"Vienradzītes pasaule ATD", Personāžu apraksti Opcijas

[Sindra]

Lūdzu te ievietot savus personāžu aprakstus.

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Urdrunir]

Svašbaklers, kas aptuveni nozīmētu "karstgalvīgs dauzonis ar zināmu šarmu". Tā ir tā prestižklase.

[Inx]

un kas viņam par fīčām iraid...? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

[Romija]

...un sēdēja, sēdēja, sēdēja... vai nu vajag nākamo maiņu vai arī rītu. Man vienai garlaicīgi tur tā sēdēt. Un dubultpostot arī negribās!

[Sindra]

Jā... es vainīga....
Bet man liek daudz strādāt un nav laika padomāt
(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

Bet nu solos laboties (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Romija]

Ir jau labi, vienkārši savādāk nevar saprast, vai pašiem kaut ko darīt, vai tomēr nakts paies mierīgi! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Romija]

Vai mēs paši varam izdomāt apkārtni? Vai arī būs apraksts? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Sindra]

Principaa juus varat pashi komenteet ko redzat un darat. Jo redz kaa iznaak, ka grupas elfiem taa ir dzimtaa pilseeta, taa ka es ljoti palajujos uz vinjie, ka vinji zinaas kur aizvest paareejos un ko tiem paraadiit.

Pilseeta ir mezjaa, maajas ir kokos, bet ir arii uz zemes. Viss ir zalsjs, ziedoshss, pilseetas viduu ir ljoti saista struuklaka.

[Sindra]

Un kur gan burvji ar skraju bumbaam un teleportiem?
Vai tieshaam jums speele liekas tik neinteresanta un neiedvesmojosha?

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

[Roviela]

Farliner vakar žēlojās, ka neesot ticis pie datora, bet Inx vispār ir no visām spēlēm pazudis... Varbūt, viņam pašlaik nav noskaņojuma? Bet tad arī tomēr varēja to pateikt, ne? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/getlost.gif)

[Sindra]

Nu Inx jau man ir teicis, ka neesot shobriid iedvesmas.
Gan jau atnaaks Inxam iedvesma (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Gaidam Inxa iedvesmu....

[Romija]

Es ceru, ka mēs drīkstam neaktīvos spēlētājus mazliet izmantot. Ne jau tādas svarīgas lietas, bet, piemēram, sekošanu utt, ja tas loģiski sanāk. Savādāk lēni iet.

[Sindra]

Njaa droshi!

Juus driikstas visu ko vien veelaties (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
Man ar nepatiik, ka baigi leeni saak vilkties...

[Romija]

Nu tad es atļaujos pieņemt, ka Fēsa var piecelties un seko uz ēdamzāli. Viņai taču arī vajadzētu būt izsalkušai.

Atļauju arī lekciju laikā izmantot manu tēlu, ja ir vajadzība. Sali nedusmosies (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

[novemberunge]

Jūs droši variet bīdīt manu tēlu, jo es itin bieži braucu uz laukiem un tur netieku pie neta. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Fēsa arī nedusmosies.

[Sindra]

Yeee!
Mees esam kljuvushi par speeli ar vislielāko postu skaitu!!!!

Paldies jums!
Un ceru, ka vienradziishi veel ilgi turpinaasies!!!

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif)

[Sindra]

Pēc daudzu spēlētāju lūgumu, nolēmu šeit ievietot ainas, kuras atsevišķi spēlētāji ir izspēlējuši individuāli un tās nebija pieejamas TD pavedienā, lai nerastos metageims.

Nu es ceru, ka šo tekstu ievietošana arī šobrīd neradīs metageima problēmas. Tā, ka lasiet, uzziniet, bet neizmantojiet pret pasauli.

Pasaule var sadusmoties (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Aina 1.
Sali un Tandii

Tandii izved Sali no pils nepasakot nevienu vārdu. Iziet pa vārtiem, tad apstājas un paskatās Sali acīs.

- Tajā krūmā ir Fēsas putns. Droši vien, ka viņu var apārstēt. Iespējams, ka nakāmreiz Tu mani satiksi tikai kopā ar Seretu. Mani nevajag glābt un man nevajag palīdzēt! Sargajiet paši sevi. Es savu izvēli izdarīju. Izpildiet dievietes uzdevumu! Un pieskatiet rūpīgāk Fēsu, viņa ir pārāk neapdomīga. Es vēl mazliet varu izbaudīt Tavu sabiedrību. Ceru, ka Tu pārāk nesteidzies atpakaļ. –

Sali nebūt nesteidzās atpakaļ.
"Labprāt," viņa nedaudz samulsusi nolaida acis. "Ar noteikumu, ka jūs man neko ļaunu neizdarīsiet," Sali atcerējās Fēsu un noskurinājās.

- Ļaunu? Kas Tavā izpratnē ir ļauns? Vai tad Tu neesi gatava upurēt visu tikai dažu iedomātu ideālu vārdā? Vēl nesen taču biji ar mieru nez ko darīt, lai Fēsa atlabtu. Man tas dārgi maksās. Bez tam Fēsa gribēja, lai es viņu aizvedu un palieku ar viņu kopā... Vai Tevi tas nesatrauc?

