"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Urdrunir]

Batirs negribēja bēgt, bet pašsaglabāšanās instinkts piespieda kājas kustēties uz priekšu. Krūtīs gruzdēja niknums un rīkle veidoja klusu rūcienu. Jau atkal kaut kādi burvji viņam lika darīt to, ko viņš nevēlējās. Pasaule visapkārt satumsa un karotājs apstājās uz vietas. Devana mājā nebija pieņemts pārvērsties par pūķi, bet tas nenozīmēja, ka to nedrīkst darīt. Ja viņam bija šobrīd jāmirst, tad viņš to darīs pūķa formā. Tēvainis centās izplest spārnus, bet pasaule pazuda nebūtībā.

Acis atvērās pēc nezin cik ilga brīža, bet likās, ka nav pagājusi ne sekunde. Dusmas vēl joprojām plosīja ķermeni. Batirs pielēca kājās. Ar vienu roku viņš apgāza gultu, uz kuras gulēja, ar kāju aizspēra krēslu pret sienu. Vaimanas par pāridarījumu viņa balsī sajaucās ar bezspēcīgu naidu. Kaktā kaut kas nozibsnīja. Karotājs pagrāba nesen (Nesen? Viņš jau nemaz nezināja, cik sen!) kritušā pretinieka cirvi un no visa spēka trieca to istabas durvīs. Acis pielija ar asinīm un mūlis piesarka kā tomāts. Pūķis palaida vaļā cirvi un ar trīcošām rokām steigšus uzrāva mugurā kreklu un aplika jostu. Sardeļpirksti sataustīja kaut ko cietu starp apģērba krokām. Zemē nograbēja melns kristāls. Batirs pacēla to un neticīgi blenza uz spodro nieciņu.

Kristāls pazuda aiz krekla un melnais pūķis piegāja pie durvīm. Atspēries ar kāju pret tām, viņš izstīvēja ārā cirvi un izgāja pa sabojātajām durvīm.

[Romija]

Marko pamodās istabā. It kā viss bija labi, bet pamazām atgriezās atmiņas par notiekošo. Lai arī iznākums pagaidām jutās labs, tomēr tas nebija pareizi. Vai Pīlārs bija sagruvis? Viņi nebija nosargājuši kristālus? Sairess bija pasācis kaut ko citu? Tās bija pirmās domas, kas rosījās Marko prātā, viņam izkāpjot no gultas, saģērbjoties, paķerot savas mantas un straujiem soļiem dodoties ārā no istabas.

Tikmēr arī blakus istabā bija pamodies Veiss. Viņš nebija burvis, tāpēc ar šādiem efektiem nesaskārās ikdienā. Notikušais jauneklī bija atstājušas nepatīkamu pēcgaršu, tāpēc jau uzreiz pēc attapšanās, viņš bija lecis kājās, drudžaini skatījies apkārt un nedaudz nomierinājies tikai tad, kad pamanīja lautu neskartu blakus gultais. Saģērbjoties un mūzikas instrumenta kompānijā dodoties ārā, viņš saskrējās ar Marko.

Abu pūķu dejās varēja manīt kādu daļu atvieglojuma, redzot vienam otru, taču atšķirībā no Veisa, Marko lūpas nesavilkās smaidā. "Kur ir kristāls?" viņš vaicāja, it kā Veiss to varētu zināt. Baltais pūķis paraustīja plecus. "Kas notika?" viņš vaicāja savam darvas draugam.

"Nezinu, tas nebija paredzēts," Marko atbildēja, uzmeta skatu Veisa cieši satvertajai lautai un turpināja soļot uz Vēja paviljonu, jo tieši tur viņš sevi atcerējās pēdējoreiz. Te netraucēja Blinkas aura, tāpēc atkal atgriezās prātošana par iepriekšējiem plāniem. Par to, ko Marko bija domājis iesākt visas ķezas labā, bet apslāpējis auras dēļ.

Veiss sekoja Marko, cieši pie krūtīm piespiedis lautu, ko kaut kādā veidā bija izdevies nosargāt. "Vai ar Arlidenu viss kārtībā?" čoreiz vaicāja Veiss, it kā Marko to varētu zināt. Viņš taču bija sudraba pūķa meistars.

"Nezinu," Marko negribīgi atbildēja. Arī viņam bija jātiek skaidrībā, kas tikko bija noticis.

"Varbūt tas bija Dāls, Mias, nu, Vordana sievas, brālis, kas mūs atbūra no Galakresas. Ja tev arī viss palika melns un attapies istabā, tad tas bija kaut kas liels," ar savām domām dalījās Veiss. Marko nebija bijis kopā ar viņiem Galakresā, viņš varbūt nezināja, ka kaut kas līdzīgi savāds vienreiz jau bija noticis. Tas gan neskaidroja to, kāpēc Pīlārs bija kluss un kārtīgs, ja iepriekš šķita, ka tā sienas sabruks, jumts iegrūs un viss pārvērtīsies gruvešos.

Marko neatbildēja. Viņam nepatika apziņa, ka pasaulē ir spēcīgi burvji, kas var darīt pēc savām iegribām, mētājot citus kā nenozīmīgus niekus. Viņš tēmēja taisnā ceļā uz Vēja paviljonu, cerēdams tur rast kādas atbildes.

Un tad kaut kur aiz muguras nodārdēja vienreiz, tad otrreiz, pavadot visu ar gaudojošu skaņu. Tas lika melnbaltajai pūķu kompānijai apstāties. Marko strauji apcirtās, gatavs uzbrukt, bet Veiss aplika aiz viņa muguras. Un tad gaitenī materializējās Batirs, no kura burtiski plūda naids un dusmas. "Kur ir kristāls?" riskēdams ar savu ādu, Marko tieši noprasīja. Iespējams, ka visas Batira dusmas tagad tiks viņam, bet burvim bija jāzina.

[Sindra]

Durvis, protams, padevās cirvja cirtienam. Batiram nemaz nebija īpaši jāpiepūlas, lai Pilāra istabas durvis padarītu par šķēpeļu kaudzi.
Labi bija, ka Pilārs bija pagadījies tāds tukšāks un neviens saniknotajam karotājam nepagadījās ceļā.

