā. Tāda maiga gaļa, kā ar pienu baroti truši...
Un atkal uz priekšu. Trass, trass... švīkstēja soļi pa zāli un akmeņiem.
Uz priekšu, uz priekšu. Pretī jaunai sākotnei vai varbūt beigām.
Kreiso, labo, kreiso, labo. Līdz paliec dulls un visā pasaulē ir tikai divas lietas. Viens, divi, viens, divi. Siens, salmi, siens, salmi: tā kādreiz ierindas mācību dresēja. Siens, salmi, siens, salmi. Pie vienas kājas siens, pie otras salmi, uz priekšu....
Bez pusdienām, līdz pilsētai, pilsētai, pilsētai, pilsē....
Vakars, saule riet arvien zemāk un zemāk..
Bute, reņģe, bute, reņģe, bute, reņģe....
Siļķe, siļķe, siļķe, siļķe, siļ....
Skats kas pavērās acu priekšā apžilbināja Pilsēta es saucu....
Uz priekšu, uz priekšu. Tikai nenolūzt!!!!
Līdz pilsētai gan es netiku, pie pirmajām mājām atlūzu..
Babies don't sleep this well...

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 04.10.2005 18:48

Nāca vakars un bija jāatrod vieta, kur apmesties. Un ēst arī tā kā gribējās. Pagalam nogurusi no staigāšanas apkārt, smaidīšanu atmetusi jau sen...
Ja Žozefīne būtu Konrāds, viņa teiktu kā daudzus gadsimtus vēlāk dziedāja Fredijs Merkūrijs -

Bet tādi cilvēki kā Žozefīne nebija radīti, lai justos vientuļi, kad nāk vakars, lai raudātu pa naktīm. Nē! Žozefīne gāja tālāk - kaut kur tepat taču jābūt kādam krogam! Jā, protams, ka jābūt...

Un pāris stundas vēlāk viņa izbaudīja to, ka vecie jūras vilki viņu izģērbj ar skatienu. Nē, viņa nevienam šeit neatdosies... pārāk skaisti šeit viss iesācies, lai atkal nonāktu pie kāda pretīgi smirdoša lopa sāniem.

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 05.10.2005 08:32

Gilam nebija ne mazākās nojausmas, cik ilgi viņš bija gulējis. Nežēlīgi slāpa. Viņš lēnām atvēra acis un satrūkās izdzirdējis turpat blakus vēl kādu elpojam. Gils pielēca kājās un ieraudzīja dažus soļus atstatu Džonatanu. Viņš šķiet gulēja, vai arī snauda? Gils nezināja un šobrīd tas nebija svarīgi. Viņam slāpa.
Es eju meklēt ko dzeramu Gils nomurmināja pār sausajām lūpām, un pat nepalūkojies, vai Džonatans viņa vārdus sadzirdējis, viegli grīļodamies devās prom no klints sienas. Priekšā varēja redzēt nelielu mežiņu - pieci koki sešās rindās, vai apmēram tā. Gils devās turp. cauri kokiem vīdēja ēkas.
nebūtu labi tagad sastapt kādu cilvēku.... manas drēbes... tās ir pārāk uzkrītošas...Gils pētīja savas koši zaļās platās bikses, sarkanos, košiem diegiem izšūtos zābakus, dzelteno kreklu, galvas lakatu. Sarkano auduma šalli viņš joprojām turēja rokā. Nē šādā paskatā mājam nevarēja tuvoties. tiesa viņš netaisījās tā vienkārši iesoļot pagalmā, bet vienalga - šīs drānas viestu aizdomas.
Gils novilka zābakus, pagaros, pinkainos matus saglauda un apsēja ar vienkāršu auklas galu. Ietinis zābakus, galvas lakatu un izmirkušās pistoles lakatā, viņš visu savumantību apraka zem koka. Aizbāzis nazi aiz bikšu jostas Gils devās turp, kur caur kokiem vidēja ēkas. Kur cilvēki, tur jābūt ūdenim.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 05.10.2005 11:23

Duh Pamodos no spēriena pa sānu.
Ap mani trakoja kautiņš. saņēmu vēl vienu spērienu pa kājām.
Acu priekšā nolaidās aizskars, likās, pasaule ir melnas sienas un pretinieks ir gaisma tuneļa galā.
Dūre lidoja manā virzienā, niknumā triecu ar nazi...
Asiņu strūkla visapkārt, sejā, acīs. Spals kļuva slapjš un izslīdēja no rokas..
Dūres uzacu augstumā, labais plecs pie zoda, kājas nedaudz ieliektas...
Trieciens, trieciens, trieciens..
Visapkārt bija migla, kur vienīgais gaišums -- pretinieks.
Sit, izvairies, sit, izvairies, sit....
Ar zobiem iekodies rīklē, ja savādāk nevar.
Trieciens, trieciens, sit, izvairies, sit, sit...
Mēs esam barbari un dzīvojam lai mirtu.
Galvenais ir vēlēties arvien lielākas sāpes, sāpes. Lai tās pārņem visu pasauli, lai nav nekā, nekā cita. Tik sāpes. Sev un citiem.

Die, die, die my darling
Don't utter a single word
Die, die, die my darling
Just shut your pretty eyes
I'll be seeing you again
I'll be seeing you in Hell

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 05.10.2005 14:07

Pamodos sadzirdot kādu līdz nelabumam draudzīgu zvejnieku saukšanu. Viņi piestāja krastā un iztaujāja kas ir noticis. Mjaa, tas bija jautri-izdomāt pasaciņu par to, kā manu zvejas laivu nogremdējuši pretīgi, smirdīgi pirāti...Vispār jau daudz ar nebija melots, vienīgi zvejas laiva-nožēlojams pirātu kuģis, pirāti-s*** spāņi...Zvejnieki noticēja, pārsteidzoši, cik tie nožēlojamie bija laipni, piedāvāja kāpt laivā iekšā un kopā ar viņiem braukt uz pilsētu, kur viņiem bija mazliet šis tas jāpatirgo. Viens vēl kaut ko ieminējās cik mans savainojums izskatoties nelāgi un ka ārstam, kurš ir labs viņu paziņa, tas būtu jāapskata. Pārsteidzoši!!! Es, protams, piekritu, būtu pēdējais stulbenis, ja atteiktos no tāda piedāvājuma... Smiltis iepūta acīs, sariesās asaras, viņi šķiet nodomāja, ka esmu aizkustināts par viņu palīdzību, katrā ziņā viņi kļuva vēl laipnāki, pirms tam es nevarēju iedomāties, ka tas vispār būtu iespējams...Laivele izskatījās šaušalīgi nožēlojami...Cerams pilsēta nav tālu...Šitāda salkanība jau jebkuram var uzdzīt vainas sajūtu, šķebinoši...

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 05.10.2005 14:49

Kā visas 'saskriešanās', arī šī beidzās. Savā ziņā ciniski, bet biju to pusē, kuri paturēja kaujaslauku.
Un kā pierasts pēc 'satikšanās reizēm', cilvēki jūtas tuvāki viens otram.
Apkampieni, saucieni, guļošo 'aplasīšana', kabatu pārbaudīšana....
Un, protams, dzeršana. Cukurniedru degvīna glāze lieliski remdēja sāpes.
Tu-brālības ar visiem....

Nakts otrajā pusē attapos sadzerot ar, izrādās, kapteini, kura vīriem biju palīdzējis.
Lieki teikt, ka viņš bija franču pirāts....
Starp tostiem, glāzītēm un ēdieniem iznāca interesanta saruna.
Tu lāāāābi kāvies
Jūs, kaptein, arī
ŌŌŌ, lūk cilvēēēēks, kurš nav zaudējis elem.., elememtāru pieklājību.
Paklau, ēēē, paklau. Viņš paraustīja mani aiz piedurknes. Tu kautko saproti no kuģu vadīšanas, navigācijas???
Ļoti maz, stūri grozīt spētu, bet navigācija... Tumša bilde
Eh, eh, žēl. A paklau! Tu labi kaujies, nāc pie manis!! Būsi kaujas virsnieks!!! Ko saki?
Man ir tas gods jums kalpot, kaptein!
Pēc šiem vārdiem es 'atlūzu'.

Nākošais rīts bija briesmīgs. Sāpēja visas maliņas, galva kā spainis, sarecējušas asinis visās malās. Pārlaidu miglainu skatienu krogam..
Vai man rādījās: meitene, ļoti līdzīga Žozefīnei. Bet drēbes, uzvedība...
Pēkšņi sajutos kā mazs zvejnieku zēns, parādes laikā. Kad pretī stāvēja mana pirmā mīlestība. Vietējā tirgotāja meita, maza, smalciņa. Skaistās drēbēs tērpta, tīra, smaržīga...
Bet es, noskrandušā apģērba, kurš pārāk liels manam augumam, vienmēr pēc zivīm dvakojošs...

Man bija kauns par savu izskatu.
Es gribēju bēgt. Piecēlos no sola, tas apgāzās ar milzīgu troksni... Visu acis pavērās pret mani...
Cik ātri vien spēju, izgāju no kroga.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 05.10.2005 19:11

Žozefīne atšķirībā no vairākuma krogā esošajiem jutās visnotaļ labi. Vakarnakts gan bija diezgan ievilkusies pļāpājot ar dažādo publiku, kas šeit bija. Un visvairāk viņa bija ieinteresējusi kādu kuģa kapteini - cik ironiski! - spāni. Spānis, bagāts vīrs būdams, bija sarunājis ar kroga saimnieku kādu vietiņu, kur nozust. Pēc kāda laika klīrēšanās un laušanās Žozefīne beidzot ļāvās kapteinim.

No rīta, nemaz ne tik vēla, Žozefīne jau sen kā bija pametusi silto "mīlas ligzdiņu" pie kapteiņa sāniem. Eh, bija jau arī tā kā laiks tīties, kamēr vienas nakts mīļums nebija attapies, ka ir kļuvis mazliet mazāk mīlams no citu naktstauriņu puses.

Atvadījusies no kroga saimnieka un mazliet iestiprinājusies, Žozefīne grasījās pamest krogu. Šeit allaž bija skaļi un netīri, bet kāds troksnis piesaistīja viņas un arī visu pārējo skatienus - kāds apgāza galdu. Viegli saraukusi pieri Žozefīne vērās uz netīro plukatu, kas bija sacēlis brēku.
Kā jūs to spējat izturēt... ak vai.
Teātrāli nopūtusies Žozefīne pasmaidīja un grasījās vēl ko bilst, kad sadzirdēja tādu kā rosīšanos kaut kur dziļāk, tādu kā balsi... tādu kā spāņu tirgotāju kuģa kapteņa balsi.
Vai, tas vīrietis! Tas, kas aizgāja! Viņam izkrita... ārprāc. Man jāatdod... Es tūlīt. Jā, es... atdošu... jā..
Satraukumā sākusi gluži vai stostīties, Žozefīne žigli taisījās prom nokroga, kamēr vēl kapteiņa balss nav pietuvojusies nepatīkami tuvu. Pacēlusi uz zemes mētājošos dunci, ko bija asinīm nosmērētais krāvējs (kas gan cits...) pazaudējis, kad apgāza galdiņu, Žozefīne ātri taisījās pa durvīm ārā.

Uz ielas:
Tu! Ei, tu... Pagaidi!
Paātrinājusi gaitu, Žozefīne centās panākt cilvēku, ko bija noturējusi par apdzērušos krāvēju. Kaut kādu palīdzību vajadzēja taču - un kurš gan labāk zinās ceļus, ja ne kaut kādas padibenes? Nu viņi vismaz nejautās neko... Cerams.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 06.10.2005 06:27

Tu! Ei, tu... Pagaidi!

Neveicās.
Pagriezos pret saucēju un sastingu. Reibums izgāja momentā, pat izmocītie locekļi pārstāja sāpēt..
Roka, asinīm notraipīts nazis tajā....
Pasaule sarāvās. Tā ietilpa vienā rokā. Jau atkal nekas cits neeksistēja. Tikai roka. Ne sejas, ne ķermeņa...
Noliec nazi sava balss likās tik tāla.


Today I am dirty
I want to be pretty
Tomorrow, I know I'm just dirt

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 06.10.2005 08:08

Pēc aptuveni pusstundas vinjsh nonāca pie pilsētas vārtiem, un tūlīt uzņēma kursu uz tuvējo krogu. Viņš tur labi pazina kādu vietējo informātoru, viņš par nelielu sumiņu noteikti ierādīs vieglāk aplaupāmās noliktavas, turklāt viņš bija ostas sargs un noteikti kautko zinās arī par ostā stāvošajiem kuģiem. Vienīgi jācer ka šobrīd nav viņa sardzes maiņa, savādāk var nākties gaidīt vairākas stundas kamēr viņš iegriezīsies krogā, un tur viņš iegriezās vienmēr kad vien kāda kapeika bija kabatā. Turklāt krogos bieži varēja atrast piemērotus kandidātus pirātu komandas papildināšanai.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 06.10.2005 13:34

Žozefīne mazliet samulsa, bet tad lēnām sāka doties plukatas virzienā. Pastiepusi roku ar nazi pret vīrieti:
Tev izkrita...
Žozefīne gāja tuvāk, tomēr ne tik tuvu, ka būtu ar roku aizsniedzama. Sazin ko vēl šitais sadomā darīt...

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 06.10.2005 13:52

Tev izkrita...

Uh, kā ar aukstu ūdeni aplēja.
Vispār, nav labi! Mani arvien vairāk un vairāk sāk pārņemt paranoja.
Paldies brīdi minstinājos, likās: tā ir Žozefīne. bet apstākļi kādos viņu redzēju pēdējoreiz.. Un vieta, kur atrodamies... Un izskats.. Uzvedība... jaunkundz!
Bija viegli ieraudzīt: meitene nedaudz baidījās no manis..
Jums nav jābīstas, jāiet man tuvumā, nometiet nazi kur sānis, es pacelšu..
Smalkām jaunkundzēm nav jāredz skrandaiņi vai jābūt kaut tuvumā tiem...
Ilgu mūžu cinismam, tas ir lielisks pašsaglabāšanās līdzeklis. Tu noniecini pats sevi un no tā smelies spēkus dzīvot tālāk. Līdzīgi kā teikt: Jā, es zinu! Jūs mani necienat, bet tieši šai jūsu necieņai par spīti es dzīvošu. Lai jums nebūtu tas prieks dejot uz mana kapa!


hey mister supergod,
i want to be your little girl
will you answer my prayers?
hey, hey, hey mister superman,
i know i can turn you on

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 06.10.2005 14:15

Žozefīne palika ar muti vaļā, tomēr ilgi šis apmulsums nevilkās - iekšā joprojām bija kapteinis. Un pavisam pamodies. Vismaz no bļaustīšanās tā likās.

Izbeidz, Konrād!
Žozefīna nošņāca caur zobiem un sāka staruji kustināt kājiņas - virzienā prom no kroga.
Nu nāc taču!
Nu jau meitene metās gandrīz vai skriešus, tomēr nācās piebremzēt - viņa izskatījās pārāk ne-tā-kā-parasti, lai skraidelētu pa ielām kopā ar skrandainu pirātu.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 06.10.2005 14:27

Žoklis atkārās.
Pelnrušķīte tikai kristāla kurpītes trūka...

Aiz stūra, aiz stūra un pa labi
Un, lūdzu, atdod nazi....
Skatiens atpakaļ gan neļāva man uzminēt, kādēļ 'jāatkāpjas'. Bet....
Ko var zināt..
Metos ap stūri, cerot, ka Žozefīne man seko.
Jutos kā zivs, iemesta citā dīķī: es neko nezinu. Tā ir Žozefīne, bet kā?
Kā viņa ir nonākusi šeit, kas noticis ar citiem biedriem, kas, kas, kas.....

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 06.10.2005 14:35

Kādu brīdi vēl pagājusies dziļāk pilsētā, Žozefīne palēnināja gaitu un sāka soļot līdzās Konrādam.
Savāc.
Pastiepusi nazi uz viņa pusi, meitene gaidīja, kad tas tiks paņemts.
Un vairāk nemētā apkārt.
Visbeidzot viņa pasmaidīja. Par ko? Tā pat. Par to, ka viņa bija dzīva un Konrāds tā pat.
Vai jūs visi šeit esat? Kapteinis? Pārējie? Viņi ir šeit?

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 06.10.2005 14:49

Paldies. 'dižais' nazis atkal atgriezās pie manis.

Žozefīnes vārdi mani pārsteidza. Viņa nezināja, kur ir pārējie!
Diemžēl, manas zināšanas nav lielākas par tavējām. Pēdējoreiz biedrus redzēju uz kuģa...

Tad iestājās atslābums, aizmirstība un miers. Gāju blakus skaistai meitenei un stāstīju savus 'piedzīvojumus', domas, savu apņemšanos dāvāt puķes....

Klausījos viņā. Pat nezinu, runāja Žozefīne vai nerunāja, bet bija viņas elpa...

Tāda sajūta rodas tad, kad saproti: tu esi dzīvs! Dzīvs!
Un visa pasaule ir draugi, nav ienaidnieku.
Tas nekas, ka sāp visas maliņas, tas nekas, ka.....
Tu esi Dzīvs!

Vakar nebija laika to izbaudīt, bija nogurums, mūzamežs, tad kautiņš, un dzeršana un kapteinis.

Jā, kapteinis....
Kāds bija kuģa nosaukums?
Domā, domā, domā!! es sev domās saucu....

Ar R. Vārdā bija burts R.
Ra...
Re...
Ro...
Jā, "ROCHESTER"
Klau, nāc, ejam uz ostu. teicu Žozefīnei. Cerēju, ka Žozefīne piekritīs.
Nezinu kādēļ, bet cerēju.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 06.10.2005 15:11

Žozefīne smējās. Dzidriem smiekliem. Smējās par Konrādu. Par prieku, ar kādu viņš runāja. Par apņemšaons dāvināt puķes. Par visu notikušo un to, ka tagad viņi ir šeit! Nu ja - visiem jau gribas dzīvot.

Uz ostu? Ko ostā? Atkal uz kuģa? Pie kā? Kur? Kāpēc viņu ostā?
Ko ostā?
Smaids pagaisa. Var jau būt, ka nekas tur ostā nebūs, bet... ko var zināt, kas notiks un kāpēc Konrāds gribiet uz ostu. Žozefīne soli atkāpās un uzmanīgi vērās tajā cilvēkā, kas stāvēja pretī - asinīm nosmērējies, rupjš tēviņš ar nazi rokās. Svešā vietā, svešiem cilvēkiem apkārt esot.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 06.10.2005 15:22

Vakar... naktī... cīņa...
Es jau stāstīju....
Kapteinis....
Es atcerējos kuģa vārdu: "ROCHESTER"
Mūs uzņems, būs vieta kur apmesties, nauda...
Pārģērbsim tevi par zēnu, būsi mans brālis.
Stāstīju savas ieceres... Reizē domāju. Priekškam viņai tas. Arī krastā šī meitene labi iekārtosies. Bet es, ko es darīšu krastā? Man nebija nekā, vien pāris naudas gabali un nazis...
Laikam jau pārdzīvotais izraisīja sava veida pieķeršanos. Vēlmi palikt kontaktā ar otru cilvēku.
Un ko es darītu krastā?

Vispār jau egoistiski no manas puses. Domāju tik par savām ērtībām...

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 06.10.2005 15:36

Žozefīne centās uz visu skatīties nopietni, bet izdzirdot Konrāda priekšlikumu viņa atkal sāka smieties. Neticīgiem smiekliem. Kā vispār kaut ko tik vājprātīgu var izdomāt? Kāpēc lai viņa gribētu pārģērbties par vīrieti? Nē... Kaut kas neiedomājams!

Viņa vērās lielām acīm Konrādā un joprojām ik pa mazam mirklītiem iesmējās.
Un tu domā, ka mums ticētu? Ka esmu tavs brālis?
Žozefīne no jauna izplūda smieklos. Neiedomājami! Un reizē fascinējoši. Iespēja pamēģināt dzīvot savādāk. Ja viņa pārstātu smieties un padomātu, tad varbūt izlemtu savādāk. Pat ne varbūt, bet pavisam noteikti. Bet viņa nepārstāja - uz mirkli mainīja savu pasaules uztveri. Uz mirkli kaut kas galvā ne tā noklapēja un viņa piekrita šādaibezgala dumjai idejai. Kas zin, cik stundas paies pirms viņa sāks nožēlot, bet pašlaik viņa piekrita. Bez nopietnības, bet ar milzu aizrautību.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 06.10.2005 17:28

Man acis liesmoja un lūpas vilkās smaidā.

Mums jādod tev vārds vārds, vārds, vārds es dungoju pie sevis...
Atmiņā nāca "Iliāda". Vēlies būt Hektors? Trojas valdnieka dēls no seno dienu teikām.

Es reibu no gaisa un saules, mans gars lidoja pār zemi. Tas cēlās pret debesīm....

Nāc, mums jāiegūst drēbes! Es aicināju Žozefīni līdz. Nāc, es zinu vietu..

Man ir vaska spārni un es lidoju uz sauli.....


I met a Blind Man
Who taught me how to see...yeah
A Blind Man
Who could change night into day
And if a I can
I'm gonna make you come with me...yeah
Because a here come the sun
And we'll be chasing all the clouds away

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 06.10.2005 21:16

Meitene smaidīja - aizrautīgi.
Un viņa sekoja Konrādam - paļaujoties. Aizrautīgā paļāvībā.
Varbūt būs savādāk...

Viņa jutās vairāk noreibusi kā no kapteiņa smalkā vīna. Un patiesi - kurš gan mainītu gubernatora meitas drānas pret noplukuša pirāta brāļa drānām? Nē, tas nebija tikai reibums. Kāds bija uz mirkli dumjš kļuvis. Vai arī kāds mēģināja pamēģināt dzīvot... mazliet savādāk.

Iesūtīja: Berlog ; laiks: 07.10.2005 06:34

"Šausmas, cik gan dažreiz baltie cilvēki tomēr var būt stulbi. Blakus tāda bagātība un pārpilnība- džungļi- bet šie te nīkst un čīkst." Kvakou kā jau indiānis bija audzis koku, liānu, putnu, puķu un dažādu zvēru ielenkumā un džungļi tam nebija vis slēptu briesmu pilns eksotisks brīvdabas zoodārzs, bet gan uzticams sabiedrotais. Un tagad džungļi viņam palīdzēs sadot pa pakaļu spāņiem un aizvākties ellē ratā projām no šīs salas.

Sadabūjis visus materiālus, kas bija nepieciešami- garus baļķēnus lokiem un šķiedrainu koka mizu gurnautiem, Kvakou pie alas ieejas strādāja. Tomēr viņa domas kavējās kur citur- pavisam tuvā nākotnē. Kvakou ātri apsvēra savu rīcības plānu un tad viņa iztēle aizklīda patīkamākās pārdomās: "Laikam būs jāiešauj bulta kaklā, lai apklust uzreiz. Bet varbūt tomēr izmantot dunci? Kas gan zinās, vai dūriens veikts pirms vai pēc nāves. Žēl gan, ka tā ātri jānobeidz, nekādas jautrības. Nu, bet ausi nogriezt un paņemt kā suvenīru gan neviens nevar liegt." Tālāk Kvakou ieslīga auglīgā spriedelēšanā par to, kurās vietās vajadzētu un kurās būtu anatomiski iespējams sašaut bultas, un pēc šādām morālo stāju stiprinošām pārdomām sāka pie sevis ķiķināt un svilpot kādu ne sevišķi pieklājīgu dziesmiņu.

"Sasodītais kapteinis, cik ilgi tā mēs te vēl nīksim. Kaut viņš ātrāk atgrieztos. Jo ātrāk tiksim prom no šīs salas, jo labāk. Ar rijamo galīgi pašvaki- ar musketēm medīt nedrīkst, spāņi izdzirdēs, tāpēc nākas pārtikt no tā, ko sazvejo vei noķer slazdos. Un tas ir sasodīti maz. Mau*u būšana!" Pēdējo frāzi Kvakou izteica skaļi un tuvumā esošais pirāts- holandietis Heiks tikai piekrītoši noburkšķēja.

Vispār vienīgais, kas pašlaik ļāva Kvakou "turēties virs ūdens" bija doma par gaidāmo operāciju "Indiāņi uzbrūk atkal-4". Un par rumu un ēdienu un sievietēm, kas gaidīja pilsētā. Vai vismaz nākamajā ostā. Ja šitā operācija izdosies, gan jau kaut kas atleks arī Kvakou, un viņš domās jau tērēja savu iedomāto daļu nemaz ne tik izsmalcinātā manierē.
Vietējo indiāņu liktenis Kvakou lūpās izvilināja tikai nicinošu smaidu.

Savu kuģi pārdzīvojušie, noskrandušie, nogurušie un izsalkušie pirāti ilgi vairs nevarēja gaidīt, šur tur kāds kaur ko kurnēja, tomēr, kamēr vēl kapteinim bija plāns, vīri bija gatavi tam sekot. Pie tam spāņu karātavu uzbūve arī nevienu sevišķi neinteresēja.

Kvakou bija gatavs- tikko kā atgriezīsies kapteinis Džordžs, viņš ar pāris vīriem dosies džungļos. Un tad spāņus gaida neliels pārsteigums.

Ka tikai ātrāk prom no šīs alas!

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 07.10.2005 13:08

OOC: uz brīdi man ir atļauja vadīt Žozefīni

Nāc! Es saucu... Nāc

Vakarnakt, ejot ar vīriem uz krogu, redzēju drēbnieka izkārtni.
Turp vedu topošo Hektoru...

Kautkā dīvaini, izgājām uz ļaužu pilnas ielas... Un pēkšņi, visi mani sāka aplūkot. Dīvaini skatieni, čuksti... Kas, viņi pirmoreiz asinis redz? Šeit mans izskats nav nekas īpašs! Lauzīju galvu..

Ak, dievs! Skaistule un briesmonis! Lūk kas mēs esam..
Un es esmu briesmonis.

Žozefīn, zini kur doki? Pa ceļu tik uz leju, tik uz leju. Nekur nenogriezies...
Ej, lūdzu, lēnām uz turieni, vai pagaidi šeit. Esmu pārāk noskrandis, netīrs...
Tūlīt atgriezīšos, nav tālu... Tūlīt, tūlīt...

