Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: B.D. ; laiks: 26.06.2005 18:52

Nu vispār jau - arī pašnāvība kristiešiem ir slepkavība. Ja tev jāizvēlas - nogalināt citu, vai - lai nogalina tevi, tad abos gadījumos nokļūsi ellē.

Nē, es nesaprotu.

Iesūtīja: Alfirin ; laiks: 26.06.2005 18:53

Pašnāvība ir nevis ļaut nogalināt sevi kāda cita vietā, bet gan pašam apzināti un cita cilvēka burtiski nepiespiestam veikt tādas darbības, kas rezultātā neizbēgami novedīs pie tavas nāves. Turklāt ar mērķi sevi nogalināt.

Iesūtīja: B.D. ; laiks: 26.06.2005 18:56

Nuja. Bet man jau ir izvēle. Es varu nogalināt to, kas vēlas nogalināt mani. Bet es to nedaru un izvēlos šķirties no dzīves. Standartsituācija ar nelieliem blakusefektiem.

Iesūtīja: Alfirin ; laiks: 26.06.2005 19:00

Jā, tu vari nenogalināt. Tu vari atteikties uzņemties otra nāvi uz savas dvēseles. Un tu vari sagaidīt piepešu situāciju, kad arī tevi nenogalina. Ar;i tam otram ir tāda pati izvēle.

Iesūtīja: B.D. ; laiks: 26.06.2005 19:02

Bet idejiski jau tas notiek. Tas ir tad, kad tu izvēlies šķirties no dzīves. Tā ir tava izvēle un tu to izdari. Tev to spiež apstākļi. Nejau tas naža dūriens sev krūtīs vai indes kapsula, ko tu pats norij ir pašnāvība, bet gan izvēle, ko tu izdari (un arī piepildi), izvēloties mirt.

Un ja nu tomērt nogalina? Ja nu es neapsveru šādu piepešās situācijas varbūtību?

Iesūtīja: Alfirin ; laiks: 26.06.2005 19:08

Bet situācijas ir atšķirīgas. Vienā tu esi dzīvību apdraudošā situācijā, otrā tu vienkārši esi gana gļēvs, lai padotos un negribētu cīnīties tālāk. Un nemēģiniet man iestāstīt, ka izbeigt savu dzīvību pašnāvībā, lai izbēgtu no spiedošiem apstākļiem, var būt drosmīgi! No katras situācijas ir izeja.

Un ir viens, kas kārdina cilvēkus izdarīt slepkavību un pašnāvību - tas ir Sātans. Lai nedotu iespēju cilvēkam atgriezties pie Dieva un izglābties no Elles.

Iesūtīja: B.D. ; laiks: 26.06.2005 19:16

Labi, piekāpjos.
Situācija:

Es stāvu ar pistoli rokā. Man pretim stāv cits, un saka, ka mani nošaus. Es, kā jau cilvēks, kas mūžam darījis tikai labu, nekad nav melojis un domājis ļaunas domas, saprotu, ka esmu pietiekami augstsirdīgs, un, ka mīlu šo cilvēku neatkarīgi no viņa naida pret mani un grēkiem blā blā blā utt. Viņš mani nošauj.
Nelaime tā, ka es nekad tā īsti neesmu ticējis un arī vēl jo projām neticu Dievam. Kur es nonākšu -Paradīzē vai Ellē?

Iesūtīja: fijusska ; laiks: 28.06.2005 13:38

piemers gan isti nav saprotams, vismaz man, nu ja tu domaji noshaut to cilveku, bet pardomaji, ta jau nokljusi paradize (ja taas ir, ebt tas jau ir kas cits stasts) , bet aj tu netici dievam, ta varbut aiziesi nebuutiba

es reiz skatijos vienu filmu, un tur bija taa, ja tu izdari pasnavibu, nokljusi elle, lai vai cik labs cilveks tu esi bijis, man leikas, ka bibele varetu but raxtiic aks lidzigs, vai citos svetajos raxtos...