Beigās tā bija sanācis, ka visi biedri bija devušies atpakaļ uz Vēja paviljonu. Vietu, kuru pēdējo reizi atminējās.
Taču šeit neviena nebija. Šoreiz.
Taču tāpat kā viesu istabas, arī Vēja paviljons bija teju kā jauns un neskarts. Pat ja pūķi varēja saderēt, ka pirms pasaules satumšanas, šajās sienās bija parādījušās plaisas. Tagad te to vairs nebija. Viss bija kā no jauna uzcelts.

Bet nebija tā, ka Devana aizstāvji būtu vienīgie Pilārā. Ieklausoties apkārtnē, viņi sadzirdēja sarunas, kuras atklīda no telpas, kura atradās netālu no Vēja paviljona. Un aizdodoties tur, Devana aizstāvji ne pārāk lielā telpā atrada pašu Devanu, kurš sarunājās ar Kairosu un Obsidiānu.
Nostāk no šīs trijotnes atradās Kartass. Viņš stāvēja pie loga un atspiedies pret palodzi vērās laukā pa logu, it kā telpā notiekošais neattiektos uz viņu.

Pamanījis atnākušos pūķus, Devans viņus aicināja iekšā telpā.
Valdnieks, lai arī vēl joprojām nedaudz bāls, izskatījās dzīvīgs un nebūt vairs negrasījās mirt. Tad jau nācās secināt, ka visas problēmas ir atrisinātas un Pilāram, nedz arī Devanam vairs briesmas nedraudēja.
- Jūs droši vien vēlaties uzzināt, kas notika. - Devans uzrunāja sanākušos. - Sairesa plāns izgāzās, jo Kartass atguva savu kristālu un to iznīcināja. Ja trūkst kaut viena kristāla, rituālus vairs nav iespējams veikt. Tas gan nozīmē, ka arī pārējie kristāli ir zaudējuši savas maģiskās spējas. Bet vismaz vairs nevienam neradīsies kārdinājums tos izmantot, lai labotu mūsu pasauli.

Es zinu, ka mani padomnieki jums solīja atlīdzību. - Devans noteica, uzlūkojis pūķus. - Izsakiet savas vēlmes. - viņš pamāja, atvēlēdams vārdu saviem glābējiem.

Kaiross nedaudz atkāpās un sakrustojis rokas uz krūtīm, acīmredzami gaidīja, kad Devans atbrīvosies turpmākajai sarunai.
Savukārt Obsidiāns palika uz vietas un raudzīdamies uz atnākušajiem pūķiem, viegli smīkņāja.
Kartass vēl joprojām vērās laukā pa logu, it kā viņu telpā notiekošais nemaz neinteresētu.

[Rouzijs]

Kīra, protams, sekoja pārējiem, pirms tam paskaidrojot Atormam, ka nezina, kas notika, un drīz vien attapās telpā, kurā viņa atrada valdnieku, Kairosu, Obsidiānu un Kartasu. Zaļais skatiens īsu brīdi bija aizkavējās pie Kartasa, kurš tur tā stāvēja pie loga vienaldzīgi skatoties uz pasauli.
Meitene godbijīgi paklanījās Devanam izrādot zelta pūķim cieņu, pat ja joprojām lēdija bija apjukusi, nedaudz nesaprašanā un gluži kā izsista no līdzsvara. Sarkanmatei šķita, ka tumsa vēl tikai nesen bija spēlējusi savas baisās spēles ar viņiem, tumsa no kuras nebija cerību izglābties, bet beigu beigās tā tomēr bija izrādījusies spēcīga maģija, kas lika pasaulei nostāties savās vietās.

- Mans kungs. - Kīra vērsās pie valdnieka. - Es nejūtos pelnījusi atlīdzību. - Viņa nolaida skatienu, lai caur skropstām palūkotos uz sarkano karotāju, vai Kartass būtu pārdomājis? Daudz labāk par visām atlīdzībām meitene būtu metusies viņa apskāvienos, bet viņa to neuzdrošinātos, viņš tur tik vienaldzīgi stāvēja, it kā nekas un neviens nerūpētu...
- Mans tēvs mani sūtīja šajā uzdevumā, lai es būtu drošībā, tālāk no klanu naida. Vairāk par visu es vēlētos viņu redzēt dzīvu, bet es zinu, ka tas nav iespējams. - Tieši tāpēc meitene skumji nopūtās. Jā, Kīra savā alkatībā varētu prasīt zelta un dārgakmeņu kalnus, bet viņa nudien nejutās tos pelnījusi, visi nopelni bija Kartasam, kurš bija iznīcinājis kristālu. Tikai pateicoties viņam lēdija te varēja stāvēt.

Tā īsti vairāk nebija ko teikt. Viņa vēlreiz paklanījās un paslīdēja maliņā, lai pārējie varētu izteikties. Sarkanmates skatiens kavējās pie zemes. Izvairoties no Kairosa un Kartasa, kā arī, protams, no Obsidiāna. Nezin kāpēc Kīra šeit jutās lieka.

[echo3]

Klīstot pa Pīlāru pamazām kopā savācās visi, kas bija bijuši Pīlārā tā grūšanas brīdī. Tikai Arlidenu neredzēja. Vēja paviljonā neviena nebija, toties kaut kur netālu skanēja balsis. Nelielā telpā Kenolts ieraudzīja Devanu, Kairosu, Obsidiānu un Kartasu. Tātad laiks pēc "melnā notikuma" pagājis diezgan liels.

Noklausījies, ko saka Devans, druīds domīgi pamāja ar galvu. Viņš bija iedomājies, ka jāiznīcina viens no kristāliem, tikai nebija ticis tādam klāt, tāpat kā bija iedomājies, ka Kartass būs iznīcinājis sarkano kristālu. Jā, protams, kristāli ir spēcīgi vien visi kopā. No otras puses, Kenolts domāja, ka Dragāras radīšanas brīdī radās arī paši kristāli, un sarkanais nevar būt iznīcināts pavisam. Jā, varbūt tieši tas kareklis, kurš piederēja Kartasam, ir iznīcināts. Bet tā sarkanā būtība ir "pārcēlusies" uz citurieni. Iespējams, lavas pūķu vulkāna dzīlēs aug jauns kristāls.

