Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[Ungaarijas ragas...]

Ērkšķu krūmi nebija vēl saauguši tik biezi, lai apgrūtinātu iešanu. Pēc kāda laika krūmu palika pavisam maz, toties zeme palika kukuržņaina it kā viņi ietu pa apartu un tad pamestu tīrumu, kas tagad aizaudzis ar visādām zālēm. Un ejot vēl tālāk, varēja redzēt vairs tikai šur tur izklaidus saaugušas krūmu atvases.

Paugurs izrādījās esam apaļas formas ēka, kam jumts bija noaudzis ar sūnām. Apkārt ēkai slējās metāla pīķu žogs, iestiprināts akmens mūrī un noaudzis ar visādiem staipekņiem, aizsedzot skatu uz to, kas atradās aiz tā. Mazliet tālāk pa labi bija mūrēta akmeņu arka ar masīviem divviru vārtiem no līdzīgiem metāla pīķiem. Pa labi no jaunajiem velniem arī atradās ceļš, kas veda līdz šiem vārtiem. Pieejot tuvāk varēja ieraudzīt ka arkas augšā bija vijīgs metāla uzraksts, kas vēstīja "ELLE N^o 13". Pie arkas kreisā staba karājās gara ķēde, kam apakšā bija nezināmas izcelsmes astru pušķis (gluži kā govs astes gals). Vārtu labā puse bija palikusi pavisam nedaudz vaļā.

Caur vārtiem varēja redzēt, ka tālāk stiepjas bruģēts piebraucamais ceļs, kas ved tālāk līdz ēkai.

[Mattiass]

„Ak tā.” Par domu saistīties ar vēl nez kādiem jauniem līgumiem Miervaldis nebija sajūsmā. Trīs deseti? Cik tad ilgi viņš aizmirstībā pa priekštelpu marinējies?! Aizgājusi pa pieskari un Fēnikss ar bandu nozudis? Neomulīgā sajūta, ka kaut kas nepavisam nav tā, kā vajadzētu, auga augumā.

Miervaldis spēja atpazīt izdevību, kad tāda uzradās kaut kādas civilbandas un viņu vedēja veidolā. Viņš izlikās, ka apsver piedāvājumu, līdz pienāca īstais brīdis, tad pašūpoja galvu.

„Varbūt citreiz, šausmiņ. Visu tumšu!” viņš ieskrēja durvīs, pirms tās bija aizvērušās, un zivtiņā nolēca no augšējā pakāpienā, krītot vēl apmetot kūleni. Nozīme gan bija nevis ceļam, bet galamērķim, un, cerams, galamērķis ļaus salikt lietas pa plauktiņiem.

[Roviela]

Viss izskatījās gluži lieliski aizaudzis, bet ceļš sanāca īsāks nekā Niko bija domājis. Tā Elle bija klāt. Numur 13, padomājies! Velna ducis, tā teikt.
Elle arī bija apaugusi ne pa jokam. Ja viņš saprata pareizi, tad te tiešām trūka darbinieku. Varbūt vispār neviena nav?

- Zvanīsim vai iesim iekšā tāpat? - Ugunsdzēsējs norādīja uz ķēdi ar saru pušķi galā un tad uz spraugu vārtos. - Ja vien tur ir kāds, kas tās durvis sargā. Klau, ja tur neviena nav, tad galvenos amatus mēs varēsim sadalīt paši.
Šī doma bija tā pēkšņi iešāvusies prātā. Un ja nu tiešām? Bet, ja tā, tad jāpasteidzas, pirms nav ieradies vēl kāds, kas varētu uzmesties par priekšnieku.

Niko piegāja pie vārtu spraugas lai kārtīgāk apskatītos, kas un kā, bet iekšā pagaidām negāja.

[echo3]

Izrādās, ka jāiet nemaz tik tālu nebija, tikai uz beigām iešana vairāk atgādināja brišanu pāri aizaugušam, kādreiz uzartam laukam. Tāpat pakalns nebija pakalns, bet ēka ar sētu apkārt. Tāda aizaugusi Pekles ferma? Varbūt no šejienes tās aitas?

Man liekas, ka jāpiezvana. Kādam taču te būtu jābūt. - Selma izteica savas domas par "Elli Nr.13". - Ja te neviena nav, tad kurš pieņems mūsu līgumus? - Bet Niko izteiktā doma arī varēja būt patiesa, un te tiešām neviena nav.

[Ungaarijas ragas...]

