Viendien runājoties ar kādu cilvēku un atceroties senākus laikus, kad vienā LS tika sastapts viens ārkārtīgi labs tēls, kas riebās līdz sirds dziļumiem, bet ņemot vērā tēla veidotāju, bija ļoti labs, interesants un kolorīts.
Mana doma ir tāda, ka mēs varētu sākt šeit ieteikt tēlus, par kuriem mēs varētu diskutētun līdz ar to nonākt pie secinājumiem, kurš tad no tēliem pēdējā gada laikā un varbūt bišķi vairāk ir bijis labākais, pēc savas darbības pašā spēlē un atbilstības leģendai. var vēl iekļaut spilgtākos momentus.
Pa to laiku tad mēs arī varētu noformulēt jautājumus, pēc kuriem vislabāk izanalizēt tēlu.
Kad iesakat tēlu, obligāti norādiet viņa leģendu un varētu arī viņa darbību spēlē - īsi vai gari, tā jau jūsu darīšana.
Jā un kas ir ieteicams - iesakiet un papildiniet ko vēl varētu iekļaut. Paļaujos uz jūsu atbalstu un gaodaprātu nebojāt šo diskusiju.
Mans kandidāts:
Jā, Veronika savā ziņā ir bijusi viena no kolorītākajām personībām lomu spēlēs, kur pašai ir bijis tas gods piedalīties. Ļoti jauka atspēle tik kretīniski nelietderīgam tēlam! (<-- tas bija kompliments! )
Piekrītu, Veronikas tēls līdz šim ir bijis patiesi viens no retajiem tēliem, kurš man pašai ir iepaticies un kuram ir bijis ļoti interesanti sekot līdzi, kolorīta persona, kas izceļas uz vispārējo tēlu masas.
Es ieteiktu vairāk šāda veida tēlus veidot, lai ir interesantāk.
Veronika bija tik dzīva, ka man kā Mātei Dabai nesagādāja nekādas grūtības gādāt viņai nepatikšanas. Viņa uzprasījās pati, tas bija tikai dabisks rezultāts.
Ko, diemžēl, nevar teikt par tēliem, kas nodarbojas ar iekšējām pārdomām un nereaģē uz apkārtni. Viņi ir tik neinteresanti, ka nemaz negribas rakstīt, ko viņi piedzīvo, bez tam ir skaidrs, ka, ja vispār izlasīs, tad tāpat neko jēdzīgu atbildei neuzrakstīs.
Izanalizēt tēlu? Labs ir tēls, kurš dzīvo spēles pasaulē. Uzvedas atbilstoši savam raksturam, un - svarīgi! savai leģendai. Ir TIK daudz spēļu, kur ir sagudroti krutie tēli, bet, kā tiek līdz rakstīšanai, tā čiks vien sanāk. Tas parasti notiek tad, kad spēlētājs nemaz nezin, ko nozīmē tas vai kas cits, ko viņš ir ierakstījis savā leģendā. Teiksim - nav iesakāms spēlēt par sevi daudz vecāku personāžu. Momentā lien ārā neatbilstoša uzvedība un nezināšana. Tāpat nav iesakāms spēlēt kaut ko, par ko pats nezini, kas un kāds tas ir, un ko dara. Nesanāks. Un vēl tā notiek tad, ja mēģina iedabūt spēlē tēlu, kas nepavisam nav iederīgs spēles pasaulē, nereāls, vārdu sakot.
Jā, kritiku ir vieglāk uzrakstīt, nekā ieteikt labu tēlu!
Man patīk Dženāro (Ausminta):
Vārds:Dženāro
Uzvārds: Peregrini
Vecums: 28
Izskats un ja vēlas fiziskie parametri(augums utt.): garš (1,90), tievs, pat pārāk, nav sevišķi spēcīgs, tomēr izturīgs. Seja - pretrunīga: garena un askētiska izskata, drūmuma rievām ap muti, bet šo iespaidu jauc jutekliskais apakšlūpas izliekums un smieklu krociņas acu kaktiņos. Acis - brūnas, lielas , mazliet iekritušas, mati tumši, viļnaini, līdz pleciem.
