Bruņinieki Opcijas

[Elony]

Dažas dienas pēc grupas izveides, visi 11 bruņinieki saņāma pavēli caur aproci:
"Grupas komadniere leitnante Miranda uzsauc vienību. Visiem sapulcēties koptelpā. Paredzēts uzdevums."

Bija diena, pēc vietējā laika apmērma 2 pēcpusdienā. Koptelpa bija tukša, kad tajā ienāca Miranda.
Viņa izskatījās pēc jaunas meitenes, bet kurš gan no bruņiniekiem neizsaktījās jauns? Mirandai bija krietni vairāk gadu, jo kā nekā viņa bija leitnante. Sieviete bija tērpusies samērā brīvi, varētu tiekt, izaicinoši, par ko liecināja īsie, rozā svārciņi. Kājās meitenei bija interesanti, gari zābaki. Viņai bija pusgari, gaiši mati un nopietns skatiens, kas gan šobrīd bija mazliet īgns.
Pati istaba, koptelpa, bija samērā liela, iekārtota senlaicīgi, laikas, ar to domāts mājīgums. Bija ērtas mēbeles un dīvāni, pat gleznas, kas gna varēja mainīt to, kas tajās redzams.
Bet telpas vidū bija liels galds ar divpadsmit vietām. Miranda apsēdās tā galā un gaidīja ierodamies savus padotos.
Viņasprāt, tas bija muļķīgi, jo pavēles varēja nodot arī bez klātbūtnes, tomēr vadība uzskatīja, ka nepieciešams tiešs padoto un komandieru kontakts. Tāpēc Miranda gaidīja savus pagaidu padotos.

Šo rakstu rediģēja Elony: 16.09.2008 11:19

[Pūķēns Sāra]

Likās, ka smaids, kas jau atradās uz viņas sejas, kļuva vēl lielāks, -Nu, tā jau bija tava vaina, ka nenoturēji durvis, un... meitene krēslā sakustējās, iekārtodamās ērtāk, -...tas, ka tu lasi tos neķītros romāniņus, nenozīmē, ka tos lasu es!- burtiski likās, ka Adriana tūlīs izplūdīs skaļos smieklos, kuri gan tika veiksmīgi apvaldīti. -...cik atminos, es atradu TO grāmatu pie tevis, nevis tu pie manis!- ja neskaita to, ka grāmata tur bija pateicoties manai alķīmijai. Viņa pati pie sevis jautri nobeidza teikumu, atceroties Mišela sejas izteiksmi, ieraugot grāmatu, kura bija... khem, viegli teikt - neķītra.
-Paldies,- ieraugot, ka Eroiko pārsūtījis uz viņas aproci informāciju, viņa klusām, bet pateicīgi noteica puisim, kura jautājumi koamdierim bija visai interesanti.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 27.12.2007 22:32

[Hworang666]

Jā, jā... Mišels turpināja domāt, kā pārspēt meiteni domāšanā. Jā, protams, ka to atrada pie manis, bet uzmini, ko labs paziņa no augstākām aprindām teica... Mišels pieklājīgi un delikāti pasmaidīja, sakrustojot kājas, un noliecoties tuvāk Adriai. Tur esot iejaukta kāda sena māksla, saukta arī par alķīmiju... hmmm... Kurš man pazīstams cilvēks ar ko tādu nodarbojās? tika veltīts ass skatiens Adriai. Protams, tāda drauga nebija, bet Mišels pats nesen sapratis, kā viss īstenībā noticis. Tad sagrozījis nopietnu sejas izteiksmi, viņš piemetināja: jā, kurš vēlas uzņemties diplomātiju? Tad atkal pametis skatu uz Adrias pusi: un kur tādam mazam bērnam tādas neķītras idejas? Paša puiša sejā parādījās veikli smākslota izbrīnīta sejas izteiksme.