Miervaldis

Miervaldim sekoja visai klišejisks Sārta bļāviens: "Uz kurieni! Tūlīt atpakaļ!" To uz brīdi pavadīja sajūta, it kā kaut kas pātagveidīgs aptītos ap vienu no potītēm, bet nesekmīgi, un tad sekoja brīvais kritiens. Savā kūleņa mešanā Miervaldis gan bija kaut ko pārrēķinājies (vai varbūt Pekles zeme pienāca ātrāk kā gaidīts?), jo viņš kaut kā pamanījās nokrist uz muguras. Uz brīdi aizsita elpu un nogriezās tumšs gar acīm. Kad maņas atkal atgriezās, uz viņa krūtīm sēdēja gaiši pelēka, liela žurka, kura ar savām zilajām acīm blisinājās uz Miervaldi.

Pie Elles Nr. 13
Ieskatoties caur vārtiem, varēja redzēt, ka abpus bruģētajam ceļam līdz pat ēkas sienai arī slejas tāds pats metāla pīķu žogs, norobežojot piebraucamo daļu no pārējās teritorijas. Kā teikt, visādiem lūgtiem un nelūgtiem viesiem nesanāca slepus aizlavīties un paskatīties, kas darās sētas pusē. Pārkāpt tam pāri arī būtu pagrūti - pīķi izskatījās ļoti asi, turklāt ar nelielām atkarpēm, lai no tiem neviens nevarētu tik viegli vairs nost tikt.

[AliceBlack]

Alekss ar biedriem apstājās pie ēkas. It kā bija redzams tā kā durvju zvans, bet tajā pašā laikā šķita, ka vārti bija vaļā.

Hmm, interesanti, kādi pieklājības noteikumi bija ellē. Ko no viņiem šeit sagaidīja, pieklājību vai tomēr zināmu ellišķīgu uzvedību? Lieki lekties ari negribējās. Bet nu, ja jau bija ticis tik tālu, lai iet.

- Nu nezinu, neesam jau nekādi ciemiņi, ne? Vieta liekas, ka ir īstā. Turklāt, ja jau peklē tik ļoti trūkst darbinieku, nez vai kādam te ir laika nodarboties ar durvju virināšanu.

Alekss izņēma vienu līguma eksemplāru no kabatas gadījumam, kad kāds prasīs, ko tad viņš te dara. Vismaz būs, ko parādīt.

-Kas neriskē, tas nedzer šampanieti! Alekss nosmēja un, aizgājis līdz nedaudz pavērtajiem vārtiem, vēra tos vaļā, lai tālāk ietu līdz ceļa galā samanāmajai ēkai meklēt durvis.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 03.10.2021 20:16

[Aiva]

"Ja negribētu viesus, turētu vārtus ciet, bet tā tas jau ir aicinājums ienākt..."

Māris paskatījās pa pavērto spraugu, paskatījās uz zvanu, un tad enerģiski satvēra un pagrūda pavērtu atstāto vārtu pusi, paverot spraugu platāku... Tikai lai izrādītos ka viņu jau apsteidza tas jaunais puisis...

OOC. Grūž/velk, atkarībā kā vārtiem jāveras...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.10.2021 20:17

[Ungaarijas ragas...]

Vārti, par kuru atvēršanu tik draudzīgi parūpējās Alekss un Māris, vērās uz iekšu, ar ļaunu vēstošu, skaļu čīkstoņu. Laikam sen nebija eļļoti.
Nekas cits nenotika un neviens virsū nemetās. Tikai kaut kur no jumta atskanēja skaļa gaiļa dziesma - pašā jumta augšā grozījās prāvs, melns gailis, kurš sasita spārnus un vēlreiz skaļi nodziedājās. Citādi viss bija klusu.

[Aiva]

"Nu ko, ejam vien tālāk," Māris pamāja uz ēku, uz kuru veda piebraucamais ceļš. Tuvojoties tai, vīra acis uzmanīgi vēroja gan apkārtni, gan pašu celtni priekšā. "Cerams ka tur mēs beidzot uzzināsim kur un kā 'atstrādāsim' savus līgumus?"

[Roviela]

Itin kā no gaiļa dziesmas velniem būtu jāmūk. Ne tā? Tikai Niko neizjuta nekādu vēlēšanos bēgt. Nez, kas tas par gaili?
Galvenais jautājums gan bija - kāpēc te neviena nav? Un vai patiešām neviena nav, vai arī visi guļ un tagad, pēc gaiļa bļaušanas, pamodīsies?

Kad jau divi no bariņa bija uzņēmušies vārtus atvērt, tad Niko sekoja. Neies taču atpakaļ un neraustīs to govs asti.

[Ungaarijas ragas...]