Arī pēc Devana paskaidrojuma jautājumu palika pārāk daudz, lai tos visus izteiktu. Tāpēc Kenolts apmierinājās tikai ar vienu, - Kur ir Arlidens? - Bija gan vēl viens, kuru Kenoltam gribējās uzdot, skatoties uz telpā esošajiem pūķiem, un tas bija - "kur ir pārējie klanu vadoņi un ietekmīgie pūķi?"

[Roviela]

Savādi... Vēja paviljonā neviena nebija. Kur ir Arlidens? Atorms noskatīja te salasījušos pūķus, bet arī tie, izskatījās, neko nezināja, tāpēc lavas klana karotājs devās tālāk. Turp, kur dzirdēja balsis.
Tā. Devans, Kaiross, Kartass un Obsidiāns. Bet sudraba pūķis kur? Nē! Bez paskaidrojumiem un zināšanas, te pat lūgt neko nebija iespējams. Vismaz neko no tā, kas bija prātā Atormam.

Atorms palocījās pret Devanu, un pēc tam, kad bija izdzirdējis, ko izdarījis Kartass, arī pret seno sarkano pūķi. Tas noteikti izskatījās pēc demonstratīvas nepaklausības, bet Kairosam šoreiz Atorms neklanījās, tāpat kā Obsidiānam.

- Tas, ko tagad teikšu, nebūs mans lūgums, valdniek, - viņš brīdināja, skatīdamies uz zelta pūķi. - Es nevaru neko lūgt, pirms neesmu uzzinājis vairākas lietas, proti, pirmo jau pateica - kas ar Arlidenu? Un otrais būtu - paskaidrojumus. Kas notika? Kas būs tālāk?
Pēc tik īsās Devana uzrunas lavas pūķim šķita, ka viņus cenšas pēc iespējas ātrāk izlikt aiz durvīm. Varbūt tā nebija, līdz šim par Devana viesmīlību sūdzēties nenācās, bet bija uzkrājies tik ļoti daudz neatbildētu jautājumu, ka tāds piedzīvojuma nobeigums šķita kaut kā... pārāk īss? Sasteigts? kaut kas apmēram tāds. Kas ir ar lāstiem, visiem, kas pa ceļam pieminēti? Kas būs ar Kairosu un tiem nejēdzīgajiem likumiem, kad pūķi ir likuma dēļ, nevis likumi - pūķu? Kas būs ar Pusnakts Cietoksni un tiem, kas viņiem palīdzēja? Kas būs ar Sairesu? Vēju? Dalu? Kaidenu? Vordanu, galu galā?
Viņš jau saprata, ka to visu nevar tā, vienā brīdī atrisināt, tomēr jautājumu bija daudz par daudz, lai tagad tā vienkārši pateiktu - gribu citadeli/maisu naudas/valdīt Devana vietā, vai ko tādu, pagrieztos un ietu prom, aizmirstot par visu, kas bijis. Atorms nebija mantkārīgs, arī slavu nekāroja. Jā, protams, ir labi, ja ir nauda, jā, ir skaisti, ja tevi pazīst krogos, bet, nudien, tas nebija galvenais.

[Sindra]

Atskanot atnācēju balsīm, Kartass pagriezās pret telpu un atstutējies pret loga stenderi ar muguru, sakrustojis rokas pār krūtīm, lūkojās uz atnācējiem. Tas bija tieši laikā, lai sarkanā pūķa skatiens pamanītu Atorma paklanīšanos viņam, nevis viņa pēcpusei.
Kartasa skatiens aizkavējās pie Atorma acīm, taču nekā savādāk viņš sveicienam neatbildēja. Taču Atorms pamanīja, ka uz viņu skatās arī Kaiross. Arī citadeles vadonis nekā nesveicināja Atormu, taču tā vien likās, ka Kairosa acīs bija manāma aizvainojuma uguntiņa.

- Man žēl, ka tavs tēvs ir gājis bojā. - Devans noteica, skatienam kavējoties pie Kīras. - Tomēr, es nevaru atgriezt mirušos. Kā jau tu pati saproti. - ja jaunajai sievietei nekādu citu vēlmju nebija, viņš neuzspieda par visām varēm kaut ko izvēlēties.

Bez tam, valdnieka uzmanību jau bija pievērsis Kenolta jautājums par sudraba pūķi. Kuram sekoja arī Atorma jautājums. Tieši par to pašu tēmu.
- Arlidens devās uz Setru. Kopā ar Malevonu. Viņi devās atbrīvot Vēju. - Devans paskaidroja.
Tālākie jautājumi jau bija sarežģītāki. Devans mirkli apdomājās pirms atbildēt. - Sairess, Vēja brālis, vēlējās pārveidot pasauli. Atrodoties Setrā viņš bija uzzinājis Pilāra vārdu. Izmantojot to, viņš centās mani iznīcināt un varu piesolīja Drakaram. Viņiem vajadzēja veikt rituālu ar kristāliem, taču Sairess atklāja, ka kristālu enerģiju spēj izsaukt tikai sudraba pūķi. Tad nu viņi vēlējās piebiedrot savam pulkam manu brāli, Veināru. Taču viņš atteicās pievienoties un tādēļ tika iznīcināts. Savukārt, Arlidens nodots glabāšanā pie Bartoka.

Kad Arlidens aizbēga no melnā pūķa rančo, viņš centās savākt kristālus, pirms to bija izdarījis Drakars. Jo jauneklis nezināja, ka nodevībā ir vainojams Sairess, nevis Drakars. Sairess bija licis jauneklim noticēt savai bojāejai.

Kad Kartass atguva savu kristālu, viņš to iznīcināja. Tas izraisīja Pilāra sagrūšanu. Jo viens no pasaules pamatelementiem bija iznīcināts. Arlidens jūs izbūra laukā no Pilāra, taču tumsa jau jūs bija skārusi, tādēļ jūs atradāties bezsamaņā kādu laiku.

Tagad... - Devans palūkojās uz Kartasu, pirms viņa skatiens atgriezās pie biedriem. - ... tagad, man nekas vairs nekaiš un Pilāram vairs briesmas nedraud. Pārējā pasaule gan ir tāda, kāda nu tā ir palikusi pēc pūķu sadursmēm. Proti, tie kas ir miruši, ir miruši, kas sagrauts, tas ir sagrauts. - zelta pūķis paskaidroja.