[Pūķēns Sāra]

-Mazam bērnam?- Varēja just, ka Adriana ir visai pārsteigta, -Es domāju, ka astoņpadsmit gadi vairs neskaitas mazs vecums, un cik es zinu, tev nav paziņa no augstākajām aprindām, ja nu vienīgi tas kungs debesīs,ja ticam tādai parādībai...- meitenes balss vairs nebija tik jautra kā iepriekš, drīzāk apbēdināta. -Vai zināji, ka ir pasaules, kurās domā, ka ir Dievs? Dievs, kurš ir radījis viņu zemi un viņus pašus?- toreiz, kad Adria bija par ko tādu lasījusi, viņa neticēja, jo uz viņas zemes pat tādss domas nebija pieļaujamas, un ja cilvēku alķīmija būtu bijusi atļauta, tad sen jau cilvēki būtu radīti no alķīmiķa apļa ne pieņemtā veidā.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 27.12.2007 22:49

[Hworang666]

Mišels zināja, ka vecuma tēma aizskar sievietes, turklāt, parasti cilvēki ir priecīgāki, ja viņus notur par jaunākiem. Bet pašlaik viņš juta, ka Adria ir aizvainota. Atvainojos... Un jā, zinu, ka ir cilvēki, kas tic dieviem... Mans tēvs... Kad bija grūtības, viņš lūdz dievu, lai tas palīdzētu šajās grūtībās. Arī Mišels kļuva nopietns. Dievs nekad nebija manāmi palīdzējis, bet tēvs bija tam ticējis. Klusēdams viņš viegli iegrima pārdomās. Galvā zibēja miljoniem domu, ikviena saistīta ar noteiktām emocijām, bet, seja neizmainījās. Tā tā arī palika kā maska. Tātad, leitnant? Kā būs? viņš pārtrauca savās ausīs ieilgušo klusumu.

[novemberunge]

Grai nešaubījās, ka viņa klātbūtnes trūkums nepalika nepamanīts, taču tāpat viņš nešaubījās par to, ka neviens par šo klātbūtnes trūkumu neuztrauksies. Jauneklis, kā ierasts, bija pamatīgi sapinies pats savās domās un teju vai pusi stundas nekādi nereaģēja uz faktu, ka viņam būtu jāatrodas koptelpa, nevis savā guļamistabā, truli blenžot griestos un virpinot pirkstos kādu stikla matu pērli. Vienīgi tad, kad viņam pašam spontāni ienāca prātā izkāpt no mīkstā pēļa, segas un spilveniem, atausa arī apziņa, ka viņus visus, jaunizveidoto grupu, viņu leitnante ir sasaukusi uz sapulci. Turklāt, lai pārspriestu (lasīt: pavēlēt pildīt) kādu uzdevumu! Ak, jautrība. cik labi, ka visi bija gana tālu, lai nedzirdētu un Grai glītajā ģīmī nemanītu domas, kam sarkasma pietika veselai cilvēku paaudzei. Šodien nudien viņam nebija tas labākais garastāvoklis. Nav jau brīnums, Ņemot vērā visu notikušo... Taču pirms pārējo bruņinieku satikšanas viņš nodzēsa no pieres pāris grumbas, iztaisnoja lūpu kaktiņus un pārliecinoši radīja savu iestrādāto, garlaicīgo sejas izteiksmi. Tādas, viņaprāt, parasti nēsāja melanholiskas jaunavas, un jaunam kareivim nu nekādi nepiedienēja tas tālais, drūmais skatiens, bet - ko padarīt? Dzīve ir dzīve.

