Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Miss Doherty]

Hajieelkhe nebija ieinteresēts sacensībās, lai apmierinātu savu godkāri un slavaskāri un savu kāri sēt ļaunumu un iznīcību, bet gan Viņu Augstību dēļ. Lai arī tumšs dvēselē un apveltīts ar visām iepriekšminētajām īpašībām, uguns gars dzivoja tikai viena iemesla dēļ - pakalpot saviem valdniekiem.

Arī tagad - šajā turnīrā Haji piedalījās vien tāpēc, lai vēl reizi izrādītu godu saviem valdniekiem, uzvarot un parādot, ka labākie ir viņu rīcībā. Protams, šeit lielu lomu spēlēja arī paša personīgās ambīcijas, tomēr viņš lieliski gan savā, gan citu priekšā to pasniedza kā vēlmi apliecināt Augstībām un tautai, cik lieliski ir viņu kalpi, ka tieši viņiem pieder labākais, ka tumsība sniedz. Un, protams, ka hajieelkhe sevi uzskatīja par daudz tuvāku abām Augstībām, jo tieši viņš piegādāja svarīgas ziņas, kuras ļāva attiecīgi rīkoties. Tieši viņš bija tas, kurš zināja visvairāk un kurš varēja durt visdziļāk, jo informācija bija vēl bīstamāks ierocis kā karotāju zobeni, vai šāvēju bultas. Jā, viņš gribēja parādīt, kurš ir visizcilākais kalps starp visiem pazemīgajiem.

Haji atradās augstu virs pūļa un pilnībā izbaudīja savu nepilnību (jeb trumpi), ka viņu neviens neredzēja. Viņam vienmēr bija paticis atrasties tikai pusmetra augstumā virs niknāko ienaidnieku galvām un klausīties viņu slepenajās sarunās. Nu, protams, tik ekstrēmi un īsti izdevās reti, kad, bet šobrīd viņš tīrā prieka pēc varēja pielaisties pavisam tuvu jebkuram. Varēja. Viņš tā nedarīja. Haji jutāspārāk pārāks, lai tā noklausītos nesvarīgas sarunas. Viņš nejtua vajadzību ieklausīties tenkās un baumās. Šoreiz ne, kaut ikdienā tas bija viņa pamatdarbs.

Nolaidies uz kāda augsta staba, kas atradās laukuma stūrī, Haji materializējās - ļāva savus burvīgos apveidus ieraudzīt labākajā gadījumā valdniekiem, sliktākajā - kādam no bara.

[Ného]

Tarkans bija laukumā pie kāpnēm ieradies pusstundu agrāk par nolikto laiku, bet tad viņam bija priekšā visvisādi radījumi, kuri noteikti stāsies viņam ceļā, piepildīt savu atriebes kāri. Kā arī izpildīt to ko bija gribējis viņa tēvs - nokļūt valdnieka tuvumā un kļūt par viņa labāko un uzticamāko kalpu, bet viens ķēms viņu netīšām nogalināja. Šim radījumam Tarkans jau bija pirms pāris gadiem atriebies, bet kopš tā laika, viņā mita neremdināma atriebes kāre, kura palīdzēja virzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm un kļūt arvien labākam un pazīstamākam, kā arī bīstamākam ēnu karotājam, kurš sākumā netika pat uzskatīts par nopietnu mācekli. Tieši šīs virzības dēļ tarkana godkāre bija augusi tik daudz, ka to varēt bez maz salīdzināt ar viņam priekšā esošo torni.
Tā nu viņš ieradās pie kāpnēm un centās izspraukties arvien tuvāk tām, tas gan nebija viegli, jo citi arī bija līdzīgi viņam, gribēja redzēt vislabāk. Tas bija brīnums, ka te vēl nebija sākušies kautiņi. Pēkšņi viņš attapās pašā priekšā. Tarkans nopētīja Melnās marmora piecpakāpienu kāpnes, kas veda uz Torņa ieeju. Tās bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruģētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem. Tur arī sēdēja karaļpāris. Kad Tarkanam likās, ka uz viņu paskatās valdnieks, viņš pielika kreiso roku pie krūtīm un nolieca galvu.