Metos skriet pie drēbnieka... Ak, dievs! Sāp...
Bet jāskrien, es nedrīkstu likt gaidīt.

Kreiso, labo, kreiso, labo.....

Beidzot klāt bija arī drēbnieka darbnīca.
Man,lūdzu, drēbes... vēl joprojām aizelsies,skaidroju drēbniekam.
Nauda man ir.. Rādīju naudu un skaidroju, ko vēlos.

Uh, beidzot bija arī vamzis, bikses, šādi, tādi citi apģērba gabali. No naudas veiksmīgi biju atbrīvojies....

Metos pie Žozefīnes.
Siens, salmi, siens,salmi.....
Velns, kā sāp

Atradu Žozefīni...
Kur pārģērbties... Nāc, netālu ir mežs!

Pēc brīža no meža iznāca jauks zēns. Meitenēm viņš noteikti patiks....

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 07.10.2005 13:59

Žozefīne pētīja savu jauno veidolu - nu jā, iekāres pilnu skatienu viņas virzienā vairs nebūs.

Klau, kā ar runāšanu? Vai man būtu jāmēģina rūkt zemā balsī, brāl?
Žozefīne ar pēdējo jautājumu pat iemēģināja ieminēto runāšanu "vīrišķīgākā" balsī, bet nesanāca nekas vairāk kā vien sievišķīgi kroplīga balss, kas izsauca kārtējo smieklu šalti.

Hektors un Konrāds...
Šķiet, Žozefīne centās aprast ar jauno stāvokli un 'titulu'. Lai nu būtu...
Vai pirms iešanas uz ostu mēs vēl varam iestiprināties kādā krodziņā? Tā teikt - atzīmēt Hektora parādīšanos. Hektors... Valdnieka dēls... Labi. Lai būtu.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 07.10.2005 14:16

Man patīk smiekli.

Likās, veselu mūžību vēroju jauno Hektoru..
Brāl, tevi meitenes acīm apēdīs...
Nekad nebiju tā domājis, bet varbūt visi skaistie zēni īstenībā ir meitenes....

Žozefīnes smiekli bija zvārgulīšu šķindoņa manās ausīs un es biju strazds vējā...
Balss, balss tev kā baznīcas zēnam, mazais brāli. Un tavu seju vēl nav skāris bārdas nazis...

Uzkost...
Ui, vēders sāka uzstājīgi prasīt savu tiesu, likās manā ķermenī ievietojies ūdenskritums un dūc savā nodabā.

Ejam, gan jau dos uz krīta....
Virzīju Žozefīni uz kroga pusi. Vakarnakt bija labas dzīres. Dzērām, ēdām.... Un galvenais -- vīri bij dāsni...
Krodzniekam labs prāts un mums pusdienas..

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 07.10.2005 14:50

Bet neliels skatiens uz sevi lika veikt līkumu...
Apmazgāšanās rituāls tuvējā strautā. Ūdens bija auksts, patīkams...
Tad jutos spējīgs doties tālāk.

Jāatzīst, krodzinieks tiešām jutās labi. Pusdienas bija labas, pat ārkārtīgi.
Bet, nezinkādēļ viņš aizrautīgi prašņāja par meiteni, kas man pakaļ esot skrējusi...

Sev nosolījos kāda klusākā brīdī uzdot kādu jautājumu savam daiļajam brālim.
P.S. Man bija taisnība. Visas krogusmeitas ap viņu vien staigāja....
Nezinātu, ka viņš ir meitene, justos griezsirdīgs.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 07.10.2005 15:50

Žozefīne Hektors ēda, cik tik līda iekšā - nebija jādomā, ka ka kleita sānos iegriezīsies vai nesmuki izskatīsies, ja viņa stūķēs iekšā tik daudz kā vīri. Tiesagan tik daudz apēst kā Konrādam Hekotoram Žozefīnei neizdevās, bet viņa/š centās cik spēka. Maltīti noslēgusi ar mazu atraudziņu, Žozefīne piešāva rokas pie mutes, lai neizplūstu smieklos. Un tomēr - acis mirdzēja vien.

Un par skatīšanos runājot - Hektora acis kā zvēriņi dejoja krogusmeitām pakaļ. Tagad taču tā drīkstēja.

Apmierināti nopūtusies Žozefīne nesēja domāt par ko citu, kā vien to, cik dzīve ir skaista un aizraujoša. Un tomēr - iedomājoties par došanos pie frančiem uz kuģi pakrūtē sāka kņudināt. Kas būs, ka viņus pieķers? Hektors negribēja jau atkal būt Žozefīne... Vismaz ne pirms viņš ir izbaudījis kā tas ir - būt brālim, būt uz kuģa kā pirātam, būt Hektoram...

Iesim?

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 07.10.2005 16:19

Nekādas dižās jau tās mājas nebija - pāris noplukušas zemnieka būdas. Toties pagalma vidū- aka. To ieraugot Gilberta slāpes tikai pieauga. Iekšpagalmā skanēja balsis - tātad pie akas piekļūt viņš nevarēs. Viņš noliecās turpat pie lopu siles - lai ar ūdens kāds, tomēr ūdens.
Diez kur viņš īsti atradās? Piespiedies pie sienas Gilberts mēģināja saklausīt balsu murdoņā atsevišķus vārdus. Piepeši viņš tos izdzirdēja gluži skaidri.
Taisies ātrāk vecā lamata! Citādi atkal varēsi kost pirkstos, kad es jau būšu labā gabalā. Līdz Tortugai ir ko braukt!

Tortuga! Gils ieklausījās. Turp derētu nokļūt arī man. Pieliecies viņš redzēja pagalmš stāvam lieliem maisiem smagi piekrautus ratus, pie kuriem stāvēja vīrs un skaļi lamājās. hei! Tā līdz Tortugai varētu itin ērti aizkļūt.

Ko kājas nes Gilberts joņoja atpakaļ pie Džonatana, pa ceļam savācis savu norakto saini. Pieskrējis pie Džonatana, kurš arvien gulēja krastmalā viņš to apveltīja ar kājas spērienu pa sānu.

Slienies augšā slīmest! Tur viens zemnieķeli sar ratiem uz Tortugu dodas. Vismaz es jau nu mēģināsu ratos ērti iekārtoties. Ja nevilksies veicīgi, varēsi Tortugu vai kādu citu vietu kājām meklēt.

Tā nobļāvies Gils nesās atpakaļ. Kad tik varētu iekļūt ratos nemanīts.

Pielavījies pie būdām Gils palūkojās pagalmā. vecis skaļi lamādams sievu iegāja namā. veiksme! Gils pielīda pie ratiem un manīgi ielīda starp maisiem. tie nejauki spieda, bet citādi bija labi. Diez ko darīs Džonatans? viņš vēl iedomājās. Bet tad skaļi lamādamies un sievu ar pātagu bakstīdams vecis atkal iznāca pagalmā. iesēdās ratos un izbrauca no pagalma.
Tortuga- es nāku!

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 07.10.2005 16:19

Uh, es esmu kuņģis un maisi ir mana kuņģa papildinājumi....
Grūti piecelties.

Un tad lēnām, mierīgi gājām uz ostu.
Stāstīju Žozefīnei savu bērnību. Viņai, kā manam brālim, šīs zināšanas būs vajadzīgas. Diemžēl nevarēju izmantot viņas atmiņas -- tās bija meitenes atmiņas un, cik spēju nojaust ne pārāk patīkamas un piemērotas situācijai. Labprāt, gan, tās kādreiz dzirdētu..

Ehei, tieši tevi gaidījām!!! Pēkšņi izdzirdu kādu balsi.
Kapteinis. Smaids pa visu seju, rokas plati paplestas... Tas tik ir cilvēks.
Liekas, pārticis frants... Bet nē, pirātu kuģa kapteinis.

Sveiks, sveiks! Un kas šis par jauno kungu, kas tev līdzi? Labi ka mums uz kuģa nav meiteņu, tur tāds tracis izceltos! Nāciet, nāciet
Viņš pat negaidīja atbildi Nāciet, nāciet. Laipni lūgti uz klāja!! Kajīte gan jums būs viena, ja vien, protams, tavs jaunais draugs nevēlas gulēt kopā ar pārējiem jūrniekiem.. Žiglāk, žiglāk. Tieši bēgums iestājies, jādodas ārā no ostas...

Skatījos uz Žozefīni.. Viņai šis ir pēdējais brīdis lai atteiktos....

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 07.10.2005 16:45

rati grabēdami un raustīdamies bija braukuši vairākas stundas, līdz beidzot nonāca pilsētā. To varēja sajust ar ožu un dzirdēt. Kas gan nezin ostas ppilsētas smaku un skaļumu.
Gilberts pabāza galvu no maisiem. Viņi brauca garām ostai.
Tieši tas kas man vajadzīgs viņš nodomāja un izleca no ratiem. Paldies par atvešanu Gils nosmīkņāja un pabarošanu! Zēna rokās bija gabals žāvētas gaļas, ko viņš bija uzodis kādā maisā, starp lielajiem labības maisiem.

Tortugas osta! Kuģi! Tas ir to vērts. Man jātiek uz kāda no tiem. Gils košļādams aitas cisku staigāja gar kuģiem vērodams to greznos kokgriezumus - citu par citu greznākus. Un vēroja arī kuģa ļaudis. uz viena no kuģiem kāpa smalkas dāmas - vienā zeltā un dārgakmeņos - tur būtu guvums! - daudz greznu pasažieru. Uz ņākamā kuģa tika nestas smagi apkaltas lādes - [I]diez kas tajās bija iekšā? Uz trešā... pag.. tas taču![/I]

Ei Konrād! Ehei! viņš iebļāvās

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 07.10.2005 17:12

Uh, sauciens ielauzās man domās...
Skatiens apkārt atklāja Gilbertu. Nekad nebiju domājis ka viņš tā prot bļaut. Likās tik kluss un mierīgs....
Māju viņam, sak, nāc, nāc....
Un reizē vērsos pie kapteiņa. Kaptein, tur krastā vēl viens labs jauneklis. Galvoju par viņu... Ļaujiet piebiedroties..

Kapteinis arī bija ievērojis Gilbertu... Jā, jā... Lai nāk tik šurp. Ar tādu balsi mums i miglas tauri nevajadzēs! Tik gulēt nāksies pie citiem jūrniekiem. Visus tavus draugus man nav kur izmitināt virsniek...

Iegrimām tehnisku detaļu līkločos. Mani pienākumi, tiesības, uz kuģa valdošā kārtība...
Bet vēljoprojām pāris domas nedeva man mieru... Žozefīne, viņas izvēle.

Un Gils... Viņš var atpazīt Žozefīni. Kāda būs viņa reakcija?
Šis jautājums mani mocīja visvairāk. Ko tad? Ja viņš jau tagad atpazīst? Vēlāk varētu vienatnē parunāt, bet tagad...

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 07.10.2005 17:17

Džonatans skaļi un nepieklājīgi nolamājies pieleca kājās un skatījās uz virzienu, kur aizskrāja Gilberts. Sāpīgi paberzējis sānus viņš redzēja, kā Gils ērti iekārtojies ratos aizbrauc. Izgrūdis dažus lāstus viņš pieslējās kājā un sāka iet uz pagalma pusi, kur tiktikko sieva lamājās ar vīru.
Uzmanīgi piegājis pie žoga viņš pasauca sievu, kas pie atvērta loga kautko gatavoja. Džo iesvilpās un sieviete iznāca ārā.
Īgna sieva. īsi nodomāja Džonatans. Sieva dusmīgā gaitā piegājusi pie Džona vaicāja, ko šim vajag. Džons pēc iespējas mierīgāk un saudzīgāk apjautājās par ceļu uz tuvāko ostu. Sieva tā īsti nezināja nosaukumu, bet ceļu gan varēja parādīt. Drīz vien Džons- vīrietis, kas bij radis dzīvot uz kuģa lēnā solī vilkās gar ceļa malu. Garām brauca kāds vietējais zemnieks. Tas izpalīdzīgi piedāvāja savu palīdzību, jautājot, vai viņš ar uz to pusi. Abiem bija pa ceļam. Zemnieks pasmaidīja saulainā smaidā tā , ka bija redzemi visi trūkstošie zobi. Tā nu Džons iekārtojās viņam blakus ratos, ko vilka pussagrabējis kumeļš, bet Džonatanam bija vienalga- jebko, tikai lai nav jāiet kājām.

Pagāja kāda stunda un viņi brauca garām ostai. Džo pamanījis pazīstamas sejas izlēca no ratiem un pavēcinājis cepuri kā pateicību gāja uz ostas centra pusi. Tur viņš ieraudzīja Gilbertu, kas sauca kuģim, kas attālinājās no krasta. Pieskrējis klāt Gilam viņš ieraudzīja uz kuģa kādu vīrieti no iepriekšējā kuģa. Džons īsi pamāja.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 07.10.2005 17:43

ooc: mēs vēl neattālināmies no krasta

Šīs domas mocīja manu prātu, vērsu skatienu pret Gilu, varbūt viņš nav ievērojis Hektoru. Man par pārsteigumu viņš vairs nebija viens. Džonatans...

Drīz, kā velniņi no kastītes, noteikti izlēks Kvakou un pārējie.... Vai no debesīm nokritīs. Kā Ikars ar izkusušiem spārniem, kā tauriņi tumsā pret gaismu skrien....

Kaptein, man pilnīgi kauns jums vaicāt, bet tur, krastā, ir vēlviens pieredzējis vīrs. Nopietns 'džentelmenis, laimes meklētājs'.. Vai viņam vieta uz kuģa atradīsies?

Kapteinis īsi iesvilpās, pusnopietni, pussmiedamies pavērās uz krastu, pret Džonatanu un Gilu.
Tu, puis esi pārsteigumu pilns. Tad izlec no nekurienes vidus tieši kautiņā, tad ierodies un tev ir līdzi vīri, kuri aug kā sēnes pēc lietus!!! Kādu joku nostrādāsi nākošreiz? Labi, jods viņus rāvis. Lai nāk tik augšā..

Atkal māju Gilam, Džonatanam... Steidzieties, kāpjiet uz kuģa.

Jā, virsniek! Kapteinis vērsās pret mani. Tavā rīcībā, kaujas laikā tiks nodoti 20 vīri. Kuri tie būs, tas vēlāk tiks izlemts. Bet, ja vēlies, un tavi draugi ir ar mieru -- viņi var būt vieni no šiem vīriem. Attiecīgi ir vēl trīs kaujas virsnieki un, protams, es. Es, tieši, kaujā vadu trīsdesmit vīrus. Un brīdinu, ja nespēsi tikt galā ar savu vienību, nometīšu no amata. Mums šeit joku nebūs!

Ko es varēju atbildēt....
Tieši tā, kaptein
Šeit atklājās vēlviena jaunā kapteiņa 'šķautne'. Tik jauks un laipns, un reizē nežēlīgi stingrs[/b]
Drausmīgi efektīvs savienojums, pēc manām domām.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 07.10.2005 20:31

OOC: Sorr, nepamanīju.

Džons redzēja, kā viņam ar Gilbertu pamāj, lai dodas augšup- uz kuģa klāju. Sasparojies viņš notrauca sveidrus no pieres un devās uz kuģi. Atcerēdamies par gilbertu vīrietis palūkojās atpakaļ un pamāja, lai viņš nāk. Tas ir labi, ka atkal uz kuģa tikšu, tikai nevar zināt kāds kapteinis būs un ko var sagaidīt. Domāja
Džons.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 08.10.2005 09:16

Žozefīne Hektors bez kādas vilcināšanās uzkāpa uz kuģa. Ja jau, tad jau! Ko tur stiept garumā!

Sperot soļus pa klāja virsu, pakrūtē iesitās tāds uztraukums, ka mirklī, kad viņa/š izdzirdēja Gila un pēc tam arī Džona balsi, Žozefīne Hektors gandrīz apgāzās.

Nostājies stabildi uz abām kājām, Hektors apgriezās, lai pavērtos uz bijušajiem un nujau atkal esošajiem komandas biedriem. Vispār nē - tikai nākošajiem, jo uz iepriekšējā kuģa... nu nebija tak nekādā komandā viņa, ja vien neskaitam 'komandas darbu', kas tika veikts aiz slēgtām durvīm.

Pielicis roku pie acīm, lai saule nespīdētu acīs un seju tik labi nevarētu pamanīt, Hektors vēroja un klausījās. Un jo vairāk dzirdēja jo varāk saprata, ka izrādei ir ne tikai pārģērbšanās... Norijusi siekalas, Hektors paspēra pāris soļus tuvāk Konrādam un nostājās viņam pie sāniem. Neapzināti tā sanāca, bet tik neomolīgi sametās mazliet malā stāvēt...

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 08.10.2005 13:50

Pēc mirkļa Džordžs jau bija krogā un tūlīt ievēroja pazīstamo ostas sargu, spriežot pēc dzēruma pakāpes viņam tikai nupat kā bija beigusies maiņa un viņš vel nebija paspējis pielieties. Džordžs piegāja pie viņa un iesmējies uzsita pa plecu--Sveiks Villij!!! Kā iet??? Man ar tevi runāšana-- Villijs pagriezās un tūliņ pazina Džordžu.-- Heii!! Džordžij no kurienes tad tu uzradies.-- Villijs runāja ar izteiktu angļu akcentu, viņš reiz bija Džordža virsnieks, kādā no artilērijas vienībām. Viņi bija labi draugi. Taču Villijs bija Džordžam palīdzējis atriebties tēvam, un tādēļ viņu padzina no Anglijas uz visiem laikiem.-- Villij vai mēs varētu parunāt kādā klusākā vietiņa man ar tevi ir nopietna runāšana-- Pēc brīža viņi jau runājās pustumša šķērsieliņā. Villijs piekrita par nelielu samaksu ierādīt vieglāk aplaupāmās noliktavas. Un izstāstija par ideāli piemērotu kuģi. Tas bija neliels un ātrs, tirdzniecības kuģu apsardzes kuģis kurš šobrīd bija notauvojies ostā vel vismaz uz divām dienām. Džordžs rūpīgi izpētija noliktavu apkārtni un arī kuģi. Vis bija skaidrs.--Tas būs vienkāršāk par vienkāršu-- viņš nodomāja. Aptuveni pēc pusstundas viņš jau bija atpakaļ alā.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 09.10.2005 11:07

Deja vu

Tie paši trokšņi, tās pašas balsis. Mēs izbraucam jūrā. Un man atkal ir nelabi.


Sestdien zēni slidinādami meta akmentiņus, un es, tāpat kā viņi, gribēju ielingot oli jūrā. Tai mirklī es apstājos, ļāvu olim nokrist zemē un gāju prom. Es droši vien izskatījos apjucis, jo puikas man aiz muguras smējās

Tā tas bija ārēji. Tas, kas norisinājies manī, nav atstājis nekādas pēdas. Es ieraudzīju kaut ko tādu, kas man iedvesa riebumu, bet es vairs neatceros, vai skatījos uz jūru vai uz oli. Olis bija plakans, no vienas puses sauss, bet no otras - mitrs un dubļains. Es turēju to aiz malām ļoti plati ieplestos pirkstos, lai nenotraipītos. [..] Ja vien es zinātu, no kā man bija bail, es būtu spēris lielu soli uz priekšu.

Esmu kaujas virsnieks uz pirātu kuģa, man ir pakļauti divdesmit vīri. Es glabāju noslēpumus. Viens no tiem ir meitene, viņa stāv man blakus. Viņas smarža reibina kā vīns, kā sandalkoka vīraks. Tā ir problēma, to var sajust arī citi. Un Gils, un Džonatans. Arī viņi ir problēma. Viņi pazīst Žozefīni. Neko neredzošām acīm lūkojos apkārt. Man viņi ir.... Jābrīdina, jādraud... Jāsatiek vienatnē. Varbūt atstāt kā ir. Ja līdz šim nav atpazinuši...

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 09.10.2005 20:32

Ehe... kaptein, mēs varam būt brīvi?
Hektors klusiņām iesmējās/iespurdzās. Mazliet jocīgi šādi runāt - parastos apstākļos viņa pasmaidītu un apgriezusies uz riņķi, lai ķircinātu jūrniekus, palēkdamās aiztipinātu, kur sirds vēlas. Tagad viņa stāvēja un domāja, ko darīt.

Viņai liks strādāt? Ko viņai vajadzēs darīt? Man taču nav tik daudz spēka kā puisim... Un ja nu man liek mazgāt grīdas? Nē... Nē, nē, nē. Neko tādu neliks... Fui... Br. Un kas tagad? Kas būs, kad mums uzbruks? Jeb mēs...
Daudz domu šaudījās caur Žozefīnes Hektora prātu. Un pa starpu tīri sadzīviskām nāca prātā arī domas par to, ka viņi ar Konrādu vienā istabiņā... Vai tas ir kā ar brāli vai kā ar kapteini? Un kā uztvert to, kas notiek? Un kur mēs vispār dodamies? Kurp es dodos? Piedzīvojumā? Jeb meklēt sev galu? Un vai galu galā tas nav viens un tas pats?

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 10.10.2005 10:36

Iepazīstieties ar kuģi! Tilpnēs ir atrodami šādi, tādi ieroči, vēļ šis tas.. Un tagad, atvainojiet. Kapteinis aizsteidzās pie stūrmaņa, vēl kādiem vīriem....

Skatiens apkārt atklāja, es un Hektors uz brīdi esam palikuši vieni. Atļāvos Izmantot so 'divvientulības brīdi' lai pārmītu kādus vārdus...
Starp parastām, ikdienišķām frāzēm mijās Nezinu, brīdināt, vai nomierināt tevi... Tavās domās es netieku. Izmantosim atsevišķus guļamtīklus. Tā būs drošāk -- gan no citiem, gan no mums pašiem. Pat nedzirdēju Hektora atbildi. Kapteinis, izejot no ostas, salutēja ar visiem lielgabaliem... Vai ar ieročiem proti rīkoties? Diemžēl, no cīņām izvairīties būs grūti... un lūgums: mācies, no bocmaņa, no stūrmaņa, kapteiņa. Lasi... Tad neliks fizisku darbu darīt, redzēs -- mācās, cenšas uz augšu tikt, atbalstīs... Otrs salūts, dārdoņa... Aiziešu uz tilpni, sameklēšu ieročus... Forta atbildes salūts.... Turies... Būs labi.

Skatiens tilpnē atklāja pulvera pagrabu priekšgalā, tādas kā improvizētas cietuma kameras pakaļgalā, gandrīz tukšu kuģa vidusdaļu. Vien pārtikas krājumi, ūdens un balasts. Ak jā, arī ieroči, svins un biszāles ooc: biszāles -- pulveris Neliela pārbaude ļāva iegūt divus abordāžas zobenus, pistoles ooc: tā, kā tajā laikā pistoles cīņas laikā bija grūti pārlādējamas, tās mēdza nest līdz pat astoņām un musketi. Spriedu, ka Hektors tik lielu ieroci noteikti nevēlēsies. Vēl svins, biszāles....

Un aidā, sēdi kajītē, asini zobenu, tīri šaujamieročus un jūties kā velns...
When you hate it you know you can feel but
When you love it you know it's not real
No
And I am resigned to this wicked ````ing world
On its way to hell
The living are dead and
I hope to join them too
I know what to do and I do it well...

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 10.10.2005 19:45

Žozefīne palikusi viena mirkli minstinājās - ko iesākt?! Nu labs ir - jānododas lejup palūkot, kas tur ir ar tiem ieročiem. Jau pati doma vien likās fascinējoši biedējoša - apgrābstīties gar ieročiem. Un Dievs nedod, ka būs tie jāpielieto... Žozefīne nebija dziļi ticīga, tomēr šo domu viņa viņa no visas sirds sūtīja Debesu Tēvam, Dēlam un, ja vajag, tad arī svētajam Garam. Jā - viņa nejuta sevī ne pusi no Žannas d'Arkas cīņas spara. Kaut nu nerastos vajadzība sākt sevī to just...

Pēc kāda laika Hektors atgriezās uz klāja - nomocījusies ar tilpņu saturu, viņa nolēma neko labāk neaiztikt. Spēlīte jautra, redzēs tik kā ies!

Apsēdusies uz klāja, tā patālāk no citu acīm (pēc viņas domām) Žozefīne nodevās apcerīgai blenšanai jūrā un kaut kādām pārdomām... pēdējā laikā tā nebija bieži sanācis - nebija licies vajadzīgs. Un tagad - jocīgi... jau otro reizi vienas dienas laikā viņa aizdomājas... un atkal par to pašu. Nē. Nē, ne to pašu... konkrētāk. Tikai par Konrādu. Kāpēc liktenis savedis viņu kopā tieši ar viņu? Uz pirātu kuģa, kur sievietes, šķiet, ir pavisam nevēlama parādība. Un kur vecais kapteinis? Vai viņa maz ādreiz viņus redzēs? Nevarētu teikt, ka Žozefīne būtu paspējusi sailgoties jeb noraizēties, bet tomēr... tajā pašā sakarā kā iepriekš - kāpēc tieši Konrāds? Gudrais ārsts, kuram tā pat kā viņai šeit nebija jābūt... Nu nebija. Ienāca prātā kāda pagalam savāda doma - varbūt tie, kam te nav jābūt, kādreiz aizdosies prom... kopā? Pagaidām jā.

Žozefīne aizdomāja šo domu vēl tālāk - varbūt ar Konrāda palīdzību viņa tiks atkal atpakaļ uz Veco Pasauli. Nebijajau tur necik jauki, bet tomēr - tā kā mājās...

Jā. Lai ir jautri tagad, bet mērķis bija uzstādīts... Tikai kāpēc liekas tik nereāli tas viss? Nēe... Meiteni ķēra tāda atklāsme, ka traks var palikt - franču kuģis! Viņa ir uz franču kuģa...

Tā sēžot un filozofējot par dzīvi viņa nemaz nepamanīja, cik daudz laika pagājis, pat nepamanīja, ka viņa ir... piesnaudusies.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 10.10.2005 20:30

Lodes, lodes, lodes, lodes... Mēs visi esam rūķi, sēžam savās alās un kaļam. ņem formu, ielej svinu, uzpūt uguni, kustini plēšas... piemet malku. Ūdenī....