Iesūtīja: Milēdija Vintere ; laiks: 28.06.2005 13:57

Pašnāvība? pašnāvība esot grēks. Kristieši uzskata, ka jeb kurš pašnāvnieks nokļūs ellē. Viduslaikos bija aizliekts pašnāvniekus apglabāt iekšā kapsētās- viņus vajadzēja apglabāt ārpus kapsētas žoga kā tādus briesmoņus. Kas notiek šodien? Šodien protams mēs saprotam, ka šķities no dzīves var ienākt prātā ik vienam no mums, lai cik tas sāpīgi nebūtu. Baznīca vairs neizturas tik noraidoši un notur aizlūgumus par šīm nelaimīgajām dvēselēm. Tomēr atrodas ne mazums cilvēku, kuri nepatikā rauc degunu un saka...tas ir nepiedodami. dievam tas nepatīk...Tomēr no otras puses ņemot, ja jau dievs ir tik visu spēcīgs kāpēc tad viņš neaptur pašnāvnieku? Dievam tak esot liela vara.
tagad par pašas pašnāvības principu. Ir cilvēki, kas par viņu runā, bet nedara, ir cilvēki, kuri mēģina izdarīt pašnāvību citiem redzot un apzinoties, ka viņus izglābs. Kā arī ir trešā cilvēku kategorija, kura izvēlas ieslēgties dzīvoklī kur viņiem vairs neviens nevar palīdzēt. Kāpēc es to tik labi zinu? iespējams tāpēc, ka pati esmu izgajusi cauri abām pirmajām kategorijām. Tomēr tas nav pats svarīgākais. Svarīgākais ir tas, ka neviens cilvēks labprātīgi neatteiksies no dzīves, ja vien tam nebūs nopietni iemesli.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.06.2005 14:18

Ja tu viņu nošauj mēģinādams sevi glābt,tu nonāc ellē.
Ja tu viņu nošauj,bet ceri ka viņš tevi nošaus pirmais,tu nonāc ellē.
Ja tu viņu nošauj,gribēdams nonākt paradīzē,nošaujot sliktu cilvēku,tu nonāc ellē.
Ja tu viņu nošauj netīšām,un pēc tam nenožēlo,tu nonāv ellē.
Ja tu viņu netīšām nošauj,bet pēc tam to nožēlo,tu nonāc paradīzē.
Ja tu viņu nenošauj,bet ceri ka viņš tevi nenošaus,tad tu nonāc paradīzē.
Ja tu nošauj pats sevi,tad tu nonāc ellē.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 28.06.2005 14:39

OFFT, piedodiet, nenoturējos!

Un kamēr es visu šito apdomāju un izsveru, viņš mani nošauj un es nonāku paradīzē

Iesūtīja: Arwen ; laiks: 28.06.2005 14:42

Esmu kristiete, lai gan ne visai stingra. Bet pašnāvība gan ir kaut, kas ko es neizprotu, nja nosodu arī, bet nejau tāpēc, ka tā redz ir rakstīts Bībelē. Vienkārši daži cilvēki izdarot pašnāvību rīkojas tik cūciski. Ir viens zināms gadījums, kad vīrs no agrāk labi nodrošinātas ģimenes sataisa veselu čupu parādu, ieķīla visu īpašumu, pakarās un atstāj sievu vienu ar bērniem, neapmaksātajiem parādiem un bēru izdevumiem. Vai tā rīkojas normāli cilvēki ? Man liekas, ka tā rīkojas tikai gļēvi egoisti.
Par to aprakšanu ārpus kapsētas - baigi nežēlīgi bija, vēl tagad ir cilvēki, kas baznīcai nerādas ne tuvu, tikai tāpēc, ka viņu senči tika aprakti ārpus kapsētas.

Dievs nekontrolē cilvēkus, cilvēkiem pašiem ir dota galva un spēja izvēlēties savu ceļu. Tiem kas izvēlās pareizo ceļu, Dievs palīdz, bet tie kas iet pa kreisi, gluži vienkārši palīdzību vairs neredz...

Iesūtīja: Milēdija Vintere ; laiks: 28.06.2005 14:50

Njā par šo gadījumu esmu dzirdējusi, bet nedrīkst tikai viņa dēļ ņemt un likt visus pašnāvniekus vienā rindiņā. Katras cilvēks kas beidz dzīvi mēdz izdarīt pašnāvību savu iemeslu dēļ. Bieži vien šis cilvēks ir vienkārši slims un pat neapzinās ko dara.


Bet vai tad tu pati tā nejustos? baznīca tajos laikos bija cilvēku vienīgais atbalsts, bet tāda nodevība no viņas puses tiek pieminēta gadsimtiem.

