Iesaku noskatīties... Opcijas

[Canadian]

Shis pavediens ir domaats, lai rakstiitu filmas, kuras ieteiktu noskatiities...

[Antons Ego]

No pēdējā laikā redzētajām filmām, varētu ieteikt... hm. Nu no tām, kas Latvijas kino tā arī nav tikušas izrādītas noteikti Aronofska (Lv mazpazīstams režisors, bet nenoliedzami labs un oriģināls) REQUIEM FOR A DREAM. Sen nebiju redzējis tik spilgtu (stila ziņā) filmu. Sižetu baigi labi Filmās.lv izstāstījusi žurnāliste Līduma:

Sāra Goldfarba ir atraine, kura ikdienu aizpilda ar rituāliem. Kafija, televizors, šokolādes konfektes ir Sāras rituāla galvenā sastāvdaļa.

Arī Harijam  — viņas dēlam, ir rituāls — kad vajadzīga kārtējā narkotiku deva, naudas iegūšanas nolūkos Harijs ieķīlā mātes televizoru. Viņš zina, ka māte televizoru tāpat izpirks, jo mīļāko TV šovu viņa palaist garām nespēj.

Harijam ir draugs Tairons, kurš arī ņem dalību televizora ieķīlāšanas rituālā, bet draudzene Mariona  ņem dalību narkotiku izlietošanas rituālā. Rituāls ir visu varoņu dzīves galvenā sastāvdaļa.

Vēl šiem varoņiem ir sapņi. Pavisam reāli un, iespējams, pat piepildāmi. Sāra sapņo uzstāties savā mīļākajā TV pārraidē, izskatīties apbrīnojami labi un pateikt visai TV auditorijai, cik ļoti viņa lepojas ar savu dēlu. Harijs un Tairons sapņo no narkomāniem kļūt par narkodīleriem un nopelnīt daudz naudas. Mariona sapņo kļūt par apģērbu dizaineri un sava veikala atvēršanu.

No filmas sākuma līdz beigām ir tikai 102 minūtes, bet līdz tām, no viņu sapņiem vairs nebūs palicis nekā… Katrs no filmas varoņiem iziet neatgriezenisku degradācijas procesu, kas vizualizēts reālā un skarbā stāstā par sapņu nāvi. Savu sapņu konsekventu iznīcināšanu.

Izklausās jau baigi, bet tik traki nemaz nav. No savas puses varu teikt:
Nav tā ne baigi pamācošā filmiņa ar nopuvušajām narkomānu kājām, ne stulbā komēdija par narkomāniem-neģeriem.
Īpaši kruts filmas stils. Montāža, operatora darbs-perfekti. Vietas un telpas, kas izmantotas filmā-ideālas. Grimms, tērpi- skaisti. Nu visvairāk jau mani saistīja montāža. īsi kadri mijas ar gariem, rituāls parādīts kā kičs.
Īpašs + ir filmas soundtracks, mūzika un skaņa. Vēl tagad klausos, lai gan vokāls īsti netiek izmantots nevienā dziesmā.
Mājaslapa ar filmai arī baigi smuka (http://www.requiemforadream.com/). Tur sākumā itkā kkāda reklāma izlec un tv raidījuma mājaslapa atveras, spiediet tik virsū. Tas viss ir pa tēmu.
5 acis.

Vēl tam pašam Aronofskim filmņa Pi (par džeku, kas ļoti aizraujas ar skaitļiem). Viņai piesaistīja īpatnējais melnbaltums (jeb drīzāk - melni-baltums, jo akcents tiek likts nevis uz pelēkā dažādiem toņiem, bet tieši uz melnās un baltās krāsas mijiedarbību un kontrastu).

Vēl ir filma Gummo (sižetu nevaru izstāstīt, jo, ja godīgi, tāda sižeta nemaz īsti nav. Ir tikai skaudrs, dažviet pat nežēlīgi dokumentāls stils ar beigtu suņu un kaķu jūru). Vēl starp citu ir Amores Perros(Dzīve ir mauka). Tur arī beigti suņi, tikai suņu cīņu sakarā.

No filmām, kas ir gājušas Latvijā, un ko vienkārši sagribējās noskatīties vēlreiz noteikti iesaku L. Fon Trīra filmas, itsevišķi jau sieviešu triloģiju, kas sastāv no Dogville (par ciematu, kurā ierodas gangsteru vajātā Kidmena, un lūdz palīdzību, bet drīz vien viņa attopas, ka ir kļuvusi par paša ciemata un to ļaužu ķīlnieci), Breaking the waves (par sievieti, kuras vīrs ir devies strādāt kaut kādos tur naftas ieguves kanālos vai kur tur, bet viņa lūdzās Dievam, kaut viņš ātrāk atgriestos. Atgriežas ar, tikai paralizēts. Sieva to uzskata par savu vainu (jo galu galā pati lūgusies), un paziņo, ka darīšot visu, lai izpirktu grēkus, vīriņam to vien vajag dzirdēt) un Dancer in the dark (par aklu sievieti, kas strādā fabrikā, lai nopelnītu naudu sava dēla acu operācijai, bet naudu nozog viņas kaaimiņš, kuru pati māte, lūk, nogalina).
Vēl normāli ir nacionālie dārgumi (tāds Indiana Džonsa un Dena Brauna sajaukums).

Vispār man tagad ir periods, kad lielākā daļa filmu patīk. Pagājšgad galīgi nepatika.