Tandii apsēdās zālē un noglāstīja to ar roku, it kā izbaudīdams tās dzīvīgumu..

"Fēsa samaksāja. Viņa samaksāja par savu neapdomību. Jā, es jutos vainīga. Tieši dēļ tevis mūsu starpā radās nesaprašanās. Varbūt tāpēc viņa aizgāja. Es nezinu. Bet jā, vainas apziņa man liek darīt daudz ko..." viņa pieklusa.

"Tu viņu aizved?", Sali pēkšņi saprata. "Jūs...?" kaut kas salts iegūla sirdī. "Vai tāpēc viņa aizgāja? Vai tāpēc ar viņu notika..." Sali sāka uztraukties. Viņas elpa paātrinājās.

Pāris reizes dziļi ieelpojusi, viņa notupās netālu vietai, kur Tandii glāstīja zāli. "Skaista, vai ne? Tāda dzīva... Kā to bija jāsaprot, ka tev tas dārgi maksās?"

Viņš rūgti pasmaidīja.
- Viņa satika Seretu. Es arī par to samaksaju. Serets uzzināja par manu nelojalitāti. Viņš gan arī pirms tam zināja, bet neskatoties uz to viņš atvēlēja man pievienoties viņam. Šobrīd ir daudz sliktāk. Ja nebūtu Tevis es diez vai šo rītu sagaidītu. -

Tandii pieklusa.

- Klau, Sali! Es nevaru Tev izstāstīt visu. Tā es zaudētu daļu no savas pievilcības - viņš pasmaidīja

- Dieviete man bija apsolījusi izpildīt manu vēlēšanos. Viņa zin, ka es no Sereta tagad prom netikšu. Viņas pakalpojums bija mana iespēja, bet tagad tam vairs nav nozīmes. Tu man lūdzi un es izpildīju. -

Sali mēmi raudzījās Tandii. Tas bija tik skaisti. Un reizē skumji. Lai arī viņa zināja, ka Tandii skaitās viņas ienaidnieks, tomēr sajuta žēlumu.

"Paldies," viņa klusi teica. "Kā gan es varu tev atlīdzināt? Un kā es tev palīdzēju sagaidīt rītu?" viņu tas interesēja. Viņa gribēja zināt vairāk.

"Tu man nesavtīgi palīdzēji. Vai tiešām nav nekā tāda, ko varētu darīt?" Sali pēkšņi sajutās tik gatava palīdzēt.

- Rītu? Ar to, ka biji tik skaista, ka uzticējies man, ka vienkārši biji. Es biju tādā vieta, kurā ceru, ka nekad nenokļūsi. Ja man kaut kur nepatīk es spēju sevi it kā pārcelt citur. Tiesa tas gan neatbrīvo no nepatīkamajām sajūtām un no tā ka fiziski tomēr palieku tajā vietā. Tādēļ mana maģija shorīt nestrādā. Laikam jau vēl ilgi nestrādās. Tā, ka pieskatiet Fēsu. Un nesaki viņai, ka viņa man neinteresē. -

Viņš nopūtās.

- Es laikam par daudz runāju. Zini... es šobrīd arī šeit atrodos tikai daļēji... drīz mana maģija izsīks pavisam. Tad es vairs nevarēšu atnākt uz Taviem saucieniem. –

"Fēsa, viņa ir vieglprātīga. Šķiet, ka viņa pati tagad sapratīs, ko ir izdarījusi," Sali nopūtās. Bet sirdī tomēr bija silti. Tātad Tandii neinteresēja elfa, bet gan viņa.

"Zini," Sali ieskatījās Tandii acīs. "Tev ir tik skaistas acis, bet tā taču nav viņu īstā krāsa, vai ne? Neviena laba radība nepiedzimst ar tādām acīm. Un tomēr skaisti. Tāpēc es izvēlējos tumši sarkanu kleitu," viņa nedaudz nosarka. Bet gribējās to izstāstīt. "Deja bija brīnišķīga, paldies! Arī ūdensroze," Sali pavirpināja pirkstos ziedu. Tā vidus tik skaisti sarkani mirdzēja. "Bet vai tā bija tava izvēle pievienoties Seretam? Tu neesi ļauns."

Man senčos ir dēmons. Man pieklājas būt ļaunam. Un mana sirdsapziņa nav pilnīgi tīra. Valdnieka meita vēl joprojām ir sagūstīta. - viņš ar galvu pamāja pils virzienā.

Viņš norādīja uz ūdensrozes sarkano vidu noteica:

- Tās ir manas asinis, kas to atdzīvināja. Ja Tev kādreiz pietrūkst spēka un veselības, tas jebkuru ūdeni padarīs par maģisku dziru, kura atjaunos spēkus. Ielej ziedā ūdeni un izdzer to. Diemžēl tikai vienu reizi. Pēc tam tas novītīs. Un tas nepalīdzēs, ja būsi tik tuvu nāvei kā Fēsa šorīt bija.

