Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Hermaine ; laiks: 06.04.2010 21:15

Jautājums varētu šķist pavisam vienkāršs - kāpēc mums, cilvēkiem, ir nepieciešamas emocijas? Vai vispār fiziski ir iespējams sev panākt tādu stāvokli, kad emociju vienkārši nav - ir tikai absolūta loģiskā domāšana? Un kādas tam varētu būt sekas? Un interesanti būtu arī paprātot, kas notiktu pretējā gadījumā.

Iesūtīja: HippieGirl ; laiks: 06.04.2010 21:57

Manuprāt, cilvēkiem emocijas ir vajadzīgs,lai viņi varētu izbaudīt dzīvi pilnībā. ( tas tā, ārpus medicīniskā viedokļa, jo medicīnas joma nav mana stiprā puse)
Jā, fiziski ir iespējams tāds staāvoklis. Patiesībā dīvaini, jo tieši vakar mans brālis ierunājās par šo tēmu, un tā kā mana māte ir izbijis mediķis, tad viņa mums paskaidroja, ka ir tāda slimība, kad cilvēks nejūt pilnīgi nekādas emocijas. Es tikai aizmirsu kā šo slimību sauc.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.04.2010 07:50

Emocijas ir vajadzīgas, lai spētu izdzīvot situācijā, kad pilnīgi loģisks un racionāls spriedums nav iespējams. Pie tam lielākā daļa situāciju, kad ir jālemj, ir tādas, ka nav laika apsvērt visus cēloņus, sekas, to, kas ietekmē, ietekmēs utt. Lēmums ir jāpieņem uzreiz. Tad nāk talkā emocijas.
Pēc pēdējiem pētījumiem (jaunākā "Ilustrētā Zinātne", šķiet) cilvēki labākā risinājuma meklējumos kļūdās daudz mazāk, ja sarežģītās situācijās paļaujas uz intuīciju, emocijām vai vēl kā lai to nosauc, nevis racionāli cenšas atrast labāko variantu.
Vārdu sakot - "domāt ar sirdi" lielākajā daļā grūto un sarežģīto dzīves problēmu kopumā ir vērtīgāk, nekā "Domāt ar galvu". Runa nav par vienkāršām lietām, kad tiešām ir jādomā ar galvu.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 07.04.2010 08:16

Es neteiktu, ka viņas <ir nepieciešamas>. Drīzāk viņas vienkārši ir, patīk mums tas vai ne

Un ir viņas tāpēc, ka ir evolucionāri vecākas par racionālo prātu, kurš ir uzslāņojies virsū vēlāk. Un kas tad emocijas ir - lielākoties tā ir CNS reakcija uz kairinātājiem, kuri `patīk` vai `nepatīk`...

Es domāju, ka ne. Tieši šī iemesla dēļ, ka emocijas ir <vecākas> par loģiku un, attiecīgi, tās mūsos sēž dziļāk. Aizvākt loģiku ir daudz vieglāk...

Tas ir līdzīgi, kā ar datoru. Loģisko domāšanu var salīdzināt ar sarežģītu operētājsistēmu, kura ļauj veikt komplicētas funkcijas, kamēr emocijas varētu būt kaut kas līdzīgs BIOSam...

Man liekas, ka tas izklausās pēc apātijas, tomēr tas īsti neatbilst aprakstam, jo apātijas gadījumā cilvēkam vienkārši VISS ir pilnīgi vienalga, arī loģika

Nu jā, vesela rinda situāciju tiešām varētu būt tādas, kur labākais risinājums ar loģikas palīdzību būtu jāmeklē bezgalīgi ilgi, kā rezultātā cilvēks vienkārši <uzkārtos>. Tad nu tiešām emocijas ir līdzeklis, kas ļauj lēmumu pieņemt saprātīgā laikā.

