Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[Roviela]

- Bizoņi kaut kādi, ne govis, - Sniedziņš konstatēja. - Vēl jo vairāk vajag gan spēku, gan instinktus. Izlasīšu.
Bez lasīšanas - nu, nekādi, tas bija pilnīgi skaidrs.

- Ja mēs aitas sāksim kaut, viņas tik un tā būs neuzticīgas, - velnam tas bija pilnīgi skaidrs. - Tu proti aitas cirpt? Tā viegli runāt - aizej un nocērp. Ha.
Nekas te nebija vienkārši.

- Cerim principā gaļu nevajag, viņam vajag enerģiju! Nav jau īsts zvērs. Gaļu vajag elles suņiem, - Sniedziņš iebilda. - Par tiem tajā lopu grāmatā nekas nebija teikts? Jā, un cik tad ilgam laikam to aitu pietiks? Viņas tik strauji nevairojas. Un ko pēc tam?
Tas nebija risinājums, viņaprāt.

[AliceBlack]

-Lopiem nevajag rādīt, ko ar viņiem darīs. Nekādā gadījumā to nedarīt acu priekšā. Kamēr bars laukā, aplokā, vienu aizved prom. Nekad neesmu cirpis, bet bārdu esmu sev griezis, vai tad varētu būt tik grūti, ja aita ļaujas? Būs jāpamēģina!

-Par to, ko tagad Cerim vajag, mēs īsti nezinām. Ja nu ar putru nepietiek? Un Zellīte tāpat kaulus dod. Aitas arī var nopirkt. Nu, ja nedod katru dienu to gaļu, tad ik pa laikam jau varētu. Tikai ne jau visu aitu uzreiz, kā tagad. Varbūt ar vienu aitu pietiek mēnesim. Bet to, ka velni aitas audzē ne tikai vilnai, bet arī izmanto tur vēl visu ko, tas gan skaidrs. Būtu forši, ja būtu mums kādi jauni ādas aizsargcimdi, vai priekšauti, vai pat kāda ādas jaka. Ja sanāk to aitu dot Cerim, tad labāk pa priekšu paņemt no viņas visu noderīgo.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 15.02.2022 18:58

[Roviela]

- Aitas nav tik stulbas, kā viņas iztēlojas, - Sniedziņš bija pesimistisks. - Sāks pa vienai pazust, atlikušās sāks satraukties.
Tiesa, tāds secinājums bija iztēles radīts, nevis zināšanu. Varbūt Tumsiņam ir taisnība.

- To jau es arī protu! Bet ne ar bārdas nazi, kur nu vēl ar dzirklēm, - par šo gan sanāca smiekli, proti - dzīt bārdu ar dzirklēm. - Jāpamēģina kādu aitu nocirpt. Kādā kārtībā to dara, to filmā esmu redzējis, bet tur neviens ar dzirklēm neķēpājās, tur bija elektriskais skuveklis.

- Tagad Cerim varbūt ļoti ēst gribējās, tik ļoti, ka nevarēja sagaidīt, kamēr iedos, - baltais velns izteica pieņēmumu. - Ja tā, tad aitas viņam nevajadzēs. Protams, ja kaujam aitas, tad no tām ir jāpaņem viss vērtīgais.

[echo3]

Ik? - Zellīte iepīkstējās, kad izrādījās, ka katlā ir kāds, ar kuru var sarunāties, un kas pat atbild. Tas būtu jaunais darbinieks? - Kāpēc tu viņu katlā sautē? - Bet neizskatījās, ka uzvalkā tērptajam vīrietim jel kas kaitētu, tas ir, būtu labumā gājis. Izvēlās no katla un pat nekūpēja, tikai slapjš bija. Zellīte atsaucās, - Sveicināti, un ejiet dillēs!

Atbaidošs, jā, pilnīgi! Bet drīz var palikt auksts, un tas velniem ir tik patīkami! - Zellīte precizēja aicinājumu. Un tie abi jau nāca arī. Uzvalkā tērptais pat ar portfeli. Velnene pagriezās uz trepēm, kāpa augšā un gāja uz ēdamistabu.