Iesūtīja: Alfirin ; laiks: 28.06.2005 18:47

Ka pašnāvība ir taisnais ceļš uz Elli - tāds bija valdošais katoļu baznīcas uzskats ļoti ilgi. Vai vēl tagad - nudien, nezinu. Varētu būt. Seila teica, ka neviens neizšķiras atņemt sev dzīvību, ja tam nav nopietnu iemeslu. Tad kādi ir šie iemesli? Mīļotais pametis? Te pamatā ir zema pašvērtība. Salīdzinājumam apziņa, ka Dievs tevi mīl tik ļoti, ka pats upurējies tavā labā, dod tādu vērtības apziņu! Tu esi vērtīgs pašam mūžīgajam Dievam!
Parādi. Tādos cilvēks iedzīvojas tad, ja nespēj tikt vaļā no atkarībām, no grēka.
Sāpes, slimība. Šitam gan ticu. Man nav grūti pateikt, ka no abām pirmajām lietām atbrīvotis ir gana viegli, tikai jātic Dievam un sev, un jācīnās, nevis jāpadodas. Bet šitā... Es nezinu, ko pati iesāktu tādā situācijā. Lai gan - Dievs dziedina arī vēzi pēdējā stadijā, arī Aids.

Manuprāt, tā ir muļķība, izjust kaut kādu atriebīgumu pret "nodevīgo Baznīcu". Kas tad ir galvenais - Baznīca, vai Dievs? Tie nav līdzvērtīgi jēdzieni.

Iesūtīja: black_angel ; laiks: 28.06.2005 20:06

Tikko ziņās bija sižets par pašnāvībām, un māte pastāstija, ko viņai stāstija budistu skolotājs. Man doma tiešam iepatikās. Protams, teksts ļoti īsināts un stilizēts tāka lūdzu īstiem budistiem vai to mācības zinātājiem mani nenolinčot, bet doma tāda-

Visumā ir tāda vietiņa, kur uzturas visas dvēselītes. Ņemas apkārt, lidinās un dzīvojās, bet tad galvenās dvēselītes (tākā viņu vadītāji) sūta dvēseles mācīties uz zemi kā skolā. Vadītāji arī nolemj kas īsti viņiem būs jāapgūst- izlemj viņu likteni, vai dvēselīte dzīvos nabadzīgā ģimenē vai būs visu mūžu slima un tā. Un tad tā dvēselīte pa zemi dzīvojas, bet ja viņa uztaisa pašnāvību, tas ir kā palikt skolā uz otru gadu. Dvēselīte nokļūst atpakaļ tajā mājvietā un pēc kāda laiciņa iņu sūta atpakaļ mācīties un labi, ja tādos pašos apstākļos nevis vēl traģiskākos.

Bet pati uzskatu, ka, ja pašnāvībai tiešām ir reāls iemesls, tad jā, bet ja ta ir kārtējā parastā depresija tad gan tas ir muļķīgi.

Iesūtīja: echo3 ; laiks: 28.06.2005 21:09

Nav tādas lietas kā "kārtējā parastā depresija". Depresija patiesībā ir ļoti smaga saslimšana, kas var beigties ar nāvi. Nevis pašnāvību, bet nāvi. Es pazinu vienu cilvēku, kas nomira no depresijas - ļoti ilgi ārstējās, gāja kā pa viļņiem, te labāk, te sliktāk, bet izārstēties neizdevās. Vienā reizē vienkārši apgūlās gultā (pilnīgs bezspēks) un vairs nepiecēlās. Tā viņu arī nākamajā dienā atrada.

Es nenosodu cilvēkus, kas izvēlas pašnāvību kā atrisinājumu. Iespējams, ka tas ir gļēvums, bet savu izturības "latiņu" mēs neviens nezinām, līdz kamēr tā sasniegta. Katram citāda. Cits klūp pār slieksni, cits spēj tikt Everestā.

Iesūtīja: alohamora ; laiks: 28.06.2005 21:43

ja tu netici Dievam, tad variants ir tikai viens - tu nonaac ne-paradiizee, taatad visdriizaak - ellee.
bet ja tu tici Dievam, tad shajaa situaacijaa tu nonaaksi paradiizee, jo tu riikojies saskanjaa ar biibeli. ellee da nonaaks tas otrs (ja vien nenozheelos sawus greekus Dieva priekshaa).
nu taa man liekas.

