meli, par meliem un melošanu Opcijas

[Seila]

Nekur neuzgāju šādu pavedienu tāpēc pamēģināsim padiskutēt par melu jautājumu. Ik viens no mums kaut reizi dzīvē ir samelojis. Un tāpēc ir vai nu vinnējis vai zaudējis, bet vienalga ir palikusi tāda sajūta, ka kaut kas ir izdarīts nepareizi. Un tomēr, kas īsti ir meli un kādi meli ir piedodami? Vai ārsts kurš melo pacientam zinot, ka pēc pāris dienām cilvēks mirs, rīkojas pareizi? Bet vai cilvēks, kurš mēģina palīdzēt otram cilvēkam tādēl izlieoties par kādu citu rīkojas pareizi? Vai mērķis šajā gadījumā attaisno līdzekļus? Un kā tad īsti lai atpazīst melus? Un kur beidzas tā robeža, kad meli tiek uzskatīti par sīkiem meliņiem un, kad meli pēkšņi sāk traucēt dzīvot? Kur īsti tas viss robežojas? Varbūt kādam ir kāda doma par šo tēmu?

[Īve]

Es uzskatu, ka bez meliem nemaz nevar iztikt! Jo galu galā, ja man prasa piemēram: "kā es izskatos?", ja man nepatīk, es neteiktu, ka pretīgi vai drausmīgi, visticamāk es teiktu smuki vai normāli, jo man negribētos kādu sāpināt. Uzskatu, ka var melot, bet tikai lai nesāpinātu citus! Vispār es pati meloju maz... vienīgi nesen samelojos mammai, jo negribēju, lai man ir sū**, bet lai nu kā, mamma vienalga saprata ka es meloju, lai gan melot man izdodas diezgan labi Es parasti meloju tikai, lai censtos pasargāt draugus no kā slikta. Lai gan kad jāiet uz muziķeni, tad mēdzu melot, par to cik bieži spēlēju mājās ģitāru un tml...

Šo rakstu rediģēja za4iic(ai kaa dievinu Drako):**: 27.03.2006 14:10

[ČoČanga]

meli ir labi tajā gadījumā, ja, piemēram, tev klasesbedrs paprasa ''kurš tev zīmējums labāk patīk : mans vai tavs?'' tev īstenībā labāk patīk savs, bet lai neapbēdinātu draugu, tu saki ''protams, ka tavs!''

[branvels]

''kurš tev zīmējums labāk patīk : mans vai tavs?'' tev īstenībā labāk patīk savs, bet lai neapbēdinātu draugu, tu saki ''protams, ka tavs!''

Kapēc ne? Es tā arī pateiktu, ka manējais tomēr labāks.

Ar meliem var sadzīvot, tik ilgi kamēr tie nav nākuši gaismā. Cilvēks var nodzīvot ilgu un laimīgu mūžu, nezinot, piemēram, ka tas cilvēks, kuru viņš ilgus gadus dēvējis par tēti, nav bialoģiskais tēvs. Problēmas sākas, kad meli ir atklāti.

"Mazie baltie meliņi" jautājumos "vai man piestāv rozā? kā tev garšo mana vārītā zupa? ko tu domā par manu māsas draugu?" melot nevajadzētu. Jūtīgākajiem un emocionālākajiem labāk tomēr neteikt, ka māsas draugs ir pajoliņš, bet veselīga kritika ir tikai otra cilvēka labā.
Tad, kad prasa:"kur tu biji? vai tu dzēri alu?" apstākļi dažkārt spiež samelot.

Mazie meli kļūst par lieliem tad, kad kāds tiek apmelots vai arī meli pārāk stipri ietekmē to, kuram tiek melots. Tad, kad tas ietver vairāk cilvēku, kā sevi un apmānīto personu.

Ne visi meli nāk gaismā.

No ārsta puses tas būtu ļoti neprofesionāli. Un pat ar visu melošanu viņš nekādu labumu pacientam nebūtu devis. Mirstošais aizbrauktu mājās, domādams ka laiks ir pakļaujams un liktenis pielūdzams, nosēdētu savas pāris dienas pie televizora, un tur pat arī beigtu savu eksistenci. Iespējams viņš būtu paveicis ko dižāku, zinot patiesību.

[_W_]

Mans viedoklis- ```` melot, ikvienam ir tiesības uz taisnību, lai kāda arī tā nebūtu, patīkama vai nepatīkama. Visi meli reiz atklājas, tas nav patīkams brīdis. Kapēc čakarēt citus melojot ? Ja man prasa cenšos arī atbildēt kā man liekas. Melojot tik var zaudēt uzticību. Ticība otram cilvēkam, tā ir ļoti vērtīga padarīšana...

Tikai es joprojām esmu tas pats stulbs vecs garlaicīgs nūģis, kas tic visam kam grib ticēt...

Tā ka melojiet vien tālāk, izliecieties par tiem kas neesat. Var jau būt ka jums paveiksies, un būs vēl kāds muļķis kas noticēs.

Viedi vārdi. Neesi tāds vinīgais, vsp cilvēki ir ļoti naivi un lētticīgi, tic tam ko ģrib lai būtu īstenība, arī ieskaidrot tādam cilvēkam neko nav iespējams. Viņš tāpat ticēs un lidināsies savā iedomu pasaulē.

Šo rakstu rediģēja _W_: 12.10.2007 00:17