[AliceBlack]

-Aitas nav stulbas. Bet kā lai citādi nokauj? Ne jau visas uzreiz. Varbūt saradīsies vēl jēri. Ja bars paliks lielāks, tad mazāk auns pamanīs? Turklāt jāpadomā, kā pareizi nodibināt ar viņām attiecības. Jāsaprot, kurš tur ir galvenais - auns vai tu. Bet pie reizes jābūt arī uzticības personai. Varbūt viens, piemēram, tu, esi uzticības persona, bet kāds cits ir tas labais un ved tās aitas pa vienai prom?

-Es ļoti ceru, ka tas bija vienīgai iemesls, kāpēc viņš to aitu nokoda. Bet ja ņem par piemēru zemes kaķus - viņiem medības ir spēle.

[Pūķēns Sāra]

Šmorēties bija labi gan garam, gan kažokam un velnene to pilnvērtīgi izbaudīja. Bet kad Niezīte sajuta kņudēšanu, rosība viņas baļļā aktivizējās, lai izmazgātu galvas apmatojumu un notīrītu ragus. Viņai bija aizdomas, kas un kur notiek un ko vajag. Tas nozīmēja, ka bija laiks beigt relaksēties un jāpievēršas ganīšanai. Kad bija pabeigta tīrības tūre, Niezīte devās ārā no pirts.

Ja gaitenī viņa neuzkrēja virsū vajadzīgajam, viņa devās pa neredzamā pavediena ceļu.

[Roviela]

- Pagaidīsim ar to kaušanu, - Sniedziņš bija nesteidzīgāks. - Vispirms jānocērp. Pēc tam redzēs. Kad ieradāmies, es sapratu, ko aita man, teiksim tā, ziņoja, proti, ka tas, ka Zellīte uzvēlās virsū, viņai nekaitēja, un viņa ļāva man kažokam nolasīt ērkšķus. Pēc tam Cerim vajadzēja manu palīdzību tikt ar teķi galā. Kas tur tagad ir, to nezinu.

- Kaķiem jau jā, bet elles sargam nav paredzēts savējos lopus aiztikt, vai arī es kaut ko ne tā saprotu.
Lūk, tas joprojām bija tas, kas baltajam velnam ļoti, ļoti nepatika.

[Ungaarijas ragas...]

Sniedziņš, Tumsiņš un Zellīte

"Ā, apmācu savu jauno sekotāju," Čakārnis atmeta ar roku, aiz muguras skanošo "šļop" un "žļurk" pavadībā. Uz velnenes piezīmi par saltumu, paskatījās ar kritisku aci uz jauniņo, tad paraustīja plecus. "Kas tad šis par mocītāju būs, ja nevar nelielu vēsumiņu izturēt. Kā teikt, karjeras kritiens jāsāk no augšas, lai labāk visas darba nianses izprastu."

Drīz vien trijotne pievienojās ēdamistabā esošjiem velniem. Čakārnis, ieraudzījis, ka vēl neviens neēd, uzsita vīrietim pa plecu: "Re, kā nenoveicās, esam tieši laikā!" Un devās ieņemt vietu pie galda. Jaunpienācējs apstājās, nopētīja velnus, sabakstīja ar vidējo pirkstu brilles uz deguna un, nerozi pasmaidījis, sasveicinājās: "Ē, la... erg, drausmīga diena? Esmu Inokentijs, jūsu jaunais kolēģis, tā teikt, he, he."

Tad viņš devās pie galda un apsēdās (vietā, kurā pirmā rita laikā Demeo bija sēdējis), atskanēja kārtējais žļurksts un vīrietis viegli saviebās. Portfelis tika nolikts guļus uz ceļiem.

Niezīte

Neredzamais pavediens aizveda velneni pa gaiteni līdz virtuvei un tad cauri tai uz ēdamistabu, kur tobrīd vajadzēja atrasties četriem sausiem velniem un vienam ļoti slapjam Inokentijam.

[Roviela]

Tā! Nupat jau sakas, proti, nupat jau ierodas vēl velni, un Sniedziņš sāka prātot par ēšanu, nevis vistām un aitām.

Pārdomas iztraucēja ienākušo nopētīšana. Kas tas tāds? Tādu tipu baltais velns šeit vēl nebija redzējis. Kaut kāds stereotipisks birokrāts, velns pie sevis nodomāja. Pie tam slapjš! Un ar portfeli! Brilles arī uz vietas. Tiešām tādi dzīvē arī pastāv? No kurienes tāds izgrābts, un kāpēc ēeee... miris? Par daudz papīra putekļu saelpojies vai pazuduša zīmoga dēļ sirdstrieku ķēris?

