'Lengvilas raganas', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Šī bija pavisam mierīga diena Eža kalna klosterī.
Ēkas gaiteņos valdīja meditācijas pilns klusumus un nekas neliecināja, ka šī diena būtu īpaši savādāka par citām. Nē, patiešām. Bija bijušas pavisam parastas brokastis, kurā klostera iemītnieki bija dabūjuši savu dienišķo putru. Rīta meditācija.
Atpūtas telpā mūki apsprieda tuvākā un tālākā apkaimē dzirdētus jaunumus.

Tomēr, šī bija īpaša diena kādai daļiņai klostera iemītnieku.
Klostera priors Viljams Oldmens šo dienu bija noteicis par dienu, kad viņa izraudzītie klostera biedri dosies ceļā uz netālu esošo Lengvilu.
Viss bija sagatavots un klostera pagalmā jau atradās ne pārāk lielos ratos iejūgts zirgs. Ratos priora izraudzītie varēja sakravāt savas mantas jau pirms vēl nelielās apspriedes priora pieņemšanas telpā.

Priora skatiens slīdēja pār telpā sanākušajiem un likās, ka viņš teju vai skaitīja, vai visi ieradušies.
Telpa bija krēslaina, jo tai nebija logu un apgaismojumu deva vien divas vientuļas sveces.
- Uz Lengvilu jūs dosieties. - priors noteica, stingram skatienam pārslīdot pār visiem telpā esošajiem. - Jau būsit dzirdējuši par dīvainiem notikumiem, kas tur notiek un viņiem ir nepieciešama jūsu palīdzība. Ejiet, noskaidrojiet kas tur notiek un ieviesiet kārtību. - pat ja daži no telpā esošajiem bija visai jaunu gada gājumu cilvēki, acīmredzot priors tiem uzticējās un uzskatīja, ka viņa izraudzītā komanda spēj paveikt uzdevumu.
- Ceļā pavadīsiet divas dienas. Rīt, līdz ar saules rietu jums būtu jānonāk Lengvilā.
Nonākot tur uzmeklēsiet pastoru Robertu Blekvoteru. Piesakaties pie viņa. - priors domīgi noteica, prātodams, kas viņam vēl būtu jāsaka. - Ratos atradīsiet pārtiku, iztikas līdzekļus. - paberzējis bārdu priors pacēla rokas pret telpā esošajiem. - Lai Auroras svētība ar jums. - viņš svētīja Ežu klostera mazo delegāciju un deva tai atļauju doties ceļā.

Rati nudien stāvēja klostera pagalma vidū un gaidīja ceļotājus. Tajos atradās pāris maišeļi ar pārtiku, kas bija piemērota ceļam. Ūdens mucas. Un arī viena vīna mučele. Nu, tāda, ne pārāk liela. Bija atrodams arī naudas zutnis, kurā atradās pieci zelta gabali un desmit sudrabi.
Pārējās mantas, kuras biedriem likās, ka varētu būt nepieciešamas, vajadzēja sagādāt pašiem. Ratos vēl tikai bija trīs segas. Ja nu nakts iegadās vēsāka un kādam ar sava paša apmetni nepietiek.

Protams, priors nesteidzināja savus izredzētos ceļā. Sirmais kungs tepat vien telpā vēl bija un bija gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja kādam tādi bija radušies.

[Romija]

Citi klostera ļaudis pa vienam vien modās un slējās kājās, un gandrīz visi izskatījās vairāk noguruši nekā vakarā gulēt ejot. Arī Dorija nejutās kā pēļos gulējusi, bet, ja tā padomā, viņa nemaz nezināja, kā tas ir, tāpēc arī nelāgo omu, ko bija atstājuši sapņi, nokratīja līdz ar saules gaismu. Tas bija saprotami, ka, pirmo reizi dodoties īstā inkvizīcijā, naktī rādījās murgi. Atlika cerēt, ka tā tas ir tikai pirmo reizi.

Uguns, lai arī negribīgi, tomēr bija kūrusies. Sargājot liesmu, Dorija prātoja, vai tas nevarētu būt kas vairāk par slapjiem žagariem, kas šādi viņiem centās atņemt siltumu un kopības sajūtu. Tomēr nekas cits savāds noticis nebija. Vai nu viņus bija sargājusi brāļa Migela piesardzība, vai arī tās bija tikai iedomas. Tā kā viņu mēŗkis bija pilsēta, nevis pie pirmās izdevības meklēt kādu klosterim tuvāk apdarāmu darbiņu, tad meitene nolēma to īpaši necilāt.