Elles durvis bija no masīviem, platiem, tumša koka dēļiem, rotātas ar metāla kalumiem. Durvju kreisajā malā, apmēram pa vidu, bija masīvs dzelzs klauvēklis, zem tā - atslēgas caurums. Atšķirībā no vārtiem, durvis bija aizvērtas.
Likās, ka kaut kā mazliet vēsāks bija palicis, tā vien gribējās nodrebināties.
Gailis augšā nodziedāja trešo reizi.

[echo3]

Selma mazliet samulsa, kad viņas trīs ceļabiedri tā iegāja pa vārtiem. Tad apņēmīgi piegāja pie vārtu staba un parāva ķēdi. Nē, viņa bez aicinājuma iekšā neies vis. Lūk, ja ķēde, piemēram, notrūks, vai arī viņai virsū skries kāds suns, vai tas spalvu pušķis viņu iepļaukās, vai... Kādas tikai muļķības nenāk prātā, ja neko nevar saprast! Uz ēkas jumta dziedāja gailis. Nokliedzās trīs reizes. Skaitīja ienākušos?

Selma stāvēja pie vārtiem un gaidīja, kas tagad notiks.

[Aiva]

Māris pastiepa roku un divreiz spēcīgi uzsita ar klauvēkli, tad pakāpās pussoli atpakaļ un ieklausījās.

"Nudien viss kā izmiris..." viņš nomurmināja, gaidot kādu reakciju uz šo trokšņa sacelšanu. "Vai arī te patiesi ir smagi ar darbaspēku..."

[Ungaarijas ragas...]

Selmas parautā ķēde paslīdēja uz leju un tad atkal atgriezās sākuma stāvoklī, bet viņa nekādu skaņu nedzirdēja. Savukārt, tie, kuri bija pie durvīm, tajā brīdī dzirdēja aiz tām tādu skaņu, it kā vienreiz slāpēti dobji nomaurotos vērsis. Interesanti, cik skaļi tas bija pašā ēkas iekšienē?

Acīmredzami durvis bija ļoti biezas, jo arī durvju klauvēkļa sitieni izklausījās slāpēti - kā divi sitieni pa gongu. Brīdi nenotika nekas un tad durvis lēnām atvērās. Aiz tām kaut kas tā kā noķiķinājās un tad atkal iestājās klusums. Aiz durvīm bija apaļa telpa, kuras sienās bija redzamas trīs tumšas ejas - viena pa labi, viena pa kreisi un viena taisni priekšā. Tajās bija tumšs, tāpēc, kur tās veda tālāk, saskatīt nevarēja.

Ieejot apaļajā priekštelpā pie griestiem iedegās lāpas, kas bija saspraustas turekļos pie sienas visapkārt telpai. Lāpu gaisma bija tāda kā nespodra un, kas notiek vai kur tālāk ved ejas, joprojām nevarēja sasprast. Neviens nenāca sagaidīt, lai gan likās, ka kāds no kaut kurienes vēro. Vēsums arī neatkāpās.

[Aiva]

Māris lēnām pārkāpa pār slieksni. Ja jau durvis veras, tātad aicina ienākt, ātrāk ienāksi, ātrāk tiksi skaidrībā par savu jauno statusu...

"Hei! Vai kāds mājās ir?" Māris uzsauca, saņēmis dūšu. "Jaunie darbinieki pēc norīkojuma ieradušies !"

Negaidīti viņu pārņēma smieklu lēkme. Nu gluži kā tais pāris mēnešos pēc tehnikuma un pirms armijas dienesta, kur tevi sūtīja, tev bij doties un darīt ko liek. Nekā jauna šai pasaulē...

[Mattiass]

Un atkal jau krītu… Šoreiz gan kritiens bija kontrolēts, vai vismaz tā Miervaldim likās. Tad, nepieklājīgā kārtā, viņš ar brīkšķi bija piezemējies, atkal uz muguras. Tas sāka kļūt par nelāgu ieradumu. Labi, ka nav vairs mirstamā kaite… viņš paguva nodomāt, pirms nogrima melnā nebūtībā. Kad redze un fokuss atkal atjaunojās, priekšā jau bija mazs, pelēks draudziņš. Sekundes daļā šis skats atmodināja Miervaldī kaut ko senu, un viņš ar strauju kustību tvēra pēc žurkas skausta. Grauzēji pamukuši, kas vēl nebūs!

Pēc tam piecēlās kājās un paraudzījās visapkārt.

[Ungaarijas ragas...]

Elle Nr. 13

Mārim atsaucās mazliet pasmalka atbalss: "Te neviena nav... nav... nav..." Un tāda kā ķiķināšana, kas ātri aprāvās ar klusu: "Ai!"
Atkal iestājās klusums.