Šitam es tomēr nepiekrītu, emocijas noteikti nevajag pilnībā ignorēt, tomēr paļauties tikai uz tām lēmumu pieņemšanā - ēmm, ātri vien iebrauksim auzās

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.04.2010 08:31

Tas jau arī ir domāts tikai tiem gadījumiem, kad nekādi nav iespējams visu loģiski izrisināt. Citiem gadījumiem, protams, nē. Kļūda gan vienā, gan otrā gadījumā tāpat sanāk gauži liela, bet pareizs risinājums vidēji sanāk virs 60%, ja sarežģītos gadījumos paļaujas uz emocijām. Ja uz loģiku - krietni zem 40%. Kaut kā tā. Procentus īsti no galvas neatceros, bet atšķirība bija milzīga.
Bet runa ir tiešām tikai par kaut ko tādu, kad cilvēks staigā no viena kakta otrā, lauza rokas un murmina "ko lai tagad dara?" Vai - bars cilvēku tā dara.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 07.04.2010 08:58

Tas pie nosacījuma, ja visi eksperimenta cilvēki ir vienlīdz spēcīgi loģikā?

Un tomēr, es pieturos pie viedokļa, ka kopš laikiem, kad cilvēki (vadība) sāka censties pieņemt loģiski pamatotus, nevis intuitīvus lēmumus, to kvalitāte principā ir palielinājusies

Hehe, šajā gadījumā jautājums pat varētu būt ne tik daudz par emocijām vai loģiku, cik par to, ka jebkāds, kaut arī slikts lēmums, jebkurā gadījumā ir labāks par nekādu lēmumu (© nodaļas komandiera rokasgrāmata )...

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 07.04.2010 11:01

Emocijām ir vēl vismaz viena funkcija - komunikatīvā. Visām sabiedrībām (ja vien tās nav organizētas tieši bioķīmiski) ir nepieciešams līdzeklis, kā indivīds var padarīt savas sajūtas zināmas pārējiem. Emocijas un to izpausmes ir tieši tas. Indivīds kaut ko jūt un to kaut kā izrāda - starp citu viņš nemaz nevēlas citiem kaut ko apzināti paziņot! - bet citi (vai nu empātiski, vai par tādu darbību uzkrājuši individuālas zināšanas) reaģē.
Cilvēku sabiedrība nav izņēmums.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.04.2010 11:47

Nē, Miervaldi, pie nosacījuma, ka viņi sēž kā biroja sēdē un spriež, ko tagad darīt, teiksim, ar valsts krīzi.
Tur var nosēdināt bezmaz jebkurus cilvēkus - tāpat loģisku un viennozīmīgu risinājumu nedabūsi. Vai arī - ir vairāki iespējamie risinājumi, bet neviens nevar pateikt, kurš beigu beigās būs labāks vai sliktāks.

Paņem "Ilustrēto Zinātni" un izlasi visu rakstu! es nevaru to īstumā labi pārstāstīt.

Iesūtīja: Hermaine ; laiks: 07.04.2010 20:22

Varu piebilst vien to, ka lasīju tieši šo pašu minētu IZ rakstu, bet būtībā, manuprāt, ka tas nedaudz konfliktē ar vienu numuru iepriekš publicēto rakstu, kurā bija aprakstīts par jauniem pētījumiem smadzeņu darbībā. Ideja tāda - apziņā cilvēks sekundes laikā spēj domāt jeb apstrādāt (velkot paralēlas ar datoru) apmēram 60 - 100 MB apjomā, bet zemapziņā šis skaitlis sniegtos pāri Giga vai Tera baitiem (precīzi nepateikšu, nav attiecīgie numuri pie rokas).

Tātad, izvirzīju sev hipotēzi:

=>
intuīcija = domāšana zemapziņā.

Un, ja pieņamam, ka mums atmiņā ir gana daudz pieredzes un faktu, tad jebkura lēmuma izlemšanai pietiek ar intuitīvo domāšanu + loģiskie spriedumi (jeb domāšana apziņas + zemapziņas līmenī).