[mr Bl@ck]

Elkars Spārnus sakļāvis lauzās cauri pūlim laitiktu līdz torņa pakāpieniemredzēdams ka viņa pūliņiem nav nekādas jēgas viņš vienkārši savicināja spārnus un pārlidoja pār neapmierināto pilsētnieku galvām. viņš nolaidās pie torņa sienas un aplūkoja pūli.
Jā, te bija gandrīz vai visa pilsēta un visi alka izrādes un Elkars bija gatavs viņiem to sniegt ja tāda būtu karaļpāra vēlēšanās. Viņa acis pārceļoja no pūļa uz nojumi pie lavas upes, un tad viņs ieraudzīja valdniekus. Viņa vienīgie ideāli tie kuru rokās viņš bija gatavs atdot savu dzīvību.
Elkars zemu palocījās valdniekiem nolaižot acis.
Iztaisnojies viņs turpināja pārlūkot laukumu un ieraudzījas kādu garu sēžam uz augsta staba laukuma stūrī.
Laikam vēl viens dalībnieks viņs nodomāja turpinādams vērot pūli. viņš pavērās uz kāpnēm un ieraudzīja vēl kādu kaut ko gaidām.
Sakārtojis sava apmetņa saspraudi Elkars turpināja vērot pūli vieglītēm virpinādams pirkstos sava arbaleta bultu.

[Miss Doherty]

Hajieelkhe vēroja, kā sacensību dalībnieki iet un klanās valdnieku priekšā, kā tie drūzmējas laukumā, kā tie stumdās un grūstās, lai tiktu labākās vietās, lai varētu ko vairāk redzēt, vairāk dzirdēt. Šajā brīdī viņš izjuta pateicību, ka nav viens no staigājošajām būtnēm, bet gan var atrasties virs visu viņu galvām. Protams, ne jau viņš vienīgais bija apveltīts ar spēju lidot un to šobrīd labi varēja redzēt. Viņa skatienu piesaistīja kāds stāvs, kas pacēlās no pūļa un pēc laika jau piezemējās citā vietā. Tumsas enģelis. Haji pūlējās atsaukt atmiņā viņa vārdu, bet tas neizdevās. Viņš daudz labāk pārzināja valdnieku ienaidniekus, ne viņu padotos un kalpus, jo ar kalpu izspiegošanu viņam nebija jānodarbojas. Zināmā mērā tas gandarīja - ka viņu vērtē pietiekami augstu, lai uzticētu bīstamākos pienākumus, bet šādā reizē būtu noderējusi informācija par šo indivīdu, kā arī par citiem dalībniekiem.

Hajieelkhe nekāroja laisties iekšā pūlī, tāpēc viņš palika visu vērot no šīs vietas. Turklāt līdz sacensību sākumam bija vēl gana daudz laika. Tomēr kāda pagalam ģeķīga doma iešāvās uguns gara galvā, un viņš uzšāvās gaisā kļūstot par ķermeni, kuram var redzēt cauri. Pārvērtību stadija - fiziskā un garīgā starpforma. Haji vienmēr deva priekšroku pārvietoties esot neredzams un viegls, jo ķermenis bija tikai ierobežojums. Tomēr šoreiz bija jāveic tik neliels gabals, ka pilnībā pārvērsties nebija jēgas un pietika, ka svars tika mazliet samazināts. Jā, viņš šoreiz neizvēlējās lidot pilnīgi fiziskam esot, lai taupītu spēkus.

Tumsas eņģelim blakus kā šautra nolaidās Hajieelkhe un ātri no puscaurspīdīga pieņēma pavisam fizisku ķermeni - viņš nebija ieinteresēts izrādīties jebkādā viedā. Spēks bija lielāks ierocis, kamēr tas apslēpts un pretiniekam nezināms.

Haji rokas sakļāvis aiz muguras, kas bija stalti izslieta, vērās tumsas enģeļa sejā viegli izaicinoši un tajā pašā laikā apzinoties, ka abiem te jāatrodas, tāpēc neviens nevar pieprasīt otra aiziešanu.

