Pēdējā laikā bija sajūta, ka mūsdienās arvien vairāk ir grāmatas, kuras saista ar sižeta līniju, bet ne prātā paliekošām domām, ka cilvēkam šodien jāizvēlas starp klasiku vai lubenēm. Protams, tik strikti nodalīt nevar, bet uz to pusi velk. Tā nu nejauši roka pastiepās un bibliotēkā paķēru šo paplāno grāmatiņu, nosaukums likās interesants (kas gan tur varētu būt aprakstīts, vai patiešām runas par ētiku, morāli un tādā garā). Sāku lasīt... Un jau ar pirmajām lappusēm stāsts ļoti sagādāja patikšanu, kā vecajos labajos laikos ņēmu pildspalvu un pierakstīju pāris atziņas. Likās ļoti interesanti, kā tiek parādīti cilvēku raksturi un tas, ka nav tikai kaut kas labais, pareizais un pretējais labajam. Turklāt, šī ir viena no grāmatām, kuras nobeigums ir ļoti labs, vieš zināmu skaidrību, nepamet mīklainā neziņā.
Piemēram, vai nav īpatnēji skaisti:
"Maja skatījās uz mani, viņas acis bija tik gaišas. Viņas skatienā bija kaut kas neparasts, es nodomāju, ka viņas acis ir kā brūces. Un šķita, it kā viņāi sāpētu, ka es uz viņu skatos, un viņa gribētu, lai es pārtraucu, tomēr reizē gribētu, lai skatos. Un tad viņa bija salikusi sejā visas tās kniedes, lai mēs skatītos uz tām. Skaties uz mani, neskaties uz mani, skaties uz mani caur kniedēm."
Vai arī vārdi, kas aicina padomāt, vai ar kaut ko nav pazīstamas šīs izjūtas:
"Es pati biju tik smaga, un viņā tad redzēju tikai vieglumu, jo tas man bija nepieciešams, vai tā? Un, vai nesapratu, ka gaišais viņā ir uzgriezts pārāk gaiši, kā filmā saule, kas kļūst pilnīgi balta, pirms attēls pazūd?"
Vienvārd sakot, esmu sajūamā.
Vēl kāds ir lasījis? Kādi iespaidi?
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)