Bet problēma ir un paliek bijusī - kur tad šeit vajadzīgas emocijas? Kurā brīdī lēmuma pieņemšanā tās ir noteicošās? Un pie tam tas, šķiet, amerikāņu pētījums (ja pareizi atceros) man neliekas diez ko ticams. Kaut vai tā pati pētījumu metode - labākā mašīna skaitās tā, kurai ir visvairāk pozitīvo atzinumu, bet, piemēram, es, ja man būtu jāizvēlās, vērtētu svērtos "labuma" koeficientus - t.i. es personīgi nemeklētu mašīnu ar vislielāko "labumu" skaitu, bet gan ar svarīgākajiem labumiem - lai tā būtu jauna, lēti uzturama, ērta, un man būtu pie kājas, vai tajā ir kafijas turētājs vai nav. Tā kā vairāk vai mazāk šādi socioloģiski pētījumi ir un paliek subjektīvi, tad uz šādiem pētījumiem nedrīkst 100% paļauties. Drīzāk piekrītu Miervaldim Gotiņam - "Un tomēr, es pieturos pie viedokļa, ka kopš laikiem, kad cilvēki (vadība) sāka censties pieņemt loģiski pamatotus, nevis intuitīvus lēmumus, to kvalitāte principā ir palielinājusies"

Njā, echo komentārs rosina jaunus jautājumus pārdomām - vai emociju zaudēšanas gadījumā mēs būtu sociāli nepilnvērtīgi - tātad skarbā sugas izlase nepieļautu šāda indivīda pēctecību?

Un jautājums joprojām tas pats - ja vesels cilvēks (bez iedzimtām slimībām) norobežojas no visa veida emocijām, vai šādā gadījumā ir iespējams panākt garīgi stabilu stāvokli? Vai arī tas jau saistās ar plānprātību?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.04.2010 20:52

Emocijas lēmumu pieņemšanā kļūst svarīgas tad, kad ir par daudz datu. Kad ar loģiku un racionāliem spriedumiem vairs nevar tikt galā. Kad ir par daudz nezināmo, kas noteikti ietekmēs rezultātu.
Vai tad intuīcija ir domāšana zemapziņā?
Nošaubījos un paņēmu vārdnīcu.
Intuīcija ir 1. nojauta, izjūta, kuras pamatā ir neapzināta pieredze. 2. izziņas forma, kurā loģiski sakārtotu slēdzienu veidā ir tieša jutekliska vai intelektuālā apjausma.

Man sanāk, ka tas kaut kā nav savienojams ar loģiku. Intuīcija nav domāšana ne šāda, ne tāda.

Bet es atbalstu Amerikas indiāņus, kas par bālģīmjiem teica - jocīga tauta! Viņi saka, ka domā ar galvu! Mēs domājam ar sirdi.

"vai emociju zaudēšanas gadījumā mēs būtu sociāli nepilnvērtīgi - tātad skarbā sugas izlase nepieļautu šāda indivīda pēctecību?" Izskatās, ka tieši tā arī ir, citādi bezemociju cilvēki būtu sastopami vairāk, nekā medicīnas reģistri uzrāda. Bet viņi nav sastopami vairumā. No tā es secinu, ka emocijas ir dabiska cilvēka un, vispār, dzīvnieku ar puslīdz attīstītu nervu sistēmu kā lai saka - psihes sastāvdaļa (tā noteikti nav pareizi teikts, bet es ceru, ka sapratāt, ko domāju).
Pat dažu veidu zivis, izrādās, ir emocionālas - spēj izrādīt patiku, spēj dusmoties. Ar zivs intelektu pietiek, lai būtu emocijas.

Vēl ir tāda lieta, ka dažādas emocijas gluži tieši ietekmē organisma ķīmisko sastāvu. Kurš nezina, ka satraukumā, dusmās, u.rml. izdalās papildus adrenalīns? Un tas ir vajadzīgs tajās situācijās, uz ko reaģējam ar dusmām.

Iesūtīja: Hermaine ; laiks: 07.04.2010 21:35

Kā jau minēju iepriekš - tā ir mana subjektīvi izvirzītā hipotēze - pilnīgi noteikti vārdnīcās nekā tāda nebūs.
Manuprāt, gan 1. punkts lieliski apstprina manu pieņēmumu - neapzināta pieredze - tā jau arī ir neapzināta datu apstrāde zemazpiņā jeb domāšana. Tādā gadījumā jāsāk prātot, ko tad īsti nozīmē vārds "domāt". Varu tikai piedāvāt savu variantu:
Domāšana - datu/informācijas/saņemto kairinājumu apstrāde smadzenēs.