Nedzirdami nopūties, viņš bez skaņas ieslīdēja telpā un, neteicis ne vārda, atslīga tuvākajā krēslā, pārlaizdams dzintarkrāsas skatienu pār pārējiem līdz tas iestrēga pie Mišela un tu arī palika, Grai pašam to nemaz nemanot. Atkal jau garie, zirnekļu kājām līdzīgie, tievie pirksti uzmeklēja kādu garāku pīni paša sudrabotajos matos un sāka spēlēties ar tajā ievīto dārgakmeni.
Viņš nebija dzirdējis ne vārda no Mirandas teiktā, taču par to ļoti nebēdāja, zinot, ka kāds ņems un kautrīgo puisi sapurinās, aizrādot par pārlieku lielu sapņainību. Godīgi sakot, viņš pats bieži vien nesaprata, kādēļ atrodās šeit, kādēļ ir izraudzīts par bruņinieku. Savu spēju dēļ? Ha! Tādas pašas bij arī viņa vecākaiem brāļiem un māsai un, par tiem runājot, pat viņa māsa, deviņpadsmit gadus vecā jaunkundze, bija vīrišķīgāka, morāli stiprāka un loģiskāka kā viņš!
Man laikam ir problēmas ar pašnovērtējumu. viņš muļķīgi nosprieda, savilka lūpas greizā smīniņā un tad strauji novērsās, apjautis, ka visu šo laiku ir blenzis uz kādu, kas noteikti padomās kaut ko šķību. Līdz ar to abas acis pienācīgi pievērās leitnantei. Tiesa... tāpat izskatījās, ka jauneklim viss dzirdētais iet pa vienu ausi iekšā un pa otru - laukā.

[Džea]

Pamazām pievienojās vel citi biedri.Taču Rendala vienkārsi uzmeta skatienu.Drīzvien arī Miranda paskaidroja uzdevumu.Renda nopriecājās ka vairs nebūs nekādu treniņu un nu gaida īsti uzdevumi.Varēs beidzot savu arbaletu likt lietā.Kas nebija darīts nu jau kādu nedēļu.Saņēmusi informāciju uz aproci Renda palūkojas uz to un nolēma apskatīties kad būs laiks .Tagad viņa vienkārsisēdēja un klusēja.Dazi varbūt padomātu ka Renda ir aizmigusi tomēr tie kas meiteni pazina zināja ka tā viņa uzvesties mēdza diezgan bieži.
Pie maģijas tomēr Renda tā arī vel nebija īsti pieradusi jo uz viņas planētas tāda nepastāvēja,tomēr arbalets.Ar to vina macēja aprīkoties vienkārši lieliski.Sākumā gan bija tikai bultas un loks bet kurš gan ir sācis uzreiz ar kautko leilu?
Itkā pamodusies no sapņa Rena uzlūkoja Mirandu gaidīdama atbildi uz Mišela jautājumu.Viņai pašai gribējās pēc iespējas ātrāk doties

[Elony]

(OCC: ja grib, tad tikai divu personu starpā. Ja grib, tad var arī vairāku. Pārējie va rnojaust, ka Mišels un Adriaan sarunājas, bet ko saka, nesaprast. Taču ja ir pietiekami labas prasmes, tad var koncentrēties, lai uzzinātu, par ko runā)

Miranda uzlūkoja Mišelu un Adrianu. Vai viņa spēja vai nespēja noteikt, ko teica abi caur domā, tas nebija skaidrs, taču domu apmaiņu sieviete nojauta.
Labi, pietiks jums. Tas bija domāts abiem domu sarunu biedriem.
"Ies visi, kas papūlējās ierasties. Izņemot Rendela, kurai laikam būs jādot cits uzdevums. Par runātāju laikam laikam norīkoju Eroiko. Telepātijas, savaldības un... citu iemeslu dēļ. Arī kā atbildīgo. Tas nav paaugstinājums, Eroiko, tu joprojām esi ierindnieks, tāpat kā visi. Bet vismaz pievaldi muti un zini ko teikt."
Miranda uzmeta skatu Mišelam.
"Tu gan sarunu laikā paklusē. Un vispār... lai arī šeit esmu norīkota nesen un nepazinu jūsu biedrus, tomēr arī esmu bruņiniece. Un pie šī nozieguma strādā vislabākie."
likās, ka Miranda norāda, kuri tad nav vislabākie.
Sieviete likās nedaudz nemierīga, tomēr kopumā palika savaldīga.
"Dariet savu darbu. Erioku runās ar šo valdnieku kā galvenais Arī citi var ko teikt, ja ir pārliecināti, ka tas ir lietderīgi. Bet pārējo galvenais uzdevums - būt gataviem cīņai. Dēmoni... visi viņi parasti ir vienādi - ļauni. Jebkurā gadījumā jums ir jāpārliecina arī pārējie valdnieki par Mutiversa pastāvēšanu un Likumu neaizskaramību. Ir pienācis laiks šajai pasaulei no nezinošās kļūt par zinošo. Ja viens uzzinājis, kā pārkāpt Likumus, tad drīz to uzzinās citi."
Miranda nopētīja komandu un devās uz durvju pusi.
"Pietiks muļķoties. Pavēle ir dota un man maz laika." viņa cieti teica. "Kā labas gribas žestu, atvēršu portālu pati, lai jums nav jātērē savu aproču maģija. Nāciet man līdzi."