Kolīdz visi būs piecēlušies, viņi dosies tālāk, tāpēc vajadzēja parūpēties par brokastīm, kas varbūt uzlabotu omu arī tiem, kas šorīt bija visai īgni. Dorija devās pie ratiem, sameklēt kaut ko no līdzdotās pārtikas, lai tie, kas tikko modās vai atgriezās no žagaru lasīšanas, varētu ķerties pie iestiprināšanās. Runas kaut kā nevedās, un Dorija neuzbāzās.

Šo rakstu rediģēja Romija: 25.01.2015 14:09

[Elernass]

Džons piecēlās agri no rīta un, neskatoties uz drūmajiem laika apstākļiem, bija labā omā. Nakts bija pagājusi mierīgi un viņš to uzskatīja par labu zīmi.

Ātri pabrokastojis, viņš sāka rīkoties, lai procesija pēc iespējas ātrāk varētu doties tālāk uz pilsētu - iejūdza zirgu, pieskatīja, lai nekas neapaliek neatstāts un visbeidzot, kad visi jau izskatījās gatavi doties ceļā, Džons nodzēsa arī uguni - tā bija jādara, lai gan iepriekšējais vakars un drēgnais rīts ugunsnelaimes izcelšanos padarīja maz iespējamu.

Dodamies?, Džons jautājoši uzlūkoja pārējos, kad izskatījās, ka visi bija gatavi ceļam. Viņam likās, ka vajadzēja saņemt atļauju no kāda vecākā biedra.

Šo rakstu rediģēja Elernass: 25.01.2015 19:06

[Rouzijs]

Klaudija atdeva zirgam ābolu, kamēr otra roka glāstīja viņa krēpes un lūpas žūžoja mierinošus vārdus, zirdziņš bija jauks un iespējams pašreiz sarkanmate domāja, ka dzīvnieks ir jaukās arī par cilvēkiem, zirgs vismaz nemēdza prātot ļaunus atriebības pilnus plānus, kā to mēdza darīt cilvēki.

Viņa gulēja ietinusies savā apmetnī, miegu traucēja sapņi, kuri neomulīgi atgādināja par raganu medīšanu. Klaudija pamodās, kad sāka līt, ar aizmigšanu bija pagrūti, miegs vairs nevēlējās pie viņas ciemoties. Un tad pienāca rīts, meitene piecēlās un noskatījās kā daļa biedru aiziet lasīt žagarus ugunskuram. Skatiens aizkavējās pie Dorijas, kura acīmredzot vēlējās parūpēties par brokastīm. Sarkanmate piegāja pie meitenes un nedaudz nedroši ierunājās. - Vai varu tev palīdzēt? - Klaudija to nejautāja tāpat vien, meitene nudien bija gatava izpalīdzēt. - Paklau... es vēlējos atvainoties, nu par to, kas notika klosterī. - Šķita, ka jaunā raganu medniece par notikušo jūtas vainīga un viņa nudien nevēlējās strīdēties ar saviem biedriem, kuru palīdzība un zināšanas var noderēt briesmu brīžos.

Zilais skatiens pievērsās Džonam, kurš tik apņēmīgi vēlējās doties ceļā. - Vajadzētu paēst brokastis, domāju, ka visi piekrīt un pēc tam doties ceļā. - Gan jau vecākie un viedākie biedri arī viņai piekritīs, galu galā brokastis bija svarīgākā dienas ēdienreize. Kurš nu to būtu teicis... Klaudija bieži brokastu laiku nogulēja.

[Roviela]

Roberts ievēroja, ka ne viņš viens līkņā slapjā mežā, lienot zem koku zemajiem zariem, lai tur, apakšā atrastu jel kādu sausāku zariņu, pašam samirkstot pavisam slapjam. Otra bija Ina.
Par spīti nepatikai pret sievietēm vispār, puisis nevarēja nejust tādu kā siltumu sirdī, ka redz, ir vēl kāds, kas ir atnācis palīgā darīt šo šorīt tik nejauko darbu.
Viņš ar klēpīti žagaru izlīda no egles apakšas, nopurināja matus un gāja pie ugunskura.
Roberts klusēdams nolika žagarus tā, lai Dorija tos var ērti paņemt, lai nav jāskrien nez kur otrā pusē. Meiteņu sarunās viņš nejaucās, bet dzirdēja jau, ka te vēlas nogludināt vakardienas negludumus. Un tas bija labi. Inas palīdzība pirmīt, meiteņu saruna tagad, vēl vēlāk būs brokastis, un tad diena ar Auroras svētību būs kļuvusi pavisam saulaina.