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 07.04.2010 21:54

Manuprāt, cilvēks nav cilvēks bez emocijām.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 08.04.2010 08:32

Man jau liekas, ka cilvēks bez emocijām principā nav iespējams, atšķirībā no cilvēka bez domāšanas.

Kā jau rakstīju iepriekš - par lēmumu pieņēmējiem tomēr cilvēki cenšas izvēlēties racionāli domājošus, KOMPETENTUS cilvēkus, nevis tos, kas ir emocionālāki. Līdz ar to, lēmumu pieņemšanā primārā tomēr ir racionālā domāšana, un emocijas tikai pēc tam.

Manā skatījumā, emocijas ir padomdevējs tad, kad ir jāizvēlas labākā no 2 alternatīvām. Piemēram - lēmums iepirkt nepieciešamo pārtiku, nevis vizināties karuseļos, ir racionālā saprāta diktēts un, pie resursu deficīta, absolūti pareizs. Savukārt, lēmumu par to, vai pirkt baltmaizi, rupjmaizi, tādu gaļu vai šitādu gaļu pie vienādas cenas un citiem ieejas datiem cilvēks pieņem emocionāli, pamatojoties uz to, kas viņam labāk garšo

Lai vēl iemestu akmeni emocionālistu dārziņā, pieminēšu linča tiesu. Linča tiesa ir tipisks piemērs par to, kas notiek, ja cilvēki sāk pieņemt lēmumus, vadoties primāri no emocijām, nevis no saprāta...

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 08.04.2010 08:41

Tam, ko nupat uzrakstīja Miervaldis, es piekrītu par visiem 100%. Ja visos nosauktajos gadījumos kāds sadomātu rīkoties tikai emociju vadīts, viņu pilnīgi noteikti uzskatītu par nepieskaitāmu.
Runa jau nav par tādiem vienkāršiem gadījumiem. Ko es visu laiku mēģinu paskaidrot, bet kaut kā neizdodas.

Hermaine, es īsti nezinu, kā ir ar jēdzienu definīcijām, bet man nez kāpēc ir aizdomas, ka zemapziņas darbošanās netiek uzskatīta par domāšanu. Cilvēki domā apziņas stāvoklī. Bet, kā jau teicu, nekādi neesmu kompetenta psiholoģijā un tās dažādajos novirzienos.

Iesūtīja: Hermaine ; laiks: 08.04.2010 15:40

Miervaldim 100% piekrītu.

Roviela - nav jau svarīgi, kas tiek vai netiek uzskatīts, svarīgi ir tas, kas tas pēc būtības ir, vai ne tā? Un tieši tāpēc, lai kaut ko saprastu, ir jāsāk ar definīciju, kas šajā gadījumā kalpotu par izejas aksiomu, uz kuru tad arī varētu būvēt tālākos priekšstatus. Protams, gribētos dzirdēt arī kāda profesionāla psihologa viedokli, bet tā kā izskatās, ka tādu šeit nav, tad jātiek būs vien galā pašu spēkiem. Varu piebilst vien to, ka arī man kā fiziķei akadēmiskā psiholoģija ir visai tāls lauciņš, taču amatieriskā līmenī mēģinu tai pieiet ar racionālu domāšanas veidu. Galu galā phisoloģija jau to vien nozīmē: psikhe - dvēsele, gars; logos - mācība. Un gribētu teikt, ka tā kā mums ikvienam ir sava personīgā apziņa vai dvēsele, vai nu sauciet savas esības apzināšanās parādību kā gribiet, tad mums jau katram ir savs ideālais eksperimentēšanas instruments, kura izprašanai pietiek vienīgi ar savām smadzenēm. Tā kā sakarīgus secinājumus, manuprāt, var mierīgi izdarīt arī bez kādām ūberām zināšanām psiholoģijā.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 08.04.2010 15:57

Ja mēs runājam par domāšanu, tad domāšana imho ir smadzeņu darbības rezultāts, pie kam tas ne obligāti ir apzināts, kā liekas pirmajā tuvinājumā. Mums taču visiem gadās aizsapņoties vai aizdomāties par lietām, kuras tobrīd nav aktuālas vai vitāli svarīgas, un tad mēs sevi pieķeram - pag, ne jau par to tagad ir jādomā! Tas, manuprāt, liecina par to, domāšana ir NE TIKAI apzināta darbība, bet arī neapzināta, ko vēl vairāk pierāda dažādu psihisko slimību izpausmes (kas cilvēks nespēj kontrolēt savu <izkliedēto apziņas plūsmu> ).