Šo rakstu rediģēja Emo Doll: 15.01.2006 09:50

[mr Bl@ck]

Elkaru nemaz nepārsteidza šī gara rīcība, vinš pie tās bija vairāk nekā pieradis, viņam dzīvojot šeit aptuveni tāpat izturējās katrs otrais satiktais radījums.
Elkars pakāpās divus soļus atpakaļ un vienu soli sāņus lai varētu ar muguru atspoesties pret torņa mūri. Pēc pāris mirkļiem, Elkars šķietami bija pazudis. Lai gan viņš nebija visdrīzāk gars būtu saņēmis bultu mugurā ja ne karaļpāris, kura priekšā, viņš negribēja izliet asinis, pagaidām.
Tagad viņš skatījās cik ilgi ies garam lai aptvertu ka viņš ir pazudis.
Uzskatīdams ka ar garu viņš ir iepazinies viņš pievērsās melnās drēbēs tērptam cilvēkam un viņu no tiesas interesēja kas viņš tāds ir. Pēc apģērba spriežot kareivis.

[Demiurgs]

Gorthorogs bija iradies pie kāpnēm jau kritni agrāk lai varētu novērot visu notiekošo. Viņs bija noslēpies pašā kāpņu pakājē. Viņš pat nebija pārāk centies kādi nomaskēties vai kļūt pārāk neievērojams, un tomēr šķiet ka pagaidām viņu neviens nebija pamanījis, Gorts acīmredzami bija atradis ļoti izdevīgu vietu. Viņu neviens neredzēja, kamēr viņš tieši otrādi redzēja visu notiekošo.
Gorthorogs bija ieradies uz notikauma vietu tik agri ka viņš redzēja arī karaļpāra ierašanos. Tiklīdz viņš ieraudzīja valdnieku viņu pārņēma gandrīz nepārvarama velme pierādīt savu uzticību. Gluži kā to reiz bija darijis viņa tēvs pasniedzot valdniekam savu zobenu ar spalu papriekšu. Taču viņš savaldījās un turpināja vērot kan pūļ sapūlcēšanos gan arī pārējo censoņu ierašanos.

[Miss Doherty]

Tumsas eņģelis pazuda, tomēr Haji tas īpaši nesatrauca - reti kurš tumsas enģelis pieprata teleportāciju. Proti - tā kā viņi bija lidojoši radījumi, tad nebija vajadzības šai spējai, turklāt tā bija gana sarežģīta, lai to apgūtu šajā putekļu un tumsas valstībā. Līdz ar to secinājums viens - eņģelim bija vēl jābūt tuvumā. Kheh...

Hajieelkhe's pēdas atrāvās no zemes un viņš atradās pāris metru augstumā un virs vietas, kur viņš stāvēja nobira mazi zvīguļojoši mirdzumiņi, kurus šajā sarkanās lavas zemē varēja pat nepamanīt.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Pie bara no nekurienes parādījās kāda slaida sieviete melnā apģērbā.Vienīgi tādi,kuri viņu meklēja,un kuru šinī pūlī bija mazāk par neviena,varētu pamanīt,ka viņa iznāk no kāda nama ēnas.
Malā!Aurēlija nikni domās uzsauca kādam neapdomīgam elfam,kurš pagadījās viņas ceļā.Pats nelaimīgais tūlīt sajuta kādu neizskaidrojamu belzienu krūtīs,un tas uzlidoja kādam citam cilvēkam virsū.Apmetnis nošvīkstēja,un Melnā klejotāja atradās pie pieciem pakāpieniem.Visu cieņu,visu cieņu,karalien.Sieviete nodomāja,neko neizrādot sejas vaibstos.Vienīga galva nemanāmi palocījās.
Hmm,konkurenti izskatās vārgi.Būs vieglāk par vieglu viņus uzvarēt,ja vien liks lietā to vājības.

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 15.01.2006 17:58

[Demiurgs]

Gorthorogs joprojām vēroja pārējos no svas slēptuves. Viņš redzēja visdažādākos radījumus cilvēkus,elfus,tumsas enģeļus,dēmonus un šeit pat bija kāds uguns gars. Viņš vēroja citus censoņus bet pagaidām viņš vēl neņēmās spriest par to kuri varētu būt nopietni pretinieki un kuri vienkārši niecības.
Gorta uzmanību uz brīdi piesaistīja kādas sievietes parādīšanās, viņa škiet bija Klejotāja, un droši vien arī censone. Kad viņa iesita kādam muļķīgam elfam kurš šķiet stāvēja viņai ceļā, Gorts pasmaidīja tas viņam šķita uzjautrinoši, viņa prāt bija muļķīgi šādi pievērst sev uzmanību, kāda jēga censties uzrasties nemanāmi ja šādi pievērš sev uzmanību, iespējams apkārtējā parastā tauta to neievēroja bet tie kas pieraduši paši pārvietoties slepus un nemanāmi, to noteikti ievēroja.
PAt neskatoties uz šo muļķīgo izlēcienu, Gorthorogs noprata ka šī sieviete noteikti būs zināma konkurence.