Kad brokastis bija gatavas, viņš paņēma sev domāto daļu un, tāpat kājās stāvot, to apēda.
Vairāk jau nekas nebija te darāms, un puisis pievienojās Džonam biedru gaidīšanā, lai dotos tālāk.

[Romija]

Sanestie žagari tiešām palīdzēja rīta uguns kuršanā. Dorija rosījās ap brokastīm, kad izdzirdēja Klaudijas balsi. Sākumā ļoti piesardzīgi pasniegusi maizes klaipu sarkanmatei, drīz vien meitene savas bažas atmeta.

"Nekas! Piedod man arī tu," Dorija atviegloti pasmaidīja un izvairījās no pārāk smalkām uzrunām, lai nevairotu neērto sajūtu. "Es negribēju aizvainot, vienkārši..." viņa saknieba lūpas, palūkojās apkārt, vai kāds tieši neklausās, pieliecās mazliet tuvāk Klaudijai un aizlika plaukstu mutei priekšā. "Redzi, man ir slikta pieredze ar tādu matu krāsu. Tiešām slikta!" viņa brīdinoši čukstēja. "Neesmu gan bijusi tālu no savas dzimtās puses, bet tur šī krāsa ir bīstama," meitene pārvilka ar īkšķi pāri kaklam. "Ļaunākais, kas var būt! Tāpēc es uztraucos. Bet, ja saki, ka te tā nav, tad tas arī man ļaus mierīgāk elpot," melnmate izslējās. Dienas gaismai pielejot apkārti, varēja pārliecināties, ka viņai pašai gan par matu krāsu nebūtu jāuztraucas, ja vien šeit nemedīja tieši melnmatainos.

"Tūlīt būs tēja. Un maizes ar speķi," Dorija uzrunāja visus klātesošos, aicinot pievienoties maltītei. Īpaši citu iemeslu kavēties meitene nesaskatīja, un viņi varēja sekot Džona ieteikumam doties tālāk.

[Dvēselīte]

Ina visu laiku košļāja zāles stiebru, kuru bija nolauzusi, ejot kādam apaugušam kokam. Izrakusi pāris sausākus sprunguļu no sūnu apaugušo sakņu apakšas, viņa izmeta vēl mazu loku starp kokiem un devās atpakaļ.

Nometne laikam jau bija pamodusies, kāds kaut ko darīja ratos, cits ēda. Nolikusi salasīto malko pie Dorijas kājām, viņa apsēdās ugunskura otrā pusē, izstiepa kājas pret lēni degošo uguni un gaidīja apsolītās brokastis.

[Sindra]

Lai arī lietus vairs nemērcēja klostera iemītniekus, ēšana uz ceļa tāpat nelikās tik ērta, pie kādas biedri bija raduši klosterī. Bet bija jau cerības, ka pilsētā viņi varēs apmesties ērtā mājā un atkal pusdienot pie galda. Iespējams, ka šādu, spārnotu domu vadīti, varēja arī pieciest nelielās neērtībās.
Tiklīdz kā brokastis bija notiesātas, nometnes vieta sakārtota, varēja doties ceļā. Priors bija teicis, ka šīs dienas vakarā viņi jau nonāks Lengvilā. Un tas nozīmēja, ka nākamo nakti jau varēs pavadīt gultā, nevis uz ceļa, zem ratiem vai zirga pakaļas. Gluži vai kā apstiprinādams šo domu, zirdziņš īsi iezviedzās un sparīgi uzsāka vilkt ratus tālāk.