Par Seretu gan nerunāsim. Esmu tā jau pārāk viņu sadusmojis. Šobrīd sadusmot viņu vēl, nozīmētu manu nāvi. Gan jau ar laiku visu uzzināsi, ja paveiksies. –

"Paldies," viņa noteica. "Par ziedu. Un par visu pārējo."

Viņa pabprāt vēl sēdētu un runātu. Ne jau uzdevuma dēļ, ne jau citu, bet sevis dēļ. Izrādījās, ka Tandii ir tik necerēti labsirdīgs.

"Vai tas nozīmē, ka es tevi vairs neredzēšu?" Sali pēkšņi jautāja. Brīdis bija pārāk skaists, lai tas tik ātri beigtos.

Es nezinu.. Droši vien, ka satiksi. Tikai iespējams, es varētu būt ļauns. Serets noteikti vēlēsies apliecinājumus manai lojalitātei. Es vēl kādu brītiņu būšu tepat Tev blakus. Bet mani spēki sāk izsīkt. Tik bālu es sevi sen neesmu redzējis.. - Viņš uzsmaidīja Sali un pieliecās viņai tuvāk, ieskatījās viņai acīs un ar roku noglāstīja viņas vaigu. Tad vēl tuvāk un ja Sali nepretojas, viņš viņu atgāž zālītē un noskūpsta.

Bet vai nav nekādu iespēju tikt no Sereta vaļā. Es redzu tavās acīs, tu mīli dzīvību. Es redzu, kā tu noglāsti zāli. Vai nebūtu jaukāk dzīvot bez viņa. Nepierādot nevienam neko?"

Sali nepretojās. Bija tik patīkami. Tas bija tas, ko viņa nekad nesagaidīja sapņa beigās. Bet šobrīd tik labi iederējās. Sali atbildēja Tandii skūpstam, censdamās to padarīt pēc iespējas ilgāku.

- Serets? Juus taču viņu iznīcināsiet! Es Tev uzticos! -

Tandii seja bija pretī Sali sejai un viņš viņai čukstēja ausī, tad atkal pieskārās lūpām.

- Nu par visām tām reizēm sapnī, ja? - viņa lūpas bija tik siltas, neskatoties uz pavisam neveselīgo ādas krāsu, kura palika arvien, arvien bālāka...

Mēs darīsim, kas ir mūsu spēkos," atbildēja Sali, kad skūpsts bija beidzies. "Es apsolu," viņa noteica, ieskatījās Tandii acīs un ar plaukstām satvēra viņa seju. Tas bija tik jauki, šķita, ka tā varētu pavadīt veselu mūžību. Un tad vēl vienu. Un vēl.

Sali redzēja, ka Tandii kļūst arvien bālāks.
"Tu izskaties noguris," viņa teica. "Saudzē sevi," un viņa noskūpstīja Tandii.

Man laiks atgriezties realitātē. Esmu Tev patiešām pateicīgs! -

Viņš pazuda. Sali bija palikusi viena. Viņa tikai ievēroja, ka no vārtu malas kāds sargs uz viņu pētoši skatījās un par visām varēm centās slēpties, kas gan viņam nemaz lāga nesanāca.

Sali samulsusi paskatījās apkārt. Cik žēl, ka Tandii bija jādodas prom.

Ieraudzījusi sargu, Sali pasmaidīja. Bija laikam jādodas atpakaļ. Tandii bija teicis, ka viņš patiesībā te nav. Pat ja tas bija tikai Tandii tēls, bija patīkami apzināties, ka viņš ar viņu runājis un tik jauki pavadījis laiku. Sali noglauda zāli un ieelpoja svaigo gaisu. Tāda dzīva un jauka. Viņa piecēlās, lai dotos atpakaļ uz pili.


Aina 2.
Sali un Mona

"Vai mēs tūlīt dodamies ceļā? Uz ūdenskritumu", Sali bija satraukta. Šķita, ka viņa kaut ko grib teikt, bet nevar izdomāt, kā labāk prasīt.

"Tā kā sākumā runājām - uz ūdenskritumu," Mona apstiprināja.
"Vai uzzināji ko tādu, ka mums ir vispirms jāiet kur citur?" viņa kļuva ziņkārīga.
"Ja tā, tad saki, neviens ceļš jau nav akmenī cirsts. Tāpat kā šurp gājām. Bet kur taisījāmies?

"Redzi, man bija saruna ar Tandii," Sali uzsāka. "Un tad vēl zvaigžņu pētnieks..." viņa nedaudz saminstinājās, jo nezināja, kā labāk izstāstīt, no kura gala sākt.
"Mēnesstara smailē tiek piepildītas viskvēlākās ilgas. Man šķiet, ka tagad būtu īstais brīdis to izmantot. Tandii manis dēļ izmantoja vienīgo iespēju pašam izglābties. Un tagad viss, ko es gribu, ir viņam atdarīt ar to pašu. Es gribu viņam palīdzēt. Bet tad man jādodas uz Mēnesstara smaili. Tas ir pavisam uz otru pusi."