Mēs visi esam melni. Melni savās dvēselēs. Velns jau sen ir paņēmis mūs pie sevis, esam viņa pārstāvji zemes virsū. Vēstniecība, tā teikt....
Arī karogs mums melns, ar miroņgalvu uz tā. Kā galva tā ir...? Tas noteikti bija pirmais velna vēstnieks zemes virsū. Nezkādēļ viņš izvēlējās šo ceļu? Viņam solīja naudu, varu?


"Again the devil took him up into a very high mountain, and shewed him all the kingdoms of the world, and the glory of them, and said to him: All these will I give thee, if falling down thou wilt adore me." (Matthew IV: 8-9)


Vai tā bija Kristus inkarnācija, kuru sakārdināja velns?


Gāja laiks tik, tak, tik, tak, tik, tak smilšu pulkstenis, kurš apraks mūs visus.
Vakars, drīz būs piķa melna tumsa....
Hektors nav ieradies. Nevarētu teikt, ka uztraucos. Šajā dzīvē jādomā tik par sevi...
Teiksim, izgāju ārā paelpot svaigu gaisu...

Guļošs ķermenis. Nekad nebiju domājis, ka man vāja sirds
Uh redzu, elpo. Aizmigusi...

Pieskāros pie pleca... Hektor, mosties. Nāc kajītē...

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 10.10.2005 21:32

Žozefīne satrūkās. Apjautusi kur ir un kas viņu modina viņa atkal kļuva par Hektoru.
Jāāāāaa
Gara žāva iznāca no tā īsā vārdiņa 'jā'. Mēģinot piecelties viņa konstatēja, ka poza kurā bija piemigusi nebija no tām ērtākaj;am - viss kakls sāpēja tā, ka galvu knapi atliekt varēja un dibens ar pagalam atsēdēts likās.
Ui
Iztaisnojies Hektors palūkojās uz lielo brāli
Kur tad ir tā mūsu kajīte?
Vēl skats uz jūru - šovakar tik skaisti...

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 11.10.2005 13:29

Nāc... rādīju ceļu uz kajīti. Pa kāpnēm lejā, uz priekšu... tap, tap, tap skan soļi pret grīdu. Mūsu dižās, jaunās mājas... kajīte, divi guļamtīkli, lodziņš starp tiem... divas jūrnieku lādes zem guļamtīkliem, pienaglotas pie grīdas, muskete stūrī, uz grīdas. Divi abordāžas zobeni, piestiprināti pie sienas -- lai vētras laikā paši neuzdurtos...

Es guļu labajā pusē....
Saldus sapņus.

Iekārtojos guļamtīklā, klausījos viļņus, vēja šalkā... Centos atcerēties dabaszinību grāmatās rakstīto, atkārtot... Bet domas klīda visapkārt, riņķī un riņķi, riņķī un riņķī.
Esmu atvarā, mazs pūksprungulis... Un tik griežos, griežos, griežos...


She's the Queen of the Silver Dollar,
And she rules this smokey kingdom.
And her sceptre is a wine glass,
And this bar stool is her throne.
And the jesters flock around her,
And fight to win her favours
And see which one will take the Queen
Of the Silver Dollar home.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 11.10.2005 16:19

Džordžam tuvojoties alai, pirmais ko viņš ieraudzīja bija Kvakou, kurš kautko aktīvi darbojās, Džordžs piegājis klāt teica -- Ir laiks, ņem tik vīru cik tev vajadzīgs un sāciet darboties. Es noskaidroju visu kas vajadzīgs.--Džordžs izvilka pilsētas karti un norādija uz kādu vietu ostā.--Mēs satiksimies šeit, es ar pārējiem vīriem gaidīšu pilsētā, kad spāņi sāks rīkoties mēs ķersimies pie noliktavām, ar ostu problēmu nebūs mans informātors ir ostas sargs, viņš parūpēsies par to lai visi ostas sargi mūs ''neredzētu'', jāatzīst gan ka tas man maksāja diezgan dārgi, sargu ir pietiekoši daudz lai iztukšotu manas kabatas. Plāns skaidrs???--

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 11.10.2005 16:52

Pārsteigums!!! Nez kas ir tas kuģis, kas nez no kurienes uznira skatienam... Izskatījās tikpat šausmīgi kā iepriekšējais, tad jau lielas izredzes, ka pirātu, mjaa... vispār nevar saprast vai tas ir uz labu vai ļaunu, ja tas nav pirātu, tad krasta apsardzes kuģis, tas nebūtu labi, varētu rasties daži jautājumi. Pārsteidzoši, bet arī zvejnieki satrūkās, pēc sarunām nopratu, ka vilinoša viņiem nezin kāpēc nešķiet ne krasta apsardze, ne pirāti, tas liek domāt tikai par vienu- SASODĪTI VĒRTĪGA KONTRABANDA! Kā gan var tā maldīties cilvēkos, šķita, ka viņi ir tik šķebinoši pareizi...
Tas kuģis tuvojas, spriežot pēc tā ka nosmirdēja pēc ruma un sviedriem-domājams pirāti...
Tā kaut kas nobūkšķēja, sasodīts, pamanīja...Welcome back pirate life!!

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 11.10.2005 17:37

Nepagaaja neko ilgs laiks, kad Konraads bija atlaidies, kad pie kajiites durviim atkal kaads klauveeja. Peec balss - Vai tur kaads ir? - spriezhot. tas bija kapteinis. Iestaajaas pauze.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 11.10.2005 17:45

Atvēru durvis, kapteinis...
Ko vēlaties? Iziesim... Netraucēsim Hektoru...

Izgāju ārā, gaitenī..

Kapteinis. Visā savā godībā. Vai vēlas apspriesties par kaujas komandas vīriem? Ko citu?

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 11.10.2005 19:03

Žozefīne ieņēma kreisās puses guļamtīklu - kas cits atlika? Konrāds jau ļoti smalkjūtīgi apvaicājoties, kur viņa vēlas gulēt, bija aizņēmis labo pusi... Pirāti... Žozefīne nepapūlējās neko daudz vilkt nost - tāpat tam nekādas jēgas nebija. Nosalt? Gan jau tā pat, ja būs lemts.

Guļot savā tīklā un veroties kajītes griestos viņa grima pārdomās - jau atkal. Diemžēl vai par laimi tas nevilkās ilgi - kāds klauvēja. Kapteinis...

Konrāds piecēlās, atvēra druvis un izgāja. Netraucēsim Hektoru... Žozefīne klusām pie sevis nošķendējās par šiem vārdiem, un tad savas sievišķās ziņkārības dzīta saausījās, cik nu spēja. Kāda runāšana? Par ko? Proatms, arī neliels satraukumiņš tam visam pa vidu. Agrāk viņu tādas leitas neinteresēja, tomēr tagad bija savādāk... Pirkārt, viņa bija pirāts. Otrkārt, sieviete...

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 12.10.2005 08:08

Gils atlaidās guļamtīklā. Apkārt lamājās kuģa vīri ja viegli te nebūs, nekādas savrupības. Konrādam jau labi - viņš ar savu sirdspuķīti nolīdis patālākā katiņā.
Gilberts uzreiz atpazina Žozefīni, bet nelikās to manām, viņš gluži labi saprata. Sievietei nav vieta starp netīriem pirātiem. Viņš tikai nezināja, kā lai pret viņu tagad izturās. ja reiz Gils pazīst Konrāu, vai arī Žozefīnes jaunais tēls viņam būtu jāpazīst? Vai varbūt jāiet iepazīties!
Nekāda gulēšana šķiet nesanāks. Un negribējās jau ar - Gils ratos braukdams bija gana izgulējies. pPametis skatu uz Džonatanu (vismaz tak kāds pazīstams) Gils izgāja uz klāja.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 12.10.2005 12:46

Pa klaaju naaca divi cilveeki. Tie bija kapteinis un Konraads, kuram francuuzis bija noleemis paraadiit vinja viirus un apstaastiit, kas un kaa.

-- Lai nu kaa, Konraad, -- kapteinis turpinaaja -- mums dereetu veel ienaakt pie manis un uzdzert par labu celaveeju.

Konraada grupaa tika ieklauti arii vinja atvestie jauninie. Attieciibaa uz tiem kapteinis gan pabriidinaaja
-- Pieskati savus cilveekus, tu manaa priekshaa par viniem atbildi. Jaadomaa, ka kugja kaartiibas noteikumus zini? Tev un taviem viiriem tie jaaieveero, taapat kaa visiem paareejiem.

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 12.10.2005 13:02

Iznācis uz klāja, Gilberts redzēja šurp nākam Konrādu un kapteini. viņi sarunājās. Gils nolēma netraucēt un taisījās jau pazust atpakaļ kuģa 'tilpnē, kad izdzirda dobju būkšķi, kaut kam atsitoties pret bortu. gils piesteidzās pie borta un pārliecies pāri ieraudzīja mazu laiveli, kurā starp dažiem aiz bailēm trīcošiem zveinieciņiem sēdēja neviens cits kā Sets!
ta nu gan - kurš vēl te uzradīsies?
Kaptein, Konrād - te nupat piestāja vēl kāds vecs paziņa! Gils iesaucās norādīdams pār bortu uz laiveli. Zvejnieciņi sāka trīcēt arvien vairāk.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 12.10.2005 14:10

Vecs paziņa? Skatiens pār bortu atklāja Setu... Sveiciens, mēs esam velniņi, lecam ārā no kastītēm un biedējam cilvēkus... Ļoti patīkami....

Virvju kāpnes pāri malai, striķi laivai... Kāpjiet augšā 'mīļie' draugi... Un neaizmirstiet laivu piesiet... Brīdi paciemosieties, kādus jaunumus izstāstīsiet...

Vēl viens cilvēks... vēlviens, kurš pazīst Žozefīni.
Un Gils... Ieurbos viņam sejā. Vai atpazīst?
Gil, lūdzu, pavadi Setu pie pārējiem...

Neliela saruna ar zvejniekiem...
ooc: paļaujos, ka Saule paziņos zvejnieku teikto, ja tam būs kāda nozīme.

Atlaidu viņus, bija ļoti nepatīkama sajūta -- es viņu acīs esmu ļaundaris, slepkava, kurš spējīgs sirdi izraut viena sudraba gabala dēļ... Bailes viņu acīs...

Un tomēr, kādēļ es tā uztraucos? Kādēļ nevēlos lai Žozefīne iet pa veco ceļu...


I've been living to see you.
Dying to see you, but it shouldn't be like this.
This was unexpected,
What do I do now?
Could we start again please?
I've been very hopeful, so far.
Now for the first time, I think we're going wrong.
Hurry up and tell me,
This is just a dream.


Eju pie kapteiņa. Pāris glāzītes par godu veiksmīgam braucienam, tad atvadījos.
Nebija vēlēšanās piedzerties.

Tumsa, redzams vien stūresvīrs un sardze otrā kuģa galā...
Kādēļ tikai jautājumi? Kādēļ... Kur atbildes..... pusbalsī jautāju sev.

Devos atpakaļ uz kajīti. Likās, Žozefīne guļ. Tik segu nebij atradusi.... Izņēmu no jūrnieku lādes to. Apsedzu...

Un atkal jūras viļņu šalkas..

Never I ask of you
But never I gave
But you gave me your emptiness
I now take to my grave
Never I ask of you
But never I gave
But you gave me your emptiness
I now take to my grave
So let this heart be still

Iesūtīja: Berlog ; laiks: 13.10.2005 06:39

Kvakou nemaz nepamanīja kapteini atgriežamies. Tikai, kad kapteinis uzrunāja viņu, Kvakou iztrūcies un samulsis pielēca kājās. Bet, izdzirdējis kapteiņa teikto, izplūda smaidā tik platā kā Amazones delta un entuziastiski izdvesa: "Tieši tā, kaptein! Hahā, tas tik būs viens ellīgs nummurs!" Un Kvakou aizsteidzās pie tiem četriem veiksminiekiem, kuriem bija izkritusi loma spēlēt indiāņos. Diezin vai jel viens no tiem bija bērnībā spēlējis šo spēli, pagaidām tā vēl nebija modē. Arī iespēja, ka kāds no šiem vīriem ir gājis teātra kursos bija viegli izsakoties mazticama. Bet viņi visi bija pirāti un šajā dzīves spēlē spēlēja sūru lomu. He, pastāvēs, kas pārmainīsies.

Visi viņi bija metisi un no attāluma ierindas spāņa netrenētajai acij tagad, pēc pērģērbšanas (tērps sevī ietvēra pieticīgu gurnautu), ne ar ko neatšķīrās no visīstākajiem indiāņiem. Kā rīkoties ar rupji veidotajiem ieročiem Kvakou saviem kompanjoniem jau bija ierādījis. Kaut arī no tiem netika nekas daudz prasīts, indiāņu darbs galu galā jāatstāj indiānim.

Kvakou ar biedriem devās iekšā džungļos. Viņu mērķis- pieiet pilsētai no pretējās puses, lai nejauši neuzrīdītu spāņus virsū pirātiem (kur nu vēl muļķīgāka lieta par šo!). Izlocīt kājas izdevās tīri pamatīgi- mežš ap pilsētu bija izcirsts lai dotu vietu plantācijām, kuras bija mājas desmitiem vergu.

Galu galā pienākuši pilsētai no rietumu puses cik vien iepējams tuvu, viņi tasiījās sākt savu asiņaino "darbu". Ne vairāk kā piecu soļu attālumā no meža viļņojās cukurniedu plantācijas kārtīgi sastādītās rindas, starp kurām līkņāja tie nabaga cilvēki, kuriem liktenis bija lēmis ciest rūgto verga dzīvi, lai kāds cits varētu piebērt savā tējā cukura saldmi. Šie dzīves pabērni vēl nenojauta, ka liktens-sliktens ir tiem vēl ko iecerējis.

Pēkšņi no džungļiem izšāvās bulta un ieurbās nepilnus piecpadsmit soļus tālāk strādājošā sirmā nēģera krūtīs. Nēģeris skaļi iebļāvās un pārsteigts skatījās uz bultu, ar rokām saķerdams tās kātu. Uz lūpām tam parādījās asiņainas putas un tas gārgdams noslīdēja zemē, kur ar īsiem elpas vilcieniem pamazām izelsoja laukā savu dzīvību. Tad ar skaļiem lāstiem savā dzimtajā valodā Kvakou izdrāzās no džungļiem un metās iekšā cukurniedrēs, pa ceļam vēl ar vāli apklusinot uz mūžu sirmo likteņa nesaudzēto nēģeri. Kvakou pa pēdām metās arī visi četri metisi, kaut ko nesakarīgu piebalsojot Kvakou- galvenais, lai spāņu ausīm šie kaujasaucieni liktos "indiāniski". Sākās vergu un to uzraugu- šo cukurniedru bērnu- medības.

Tiesa, tās nevilkās ilgi- tāds arī nebija plāns. Apmēram četras minūtes, piecus nogalinātus vai ievainotus vergus un vienu uzraugu vēlāk indiāņi nozuda kur nākuši. Pārvietojoties pēc iespējas ātri gar džungļu pamežu mūsu kvintets devās prom no uzbrukuma vietas, kur jau skaļi sacēla trauksmi. Tiesa, tas neliedza veikt vēl vienu uzbrukumu- divi spāņi pašā meža malā cirta koku- kas to lai zin, vai lai māju celtu vai karātavas. Nu šo koku nāksies nocirst citiem, jo abiem spāņiem turpmāk aktīvas kustības ierobežos katram piecas bultas, kas tika sadurtas un sašautas tajos, padarot līdzīgus dzeloņcūkām. Tagad atlika tikai slapstīties džungļos un cerēt, ka šī nelielā provokācija nostrādās. Un uzturēt indiāņu pasaciņu dzīvu- kā, piemēram, satiekot to mīlas pārīti izcirtumā. Par lielu nelaimi nelielas nesaprašanās un kļūdas dēļ mira abi- atkal nekāda prieka nabaga jūrniekam. Nekas, pilsētā gaida laupījums. Visāda veida laupījums.

Vēl reizi pa reizei "indiāņu" bariņš parādījās mežmalā dažādās vietās, lai liktu spāņiem saprast, ka te nav nekādi joki un indiāņi ir beidzot sacēlušies pret saviem apspiedējiem un nolēmuši cīnīties. Spāņi, šķiet, tam arī noticēja. Uz ātru roku tika saformēta kareivju un apbruņotu vietējo iedzīvotāju vienība, kas bija gatava atsist indiāņu uzbrukumu. Tā kā šis uzbrukums nesekoja, tad pēc vairāku stundu gaidīšanas un rīcības plāna apspriešanas tika nolemts iztīrīt no indiāņiem vismaz tuvāko pilsētas apkaimi. Un pēc tam doties soda ekspedīcijā. Tiesa, pa galvu pa kaklu neviens neskrēja- tas būtu neprāts pa taisno mesties iekšā indiāņu pārpilnos džungļos. Nākošajā dienā agri no rīta kārtīgi sagatavojusies vienība devās džungļos, gatava samalt miltos katru, kas tai stāsies ceļā. Sev par lielu brīnumu džungļus tā atrada tukšus un , nolemjot, ka indiāņi būs nobijušies un devuši kājām ziņu, arvien dedzīgāk devās uz spāņiem zināmo indiāņu apmetņu vietām.

Kad spāņu bruņotā vienība bija jau vairākas stundas kā prom, pienāca kārta rīkoties pirātiem. Kā viesulis, zobenu tēraudam šķindot un nāvi solot spīguļojot, tie ielauzās pilsētas ostā. Tie daži spāņi, kuri pārsteigumā tomēr pretojās, ātri tika sacirsti gabalos. Uzbrukums bija tik pēkšņš un nepavisam ne no tās puses, no kuras to gaidīja, ka tikpat kā neviens pat nepaspēja paķert ieročus- cik nu to bija palicis pilsētā. Tagad pirātiem bija pāris stundas, kamēr kāds paziņos par uzbrukumu džungļos esošajiem kareivjiem un tie dosies glābt pilsētu. Tomēr ar pāris stundām bija pilnīgi pietiekami- jāsakrauj kuģī vērtīgāko, ko tā uzreiz var atrast un jālaižas prom, pa ceļam tencinot dievu.'

Drīz pēc pirātu uzbrukuma ostā ieradās Kvakou ar "indiāņiem". Kapteini viņš sastapa pie spīķeriem, skaļā balsī izkliedzot pavēles un lamādamies steidzinot mantu iekraušanu tikko iegūtajā kuģī. "Hei, kaptein, vai nav lielisks joks, ko? Mani taču šeit obligāti nevajag, ko? Es domāju, ka esmu nopelnījis šo to. Es tagad labprāt apciemotu kādus vietējos tirgoņus, pareizāk sakot, viņu meitas. Vai sievas hehe.... Daudz laika tas neaizņems, vēl nebūsiet visu paspējis iekraut, kad es jau būšu beidzis."

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 13.10.2005 10:38

ooc: no Žozefīnes

Kapteinis aizgāja. Konrāds tam līdz... Žozefīne atslāba - nebija jau iemesla būt saspringušai. Un tomēr - miegs arī nenāca... Nosnaušanās uz klāja bija atņēmusi miegu naktij. Guļot un veroties vienā punktā griestos, Žozefīne sāka klusi dungot kādu rupju jūrnieku dziesmiņu, ko bija samācījusies pa tiem gadiem, ko bija pavadījusi jūrnieku sabiedrībā.

Tas kaut kā kliedēja vientulības sajūtu, turklāt krietni vien uzlaboja omu, jo atkal bija iemesls smieties. Un tomēr smiekli nelikās tik skanīgi, dziesmiņa tik smieklīga un garstāvoklis tik labs kā esot kopā ar kādu cilvēku.

Žozefīne nebija radīta būt viena, bet esot šeit, uz šī kuģa, viņai šķiet tas vien draudēja kā dzīvoties vienai pašai - pārāk daudz rādīties ārā nevar - pirmkārt, par daudz pazīstamo - pazīstamo ar iepriekšējo identitāti. Otrkārt, ko tad viņa ārā darīs? Slaistīsies apkārt? Pieliks pie darba. Un ko tad? Par nepatiku nemaz nerunājot, bija jāatceras, ka 17gadīgais nakstauriņš, kas visu dzīvi arī dzīvojis tik trausli kā nakstauriņš, tagad nevarēs virves vilkt, kāpelēt līdz pat mastiem, berzt grīdas, kur nu vēl kaut ko ar ieročiem darīties!
Un Konrāds... viņam pašam savas darīšanas - ar kapteini, ar biedriem, ar padotajiem, ar ieročiem, ar... ar... ar... Būs jāsapazīstas ar kapteini. Rīt. Vai parīt... Jā, noteikti vajadzēs sapazīties... Francija...


Kad Konrāds visbeidzot atgriezās kajītē, Žozefīne jau bija piemigusi. Kādas lielas, labas rokas apsedza nosalušo ķermeni. Žozefīne pa miegam viegli pasmaidīja - kā kaķis saritinājās un gluži vai apmierinājumā nomurrājās. Kaut gan - nē, ne kā kaķis. Kā bērns.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 13.10.2005 11:01

Tumsa, miers... dzirdu Žozefīnes elpu...
Acu priekšā atausa kapteina kajīte, sarunas. Par dzīvi, vīniem, kuģiem, kauju taktikām, dārgumu kravām...
Plūda sarkanvīns, "Madeira"... Par vīriem, kuri ar mani nāca, "Mery Molly"...
Domā par jūru, domā par jūru... ķirurģiskām operācijām... sev teicu. Saruna, tā slēpa asus nadziņus mīkstajā, pūkainajā ķepā.
Mani zondēja, pārbaudīja... Un dievs vien zin kāds bija novērtējums.

Soli pa solim pārcilāju sarunas vārdus, noslaucīju no tiem putekļus un pārbaudīju to skanējumu.. Tad vēlreiz.

Bet manī valda nemiers, tāda sajūta -- kautkas nav tā kā vajag.. Domā, domā, domā!!!

Beidzot sapratu, šis nemiers nav saistīts ar kapteini. 'Dižā' domu analīze teica, tavs nemiers ir kur citur...

Klusām piecēlos, nogāju lejā, tilpnē. Tur ir ieroči...
Zobens rokā, uz priekšu!

Pamatkustības, pamatkustības, kombinācijas.
Līdz vairs nespēj izturēt, līdz zobens slīd ārā no rokām, līdz nekādu domu vairs nav.

Noskaloties ūdensmucā un gulēt. Gulēt kaut līdz pastardienai. Līdz pie tevis atnāk ragains vīrelis un aizved uz elli.


But I'm not a slave to a god
that doesn't exist
But I'm not a slave to world
that doesn't give a shit

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 13.10.2005 15:18

Viss izdevās ideāli, nedaudzos spāņu sargus sakapāja gabalos, bet ostas sargi paši padevās, kā jau bija sarunāts, daži pat nolēma pievienoties. Pirātu skaitu papildināja ari daži tā sauktie ''brīvie aģenti'', pārsvarā no kuģiem padzīti jūrnieki, par kādiem nevienam nezināmiem noziegumiem.
Kad laupījuma iekraušanas darbi jau ritēja pilnā sparā, ostā ieradās Kvakou ar saviem ''indijāņiem''. Džordžs dzirdēja ko teica Kvakou.--Labs ir jūs esat nopelnījuši savu tiesu izpriecu, varat doties pasirot pa tirgotāju mājām, galvenos kraušanas darbus trāpat izdara sagūstītie ostas krāvēji un tirgotāji.-- Viņš norādija uz krāvējiem, neviens no tiem nebija pirāts, vienīgi krāvējus gan apsargāja krietni daudz pirātu. Uz kuģa šobrīd tika uzvesti gūstekņi, pārsvarā izskatīgas tirgotāju meitas un sievas, pašu izklaidei un pārdošanai verdzībā.
--Daudzas mājas jau ir izlaupītas, dabūjām krietni daudz dārgumu. Bet es domāju ka jūs atradīsiet arī kādu vietiņu kur izklaidēties, paņemiet vel dažus vīrus un ejiet pasirot, bet esiet atpakaļ pēc pusotras stundas mēs nedrīkstam aizrauties.-- To pateicis Džordžs pameta Kvakou palielu zelta monētu -- Lai tas ir jūsu pirmais laupījums šinī pilsētā.-- Tad viņš iesmējās un aizgriezās lai dotu pavēli nogremdēt potenciāli bīstamos kuģus, kas viņus vēlāk varētu apdraudēt, tos protams pa priekšu atbrīvoja no dārgumiem ja tādi bija.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 13.10.2005 16:54

Atkal atpakaļ uz kuģa, pirātu kuģa...Tas taču ir liktenis....Katrā ziņā šeit neviens nedziedāja murgainas dziesmeles par laivām, zēģelēšanu un zvejošanu. Nez, kas nu būs jādara...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 13.10.2005 17:29

Pastaigaajoties pa klaaju, kapteinis luukojaas meenesniicaa. Kugjim jau vajadzeeja buut pietiekami taalu juuraa. De Nuaars nokaapa zemaakajos klaajos. Savaa zinjaa pastaiga gar lielgabaliem, kas salikti rindaa gar bortu, bija tikpat fascineejosha. Pagaidaam veel shie metaala briesmonji dus. Bet jau pirmaas kaujas laikaa tie buuz izmainiijusies liidz nepaziishanai. Atbalstiijies pret vienu lielgabalu paarvalkaa, kapteinis paluukojaas apkaart... viss bija mieriigs un kluss, pat sardzesviira, kursh apgaitaa devies taalaak, shobriid te nebija... un tad vinsh ieveeroja, ka taalumaa no nedaudz paveerajaam ierochu glabaatavas durviim naaca gaismas streele.

Uguns tika kurinaata peec astonjiem vakaraa. Pie tam ierochu noliktavaa!

Kapteinis klusi izvilka vienu no pistoleem, atvilka gaili un saaka zagties tuvaak ierochu noliktavai.

Solji. Kaads pasper paaris solus uz priekshu, tad apstaajas, tad atkal. Izklausiijaas nedaudz peec dejas. Kapteinis saaka nojaust...