- Tālāk? Tālāk nodevēji saņems sodu. Un mēs atjaunosim sagrauto pasauli. Kā jau tas ir bijis agrāk. Pēc kariem. - Valdnieks pieklusa. Laikam vairāk viņam nekā nebija ko stāstīt.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 08.12.2014 23:43

[Rouzijs]

Devans nepateica neko jaunu un nebija jau tā, ka zelta pūķim vajadzētu taisnoties viņu priekšā. Pamājusi ar galvu, ka Kīra visu ir sapratusi viņa tur tā stāvēja un turpināja smuki izskatīties. Vien kad valdnieks bija pabeidzis runāt lēdija uzdrošinājās palūkoties uz Kartasu.
- Kartass, kur ir Mariuss? - Viņa joprojām nezināja, ko domāt, vai kā rīkoties. Pirms sarkanā karotāja projām došanās meitene bija teikusi, ka pēc visa šī sekos viņam līdzi uz Arkvilu, bet vai šis piedāvājums joprojām bija spēkā sarkanmate nebija droša.

Tomēr burvei bija jāzina, kur bija viņas radinieks, zaļais skatiens novērsās no Kartasa, lai palūkotos uz Kairosu, varbūt viņš būtu jau paspējis nosmērēt sava zobena asmeni ar priestera asinīm? No šādām domām vien sarkanmate nobālēja.
Vajadzēja noskaidrot, kur ir tēvocis un tad... tad iet savākt mantas no istabas, kurā lēdija bija pamodusies.

[Urdrunir]

Batirs rūca un šņāca kā uz uguns atstāta tējkanna, bet nelaimes biedri, kas pēkšņi uzradās viņa priekšā domas nedaudz nomierināja. Kristāls ir pie manis. Viņš viegli ieplāja ar plaukstu pa krūtīm, kur zem krekla bija noslēpts dārgums. Bet tas bija vienīgais, ko viņš spēja nokontrolēt. Situāciju izprast viņam nebija pa spēkam, tāpēc karotājs nikni stampāja līdzi Marko.

Slimais valdnieks izrādījās tīri sprauns. Melnais pūķis bez kautrēšanās ar acīm aptaustīja Devanu. Kartass!! Batirā iekšā atkal veidojās rūciens. Viņi bija mētājušies pa pasauli kā nokaltusi lapa nemierīgā strautā un bijuši spiesti pakļauties visādu burvju untumiem. Viņi bija saluši un slāpuši, slodzīti pagrabos šeit un pavisam svešās pasaulēs. Cīnījušies ar milžiem, bandītiem un Drakaru. Un ko pasaule atcerēsies? Ka Kartass iznīcināja savu kristālu un nokārtoja visas nepatikšanas ar vienu rokas mājienu. Batirs jutās aplaupīts. Un šī nebija pirmā reize. Divi no klātesošajiem senajiem pūķiem bija viņam nodarījuši pāri. Un pats valdnieks bija izrādījis savu vājumu.

Resnis noņēma no kakla saitītē pakārto tumsas kristālu, ieskatījās acīs Obsidiānam un pastiepa kristālu Marko. Pat, ja Devans bija teicis, ka kristāliem vairs nav spēka, tā vēl joprojām bija sena relikvija un Batirs varēja likt galvu ķīlā, ka turpmākos tūkstots gadus ne viens vien burvis gribēs atdzīvināt kristālu spējas. Viņš pats to neprastu, bet melnajam brunču medniekam noteikti kristāls sildīs sirdi. Bez tam tas bija labs veids, kā ieriebt tēvam. Kristāls darvas pūķu klana valdnieka īpašumā bija atradies veselu mūžību. Un tagad tas nonāks pie jauna un nepieredzējušas burvja ar apšaubāmiem radurakstiem. Batirs pat pats pret savu gribu pasmaidīja.

Devans piedāvāja atlīdzību par to, ko viņi... Smaids no melnā pūķa seja atkal nozuda. Ko viņi īsti bija izdarījuši? Nedaudz saduļķojuši ūdeni? Batirs bija pieteicies uzdevumā ar ļoti skaidru plānu par to, ko vēlas piedzīvojumā iegūt. Bet nupat viņš saprata, ka viņa plāns ir bijis sīkumains. Karotāja seja satumsa, kad viņš pacēla acis pret veselību atguvušo valdnieku. Jūsu atjaunojamajā pasaulē man nav vietas. Un es dzirdēju, ka ir problēmas ar daraktīriem. Iecel mani par Pusnakts cietokšņa sardzes priekšnieku! Pūķu cietumā burvestībām bija vismazākā ietekme. Un Batirs tajā midzenī bija juties kā savās mājās. Tur viņš varēja noslēpties no pasaules un izgāzt savas dusmas uz cietumniekiem, kuri nevienu tāpat vairāk neinteresēja.

[echo3]

Kenolts klausījās, ko atbild Devans, un skatījās uz smīnošo Obsidiānu. Druīdam gribējās uz vietas pārvērsties par pūķi un uzspļaut melnajam draņķim. Tik vien vajadzēja, ka Devans uz brīdi nevar sekot notikumiem Dragārā, kad melnie jau paguvuši sagraut divas sarkano citadeles un, šķiet, arī Mūru, un, jā, tāpat vien, starp citu, - Rēzas silu! Bet Kenolts neko no tā Devanam neatgādināja. Valdnieks acīmredzami bija bijis... lupata. Vai arī šobrīd tā ir? Jebkādu pārmetumu vietā Kenolts skaļi izteica savu lūgumu, - Valdniek, es lūdzu, lai tu pavēli tiem melnajiem, kas nopostīja Rēzas silu, kas paši to darīja vai kas pavēlēja to darīt, silu atjaunot, iekopjot tur zemi, sasējot sēklas, rūpējoties par stādiņiem un pašiem tur uz vietas dzīvojot. Līdz koki Rēzas silā šalkos tāpat, kā pirms postažas.

Bet vispār Kenoltam gribējās uzkliegt Devanam - "Sāc taču valdīt! Visi, kam nav bijis slinkums, ir sakāpuši tev uz galvas un pārkāpj visus tavus noteikumus!"

Šo rakstu rediģēja echo3: 09.12.2014 11:21

[Romija]

Batirs gluži negaidīti uzvedās bezmaz civilizēti un, pretēji iepriekš piedzīvotajam, pat neizgāza savu nepatiku pret burvi un dziedātāju. Pamājis ar galvu, ka sapratis, kur ir kristāls, Marko aizdomīgi nopētīja Batiru, vai tiešām tur neslēpjas kāds āķis, pagriezās un devās tālāk turp, kur bija iepriekš nodomājis. Veiss viņam apgāja otrā pusē, lai starp Batiru un viņu būtu Marko.