"Jā, es arī tā sapratu," Mona atbildēja.
"Zini, es domāju, ka Tev ir taisnība - viņš vispār ieradās tikai Tevis dēļ," runājot Mona neskatījās uz Sali, "ka Tevis dēļ viņš lūdza Vienradzīti."
"Ja zvaigžņu vīram ir taisnība, tad viņam draud briesmas, kamēr viņš ir tumsas varā." Kaut jau nebūtu par vēlu! Mona nodomāja, bet skaļi neteica.
"Ja kāds vispār var izraut viņu no turienes, tad es nezinu nevienu citu kā tevi. Un kopējai lietai tas būtu tikai par labu - tagad viņš vēl ir mūsu ienaidnieks, bet pēc tam Serets paliktu viens pats. Viens, bez palīgiem."
"Tu domā iet uz Mēnesstara smaili? Tas nav tālu, ceļš nav neizejams, es papētīju kartes. Tikai es domāju, ka Tev nebūtu jāiet vienai."

"Tieši tāpēc es prasu padomu. Un lūdzu ceļabiedrus. Bet, ja uzskatiet, ka tas nav pareizais ceļš, tad iespējams iešu viena," viņa paskatījās uz Monu.

"Un es negribu lūgt viņa atbrīvošanu. Es gribu lūgt Sereta iznīcināšanu. Ja viens pats Tandii būs brīvs, tas vēl neko nenozīmēs. Pasaule ir briesmās, Tandii arī."

"Tad pastāstīsim pārējiem arī, es domāju, ka vajadzētu iet uz Mēnesstara smaili. Bet vai ar Sereta iznīcināšanu Tandii kļūs brīvs? Tu esi pārliecināta? Un esi pārliecināta, ka tā ir Tava karstākā vēlēšanās? Tu atceries, kā teica zvaigžņu vīrs - radījums domā, ka kvēlākās ilgas nav materiālas lietas? Vai Sereta iznīcināšana nav pārāk materiāla?"

"Nē, kāpēc lai tā būtu materiāla? Tā ir arī visu pārējo atbrīvošana no šāda ļauna spēka. Un kāpēc lai Tandii nekļūtu brīvs? Man šķiet, ka nekas cits viņu neierobežo, vien tas, ka viņš ir piekritis sadarboties ar Seretu. Un viņš pats man tā teica," Sali atkal nolaida acis.
"Jā, es gribu viņu atkal redzēt, būt ar viņu, dejot, bet lai viņs arī ir laimīgs, savādāk tas neko nenozīmē. Un, lai miers ir apkārt, bet, ja Serets paliks dzīvs, agrāk vai vēlāk viņš gribēs atriebties. Varbūt tas izklausās muļķīgi, varbūt nē, bet mana sirds grib mēģināt. Tā ir mūsu abu vēlēšanās. Arī viņš man to lūdza! Ko gan mēs varam zaudēt? Tikai laiku..."

"Ja arī viņš tā domā, tad kas vēl ko šaubīties? Jāmēģina! Iesim, izstāstīsim citiem arī, labi? No manis vien nav atkarīgs, vai mēs iesim uz smaili, tas ir, jāsim, es redzēju mums paredzētos zirgus. Apsolu, ka, ja pārējie turp iet negribēs, tad iesim divas vien."

"Paldies," Sali uzsmaidīja Monai. "Tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs. iesim gan."

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.05.2005 21:36

[Sindra]

Aina 3

Pondo un nimfa

Pondo turpina doties tālāk pa tuneli un pēc kāda brīža, pa taisno eju bija jāiet kādas piecas minūtes, Pondo nonāk telpā, no kuras paveras vēl 3 arkas. Katrā no tajām ir redzams vel kāds tunelis priekšā.. Līdzīgs tam pa kuru Pondo atnāca.

Pārējo ceļa biedru socializēšanos aiz muguras dzirdēt vairāk nevar.

Pondo brīdi pasvārstās un dodas pa kreiso eju, to, kas tuvāka sirdij.

Pēc brīža gājiena nonāk apaļā telpā, kurā ir ļoti interesants balkonveidīgs otrais stāvs. No šīs telpas tālāk ved viena zilgani mirguļojoša arka.

Tā kā neizskatās, ka balkonā būtu ieejas cietuma cellēs, tad Pondo dodas tālāk. Pondo šobrīd neiteresē, vai viņš atradīs ceļu atpakaļ. Daudz svarīgāk ir, vai Pondo atradīs princesi.

Pondo dodas pa arku tālāk un pēc kāda brīža gājiena viņš nonāk pie telpas. Tā ir balta kā no marmora veidota. Lielas, augstas kolonnas, kāpnes, pa kuraam var uzkāpt līdz paaugstinājumam uz kura stāv gulta, galds un krēsli. Telpas vidū ir liels baseins. Uz baseina malas sēž meitene. Vinjai ir diezgan "trūcīgs" balts, ļoti skaists apģērbs. Viņa sēž un ar kājām kūļā ūdeni. Viņai ir spilgti zaļi mati un ļoti bāla, gandrīz balta āda.

- Vai kungs! Jums gan te nevajadzēja nākt! - nimfa ļoti sabīstas, kad ierauga Pondo un Čopu.