[rudo lapu vilcēn...]

Zem kāda apmetņa kapuces nozibsnīja zaļas acis. Zīlītes bija savilktas šauras un stateniskas. Ēna viegli smējās smīns. Stāvs nesteidzās, tas nekas nesteidzās. Viņas acis vērīgi pētīja apkārtni, bet pats stāvs šķita garlaikots, malā noslēpies un nogrimis, citiem šķiet nejūtams, bet retais nesarāvās un nepaspēra soli tālāk, kad viņa tuvojās.
Pat neredzot, viņi jūt. sieviete klusi nodomāja. Viņas ceļš bija nonācis pie pakāpieniem. Jā, viņa bija ieņēmusi izaicinājumu un nu atradās šeit.

[mr Bl@ck]

Elkars redzēja novirmojam puteklīšu un instiktīvi parāvās malā un ievietoja bultu jau iepriekš uzvilktajā arbaletā.
Tai pašā mirklī viņš juta sirdī iezogamies viglas skumjas. Viņš saprata ka javiņš atrastos vēl mazliet tuvāk tās nogāztu viņu pie zemes liegdamas kustēties.
Izbeidz Elkars šķieyt no nekurienes uzrunāja garu. Viņa balsi cauraudaskumjas taču tā bija stingra klusa un nenosakāma. Nebija skaidrs vai viņš to bija izteicis kā lūgumu vai pavēli vienkārši pateicis.
Izbeidz vai arī saņemsi bultu mugurā pat gariem tā nodara skādi. viņš turpināja nemainot balss toni tagad abas acis piekalis garam kas lidinājās mazliet virs zemes.

[novemberunge]

Piepeši Torņa durvis atsprāga vaļā, gandrīz iebelzdamas uz trepēm esošajiem pa mugurām, bet viņam jau bija vienalga- savā augstprātībā uzkā```` teju vai debesīs, Silvans nemēdza lūkoties uz 'zemāko' aprindu cīnītājiem un magiem, kas sevi sauca par karaļpāra kalpiem. Jo viņš bija viņu dēļs- gods un lepnums, troņprincis un viens no lieliskākajiem bruņiniekiem, kāds jelkad pieredzēts.
Prinča bezsaules dzīvē izbalējušies, smalkie vaibsti bija mantoti no mātes- skarbi, bet mežonīgi skaisti, sudrabotie mati kā tēvam sapīti pīnē gulēja uz muguras starp melnajiem, ādainajiem spārniem. Silvans bija tērpies savās labākajās pūķādas bruņās- melnās kā piķis un neaubšaubāmi arī ļoti izturīgās. Makstī pie jostas sudrabs sudrabu atstaroja garš vienrokas zobens.
Nost no ceļa! jauneklis iesaucās, nokāpdams lejā pa melnajiem pakāpieniem un apstādamies pūļa priekšā, kamēr viņa sejā pavīdēja izaicinošs smīns.
Māte un tēvs- vienmēr tik mīloši un gādīgi par savu tautu, bet reizē neievainojami slepkavas. viņš nosprieda un pārmeta bizi uz kreisā pleca.
Būs jautri paspēlēties ar viņu kalpiem. Un maniem topošajiem. smīns tapa platāks, melnie spārni nošvīkstēja un izpletās lidojumam, tomēr pagaidām Silvans nelidoja. Viņš baudīja gaisotni pirms kārtējās izrādes, par kuru bija jāpateicās Artemīdai un Siveram.