Ieejot Vēja paviljonā un neieraugot tur Arlidenu, Marko aizsūtīja viņam ziņu. "Kur tu esi? Kas notika?", bet tad sadzirdēja citas balsis, kas aicināja doties tālāk.

Telpā bija daži jau redzētie vadoņi, daži biedri un Devans visā savā godībā. Gan Marko, gan Veiss dziļi paklanījās valdniekam. Ja Veiss to darīja aiz dziļas cieņas un prieka, ka valdnieks ir izglābts, tad Marko pieklājības žestā ievijās arī prieks par dzīvu zeltu. Lai arī Devans nebija Zeltakmens, tomēr tam bija sava līdzība. Nedaudz pieticīgāki cieņas žesti tika arī pārējiem valdniekiem, īpaši nešķirojot Obsidiānu kā labāku.

Klausoties Devana stāstītajā, kas atbildēja arī uz Marko Blinkam un sev izteiktajiem jautājumiem, burvis sākumā juta gandarījumu, taču drīz vien sajutās līdzīgi savam ciltsbrālim. Savā ziņā viņi bija darījuši liekas lietas, pakļāvuši sevi briesmām, bet savu kristālu katrs no glabātājiem varēja iznīcināt jau tad, kad Pīlārs sāka grūt. Viņi bija gaļa, ko izsūtīt pasaulē, ar cerību, ka tas nebūs jādara. Un viņi nebija spējuši to novērst, bet ko gan varēja gribēt no raiba jaunuļu bariņa!

Tomēr pavisam bezjēdzīgs viss šis notikums nebija. Marko bija redzējis pasauli, bijis pie Vordana, iemācījies noņemt vergu zīmes un uzzinājis to, ko Karabrasas bibliotēkā neviens nebija saglabājis. Marko bija stāsti, ko lepni pastāstīt tiem, kas viņu nenovērtēja. Pat ja tur daļa būtu sagrozīta, tomēr paliktu daļa taisnības. Šādi klausoties un domājot, burvis pamanīja, ka telpā viņiem ir pievienojusies mūzika.

Veiss bija pakāpies malā, atradis vietu, kur atstutēties un sācis savu prieku par Devana izglābšanu ietērpt notīs. Viņa seju rotāja smaids, un pirksti tik labprāt skāra Moiras dotās lautas stīgas.

Viņiem tika prasīts nosaukt atlīdzību. Veiss savējo jau bija saņēmis sen. Vismaz to, ko viņam solīja Marko, kad sarunāja jaunekli uz brīdi aizstāt burvi, kamēr viņš tiek galā ar verga zīmi. Marko nevienā brīdī nebija nodevis uzdevumu un aizmucis tāpēc, ka viņam apniktu. Vienīgajā brīdī, kad viņš nevarēja būt kopā ar citiem, viņš bija sarunājis savu bērnības draugu Veisu, kas par visu vairāk alka redzēt pasauli un savākt jaunas dziesmas savā vācelītē. To baltais pūķis bija paveicis un jutās pilnībā atalgots. Un tad vēl bija lauta, kas patiesībā nepiederēja viņam. Nospēlējis pirmo sajūsmas etīdi un sagaidījis brītiņu, kad balsis ir pieklusušas, Veiss ierunājās. "Ja es drīkstētu paturēt šo lautu. Tā skan tik brīnišķīgi! Vismaz tik ilgi, kamēr esam vēl šeit," Veiss lūdza. Ja Devans savu dāvanu mīļotajai nevēlējās atdot kādam tālu zemju baltajam pusbardam, viņš saprastu, bet te, kur viņa mūziku klausījās pats Devans, Veiss vēlējās spēlēt uz vislabākā instrumenta. Izteicis savu vēlmi, baltais pūķis iesāka jaunu melodiju, kurā cēlās notis savijās ar neviltotu prieku.

Tikmēr Marko apdomāja, ko viņš vēlētos. Tagad, kad Arlidena aura vairs nespieda uz domām, arī vēlme tikt no viņa vaļā bija mazinājusies. Viņam joprojām māceklis bija pēdējais sudraba pūķis. Pat ja viņš bija daudz varenāks par Marko pašu. Toties tagad bija iespēja šo atšķirību nedaudz nolīdzināt. Noklausījies Batirhana lūgumu, Marko pasmaidīja. Kaut kas tāds patiesi piederēja kareivīgajam ciltsbrālim. Savā ziņā Marko domāja līdzīgi.

"Es vēlētos vietu Jūsu galmā un iespēju mācīties pie labākajiem Dragāras burvjiem," Marko izteica savu sen kāroto vēlmi. Ja viņi drīkstēja prasīt jebko, tad nebija nozīmes, kurš bija paveicis lielāko darbu Pīlāra izglābšanā. Toties, ja Devans viņam šo vietu atvēlēs, Marko varēs kļūt patiesi varens. Slava un zināšanas Marko šķita vērtīgākas par uzreiz iegūtu zeltu, jo tās nesīs bagātības vēlāk. Un, iespējams, daudz vairāk. Pie tam, tā kā Marko bija dzimis un audzis starp dažādu krāsu pūķiem, viņš nesmādēja iespēju tādā sabiedrībā arī palikt. Krāteri nebija viņa mājas. Viņa mājas bija pasaules virsotne. Un būt zināmam kā Devana galminiekam pavērtu dažādas durvis jaunā burvja priekšā.

Kad ierunājās Kenolts, Marko pavērās uz druīdu ar neizpratnes pilnu skatienu. Līdz šim pārsvarā nosvērtais zaļais pūķis ne no kurienes pēkšņi izspļāva tādu indi, kas nemaz negāja kopā ar prieku par pasaules izglābšanu. Vai tiešām pasaules esamība bija mazsvarīgāka par vienu silu? Jā, Marko bija melnais, jā viņš arī bija pieredzējis postažu, bet tāda bija dzīve. Tā turpinājās arī pēc tam. Tomēr viņš nekā nevarēja liegt druīdam izteikt savu vēlmi, kas gan mazliet atgādināja nevis atlīdzības pieteikumu, bet mācīšanu valdniekam, kā nokārtot lietas. Ierakstījis savā priekšstatā par zaļajiem pūķiem atriebību, Marko novērsās un turpināja vērot Devanu.