"Piedodiet, kundze! Es patiešām nezināju, ka te ir jūsu guļamistaba. Es tad došos. Ja vien... Ja vien jūs nevarētu man pateikt kur te ir princese Meilīne. Esmu atnācis viņu glābt no lorda Sereta. Man būtu labāk paticis viņu izglābt no pūķa, bet neko darīt!" sarunājās Pondo.

- Šis ir cietums, nevis guļamistaba. Es patiešām nezinu, kur ir Meilīne, bet tik skaļi runājot jūs pamodināsiet manu sargu un viņš būs ļoti dusmīgs... - meitene čukstēja pavisam klusi...

- Kā jūs domājat izglābt to Meilīni? Un no Sereta? Viens pats? –

"Es vēl nezinu. Kad atradīšu, izdomāšu. Cietums? Vai jūs esat cietumniece? Varbūt jūs arī vajag izglābt? Es varētu mēģināt! Kur ir tas jūsu cietumsargs?" Pondo nemaz nepazemināja balsi.

No tādas pārdrošības meitene sāka smieties. Viņas smiekli skanēja ļoti skaisti. Kā tekošs strauta ūdentiņš. Piepeši viņa apklusa, strauji pieleca kājās un skrēja augšup pa kāpnēm un slēpās gultā.

- Bēdziet, ja jums dārga jūsu dzīvība! - viņa skrienot uzsauca Pondo.

Virs baseina lēnām sabiezē migla un sāk veidoties tēls. Tas ir kā liels melns kaķis ar divām galvām un spārniem... Viņš draudīgi atņirdza zobus.

"Re, Čop! Tev rotaļu biedrs!" uzsauca halflings sunim un izvilka zobenu.

"Tiš, kaķi! Nebiedē jaunavas!"

"Kaķis" diezgan sparīgi uzbrūk Pondo. Mēģinot trāpīt ar ķepām, kurām ir lieli nagi, iekost ar lielajiem zobiem un visādi citādi apgrūtināt Pondo dzīvi.

Pondo vicinās ar zobenu, bet tā uzmanīgi. Viņš vairāk aizsargājas nekā uzbrūk. Cīņā viņš cenšas saglabāt vēsu prātu un mēģina nostāties pie kāpnēm starp "kaķi" un "jaunavu". Ja kaķis ir liels augumā, tad Pondo cenšas pakāpties pāris pakāpienus, lai vienādotu augumu starpību. Čops mēģina šad tad iekampt "kaķim", lai palīdzētu Pondo.

Ja ar kaķi ir grūti cīnīties un Pondo lāgā nevar aizsniegt viņu uz pretuzbrukumiem, tad Pondo saņem drosmi un metas kaķim zem vēdera kur baksta ar zobenu vārīgākās vietās un reizē ir vismaz daļēji paslēpies no paša "kaķa".

"Kaķis" ir daudz lielāks par Pondo. un Čopu. Tāds lauvas izmēros. Viņam ļoti nepatīk Pondo izlēcieni un viņš mēģina viņu sakost. Jaunavai īpašu uzmanību vispār nepievērš. Kad sapratis, ka ar nagiem pret Pondo bruņām neko īpašu nenodarīs, tad mēģina nokost galvu.

Ar spārniem mēģina atgaiņāt Čopu.

Cīņu apgrūtina baseins. Čopam un Pondo jāuzmanās neiekrist.

Mazais bruņinieks paskrien zem "kaķa" un baksta, tas "kaķim" ļoooooti nepatīk. Viņš praktiski neko nespēj padarīt un tas viņu padara stipri vien vārgāku...

Pondo turpina bakstīt "kaķi" no apakšas un cenšas nepaslīdēt iekšā baseinā. Citādi var ņemt un noslīkt.

Viņš sirsnīgi zvetējas tālāk, ik pa brīdim sajūsmināti izsaukdamies par labu un interesantu cīņu.

Pēc kāda laika "kaķis" atdod galus un Pondo ved savu atbrīvoto princesi, piedodiet, nimfu ārā no viņas cietuma. Čops viņus aizved atpakaļ pie pārējās grupas.

[Sindra]

Aina 4

Sali un Tandii pļavā...

Tad, kad ir atnācis Alerans.
Viņš runājas ar Liandoru un Sali vienā brīdī ne no šā, ne no kā sajūt asas un ļoti stipras sāpes, no kurām principā viņai iestājas šoks un bezsamaņa.

Sali pēkšņi atrodas ziedošā pļavā. Viņai blakus atrodas Tandii.

- Esi sveicināta manā svētnīcā! Es atļāvos Tevi uzaicināt. Priecājos, ka esi pie manis, bet nemaz nepriecājos par iemeslu. Tev kāds ir nodarījis pāri... Apsolu, ka to tā neatstāšu, ja vien mums būs lems no šejienes atgriezties dzīvē nevis nāvē. –

Kad Sali atvēra acis, viņa bija pārsteigta. Pēkšņi no zāles nokļūt pļavā.
Tandii, Tandii, viņš izskatījās vesels. Sali pie viņa piesteidzās.

"Tu... ar tevi viss kārtībā? Es redzēju sapni, kur tu esi ieslodzīts. Un tev ir slikti," Sali viņu apskatīja, lai redzētu, vai kaut kur nav redzami ievainojumi.