Iesūtīja: black_angel ; laiks: 28.06.2005 21:47

echo3, jā, zinu. Depresija tiešam ir smaga slimība. Vienkārši, minot vārdu depresija, pratā nāca cilveki, kas vnk ir sabēdājušies, sastresojušies un uzskata, ka tiem ir depresija vai ir depresija vieglā veidā. Cilveki, kas taisa pašnāvības bieži vien domā, ka ir nulles, ka netiek mīlēti, ir nesen zaudējuši mīlestību vai vnk tiek atraidīti no sabiedrības. Tādas pašnāvības es neatbalstu, bet pats jau vienmēr gudrāks.

Iesūtīja: B.D. ; laiks: 28.06.2005 21:47

Labi, paldies, lol. Šitas ir kārtējais pavediens, kurš tika atsijāts no pavediena par visu (labo, ļauno utt), kas tika atsijāts no pavediena par velnu.

Un par pašnāvību kā tādu pavediens jau ir bijis.

Es uzskatu, ka katrs var darīt kā grib. Ja kāds uzskata, ka vienīgais atrisinājums ir šāds - nedomāju, ka būtu vērts mocīties tikai tāpēc, lai citiem būtu labāk, tiktu (neeksistējošā) paradīzē, vai kur nu vēl.

Njā, tip-isks Romeo + Džulietas gadījums. šito - atbalstu.

Iesūtīja: black_angel ; laiks: 28.06.2005 22:01

atbalsti tapēc ka cieni mākslu ?

Iesūtīja: B.D. ; laiks: 28.06.2005 22:11

Cienu mākslu, bet nejau tāpēc.

Varbūt Romeo vietā es nebūtu pašnāvojies, vienīgi pabēdājies gan riktīgi.
Bet Džuljeta... Iedomājies, ka tu pamosties no viltotās nāves, kas būtībā bija knifs, lai atvilktu pie sevis savu mīļoto, un viņš tev guļ tikko beigts virsū. Tur jau ir jānošaujās (šis vārds lasāms, kā jānogalinās, nevis kā "No R&J stāsta zinu tik daudz, cik pastāstīja Lurmens"), kautvai stila pēc.

Iesūtīja: black_angel ; laiks: 28.06.2005 22:17

tu atbalsti pašnāvības stila pēc ? Uznāks mode taisīt pašnāvības, visi kārsies, šausies un leks Daugavā. Ko tu darīsi ? Priecāsies par citiem ? skriesi citiem līdz un leksi no baznīctorņa vai ieslēgsies istabas kaktiņā ietinies segā ?

Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 27.07.2005 10:56

Es nu noteikti neuzskatu pašnāvību par pareizu rīcību, bet es arī nedomāju, ka tas ir grēks, jo cilvēks kas sevi spēj nonāvēt vairs nav pie pilna prāta, un vai tas ir normāli turpināt dzīvi pilnīgā bezizejā un ciešanās? Es varu pašnāvniekam tikai just līdzi... bet daudziem tagad jau vecmodīgi vecāki šķiet pasaules gals...

Iesūtīja: mausns ; laiks: 27.07.2005 12:50

Bet kā ir ar pašnāvību gadījumā, kad cilvēks ir neārstējami slims un guļ uz gultas radinieku apčubināts? Ir taču situācijas, kad neārstējami slimama cilvēkam, kurš zina, ka mirs vienalga, dzīvot vienās sāpēs ir nepanesami grūti un viņš izvēlas pašnāvību kā ārstēšanas metodi un arī lai atvieglotu saviem tuviniekiem ikdienas dzīvi. Vai šis cilvēks arī nonāks ellē? Visiem gribas dzīvot, bet reizēm nomiršana viņam ir situācijas risinājums. Palicēju emocijas jau ir cits jautājums . . .

Iesūtīja: zuzee ; laiks: 27.07.2005 12:53

ellee nenonaaks neviens!
varbuut shis cilveeks naakamajaa dziivee par savu darbu, buus 'negliits' peec izskata...
taa jau saka,ka shajaa dziivee tu tikai pilnveidojies...