[Roviela]

Atorms pamanīja Kairosa acīs pazibējušo izteiksmi, bet atbildēja ar stingru skatienu, to nenolaižot. Jā, es domāju savādāk, skatiens pauda. Atorms nebija dumpinieks, un varu pār sarkano klanu viņš prasīt negrasījās, tā nometot Kairosu no amata, bet tāda kārtībā, kāda bija sarkano Citadelē - tā nebija pareiza! Un pie vainas tur bija Kaiross. Likumi! Pfff... Viena lieta bija skaidra - šajā laikā Kaiross savu cieņu Atorma acīs bija zaudējis. Vai atgūs? To redzēs. Atkarīgs no rīcības.

Pfff.. tūlīt bija jānošņācas vēlreiz. Arlidens devies uz Setru kopā ar Malevonu. Viņi vēl nav atpakaļ, ja? Un cik ilgi bija jāpaguļ nemaņā? Varbūt tiešām tik ilgi, lai Arlidens nepagaidītu Atormu? Var jau būt. Cerams, ka tā ir.

Tikmēr Batirs bija izdomājis, ka grib kļūt par Pusnakts Cietokšņa sardzes priekšnieku. Tiešām? Sarkanais pūķis ieslīpi paskatījās uz Batirhanu. Nē, izskatījās, ka melnais karotājs to domāja nopieni, bet, ja labi padomā... tā nebūt nav slikta vēlme.

- Valdniek, es gribu, lai sarkano klanā likums būtu priekš pūķiem, nevis pūķi priekš likuma, .. - Jā, viņš labi apzinājās, ka Kaiross, iespējams, to nesapratīs, bet, ja padomā... nu nebija taču viņu lords dumjš? Nē! Nudien, nebija! Tikai mazliet par daudz norūpējies par savu reputāciju, tās vārdā aizmirstot kopējo klana labumu. Likumus var un vajag mainīt, ja tie neatbilst esošajai situācijai. Citādi sanāk laistīt puķes lietus laikā, jo, redz, likumā teikts, ka tās jālaista katru dienu.
Pfff... aizmirsies savās domās, Atorms nošņācās gluži dzirdami.
.. gribu būt Arlidena sargs, kā jau uzņēmos to līdz šim.., - tagad, iespējams Devans varēja saprast piktos šņācienus no Atorma puses - viņam nepatika, ka nav paņemts līdzi uz Setru, - un gribu, lai Šeridanu un Alteraku izlaiž no Cietokšņa.
Sarkanais karotājs ieskatījās Devanam acīs.
- Jā, es zinu, ka Šeridans neaizdomājas par savas rīcības sekām, un zinu, ka pēc viņa domām ļaunāka pūķa par Alteraku nav, bet Šeridans mums palīdzēja, kad viņam neviens nelika to darīt, un man tikko sanāca kauja ar Alteraka puiku Orestu, kurš ir ar mieru nonest vai visu pasauli tikai tamdēļ, ka vēlas savu tēvu atpakaļ. Lai taču viņš to dabū, ne tā?
Turklāt, ja sarkano klanā būs cita kārtība, tad arī Alteraks nebūs drauds, tāpat Šeridans, kur nu vēl kā-viņu-tas-Ordenis, kur Orests ir iesaistījies. Ordenis - tas ir nopietni. Draudus vajag likvidēt saknē, bet ne tā, ka visus iznīcina. Priekš kam?
Marko un Veiss izteica savas vēlmes, un tās abas bija Atormam saprotamas. Marko grib būt prasmīgs burvis, gluži tāpat kā Atorms grib būt labs karotājs, bet Veiss ir bards, kam mūzikas instrumenti ir sirds.

[Rouzijs]

- Alteraku? - Kīras skatiens neticīgi pievērsās Atormam. Tas taču nebija nopietni, labi par Šeridanu meitene vēl varētu pievērt acis, bet ne jau par aukstasinīgu slepkavu. - Viņš ir solījies nogalināt visus Kairosa radiniekus un tu domā, ka viņš no tā tik viegli atteiksies? Tu pats redzēji, kā viņš skatījās uz mani, kad bijām Cietoksnī. - Jā, Atorms bija gatavs uz Alteraka apžēlošanu, bet tā viņš pakļāva Kīru briesmām. Vai viņas nāve bija tas, ko pūķis vēlējās?
- Vai viena pūķa laimei tu esi gatavs nolemt citus nelaimei un iznīcībai? - Lēdija bija nikna, to varēja manīt, viņa neticēja, ka viņas biedri ir tik neapdomīgi. Un likums priekš pūķiem? Ja nebūtu likumu, tad nebūtu pūķu. Un Kaiross valdīja, ja Atormam tas nepatika, tas neliedza doties prom, kāpēc viņš to nedarīja? Varbūt, pūķim citur būtu zāle zaļāka? Pagaidām Kīra jutās ļoti aizvainota.

[Romija]

Marko bija gatava atbilde tādiem neapmierinātajiem, kāds bija Atorms. Pūķi, kas kādu iemeslu dēļ nevēlējās dzīvot savu klanu pārvaldītajās pilsētās, taču varēja sev rast mājvietu citur. Karabrasa bija viena no tādām vietām, kur valdīja gluži citi likumi. Lai arī tos izdeva melnais pūķis, tomēr tie bija vairāk līdzīgi sarkano paražām. Varbūt tāpēc, ka viens no ietekmīgākajiem Karabrasas mēra padomniekiem bija Marko tēvs, lavas karotājs Dervins. Bet lai nu kā, tas tikai pierādīja, ka ir iespējams dzīvot savādāk, necenšoties izmainīt visa klana būtību. Tas, iespējams, pat būtu sarežģītāk kā pārbūvēt Pīlāru, jo arī lavas klans bija viens no pasaules stūrakmeņiem. Un ja jau Atorms gribēja būt Arlidena sargs, tad viņš tāpat nedzīvotu Lavas Citadelē. Marko to visu būtu labprāt pateicis, bet te bija Devana vieta atbildēt. Galu galā, ne jau Marko kaut ko ietekmētu. Tāpat arī diez vai stātos pretī, ja Kaiross neciestu šādu nodevību un nepateicību tieši sev acīs.