"Tu mani uzaicināji? Vai es esmu... mirusi?" Sali norija kamolu. Viņa nesaprata, kur atrodas. Pēc tādām sāpēm tikai likumsakarīgi būtu nomirt.

- Tu neesi mirusi. Tu esi bezsamaņa. Tāpat kā es. Ja mēs būtu miruši, mēs šeit nesatiktos. Zinot, ka var pienākt diena, kad vēlēšos aizbēgt no realitātes, es maģiski izveidoju šo pļavu. Te es varu tikt, kad vēlos. Un es uzaicināju arī Tevi, gadījumā ja Tev dzīvē klātos tik slikti, ka jāmeklē vieta, kur būtu labāk nekā realitātē.

Te nav ievainojumu un sāpju, te ir tikai ziedoša pļava un viss notiek tā kā es to vēlos. Tiesa nav iespējams šeit patverties mūžigi. Un jau drīz vien mums atkal būs jāšķiras. Un šī nav īstenība. Es labāk esmu kopā ar Tevi nomocīts pagrabā, nekā šeit.

Tavs sapnis ir īstenība. Tu vari man uzdot kādu jautājumu, kamēr biedri Tevi nav izglābuši, ja es kaut kā varu Tev palīdzēt, es labprāt vēlētos to darīt....

Kurš Tev nodarīja pāri? -

Tandii lūkojās uz Sali ar mirdzošām acīm. Tās bija tikpat skaistas, kā toreiz, kad Sali tās pirmo reizi ieraudzīja. Spilgtas un mirdzošas. Viņš noglāsta Sali vaigu, un viņa acīs patiešām redzama mīlestība. Vai arī Sali tikai tā liekas..

Sali pasmaidīja. Labais Tandii. Viņš pret viņu izturējās tik laipni un mīļi.

"Tātad arī tu esi bezsamaņā? Jā, es redzēju," Sali nolieca galu un ieraudzīja rokās turēto ūdensrozi.

"Tas palīdz tikai man?"

"Man šķiet, ka Alerans. Neviens cits tur nebija. Un savējie pāri nedarītu," viņa atbildēja uz Tandii jautājumu. "Kas viņš tāds ir? Ko viņš grib? Tikai kristālu? Viņš kaut ko runāja par vājajiem ķēdes posmiem."

- Nu ja... Tā jau es es arī domāju. Es to nejauceni nogalināšu. Viņš ir Sereta radinieks. Par ķēdes vājo posmu sauc mani, jo esmu atzīts par nodevēju. Alerans savā lojalitātē nekādi to nespēj pārdzīvot un mēģina man sagādāt ciešanas pie katras izdevības.

Un tad viņš uzzināja par Tevi. Man bail, ka tagad Tu būsi viņa vajājamais upuris... Sali, es atbrīvošos no sava ieslodzījuma un pasargāšu Tevi.

Puķe palīdz jebkuram, bet es vairāk būtu priecīgs, ja Tu to pataupītu sev. -

Tandii pieliecās tuvāk Sali, paņēma no viņas rokas puķi un iesprauda to matos. Viņa seja arvien tuvojās un Sali lūpām pieskārās Tandii lūpas. Tās bija patīkami maigas un siltas.
Pēc skūpsta, viņš atslīga uz muguras zālē un mirkli aizdomājās.

- Es neatrodos ūdenskritumā, bet gan Sereta pilsētā. Tajā aiz kalnu grēdas, kur neviens kārtīgs cilvēks kāju nespertu.

Klau, ja sapņi Tev traucē atpūsties, es varu vairāk tos nesūtīt. –

"Nē, labāk sūti! Man ir jāzina, kas notiek! Paldies, ka devi ziņas arī tagad!" Sali apsēdās blakus Tandii un ļāva viņam ielikt savu galvu viņas klēpī.

"Ko gan viņš ar mani var izdarīt. Nogalināt? Kāda viņam no tā būs jēga? Pie manis neglabājas nekādi noslēpumi, es neesmu burve vai kā savādāk..."

- Viņš varētu Tevi mocīt tikai tapēc, ka Tu man patīc. Man šobrīd ir smags posms. Es nevaru atbrīvoties, jo nespēju uzkrāt spēkus burvestībām. Bet es kaut ko izdomāšu. Tev tikai jāapsola, ka līdz tam brīdim Tu sevi pasargāsi.

Nāve nemaz nav tas briesmīgākais, ko var piedzīvot. Un diez vai Alerana mērķis būtu Tevi tik vieglā veidā atbrīvot no visām pasaules ciešanām.

Kaut es Tevi būtu saticis agrāk. Tad nekā no šī visa nebūtu. –

"Es centīšos," Sali nopūtās. "Ja vien pa šo brīdi viņi būs tikuši galā, tad dosimies uz pilsētu. Un, ja šī ir tā mocīšana, tad es paciestu sāpes, lai tevi te satiktu."

Sali izbrauca ar roku cauri Tandii matiem, tad noliecās un viņu noskūpstīja. "Bet apsoli, ka tu arī izturēsi."