Acis pašas gribēja ieplesties, bet tās Sniedziņš savaldīja, tā vietā pieklājīgi nosakot:
- Cik nepatīkami iepazīties. Esmu Sniegs.

[echo3]

Čaks Zellītes pēdējo piezīmi laikam nebija sapratis, bet tas nekas. Ar to otrādo runāšanu velnene reizēm pati sevi nesaprata. Jā, viss bija pareizi arī attiecībā uz ļoti slapjo vīrieti, kurš sevi vēlāk iepazīstināja kā Inokentiju, bet, redz, Zellīte bija mēģinājusi pateikt, ka vēl mazliet, un brokastis būs netīkami atdzisušas.

Zellīte apsēdās tajā pašā vietā, kur bija sēdējusi jau vairākas reizes, ievērojot, ka Tumsiņš šoreiz nesēž galda galā, bet gan blakus Sniegam. Viņa ļoti cerēja, ka abi trūkstošie ieradīsies drīz, jo kurš gan pavārs paciestu, ka ēdāji nenāk tad, kad tiek saukti? Un tad žēlojas, ka nav garšojis... Zellītes pieredzē tādi gan bija bijuši tikai ar rotaļām aizrāvušies bērni.

[AliceBlack]

Sarunu ar Sniegu pārtrauca pārējo ierašanās.

Tagad viņš beidzot dabūja apskatīt arī jauniņo!

-Drausmīgs gan! Tumsiņš. Viņš atteica, pētot kolēģi. Kurš bija slapjš. Bija vairāki varianti, kāpēc viņš bija slapjš. Pirts atkrita, jo vannā neviens ar drēbēm neiet. Turklāt, ja jauniņais atnāca kopā ar Čaku, tad droši vien abi nāca no pagraba.

-Tu iekriti katlā? viņš nedaudz smīnēdams pajautāja Inokentijam.

[Pūķēns Sāra]

Fakts, ka viņa nonāca ēdamzālē, nemaz nepārsteidza. "Slikta diena tiem, kurus vēl neesmu šorit satikusi." Niezīte pasveicināja visus un apsēdās galda galā. Viņa ķērās pie ēdiena likšanas sev šķīvī un šķīvja satura likvidēšanai.

[Roviela]

Sniedziņš Niezīti bija šorīt saticis, tāpēc uz sveicienu neatsaucās, bet, sekojot priekšniecības paraugam, sāka krāmēt ēdienu uz šķīvja un ķērās pie ēšanas, vairāk nepievērsdams uzmanību arī slapjajam Inokentijam. Enerģiju un spēku vajadzēja un vajadzēs.

[echo3]

Arī Zellīte sāka ēst. Ēdiena uz galda bija daudz, un, ja nu pietrūktu, uz plīts malas stāvēja vēl viens katls ar biezputru. Cerim. Tikai - Zellīte atcerējās - cerbers jau brokastojot? Joprojām nesaprotami, bet tad varbūt arī šī biezputra būs lemta velnu galdam.

[Mattiass]

OOC: Tuvākajās dienās var sanākt postot ļoti neregulāri.

Demeo bija izrāpies no baļļas vēl pirms Niezītes, bet aizkavējās pie krāsniņas, mazliet apžūstot. Taču tad jau nekas vairs nekavēja, tinot atpakaļ ķēdi, doties ēst.

Ēdamtelpā skatiens apstājās pie Inokentija; acis samiedzās. Kaut kāds nezināms tips viņa vietā, un vēl slapjš! Demeo aizslāja līdz svešiniekam.

„Tiš, prom no manas vietas, ar visu krēslu! Mudīgi!” viņš draudīgi uzrūca.

[Ungaarijas ragas...]

"Prie... nepriecājos iepazīties..." Inokentijs atbildēja baltajam velnam.

Čakārnis izlikās nedzirdam Tumsiņa jautājumu, kamēr Inokentijs uzmeta domīgu skatienu galdam, tad paskatījās uz velnu: "Ā... hmmm... mjā, tā varētu teikt." Beigās viņš samāksloti pasmaidīja.