Piezadzies pie durviim, vinsh klusinjaam pa spraugu paluukojaas iekshaa. Tur bija viens cilveeks. Kaada mugura. Kaada paziistama mugura. Nolaidis pistoli, kapteinis devaas prom un atstaaja Konraadu treneeties.
Lamaadamies kaa taads juuras velns, kapteinis izkaapa uz klaaja. Pagaajis garaam sardzesviiram, kursh kapteini pasveicinaaja ("Labs vakars, kaptein!" Nu man prieks, ka tu taa domaa... bet kapteinis ir jaasveicina.), kapteinis izdariija paaris secinaajumus:
Iedot ierochu glabaatavas atsleegu Konraadam, iespeejams, bija kluuda. Tomeer pastaav iespeeja sanjemt izcilu kaujinieku, ja Konraads treneesies katru vakaru.
Uzmundrinaajis stuurmani, kapteinis nozhaavaajaas un devaas atpakal uz savu kajiiti. Katraa zinjaa vajadzees izguleeties. Un naakamajaa dienaa tikt galaa ar to velninju no kastiites Setu un diivaino, izskatiigo Hektoru, kursh pa dienu kaut kaa uz klaaja nebija maniits gandriiz vispaar. Starp citu, kugja koks kaut ko piemineeja, ka vinjam nodereetu paliigs...

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 13.10.2005 18:46

Uh!
Lai dzīvo murgu naktis. Vis ķermenis saspringts. Kā lode pirms šāviena...
Tūlīt, tūlīt. Mani izšaus. Sitiens, dzirksts. ES lidoju..... Kaut tik paveiktos. Turi īkšķus, turi, turi, turi... Es tūlīt ieurbšos, es trāpīšu. Tieši sirdī, es trāpīšu, es iznīcināšu. Lai mirst, lai mirst!!!
Mēs neprotam radīt. Bet, ai, kā protam iznīcināt.


I am a world's forgotten boy
The one who searches and destroys


Pēdējās minūtes pirms saullēkta, miega vairs nav...
Durvis aizveras, pēdējās zvaigznes debesīs.
Stāvu kuģa priekšgalā un vēroju jūru, delfīnus.
Tūlīt, tūlīt būs saullēkts.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 13.10.2005 20:46

Labrīt, brāl!
Klusiem soļiem blakus Kondrāma pienāca Hektors.

Mirkli vērojusi saullēktu:
Paldies, ka apsedzi.


Žāva. Neliela izstaipīšanās un laimīgs smaids.
Tu negulēji neko daudz, vai ne? Aizgāji ar kapteini un tagad esi šeit... eh, dažiem jau laikam miegs nav svarīgs.
Kluss smiekliņš - žāva.
Pamodos, tevis nebija gāju meklēt. Es tā iedomājos, ka varbūt vēl neko nedarīsies. Nu pa dienu tu jau ļoti aizņemts, nesanāk laika parunāt...

Žozefīne atspiedās pret kuģa bortiem (jeb kā nu tur) un mirkli skatījās kā ūdens viļņojas - viņai brīžiem likās, ka pati dara tāpat - viļņojas līdzi jūrai - te augšā, te atkal lejā. Te tik daudz vārdu, te lūpas saslēdzas...

Nopūtusies viņa turpināja
Ko man šodien darīt? Nu, tu mans lielais brālis, mans komandieris - kam lai vēl vaicāju, ja ne tev?
Žozefīne plati smaidot pavērās Konrāda rītausmas izgaismotajā sejā - ak, lielais brālis... kā bilde šobrīd.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 13.10.2005 21:21

Džonatans neatpazina Žozefīni. Tikai vēlāk viņš manīja pazīstamas iezīmes, līdz bija gandrīz pavisam pārliecināts, ka tā ir Žozefīne. Džo centās darīt visu, ko no viņa prasīja. Raizēm palīdzēja. No rīta viņš izgāja uz klāja un ieraudzīja Hektoru(žozefīni) un Kondrātu. Piegājis klāt viņš smagi atspiedās pret margām un palūkojās uz kuģa biedriem. Palūkodamies uz horizontu viņš mazliet sērīgi sāka skumt pēc mājām. Tad atcerējies pieklājību viņš īsi teica: "Labrīt."

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 13.10.2005 21:31

Žozefīne Hektors viegli novaikstījās, kad atnāca Džonatans - jau tā nebija laika ar Konrādu parunāties divatā, jo viņš vislaik ar kādiem citiem bija, un pat tagad kāds uzrodas! Ak tu trakā, trakā pasaule!

Labrīt!
Žozefīne nelikās pazīstam Džo - priekš kam? Viņa tagad vairs nebija Žozefīne. Turklāt no vecā kuģa viņa Džonatanu atcerējās pavisam maz - tik daudz pirātu, ne visiem var un gribas veltīt vienādi daudz smaidu. Tātad - ja viņa lāgā neatpazina Džo, tad varbūt viņš neatpazina Žozefīni. Droši vien neatpazina - vismaz neko neizrādīja. Lai nu kā - priekš kam lieki maisīties šeit, viņam gar degunpriekšu? Turklāt ar Konrādu arī nekāda lādzīgā saruna nesanāks... Paldies, Džonatan! Eh... jādomā un jādzīvo pašai. Laikam. Jāmēģina vismaz. Laikam.

Hektors pagriezās un devās prom pa klāju
Aiziešu apskatīties vai sargs nav atplīsis - kad nācu šurp tāds uz aizmidzienu izskatījās...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.10.2005 14:33

Bija rīts. kapteinis, pagulējis dažas stundas, žāvādamies nāca ārā no savas kajītes, kad pēkšņi pret kaut ko paklupa un gandrīz pakrita. Ar grūtībām saglabājis līdzsvaru un gandrīz jau pamodies, kapteinis konstatēja, ka tas, ko viņš pirmajā brīdī noturējis par nevērīgi nomestu lupatu kaudzi (kura turklāt diezgan stipri oda pēc iedzeramā) patiesībā ir sardzesvīrs, kurš tieši šajā brīdī saldi iekrācās. Kapteinis kārtējo reizi nolamājās, spēcīgi iespēra vainīgajam, tēmēdams pa nierēm, un atkāpās. Pēc tā, ka krākšana pārtrūka, kapteinis atpazina, ka rezultāts ir sasniegts.

Vēl pēc brīža sardzesvīrs sagrozījās, ar roku sataustīja ````šķi, atvēra pietūkušās acis... un nākamajā brīdī vēlējās, kaut tās nebūtu atdarījis. Tur stāvēja nikns kapteinis, kurš klusēdams gaidīja paskaidrojumus.

— Vaēī, kaptein... — rausdamies augšā iesāka sardzesvīrs.

Kapteinis nopūtās. Bija steidzami jāizdomā, kādu soda darbu lai uzdod šim te...

Atpakaļ nākdams, Hektors ap stūri sadzirdēja sardzesvīra skaidrošanās nobeigumu un kapteiņa rīkojumu:
— Labi, labi, pietiek. Tu šodien spodrināsi visas kuģa metāla daļas. Ar trīšiem sākot,un ar enkuriem beidzot — visu, kas ir uz klāja. Ja izdarīsi to labi, varbūt tev nebūs jātīra tās kuģa daļas, kas atrodas aiz borta.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 14.10.2005 17:04

Saullēkts.
kā rožpirkste Ausma atver dienas vārtus un pa tiem savos zelta ratos izbrauc saules dievs Hēlijs...

Žozefīne, nezinu kādēļ, bet jūtu viņas smaržu. Vēl neviena sieviete nav radījusi tādu smaržu vilni manī. Cik tas īsts, cik manis paša iztēle. Nav manos spēkos to nosacīt.

Viņas vārdi, es tos nedzirdu. Liekas, izgaršoju šīs balss skaņu. Kā sarkanvīnu no resnvēderainas glāzes, kā mūzikas skaņas tumsā.

....parunāt....
... ko darīt...
Šie vārdi ielauzās man apziņā. Tad nāca Džonatans, Žozefīne atkal tapa Hektors. Un aizbēga...

Sveiks, Džonatan. Kā veicas uz klāja? Neliela saruna, mēģināju izvilināt -- vai atpazina, neatpazina... Dižie mājieni Žēl, ka nav Žozefīnes, nez kas viņai noticis...
Turies! Jā, tu esi ieskaitīts manā vienībā. Ja kādi jautājumi vai neskaidrības... Dod ziņu

Atvadījos no Džonatana, meklēju Žozefīni... Ko viņa vēlējās man teikt...

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 14.10.2005 17:42

Jau pa gabalu Hektors sadzirdēja kapteiņa norīkojumu - sodu. Secinājums viens - labāk nesadusmot kapteini, šis nav no jaukajiem. Kaut gan - kurš tad ir? Žozefīne vismaz tādu nepazina...

Labrīt... kaptein.
Hektors viegli pasmīnēja - kā nenoveicās nabaga sargdzesvīram. Gribēja jau Hektors paspīdēt kā labs biedrs, bet, redz, ka kapteinis tomēr kā allaž pirmais. Neko darīt, tāda dzīve, draudziņ... ne tev vienam grūti.

Kaptein, kamēr vēl man nav īsti sava vieta uz kuģa - varbūt varu pieteikties aizvietot šito slaistu...tas ir, sargu...

Kāds nāca. Agrāk Žozefīne tā nebija ievērojusi, ka jau tik agri visi sāk rosīties, bet kā izrādās - tiklīdz saulīte uzlēkusi, tā visas skudriņas sāk tipināt riņķī un riņķī, apkārt un atpakaļ līdz saduras un kādam ir jāpucē visas metāla detaļas.

Atgriežoties pie tā, ka kāds nāca - kāds nāca arvien tuvāk. Pagrieusies palūkoties, kas nāk Žozefīne pamanīja Konrādu un atplauka smaidā, kaut gan nācās uzreiz to dzēst no sejas - Hektoram nepieklājās tā uz savu brāli smaidīt.

Oo, brāl, kur tad tu? Nupat vēl ar Džonatanu runājies...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.10.2005 18:57

— Neuztraucies, gan pienāks arī tava kārta, — Kapteinis vēl joprojām saērcināts noņurdēja, tomēr varēja redzēt, ka nelāgais garastāvoklis ir uzspēlēts — kapteinis nu jau savā parastā tonī piebilda:
— Cik liela pieredze tad Tev ir, jaunēkli?

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 14.10.2005 19:05

Kā Žozefīne vēlējās kaut Konrāds pasteigtos un kaut ko bilstu viņas vietā, bet viņš nerunāja.
Nu... es pirmo reizi esmu uz pirātu kuģa...
Šitāda stostīšanās nekam neder. Bet parunāt normāli nevarēja - kaklā sprūda katrs vārds un visbeidzot izlausies, tas hektora ausīm izkalsuījās bezgala... žozefīnisks. Kur pie velna ir Hektors?
Es dzīvoju pie saiem vecākiem. Netālu no tās ostas, kurā bijām. Lauku viensētā. Nu, kad atgriezās Konrāds, vecākiem beidzot bija iespēja tikt no manis vaļā - aizsūtīja brālim līdz...
Ak Dievs, cik muļķīgi! Sirds likās tulīt izsitīsies krūtīm cauri... Konrād, saki kaut ko! Saki taču!

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 14.10.2005 19:14

-Sveiki visapkārt, sveicināts, kaptein! - Setam nezin kāpēc oma bija šodien vienkārši lieliska, šodien likās, ka sākusies fantastiska diena. Hmmm...nez kas ir tas puisis, kas stāv blakus kepam?(Hektors) Sejas parasti aizmirst negadās bet šī... skaidri zinu, ka esmu viņu jau redzējis, bet kur?...Nu varbūt, ka kļūdos...Kapteinis gan tāds drūms izskatās. Mjaa...tas sāk atsaukt atmiņā pašu pirmo kuģi...Cerams, ka vismaz uz šitā kuģa nav skuķu, savādāk tas jau kļūtu par pārāk nepatīkamu dežavū...
Rūpīgi nopētījis Hektoru un tomēr neticis kaidrībā, kur viņš ir tā kā redzēts, uzrunāja kapteini
-Es tā kā gribēju noskaidrot, kas man laikam būs jādara uz šī kuģa-
mjaa..tas bija vismazāk izaicinošākais tonis uz ko Sets bija spējīgs, ņemot vērā to apstākli, ka kapteinis viņam nav devis vēl nekādu darbu, apslāpēt raxturiņa ēnas puses bija vērts...

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 14.10.2005 19:15

I see bad things arising
The crowd crown him King
Which the Romans would ban
I see blood and destruction
Our elimination because of one man
Blood and destruction
Because of one man


Esmu priesteru sapulcē, Hektors, kapteinis. Un stūresvīrs...

Visu cieņu, kaptein... Mans brālis vēl jauns, nav dzīves apbružāts. Re, pat bārda vēl neaug.....

Pārcilāju prātā iespējamos rīcības variantus...

I never thought I'd come to this
What's it all about?


Es vēlētos viņu apmācīt savā amatā, medicīna... Uzbrukumu laikā tas lieti noderēs. Cik reižu jau nav bijis -- ievainoto tik daudz, viņi mirst.. Tik tādēļ, ka mediķis arī ievainots... Vai miris, vai pārāk noslogots.

Un 'cook' arī palīgs noderētu...
Tiešām cerēju, ka Hektoram nv iebildumu taisīt ēst...

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 14.10.2005 19:19

Lai slavēts Dievs, Tas Kungs, kurš deva Konrādam runasspējas un atdzīvināja tās tieši šajā mirklī. Žozefīnei vai raudāt gribējās no... pateicības? Izmisuma? Bailēm?

Hektors tikai piekrītoši kratīja galvu. Pakrūtē kaut kas sējās mezglā un žņaudza... Dievs, kā žņaudz! Kāpēc tik smagi?

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 14.10.2005 19:34

Tiešām, man tā noderētu vēlviens mediķis grupā.

I remember when this whole thing began
No talk of God then, we called you a man
And believe me
My admiration for you hasn't died
But every word you say today
Gets twisted 'round some other way
And they'll hurt you if they think you've lied

Un ausīs skan smeldzīgā melodija.
Tad "Vilku medības" ar savu maršu.
Vāgners...

Metos runā.. Pārliecināt kapteini
Bet kaptein.... Un iegūsim to un to... Un to....
Un vispār... Kurp mēs dodamies?


Why should you want to know
Why are you obsessed with fighting
Times and fates you can't defy?
If you knew the path we're riding
You'd understand it less than I


Atkal minūtes ir dzīves garumā, esam pilieni kosmosā. Anonīmi ļaudis Pilāta sapnī:

I asked him
To say what had happened
How it all began
I asked again
He never said a word
As if he hadn't heard

And next the room was full
Of wild and angry men
They seemed to hate this man
They fell on him and then disappeared


Un gaidām Pilāta vārdus...

Vai es teikšu
Then I saw thousands of millions
Crying for this man
And then I heard them mentioning my name
And leaving me the blame

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.10.2005 19:58

— Kur mēs dodamies, to tu redzēsi, — atbildēja kapteinis, — atrodi pārējos virsniekus un pasaki, ka pēc trim kuģa zvaniem būs virsnieku sapulce. Kas attiecas uz Hektoru (kapteinis pat bija pamanījies atcerēties vārdu), kokam tiešām ir vajadzīgs palīgs. Medicīnā vari viņu apmācīt. Brīvajā laikā. Es domāju, kad jums abiem būs brīvs laiks. Un, Hektor, tā kā būtu skaidrs, parasta matroža darbi tev arī būs jāiemācās. Nevar zināt, kas dzīvē var noderēt. Nekāds stiprais jau neesi, — kapteinis uzmeta Hektoram vērtējošu skatienu, — Tev ir daudz jāiemācās, lai būt noderīgam.
— Tātad šonakt stāvēsi sardzē. Pa dienu palīdzēsi kokam kambīzē un pakļausies bocmanim, kurš tev iemācīs rīkoties ar takelāžu. Puis, no tevis vēl sanāks cilvēks! Un vakaros pārmaiņus es un viens no maniem virsniekiem tev mācīsim cīnīties ar zobenu.
— Konrād, apmāci viņu medicīnā. Un pieskati puisi, lai neiekuļas nepatikšanās. To pašu es teikšu pārējiem.

— Kas attiecas uz Setu, tu nāc man līdzi. Noskaidrosim, kas tā par zivi, ko man zvejnieki vakar iedāvāja, — kapteinis īsi nosmēja un devās pa priekšu, rādot ceļu.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 14.10.2005 20:13

Setam gan galīgi nebija skaidrs par kādu zivi kapteinis īsti runā, šeit bija 2 varianti, vai nu vakar tie zvejnieki bija iesmērējuši kādu zivi(nez pa kuru laiku) vai arī zivs apzīmējums bija domāts par viņu...Salīdzinājums ar zivi gan nebūtu īpaši glaimojošs, kaut gan nevar noliegt, ka atbilstošs apstākļiem...Hmm...alegorija vai metafora?, ak, visi tie termini kaut kā piemirsušies...Nez ko kapteinis bija domājis ar to runāšanu, par to kādu zivi zvejnieki ir iedāvājuši...Lai būtu-dzīvosim redzēsim, ja vien izdzīvošu, nekad jau nevar zināt...
Nospriedis tikai to, ka mazāk vis kas jānospriež, Sets devā nopakaļ kapteinim.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.10.2005 20:19

Necik tālu viņi neaizgāja. Piegājis pie savas kajītes durvīm, kapteinis apjautājās:
— Ko īsti tu proti? Vairāk kā iepriekšējais? Es domāju, uz kuģa kādreiz esi bijis? Kāvies ar zobenu?

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 14.10.2005 20:43

-Mmmm...nu man ir, protams, pieredze kuģošanā, ja nemaldos tie laikam būs kādi ...3 gadi. Ņemot vērā, ka tā nu ir sanācis, ka esmu kuģojis visu šo laiku uz viena pirātu kuģa( ja vien neskaita to neilgo brīdi, kad nokuģoju uz īepriekšējā, ko aši vien nogremdēja spāņi) manas militārās prasmes ir diezgan labā līmenī. Vispār laikam sanācis iziet cauri gandrīz visām lietām, kas ir saistītas ar kuģošanu, sākot ar kuģa puikas statusu, beidzot ar kapteiņa jaunākā palīga statusu...
tālāk mazliet Sets samulsa, jo prasījās it kā paskaidrot, kāpēc īsti tad viņš aizgāja no kuģa, kur šitāda izaugsme, mjaaa...bet vecās lietas īsti negribējās cilāt...
-Nu jā uz tā kuģa tiešām varēja gūt labu pieredzi...nu bet no turienes nācās aiziet, jo gadījās kāda nelaba ķilda, kuras atrisinājums varēja būt kāda nāve, vai kuģa pamešana, tā nu man nācās pamest kuģi...
Sets tikai cerēja, ka sīkāk viņu neiztaujās , jo šo to varētu būt mazliet sarežģīti paskaidrot...

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 14.10.2005 20:45

ooc: es jau nepazīstu tos virsniekus

Kapteinis atvadījās, Sets arī...

Blakus slaistījās kāds vientuļš jūrnieks...
Ei, draugs! Apskrien pārējos virsniekus. Pēc trim zvaniem jābūt kapteiņa kajītē!

Hektor, es sapņoju saullēktā. Ceru, ka man tiks piedots...
Ak, cik skaista ir ironija
Nāc, tu vēlējies man ko teikt? Nāc, nāc uz kajīti. Tur neviens nevar mūs dzirdēt..


There will be poor always
Pathetically struggling
Look at the good things you've got!
Think while you still have me
Move while you still see me
You'll be lost
You'll be so sorry
When I'm gone


Vedināju Hektoru uz kajīti.... Ko viņa vēlējās teikt?

Un reizē domas: kas kapteinim vajadzīgs no Seta?
What do you need?

Un Džonatans, Gilberts. Viņi ir mani vīri... Viņi jāsatiek.


He is dangerous, dangerous
That man is in town right now
To whip up some support
A rabble rousing mission
That I think we must abort
He is dangerous


Jāredz, vai viņiem ir labi...

Un pēc trim zvaniem: sapulce...

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 14.10.2005 20:55

Hektors noklausījās visu garumgaro (bezgalība, šķiet, ir mazāka) darbu un pienākumu sarakstu un likās, ka ar katru nākamo kapteiņa nosaukto pienākumu cilpa vēderā savelkas arvien ciešāka, līdz žņaudz pati sevi.

Asaras kāpa acīs, kamols kaklā... Ievilkusi dziļu elpu viņš piekrītoši pamāja ar galvu
Es tikai uzvilkšu vesti...
Hektors strauji aizdevās uz savu kajīti, lai 'meklētu vesti'.

Pie savas lādes, sabrukusi uz grīdas, atradās Žozefīne - daļu drēbju novilkusi un nometusi uz grīdas. Sakņupusi viņa raudāja. Nē, ne raudāja - izmisīgi elsoja. Turklāt vēl jau pat nebija iemesls - ne viņa, ko bija jau darījusi, ne viņai kāds ko lsiktu pateicis bija - bet no domas vien par visu gadāmo metās slikti. Atrāvusi slamkās rokas no saraudātajām acīm viņa pavērās uz smalkajiem pirkstiem - kāda viņa kļūs esot šeit, uz kuģa? Kā parasts puika! Nē, nē, nē - viņa bija tauriņš! Viņai jālido, nevis jāaplauž sev spārni! Viņš nesaka, kurp dodamies... gadi! Tie var būt gadi līdz nonāksim Eiropā!

Viņa atkal sabruka uz savas lādes... Un nu jau raudāja klusām, nebija vairs spēka elsot, nebija spēka kliegt vai sist pa lādi. Tikai klusas asaras ritēja pār baltajiem vaigiem... gadi uz šī nolādētā kuģa. Gadi, Hektor!

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 14.10.2005 21:01

Nezinu, vai Žozefīne dzirdēja manus vārdus.. Kā akla, viņa devās uz kajīti.


See my eyes I can hardly see
See me stand I can hardly walk
I believe you can make me whole
See my tongue I can hardly talk

See my skin I'm a mass of blood
See my legs I can hardly stand
I believe you can make me well
See my purse I'm a poor, poor man

Will you touch, will you mend me Christ?
Won't you touch, will you heal me Christ?
Will you kiss, you can heal me Christ
Won't you kiss, won't you pay me Christ?


Viņa pazuda kajītē.

Es atkal esmu mazs puika, baidos ko nodarīt....

Tuk, tuk
Klauvēju... Skatiens apkārt. Nevienas dvēseles.
Hektor, te es...

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 14.10.2005 21:10

Žozefīne satrūkās, kad kāds klauvēja. Pirmā doma - kapteinis. Balss. Konrāds... labi, ka ne kāds cits.

Pēkšņi Žozefīne sajutās ļoti vainīga par to, ka raud. Nepateicīgā... Konrāds taču ļoti riskēja ņemot viņu līdzi. Turklāt - cik gan daudz laba jau viņš nebia darījis? Ak, nē... nē, nē - aizveries, Žozefīne! Nevajag moralizēt pašai sev! Ir grūti, ir. Jā. Un ja viņš paņēma Tevi līdz, tad lai to redz. Bet...

Meitene piecēlās un piegaja pie kajītes durvīm - vispirms pret tām atspiedās un mirkli stāvēja slaukot seju. Tad atvēra un strauji pagriezās otrādi... Viņa tomēr negribēja, lai redz, cik vārīgs tauriņš viņa bija! Visi gribēja viņu stipru - nu labi, labi... lai būtu. Lai būtu...

Savākusi nomestās drēbes viņa sāka tās vilkt atpakaļ
Es gribēju pārģērbties, bet man te nekā nav un... es... kur man tagad jāiet?

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 14.10.2005 21:21

Es maz saprotu no sievietēm, viņu vēlmēm un jūtām... Bet.
Kautkas nebija kā nākas.

Ak dievs, jūties kā putns ar sasietiem spārniem. Nav spēju ko darīt.
Žozefīn, kas? Ko vēlējies man teikt no rīta... Skaties uz mani. Kautkas nav labi. Bet kas. Varbūt kļūdos.. Es zinu, neesmu galants, nav man augstdzimušo manieres. Esmu prasts, slepkava, neaudzināts... Bet, lūdzu, stāsti. Nav manos spēkos tevi izzināt no nepateiktiem vārdiem.


Letters Are Written, Never Meaning to Send


Man acis ir ciet, es nirstu atvarā. Un pie kājām man piesiets akmens...
Stāsti, stāsti...

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 15.10.2005 14:28

Visiem tika doti kādi rīkojumi - tikai Gils vēl aizvien tupēja uz klāja. Diez vai vajadzētu atgādināt kapteinim par savu eksistenci, vai priecāties, ka neko neliek darīt? Nekāda vaļošanās tikpat jau uz kuģa nesanāks. Ka tik nepataisa mani ar par koka palīgu vai kuģapuiku! Eh, kā gribētos zinat, ko kapteinis plāno darīt, kurp dotirs? Jācer, ka Konrāds pēc sapulces pastāstīš. Viņš gan tāds domīgs, visu laiku blenž aizdomām pilnu skatienu. Nez, tas tās sirdspuķītes dēļ. Varētu jau sim pateikt, ka nav ko satraukties, bet ej nu sazin - pārpratīs vēl.... Šī doma vien jau likās smieklīga.
Eh, nabaga Žozefīne- viņai noteikti bija smagi - tik jaunai meitenei pēkšņi pārtapt par vīrieti. Vai viņa sevi nenodos?
Gilam gribējās dot Žozijai dažu labu padomu, bet kā lai ar viņu aprunājas, kad Konrāds visu laiku maisāš apkārt? Padomās vēl nez ko - dabūšu dunci mugurā!

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 16.10.2005 09:39

Vispirms Žozefīne mēģina izvairīties no atbildes, no skatīšanās uz Konrādu. Savākusi drēbes un uzvilkusi tās atpakaļ mugurā, turklāt cenšoties pa to laiku nomierināties, viņa pievērsās Konrādam
Es nedomāju, ka būs tā... Es pat nezinu, ko domāju, kad piekritu. Man likās, ka tas būs aizraujoši vai kaut kā... es nezinu. Bet ne šādi! Es negribu cīnīties! Es pat zobenu negribu redzēt!
Jau atkal viņa juta kā zaudē savaldīšanos.
Tad es iedomājos, ka mēs brauksim uz Franciju. Nu agrāk vai vēlāk, bet brauksim. Kapteinis neteica, kurp dodamies...