"Ja tu pateiktu, kurā vietā pilsētā tieši tevi meklēt, mēs to varētu izdarīt ātrāk."

- Nu šī īsti nav mocīšana. Tu pat nevari iedomāties uz ko tas nešķīstenis ir spējīgs. Viņš mani moca, bet neļauj zaudēt samaņu, tā ka no realitātes aizbēgt ir šausmīgi grūti.

Bet nepievērs uzmanību. Es negribu Tevi biedēt. Es pat īsti nezinu vai vēlos, lai jūs nākat mani meklēt. Tas iespējams ir Sereta plānā. varbūt jums vajag darīt kaut ko Vienradzes labā. Ganjau es kaut kā pats... -

Neko īpašu Sali vairs neteica. Pār viņas vaigu noritēja liela asara. Tandii visu darīja tā, lai viņai būtu labāk, bet viņa neko... Viņa tikai glaudīja viņa matus un skatījās sarkanajās acīs.

Tandii pieliecās un noskūpstīja asaru no Sali vaiga.

- Ei, neskumsti! Viss būs labi! Es apsolu! -

Sali galva sagriežas, viņa ieslīgst tumsā un pēkšņi sajūt cik ļoti viņai viss sāp. Tā it kā viņa būtu noķērusi zibens spērienu.

Meitene sajūt, ka Mona viņu rausta aiz pleca un mēģina pamodināt.

[Sindra]

Aina 5

Ūdensļaužu noslēpums

Tajā dienā jūras valdnieks bija uzzinājis, ka radīsies zeme. Viņš sapulcināja savus ļaudis.

- Esmu uzzinājis, ka daži no jums ir nolēmuši pamest šo vietu. Es nezinu, kas jūs pamudinājis atstāt šo vietu, bet ja jūs esat tā nolēmuši, tad dariet.

Es neļaušu sevi aizmirst. Ja jūs vēlaties mani pamest, jums nāksies mani vest līdz uz turieni kur dodaties. Jūs nevarat pamest savas mājas bez pagātnes. Jūs vienmēr tik un tā paliksiet mani ļaudis.

Vietā uz kurieni jūs dosieties, jums būs jāaiznes šie akmeņi. Tie būs jums kā atgādinājums par mājām un kā dāvana tai vietai uz kuru jūs dodaties.

Šiem akmenjiem ir maģiskas īpašības. Tie ir spēcīgi katrs par sevi. Gādājiet, lai tie nekad nenonāktu abi kopā vienas būtnes rokās. Tādu varu iemantot atļauts nav nevienam. Lai viņi saņem zaļo akmeni kā apliecinājumu tumšajiem spēkiem, un lai viņi saņem zilo kā apliecinājumu gaismai. Tumsa nav bez gaismas un gaisma nav bez tumsas. Neviens nebūs gaišs bez tumsas un tumsa nebūs nekas bez gaismas.

Lieciet šos akmeņus svētvietā. Un gādājiet, lai nevienam tie viegli nenāktos rokās. Liekat, lai tos sargā mūsu ļaudis. Lai viņi izvērtē kam dot gaišo un kam tumšo akmeni. Lai viens nekad nevarētu dabūt tos abus. Lai savienību vienmēr veidotu gaišais un tumšais. Un tad kad tie savienos savus akmeņus, lai tie kļūtu par pilnību, tie iegūs spēju veidot pasauli pēc sava prāta.

Es atstāšu tos šajā zālē.. kad redzēšu, ka tie pazuduši, zināšu, ka gaisma un tumsa devusies uz jauno pasauli. -

Pēc pāris dienām akmeņi bija aizceļojuši..... Un ūdensļaudis bija sav.....

[Tālāk pergaments ir noplīsis]

[Sindra]

Aina 6

Sali un Tandii Liandora mājā...

Tandii aiznes Sali uz istabu, kuru viņa parāda un noliek gultā, pats apsēsdamies blakus.

- Ja Tu zinātu, kā es šo brīdi gaidīju... - viņš klusi nosaka, ielūkojies Sali acīs..

"Es arī," viņa atbildēja. "Te ir tik klusi un labi. Vai drīkst palūgt vienu deju?" Viņa ieskatījās Tandii aciis un ar vienu roku noglauda tumši sarkano kleitu.

- Bet, protams, kā gan es varētu atteikt savai princesei... - Tandii pieceļas nometas sali priekšā uz ceļa un pasniedz roku. - Vai visskaistākā no dāmām neatteiksies nodejot vienu deju? - Istabā pēkšņi parādās mēļa gaisma un skan liega, loti skaista mūzika.

"Ak, cēlsirdīgais! Man ir patiess prieks šo deju dāvāt jums!" Sali noskaitīja kā dzejoli un smejoties piecēlās no gultas. "Cik skaista mūzika! Kā ballē," viņa smaidot pavērās apkārt. Viss šķita tik īsti un neticami.

Skaistākajai dāmai kāda vien atrodama šajās zemēs, man nav žēl pat savas dzīvības. - viņš smaidot noteica un apskāva Sali cieši, jo cieši...