Ceļš bija visai vienmuļš un nekā daudz te nebija ko redzēt. Tādu gabalu caur mežu, tad mežs kļuva arvien retāks un pārtapa par klaju lauku, uz kura tikai vietām auga pa kādam krūmam un kokam. Visai pierasts skats. Nekas īpašs. Lauki. Vietām mazāk aizauguši. Vietām vairāk. Tad te cauri stiepās upe, kas likās kā viltīga čūska. Bet tā bija tikai upe. Nekas sevišķs. Nekas, kam būtu vērts pievērst īpašu uzmanību. Galu galā, pat ja upe atgādināja čūsku, tas nebija nekas īpašs. To klostera iemītnieki zināja. Tāpat kā to, ka ne jau katrs, kuram piederēja melns kaķis, bija ragana.

Pa ceļu pretī nāca veca sieviete. Diezgan noplukušās un nabadzīgās drānās. Atspiedās uz ceļa kūjas. Sirmos matus sedza lakats, kas nosedza arī pusmuguru. Viņai blakus gāja melns kaķis. Dzīvnieks neizskatījās īpaši nobijies no ratiem un pretimbraucēju kuplā skaita. Tāpat arī vecā sieviņa turpināja ceļu pretī ratiem un pat īpaši neapstājās uzlūkot braucējus. Vien novēlēja labas dienas, kad rati un Eža klostera biedri bija sveiciena attālumā. - Auroras svētību! - viņa novēlēja, laikam jau ceļotājos sazīmējot klostera iemītniekus. Vai varbūt viņa pati bija kaislīga Auroras sekotāja un vēlēja dievietes labvēlību visiem sastaptajiem. Večiņa neapstājās un turpināja ceļu. Tāpat kā kaķis, viņai līdzās.

[Elernass]

Auroras svētību! atsaucās Džons un turpināja ceļu.

[Roviela]

- Auroras svētību! - kā atbalss Džonam atskanēja Roberta vēlējums. Puisis gāja kājām ratiem blakus, viņa talāra kapuce bija nolaista uz pleciem, atklājot seju. Lietus vairs nelija, bija jauki sajust apkārt mostošamies pavasari.
Viņš neko īpašu šobrīd neprātoja. Vecenīte kā vecenīte, kaķis kā kaķis. Jā, melns, bet vai tad kaķi nav visādās krāsās, un vai krāsas dēļ mainās to raksturs?

[Romija]

Pirms doties tālāk, Dorija bija parūpējusies, lai uguns pēkšņi neaizdegtos un nenodarītu kādus postījumus. Ne jau tā, ka pēc tās izgājieniem tā būtu liela iespēja, bet labāk drošs, nekā apdedzis un smirdīgs.

Tālāko ceļu Dorija atkal veica kājām. Vecākās miesas varēja sēdēt ratos. Apkārtne Dorijai bija sveša, bet tā nešķita neparasta. Ļaujot skatienam brīvi klejot pa laukiem, pretimnācēju Dorija pamanīja tikai tad, kad pirmie viņu jau sveicināja. Vecenīte šķita diezgan parasta sieva. "Ar Auroras svētību," arī Dorija viņai novēlēja un grasījās jau turpināt soļot tālāk, kad pamanīja kaķi.

Ne jau tā krāsa vai esamība šķita ievērības cienīga, bet gan tas, ka šis dzīvnieks tā mierīgi sekoja savai saimniecei. Tas nebija suns. Un nebija zirgs. Un pat ne kaza, aita vai pīļtēviņš. Tas bija kaķis. Cik Dorija zināja, kaķi tā nedarīja. Tie strikti pieturējās pie savas teritorijas, līdzi gāja tikai tās robežās, un arī tad tikai tik tālu, cik paši vēlējās. Šim varbūt bija zināma plaša teritorija, vai arī abi bija vietējie. Aplūkojusi apkārtni, vai tepat blakus nav mājas, Dorija vēlreiz pār plecu paskatījās uz abiem gājējiem. Vēl kaut kas bija dīvaini. Visi iepriekš pazītie kaķi uzvedās savādāk. Tie varēja skriet, lēkt un dauzīties, bet vienmēr ieturēja pauzes starp straujajām darbībām. Pat medībās bija pauzes. Kaķis nebija zirgs, kas var vienmuļi soļot garus gabalus. Viņi tā vienkārši nedarīja.