[Roviela]

- Labi! - Eroiko piekrita komandieres lēmumam. Ja tā vajag, viņš ies un runās. Laikam norīkots par galveno, viņš iekšķīgi pasmējās.

- Vai var noskaidrot, kā šai pasaulē parasti ģērbjas? Dažus attēlus vismaz, - viņš vēl palūdza, būdams gatavs transformēt savas bruņas, lai atbilstu vietējās modes labākajiem paraugiem. Neviena saprātīga būtne nesāks nekādas sarunas, ja pēkšņi savā priekšā ieraudzīs ko tādu, kas, viņasprāt, izskatās pēc putnubiedēkļa. Vai kaut kā bīstama, acīmredzami apdraudoša. Pēdējā gadījumā ir droši, ka uzreiz saņemsi uz savas galvas visu, ar ko vien attiecīgā būtne spējīga mest. Tēlaini izsakoties.

(OOC - Oki! Eroiko neklausās, ko šie tur pļapā. Viņš kā labs telepāts varētu dzirdēt.)

[Dayns]

Greids palocija galvu izvēlei. es teiktu, ka runātājam IR jābūt vienam. japārējie jauksies,tas var izklausīties nepārliecinoši. tadpiecēlās un bija gatavs doties. uzmetis plecos plinti viņš sekoja leitinantei. par apģērbu viņš īsti nesatraucās.vis drīzākka viņš viekāršinebūs gana pamanāms, lai par apģērbu satrauktos. pie paša portāla viņš citu uztverei pazuda.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 28.12.2007 15:42

[Elony]

Miranda atskatījās. Durvis jau bija atvērtas. Automātiski vai maģiski - Virsvarā tas nebija nodalīts, bet gan vien un tas pats.
"Nezinu un nedomāju, ka tas ir svarīgi. Man ir pieredze, ja kādam ir jāatklāj patiesība par Multiversu, tad labāk pārliecina kas neparasts. ja tēlosiet vietējos, tad par tādiem aŗi noturēs un var neticēt. Pārliecināšanai pieļaujama pat spēju demonstrācija un aproces izmantošana, tiesa, saprāta apmēros. Iesaku iet kādi esat, vai bruņās. "
Miranda izgāja arā.
"Turpmāk jautājumus uzdodat saviem aproču datoriem. Tādēļ jau tie domāt, lai nepiesārņotu mūsu prātus ar liekiem faktiem."

Katrai grupai bija tāds kā dzīvoklis, kurā atradās to istabas un koptelpa. Ārpus dzīvokļa bija liels gaitenis ar augstiem gristiem un apgaismojumu, kas nāca no sienām un griestiem, gaiteņa kura sānos atradās tādas pašas durvis uz citiem dzīvkļiem. Katrā grupa, apmēram 10 cilvēku.
"Rendela, dodies uz treniņu telpu. Tur tev paskaidrošu, kāpēc." Mirand uzsauca tumnējajai sievietie. "Pārējie uz izeju."