[Idril]

Man šķiet, ka zobens Remīdai būs par lielu, smagu un.. Prastu, dārgais.
Artemīda iebilda nevainojami pasmaidot, smaidu neveltot nevienam, bet pašam pasākumam kopumā. Viņa prata pasmaidīt tik nevainojami un ļauni, ka daudzi, kas šo smaidu redzēja noteikti justos labāk, ja viņiem tiktu veltīti daudzi skaļi un apvainojoši vārdi, nevis šis viens, klusais Tumsas ķēniņienes cienīgais smaids.
Varbūt viņai derētu sākt ar floreti? Tā ir smalkāka un princesei labāk iederēsies, bez tam bez uzgaļa, tā ir pat nāvējošāka, kā zobens, viens dūriens tieši sirdī..
Viņa pačukstēja Siveram. Viņa gandrīz nemaz neveltīja uzmanību kalpiem, kas klanīdamies nāca un gāja. Gadījās arī kāds, kas izrādīja mazāku cieņu, nekā karalienei labpatikās, tam attiecīgi tika veltīts nevainojams un neko labu nevēstošs smaids. Artemīda gandrīz nebija mainījusies kopš brīža, kad satika Siveru, ja nu vienīgi kļuvusi par māti un tas pat Tumsas karalienei ieviesa zināmas raizes un pienākumus ar kuriem gan karaļpāris lieliski tika galā. Viņa laiski pārskatīja pūli, šis pasākums pavisam noteikti bija lieliska ideja kā atsvaidzināt dzīvi, bez tam jauns veids kā izrādīt jaunos tērpus, melnais samts tik lieliski piestāvēja viņas lavas sarkanajiem, vijīgajiem matiem.
Silvans.. Allaž pieturas pie elegantas ierašanās punkta.
Viņa nodomāja smīniņam rotājot lūpas, kad ķēniņiene noskatīja savu pirmdzimto, kas drīz vien skatienam arī pazuda.

--------------------

Evelīna tinās tumšā apmetnī. Viņai vēl nebija laiks parādīties, nē. Vajadzēja pagaidīt aizņemtāku brīdi, brīdi, kad karaļpāris neliktos ne zinis, par viņas klanīšanos, jo karaļpāris noteikti zinātu, kas viņa ir.. Atpazītu un to nedrīkstēja pieļaut, kamēr plāns nebija īstenots. Šis plāns varēja atnest viņai brīvību un atriebes saldmi un viņa negrasījās mest mieru iekams, tas nebija īstenots.
Kaprīzs un izlutināts ir šis kroņprincis.. Skaista glezna, bet nekas vairāk, lai arī pagalam noderīgs, ja vēlamies atriebties..
Viņa nodomāja, kad parādījās princis. Viņa gan bija salēkusies, kad viņš iznāca pa durvīm, bet šobrīd ikkatrs lielāks troksnis lika viņai sabīties, kā nekā, viņa šurp nāca ar ne gluži tīriem nolūkiem.
Viņa ļāvās pūlim, kas spiedās lai tiktu līdz karaļpārim, nolemjot, ka paklanīsies atstatu, labi ieskatoties Evelīnas skaistajā sejā, ķēniņiene viņas acīs noteikti atpazītu sekubas dabu.

[novemberunge]

Sivers gan nevienam nesmaidīja- viņš saglabāja skarbā, uzticīgā valdnieka tēlu un tikai ik pa brīdim kādam pazīstamākam viegli pāmāja ar galvu- tā eleganti un neuzkrītoši.
Bet, dārgā... viņa čuksti bija piesūkušies ar tumsu, tāpat kā acis, kas nejauki mirdzēja un šķielēja un Tumsas kalpiem, kas nāca un gāja.
Labi, lai ir kā ir, paliksim pie floretes. karalis gan dažreiz pats atzina, ka jūtās kā zem savas karalienes tupeles nonācis- viņa bija tik skaista un ugunīga, ka atteikt būtu grūti un pat nāvējoši.
Kad mēs sāksim? Es JAU sāku pagurt, būs vēl jāiztur tikpat garlacīgas cīņas un visa tā iecelšanas padarīšana... lūpas knapi kustējās, kamēr acis jau atkal slīdēja pie kāda, kas klanījās.
Mans dēls, mans.

[mr Bl@ck]

Elkars bija gatavs kurā katrā mirklī atbrīvot stiegru kad viņa acis pamanīja Silvanu vienu no Tumsas karaļpāra atvasēm. Viņš ātri izņēma bultu ielika tu makā tapa redzams un paklanījās viņam.
Dīvaini bet viņš nejuta tik lielu cieņu pret troņprinci kā pret valdniekiem. Viņš to pat lāgā nespēja izskaidrot, varbūt tā bija prinča uzvedība, kas raisīja viņā cieņas trūkumu lai vai kā viņam vajadzēja slēpt šīs domas jo kā viņš savas dzīves laikā bija iemācījies uzticēties nedrīkstēja nevienam pat sev.