Miervaldis

Žurcietis bija manīgs un pie pirmās Miervalža kustības laidās lapās, aizdieba līdz mazliet tālāk esošam melnam aunam, veikli uzrāpās uz tā muguras un paslēpās vilnā uz viņa skausta. Auns stāvēja, izslējies, ar paceltu galvu un pagalam drūmi vēroja Miervaldi. Izskatījās, ka kaut kas jau dzīvnieku bija pamatīgi saērcinājis. Mazliet tālāk starp krūmiem ganījās neliels aitu bars. Spriežot pēc nekoptā paskata, aizklīdušas no kaut kurienes.

[Roviela]

- Sagaidīšana ir makten laipna, - Niko konstatēja, stāvot turpat Mārim aiz muguras. - Vai, ja te jārunā otrādi, lai saprastu, tad pretīga.
Nespodrā telpa ar lāpām atmodināja kaut kādas atmiņas no studentu laikiem.

- Izskatās pēc labirinta sākuma kā Dungeons and Dragons spēlēs, tikai ne ar virtuāliem tēliem. Ziniet, tur tā tālāk - šķēpi no grīdas, uguns no sienām, smacējoši mākoņi, - viņš staigājot pusbalsī runāja. Ugunsdzēsējs pamēģināja, vai nevar paņemt kādu lāpu no sienas un vai, ja iededz savu lākturi uz pieres, tad nevar saskatīt kaut ko vairāk.

- Uz mums blenž. Atrakcija, tā sacīt, - bija nākošais komentārs, kas pārtapa smaidā, izdzirdot to kluso 'Ai!'. Pēc bērneļiem izklausās.
Nonāksim galā, tad redzēs, bet, ja nenonāksim, būsim aitas. Vai vērši, viņš nodomāja.

- Es iešu pa priekšu.
Kā toreiz, dzīvē. Niko parasti bija zagļu klasē un visās nepatikšanās līda pirmais. Tikai, nez vai viņam ilgi vēl būs ierastais aprīkojums. Varbūt pēc pirmā soļa tur, kaut kur tālāk, pazudīs.
Vienīgi - pa kuru eju tad iet?

[echo3]

Nekas nenotika. Nu, vismaz pie vārtiem nekas nenotika, ja neskaita to, ka ķēdi vispār varēja paraut. Tā nebija vienkārši piekarināta pie vārtu staba. Caur režģotajiem vārtiem varēja redzēt, ka atveras ēkas durvis. Māra klauvējienu, savukārt, nebija dzirdējusi Selma, tāpēc viņa to varēja uzskatīt par "kaut kas notiek pie durvīm".

Meitene devās iekšā pagalmā un, kamēr Māris, Niko un Alekss vēl nav no skata pazuduši, pievienojās viņu pulciņam, arī ieejot pa atvērtajām durvīm. Iekšā skats nebija daudz mīlīgāks par aitu izmīņāto lauku, tikai ne tik netīrs. Arī vēsāks te bija. Kā pāri avotam ejot.

Izskatās gluži pamesta vieta. Salīdzināt gan nebija, ar ko. Vai tad Selma jel kādā ellē bija iepriekš bijusi? Viņa pat nebija zinājusi, ka tādu ir daudz. Tagad meitene stāvēja apaļajā hallē un gaidīja, vai tomēr kāds neatbildēs Māra jautājumam.

Un atbildēja! "Atbalss", kas ķiķina pati par sevi. Kāds te muļķojas. - Beidziet mīt viens otram uz kājām un nāciet šurp! - Selma pasauca, jo tas ļoti izklausījās pēc skolnieku blēņām. - Es jums izcepšu pankūkas, ja vien te ir virtuve un ir, no kā cept! - Šādi no paslēptuvēm vienmēr varēja izvilināt Selmas pašu jaunāko brālēnu un viņa māšeli.

[Ungaarijas ragas...]

Lāpas no sienas varēja paņemt, vienīgi pēc tām varēja arī diži nebūt vajadzības, jo paejoties tuvāk kādai no ejām, to sākumā iedegās jaunas lāpas, izgaismojot vienkāršu gaiteni, kas veda kaut kur tālāk. Kas tajos bija, nevarēja vairs redzēt, jo tālāk atkal bija tumšs.

Selmas pieņēmums par gaiļa dziesmu neapstiprinājās, jo putns vienkārši noplivinājās prom no jumta kaut kur aiz ēkas, ceturto reizi nenodziedājies. Neviens arī pēc aicinājuma neparādījās un nekādu citu skaņu arī vairs neizdeva. Toties pēc piedāvājuma cept pankūkas, Selma sajuta skudriņas noskrienam pār muguru un uz brīdi uzpūta tāda kā siltāka vēsma kaut kur no kreisās puses.