Šajā gaitenī bija kādas desmit durvis. Pārējo bruņinieku grupu dzīvokļi bija cits līmoņos un pils spārnos. Gaitensu uz pls centru veda uz treņinu telpām, ēdnīcu, jo visiem jāēd un citām telpām, kuru bija daudz un kas bija nevajadzīgi lielas. Kaut vai šis gaitenis. Bez Mirandas grupas tas bija tukšs.
Bet uz otru galu, uz pils ārējo sienu gaitenis veda uz durvīm, kas atvērās daudzus metru virs zemes. Tā bija sanācis, ka šī grupas telpas atradās daudzus metrus virs zemes. Bet bruņiniekiem tas nebija traucēklis. Vņiem bija lidojoši transporti, spēja nolēkt no desmit metru augstuma un nesasisties un bija aproces galu galā.
Durvis atvērās.
Miranda pacēla roku ar aproci un skaidri izrunāja: "Vēlos portālu uz pasauli NC- 501, Ašūras Zemi. Tuvākā vieta pie Akbara pils."
No aproces izgāja tāds kā virmojoš gaisa vilnis, kas atsitās pret kaut ko neredzamu pils ārpusē, aiz durvīm. Likās to aiztur neredzama plēve un gaisa vilnis to ielieca un turpināja liekt. Bet tur nebija plēves. Ieliecās pati telpa un izveidojās aplis cilvēka diametrā vienu metru no durvīm, tāpēc lai tajā tiktu bija jālec no durvīm.
Apļa malas izkropļoja telpu ap sevi, arī gaismu. Ainava, kas vīdēja tālumā, pie apļa malām it kā tika iesūkta iekšā portālā, lai gan paskatoties sānis, viss bija normāli. bet dziļlāk, tuvāk apļa centram, viss kļuva tumšāks, līdz palika pilnīgi melns. Kopumā portāls atgādināaj miniatūras melno caurumu. Starp citu, nebija tālu no patiesības.
"Leciet iekšā un lai veicas. Atcerieties, jūs esat bruņinieki!" Miranda deva pēdējos norādījumus.

Šo rakstu rediģēja Elony: 28.12.2007 15:46

[Pūķēns Sāra]

Adria jau taisījās iztaujāt Mišelu par viņa tēva paražu lūgt Dievu, kad komandieres balss lika pārdomāt. Meitene nokaunējās par savu uzvedību, jo tomēr uzskatīja, ka vecākajiem vai augstāk stāvošajiem vajag izrādīt cieņu, ko viņa tikko nebija darījusi. Bet drīz vien atkal meitenes sejā parādījās dzīvespriecīgais smaids, klausoties leitnantes sacītajā. Viņa jautri uzsita pa Eroiko roku, tā pasakot, ka priecājas par viņa, kaut uz brīdi, iecelšanu pa galveno.
Gaišmate bija viena no pirmajiem, kas piecēlās, viņa ar nepacietību gaidīja to brīdi, kad varēs apskatīt jaunu zemi, Interesanti, vai par to es esmu lasījusi? bija viena no domām, kad viņa jautrā solī soļoja garām Grai, kad negaidīti uzsita puisim pa degungalu.
-Izbeidz sapņot!- viņa jautri uzsauca puisim, -Mums jādodas ceļā!- Ja godīgi, tad viņa no šās komandas bija pieķērusies trim cilvēkiem: Eroiko, Mišelam un Grai, protams, arī pārējā komanda viņai ļoti patika, bet šie trīs cilvēki bija tie, kuriem viņa visvairāk veltīja uzmanību, visvairāk ar tiem kontaktējās un nelika mieru, jeb kādā gadījumā, visvairāk krita uz nerviem, kā varētu dažiem šķist.

Adriana ar aizrautību vēroja kā veras portāls, nepacietība bija pārņēmusi viņu un tā lika tikties tuvāk portālam. -Es pirmā!- Meitene jautri domās uzsauca Mišelam, kad devās iekšā portālā.