Iesūtīja: Hermaine ; laiks: 11.04.2010 08:33

Varbūt, lai atgrieztos pie sākotnējās tēmas, tad nedaudz par to, kāpēc šāds jautājums.

Kā jau tas visiem noteikti ir labi zināms, dzīve ir tāda kāda tā ir, un ne vienmēr gadās tikai priecīgās un laimīgās emocijas. Ir brīži, kad diezgan daudz nākas tikt galā arī ar negatīvām emocijām. Un parasti tieši negatīvās emocijas ir tās, kas traucē sekmīgi tikt galā ar ikdienas darbiem, jo neviļus sāk šķist, ka darīt vispār neko negribas un galvā pārsvarā uzturas doma - tak lieciet mani vienreiz mierā. Tāpēc vismaz man personīgi efektīvākais variants šādos brīžos ir norobežoties no emocijām vispār - kad neko nejūti, tad smadzenes gluži kā datora procesors tiek atbrīvots no nevajadzīgiem procesiem un darbojas daudzkārt efektīvāk. Varu vienīgi piebilst, ka ļoti uzskatāms piemērs šādam gadījumam ir "Vējiem līdzi" galvenā varone Skārleta, kad viņa no pilsētas atgriezās savu vecāku mājās un redzēja, ka tur viss ir izpostīts. Vienīgā iespēja, kā viņa tika galā, bija viņas "burvju" vārdiņi - "Par to es tagad nedrīkstu domāt. Domāšu par to vēlāk."

Taču kur sākas šī robeža, kad ir vēlams norobežoties no emocijām, lai varētu pats sevi savākt, un kur ir robeža, kad emociju trūkums sāk izraisīt tādu kā psiholoģisku pataloģiju? Un vai vispār ir iespējams norobežoties no emocijām tik tālu - panākt tādu smadzeņu darbības efektivitāti, un tomēr būt reizē arī garīgā līdzsvarā?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 11.04.2010 20:52

Vispār to var izdarīt. Lielas bēdas vieglāk pārdzīvot, darot kaut ko citu, nevis sēžot un bēdājoties. Tā nav nedomāšana par bēdām, bet gan domāšana par kaut ko citu, un, galvenais - rīkošanās, nevis tikai domāšana.
Var norobežoties vēl vairāk, bet jāatceras, ka cilvēka organisms to īpaši nepiedod. Neizdzīvotas emocijas nolien zemapziņā un turpina grauzt. Galvenokārt visādi aizvainojumi u.tml., arī bēdas. Un rezultāts var būt kāda no psihosomatiskajām saslimšanām, kuru tipiskākais piemērs ir kuņģa čūla. Vārdu sakot - tas ir paša izraisīts stress sev pašam, uz kuru organisms reaģēs.
Pilnībā norobežoties no emocijām gluži vienkārši nav veselīgi. Viss, kas notiek, ir jāizdzīvo un jāpārdzīvo līdz brīdim, kad, to atceroties, vairs nerodas nekādas īpašas emocijas. To var darīt arī tīšām. Kā zināms - "Ja vēlies kļūt par cilvēces ienaidnieku, piespied sevi katru dienu mīlēt cilvēkus". Tā tas patiešām ir. Tīši izsauktas emocijas pēc brīža ārkārtīgi efektīvi nokauj šīs pašas emocijas.
Psihologi to izmanto, piemēram, pārliekas greizsirdības ārstēšanai.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 17.04.2010 15:28

Gan loģiskā, apzinātā domāšana, gan emocijas un jūtas ir smadzeņu darbības rezultāts, līdz ar to saistītas lietas.

Loģiskā domāšana - lēmumu pieņemšana, kas nes vislielāko labumu konkrētajā situācijā.

Emocijas savukārt ietekmē lēmumus un darbību, liekot rīkoties tā, kā konkrētajā situācijā liekas tīkamāk, nedomājot, kādas būs sekas ilgākā laika periodā.