Konrād, es gribu mājās! Es gribu atgriezties Eiropā. Man ir apnicis nemitīgi būt uz kāda kuģa, man ir apnicis nemitīgi ceļot, man ir apnicis nemitīgi būt kāda pakļautībā - bez izvēles...
Žozefīne apklusa. Jocīgi - viņai pašai likās jocīgi tas, ko viņa bija pateikusi. tas, ka vispār bija pateikusi.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 16.10.2005 15:40

Pēc nedaudz mazāk nekā divām stundām iekraušanas darbi kuģī bija beigušies. Visi pārējie kuģi kurus vien varēja atrast bija jau gandrīz nogrimuši.
Vairākums vietējo jau bija ieslēgti visdažādākajās vietās, taču dažus viņi arī nogalināja un novilka ādu, lai pakārtu tos ostā. Par biedinājumu visiem kuri gribētu kautkādā veidā atriebties.
Džordžs deva pavēli dot signālu lai visi pirāti pulcējas.
Baznīcas zvans nozvanīja trīspadspit reižu, jautrajam Rodžeram par godu.
Pirātu pūlkam bija piebiedrojies krietns pūlciņš vietējo bandītu un neliešu, kā arī daži ostas sargi, kuģim nu bija pietiekoši liela komanda. Turklāt viņi bija ieguvuši krietni vairāk dārgumu nekā bija plānots iegūt no šantāžas darbiņa.
--Tas noteikti atjaunos vīru labo omu-- Džordžs nodomāja.
Kuģis nu bija pilns ar dārgumiem, ieročiem, gūstekņiem un visvisādas ēdmaņas un protams arī dažādi dzērieni.
Džordžam bija padomā vīriem uzrīkot dzīres, šoreiz gan bez alkohola. Ēdamā bija pietiekoši lai to varētu atļauties, un arī ūdens ko vīriem atdzerties nu bija pietiekoši, kamēr viņi nenoenkurojas kādā drošā vietiņā lai nosvinētu ta kārtīgāk.

Piecpadsmit mīnūtes pēc zvana noskandināšanas visi jau bija sakāpuši kuģī un devās ceļā. Ārā uz jūru gar nogrimušu kuģu atlūzām un prom no izpostītas pilsētas.

Apbrīnojami, taču neskatoties uz to ka jaunais kuģis bija nedaudz lielāks un vairāk piekrauts ar mantām un cilvēkiem, tas tomēr kustējās uz prieksu ātrāk nekā vecais kuģis. Tas lika Džordžam atcerēties veco kuģi, prātā atausa bojā gājušie biedri, vislabāk viņs atcerējās Žozefīni un Konrādu. --Patiešām žēl ka tik skaists meitēns aiziet bojā, un Konrāds bija labs kuģa ārsts un arī neslikts cīnītājs-- viņš iedomājās. Arī pārējie pazibēja prātā, visticamāk ka viņi šobrīd baro haizivis. Bet cerība zūd pēdējā, varbūt kāds no viņiem vēl ir dzīvs???

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 16.10.2005 18:54

— Pamest kuģi vai arī nāve... paskaidro man šito, puis. Un pasaki, vai pazīti Gilu, vienu no jauniņajiem. — noteica kapteinis, uzmetis Setam caururbjošu skatienu.
— Militārās prasmes ir labas, saki? Ar zobenu labi apejies? Tu varētu vienam kuģapuikam iemācīt labi cīnīties?

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 16.10.2005 20:28

-Nu Gilu es iipashi labi nepaziistu, laikam uz kuga esam saskreejushies, bet tas arii laikam viss...Domaaju, ka nebuutu probleemu iemaaciit kaadam ciiniities, starp citu, par kuru kugapuiku iet runa?
Taalaak gan Sets nedaudz samulsa, cik daudz vajadzeetu teikt?
-Nu...Bija dazas lietinas deel kuraam es mazliet salecos ar kapteini-
briitinu padomaajis Sets pielaboja

-Nu varbuut ne gluzi mazliet, diezgan pamatiigi, taa nu sagadiijaas, ka paareejaa komanda diezgan atbalstiija kapteini shajaa jautaajumaa, taa ka praatiigaak bija tur vairs ilgaak neuzkaveeties...Vispaar jau es tur iisti vainiigs nebiju, bet zinaamaa meeraa saprotu, ka kapteinim kaut kas vareeja nepatikt, kaut arii vainiigs bija vins pats...Nu lieta bija taada, ka vinam bija liidzi uz kuga meita, taa ap 20 gadiem, nu vina biskin satrakojaas par to, ka pieveersu par maz uzmaniibas, meeginaaja simuleet pasnaaviibas meeginaajumu. Tas bija taa-vienu riitu, kad visi bija uz klaaja vina nokliedzaas, ka ja es vinu nemiilot, nav veerts dziivot, metaas uudenii, reekinoties, ka tuuliit kaads jau nu metiisies pakal, ai, bet nepaveicaas, garaam peldeeja haizivs un...nu ja liiki taa arii neatrada, tikai uudens nokraasojaas sarkans no asiniim. Kapteinis uzskatiija, ka vainiigs esmu es, taa vien liekas, ka visa paareejaa komanda bija samiileejusies meitenee, katraa zinaa vini atklaati izraadiija atbalstu kapteinim, taa ka uztureeties tur kluva biistami veseliibai...Zeel, ka taa sanaaca, bet ko lai tur dara...




( P.S.Runa iet par kugi, kas bija pirms ieprieksheejaa, jo uz ieprieksheejaa bija 2 dienas, bet uz taa 3 gadus...tas taa piebildiite)

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 17.10.2005 10:37

— Njā... — norūca kapteinis, — nekas labs jau nav...
— Nu tam kuģapuikam, Hektoram, tam, kurš kopā ar Konrādu, es domāju, jūs viens otru pazināt? Mēs ar tevi viņu apmācīsim pārmaiņus, lai vismaz aizstāvēties prot. Pavisam vēl pienapuika, kur viņu tādu Hektors izrāvis... Jā, un vari nākt par otro palīgu pie manis, ja gribi.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 17.10.2005 14:14

Es, protams, neatteikšos ne šī darba piedāvājuma, tiklīdz varēšu uzreiz ķeršos klāt. Hektoru gan jāatdzīst es īpaši nepazīstu, bet tad jau radīsies tāda iespēja...Vai tas būtu viss?
Sets jutās pamatīgi atvieglots, ka viss ir tā iegrozījies, galu galā saķršanās ar visu komandu nebija tas pats pozitīvākais punkts pirāta CV(protams, tur gan nebija mana vaina...). Nez kas ir tas Hektors, kopā ar Konrādu...Nu ja, Konrādu tā kā pazīstu, ne jau baigi labi, bet tomēr kaut cik...Mjaaa...bet ja tas Hektors ir kopā ar Konrādu, vai tad arī viņš bija uz kuģa? Bet tomēr to nu es būtu pamanījis...bet tomēr šķiet kaut kur redzēts...Ak, nu to mēs vēl redzēsim, laiks būs gana...
Starp citu, Kaptein, kur tad īsti jākuģo?
Piebilda Sets pēkšņi saprazdams, ka nezina pat kur dodas...Šausmīga izklaidība

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 17.10.2005 15:33

— Dabuusi zinaat peec virsnieku sapulces, — kapteinis ieteicaas, — domaajams, buus jaaveic paaris nolaupiishanas, un peec tam jaapazvejo. — kapteinis smiineedams piebilda. — Taa kaa laikam paardziivosi, ja tevi iedaliishu nevis Konraada vieniibaa, bet maneejaa.
Noskaneeja kugja zvans.
— Shobriid kurss ir uz ziemeliem, — kapteinies turpinaaja, — un pagaidaam tam taadam arii jaapaliek. Ak jaa, un veel kas — ja satiec Gilu un piraatu vaardaa Dzonatans, pasaki vinjiem, lai piekaapj pie manis. Tu vinjus paziisti?

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 17.10.2005 16:34

Man nav ne roku ne kāju. Mute aizlīmēta.

Ko es varu pateikt? Viss būs labi, neuztraucies...
Liekulīgi vārdi bez īstas nozīmes.

Domas virpuļoja, lapas rudens vējos.
Vēl neesam izbraukuši ārā no salu grupas, vēl varam tikt krastā....

Lūdzu izturi, vienu braucienu, ne vairāk... Tad varēs doties uz Eiropu. Pamest šo dzīvi..

Sandarta vārdi, standarta izvēles. Bet vai spējam teikt ko vairāk?

Teikt liesmainus tekstus, pilnus cerību un sapņu, solīt mūžīgu laimi un nemirstību..


Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet—
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst.—
Kam velti laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanās klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts kur vājākais lūzt,
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.


Mēs dzīvojam mēslu lejā.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 17.10.2005 19:04

Vienu braucienu? It kā būtu izvēle...
Žozefīne novērsās no Konrāda. Izvēles nebija - ko viņa darītu kādā krastā? Ne tas bija viņas mērķis, ne tur viņai kāds labums - jauni pazemojumi? Ak, sirsnīgs paldies, bet tā pat jau ir pietiekami labi.

Vakarā parunāsim, man tagad jāiet.
Un prom Hektors bija, atstājot aiz sevis vien savu smaržu... tas ir - Žozefīnes smaržu.


Zvans. Šķiet, uz Hektoru tas neattiecās. Bet tomēr - Hektors gribēja zināt, ko teiks un kas tur būs, tāpēc vajadzēja noskaidrot, kur jādodas. Jāiet aprunāties ar kādu... tik ar ko? Un kas tagad bija jādara? Eh...

Kapteinis runā ar Setu. Em...?
Es pazīstu Gilu...
Ui! Nepazīsti gan, Hektor!

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 18.10.2005 11:28

— Ļoti labi, ja pazīsti, nodod viņam, lai atnāk pie manis, — kapteinis apmierināti teica Hektoram, — un pēc tam tev laikam bija jāpiesakās pie bocmaņa. Jā, un tevi zobencīņā apmācīs nevis kāds no virsniekiem, bet Sets. Un es.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 18.10.2005 16:54

Sveiks, Hektor! Tad jau mums laikam sanāks nedaudz kopā patrennēties!
Sets ierunājās...tā seja.., zinu, ka esmu to redzējis, bet kur...
Starp citu, Hektor, saki mēs kādreiz esam tikušies, tava seja man šķiet tā kā redzēta
Sets vēl joprojām netikdams vaļā no savām domām beidzot apjautājās.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 18.10.2005 21:04

— Paziņas? Nu ko, es jūs netraucēšu, — noteica kapteinis, apgriezās un iegāja savā kajītē, aiz sevis pievērdams durvis, atstādams ārpusē Setu un Hektoru un ļaudams viņiem netraucēti aprunāties.

Iesūtīja: Berlog ; laiks: 19.10.2005 06:06

Šī varas sajūta, skurbinišā atskārsme, ka nekas vairs tevi nesaista, ka tu vari darīt visu, ko gribi... uzvarētāju sajūta. Niecīgie pilsētiņas iedzīvotāji pie tavām kājām, tavā rīcībā... vai tas varēja līdzināties mierīgajai indiāņa-zvejnieka dzīvei? Zobens un pistole dažreiz ne tikai aizsūta pie dieviem, bet arī pietuvina dieva stāvoklim cilvēku vēl dzīvam esot. Nu kā lai saglabā vēsu prātu tādā brīdī? Un kāpēc gan vajadzēja tam knapi četrpadsmit gadus vecajam zeņķim mesties aizstāvēt savu māsu? Tagad viņa ģimenē vispār laikam nepalika vīriešu kārtas pārstāvju. Bet tas bija to vērts...

Pēc pusotras stundas, kad pirātu sociālais tēls jau bija pienācīgi aizstāvēts, bariņš jautrodamies un uzmanīdami, lai nekas nekrīt ārā no pieblīvētajām kabatām, devās uz iegūto kuģi.

"Gatavs doties kaut uz pašu elli.." raportēja Kvakou kapteinim un drīz vien kuģis jau bija devies jūrā. Uz klāja sapulcējušies pirāti ar nekārtīgām muskešu un pistoļu zalvēm salutēja uz ceļiem nospiestajai pilsētai, kurai nu bija dots brīdis atelpai un savu mirušo apbedīšanai. Arī guvums bija pienācīgs un nauda un preces kuģa tilpnē sildīja garu gluži tāpat kā rums vēderā sasilda ķermeni.

Jā, lūk to var saukt par īstu dzīvi. Un aiz krekla atloka aizbāztā franču konjaka ````šķīte uzlaboja garastāvokli tikai vēl vairāk.
He, kurš gan domā par rītdienu, ja pudele vēl nav tukša?

"Hei kaptein, kur tālāk? pēc kāda laika, kad ar dažiem pirātiem jau bija apspriestas aizraujošākās un neķītrākās pilsētas ieņemšanas/laupīšanas detaļas, Kvakou uzsauca netālu stāvošajam Džordžam. "Un kaptein, apsveicu ar veiksmīgu pasākumu! Galu galā viss izvērtiem mums par labu! Kā jūs eiropieši sakāt, Dievs dod tiem, kas māk ņemt" Un Kvakou izplūda pašapmierinātā smaidā.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 19.10.2005 09:36

Mēs - tikušies? Iespējams...

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 19.10.2005 13:08

Man skita, ka tevi esmu pavirshi redzeejis, bet var jau buut, ka nee, diivaini sanaak, tu ieradies kopaa ar Konraadu, bet uz kuga tevi neredzeeju...Kad tad tu pievienojies kugim?

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 19.10.2005 16:28

--Tālāk dodamies uz Grand Bahamas salu lai kārtīgi nosvinētu es tur zinu kādu drošu vietiņu kur kuģim piestāt un paslēpties.-- tad viņš pakāpās uz komandtiltiņa un teica jau skaļākā balsī.--Bet tagad vīri varat mieloties ar visiem gardumiem ko uz kuģa var atrast. Un es nedomāju tikai ēdienus.-- viņš viegli iesmējās un piesita ar kāju.--Taču ieturieties ar mēru jau man domāt ka dažas mučeles ar dzērieniem ir saindētas.-- viņš pasvārstija tukšu indes pudeli tā lai visi redz.--Tapēc dzersiet tikai tad kad es atļaušu ja negribat mirt, jo pat tad ja atradīsies tādi muļķi kas tomēr meiģinās atrast nesaindētās pudeles, šie muļķi dabūs iet pa dēli, labākajā gadījumā.-- to pateicis viņš nikni uzlūkoja pirātus un nometa indes pudeli kādam pie kājām, lai pārliecinās ja grib.--Bet nu jau par priecīgākām ziņām. šķiet ka mēs esam ieguvuši lielāku laupījumu nekā bija cerēts iegūt no šantāžas darbiņa. Bet tas nenozīmē ka mēs neatriebsimies Havvanas gubernātoram par mūsu mirušjiem biedriem.-- Visi nolieca galvas un ieturēja klusuma brīdi lai pieminētu vecos biedrus.--Un vēl viena priecīga vēsts mēš šobrid dodamies uz vietu kur es jumš atļaušu dzert ko stiprāku par ūdeni, tā vietiņa būs pietiekoši droša, bet tagad ēdiet un izklaidējieties ar mūsu daiļajām gūsteknēm.--

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 19.10.2005 17:13

Even my friends say to me sometimes
And make out like I don't understand them
You know what they say?


Es neizprotu sievietes. Dievs, ielej man izpratni es kliedzu sevī..

Zobens pie jostas, parādes skats. Un aidā....

Mēs esam nēģeri,
melni, melni nēģeri


Tūlīt, tūlīt skanēs trešais zvans...
BAM, BAM, BAM

Un pāris mazi nēģerzēni sēdēs kapteiņa kajītē. Spriedīs ceļus un laikus.

Iesūtīja: Reward ; laiks: 19.10.2005 20:14

Viņš beidzot atmodās . Visapkārt bija tumš, bet varēja noprast, ka tas ir kaut kur kuģa apakšā.
Ārprāts, cik ilgi esmu šeit nogulējis? Visas malas ir nospiestas ... Spāņi , kas notika, kur, gūstekne............
Apdullis Deitērijs piecēlās sēdus un sāka apdomāt visu , ko vēl spēja atcerēties, šķiet, ka galvā bija iestājies pilnīgs tukšums.
Viņš nolēma doties uz klāja un sameklēt kapteini, Džordžu, laikam....
Uz klāja bija daudz cilvēku, laikam dzīres
Diez cik ilgi biju atslēdzies, izteresanti, kapēc mani paturēja, būtu vienkarši izbarojuši zivīm, ko es domāju, pašnavnieciskas domas, smadzenēm pietrūkst skābekļa acīmredzot.-Hei!! Kaptein, uz kurieni mēs tagad dodamies? Un cik ilgi es nogulēju? Vinš jautāja Džordžam.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 19.10.2005 21:33

--Hā,hā mūsu vājinieks arī beidzot atmodies, tieši laikā uz karalisku maltīti--
Džordžs nosmējās, gremojot krietnu gabalu jēra ciskas.--Nogulēji gan daudz draudziņ, dažas dienas. Khm, laikam vēl nepamanīji esam tikuši pie jauna kuģa.-- viņš ar to pašu jēra cisku pamāja uz kuģa klāju.--Esam kārtīgi kāvušies, daudzus savējos zaudējuši bet ieguvuši pat lielāku balvu nekā cerēts, tapēc priecājies kopā ar mums, kaut arī pats izlaupīšanā piedalīties nevarēji.--

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 19.10.2005 21:59

/ooc — kā jau ATD rakstīju, kuģa zvans zvanīja reizi pusstundā. Un tas nebija kā teātrī, bet gan visu laiku. Bija speciāls cilvēks, kas reizi pusstundā apgrieza smilšu pulksteni, un pie katras šādas reizes atskanēja kuģa zvans, tā arī uz kuģa mērīja laiku, ja negribēja pēc saules. Stipri šaubos, ka ir jau pagājušas pusotra stundas spēles laika, bet mēs tā varam pieņemt, lai viss notiek raitāk.
Izdzirdējis kuģa zvanu, kapteinis nobrīnījās. Šķita, kā skrien laiks... nu labi, viņš pienāca pie izklātās kartes ar uzmērītu kursu un gaidīja ierodamies Konrādu un abus pārējos virsniekus.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 21.10.2005 10:06

Look at the hate we're breeding
Look at the fear we're feeding
Look at the lives we're leading
The way we've always done before


Trešais zvans, kapteiņa kajīte...
Tuk,tuk, tuk

Un trīs virsnieki soļo uz elli.


Look at the shoes your filling
Look at the blood we're spilling
Look at the world we're killing
The way we've always done before
Look in the doubt we've wallowed
Look at the leaders we've followed
Look at the lies we've swallowed
And I don't want to hear no more

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 21.10.2005 20:08

Diezgan intereanti noteikumiņi un vispār...Ideja par indes piejaukšanu dzeramajam...diezgan interesanta... bet vai ticama, par to gan šaubos...Nez kurš pirāts, ja viņam ir kaut nedaudz prātiņa ķēzīs rumu un vēl arī indi (nez kas ir noderīgāks?). HA! Blefs jau droši vien, bet nezin kāpēc īpaša vēlme pašam pārliecināties par to nerodas...Diezgan efektīvs iebiedēšanas līdzeklis, pagaidām. ja tas nav blefs, tad varu iedomāties, cik līķi tiks pārmesti pār bortu...Galu galā, cik tad ilgi pirāts var atcerēties par indes esamību, turklāt mucas mēdz arī sajaukties...Tas izraisa pārdomas, vai nekļūt par atturībnieku... varu iedomāties kādas replikas tas varētu izraisīt...Nez ko lai tagad dara... Labāk jānogaida...Vējiņš tāds jauks šovakar...Brrr...neķļūt tikai par salkanu romantiķi...

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 23.10.2005 10:00

Konrāds ir mans brālis, tāpēc ierados kopā ar viņu. Un tikušies mēs varētu būt kaut kur citur... njā. He, he... Vai, ne?
Ārprāc, kāds sviests! Eh... bet ko citu? Nevajadzēja, tiešām nevajadzēja kapteinim samuldēt par to lauku sētu... Ai, gan jau kaut kā!

Konrād, tur var iet tikai virsnieki, vai ne?
Hektors, kas joprojām kopā ar Setu atradās pie kapteiņa kajītes, apvaicājās savam 'brālim', kas izlikās viņu nemaz nemanām.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 24.10.2005 11:13

Uh, nē, ui... Jā, tā ir virsnieku sapulce
Pamodos no pārdomu biezokņa..

Pētīju sava prāta dzīles. Bet skatam tur vērās tikai melni bezdibeņi un trūdu smaka..
Vai to kāds spēj iztīrīt. Vai varbūt nāve ir vienīgais 'tīrītājs'.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 24.10.2005 12:03

Ak tā. Man jau tā likās.
Hektors tā kā pajocīgi nomīnēja, tā kā ko un pievērsās Setam
Man šovakar ir pie tevis jeb pie kapteiņa? Un vispār tā kā vajadzētu līdz bocmanim aizdoties... Tikai kur viņš ir?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 24.10.2005 12:26

Kapteinis izgaajis no kajiites paarliecinaaties, kur aizkaveejies Konraads un sadzirdeeja Hektora jautaajumu.
— Dzirdeeju, ka bocmanis ir kaut kur kugja priekshgalaa, puis, — vinjsh ir taads, nu, miesasbuuve kaa baaka, viinjam tik dzirnakmenjus cilaat, tu nesajauksi ar kaadu citu —un visticamaak vinjsh tevi pasveicinas ar vaardiem — "kur tad tu, puikinj, novazaajies?".
Taa bija patiesiiba. Jautrais, tomeer stingrais bocmanis speeja ieviest kaartiibu paaraak iekarsusho piraatu viduu ar savu skatu vien. Tomeer vinjsh bija arii labs biedrs.

Un kapteinis pieveersaas Konraadam.
— Viss kaartiibaa? Naac, paareejie jau gaida. — kapteinis pagriezaas un kaarteejo reizi nozuda savaa kajiitee.

Sapulces laikaa virsnieki tika iepaziistinaati ar plaanu izzvejot bagaatiibas no viena nogrimusha galeona Nuestra Señora de la Concepción Sudrabkrastaa. Pirmkaart, komanda nedzrikksteeja agraak uzzinaat sho plaanu pilniibaa, lai dzeerumaa neizpljaapaatos. Otrkaart, vajadzeeja sadabuut kaut kur nireejus, un kapteinis naaca klajaa ar piedaavaajumu nolaupiit darbarokas Marakaibo. Peec tam vinjsh iekaartojaas eertaak, un gaidiija, kad "tautas balss" — virsnieki naaks klajaa ar saviem priekshlikumiem, kritiku, ierosinaajumiem, vai alternatiiviem plaaniem.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 24.10.2005 12:57

Hektors nopūtās un devās uzmeklēt bocmani. Uz kuģa priekšgalu...

Nonākusi pēc viņas domām, tur kur jābūt, Žozefīne pavērās visapkārt - kur meklētais cilvēks?
Ēe...

Iesūtīja: soirvakt2 ; laiks: 28.10.2005 05:07

Kvakou un citu Džordža jauniegūtā kuģa pirātu morāle sita augstu vilni. Un kā nu gan ne- tikko paglābušies no nāves, zaudējuši kuģi un izmesti spāņu pārvaldītās teritorijās viņi tomēr bija pamanījušies izkulties sveikā cauri. Un ne tikai sveikā, bet ar jaunu kuģi, bagātīgu laupījumu un galvenais- ar savu dzīvību.

Tādēļ pēc piestāšanas puslīdz draudzīgā krastā dzīres izvērtās divtik mežonīgas- jo kas var būt mežonīgāks par mutuļojošu dzīvību, dzīvību, kas bijusi nāves briesmās, bet izglābusies. Patiesi, dzīres bija kā uz pasaules galu, netika taupīts nekas. Bija pāris nelieli kautiņi, bet tas jau piederās pie lietas.

Rīts sākās agri, tveicīgi un bija kārtīga "peregara" pilns. Stenēdami pirāti rāpoja apkārt vēl kādas ruma vai kā cita paliekas meklēdami, kad kapteinis jau sauca visus uz kopējo apspriedi. Interesanti, kurp nu?



-rakstījis Berlogs, nepamanīju maitas soirvakta logins bija palicis

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 28.10.2005 15:26

Vakars. Žozefīne gulēja savā guļamtīklā un vērās griestos - jau atkal. Šoreiz gan ar kādu konkrētu mērķi - sagaidīt Konrādu, lai uzzinātu, kurp viņi dodas un kas tiek plānots.

Tomēr nemaz tik viegli nebija noturēt acis vaļā, jo šī diena bija nogurdinājusi tik ļoti, ka plaksti likās svina smagi, un arī asaras nebija spējušas tos padarīt vieglākus...

Bocmanis puikiņu nebija žēlojis - kāpelē vien pa takelāžu, kamēr novelies un nekusti. Smalkās rociņas smeldza aiz sāpēm, turklāt darbi pie koka nebūt nebija palīdzējuši sāpju sakarā. Ja vien par palīdzību neskaitam to divkāršošanos.

Klusa nopūta. O, brāl, kur tu esi?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 02.11.2005 12:22

Pie Hektora un Konrada kajites durvim jau atkal kads klauveja.
— Man' meklej kad kugapuikin vard Hektors, tad' te but? — noblavas kads matrozitis, kurs skiet pat runat laga neprata, vismaz attiecigaja valoda. Tomer puisietis centas, cik speja. — Kapteini teikt, ka vinejais gaidit leja uz cininu. Mans izteikt savu zelsirdibu... eee, lidzjutibu. — matrozis pasmaidija pie sevis. Sis frukts piratu vidu tika saukts par Mezgumeli, bija zinams, ka vel nepiemerotaku izsutamo gruti atrast, acimredzot kapteinim nebija izveles.
— Pavacies mala, — peksni noteica bocmana balss, — Hektor, ei Hektor, nac tak ara!