[Roviela]

- Hmmm... - Eroiko norūca. Par apģērbu viņš nebija pārliecināts, un ne jau pēc vietējā izskatīties viņš gribēja, bet gan viņam patika būt stipram, bet ne tā, ka tas ir uzreiz acīmredzams. Tas pārliecina daudz labāk, nekā tīras spēka pozīcijas. Nu, labi, ja līdz runāšanai nemaz netiks, viņš, Eroiko, vainīgs nebūs. Tā būs Vadības vaina.

Pa ceļam viņš uzvilka bruņas, jo, ja jau pats nevēra portālu, tad nebija zināms, kur viņus iemetīs, tāpēc labāk būt drošam pret muļķīgām nejaušībām. Pēc tam, ja nekas nedraud, var bruņas novilkt.

Portālam atveroties, Eroiko pagaidīja, līdz tajā pazuda Adriana, un tad lēca. Kaut gan - kāds tur lēciens. Nedaudz platāks solis vien ir. Sīkums.

[Hworang666]

Ja viņa man vēl vienu reizi pieminās tās nolādētās pārrunas ar... viņa domas pārtrauca straujā kustība, kad visi cēlās, lai izietu no zāles. Nu un, ka es vienu pārkaitināju un šis sāka reaģēt savādāk kā normāli cilvēku.. Mazliet ļoti daudz agresīvāk... Mišels brīdi paspēlējās ar domu ko šadu telepātiski pasviest leitnantei, tādējādi, vismaz mazliet samazināt saikni starp notikuma nepatīkamo iznākumu un Mišla pārrunu daļu leitnantes acīs. Arī Grai uzmanība konferences laikā nepalika bez uzmanibas. Mišels bija pasveicinājis biedru ar telepātisku Hello, bet manījis, ka leitnante uzķer pŗāk daudz telepātisku anomāliju telpā, viņš ātri vien garīgi apklusa. Gaitenis bija tūkstotreiz redzēts un pat portāls Mišelā neizraisīja īpašu sajūsmu, bet Adrias izlēcienu viņš pavadīja ar smaidu: droši, sievietēm priekšroka! Un tad pie sevis nodomāja: vismaz, ja otrā pusē mūs sagaidīs cilvēkēdājs augs un viņu apēdīs, mani par to vainot nevarēs... Es tak uzvedos kā īsts džentlmenis. Un sekoja Eroiko pēdās.

[Margo]

Raira nopūtusies piecēlās un sekoja pārējiem. Sievietei nebija iebildumu, ka par runātāju bija iecelts Eroiko. Nebija šaubu, ka viņš šo darbu padarīs ar vislielāko rūpību. Arī viņai pašai derēja pret šo uzdevumu attiekties nedaudz nopietnāk, kaut gan viņa vismaz izturējās daudz nosvērtāk kā mazais meitēns. Adriana, jā, laikam tāds bija skuķēna vārds. Dažkārt Raira brīnījās, kādēļ viņa bija izvēlēta par bruņinieci. Viņa uzvedās tik bērnišķīgi, tik ... kaitinoši. Brīžiem patiesi Adrianas bērnišķīgā uzvedība kaitināja, taču kāda gan Rairai bija daļa gar šo meitēnu. Nevajadzēja likties ne zinis, tad arī citi tev liks mieru, tieši tā Raira arī darīja, taču dažkārt viņa neprata turēt mēli aiz zobiem un izteica kādu dzēlīgu piezīmi.

Sieviete vēroja kā leitnante atvēra portālu. Raira deva komandu aprocei aktivizēt bruņas. Lai arī šī misija bija diplomātiska, derēja kripatiņas piesardzības. Noraudzījusies kā bruņas aptver arī viņas pirkstus, sieviete pasmaidīja. Nevēlēdamās būt pēdējā, ar vieglu lēcienu, Raira sekoja Adrianai, Mišelam un Eroiko.