Sali ļāvās apskauties, bet pēc brīža atraisījās un ieskatījās Tandii acīs.

"Tā nejoko! Es negribu, lai tu riskē ar savu dzīvību. Seretu noteikti var uzveikt arī savādāk. Vajag tikai padomāt."

Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

Es apsolos neriskēt vairāk kā citkārt.. Vai Tev ar viņiem ir labi? Vai viņi nedara Tev pāri? Nu Mona un Liandors.. Un kas būs pēc Sereta? Ko mēs iesāksim tad? Vai Tu esi par to domājusi? -

"Nē, viņi ir ļoti jauki. Vienmēr palīdz. Viņi tiešām cenšās. Fēsa gan tāda, ļoti drūma pēdējā laikā. Nezinu, kāpēc? Varbūt dēļ manis... un tevis," Sali nedaudz apklusa. Kājas pašas lika dejas soļus.

"Pēc Sereta? Es noteikti došos mājās, apraudzīt vecākus. Un ceru, ka tu neiebilstu ar viņiem iepazīties. Viņi ir ļoti jauki. Un mans brālis arī. Bet ko tu gribētu?" Sali jautāja.

- Dēļ manis un Tevis? Nu es ceru, ka nē.. Sali, es nezinu kā viss beigsies ar Seretu.. ja labi, tad, protams, es varu pavadīt Tevi gan pie taviem vecākiem, gan vienalga, kur Tu vēlēsies. Bet godīgi sakot, es parasti izejas no situācijām atrodu diezgan ātri, bet šoreiz es tādu neredzu... Es nevēlos Tevi biedēt vai sabojāt Tev šo vakaru, es tikai saku, ka pastāv iespēja mums abiem, ka beigas nebūs labas... -

Tandii skumji paskatās Sali acīs un pirms viņa paspēj atbildēt, pieliecas un noskūpsta viņu....

Sali ļāvās skūpstam.

"Izeja ir vienmēr. Labāka vai sliktāka. Bet mums jādarbojas kopā. Visiem," Sali skatījās Tandii acīs. Viņas skatienā bija kaut kas skumjš un reizē mīļš. "Ja tu mums palīdzēsi, tad mēs kaut ko izdomāsim."

Viņa apķērās Tandii ap vidukli un nolika galvu uz viņa krūtīm. "Būs labi! Jābūt labi. Kā mans vectēvs agrāk teica - visu var, vajag tikai ļoti, ļoti gribēt."

- Jā, bet Tu jau redzi. Es pat savas ilūzijas nespēju uzturēt. Pat vienu deju... -

"Nekas, nebēdā," Sali noskūpstīja Tandii. "Šī bija skaista deja. Paldies!"

Tandii pavada Sali līdz gultai un iecēlis viņu tajā pats apsēžas uz krēsla.

- Tev jāiet gulēt. Jāatpūšas. Un man arī ir jāatpūšas. Ar labu nakti. - Viņš nosaka un aizver acis.

Kad Tandii apsēdās uz krēsla, Sali sajutās tik nelāgi.
"Tev vajag atpūsties. Nāc, gulta ir gana plata. Un man šķiet, ka tepat bija arī vēl kāds spilvens un sega," Sali sāka rosīties pa istabu un meklēt vēl kaut ko, uz kā gulēt un ar ko apsegties. Šķita, ka par visu ir padomāts. Vai tas bija maģiskais kalpotājs? Pavirzījusi savu spilvenu uz vienu pusi un pametusi segu nedaudz malā, viņa blakus uzklāja guļvietu Tandii. Tad piegāja pie viņa, saņēma viņa rokas savējās. "Es tev uzklāju gultu. Nāc, tev jāatpūšas!"

Tandii paskatījās uz Sali.

- Nu es nezinu vai tā ir laba doma.... Man jau tepat ir gana ērti. Katrā ziņā ērtāk nekā pēdējā laikā, kuru pavadīju Sereta cietumā. Tu pati ne katru nakti vari gulēt gultā.... -

Viņš izskatās sakautrējies par Sali aicinājumu gulēt viņai blakus...

- Kad man vēl būs iespēja gulēt blakus skaistākajai meitenei, kādu jelkad esmu saticis.... Tiešām, ko es daru! Viņa mani ar varu velk gultā un es pretojos... - viņš smaidīdams pieceļas un seko Sali uz gultu.

Sali smējās. Situācija bija komiska. Bet atstāt Tandii guļam uz krēsla - nu nē! Tad jau viņa varēja viņa pievienoties un gulēt tupus ar paceltām rokām. To iedomājoties, Sali iesmējās vēl vairāk.

"Te tavi sapņi būs saldāki," viņa šķelmīgi noteica

- Lai nepaarkaaptu PG - 13
Paziņoju skaidrā un gaišā valodā, viņš Sali uzmācās.....
Ko viņa darīs?

Sali nepretojās. Viņa no sākuma nedaudz samulsa, bet vakars bija tik jauks, deja tik iedvesmojoša... Sali izņēma no matiem ūdensrozi un nolika uz naktsgaldiņa - negribās sabojāt, ja nu kas!

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.05.2005 22:15