"Dīvaini," Dorija noteica un pārstāja lūrēt uz sievieti. "Kaķi tā parasti nedara," viņa piebilda un turpināja iet ratu pakaļā. Dorija netaisījās tagad skriet pakaļ vecajai sievietei un pajautāt, kāpēc viņas kaķis uzvedas dīvaini. Arī apsūdzēt viņu ne. Galu galā tā nebija lielākā dīvainība šaipusē. Vēl bija Klaudijas mati. Un slinkā uguns.

[Roviela]

- Kā kaķi nedara? - turpat ejošais Roberts pavaicāja. Viņš nebija ievērojis neko dīvainu.

[Romija]

"Neiet tik mierīgi pakaļ saimniekam. Vismaz ne tālu. Ne tā kā suņi," Dorija vēlreiz atskatījās, atbildot Robertam. Var jau būt, ka uztraukumam nebija pamata, bet vērības nekad nevarēja būt par daudz.

[Rouzijs]

Klaudija paēda brokastis jau jautrākā gaisotnē, viņa nosprieda, ka tagad ar Doriju viss ir nokārtots un viņas varēs sadarboties bez visādiem starpgadījumiem. Sarkanmate klusi soļoja blakus ratiem, viņas galvu sedza paliela kapuce, no kuras spraucās ārā sārtie mati. Meitene bija klusa un domīgi kavējās pie ainavām, kuras mainījās minot ceļu.

Tikai paejot garām večiņai, Klaudija viegli pielieca galvu sveicienam.
Skatiens izsekoja večiņu, kad Dorija ierunājās. - Es nezinu gan. Reizēm kaķi ir uzticīgāki kā suņi un iet saviem saimniekiem paklausīgi līdzi. - Meitene noņēma no galvas kapuci un palūkojās debesīs. - Es biju devusies klostera uzdevumā uz kādu nelielu ciematu, tur stāstīja par kaķi, kurš uzticīgi gulēja uz savas saimnieces kapa un atteicās doties prom. - Protams, tās varēja būt arī tikai baumas.

- Bet tas laikam atkarīgs no dzīvnieka rakstura. - Bija jau tādi indivīdi, kuri vēlējās saimniekam pārkost rīkli.

[Roviela]

- Varbūt arī... - Roberts šauboties novilka.
- Manā bērnībā kaimiņu sētā puikam bija kaķis, runcis, kas uzticīgi staigāja viņam visur līdzi. Tas gan nebija melns, bet tāds smilšukrāsas ar tumšbrūnām ausīm, ķepām, purnu un asti, bet jā, staigāja visur līdzi. Tik' man teica, ka ātri nogurstot, ne kā suns, - viņš pastāstīja, ko pats bija pieredzējis.
Roberts vēl atskatījās atpakaļ, varbūt var redzēt to večiņu ar visu kaķi un - ja nu kas? - ir kaut kas aizdomīgs?
- Par to tālumu tad varētu būt tiesa. Gan jau viņa tepat kur netālu dzīvo.
Puisis pagriezās atpakaļ un atkal visu vērību veltīja ceļam.

[Romija]

Klaudija un Roberts katrs situāciju saprata pa savam, bet neviens neuztvēra Dorijas domu. Bet ko nu daudz! Viņi bija vietējie. Varbūt arī kaķi te ir pavisam savādāki. Paraustījusi plecus par zīmi, ka neko daudz vairs iebilst nevar, meitene turpināja sekot ratiem. Viņa domāja par visiem kaķiem, ko savā mūžā satikusi, bet neatcerējās nevienu, kas tā būtu uzvedies. Bet viņa arī neatcerējās nevienu sarkanmati, kas tā mierīgi staigātu. Vai uguni, kas tik spītīgi negribētu degt. Un tie noteikti bija tikai ziediņi. Kas vēl sagaidītu pilsētā?

[Dayns]

Migels atsveicināja sievieti ar galvas mājienu. bet jājot paturēja acīs, neiesaistoties sarunā par kaķu dažādībām. arī pieradinātie gari, kas raganas bieži pavada iemiesojoties dažādos dzīvniekos, dāvājot saikni ar umbras spēkiem, neizrādīs savu spēku tieši, skaidrā dienas laikā. vismaz parasti... tapēc, kā reiz teica Priors Hose Idalgado, tici bet pārbaudi. Un Migels ticēja Auroras sveicienam, bet vienalga paturēja abus ceļiniekus acīs.