Iesūtīja: Leldux ; laiks: 15.08.2005 18:29

Nu te sākumā kkaa uz dīvainu pusi gāja. Pašnāvība stila pēc? Un pašnāvība tāpēc,lai cits tevi nenonāvētu? Es šaubos vai šādas situācijas dzīvē gadās biežāk kā filmās.
Ja par pašnāvībām , kuras tiek paveiktas itkā dēļ kkādiem ārējiem apstākļiem (nu...tur laikam var minēt gan nelaimīgu mīlestību, naudas problēmas utt.) , es saku,ka esmu pret pašnāvībām, taču tai pat laikā...jāsāk domāt- vai esmu bijusi tādā situācijā ,kā kāds no tiem,kas jau ir veicis pašnāvību...bet tad padomāju- man taču arī ir bijušas i` nelaimīgas mīlestības (kā man tajā brīdī ir šķitis), tīņu vecums (kad liekas,ka visi pieaugušie ir vienkārši sazvērējušies pret mani) , un ne reizi vien man gribējās nomirt... tikai tagad jāpadomā ... kurš no mums ir gļēvāks- es,kas nespēja pirmkārt fiziski sāpināt sevi , emocionāli sāpināt vecākus un citus radus un izvēlējos dzīvot, vai arī tas cilvēks, kurš tajā brīdi vai centās kko pierādīt (kautgan no tā nav jēga), nepadomāja par apkārtējiem cilvekiem un izvēlējās nevis mēģināt kko darīt ,bet pārtraukt dzīvot?! Nu jā...uzreiz jau var teikt, ka tad manas problemas acīmredzot nav bijushas taadas, bet es tās taču uztvēru kā par pasaules galu, laikam ,ka pašnāviekiem kkur pazudis pašsaglabāšanās instinkst , ja tā to varētu teikt.

Iesūtīja: Maxwels ; laiks: 15.08.2005 19:20

Nu man varbūt ir tāda netipiska pieeja, bet es domāju, ka pašnāvības izdarītāji ir vienkārši gļēvuļi, kas baidās stāties pretī ciešanām. Varu pats sev uzdot pretjautājumu: "Bet kas būtu, ja tā notiktu ar mani?" Nu man šķiet, ka pašnāvību es nedarītu nekādā gadījumā, jo man nepietiktu drosmes sevi nonāvēt. Jā, savā ziņā es arī esmu gļēvulis, tomēr es turpinu cīnīties (vispār jau turpinātu, nevis "turpinu", jo nekas nav noticis). Arī tad, ja ir pilnīga bezizeja, es domāju, ir jāturpina pastāvēt, kaut vai lai iespītētu visām nelaimēm un ciešanām. Pašnāvība neko labu neizdarīs - tā tikai kaitēs citiem, tādēļ pašnāvību var uzskatīt arī par egoisma un sevis žēlošanas izpausmi.

Iesūtīja: Leldux ; laiks: 16.08.2005 19:15

tas noteikti ir egoisms, visupirms tiek domaats par to,ka "luuk - man ir slikti", tas ka varbuut meegina sev ieskaidrot ,ka citiem buus taa labaak ir vienkaarshi censhanaas pasham sev kkaa nebuut (maybe) attaisnot savu riiciibu...kgan nekas no taa nesanaak. Ja "pashnaavnieks "' padomaatu par to,kaadas cieshanas visnh sagaadaa saviem tuviniekiem. Ja par tiem jaunajiems cilveekiem,kuri deej sazin kaa izdara pashnaaviibu, ja godiigi, man mazaak zheel ir vinju pashu kaa vinju maates, jo tieshi vinjas paardziivo visvisvairaak!

Iesūtīja: Witch ; laiks: 06.01.2006 19:10

tie ir vaaji cilveeki kas dara pashnaaviibas! taa jau dziivee neko nesasniegsi(protams ja to jau neesi izdariijis ) bet taapeec jau mees dziivojam lai tiktu paari gruutiibaam! taa jau muusdienu pasaulee nevar izdziivot jaabuut teerauda raxturam un ja pacentiisies tas nemaz nav tik gruuti izdaraams... protams buus cilveeki kas naax un staastiis ```` ```` ```` kas tevi nomaac un ```` ```` vai mees nevaram kopiigi atrisinaat sho probleemu? (citaadi ja cilveekam patiesi ir probleemas) bet lielaakaa dalja teelo un tie kas skraida apkaart ar uzraxtu uz pieres:es gribu mirt, nekad to neizdariis jo vinjiem ir vnk bail. varbuut tas skan nedaudz skarbi bet nu... manupraat taada ir iisteniiba...