Gan loģiski domājot, gan pakļaujoties emocijām, lēmumi tiek pieņemti domājot par labumu, neviens tīšām negrib sev kaitēt. Tad kāpēc ir konflikts? Laikam tāpēc, ka emocijas liek vēlēties iegūt labumu ātrāk, uzreiz, kamēr loģiskā domāšana pārsvarā virzīta un lielāku labumu, ilgākā laika periodā.

Piemēram, ja kāds sadusmo, vieglāk ir pateikt ko rupju vai aizvainojošu, tādējādi pašam sajūtoties labāk, lai gan tas pasliktinās savstarpējās attiecības ilgākā laika periodā.

Tai pašā laikā emocijas ļauj izbaudīt dzīvi. Kāda jēga no racionāliem lēmumiem, kas nodrošina labu dzīvi, ja no tās nespēj gūt prieku?

Vai ir iespējams pieņemt lēmumus bez emocijām, tas atbilde ir vienkārša - jā. Ja vien lēmumi ir samērā vienkārši. Kā jau tika minēts, ja ir pārāk daudz datu vai arī to trūkst, citiem vārdiem sakot, loģisks lēmums ir neiespējams, tad palīgā nāk emocijas. Ja cilvēks uzzināt, kura izvēle nesīs vislielāko labumu ilgstošā laika periodā, viņš var izvēlēties to atbildi, kura patīk visvairāk. Turklāt intuīcija (loģiskā domāšana zemapziņā) arī izpaužas caur emocijām.

Vai cilvēks var pilnībā atbrīvoties no emocijām, grūti teikt. Cilvēka smadzenes un prāts joprojām ir visai pamatīga mīkla. Drīzāk jājautā, kam tas vajadzīgs?

Jebkurā gadījumā, pastāv dažādi cilvēki - citi ir vairāk emocionāli, citi mazāk. Savaldīgi cilvēki arī sarežģītās situācijās var neļaut emocijām ietekmēt savus lēmumus.

Emociju trūkums varētu būt patoloģisks tad, kad var nospriest ieroča gaili un nošaut cilvēku, nepaātrinoties sirdspukstiem.

Iesūtīja: Sarlote.... ; laiks: 17.04.2010 19:24

Manuprāt emocijas ir tādēļ,ka mēs vienkārši katru savas dzīves mirkli izdzīvojam emocionāli. nesen kautkur lasīju par emocijām. Arī ja mēs uzzinot kādu jaunumus pasakam "man ir vienalga" arī tad mums ir emocijas tikai vienaldzīgas. Katrs dzīves mirklis it kā iespaidojas uz mums. Līdzīgi kā mēs nevaram neklausīties ja mums kāds gandrīz bļauj ausī un reizē saka lai mēs neklausāmies. (Un tāpat arī ar skatīšanos.)Mēs vienkārši nevaram būt bez emocijām...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.04.2010 13:26

Vienkārši izsakoties, cilvēks, kuram nav racionālas domāšanas, bet ir tikai emocijas, pēc kurām vadoties tiek pieņemti lēmumi, ir pilnīgs psihs. Tas ir tips, kurš strīdā ir spējīgs nožņaugt māti, iedurt ar nazi kaimiņam, atbildot uz aizskarošāku piezīmi, un salauzt jums roku pēc tam, kad viņam uzsmaidījāt, kad šis bija nīgrā garastāvoklī.

No otras puses, radījums, kurš neizjūt emocijas vispār un ir viscaur racionāls, drīzāk ir pielīdzināms inteliģentam datoram, nevis cilvēkam. Tas būtu Elony minētais gadījums — ja man kļūst labāk, šim cilvēkam nomirstot, un man nekļūst sliktāk (nedraud menti, cietums), es viņu nošauju. Elementāri kā tirgū.