[Roviela]

Atorms spīvi paskatījās uz Kīru.
- Es neprasīju sev klana vadoņa tiesības, lēdij, - viņš vēsi noteica.
- Es prasīju ko tādu, lai Alteraka dēlam un vēl citiem, kas nav apmierināti ar pārlieku dzelžainiem likumiem, un kas cietuši to pārlieku formālas ievērošanas dēļ, vairs nav iemeslu apdraudēt vadoņa dzimtu, jūs tai skaitā.

Viņaprāt, viņš bija paskaidrojis iemeslu, vai arī Kīra atrisinājumam spēja iedomāties vienīgi iznīcību vai ieslodzīšanu Cietoksnī?

[Sindra]

Atskanot Mariusa vārdam telpā, Kaiross nervozi saausījās. Viņa skatiens klejoja no Kīras līdz Kartasam un atkal atpakaļ. Nemaz nebija jāmin, lai noprastu, ka priesteris ir savu sodu izbēdzis un Lavas citadeles valdniekam tas ir nepatīkams fakts.
- Mariuss ir Arkvilā. - Kartass atteica, īpaši nesatraucoties par Kairosa īgnumu.

Kairosam gan ilgi nesanāca bozties par sodu izsprukušo priesteri, jo Atorma teiktais Lavas citadeles pavēlniekam bija kā pliķis sejā. Un tāds viņš arī izskatījās. Kā saņēmis pļauku. Nervozi sakniebis lūpas, viņš jau grasījās kaut ko atbildēt Atormam, taču Devans viņu apklusināja, pirms vēl Kaiross bija sācis runāt.
- Es dzirdēju jūsu vēlmes. - zelta pūķis noteica, skatienam nomērot savus glābējus.
- Tu būsi Pusnakts Cietokšņa sardzes priekšnieks. - viņš atteica Batiram, pamājot ar galvu, ka viņam nav problēmu izpildīt šo lūgumu.

- Tu drīksti paturēt lautu. Pavisam. - Devans atvēlēja Veisam.
- Ne tagad. Parunāsim vēlāk. - Arlidens atbildēja uz Marko jautājumu. Tas gluži vai sasaucās ar mirkli, kad valdnieka skatiens bija pievērsies Marko. - Kopš šī brīža tu būsi lords un tava vieta būs Pilārā. Manā galmā. Tu varēsi mācīties no Dragāras spēcīgākajiem burvjiem. - Devans bija gatavs izpildīt arī Marko vēlmi.

Tā bija vienkāršākā daļa. To jau droši vien, telpā esošie noprata paši.
Devana skatiens pievērsās Kenoltam. - Es saprotu tavu sāpi par nodegušo silu. Taču nav vērts apspiest pūķa dabu. Un melno pūķu dabā ir iznīcināt, nevis radīt. Esmu vairāk kā pārliecināts, ka neviens neizaudzēs silu labāk par druīdiem. Sūnu pūķu vadonis jau ir apsolījis par to parūpēties. Taču, lai šādas situācijas neatkārtotos, Obsidiāns apņemsies savaldīt savu klanu un tiem vairs neļaut nopostīt Rēzas silu. - Devana skatiens pieversās Obsidiānam un vieglais smīns no melnā pūķa lūpām izzuda un izslējies nedaudz staltāk, ar nopietnu sejas izteiksmi viņš pamāja. - Jā. Mēs tā varam. - viņš pamāja.
Tiesa, uzreiz viņa skatiens pievērsās Marko. - Kristālam vairs nav maģisku spēju. Jo Kartass iznīcināja savējo. Tas ir tikai kareklis. - krāteru vadonis painformēja Marko. - Tā ir tava pirmā mācību stunda no viena no Dragāras spēcīgākajiem burvjiem. - smaids jau atkal atgriezās Obsidiāna lūpās.

- Es nespēju izpildīt tavu lūgumu. - Devans pievērsās Atormam. - Ne tā ka nespēju, bet tas nebūtu saprātīgi, ja es to izpildītu.
Cietumnieki paliks cietumā. Es nevaru viņus atbrīvot.
Taču tu būsi Setras vietvaldis līdz Arlidena pilngadības sasniegšanai. Tu valdīsi savā citadelē. Un iespējams, ka tas tev palīdzēs saprast savu iepriekšējo lordu. - Devans pamāja uz Kairosa pusi. - Saprast, kāpēc reizēm viņa lēmumi ir bijuši tieši tādi un ne savādāki.
Un ja tavā vadībā Setra izaugs par pūķu mīlētu un iecienītu citadeli, Kaiross apsolās nelikt šķēršļus ceļā tiem pūķiem, kas vēlēsies pamest Lavas citadeli, lai pārceltos uz Setru. - Devana skatiens ciešāk uzlūkoja Kairosu līdz tas apstiprinoši pamāja un nolaidis skatienu, lūkojās zemē, padevies valdnieka lēmumam.

[echo3]

Kenolts klausījās ar gluži neizteiksmīgu sejas izteiksmi. Tas, ko teica Devans, bija neticami netaisnīgi, un ilgā laikā vienkārši iznīcinoši. Paļauties uz to, ka Obsidināns savaldīs melnos pūķus? Kad tā ir bijis? - Iznīcina visi, izņemot zaļos pūķus, kuri vienīgie spēj radīt. Tavs spriedums nozīmē, ka tie, kas iznīcina, Dragārai ir vairāk vajadzīgi, nekā tie, kuri rada. Lai notiek. Tāds ir valdnieka lēmums. Vainīgie nekad nesapratīs, ko viņi ir nodarījuši, ja neredzēs, kādas pūles prasa atjaunot nopostīto. Es taču varēju pieprasīt visus uzbrucējus ieslodzīt Pusnakts Cietoksnī. Vai šādu bezjēdzīgu lūgumu tu, valdniek, būtu izpildījis? Lai notiek. Protams, druīdi to izdarīs. Rēzas sils tiks atjaunots. Mans lūgums nav izpildīts, un to kā nodevību pieminēs zaļie pūķi. Jo pat šobrīd tu, valdniek, Obsidiānam pieminēji vien Rēzas silu. Tumšie sili un citas vietas, kur dzīvo miermīlīgie pūķi, joprojām paliek melno un arī sarkano patvaļai.