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 02.11.2005 13:59

Sets staaveeja pie kuga reliniem un domiigi veeraas taalumaa, ku pletaas vien nebeidzams, zils plashums, no kura kaa duumaka paceelaas migla, kas lik`as, ka sleepj kaadu milziigu nosleepumu, ko varbuut pat labaak nezinaat...
Ko varbuut pat labaak neZionaat...shie vaardi arsauca kaadu vakaru pirms daziem gadiem, cik tomeer buutu bijis skaisti, ja patiesiiba buutu palikusi ietiita nebeidzamu melu kaartaas...kas par to, ka dziive paietu nezinot, dziivojot dumjaas iluuzijaas, bet tas vismaz buutu bijis skaisti...taa buutu laime...bet tagad...tagad viss ir taa kaa ir, to nevareeja nosaukt nekaadaa zinaa par laimi, vai tas bija tas, ko patiesio veeleejos, par to saaka maakt aizvien lielaakas shaubas. Udens liekasd tik tumshs, druums, ledaini auksts, kas gan buutu ja mestos tagad tur iekshaa...tad nebuutu shaubu, praataa visu laiku neskaneetu tie vaardi no pagaatnes...Tomeer skaidrs, ka taa buutu beegshana, padoshanaas, turklaat tas ir arii drosmes jautaajums, tas, ka nebaidaas naaves, droshi staajaas pretii ienaidniekam veel nebuut nenoziimeee, ka var taa uzreiz mesties uudenii un sliicinaaties...Ak, nolaadeets, kaapeec visam jaabuut tik sasodiiti sarezgiiti, kaapeec apniciigaa melanholija un depresija uzmaacaas tieshi tagad, kaapeec taa vispaar uzmaacaas...

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 02.11.2005 15:14

Visi bija sanaakushi uz sapuulci --Taatad viir esam kaartiigi uzdziivojushi peec kaartiigas izkalides Gibaraa-- Dzordzhs nosmeejaas, tad jau kljuva nopietnaaks -- Gibaraa mees ieguvaam krietni pamatiigu laupiijumu, gan daargumos, gan precees. Pariekshu mees dodamies uz Charlstonas ostu tur man zinaami dazhi droshi uzpirceeji kam mees paardosim preces un arii vergus.--
Vinjsh ar veeriigu skatienu nopeetija pagjiraino komandu, skjita ka vairaakumam plaans shobriid ir dzilji vienaldziigs, vinji aciim redzmi vairaak gribeeja uzlaapiities. Taapeec vinjsh noleema nevilkt garumaa.
--Tas ka mees ieguvaam labi daudz dargumu nenoziimee ka mees tagad atpuutiisimies, muusu nakoshais meerkjis ir bagaatiigi piekrauts prchu kugjis par kuru mums laipni pastaastija muusu ostas draugi--
Vinjsh noraadija uz dazhiem ostas sargiem kuri bija vinjiem pievienojushies.
--Tur buus arii labi daudz muniicijas kuras kaa izraadaas mums nemaz nav tik daudz jo Gibaras muniicija izraadijaas piesuukusies ar mitrumu, taatad kugjis aties no Karoliines Forta uz Eiropu domaajams to apsargaas viens neliels kara kugjis bet uz pasha kugja lielgabalu buus ljoti maz domaajams tam nevajadzeetu buut paaraak gruuti.--
Tad vinjsh paveeleeja iznest dazhas mucinjas ruma, lai komanda uzlaapaas. Vinjsh pieteica nevairaak par vienu kruuzinju uz viiru.
--Un veel kaads siikums, uz kugja turpmaak buus aizliegts dzert bez manas iipashas atljaujas, ja kaads iedomaasies paarkaapt sho noteikumu tad ruugti nozheelos.--
Tad vinjsh pieaicinaaja Deiteeriju un Kvakou sev klaat lai apspriestos ar vinjiem.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 03.11.2005 08:37

Nēēēē! Nē, nē, nē! Lūdzu, nē... Žozefīne sarāvās un knapi spēja valdīt asaras. ķermenis jau tā bija pārguris un gars salauzts, un tagad vēl... ak nē. Un viņa pat nesaprata, kas vēl paredzēts.
Nakts sardze...
Vienu brīdi radās doma vispār nenākt ārā, tomēr tā kaut kā būtu nejauka rīcība pret Konrādu - sagādāt šim nepatikšanas. Eh... celies, ej strādāt, nomirsi vēlāk!

Nu?
Hektors atvēra durvis un pacēlas acis augšup, lai pavērtos sava mocītāja sejā.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.11.2005 16:17

Mocītājs pasmīnēja.
— Brašs puikiņš, — viņš noteica, izlikdamies, ka neredz, ka Hektora acis ir mitras. — Un tagad žigli pie kapteiņa! Zobenu neaizmirsti! Un jā, kapteinis arī lūdza tev atgādināt, ka esi šonakt pieteicies sardzē. Un ja aizmigsi sardzes laikā, dabūsi sasveicināties ar "kuģa kaķi". Un tagad taisies, Mežģumēle nāks tev līdzi, — bocmanis apgriezās par simt astoņdesmit grādiem, uzsita matrozim pa plecu (Mežģumēle saļodzījās) un aizslāja.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 03.11.2005 21:38

Mhm...
Tāds nedrošs noņurdiens izlauzās no Hektora rīkles un "puikiņš" iegāja savā kajītē, lai paņemtu zobenu, ko Konrāds visnotaļ laipnā kārtā bija sagādājis.

Mēģinot saprast no mežģumēles, kur jāiet, Hektors devās pie kapteiņa un pēc ilgākas vai mazāk ilgas maldīšanās visbeidzot tur arī nonāca.

Labvakar!
Hektors vismaz ārēji bija atguvis sparu un kļuvis pat brašs, kad bija jāsveicina kuģa... Velns, tas tak kapteinis!
khm... kaptein!
Aši labojam savu kļūdu.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.11.2005 22:06

Kapteinis sēdēja pie galda, domīgi pētot karti.
— Labvakar, — viņš pasveicināja ienācēju, — atnāci uz treniņu? Ļoti labi, mēs katru vakaru nomainīsimies, es un Sets. Ja vien nenotiks kaut kas īpašs. Ejam uz kravas tilpni, negribu te visu sadauzīt.
Kapteinis piecēlās un paķēra zobenu.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 04.11.2005 18:25

Hektors kā paklausīgs šunelis sekoja kapteinim uz kravas tilpi, lai piedalītos eksperimentā "cik minūtes Hektors izturēs nenogāzies zemē un nesācis pinkšķēt kā meitene?" Nevarētu teikt, ka nebija tā, ka ar katru soli dūša saskrēja arvien vairāk papēžos, tiešām tā nevarētu teikt... Patiesībā Žozefīne jutās smagi nelaimīgi nolemta, kamēr Hektors... pat priecājās par šo iespēju - mācīties cīnīties pie paša kapteiņa.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 07.11.2005 14:20

Kapteinis, pienemis, ka Hektors no cinjas ne vella nejedz, iegaja kada gandriz tuksaa nodalijuma, kura staveja vienigi paris abolu mucas.
— Piesedi, — vinjs Hektoram noradija uz vienu no tam.
— Tatad, ka piratam tev ir japrot ne tikai matrozu darbi, kurus tev ierada bocmanis, bet arii cinities. Sevi aizstavet japrot jebkuram, pat kuga arstam. — kapteinis it ka starp citu piebilda.
— Cina ar zobeniem ir loti svariga, jo no savam pistolem un musketes tu atri vien izsausi, un tad zobens bus vienigais, uz ko palauties. Turklat lodes medz netrapit, pulveris medz samirkt, un ta talak.
— Pirmkart, staaja. Tev ir jaredz, ko dara tavs pretinieks, ka ari tu nevari but sakumpis, ta ka taisitos vinam laizit zabakus. — Kapteinis ieraadiija, domas atzimejis, ka Hektora gadijuma vins par ko tadu ipasi nebrinitos, — Ta tu vari talak aizsniegt un pretiniekam ir mazak iespeju tev trapit.
— Otrkart, sesi pamatcirtieni. Kaut ko sarezgitaku ir jega apgut tikai pec to apguves un aizsardzibas no tiem. Tie ir shadi...
Un tad pienaca tas bridis (patiesiba atsesties Hektors bija dabujis lielakais paris minutes), kura kapteinis teica:
— Labi, slien savu pakalu augsa, puis. Un izvelc zobenu.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 07.11.2005 18:57

Hektors uzmanīgi skatījās un klausījās kapteinī censdamies iegaumēt visu, ko viņam saka, kaut gan nemaz tik daudz ko piefiksēt nebija.

Un tad izskanēja šis drausmīgais teikums. Beigu sākums, tā teikt. Tikai neizgāzties, tikai neizgāzties. Tikai neapgāzties, tikai neapgāzties...

Hektors piecēlās un apnēmīgi saņēma rokās zobenu... pavisam nepareizi. Palūkjies kā to tur kapteinis Hektors visai neveikli nomainīja satvērienu un palūkojās kapteinī gaidošām acīm un skatienu, kas mēģināja paust - nu un, ka sajuka?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 07.11.2005 19:03

Kapteinis ieveeroja Hektora tveerienu un nopuutaas. Vinja skatiens savukaart pauda — nu un, ka tavs zobens neizlidos no rokas peec pirmaa cirtiena? Izlidos peec otraa.
— Saakumaa neko sarezhgiitu, — Kapteinis iesaaka, labi apzinaadamies, ka Hektoru izmaaciis tikai pasha kluudas, un labaak sheit lejaa, nekaa kaujas apstaakljos, — Paraadi seshus pamatcirtienus, ko esi iegaumeejis. Jebkaadaa kaartiibaa.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 07.11.2005 19:12

Pamatcirtienus? Tie ir tie, ko jūs rādījāt? Āa...

Hektors mirkli tā kā apdomājās un tad visai nepārliecinoši un aplam nedroši mēģināja atkārtot kapteiņa kustības. principā pat pīle uz ledus izskatījās daudz pārliecinošāk kā Hektors ar zobenu.

Pēc ceturtā neiznākušā un pavisam sajukušā pamatcirtiena Hektors apstājās, iebakstīja zobena galu klāja grīdā (ķip atspiedās pret zobenu) un palūkojās uz kapteini
Ziniet, jūs tā parādījāt, ka es neko nesapratu. Un vispār - kā gan es varu tagad kaut ko parādīt, ja mani visu dienu nodzenā visādos netīros darbos?

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 08.11.2005 12:48

Sets gāja garām kravas tilpnes nodalījumam, kurā trennējās kapteinis un Hektors un abus pamanīja. Mjā...tiešām interesanti, nez vai kapteinis pinā nopietnībā domā Hektoram kaut ko iemācīt...Tie pamatcirtieni puišeļa izpildījumā izskatījās....nu, pareizāk laikam jau būtu teikt, ka tie neizskatījās ne pēc kā...Vājprāts, tā jau nevienu nenodurs pat tad, ja stāvēs 2 pēdu attālumā, nepretosies, būs nekustīgs pretinieks...Šaušalīgi, man arī nāksies te ņemties, žēl man...pašam sevis. Laikam jāpalūr, ko tad keps te samācīs, ja arī negūšu neko lietderīgu, varēs uzlabot omu, kā saka-smiekli pagarina dzīvi, šaubos, vai tas attiecināms uz pirātiem, bet tik un tā. Sets apstājā pie durvīm un ieinteresēts grasījās vērot trenniņu

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 08.11.2005 13:22

Taisniiba vien ir, neizskataas ne peec kaa, kapteinis domaas piekrita. Naacaas vien piekrist. Puishelis pagaidaam bija nekam nederiigs, pareizaak sakot, varbuut vinjsh arii kaut kam dereeja, tomeer pagaidaam kapteinis nebija sho "kaut ko" atradis.
Skalji kapteinis pagaidaam to netaisiijaas atziit — jo tas noziimeetu, ka jaunietim uz shii kugja nav ko dariit un vinjsh jaaizseedina uz tuvaakaas zemas. Shobriid tuvaakaa zeme bija tieshi zem kugja.

Tajaa briidii pie durviim kaads nostaajaas. Ieraudziijis, kursh tas ir, kapteinis pat nedaudz nopriecaajaas — vismaz vinjsh nebuus vieniigais, kam te jaanomokaas.
— Naac vien iekshaa, —vinjsh uzsauca, — un pieseedi uz tur taas mucas. Riit es paveeroshu tavas maaciishanas metodes. Lai gan principaa tu driiksti izmantot jebkuras, — vinjsh Setam pazinjoja, cereedams, ka vismaz shii fraaze shovakar aizies liidz Hektoram.
— Kas attiecas uz tevi, — kapteinis pieveersaas Hektoram, — atceries, ka visi matrozhi dienas laikaa parasti tiek nodzenaati ne mazaak kaa tu. Un ja peec tam vinji nebuutu speejiigi ciiniities, mees buutu nolemti. Taa kaa, jo aatraak pieradiisi, jo labaak tev pasham, — keps viennoziimiigi deva saprast, la iistam viiram taa kaa buutu liaks izbeigt pinkshkeet, — mazaak suurosies, buus vairaak laika maaciities. Un varbuut paguleet.
— Un tagad, puikinj. — vinjsh skarbi turpinaaja, — tu izvilksi savu zobenu no griidas (protams, ja vien speej to izdariit bez Seta paliidziibas, — kapteinis jaunekli pavilka uz zoba —) un izpildiisi visas kustiibas kopaa ar mani. Un veero uzmaniigaak!
Visus seshus cirtienus kapteinis paraadiija loti leeni, ar filigraanu precizitaati, lai pat Hektors saprastu.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 08.11.2005 13:48

Lai nu kāds, bet laimīgs Sets nemaz nejutās par iespēju trenniņu vērot tik tuvu, vājprāts, tas taču nebija droši. Hektors ar zobenu mētājās tā, ka varēja trāpīt jebkur. Un zobena asmeņa pieskārienu sejai īsti negribējās sajust, tāpat, kā negribējās atdzīt, ka atrodoties Hektora tuvumā,kad rokās viņšd turēja zobenu, pārņēma ļoti neomulīga sajūta. Rīt vajadzēs apmācīt...Nez kas tur sanāks...Kapteinis gan demonstrē riktīgi palēlinātā režīmā, katrā ziņā saprotams viegli, nu vismaz parasti to visi saprastu viegli...Šoreiz. Sets pavirzījās mazliet tālāk no Hektora, galu galā aizsargepikējuma viņam nebija, zobenu pašam arī būtu smieklīgi vilk laukā, un gaidīja, kad Hektoriņš sāks visus šokēt ar savu cīņas prasmi. Šokēt vārda vistiešākajā nozīmē.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 08.11.2005 14:09

Ja Žozefīnei būtu viena vēlēšanās viņa vēlētos būt slavena prostiūta Parīzē, bet tikai ne šobrīd! Šajā brīdī bija tikai viena vēlēšanās - lai Sets UN kapteinis sasniedz tuvāko zemi - tieši zem kuģa. Bija grūti apvaldīties, lai lielās acis nesāktu pildīties lielām asarām. Grūti, bet ne neiespējami, īpaši, ja vienā jautājumā Žozefīne un Hektors un arī Konrāds bija vienisprātis - zemi sasniegt vajag, bet ne to, kas pašreiz vistuvāk.

Izvilcis zobenu (un gandrīz izbakstījis ar to aci Setam) Hektors nikni pablenza uz šoka šova skatītāju un pievērsās kapteinim mēģinot atdarināt kustības, kustēties reizē ar kapteini.

Nez kā tādam lielam vīram, bet Žozefīnei jau pēc pāris pirmajiem cirtieniem nogura roka un vajadzēja visus spēkus pielikt, kuru no tiesas nebija daudz, turklāt visa diena pavadīta moku... tas ir matroža darbos nebūt tos nebija vairojusi, lai spētu turpināt. Bet vajadzēja turpināt un darīt to cik labi (tas ir - pēc iespējas mazāk slikti) vien viņa varēja - lai nu ko, bet ņirgāšanos viņa necieta! Viņu tak vajadzēja dievienāt un mīlēt... Ai...
Ai!
Hektors aizķērās pats aiz savas kājas un kā par brīnumu pat nenokrita. Skatiens uz kapteini - tas nekas, turpināsim rīt...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 08.11.2005 15:05

Kapteinis labi saprata, ka nepieradusham cilaajot zobenu, roka aatri nogurst. Arii pie taa bija jaapierod un roka jaatrennee. Un taadeelj kapteinis aukstasiniigi ignoreeja Hektora piepuulee saviebto seju.
Visaadi citaadi puisietis beidzot saaka censties, un taadeelj kapteinis pacentaas saglabaat uz sejas pieklaajiigi atziniigu izteiksmi, tomeer nenotureejaas un pasmiineeja, kad vinja audzeeknis nejaushi pats sevi paklupinaaja. Treninjsh veel bija tikai saacies. Un, kameer Hektors nekriit gar zemi, viss ir kaartiibaa.
— Labi, ljoti labi, —kapteinis paslaveeja, tachu tad atkal nenovaldiijaas, zobgaliidi piebilzdams, — tomeer svariigi ir arii tas, lai pretiniekam atsitot tavu cirtienu, tev zobens neizshluuk no rokas. Taadeelj tagad tu shos cirtienus izpildiisi uz manis, un es tos atsitiishu. Buutu ieteicams, lai pie tam tu ieveerotu, kaa es to daru. Arii tas tev shovakar jaaiemaacaas. Ak jaa, un paejam nost no taas mucas stuurii, citaadi Setam veel piemetiisies zhagas no muusu izdariibaam.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 08.11.2005 15:28

--Tātad Kvakou, es zinu ka tev patīk iedzert tachu tev tagad būs nedaudz jāpiebremzē, jo es tevi ieceļu par virsnieku uz mana kluģa, tu to esi nopelnījis, tachu tev būs jāprot shis amats noturēt.
Arī tevi Deitērij es iecelshu par virsnieku man tādu shobrīd trūkst, spānju uzbrukumā vairāki aizgāja bojā, un es tev uzticos. Jums abiem kā virsniekiem pirmais uzdevums būs pārbaudīt jaunpienācēju prasmes un uzticību pirāta dzīvei varbūt arī nedaudz patrenēt vinjus kajām.
Tagad ejiet man vēl jāpadomā, man trūks vismaz vēl viena virsnieka.--
Viņš pamāja un deva pavēli visiem kāpt kuģī lai dotos ceļā.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 08.11.2005 21:26

Hektors nolemti nopūtās un veltīja bezcerīgu skatienu pats sev. Žozefīnei.

Kaptein, varbūt jūs varētu mani atbrīvot no matroža pienākumiem un ļaut man nodoties tikai medicīnai un zobena mākslai? Ziniet, es visu šo laiku neesmu fiziski neko daudz piepūlējies un man tik briesmīgs nourums kaulos, ka liekas tūlīt sabrukšu. Un ziniet, arī sargs es šonakt nekāds labais nebūšu, jo jau tagad knapi turu acis vaļā.
Es jau zinu, ka no tāda vārguļmiesas nekāds labums kuģim neceļas, bet labs ārsts jums ir vajadzīgs un labam ārstam vajag labu palīgu un es nevarēšu pat brūci pārsiet iemācīties, ja vienīgais, ko apmācības laikā spēšu darīt būs - cīnīties ar miegu un savām muskuļsāpēm...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 09.11.2005 01:34

Kapteinis nosodoši nogrozīja galvu. Tā varēja runāt kaut kāds izlaists augstmaņu kverplis, nevis zemnieks, kurš uzaudzis laukos, kāds, cik nu kapteinis saprata, bija Hektors.
— Tas pats slaists... sargs, kuru tu pieteicies aizvietot, ir spējīgs uz daudz ko vairāk, nekā tu! Un nē, pagaidām es tevi neatbrīvošu. Tev ir jāiemācās un jānorūdās. Kad redzēšu, ka tu ar visu tiec galā, tadvarēsi mest mieru un nodoties medicīnas studijām. Un neuztraucies, vēl pāris šādas dieniņas, un vairs nebūs tik traki, — kapteinis pacentās Hektoru mazliet iepriecināt, citādi vēl lielais puisis sāktui pinkšķēt. Un tad, ja par to uzzinātu komanda (un Sets te joprojām bija) puisis būtu neglābjams.
— Šonakt sargās slaists. Tu sargāsi rīt. — kapteinis piebilda un pievērsās Setam, — Ei pamodini Džeikobu, un pasaki viņam, ka rīt varēs klāju vairs nespodrināt, man šodienas veikums patika. Tā vietā soda beigu daļa ietver sargāšanu otru nakti pēc kārtas. Un lai šoreiz neaizmieg. Citādi... — kapteinis gribēja pateikt pašrocīgi noslānīšu, tomēr nolēma, ka par daudz goda, — un lai šoreiz neaizmieg.
— Un tu vienreiz beidz pinkšķēt un sāc beidzot darīt to, ko lieku, — kapteinis skarbi pavēlēja Hektoram.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 09.11.2005 07:39

ES DARU UN NEPINKŠĶU!
Hektoram šobrīd, lai nu ko, bet uz kapteini sākt bļaut nu tiešām nevajadzēja, diemžēl Žozefīne nespēja sevi savaldīt. Vienkārši nespēja...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 09.11.2005 08:52

Kapteinis samiedza acis.
— Es tavā vietā tā nebļautu, — viņš ledainā balsī Hektoru pabrīdināja, — lai gan, protams, tava darīšana.
Tomēr Hektora krūtīm pievērstais zaobena asais gals un sejas izteiksme ļoti labi liecināja par to, ko patiesībā kapteinis domā par šādu bļaustīšanos. Jautās tāds kā brīdinājums.
— Un sāc vienreiz kustēt. Kamēr neesmu tevi uzdūris kā cāli uz iesma.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 09.11.2005 09:30

---------Emmm...nu tad es ieshu mekleet Dzeikobu, vai nu kaa vinu tur sauca, labu veiksmi jums abiem!

Palikt sheit kluva neomuliigi, viens jau gluzi atklaati raudaaja, bet otrs saaka manaami nikns kluut.
Sheit maisiities pa starpu galiigi negribeejaas, atminaa uzplaiksniija Hektora zobens dazu milimetru attaalumaa no acs...Brr...Nezin kaapeec bija iebildumi kluut pusaklam...jaa...nezin kaapeec...


-----Tad jau riit atkal trennins, ja?


Vaajpraats, par to negribeejaas pat domaat...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 09.11.2005 09:59

— Jā. Un lai debesis un viss, kam tu tici, stāv tev klāt, — kapteinis no sirds novēlēja, ar galvu pamājot Hektora virzienā, — varbūt atnākšu uzmest aci tam, aks notiek, varbū nē. Bet ceru, ka tev ies labāk nekā man te šovakar.
— Ak jā, un pagaidām nestāsti pārējiem, ka šitas te nekam neder. Varbūt tomēr neizrādīsies tāds mīkstčaulis.
Šķiet, kapteiņa ticība bija nesatricināma.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 09.11.2005 13:58

Seta ticiba gan nebija nesatricināma, pareizāk sakot, ticības vispār nebija...
Vājprāts, šoreiz taču vajadzēja vēl piedevām tikai vērot, bet pašam mācīt...Ai, nāks laiks, tad arī domās...
Nez kas bija tas Dzeikobs?
--------- Emmm...Kaptein, kā Dzeikobs īsti izskatījās?--------------

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 09.11.2005 14:59

— Džeikobs? — kapteinis izklaidīgi pārjautāja, pievērsdamies Hektoram, — nu tas, kurš šodien pucēja visas metāla daļas uz klāja, enkuru ieskaitot, tu noteikti nevarēji tādu neievērot.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 09.11.2005 16:26

Mjaaa....cilvēku, kurš tīra enkuru neievērot nevar vismaz nevar neievērot ikviens izņemot mani...Kas vēl tas par Džeikobu...
Nu labi tad es iešu viņu sameklēt Sets noteica un aizgāja
Ko darīt, būs jāizmēģina vecā, labā saukšanas tehnika...
Ūūūūūūūūūū!!!Džeikob, kur tu esi, nu taču, Džeikob, atsaucies! Staigāja Sets pa klāju skaļi saukdams

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 09.11.2005 16:44

Kad Sets bija aizgājis līdz kuģa priekšgalam, viņam aiz muguras pēkšņi kāds neapmierināti noņurdēja,
— Nu ko tu tā klaigā?

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 09.11.2005 17:06

Seta pirmā reakcija bija 3 reizes pārspļauties par plecu, nu varbūt, ka tā nebija gluži pati pirmā reakcija, vispirms viņš pamatīgi salēcās, sasodīts, kā varēja nobaidīt balss, kas atskan pie paša auss, brrrr...
Ā, kaptein, šitā pārbiedēt, tā tak sirdstieku vēlk var dabūt vai pat stostīšanos visa atlikušā mūža garumā...Es te Džeikobu meklēju, ka jau vajadzēja to man darīt, tikai tiešām nezinu, kur viņš ir ielīdis, tad man šķita laba doma pasaukt viņu, pie reizes sapurināt pārējo komandu...Kur Džeikobs bija ielīdis, apriebies...Cik var saukt... Nez kāpēc kapteinis neizskatās priecīgs, jā nez kāpēc, ja nemaldos viņš nebūs uzmodināts vai kā savādāk...cik vispār pulksteinis...Ups!
Ā,kaptein, es tā piemirsu, ka ir tāds pavēlāks....Es tad tā klusiņām pasaukšu...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 09.11.2005 18:14

— Tu man skaties, — noņursēja kapteinis un aizsteidzās skatīties, ko Hektors, kuram kapteinis bija licis tikmēr pašam atstrādāt pamatkustības, pa to laiku būs sastrādājis, cerēdams, ka neredzēs izdemolētu kravastilpni.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 09.11.2005 19:53

Nu tā, kapteinis atkal bija prom, tā nu Sets turpināja aurot pēc Džonatana, nu vairs par aurošanu to īsti nosaukt nevarēja, tā bija tāda vidēja skaļuma pasaukšana...Nesaprotami, kur viens cilvēks var iekrist.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 09.11.2005 20:10

ooc: Mattiass, tu gadījumā nebiji domājis to "Nu ko var tā klaigāt?" kā Džeikoba tekstu? Nu cik es sapratu, tad paliek pie t', ka tu spēlē visus kuģa NPC un... nu jā, manuprāt, jums ir sanācis maza sajukšana, bet ko es gribēju teikt - ja kādreiz Tev ar manu tēlu sanāk kādas darīšanas kā NPC, tad pieraksti klāt, kas tas par tēlu ir, ko pašreiz bīdi. Ok?


Palikusi viena, vispirms Žozefīne sāka raudāt, tad aprimusies mēģināja tās nolādētās kustības un tad atkal raudāja, jo viss tik ļoti sāpēja, ka pakustēties grūti. Un tad viņa mēģināja apvienot raudāšanu ar trennēšanos. Precīzāk - centās, līdz izmisumam centās, lai sanāktu un raudāja, līdz izmisumam raudāja par katru kustību, par katru zobena cirtienu, raudāja par katru asaru.