Izdzirdot draudīgo Demeo rūcienu, jauniņajam viss tobrīd karotē iegrābtais un uz šķīvi ceļojošasi saturs izvēlās turpat uz galda, starp jau iepriekšminēto bļodu un šķīvi. Domīgi pablisinājies uz šmuci, Inokentijs lēnām nolika ēdamrīku vietā un piepacēlās, paskatījās uz krēsla atzvelti, tad uz Demeju, apsēdās atpakaļ, tad ar vidējo pirkstu pabīdīja uz augšu mazliet uz leju nošļukušās brilles, un visbeidzot noteica: "Ā, atvainošanu... bet te nav rakstīts, kam šī vieta ir piederīga. Turklāt te jau vēl ir kur sēdēt."

Un ķērās pie karotes, lai turpinātu iesākto. Pie tam gan viņš izskatījās tāds sasprindzis.

[AliceBlack]

Tumsiņš ēda turpat, kur apsēdies.

Inokentijs uz jautājumu atbildēja apstiprinoši. Tad tik tiešām laikam katlā būs pabijis. Diez kāds tam procesam tieši ir labums?

Domājot par interesantajām apmācības metodēm, Tumsiņš paralēli skatījās nelielo izrādi. Nu gan Inokentijam iekšas, ja Demeo draudīgo pavēli šitā noraidīja. Vai arī stulbums. Bet stulbs viņš neizskatījās. Drīzāk... burta kalps. Augšas dzīvē gan burta kalpi zaudēja tādiem kā Demeo. No Demeo viņš sagaidīja fizisku vardarbību.

Viņš vēroja un prātoja, iejaukties kādā brīdī vai nē. Tad pašķielēja, ko par situācijas attīstību diez domā Niezīte. Vai šādas galda situācijas bija pašiem viņiem jāatrisina, vai arī priekšniecībai būtu jāiejaucas.

No vienas puses, te vismaz noskaidrosies hierarhija, tā teikt.

[Mattiass]

Šo izrādi redzot, Demeo ļauni pasmīnēja. Īsu brīdi nekas nenotika, un tad mehāniķis negaidīti pieliecās un iepūta jauniņajam ausī: „Bū!”

[Roviela]

Izrāde par brīvu!

Sniedziņam vienu brīdi pat karote līdz mutei aizkavējās.
Pirmkārt, birokrāts bija katlā pabijis, un baltais velns neticēja, ka šis tur līdis pats pēc savas vēlēšanās, un šīs domas rezultātā ar cieņu uzlūkoja Čaku. Ne jau tāpēc, ka uzskatītu, ka kādu citu bāzt katlā būtu labi, jo, ja ar varu, tad pats kādreiz varēja nokļūt tādā situācijā, un Sniegs nebija pārliecināts, ka viņu tas izklaidētu, bet gan tāpēc, ka Čakam acīmredzot bija Inokentijam izdevies iestāstīt, ka tā ir pareizi.

Otrkārt, Sniegam gan nebija tūlīt nostrādājošas idejas, kā cīnīties pret birokrātisku stulbumu, bet nākotnei un dažādiem gadījumiem varēja nodrošināties vismaz daļēji. Tūlītējam risinājumam Demeo bija iesācis gana labi. Nākošajai reizei jāiesaka Niezītei salikt uz galda galda kartes. Un tad vēl plāksni ar Inokentija vārdu pie viņa durvīm vajag ar darba laiku apakšā, tikai darba laiku norādīt pēc elles parametriem, proti 24/7. Vēl noteikumi derētu, teiksim 'tradīcijas un akūtie situāciju risinājumi ir svarīgāki par rakstītajiem noteikumiem' un 'klausīt bez ierunām', vai kā tamlīdzīgi. Nu, tur Niezītei darbs un zināšana. Viņš tikai atcerējās fantastikas stāstu. Tur gan beigās visu to birokrātisko kanceleju izmeta laukā, kad briesmas bija garām, lai pašus tā birokrātija neiznīcinātu. Te arī tā derētu... tikai - kā?

[echo3]

Zellīte ēda un neko daudz no šī procesa nenovērsās, līdz Inokentijs un Demeo sarīkoja skandālu. Abi kā tādi sīkie. Es sēžu te, nē, es, un tu man iebakstīji ar dakšiņu! Šis ir MANS kūkas gabals! Zellītes prātā pavīdēja atmiņu fragmenti. Un viņai nācās grūti apspiest gandrīz, gandrīz pasprukušos smieklus. Bet izdevās. Pat smaids neparādījās, tikai plakstiņi dažas reizes samirkšķinājās. Tad Zellīte turpināja brokastot. Velnu rangu sadalīšana un strīdu izšķiršana nebija viņas atbildība.