Tas bija bezjēdzīgi. Devans nevēlējās darīt neko, kas ļautu Dragārai atkopties no satricinājuma un pat neko, lai pats sevi nodrošinātu pret līdzīgiem satricinājumiem nākotnē. Pūķu daba! Tādas "pūķu dabas" nav, ko pierāda pilsētas un ciemati, kuros jaukti dzīvo dažādu krāsu pūķi. Ir tikai vairāk vai mazāk piemērotas dzīves vietas, ko Dragāra dāsni sniedz. Un ir daži varaskari, iedomīgi un ļauni burvji, kam nevajag neko citu, kā valdnieka neko neredzošo skatienu un piesedzošo spārnu. Kas tiem tiek sniegts.

Atdod man zaļo kristālu, valdniek. Lai arī tam vairs nav nekādas nozīmes.

[Roviela]

- Lai tā būtu, - Atorms atteica, - Tas nav taisnīgi, bet lai tā būtu. Ceru, ka man vairs nekad nevajadzēs ierasties Pusnakts Cietoksnī, jo es nespēšu paskatīties acīs Šeridanam, kā arī ceru, ka Kairosa dzimtu neiznīcinās tas Ordenis, kas jau ir nodibināts ar mērķi apvienot visus, kas cietuši netaisnīgu likumu dēļ, piemērotu Liesmas vārdā.
Viņš viegli paklanījās Kairosam.
- Piedod! Es centos novērst draudošās briesmas, bet man tas neizdevās.

Lēmumu par to, ka viņš būs Setras vietvaldis, karotājs uzņēma diezgan vienaldzīgi. Viņam nevajadzēja varu, un prasījis viņš to nebija, bet kad tā, tad tā, un Setrai tāpat vajag vietvaldi, līdz Arlidens būs paaudzies lielāks. Labi, Atorms uzņemsies šo pienākumu, ja jau tā vajag, un raizēsies par to, lai likumi būtu pūķu, nevis pūķi likumu dēļ. Turklāt tur taču būs Arlidens! Atorms pat pasmaidīja. Kurš gan tā viegli spēj turēties pretī sudraba pūķa aurai? Gribot, negribot darīsi visu pēc iespējas godīgāk, pareizāk un pēc labākās gribas.

- Vai es divu ieslodzīto atbrīvošanas vietā drīkstu lūgt ko citu? - tas tā kā būtu tikai godīgi, bet ja nē, tad jau valdnieks to pateiks, - Ja jā, tad es vēlos, lai verdzība tiktu izbeigta, un ne tikai tā, ka Bartoks, kuru gluži atklāti visur dēvē par vergturi, paliek bez saviem vergiem, bet patiešām pavisam izbeigta. Ar aizliegumu acīmredzami nepietiek. Nesenajos ceļojumos piedzīvoju un redzēju pietiekami daudz, lai zinātu, ka melnie pūķi, vismaz daži, uzšķauda uz šo noteikumu, bet pārējie kā no grāmatas atbild vienu teikumu, proti, ka valdnieks Devans neļauj turēt vergus. Bet tie ir.
Vai tagad tā arī būs pūķu daba, kas neļaus pildīt likumu? Jo tāds likums gan ir. Valdnieka noteikts.

[Romija]

"Dziļi pateicos, Jūsu Augstība!" Marko dziļi paklanījās Devanam par saņemto apbalvojumu. Melnajai krāsai piestāvēja zelts, ne tikai drānās, bet arī domās un darbos. Kad Obsidiāns ieminējās par kristālu, Marko to uzlika sev kaklā. "Paldies par šādu mācību," viņš pateicās arī sava klana vadonim. "Bet tas noteiki ir kas vairāk par tikai karekli. Tā ir trofeja, tās ir atmiņas un liecība tam, kas notika. Tam, ka Dragāru vairs neviens nevarēs pārveidot pēc sava prāta tikai ar kristālu palīdzību. Tai ir jāpaliek tādai, kāda tā tūkstošiem gadu ir bijusi, kamēr kāds to spēs pārveidot savām rokām un savu prātu. Pats," burvis svinīgi noteica. Jā, kaut kur klusībā perinājās doma, ka kādu dienu arī viņš varētu būt tik gudrs un spēcīgs, lai locītu Dragāras ceļus pēc sava prāta, bez lūgumiem un kristāliem. Bet tas lai paliek nākotnei.

Marko atkāpās, savu balvu saņēmis, uzmeta skatienu Batiram, kas bija lūdzis ko līdzīgu, un pavisam viegli pasmaidīja. Tad pievērsās pārējiem lūdzējiem. Marko pierē ievilkās rieva.

Kenoltam izsakot savu aizvainojumu, mūzika pārtrūka. Veiss skatījās druīda mugurā, un viņa seja žēli savilkās. Zaļais pūķis uzskatīja, ka tikai viņi spēj radīt. Ka tikai zaļo klans uz kaut ko tādu ir spējīgs. Veiss bija baltais pūķis, un viņš savā dziļākajā būtībā spēja tikai radīt. Atšķirībā no Kenolta, viņš pat nebija tieši iznīcinājis nevienu no uzbrucējiem. Devans taču bija ar uzviju izpildījis Veisa lūgumu, pierādījis, ka viņam ir svarīgi arī citi klani. Protams, Veiss lūdza pieticīgi, bet vai tad radītājam nepietika ar mazu sēkliņu, ko iedēstīt auglīgā zemē, lai no tās izaugtu ziedošs koks? Veisam pietika. Bet rūgtumu sirdī tas vienalga līdz galam neizdzēsa. Pirksti glāstīja lautas sānu, stīgām nepieskaroties.

[Rouzijs]

Kīrai redzot to, kā Kaiross nervozi skatās no viņas līdz Kartasam, lika noprast, ka tēvocis tomēr ir uz brīvām kājām, kopā ar savu galvu. Viegli pamājusi Kartasam, ka viņa visu ir sapratusi, meitene turpināja klausīties, ko vēlas pārējie. Patiesībā šajā brīdī sarkanmate bija pārliecināta, ka Atormam kāds tā spēcīgāk cīņas laikā ir iesitis pa galvu.

Bet vēl doties prom viņa neuzdrošinājās. Lai gan varbūt vajadzēja, jo tāpat nekas vairāk runājams ar Devanu lēdijai nebija.