Un pat asaras klēnām izbiedzās, atstājot vietu tikai izmisumam... un tad arī izmisums atkāpās ļaujot sajust sāpes pie katras kustības, katra elpas vilciena. Bet Žozefīne turpināja... tas nekas, ka nepareizi, tas nekas, ka iespējams nesanāca, tas nekas... viņa turpināja. Līdz izmisumam. Ar sāpēm.

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 10.11.2005 07:46

Tā, Žo beidzot palikusi viena nosprieda Gilberts, redzēdams kapteini aizejam. Varbūt radīsies iespēja ar viņu parunāt. Gils klusi ieslīdēja kravas tilpnē. Žo izmisigi mēģināja ierādītos vingrinājumus. Jo izmisīgāk, jo neveiksmīgāk.

Uzmanies Hektor Žo! Gils paklusu uzsauca īpaši uzsvērdams pēdējo vārdu. Kaut kā vajadzēja likt viņai saprast, ka viņš zina... Asaras ir pirmais, kas nodod, nākamā ir gaita. Un trešā- figūra- Gils noteica nopētīdams Žozefīni no galvas līdz kājām.

Gils cerēja, ka šos vārdus neviens nebūs dzirdējis - ja dzirdēs tikpat nesapratīs. Galvenais ir pateikts. Žozija zin, ka viņas noslēpums zināms vēl kādam. Neļaudams Žozefīnei bilst ne vārda Gils izgāja atpakaļ uz klāja. Drošs paliek nedrošs. Kāds var uzkulties. Lūk - kapteinis jau nāk atpakaļ!

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 10.11.2005 15:39

Žozefīne palika stāvam galīgi apstulbusi. Sirds dauzījās vēl paātrinātākā ritmā un prātā bija tikai viena doma - Jāizstāsta Konrādam!

Gilberts zin! Konrāds zin, ka viņš zin? Ārprāc, kur ir Konrāds? Man jārunā ar viņu...
Žozefīne, nolikusi zobenu, steidzās ārā no kravas tilpnes, kad atcerējās par uzmanīšanos - jāsavāc zobens.

Kāds nāca šurp. Kapteinis? Nolādēts!

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 10.11.2005 15:47

ooc — bija domāts kā Džeikobs, bet arī tā ir labi.

Uz klāja________________________________

— Ko bļauro? — šoreiz tas bija Džeikobs, — kaut ko gribēji?


Kravas tilpnē____________________________

Iedams garām Gilbertam, kapteinis viņu automātiski pasveicināja, pie sevis nobrīnījies, ka šādā stundā vēl kāds vazājas pa klāju, un nokāpa lejā. Viņa domas atgriezās pie Hektora, kurš bija sastindzis ar zobenu rokās.
— Aha, arī atpūsties paspēji, tad nu rādi, ko proti, — kapteinis skeptiski noteica.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 10.11.2005 16:42

Ak, Džeikob Sets minēja Es jau nu negribēju no tevis neko, kapteinis palūdza tevi uzmeklēt, viņam jau laikam ko vajag

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 10.11.2005 18:14

Uz klāja________________________________

— Es jau šodien pabeidzu, — Džeikobs vārgi aizstāvējās, — rīt man atkal liks visu drīvēt, kā arī mazgāt un berzt, un tagad viņam atkal kaut ko savajadzējies?

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 10.11.2005 23:28

Ah, es tevi iepriecināšu, kapteinis lika pateikt, ka rīt varēsi nespodrināt, bet šonakt tev atkal jāstāv sardzē naktī....un kapteinis ieteica neaizmigt.Sets pavēstīja Džeikobam, fū, vairs nevajadzēs aorot, kakls jau sāka sāpēt..

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 11.11.2005 10:18

— Jaa, kaa tad, — nonjurdeeja Dzheikobs un nozhaavaajaas, — nu tad nu saakshu sargaat... — tomeer vareeja maniit, ka nostaaveet lieku nakti sardzee Dzheikobam patiik labaak nekaa atkal berzt visu klaaju.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 11.11.2005 15:45

Nu jā, tad nu veiksmi tev... Sets noteica un devās mēģināt kaut nedaudz izgulēties, cik nu tā laika naktī bija atlicis.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 15.11.2005 15:19

...Kārtējo reizi. Kārtējo reizi no manas dzīves ir izdzisis nenoteikts laika posms. Es neatceros -- ko esmu darījis, kādēļ.

Kurlumu. Kurlumu.
Tad, kad viņš tēvzemi nedzirdēs,
Savalgot varēs
Gan rokas, gan garu.
Kurls pret tēvzemi,
Nejūtīgs, nezinošs.
Nemīlošs, neticošs —
Uzvarams Lāčplēsis būs, es jums saku.
Ak Dievs, ko es saku.
Ak Dievs, ko es saku!

Kādreiz jautāju, taujāju: ko darījis esmu tai laikā. Citi brīnījās, sauca par jukušu, dzērāju. Bet stāstīja... Uzvedos normāli, daru ikdienas darbus... zūd tik atmiņa, ne domātspēja.

Biedē tik viens -- šī kaite, šī kaite atkārtojas arvien biežāk. Un tie jautājumi sev: ko esi darījis, kur bijis.. Kur atrodies.

Esmu uz kuģa, to zinu. Tas šūpojas, mēs braucam. Liekas, esmu kļuvis virsnieks: man ir kajīte, nedzīvoju koptelpā. Kāds ir kopā ar mani -- ir vēlviens guļamtīkls. Zobens, pistoles pie sāniem.. Skatiens lādē, manas dienasgrāmatas tur nav. Uh, kajīte arī ne mūsu kuģa... Kas ir noticis?

I'm hearing voices
Of people thought long gone
Once again I fear
I'm losing control
In the end
Everything's inside
Every disease I hide
Bleeding and in pain
Cold and tiredly giving in
Come and burn with me
Slit open my world of pain
Sometimes at winters hour I feel quite dead
Just like in the end

Neliela pastaiga pa klāju.. dažas pazīstamas personas.. Šķiet, mainījusies virspavēlniecība.. Ironiski, bet šī atmiņu zaudēšana saasinājusi spriešanas spējas. Atšķirt pakāpes, cilvēkus, izdzirdēt to vārdus... Tagad tas viss liekas tik smieklīgi, tik vienkārši. Pastaiga pa tilpnēm... Kārtējā ieroču pārbaude..

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 15.11.2005 19:32

Jūs bijāt ilgi prom, tāpēc paspēju pagurt - tik tāpēc atpūta bija vajadzīga.
Hektors mēģināja paskaidrot kapteinim, bet ne skaidrojumu viņš gribēja, bet demonstrāciju... ak.

Hektors pacēla zobenu un ieņēmu vienu no pozīcijām un cirtiens, kas tik labi bija sanācis (ak, visbeidzot!) apbeidzās, jo zobens izkrita no rokām - tur tiešām garām paslīdēja Konrāds?

Mirkli stāvējis kā nolēmēts un blenzis un durvīm, Hektors atjēdzās
Vai!
Pieliecās, pacēla zobenu un ļoti negribēja redzēt kapteiņa seju un dzirdēt kapteiņa balsi... Žozefīne gribēja dzirdēt Konrāda balsi, redzēt Konrāda seju, sejust viņa roku pieskārienus un apzināties, ka tiek aizvesta no šī murga...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 15.11.2005 19:42

Kapteinis shito ieveeroja, taadelj pienaaca pie durviim — paluukoties, kas aaraa notiek. nekas nenotika, ja neskaita Konraadu, kas pagaaja garaam kaa taads meenesseerdziigais. Nogroziijis galbu un nodomaajis, vai nav paarsteidziigi paaugstinaajis Konraadu par virsnieku, kapteinis aiztaisiija ciet durvis un pagriezaas pret Hektoru.
— Ljoti labi. ja jau aizsargkustiibas esi apguvis, tad meegjini aizstaaveeties, — vinjsh izvilka zobenu, nostaajaas pretii Hektoram un saaka uzbrukt ar tiem pashiem seshiem pamatcirtieniem, kurus bija iemaaciijis Hektoram un no kuriem pikam arii jau vajadzeeja it kaa prast aizstaaveeties (seshi veidi, kaa blokjeet ar zobenu), pietiekami leeni, lai Hektors paspeetu noreagjeet, bet pietiekami aatri, lai vinjsh neatslaabtu.
— Tu man skaties, riit tevi apstraadaas Sets, un tas vairs nebuus pa jokam, — kapteinis briidinaaja, — un neaizmirsti to visu liidz pariitam.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 15.11.2005 21:10

Hektors vēl mirkli mocījās un mēģināja pakustēties, bet brīdī, kad jau juta, ka kamols kaklā ir pārlieku liels un sāpīgs vairs nemēģināja atsist kapteiņa cirtienu. Varbūt būtu labāk, ja jauno sievieti pārcirstu ļaujot visiem melnajiem putniem un tauriņiem izlidot ārā?

Kapteini, ir jau vēls... es drīkstu iet gulēt?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 16.11.2005 09:43

— Vēls, saki? — kapteini tas ne pārāk pārliecināja, tomēr beigās viņš apžēlojās.
— Patrenējies vēl pats, tos sešus vienkāršākos pamatcirtienus, — viņš deva norādījumus, — un veidus, kā no tiem aizsargāties. Ja nebūsi to darījis, es to manīšu. Un tagad taisies, ka tiec, kamēr neesmu pārdomājis, — kapteinis iebāza zobenu makstī.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 16.11.2005 21:00

Hektors nosolījās patrenēties tiklīdz pamodīsies un darīt to katrā mīļā brīvā brīdī un tad steidzīgi devās prom, lai vēl paspētu atrast Konrādu.

Izsteigusies no kravas tilpnes, Žozefīne vispirms palūkojās uz to pusi, kru Konrāds bija aizklīdis. Neviens.. Varbūt tālāk... Staidzīgi soļi, Konrād!!!

Konrād...
Re kur viņš bija! Vienā no telpām! Ārprāc... redz, kur viņš bija!
Konrād, es iešu gulēt, tu arī nāksi?? Es gribēju vēl parunāt ar tevi...
Žozefīne lūkojās uz Konrādu savām lielajām acīm, kuras gluži vai lūdzoši vērās "lielajā brālī"... tāds pārgurums, tāds uztraukums, tāda nolemtības sajūta. Ak, brālīt...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 17.11.2005 16:00

Nolēmis rīt parunāt ar Setu, kapteinis aizslēdza telpu un devās uz savi kajīti. Puikiņš izskatījās pārguris. Vajadzēs rīt uzmast aci arī tam, kā bocmanis šamo trenkā. Ja būs laiks, kapteinis nožāvājās. Galu galā, viņu gaidīja arī citi pienākumi, ne tikai puikas uzraudzīšanu. Es sāku pamazām palikt par aukli, kapteinis nosmīnēja.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 23.11.2005 09:20

Sets paliida zem segas, sapni aiznesa pagaatnes atminaas, atkal jau murgi atgriezaas, likaas jau, ka tie ir zudusi, bet nu....Par atpuutu to nevar nosaukt, shie lietuveeni kaa smags sligs nospieda sirdi, laupiija nieciigaakos miera briizus.






P.S.Starp citu vai nevajadzeetu saakt jaunu dienu, savaadaak vakars+nakts ir pamatiigi ievilcies!

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 23.11.2005 10:24

Shovakar kapteinis Anrii de Nuaars kaartiigi aizbulteeja savas kajiites durvis un tad ieliida gultaa. Nozhaavaadamies, vinsh veelreiz paarcilaaja riit daraamo darbu sarakstu... riit daraamo... riit... un tad jau kapteinis bija aizmidzis.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 23.11.2005 20:39

Džordžs ilgi bija iegrimis domās par Eiropu, par savu ģimeni un savu mirušo līgavu, viņš jau gandrīz nepamanīja ka viņi tuvojas Charlstonas ostai, visas šīs dienas viņš bija netikai domājis bet arī izklaidējies ar dāžām palaistuvēm no Gibaras, viņš tās bija paņēmis no kāda bordeļa apmaiņā pret solījumu ka viņi neizlaupīs tieši to konkrēto bordeli, un viņš noteikti šo solījumu nepildīja.
Viņš izgāja uz klāja un piegājis pie uz klāja stāvošā Deiteerija jautāja
--Nu kā jūties, vai rētas jau kārtīgi aizdzijušas, esi gatavs ar pilnu sparu ķerties pie saviem jaunajiem pienākumiem??--

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 02.12.2005 19:52

Sets pamodās no kāda trokšņa, vismaz viņam likās, ka to ir dzirdējis...Vai te kāds ir? klusums, likās, ka neviena nav, bet, kas tad tas bija ? Varbūt vienīgi kāda murga sastāvdaļa. Varbūt. Lai nu kā aizmigt vairāk cerību nebija, šaule jau arī sāka aust, bija sākusies jauna diena. Sets klusām piecēlā un aizgāja līdz kuģa reliņiem. Saullēkts bija tik skaists, visas debesis nokrāsojās sarkanas. Sarkans, šī krāsa vienmēr ir bijusi īpaša, tas lika aizdomāties...Sets stāvēja un domīgi vērās nezināmā tālē, kurp viņi nu kuģoja.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 05.12.2005 12:13

— Tik agri jau augšā? — Setam aiz muguras atskanēja kapteiņa balss. Tiešām, izskatījās, ka šis cilvēks pēdējais iet gulēt un pirmais ceļas. Bet tad nu kapteinis arī sev neraksturīgi izstaipījās un plati nožāvās.

OOC: Visiem, kas to vēl nav izdarījuši, bet grib turpināt spēli, būtu jāiečolē http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?s=&showtopic=25261&view=findpost&p=515116.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 07.12.2005 09:10

-----Slikts miegs vienkaarshi sonakt pagadiijaas....Vispaar sitaada celshanaas nav raxturiiga manam puuces tipam, bet taa nu sagadiijaas. Turklaat aqrii skaists riits----


Sets novilka atbildi, domiigi veerdamies taalumaa. Viss likaas tik taals un....


----Mums veel laikam kaads cela gabalins jaanokugo?----

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 07.12.2005 09:23

— Tā gan, — atbildēja kapteinis, un, beidzis staipīties, nostājās blakus Setam, arī skatoties tālumā.
— Būs saulaina diena... starp citu, tev šodien puikiņš jātrenē.

Kapteinis apspieda kārtējās žāvas. Drīz būs jāķeras atkal pie pienākumu pildīšanas, bet nupat vēl varēja nedaudz paslinkot.

Bija nepieciešams izrevidēt kuģa ieroču noliktavu. Kurš bija pietiekami uzticams, lai varētu ko tādt uzņemties?

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 07.12.2005 09:26

---Ak, pareizi, Hektors! Biju jau piemirsis...---



Iedomaajoties vien par puku un vina "izcilo ciinas prasmi" nebija iespeejams apspiest smaidu, kas savaa varaa paarneema sejas muskulus.


---Vinam buus vajadziigi daudzi tyrennini!---

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 07.12.2005 09:34

— Būs gan, — kapteinis nu jau skarbāk noteica, — bet tas nenozīmē, ka mēs varam nolaist rokas. Citādi man nekas cits neatliks kā viņu izsēdināt uz tuvākās cietzemes... nu, tu jau mani saprati. Arī kuģapuika no viņa pagaidām samērā nožēlijams, pēc bocmaņa stāstītā.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 07.12.2005 13:41

----Nu ja, jaadod, laikam vinam iespeeja (kaa tad daudzas iespeejas) iemaaciities, kas zina, varbuut ar kas sanaaks. Riebiigi buutu seedinaat laukaa, puika neatgaadina taadu, kas viens pats veiksmiigi izdziivotu uz neapdziivotas salas, kas vispaar prastu izdziivot viens pats, bet nu, kas zina. -------


Sets pats nemaz neticeeja, ka tur kas sanaaks, bet vismaz jaapameegina bija, pusha deel.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 07.12.2005 21:59

— Nu, ko es tev varu pateikt... mēģini. Lai tev veicas, — noteica kapteinis.
— Jā, starp citu, tu domāji, ka tuvākā cietzeme ir neapdzīvota sala? Tu maldies. Tuvākā cietzeme ir zem mums.
Nevarēja īsti saprast, kapteinis jokoja vai runāja nopietni.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 08.12.2005 14:28

Tuvojoties Čarlstonas ostai Džordžs pamanīja ko dīvainu, osta bija aizdomīgi klusa, neredzēja nevienu sargu.
Tikai daži kuģi bija kā apsēsti ar krāvējiem kuri aktīvi iekrāva un izkrāva preces. Neredzēja praktiski nekādu citu kustību. =Ir taču agrs rīts visi droši vien vēl guļ= Džordžs nodomāja. Turklāt viņam sāpēja galva tādēļ viņš to pārāk neņēma galvā. Viņš iegāja savā kajītē un tieši tobrīd sardzes vīrs iekliedzās.
Džordžs izskrēja laukā un redzēja ka vairāki kuģi aizšķērso izeju no ostas. Viņš visu saprata, taču bija jau par vēlu no krasta jau atgrūdās vairāki desmiti laivu, un tās protams bija pilnas ar kareivjiem.
Turklāt pa viņiem atklāja uguni no ostas lielgabaliem.
Džordžs tūlīt pavēlēja griest kuģi uz tuvāko vietu kur varēja izkāpt krastā. Savādāk uz kuģa paliekot viņi tiktu bezcerīgi sakauti, bet krastā bija vismaz neliela iespēja izbēkt. Vismaz dažiem.
Tiklīdz pirāti sāka lekt ārā no kuģa uz sauszemi visi kareivji tūlīt darīja to pašu, bet arī krastā pirātus sagaidīja krietns pūlciņš kareivju. Viņus galināja kā mušas.
Džordžs saprata ka nav izredžu. Janu vienīgi!!
Viņš pasauca vel dažus tuvākos vīrus un metās pie tuvākā mola. Tas bija pietiekoš netālu un tas bija pietiekoši liels lai aiz tā varētu paslēpties. Kareivji viņus nepamanīja. Viņi gar molu aizlavījās līdz krastam un no turienes iekša pilsētā.
Tur viņiem izdevās nepamanītiem tikt līdz ostai un iekļūt kautkādā tirdzniecības kuģī kurš grasījās pamest ostu. Viņiem arkārtīgi paveicās ka viņus neviens neievēroja.=Droši vien noturēja par krāvējiem=
Džordžs nodomāja, tālāk viņi paslēpās kravas tilpnē un gaidīja lai kuģis pamet ostu.
=Jau atkal veiksme ir manā pusē!!! Bet maniem vīriem gan tā neveicas. Nemaz nerunājot par kuģiem. Abi divi šobrīd ir sadragāti driskās.=
Viņš noskatījās uz tiem dažiem veiksminiekiem kuriem bija paveicies atrasties viņa tuvumā.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 08.12.2005 16:49

Kapteinis tiešām apsvēra puisi noslīcināt? Tas likās traki, pārāk traki.

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 08.12.2005 17:00

Gilberts izstaipījās savā guļamtīklā un pavēra acis. Liekas, jau rīts. Pirāti dažs rosījās, dažs vēl gulēja. Pametis aci, Gils ievēroja, ka Seta guļvieta ir tukša. Mazliet tālāk kāds rudi pinkains pirāts krākdams miegā kasīja vēderu.
Eh, ta nu rītiņš!Gils izlēca no šūpuļtīkla un izgāja uz klāja.
Diez, kur te varētu dabūt ko ēdamu? Viņš piepeši atskārta, ka kopš ratos nozagtā gaļas gabala ir pagājis labs laiciņš un kopš tā brīža nekas nav arī ēsts.
Diez, prasīt kapteinim? Nebija pierasts kapteinim diez kā uzplīties, bet ko lai dara, kad vēders kurkst kā slimu krupju bars?
Labs rīts, kaptein!

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 08.12.2005 19:53

Vispaar shoriit kapteinis iztureejaas nedaudz diivaini, taads it kaa... apseests? Arii tagad vinjsh pagriezaas pret Gilu ar taadu savaadu smiininju, no kura pat tik ruudiitam viiram kaa bocmanim pa muguru saaktu skraidiit skudrinjas.

— Gribi eest? Ljoti labi. Shoriit abi muusu eediena piegaadaataaji — koks un tas jaunais kuggjapuika, kaa tur vinju sauca — Hektors, aizguleejushies. Normaali vinji par to atrautos (nu jau kapteinja smiins uzveediija domas uz pirkstu noraushanu un citiem drausmiigiem soda veidiem), bet es nevaru ljaut komandai apspraagt badaa. TAD NU EJ TOS DIVUS UZMODINI UN FIKSI, PA TRIJIEM, UZTAISIET BROKASTIS! VISAM KUGJIM!

— Un tu ko veel te staavi? — parasti mieriigais, nosveertais, draudziigais kapteinis uzbljaava Setam, — kas tev, dariit nav ko?! Tad ej pie bocmanja piesakies! (Pie reizes pamodini to gniidu.) Viss! — kapteinis saeercinaats apgriezaas un steidziigi aizslaaja savas kajiites virzienaa, it kaa vinju buutu apseedushi velni. Vismaz vinjsh izskatiijies daudz vairaak noruupeejies, nekaa vajadzeetu, par vienaam nieka brokastiim. Vai varbuut bija arii citi iemesli?

Tikmeer nemanaami pie Seta un Gila bija pienaacis arii Dzheikobs, kursh shonakt bija sargaajis, taadeelj bija nomodaa, un noshuupoja galvu.
— Tas nav uz labu. Liidz shim vinjsh taads bijis tikai vienreiz — pirms trim gadiem, kad viens jauns iznirelis ar draugjeljiem — bijushais bocmanis, starp citu — bija sadomaajis sadumpoties. Peec divaam dienaam kapteinis sazveerestiibu bija atklaajis, un taas pashas dienas vakaraa neviens no vainiigajiem vairs neelpoja. To puikinju kapteinis piebeidza pashrociigi, izsaucis uz divkauju. Nez, kas noticis tagad? Laikam tas viss juusu, jauninjo, deelj, — Dzeikobs aizdomiigi noteica un aizslaaja.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 08.12.2005 20:45

Džordžam un tiem dažiem vīriem kuriem izdevās bēkt kopā ar viņu paveicās ar vēlvienu nelielu sīkumu. Kuģis uz kura viņi bija nokļuvuši veda garšvielas un sālītu gaļu mucās. Tāpēc viņi varēja slēpties kravas tilpnē aiz preču grēdām ļoti ilgi.
Spriežot pēc tā ko Džordžs saklausīja no garām ejošo jūrnieku balsī, viņi bija ceļā uz Gibraltāra ostu pēc vēl krietna daudzuma garšvielu un pēc tam cēļā uz Eiropu.
Džordžam iešāvās prātā doma meiģināt šeit notupēt līdz pat Eiropai, lai tur meiģinātu atgūt sev pēc taisnības pienākošos titulu un naudu. Taču viņš šo domu tūliņ atmeta jo tas šķita apsurdi tik ilgi tupēt tādā šurībā un praktiski slīkstot savos izkārnijumos. Kuri noteikti uzkrātos pa tik ilgu laiku.
Viņi kuģoja vesalu mūžību, lai gan nevarēja īsti pateikt tieši cik ilgi, bija zudusi laika sajūta. Katrā ziņā jau vairākas dienas, viņi visi bija ļoti noguruši lai gan viņi mēdz uz maiņām neilgi pasnaust.
Džordžs bija vienkārši drausmīgi noguris, viņš nemanot iemiga.
Ācīm redzmi tas pats biaj noticis arī ar pārējiem jo viņš pamodās no auksta tērauda pieskāriena savam kaklam. Džordžs atvēra acis un ieraudzīja sev pretī kuģa kapteini, viņš smīnēja
--Kas tad nu par laikiem vesals bariņš pieaugušu vīru ieperinājušies manā kravas tilpnē, tā reizi pa reizei notiek ar sīkiem puišeļiem. Bet šitā gan nekad nav gadījies.--
viņš noteica acīm redzot vēršoties pie tuvākā bocmaņa. Tad viņš teica Džordžam
--Jūs puiši gan esat varen neuzmanīgi un arī vareni skaļi krācat, šķiet ka būs jūs jānodod ostas sargiem lai tie domā ko ar jums iesākt, ko?--
Viņš pacēla savu zobenu nedaudz tālāk no Džordža kakla, tā bija viņa kļūda viņš tūlīt saņēma spēcīgu spērienu pa pakrūti.
Pēc brīža Džordžs jau bija pielecis kājās un izvilcis savu zobenu sāka atgaiņāties no pārējiem jūrniekiem.
--Uz priekšu mums jāizlaužas līdz klājam un jāmeiģina bēgt--
Džordžs uzkliedza pārējiem.
Viņiem izdevās izlausties līdz klājam taču pa ceļam bojā gāja vel daži vīri. Viņiem kautkā izdevās nogrūst ūdenī vienu no laivām un pēc brīža viņi jau aktīvi airējās prom no kuģa un tas nedzinās pakaļ jo Džordžs pat vēl paguva salaust stūres ratu. Tas vis jau atkal bija glābis Džordža dzīvību. Viņam jau sāka likties ka pats Dievs viņu pieskata un palīdz. Taču nu viņi bija plaša ūdens klajuma vidū un Džordžam nebija nekādas nojausmas kurā virzienā varētu būt tuvākā zeme.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.12.2005 18:10

Tikko kā Sets un Gils bija palikuši vieni, tā vīrs uz masta iesaucās:
— Redzu tālumā laivu! Tajā ir vairāki cilvēki!

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 14.12.2005 18:31

Džordžs tālumā pamanīja kuģi, taču kas tas par kuģi saprast nevarēja tādēļ viņš jau laikus sāka domāt pasaciņu par to kā viņi šeit ir nokļuvuši, janu gadās kādi uzmācīgi spāni vai vēl sazin kas.
Tikai tad Džordžs ievēroja ka viņi ir palikusi divatā. Taču laivā viņi bija četri, divi pārējie jau bija nomiruši no ievainojumiem.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.12.2005 20:09

OOC: Tie divi ir Džordžs un Kvakou.