[Idril]

Perfekti.
Viņa atteica. Viņas balss bija klusa, tomēr pat viņas čuksti kā jau burves vārdi valdzināja ar savu skaņu un dvesmu, tomēr cieņas un mīlestības pilnais skatiens, ko viņa uz īsu mirkli veltīja karalim liecināja par to, ka Sivers nenožēlos savu pirmītējo piekāpšanos.
Dārgais, man šķiet visi vēl nav ieradušies, bez tam kavēšanās no mūsu puses allaž ir modē..
Viņa atteica tikko virinādama lūpas, tomēr viņas vārdi allaž atrada savu mērķi un pagaidām vienīgais pie kā ķēniņiene vērsās bija viņas laulenis.
Un lai vai kādas būs cīņas, pēc cīņu viesības, tās noteikti atsvērs..
Karaliene nočukstēja karalim pie auss, ik pa mirklim uzmezdama skatienu kādam no kārtējiem -nāk-paklanās-aiziet-. Tad viņas skaidrais un ļaunuma pilnais skatiens pievērsās laukumā sanākušajiem un pēc mirkļa viņa izsmalcināti pasmīnēja - drīz visam būs jāsākas. Uz mirkli viņas uzmanību piesaistīja kāds aizejošs stāvs, tomēr viņa pēc mirkļa viņa gluži vienkārši pievērsās citām lietām.
Šķiet, ka mēs varētu sākt..
Viņa nočukstēja Siveram un izslēja galvu maķenīt augstāk, sēžot mazliet staltāk.

----

Evelīna pienāca pie nojumas atdot godu un paklanīties tieši brīdī, kad ķēniņiene bija aizņemta kaut ko stāstot karalim, līdz ar to viņa veiksmīgi izvairījās, vismaz no viena pētošā skata, tas deva viņai iespēju jau pēc mirkļa pēc iespējas ātrāk nozust kāpņu virzienā. Viņa spraucās cauri pūlim līdz kāpnēm uz kurām bija jānostājas turnīra dalībniekiem, viņa grasījās piedalīties, jo tā bija viņas vienīgā iespēja tikt tuvāk ļaudīm, tā bija viņas vienīgā iespēja iznīcināt labākos un iespējams vēlāk.. Viņa pat tiks līdz karaļpārim, šiem augstprātīgajiem un uzpūtīgajiem nejēgām, kas tupēja savos zelta troņos, pret viņiem protams, nesanāks izmantot savas iedzimtās metodes - karalis ir pārāk aizņemts ar karalieni, bet bija jau arī citi slepkavošanas veidi.
Neliekoties ne zinis par lamām, kas viņai tika veltītas, kad viņa spiedās cauri pūlim viņa nostājās uz piecpakāpienu kāpnēm. Evelīnas stāvu joprojām ietina tumšais, plānais auduma apmetnis, kura kapuce sedza viņas seju, viņa nevēlējās atklāties un vislabāk, maskēties līdz trieciena brīdim, vismaz karaļpāra acīm, jo visādi citādi, Evelīnu bija vērts redzēt, viņa bija apbrīnojami skaista, īsta daiļava, tikai ne cilvēks, lai arī mēdza tādam ļoti līdzināties.

[Demiurgs]

Gorthorogs kroņprinča parādīšanās brīdī joproijām vēroja pūli. Kroņprinča strauji atvērtie vārti izbiedēja dažas žurkas un tās izspruka no savām alām. Gorts notvēra divas no tām kuras ieskrēja viņa paslēptuvē. Izsūcis no tām dzīvību, viņš apmierināja savu ēstgribu, kura nupatkā sāka parādīties pēc tik ilgas novērošanas. Joprojām rokās turot žurkas viņš paraudzījās princī, Gorts saskatīja līdzību ar valdnieku un tomēr Gorthorogs neizjuta pret princi tādu cieņu kā pret valdnieku. Pēc Gorta domām topošjam valdniekam vēl vajadzēja pierādīt sevi padoto acīs, lai izpelnītos cieņu.
Gorthorogs nometis žurkas izgāja no savas slēptuves un nemanāmi iejuka pulī. Viņš caur pūli slīdēja nemanāmi kā ēna.