Iesūtīja: estraven ; laiks: 06.01.2006 21:18

Manuprāt, cilvēki biežāk, stipri biežāk, nekā saņemas rīcībai, vienkārši spēlējas ar domu par pašnāvību, nenonākot pie reālas darbības. Apcerot "kā būtu ja" un "es vairs tā nevaru", neatkarīgi no tā, kāpēc grib mirt(cēloņi, kā jau pavedienā runāts, ir visdažādākie). Tam, kāpēc spēlēšanās ar domu par pašnāvību ir tik pievilcīga, ir vairāki iemesli:
1)vēlme manipulēt ar cilvēkiem - redziet, cik es esmu satriekts, man ir darīts pāri, esmu sāpināts, vājš, es negribu dzīvot, un pie tā esat vainīgi jūs, ļaunā cilvēce/draugi/mīļotie. Nevajadzētu to uztvert negatīvi - manipulācijas pamatā ir kliedziens pēc palīdzības, sapratnes, atbalsta. Tādiem cilvēkiem nepieciešams atgādinājums, ka viņu dzīve ir dzīvošanas vērta, uzmanība un mīlestība. Un liela pacietība.
2) mazohistiski iemesli - daļai cilvēku īslaicīga vai ilgāka sajušanās nožēlojami un atrašanās uz iedomāta "nāves sliekšņa" vienkārši liek justies īpaši un apmierināti. No vienas puses, vēlme pēc pašnāvības ir personības daļa, un to kā tādu vajadzētu arī pieņemt un samierināties, ja tā nepieaug darbībā. (Vēsturiski tādi bijuši romantiķi, mūsdienās daži goti, ļoti daudzi nesaprasti/iedomāti nesaprasti pusaudži.) No otras puses, tas paša cilvēka organismam dara ļaunu - nervi visu atrodas uzvilktā stāvoklī - un ir izteikti asociāli: ar šādu cilvēku ir grūti kontaktēties, grūti panest, drīz viņš var nonākt izolācijā, kas palielina vēlmi pēc pašnāvības utt.

Ja pastāv reāla nespēja savākties, jāgriežas pie speciāli palīdzībai apmācīta cilvēka, psihologa. Tas, zinot no personiskās pieredzes, palīdz. Jā, dzīvot ir grūti, ir ļoti, ļoti grūti, bet - neviens mums nav garantējis, ne ar kādu solījumu, aktu, garantiju, nekāda sociālā labklājība, pat (ticīgajiem) Dievs ne, ka dzīvei jābūt un tā būs viegla. Bet viņa ir pietiekami skaista, lai no tās neaizietu, vēl jo vairāk tāpēc, ka "pēc tam" ir vēl nenoteiktāka kategorija, tu vari zaudēt, ne iegūt.

Es domāju, ka visiem, kuri draud ar pašnāvību, vajadzētu padomāt, ka viņi liek baiļoties un pat nodara sāpes sev tuvajiem cilvēkiem. Vai ir vērts?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 10.01.2006 16:43

Atgriezo pagātnē un komentēju vienu no rakstiem.

Nu, par šito rodas tāda doma — mūsdienās ir parādījušās tīri mūsdienām raksturīgas problēmas kā depresijas, stress, utml. Mūsdiemās arī ir milzīgs Zemes iedzīvotāju skaits (6 miljardi), nekad agrāk tā nav bijis. Dažām valstīm draud pārapdzīvotība.

Varbūt pašnāvības un visas tās problēmas ir kāds dabas mehānisms, kas mēģina regulēt cilvēku skaitu uz Zemes? Varbūt, aizejot no dzīves, daži cilvēki (piem narkomāni) izdara labu darbu, dodot vietu labākiem par sevi? Varbūt kādam, kas ir aizgājis, arī vajadzēja aiziet, viņš apzinājās to, ka ir lieks uz Zemes? Un visbeidzot, varbūt pastāv kāda sakarība starp cilvēkiu skaita pieaugumu un dzīves tempa (no tā steigas, no tās stresa) pieaugumu? Iespējams, ja mēs uz pasaules būtu nevis 6 miljardi, bet gan 600 miljoni, daudzas mūsdienu problēmas (visās dzīves nozarēs) būtu atrisinātas.