Raksturs: Galējību cilvēks - no dziļas, drūmas melanhonijas līdz kaismīgai aizrautībai, no garīgas eksaltētības un pašuzupurēšanās līdz baudkārei un egocentrismam, no nihilisma līdz bērnišķīgai spontanitātei. Neatkarīgs lēmumos, maz rēķinās ar citiem, neprognozējams un neuzticams, tomēr reizēm gadās spēji atbildīguma un rūpīguma uzbangojumi, kas gan reti ir ilgstoši. Rīkojas mirkļa iespaidā, garastāvoklis mainās bieži,un izmaiņas ne vienmēr izskaidrojamas ar objektīviem iemesliem. Glābiņu no sava raktura sasķeltības mēdz meklēt askētiskās eksekūcijās, kas gan līdz šim īpašu attīstību pretim rakstura viengabalainībai nav radījušas.
Profesija: dzejnieks, rakstnieks
Valsts: Itālija
Vieta, kur dzīvo(ģeogrāfiskais raksturojums - pāris vārdos): nenoteikta. Dzimis Romā, bet to necieš (lai gan mīl ), mēdz klaiņot kājām tālus attālumus bez noteikta mērķa, meklējot iedvesmu un garīgu mieru, ko gan joprojām nav atradis un, iespējams, īsti nemaz nevēlas atrast.
Spēles "Pussala - izredzētie" puķu elfa tēls:
Elizabete, cilvēku sieviete, pāri 30 gadiem
Bieziem tumši brūniem gariem matiem, kas tagad izskatās pēc vārnas ligzdas, biezām uzacīm un lielām, tumšām acīm, Ķermenis sievišķīgs, lai arī cietuma ēdiens tajā ir atstājis zināmas pēdas. Mugurā skrandas.
Elizabete ir ļoti savdabīga būtne. Emocijas un garastāvokļi mainās pa minūtēm, bet ļoti iederīgi.
Labs tēls ir tēls, ko labi spēlē.
Tēls idejiski var būt izveidots brīnišķīgs (spilgtums+iederīgums pasaulē+iekšējs loģiskums, ect), bet, lai tas būtu labs procesā, spēlētājam jāprot ar to tikt galā, jāprot redzēt personāža domu gājienu, kas izriet no attiecīgā rakstura,pagātnes, paredzēt iespējamo viņa reakciju noteiktos apstākļos un tā arī postot (kas nav viegli - dažkārt tīri rakstīšanas pēc. Vieglāk ir sadrukāt pirmo prātā ienākušo, šablonisko frāžu kopumu, ne baigi ņemties ar tēlam piemērotākās uzvedības un izjūtu cakināšanu).
Uzreiz jāpiebilst, ka es pati to (augstākminēto) neuzdodos labi protam. Plus spēlē dažkārt nostrādā dažādi OOG faktori - neesi ticis, piem, laikā pie neta, lai reaģētu, kā tavs tēls reaģē dabiski, un tad nu domā, uz ko to norakstīt. Vai vienkārši - nu tā nēēegribas, bet drusku tak šamais uz priekšu ir jāpabīda.
Visumā piekrītu Rovielai, bet iebilstu vienā aspektā - noslēgto tēlu sakarā. Nu nav spēle tikai notikumu bīdīšana. Ja spēlētājs skaisti ķer iekšējo, tas tikai dod. Un man, piemēram, patīk lasīt skaisti uzrakstītas un sajustas lietas. Protams, tāds "viņš noklausījās, padomāja un sekoja pārējiem" nodreijātā līmenī gan ir krietni apnicīgs.
Ak dārgais Dženāro Dženāro bija traks iesācēja eksperiments, bet katrā ziņā ļoti interesanti.
Man ar' patīk Elizabete. Viņas nerimstošā kleptomānija masu (piem, ielejas) apmēros un trakās fantāzijas.
Es savukārt nominēju vēl vienu pussalnieku - vargr Hevrinu. Tik sulīgs dzīves rūdīts rupeklis, ka prieks. Atsp... tēlojuma () kvalitāte - respect. Ne tikai reakcijā uz pasauli+PC+NPC, bet pat valodiski un totāla ne-metageimošana. Vot pilotāža (žēl tik, ka reta).
Slinki klimstot pa forumu, arī agrāk gadījās iemaldīties Lomu Spēlēs. Ilgi gan tur nekavējos, līdz iepazinu Veroniku. Tēls vilināja ar savu spilgtumu, noturīgo stilu un dzīvīgumu. Jāatzīst, ka tā arī viņas liktenim līdz galam neizsekoju (piedzima Elizabete ). Zudušo Dvēseļu salai gan bija vēl kāds pluss - Māte Daba, kas ir pa brīdim atgādināja, kur katrs atrodas, ar ko nodarbojas un kas sanāk, ja spēlētās posto nepārdomāti un neiedziļinoties pārējo tēlu darbībā.
Pat Elizabeti Viņa man reizēm sagādā pamatīgus kreņķus
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)