Kapteinis izdzirdēja saucienu.
— Cik viņi tur ir?
— Kādi četri varētu būt, kaptein.
— Labi!
Un viņš pavēlēja pietuvoties laiviņai. Pie borta nostājās seši apbruņoti pirāti.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 15.12.2005 11:42

Kuģim tuvojoties Džordžs saprata ka tas ir pirātu kuģis un ievērojis bruņotus pirātus uz klāja veikli paslēpa nelielu nazi zābakā. Katram gadījumam.
Tad viņš pacēla rokas lai pārpratuma dēļ kāds neiedomājas uz viņu raidīt kādu musketes lodi.

Iesūtīja: falmory girl ; laiks: 15.12.2005 17:37

Cik garlaicīgi-tik maza laiviņa. lai kas tajā arī sētētu, viņi būtu totāli nojūgušies, ja sadomātu pretoties. Kā gribējās kādu riktīgu ksauju, lai būtu pārmaiņas.
Vai viņi nav kur redzēti... klusi nomurminēja Sets.

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 16.12.2005 08:43

Gilberts, pie sevis pukodamies ( kas man lika pieminēt ēšanu - pataisīs mani te par kuģa puiku!!), jau devās uz kambīzi, tomēr Seta jautājums viņu apurēja. Vēl kādi paziņas?
Gilberts piesardzīgi paliecās pār bortu.
Set! Tie taču...! viņš nespēja noticēt savām acīm. Un drošības labad, lai lieki nepievērstu kapteiņa uzmanību pusčukstus noteica ...Kvakou un mūsu jaunceptais kapteinis Ko gan viņi darīja te, šajā koka tupelē?
Kā zibens caur galvu izšāvās doma. Žozija! Viņa ir jābrīdina!
Apcirties Gils metās meklēt Konrāda un Žozijas kajīti. Sassodīts! Kur viņi ir? Gilam nebija ne mazākās nojausmas.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 16.12.2005 09:05

Kapteinis piebremzēja, kad viņam tieši degungalā trakā ātrumā panesās garām Gils. Tas viņu nedaudz saveda kārtībā. Kas ta šis, tik ļoti izsalcis, vai? Taču tad viņam pieleca, ka gluži uz kambīzi Gilberts nedodas. Atstājis domu ar viņu parunāt par pavēļu pildīšanu vēlākam laikam, viņš pievērsās koka tupelei, ko daži sauca par laivu. Un tomēr Gilu kaut kas uztrauca. Vai uz tās laiviņas būtu vēl kāds šo paziņa? Šiem, kā izskatās, paziņas pa visu Karību jūru izkaisīti. Nezinu gan...
— Ei jūs tur, laivā!

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 19.12.2005 13:06

Džordžs uzreiz ievēroja ka viņam uzsauc kuģa kapteinis, taču pārējos viņš pat neievēroja.
-Sveicināti krietno kaptein vai palīdzēsiet savam nelaimē nokļuvušajam kolēģim.-
Džodžs uzsauca par atbildi, kārtīgāk nopētot kuģi un komandu kas stāvēja un skatījās uz viņiem. Viņš ievēroja Setu un nedaudz ieplēta acis pārsteigumā, tomēr par viņu pagaidām neteica nevārda.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 20.12.2005 11:25

— Man nav iemesla to nedarīt, kolēģi, — atteica de Nuārs, — domāju, būsi spējīgs pats uzkāpt uz klāja. — Viņš pamāja ar roku, un vīri sāka laist lejā virvju kāpnes.
— Kas ir ar pārējiem trim?

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 21.12.2005 18:30

Raapdamies aukshaa pa kaapneem Dzordzhs teica
--Diemzheel mees esam palikushi divi vien, paareejie divi ir mirushi no ievainojumiem kurus vinji ieguva kad mees centaamies izlausties no netaisniiga ieslodziijuma.--
Vinjsh nostaajaas uz kugja klaaja un teica
--Patieshaam zheel bashi ciiniitaaji bija--

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.12.2005 18:57

Uznemusi ari otru jurnieku, divi pirati norapas leja pie mironiem.
— Nu ko, — teica kapteinis, — tad vini ir pelnijusi, lai vinus izvada godam.

— Janka, mums ir lieks karogs?
— Ne-a.
— Nu tad apskaties tilpne, skiet, tur bija melns audums, ko mes nepaspejam nopardot!
— Ja, labi.
— Un pasaki kokam, lai pasteidzas ar brokastim! — kapteinis vel nopakal nosauca.

— Esi sveicinats, kolegi, lai kas tu ari nebutu. tu atrodies uz kapteina de Nuara kuga, un es labprat uzzinatu, no kurienes tu uzradies. Bet pirms tam, domaju, jums abiem vajadzetu kartigi paest un izguleties?

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 23.12.2005 21:37

ooc: atvainojos, ja k-kā galīgi ne pa tēmu iejaucos tagad spēlē, bet izskatās, ka nekas diži nav gājis uz priekšu, tāpēc atļaušos nelasīt visus iepriekšējos postus. Un ak jā - vai varam uzskatīt, ka ir pagājis izlgāks laiks? Nu vienk ja Konrāds ir pazudis dažas stundas iemesla uztraukumam nav, bet principā arī darīt nav ko. Manam tēlam, protams. ja nu galīgi ne pa ķeksi šitais posts, tad - nevermind..

bic: Žozefīne savā kajītē bija nogulējusi jau tik ilgi, ka pašai bija sajucis skaitīt. Likās, ka mēneši pagājuši kopš... pat nespēja atcerēties notikumu kopš kura laika vairs nav rodams domas pavediens. Bet tikpat labi būtu varējušas paiet tikai nedēļas. Tomēr brīžos, kad atkal ieslēdzās veselais saprāts likās, ka ilgāk kā diena jau nebūs pagājusi, jo kā gan visos kuģa darbos izmocītais ķermenītis būtu spējis izdzīvot ilgāk kā dienu bez ēdiena, bez ūdens? Jā, tātad noteikti ir pagājusi diena... Bet Konrāds gan prom ir mēnešiem... Jā, gan. Bet kā gan tas tā būtu varējis būt, ja aizgāja viņš tikai no rīta... Kas vispār par diennakts stundu? Diennakts stunda... noteikti, ka tāda ir. Noteikti ir Stunda. Stunda, kad atkap vajag pagulēt. Šūpuļktīkls jau bija nospiedis visas miesas un Konrāda gultā likties negribējās. Atnāks gulēt un ja kāds mūs tā redzēs... Žozefīne uzšūpojās sēdus un lika kāju uz grīdas... lai noveltos uz grīdas un pamatīgi apdauzītos. Bet to viņa pat īsti nejuta. Ceļi bija viegli jēli, jo kritusi jau viņa bija ne tikai tagad. Kāda doma. Noteikti vajag paskatīties, kurir Konrāds. Viņš tik ilgi jau ir prom, ja kapteinis to uzzinās...

Paskatīsimies, kur viņš ir... Konrād! Vai, saukt bez vārdiem nebija tas pareizākais. Konrād!
Pa kuģa gaiteni klīda no skata pavisam jocīga būtne - meitene (?!?) vīriešu apģērbā, kas nebija piejozts ar jostu un karājās kā uz koka krusta, seja no skata galīgi pelēka, mati izspūruši un gaita ļoti ļodzīga. Laikam, ka ēst nebija dienu. Paspērisi vēl dažus soļus un nosaukusi vēl divas reizes Konrādu vārdā, nakstauriņš aplauždama savus spārnus, nokrita uz grīdas, pat īsti neatverdama, ka ir pārstājusi iet...

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 25.12.2005 15:23

Gils joņoja pa kuģi nesaprazdams,kur lai meklē, kur īsti apmetušies Konrāds un Žozija? Sassodīc! Es tak varēju kādam pajautāt!
Uz zemes gaitenī kāds gulēja. Žozija! Vai viņa ir galīgi traka? N'akt laukā tādā paskatā! Gils nometās viņai līdzās. Liekas - zaudējusi samaņu... Ja viņu kāds ieraudzīs šādā paskatā!
Gils satvēra viņu aiz padusēm un pavilka nostāk un tad pūlējās piedabūt viņu pie samaņas.
Žozij, Žozij! vinš sauca purinādams viņu aiz pleciem un pļaukājis viņas nobālušos vaigus.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 25.12.2005 15:53

Žozefīne stipri trīcēja. Pavērusi plakstus viņa vāri pasmaidīja, bet tad sejā parādījās tāda grimase, kādai būtu jāparādās, ieraugot Gilbertu, kad Žozefīne ir Žozefīne nevis Hektors.

Gil...
Vārdi no izkaltušās mutes nenāca ārā, likās tie piekaltuši pie vaigiem un mēles un nekas vairs nav pasakāms. Acis izbiedēti vērās Gilbertā līdz tajās parādījās k-kas kā klusa lūgšana...

Žozefīne nezināja, ko teikt, ko darīt. Prātā bija tikai viena doma - kur ir Konrāds?

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 25.12.2005 15:59

Kur ir tava kajīte? Gils purināja Žoziju. Ātri jātiek prom! Tevi šādu nedrīkst ieraudzīt! Tev steidzami jāsavācas. Mums tūlīt pat jādodas uz kambīzi gādāt komandai brokastis. Kapteiņa pavēle. Ja nepaklausisim - abiem izies plāni. Jā un vēl kas - Džordžs un Kvakou - viņi ir uz kuģa.
Pēdējo zinu Gilbertam vēl gribējās aiztaupīt, bet nebija laika liekām pārdomām. Kuru katru brīdi kāds var atnākt un viņas te pāŗsteigt.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 25.12.2005 16:24

Žozefīne stulbi blenza uz Konrādu un acis pamazām pildījās asarām...
Kur ir Konrāds?
Viss smalkais ķermenītis trīcēja un raustījās un tomēr meitene lēnām virzījās uz savas kajītes pusi, kas tepat netālu vien bija.
Ietiksui kajītē viņa apsēdās/apgāzās uz zemes un izmusisi blenza uz grīdu. Galīgi nebija spēku, galīgi nebija...
Gil, kur Konrāds?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 25.12.2005 20:59

Uz klāja________________________________

Abus izmocītos un nogurušos jūrniekus kapteinis aizveda uz brokastīm. Miroņius laivā tika nolemts apglabāt jūrnieku bērēs, ar goda atdošanu.

Zem klāja______________________________

Pirāts vārdā Janka, piekodinājis kokam, lai pasteidzas ar brokastīm un uzzinājis, ka palīgos šodien joprojām neviens tā arī nav ieradies, un uzklausījis lūgumu, gadījumā, ja grēkāžus mana, tomēr atsūtīt uz kambīzi, viņš devās pildīt otru kapteiņa rīkojumu — atrast melnu auduma gabalu, kas noderētu par bēru karogu. Tikmēr citi vīri nolaida pusmastā esošo.

Abas meitenes sadzirdēja ap stūri steidzīgus soļus. Bija atlikuši tikai daži mirkļi, lai rīkoties, ja bija kāda cerība palikt neatklātām.

Iesūtīja: Emo Doll ; laiks: 26.12.2005 11:38

ooc: em, Mattiass, pirmkārt, vai tad Gilberts ir meitene?! Vismaz nekur neko tādu rakstītu neatradu. Tas ka tur ir raxtīts "viņas"... manuprāt, drukas kļūda. Otrkārt, Gilberts un Žozefīne atrodas kajītē, tā ka nejauši uzskriet virsū nav iespējams. Ja ienāk kajītē, tad, protams, ir savādāk...

Soļi. Kāds nāca. Žozefīnei prātā bija tikai viena doma - Konrāds! Tam noteikti jābūt viņam.
Gil! Tur.. tur kas nāk?!
Tāda nelaba nojauta teica priekšā, ka varbūt tas nemaz nav "brālītis". Žozefīne centās savākt drēbes ciešāk ap sevi, tomēr tas nelīdzēja noslēpt viņas patieso dzimumu... Nācējam bija jābūt Konrādam savādāk...

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 26.12.2005 16:46

Dzīve ir taisna kā tava griba,
ho, ho, ho,
dzīve ir pati nopietnība,
hi, hi, hi,
ko var darīt, ka pasaule mānās,
he, he, he,
es tevi satiku balagānā,
ha, ha, ha!
/*Gvinplēna dziesma*/

Mēs visi esam mazi idioti, dejojam idiotu deju pagalmā..... Es jo īpaši.
Man galva ir ķirbis, liels, pusšķīdis ķirbis.

I need to make a pie for Celeste, too
- she said she has a gift for me
and all she wants is some of our pumpkin pie.
Sometimes it's the little things...

Klavesīns... tepat, tepat blakus..
Sonāta...

Man blakus sēž mans skolotājs.
Mēs mēdzām kopā braukt uz koncertiem, klausīties,
Tas puisis, toreiz.. uz skatuves...
Tagad viņš koncertē tikai mums.

Gara pasaulē klausos. Bet fiziski...
Es eju, garām vienai telpai, otrai.
O, šīs durvis. Tās ved pie manis... Uz manu mītni.

Un Džeks Ķirbjgalva iečāpo savā kajītē.
Vēl tikai trūkst Dzelzs Malkascirtēja un meiteņu armijas.

Acīs balti virpuļi, nolādētā galva!
Ūdens pilieni traucē pianistam, tad klaudzieni...
Kurš traucē klausīties!

Vaicā pēc kautkāda Hek..., tālāk nesadzirdēju.
Nav te tāda saucu. Tikai mieru, klusumu...
Aizšaujamā bulta durvīs... Ciet to. Man klusumu un mieru dodiet.

Ilgu dzīvi guļamtīkliem.
Un... Koncertzālē ir vēl divi cilvēki...

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 28.12.2005 15:04

--Atljausiet iepaziistinaat man vaardaa Dzhordzhs Villjams Vengdols, un es patiesi labpraat neeatteiktos no brokastiim--
Dzordzhs labpraat sekoja kapteinim uz brokastiim.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 10.01.2006 17:09

OOC: Tātad, patinam bik uz priekšu, skatos, ka ir uzkāries.

Tajā dienā vairs nekas īpašs nenotika. Beigu beigās komanda dabūja brokastis, kaptinis visžēlīgi atlaida kokam pierīkotis ārpuskārtas atpūtā un Džordžs tika ātri iepazīstināts ar komandu.

Pieminēšanas vērts notikums varētu būt tas, ka tika sarīkotas jūrnieku bēres diviem miroņiem, ko Džordžs bija atvedis. Viņus ar godu nolaida jūras dibenā.

Tostarp kuģis jau bija nonācis pie Marakaibo krastiem.

Tās pašas dienas vakarā Hektors, kurš visu dienu bija pamanījies noslinkot, tika aizsūtīts uz kātrējo treniņu ar Setu, bet kapteinis uzaicināja pie sevis Džordžu.

Tagad ir vakars, Džordžam ir izteikts ielūkums ierasties 8 vakarā pie kapteiņa, bet Setam būtu tā kā jātrenē Hektors, tā kā jamais ir NPC, vienk ievieto īsu treniņa apstāstu?

Tas ir, ja mēs turpinam spēli.

Iesūtīja: Moskjis ; laiks: 11.01.2006 12:59

... Iedziedas vijole, tad otra.... čells, kontrabass...
Skaņas aug, tās ceļas kājās... Kā lācis meža biezoknī,
kā sfinksa tuksneša klajumos.

Vai bez manis kāds šeit ir? Bija?
Es vairs nezinu. Es atceros, kad ienācu: tad bija kāds. Manās domās vai reālajā pasaulē?

Dziesma aug, tā pārņem visu. Tā ir oda priekam, oda dzīvībai un nāvei...
Kā jūras viļņi tā plūst un mainās. Vilnis... Tad atkāpjas. Vilnis... Tad atkāpjas. Vilnis...

Dziesma ir vējš rudens naktī, tā auro, plosās. Iznīcina savā ceļā...

Vijole, mežragi... Pērkona rīboņa. Mēs visi esam rūķi, dzīvojam kalnu karaļa alā.
Kaļam zeltu un sudrabu... Skan ēzes, dūc plēšas, rūc uguns smēdē...

Tad deja, arvien ātrāk un ātrāk.. Valši. Milzīga spoguļzāle, cilvēki, cilvēki...
Maskas, smiekli, čuksti un nopūtas. Acu skatieni un... un... Ātrāk, ātrāk, ātrāk.

Klusums. Dzird sviedru lāses krītam.
Dang, Dang, Dang.... Un tā divpadsmit reizes.
Pulkstens.


Un tad ieradās mēris...
ooc: mēris domāts pārnestā nozīmē -- nāve.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 12.01.2006 13:05

Tās pašas dienas vakarā nācās rīkot vēl vienas bēres. Kapteinis sadrūma. Tas nebija uz labu.

Pēcāk kapteinis sāka Vengolu izprašņāt par pagātni, un par to,kā viņš nonāc tādā neapskaužamā stāvoklī. Bet priekšā bija vēl virsnieku sanāksme un nākamajā dienā paredzētā pērļu zvejnieku nolaupīšana.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 22.01.2006 17:33

Dzhordzhs kugja kapteinim lielos vilcienos izstaastija visu kas bija notiscis saakot ar vinja kljuushanu par kapteini un beidzot ar dreifeeshanu mazajaa laivinjaa.
Peec saiisinaataa staasta Dzordzhs jautaaja kapteinim.
--Taatad vai pareizi saprotu, es esmu uznjemts juusu komandaa kaptein? Ja esmu,vai nevareetu paluugt taadu liapniibu, ja jums atrastos vai nevareetu dabuut kaadu glaaziiti laba viskija? Man taas mantas shobriid tik ljoti kaarojas ka vareetu mesties uz skotiju peldus lai to dabuutu.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 26.01.2006 21:27

— Viskiju tu vari dabūt, — kapteinis pamāja.

Pienāca laiks apspriedei pirms pirmās plāna daļas īstenošanas, tālab, kamēr Džordžs svētlaimīgi tempa viskiju, kapteinis lika sasaukt virsniekus, bet nomirušā Konrāda vietā — Setu un Gilu. Tas likās taisnīgi, īpaši, ka Hektors līdz šim nebija sevi pierādījis kā labs pirāts. Matroži aizskrēja meklēt ielūgtos.

Kuģim bija uzradusies vēl viena problēma. Nu vairs nebija kuģa ārsta.

Iesūtīja: Ariona ; laiks: 29.01.2006 18:20

Sets jutās galīgi iztukšots pēc trenniņa ar Hektoru. Visvairāk pārgurums bija tieši garīgs. Lai kaut ko darītu, būtu jāredz tam jēga, lai arī kā sets centās to saskatīt, tas nebija iespējams. Ja kāds nu nav radīts tam, lai cīnītos, tad tas noteikti bija Hektors. Vājprāts, pat skuķis cīnītos labāk! Tomēr mest mieru negribējās, vispār jau ļoti gribējās, bet kapteinis bija izteicies pietiekami skaidri, kas būs ar hektoriņu, ja progresa nebūs absolūti nekāda. Tā nebija, protams, puisim atliek cerēt vienīgi uz to, ka pretinieks kaujā būs kurls, akls, nespēs noturēt zobenu un uzkritīs virsū viņa zobenam. Tiešām, ja nebūtu redzēts, ka kapteinim neiet ar trennēšanu ne bišku labāk, uzmāktos sajūta, ka vaina nav sīkajā, bet paša prasmē trennēt. Šausmīgi!
Te piepeši Setu no pārdomām iztraucēja aicinājums uz apspriedi. Smagi nopūties Sets devās pie kapteiņa. Kas jādara jādara...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 30.01.2006 16:21

kameer gaidiija Gilu, kapteinis pienaaca pie Seta un noprasiija:
— Nu, kaa gaaja treninjaa?
Vinjsh atcereejaas savu piegaajienu... un sagatavojaas. Ja Setam izdotos, tad iznaaktu, ka kapteinis gan trenee, kaa vecs aapsis... bet lieta iet uz priekshu. Un Sets buutu izpelniijies. Bet ja nu ne...

... jaameklee kugjapuikam cita nodarboshanaas. Karotaajs no vinja nesanaaks. Varbuut atdot galdniekam, lai apmaaca? Taapat kokam paliigus joprojaam vajadzeeja, un bocmanis arii par jamo kaa par paliigu vairs nesuudzeejaas, aciimredzot slidinaaties pa virveem un pildiit paveeles puisim labaak padevaas, kaa tureet zobenu. Tureet? Smiekli naak.

— Un ja kas, man jums ar Gilu ir uzdevums.

Iesūtīja: Hareki ; laiks: 30.01.2006 16:33

Soļojot uz kapteiņa kaītes pusi, Gils domāja, ka tā visa pamazām kļūst par daudz. Cik gan patiesībā maz laika pagājis no iepriekšējā kuģa bojāejas... Bet notikumi - jauns kuģis, jauni paziņas, vecie iet bojā. Konrāda nāve bija šoks, Smags un pamatīgs. Diez ko gan kapteinis tālāk domājis darīt ar Žoziju? Un kas būs, kad viņa sastapsies ar Džordžu - vai viņas noslēpumu vairs varēs glābt?
Lai arī zinājis, ka ar to jārēķinās, Gils satrūkās ieraudzījis kapteiņa kajītē Džordžu omulīgi malkojam viskiju. Tomēr nelicies to īpaši manām, Gils uzreiz vērsās pie kapteiņa
Klausos, kaptein! īsti vairs nesaprazdams, kuram no abiem - bijušajam vai esošajam kapteinim - viņš to saka.

Iesūtīja: Demiurgs ; laiks: 30.01.2006 16:47

Kad kapteiņa kajītē ienāca Gils Džordžs gandrīz aizrijās ar viskija malku,
--Pasaule ir pārsteigumu pilna, jau otrais paziņa uz ši kuģa.--
Viņš nodomāja.
Kad Gils noteica Klausos, kaptein! Džordžs nolika glāzi un gatavojās celties kājās taču tad viņš atskārta ka vairs nav Gila kapteinis, tāpēc viņš vienā paņēmienā iztukšoja glāzi. Piecēlās un sniedza Gilam roku sakot.
--Prieks tevi atkal satikt. Es jau domāju ka būsi noslīcis vai? Bet nu redzu ka esi sveiks un vesals, tas priecē.--

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 01.02.2006 12:02

"Pasaule ir pārsteigumu pilna," kapteinis nodomāja.

— Vēl viens paziņa, kā redzu? — viņš noņurdēja. Viņam tas viss sāka likties aizdomīgi — tik daudz pazīstamu subjektu uz viņa kuģa novākušies, un turklāt vēl šitas — bijušais pirātu kapteinis. A nu kā dumpi mēģinās sarīkot? Atzīmēdams pie sevis, ka šie būs uzmanīgi jāpavēro, viņš ārēji palika tas pats iepriekšējais.

— Gil, Set, — viņš arī šiem ielēja, ne pārmērīgi, bet tieši tik, ja abi sajustu zināmu mundrumu (kā jau to prot darīt franči), — jūs jau zināt, ka mums vairs nav ārsta. Ir steidzami jāsameklē jauns vietā. Tas būs jūsu uzdevums, katrā ostā, kurā piestāsim, jo ātrāk atradīsiet, jo labāk.

Iesūtīja: Ariona ; laiks: 01.02.2006 21:17

Protams, bet domāju, ka labu ārstu būs tā pagrūti atrast, ja nu vienīgi var mēģināt ar viltu uzvilināt uz kuģa! Jo diezin vai var tā vienkārši izteikt atklātu darba piedāvājumu.
Sets noteica uzklausījis kapteiņa piedāvājumu. Īsu brīdi Sets apsvēra, ko teikt kapteinim par trenniņu, izklausījās, ka nodoms izsēdināt uz tuvākās cietzemes ir zudis, tad nu Sets nonāca pie secinājuma, ka jātiek vaļā no šiem draudiem dzīvībai (trenniņa laikā zobens bija izkritis puisim no rokām, pareizāk sakot izmests tyieš virsū, daudz netrūka, lai tas beigtos diezgan fatāli), turklāt bija skaidrs, ka trenniņiem tik un tā nebūs īpašas jēgas.
Runājot par trenniņu, šaubos, vai tiem būtu kāda jēga, progresa nebija, iespējams, ka Hektors vienkārši ir radīts citam nodarbošanās veidam, trenniņu nevarētu nosaukt par izdevušos, ;protams, varu jau turpināt mēģināt.
Nevarētu nosaukt par izdevušos??? Katastrofa būtu piemērotāks apzīmējums...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.02.2006 18:36

Piebildi par treniņu kapteinis uzklausīja ar zināmu smīniņu. Izskatījās, ka viņš lieliski apzinājās, kāda situācija patiesībā ir, tādēļ piekrita.
— Sarunāts. Tev viņš vairs nebūs jātrenē. Hektors turpmāk palīga statusā nonāks pie galdnieka, koka un bocmaņa, izņemot kaujas laiku, bet arī pelnīs kā kuģapuika. Varbūt kādreiz no viņa sanāks galdnieks...

— Kas attiecas uz kuģa ārstu, man ir pilnīgi vienalga, ar kādām metodēm jūs viņu dabūsiet. Ja ko vajadzēs, padodiet ziņu, palīdzēšu. Galvenais, lai no viņa ir labums, un lai no viņa zālēm un naža mūsējie veseļojas, nevis indējas un mirst. Aha, un vēl būtu vēlams, lai viņš prastu kaut cik aizstāvēties, lietot ieročus — ja nu kauja...

Iesūtīja: Ariona ; laiks: 07.02.2006 18:48

-Skaidrs kaptein!
Bija pamatīgi jānopūlas, lai sejā neatļautu parādīties priekam un atvieglojumam, galu galā tas izdevās, gan ne īpaši labi. Par ārstu bija skaidrs, skaidrs arī, ka tas būs visai grūts uzdevums, jo nebija daudz tādu ārstu, kas izceltos ar izcilām kaujas prasmēm, nu vismaz pēc viņa domām.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 15.02.2006 15:11

Kapteinis beidzot atļāvās tā pa īstam pasmaidīt.
— Jūs abi no šī brīža tad arī varat sākt pildīt uzdevumu. Kā jau teicu — ja ko vajadzēs, pasakiet. Tūlīt mēs piestāsim Marakaibo, ar to tad arī sāksiet. Tas arī tā kā būtu viss. Ja vien nevēlaties uzkavēties un uzcienāties — kapteinis ar roku pamāja uz Džordža viskiju un tad uz pudelēm un glāzēm skapī aiz rakstāmgalda, itin kā norādītu — pašapkalpošanās.