[Dayns]

Greids devāsiekšā tāpat, slāpēdams savu klātbūtni. ja būs cīņa -tā būs priekšrocība. jacīņas nebūs - tā būs piesardzība. karabīni paņēmis labajārokā, lai vajadzības gadijumā varētu labi pielietot viņš sekoja pārējiem.

[Demiurgs]

Vito piekrītoši pamāja uz Eiriko teikto un vairs neko neteica, sekojis komandieres teiktajam viņš sekoja un pa ceļam uzvilka bruņu ķiveri, viņš bija ietērpies bruņās jav nākot uz sapūlci lai būtu gatavs visam ko komandiere liktu darīt.
Kad pienāca laiks doties portālā Vito nogaidīja līdz visas sievietes bija devušās iekšā un tikai tad sekoja

[Massacre]

Seikō un Zōla vēl joprojām nedaudz cīnījās savā starpā. Šāda personības dalīšanās šo būtni neuztrauca, tā pat bija jautrāk, bet šobrīd tas traucēja koncentrēties uz notiekošo. Apklusinājusi sevi, Zōla sekoja pārējiem un pēc brīža atguvās, ka pašlaik viņai nav nekādas nojausmas, kurp viņi dodas. Vai nav vienalga - ja būs nemieri, tad būs daudz cepešu! Seikō balss ierunājās, bet sieviete viņu apklusināja. Kad tiksim mājās tu varēsi izrīt kilometra attālumā esošo kalnu floru un faunu, bet tagad - paklusē!

"Eroiko. Vai es arī varētu palūgt informāciju, tikai es neuzvedīšos kā Adria, labi?Lūdzu?" viņa domās teica puisim, balsī kurā nedaudz varēja saklausīt sarkasmu, jo šobrīd bija jācīnās ar Seikō jautro garastāvokli Man gan patiktu, ka tu lēkātu apkārt kā maza meitene! pūķis zobgalīgi turpināja, bet Zōla neapmierināti apskatījās pati uz sevi, uz kādu laiku liekot Seikō likties mierā.

Viņa veikli ielēca portalā, atļaujoties izmantot puišu džentelmenisko pieklājību.

[Roviela]

- Seikō, jā, tūlīt, - Zōla galvā pārsteidzoši skaidri atskanēja Eroiko balss. Tā skanēja kaut kā mazliet savādāk, nekā skaļi, kaut kā vecāka un viedāka, vai? Kā pūķi uzrunātu kāds, kam pienāktos cieņa un paklausība. Un tomēr tā nepārprotami bija viņa balss, un nepārprotami radās pārliecība, ka bez viņas šo sarunu neviens nedzird. Eroiko bija labs telepāts, to zināja visi. Tikai tā uzruna - pūķa vārdā, ne meitenes.
Pēc brītiņa visi dati ir aprocēs tiem, kas nebija uz sapulces sākumu, ieskaitot Zōlu.

[Massacre]

"Paldies Eroiko. Tevi no savas ēdienkartes izslēdzu." Seikō runāja nepārprotami nopietni, un šāds apgalvojums bija uzverams kā patiess cieņas apliecinājums, jo Seikō bija sarkainais pūķis, kurš ēd visu.
Zōla tikai pasmaidīja un ieinteresēti sāka lasīt tikko saņemto informāciju galvā jaucoties Seikō apgalvojumiem par to, ka dēmoni nekam neder, ja vien viņiem nepievieno kādu saujiņu timiāna. Mums ir timiāns? Seikō jautāja Zōlai, kura šo jautājumu vienkārši ignorēja.

[Roviela]

Zōlas un arī Seikō kopējā galvā atskanēja Eroiko smiekli. "Paldies, Seikō! Tas ir ļoti laipni no Tavas puses", skanēja piebilde. Izklausījās, ka viņš, lai arī saprata, ka teiktais ir nopietni domāts, to tomēr neuzskata par ko tādu, par ko viņš uztrauktos.