[Sindra]

Ne vecā kundze, ne kaķis nepamanīja uz sevi vērstos skatienus, tie turpināja ceļu. Pavisam mierīgi dodoties virzienā, no kura klostera biedri tikko bija ieradušies. Pametot skatienu apkārt nemanīja nekādas mājas. Lai gan šur tur varēja manīt pa iekoptam laukam. Tā ka mājas nudien varēja nebūt pārlieku tālu. Bet kur tieši dzīvo kundze ar uzticīgo kaķi, to biedriem neizdevās uzzināt, jo viņu rati brauca tālāk un drīz vien sieviņa bija izzudusi viņu skatienam.

Zirdziņš vilka ratus tālāk. Ne pārāk ātri. Tā ka tie, kas gāja ar kājām pavisam mierīgi paspēja līdzi un pat brīžiem likās, ka varētu iet ātrāk. Bet zirdziņu jau nevarēja vainot. Nebija viņš nekāds jaunulis un jestrulis. Un rati bija visai pasmagi. Tad nu tāda lēna čučināšana uz priekšu sanāca. Līdz pienāca pusdienas laiks. Ieturēt pusdienas, protams, bija svēta lieta. Biedri noskatīja pamatīgu koku ceļa malā, zem kura zariem varēja ērti iekārtoties nelielai pasēdēšanai un Auroras mierā paēst pusdienas. Nebija nekādu sliktu sajūtu, nekādu joku ar nedegošām ugunīm. Pavisam mierīga papusdienošana ceļmalā.

Un tad jau varēja doties tālāk. Priors bija teicis, ka biedri nonāks Lengvilā šīs dienas vakarā.
Vakars arī tuvojās un debesis arvien vairāk satumsa, liekot pasaulei ieslīgt krēslā. Zirdziņu tas nebiedēja un viņš turpināja vilkt ratus Lengvilas virzienā. Iespējams, ka ja biedri vēlējās ierasties pilsētā sadalīti, tad šis bija pēdējais brīdis, kad nodalīties. Jo kad nu viņi būs ieripinājuši pilsētā visi kopā, tad kāda vairs tur dalīšanās. Visi tiks redzēti kopā un ļaužu runas bija straujas. Biedri vēl nebūs paspējuši nosaukt savus vārdus vietvaldim, kad ļaudis jau zinās, cik un kas ir atbraukuši.

Lengvila nebija pārāk liela pilsētiņa. To drīzāk varēja dēvēt par ciemu. Nebija gan gluži viena taisnā iela cauri izskrienama. Bija vairākas platas ielas un tālāki nostūri. Pilsētu apjoza sēta un patiesībā jau klostera biedriem bija jāpasteidzas, lai tiktu pilsētā līdz vārtu slēgšanai. Vārti jau no attāluma bija manāmi. Un tagad atlika pieņemt lēmumu, vai tālāk doties visiem kopā, vai dalīties.
Lai biedri būtu nedaudz naskāki lēmumu pieņemšanās, kā tāds papildus stimuls sāka krist pa retai lietus lāsei, draudot biedrus izmērcēt, pirms tie būs paspējuši nokļūt līdz pastora Blekvotera namam.

[Roviela]

Tāda liela iešana Robertam bija diezgan neierasta, un uz dienas beigām viņš sajuta savas sāpošās kājas tā īsti pamatīgi. Nebija gluži tā, ka puisis savas dienas klosterī būtu pavadījis tikai un vienīgi sēžot pie rakstāmpults, tomēr tāda staigāšana bija vairāk, nekā viņš bija pieradis.
Skats uz Lengvilas sētu nāca kā atvieglojums, un Roberts nevilšus tiecās paātrināt soli, lai beidzot varētu nokļūt vietā, kur var atpūsties.
Doma par to, ka varētu kaut kā sadalīties, viņam prātā neienāca, jo vai tad visi nebija sūtīti kopīgā uzdevumā? Tad arī iet kopā un dara kopā.

[Romija]

Kad večiņa un kaķis bija nozudis skatam, Dorija vēroja laukus un centās uzminēt, no kurienes abi nāk. Nekādu skaidru norāžu nebija, tāpēc domas vairāk klīda iztēles ainās. Brīžos, kad meitene piekusa, viņa ierāpās ratos un nedaudz atpūtināja kājas, bet pēc tam atkal turpināja iet, ļaujot atpūsties arī citiem. Nedrīkstēja pārlieku nogurdināt zirģeli.