[novemberunge]

Karaļa acīs iemirdzējās kaislīgas uguntiņas- par spīti kopā nodzīvotajiem gadiem viņš Artemīdu mīlēja tikpat ļoti cik toreiz, pildot toreizējā valdnieka pavēles un cik nu uzticīgi kalpojot viņam.
Pareizi, tev taču jābūt pašai skaistākajai un modīgākajai, jārāda piemērs savām pavalstniecēm. viņš runāja ātri un skaidri, kā berot pupas, knapi kustiot lūpas- šādas sarunas nez vai pienāktos dzirdēt vietējām tenku vācelēm, turklāt daudzi tāpat uzskatīja ka viņi šobrīd sarunājas par kanidātu atbilstību un tamlīdzīgām svarīgām lietām.
Jā, jo ātrāk sāksim- ātrāk beigsim! Sivers vēl piebilda jau ceļoties kājās, melnajam samsta tērpam nošvīkstot bezvējā. Viņa roka pacēlās augšup, tiesa, plauksta slēpās milzīgajās piedurknēs, un skatiens pārslīdēja pār pūli, pamazām apklusinot to.
Nokrekšķinājies karalis pasmaidīja- visos viņa vaibsti izraisīja cieņu un mīlestību- likās, ka šīs tālais tēls ir pati pilnība- bez tik ikdienišķām problēmām kā bērnu ģērbšana un apmācīšana- tas taču tādam staltam, melnspārnainam dēmonam nepiedienēja nemaz.
Mani dārgie un cienījamie Oriadnes iedzīvotāji, atskanēja skaļas gaviles un spiegšana, Mani uzticamie kalpi un padotie, galvas mājiens un atkal gaviles, Mani drosminieki un Gaismas nīdēji, melnais skatiens aizslīdēja līdz marmora kāpnēm, kuru priekšā, spārnus ieplētis stāvēja Silvans, izskatīdamies daudz lepnāks par paša tēvu, jūs esat sapulcējušies uz unikālu pasākumu, kuram ir jāieved mūsu tauta, mūsu pilsēta visas Tumsas vēsturē un jāsēj slava ne tikai uz šīs zemēs, bet visā Visumā un dimnesijās! Mani, tumšie, jūsu gaviles jau ir solis uz priekšu pilnībai, tāpēc es nekavēšos ar runu un, kā jau būdams kārtīgs karavīrs nesacīšu daudz. Lai turnīrs sākas! balss uzvijās gaisā līdz ar applausu vētru un priekpilniem kliedzieniem, kamēr karalis pats apsēdās blakus savai sievai.

Blakus karaļpāra teltij, uz paaugstinājuma stāvēdams, taurē iepūta mazs, sarkans imps un, balsij nevaldāmi drebot paziņoja:
Sacensību dalībniekiem pulcēties pie manis! Skatītājiem- ieņemt labākās vietas pie arēnas!
Neviens visā šajā kņadā nebija manījis, ka kaut kur otrpus pūlim atradās iežogojums- izmīts un sakārtots, nodrošināts ar visie drošības piederumiem. Tā malās mīņājās melni zirgi- visi pilnīgi vienādi, ar ugunīgiem skatieniem un spalgām, murgainām balsīm- tie bija paredzēti jāšanas pārbaudei.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Aurēlija jau neparko nepiepiedrotos muļķa pūļa gavilēm un aplausiem.Viņa te nebija pēc prieka,bet gan pie baudas kādam ko sliktu nodarīt.Varbūt nogalināt.Līķu nekad nav par maz...Galu galā arī mūžīga slava kā varēnāka Melnā Klejotāja nenāktu par skādi.Un konkurence?To būs uzveikt tikpat viegli kā atņem enģeļu mazulim tā lellīti.
Te nu atnāk galvenais princis,troņmantnieks.Būs interesanti palūkoties,vai gadījumā viņš nebūs iejaukts šinī...vārguļu turnīrā.
Aurēlija no šejienes labi varēja redzēt to aploku - pat nebija jāpagriežs galva.Lieliski - smuki jājamzirdziņi.ŠIe laikam būs tie īpašie karaļnama niķīgie,ja jau te salikti.Izskatās,ka būs viegli šo uzdevumu paveikt.Kurš tad nemāk jāt?