Visu vajag ar mēru, bet ne visiem tiek ar mēru.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 21.04.2010 15:08

Nu nav iespējams gadījums, kad cilvēkam ir TIKAI emocijas vai TIKAI racionālisms. Jeb, izķidājot Matiasa piemērus -
1. Lai strīdētos, vai izdomātu, ka par uzsmaidīšanu ir jāsalauž roka, cilvēkam ir nepieciešama zināma racionāla, cēloņseku domāšana Emocionāls cilvēks bez racionalitātes - tas drīzāk būtu kaut kas bezjēdzīgs, nekonsekvents radījums, kādus iespējams var novērot garīgās veselības traucējumu stacionāros vai Strugacku stāstā `Mazais cilvēkbērns` - būtne, kas principā nav spējīga apstrādāt secīgu cēloņseku informāciju.
2. Savas rīcības plānošana uz `labāk` vai `patīkamāk` bāzes neizbēgami ietver emocijas. Bezemociju cilvēks būs nevis tāds, kas mierīgi darīs pāri citiem, ja tādā veidā varēs gūt kādu labumu, bet gan tāds, kuram vienaldzīgas būs arī paša neērtības.

Es nedomāju, ka principā ir iespējams cilvēks, kura raksturojums `racionalitātes - emocionalitātes` skalā ir atbilst vienam no šiem ekstrēmiem. Realitātē visiem cilvēkiem piemīt abi šie parametri, tikai viens no viņiem parasti ir vairāk vai mazāk izteikts nekā otrs.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 21.04.2010 15:34

Labi, tātad cilvēki ir vai nu vairāk racionāli, vai vairāk emocionāli, jeb vienkāršāk - racionālie cilvēki un emocionālie cilvēki.

Vairums jau piekritīs, ka būt racionālam cilvēkam ir labāk, vieglāk pieņemt gudrus lēmumus, mazāk sastrādāt muļķības un tā tālāk.

Ironija tajā, ka cilvēki, kas cenšas domāt racionāli, apvalda un apspiež savas emocijas, neļauj sev gūt tūlītēju prieku, lai vēlāk sasniegtu kaut kādu mērķi. Būtībā apzināti dara sevi nelaimīgus.
Tikmēr emocionālie cilvēki nekavējas sevi iepriecināt, dzīvo kā pašiem tīk un parasti no tā kaut kā ciešs. (Teiksim, nedomājot paņēma 10 kredītus un tad uzsēdās uz poda )

Nez kāda vaina ir cilvēka emocijās, ka tās ir virzītas uz negatīvo un pārsvarā kaitē labu lēmumu pieņemšanai? Kāpēc nav tā, ka cilvēks izdara ko labu, emociju vadīts un tas nāk par labu gan viņam, gan apkārtējiem?

Iesūtīja: Hermaine ; laiks: 22.04.2010 20:25

Varētu teikt, ka "nelaime" tāda, ka racionālie cilvēki no savu emociju apspiešanas patiešām gūst prieku. Varbūt ne tūlītēji, bet, teiksim, vakarā apsēžoties un vēlreiz prātā pārliekot dienas notikumus, viņi secina, ka diena ir pavadīta ļoti labi un nekas nepatīkams nav savārīts - un tad ir labi. Tāpat īpašu baudījumu sagādā kādu loģisku un racionālu problēmu risināšana, pie kuras var mocītiem stundām ilgi, kamēr vai nu nonāk pie secinājuma, ka to nevar atrisināt, vai arī to atrisina. Tas viss sagādā baudījumu racionālam cilvēkam. Savukārt nelaimīgi viņi jūtas tieši tad, ja ļauj emocijām valdīt pār sevi. Emocionāliem tas ir citādāk - viņi vairāk cenšas izjust savu emociju gammu atšķirībā no racionāla cilvēka, kas cenšas izzināt savu prātu.

Nez, reizēm jau labi domātas emocijas ir neatsveramas un tās tik tiešām ir virzītas tikai un vienīgi uz pozitīvo un dara labu gan pašam indivīdam, gan apkārtējiem. Kaut vai vienkāršs smaids, sasveicinoties ar saviem paziņām. Uzreiz taču diena liekas priecīgāka, ja sastopam pazīstamus cilvēkus ar smaidīgām sejām (kas ir tīri emocionāla izpausme) nevis pelēkos drūmekļus ar tikpat drūmu "Labrīt!"

Njā, bet, ja ar "pārsvarā kaitē labu lēmumu pieņemšanai" bija domāts tas pats, kas "vieglprātība", tad šajā nozīmē emocijas pilnīgi noteikti traucē, it sevišķi finansiālos jautājumos.