Vakarā, kad skatam pavērās pilsētas vārti, Dorija apsvēra iespēju nedaudz pagaidīt un pilsētā ierasties atsevišķi, tomēr, kamēr viņa domāja un apsvēra, ka nepazīst šejieni un nezinātu, kurp doties tālāk, uz vaiga uzpilēja lietus lāse. Tad vēl viena uz pleca. Kad nākamā ar skaļu Pek! uzkrita tieši uz galvvidus, Dorija saprata, ka šādā laikā kavēties un riskēt palikt aiz vārtiem nebūt nekārojās. Viņa uzrāva plecus un soļoja pakaļ ratiem uz pilsētu.

[Urdrunir]

Dienas brālis Katberts laikam pārdzīvoja daudz veiksmīgāk nekā naktis. Pēc brokastīm viņa seja pamazām atguva krāsu, bet pēc pusdienām, viņš pat izlīda no ratiem, lai naigi soļotu līdzās tiem, ik pa brīdim paveroties zirgā. Šie dzīvnieki zināja, ka tuvojas mājvieta un tāpēc tuvāk stallim sāka kustēties enerģiskāk. Bija tikai viena problēma,- brālim Katbertam nebija liela nojēga par zirgiem. Lai kā arī viņš pētīja, noteikt, vai Lengvila tuvojas, viņam neizdevās.

Sieviete ar kaķi ceļa laikā novērsa uzmanību tikai uz mirkli. Mūka acis iezaigojās un viņš nevērsdamies ne pie viena konkrēta, uzsāka sarunu. Vai jūs zinājāt, ka katrai teritorijai, kuru šeit pārvalda gubernators, un dažreiz pat atsevišķām pilsētām ir tiesības izdot savus likumus un daži no tiem pat var būt pretrunā ar citu pilsētu likumiem? Raftonas apkārtnē, piemēram, ir ar likumu aizliegts staidzināt kaķi aiz saitītes līdzīgi kā suni pa pilsētas ielām un piepilsētas ceļiem. Tas esot pretrunā ar Auroras likumiem. Stāsts ir aptuveni tāds. Sensenos laikos Aurora uzaicināja ciemos pie sevis suni un kaķi, iepriekš neaprunājoties ar viņu saimniekiem. Sunim saimnieks bija stingri aizliedzis atstāt pagalmu, kuru tas sargāja, bet suns baidījies nepakļauties dievietei, tāpēc atskrējis pie viņas nokārtu galvu un izskatoties ļoti vainīgs. Toties kaķim neviens nebija liedzis iet ciemos, bet viņš bija tik slinks, ka labāk palika gulēt uz mūrīša siltumā. Aurora novērtēja suņa drosmi, bet sajuta arī viņa vainas apziņu. Viņa atlaida suni mājās un piekodināja, ka turpmāk nevienam izņemot suņa saimnieku nebūs tiesību noteikt, kad sunim kaut kur jāiet. Tāpēc suns ārpus mājas vienmēr staigā saimniekam pie sāna, lai pārējie saprot, ka viņiem nav tiesību suni izrīkot. Toties kaķa rīcība dievieti aizvainoja un viņa noteica, ka kaķis nekad vairs nedrīkstēs darīt to, ko citi viņam labu gribēdami ieteiks. Tāpēc kaķis vienmēr iet tikai tur, kur viņam pašam tīk, un nekad nestaigā kopīgus ceļus ar Aurorai uzticamu saimnieku.

Nepievērsdams uzmanību, vai stāsts ir aizķēries pārējiem prātā, brālis Katberts turpināja ceļu, staipot kaklu un cenšoties saskatīt Lengvila namu jumtus. Šajā brīdī viņš vēl vairāk atgādināja slaiku putnu, kas vēro debesis un skaita lietus lāses, kas norit pāri viņa spārniem. Tuvā tumsa lika vīrietim piespiesties ciešāk ratiem. Umbras laiks brāli padarīja viegli tramīgu, ja tuvumā nebija drošu sienu un vēlams arī silta pavarda. Taču vārti, kuri rēgojās necilā nocietinājuma vidū un uz kuriem centīgi stūrēja zirģelis, iesvēla sejā smaidu. Nu, tad beidzot! Katberts atviegloti nopūtās.