Iesūtīja: Nimue ; laiks: 10.01.2006 17:18

Starp iedzīvotāju blīvumu, cilvēku skaitu vai tā dinamiku un pašnāvību biežumu nekādas viennozīmīgas sakarības nav.

Rekordisti ir
Lietuva (75.6 no 100 000 vīriešiem-16.1 no 100 000 sievietēm) Polija, turpat līdzās, 3x lielāks iedzīvotāju blīvums, līdzīga kultūra, tāda pati reliģija - un pašnāvību līmenis trīs reizes zemāks - 25.9 - 4.9)
Krievija (70.6-11.9)
Baltkrievija(63.6 - 9.8)
Latvija (56.6-11.9)
Slovēnija (47.3-13.4)
Ungārija (47.1 -13.0)
Kazahistāna (46.4-8.6)
Igaunija (45.8-11.9)
Šrilanka (44.6 -16.8)
Somija (34.6-10.9)
Japāna (36.5-14.1)



Salīdzinājumam -dažas visai blīvi apdzīvotas valstis (pirmās trīs - ļoti ļoti blīvi apdzīvotas)
Hongkonga - 16.7-9.8
Malta - 11.7-2.6
Singapūra - 12.5-6.4
Nīderlande - 13.0-6.3
Indija - 12.2-9.1
Izrēla - 11.1-3.4
Vācija - 20.2-7.3
Itālija - 11.1-3.4
Taizeme - 5.6-2.4
Grieķija - 5.7/1.6

Iesūtīja: Milady ; laiks: 11.01.2006 14:28

Nu...man ir savs viedoklis par pašnāvībām, kaut gan tas mēdz mainīties...es uzskatu, ka dažreiz pašnāvība atvieglo cilvēka dzīvi - jā viņš ir vājais, viņš nespēj tikt galā ar savu dzīvi un izdara pašnāvību, jo vairs nav vēlējies dzīvot. Ja dzīve nekad nav nesusi ko labu, ja tā ir nožēlojama un acīmredzot nekad arī nepaliks labāka, tad es saprotu tos kas izšķiras par šādu rīcību. Nu ja galīgi, galīgi nav vēlēšanās dzīvot? Ja nav dēļ kā dzīvot? Ja nav neviena paša kas tevi mīl? Tad...kāds prieks dzīvot? Ok, es zinu, ka šim gandrīz neviens nepiekritīs, bet tā nu es uzskatu.

Es sapratu, ko tu, Rakitin, biji domājis ar to pašnāvību kaut vai stila pēc. Es sapratu, bet īsti nespēju noformulēt. Un es tev piekrītu. Nu...dzīvo ar stilu...un tad pienāk brīdis, kad jāmirst ar stilu. Stila pēc...eh..nu es tiešām nespēju to izteikt vārdiem, bet nu...Un R&J gadījumu es saprotu un atbalstu. Es saprotu tos, kas veic pašnāvības mīlestības pč. Jā, protams, droši vien pēc kāda laika (eh...cik daudz laikam jāpaiet to gan ir grūti pateikt) tā salauztā sirds sadzīs un liksies muļķīgi, ka kādreiz esi pat iedomājies par pašnāvību, bet tomēr...tajā mirkļa iespaidā, tajās sāpes un neizpratnē dažkārt cilvēki mēdz izdarīt tādaslietas, un es to gluži labi saprotu. Un nenosodītu viņus.

Un šim es arī piekrītu. Tā ir...Ir cilvēki, kas tādā veidā tiecas pēc uzmanības. Bet no tā var secināt to, ka šāda cilvēka apkārtējie un tuvie ikdienā pret viņu izturas ar nepietiekami lielu uzmanību un mīlestību. Iespējams pašnāvības mēģinājums var visu labot...un apkārtējie sapratīs savu kļūdu, un viss mainīsies uz labo pusi. Kaut gan...iespējams cilvēks, kurš cenšas izdarīt pašnāvību ar šādiem nolūkiem visdrīzāk ir egoists, bet tomēr...

Iesūtīja: Chukonens ; laiks: 13.01.2006 19:38

Cilvēks kurš grib izdarīt pašnāvību ir 'slims' vienādi vai otrādi!
Un Kapēc te sākās runas par paradīzi vai elli? Vienkārši nākošā dzīve(kā jau citi teica)-nekāda paradīze vai elle-kākošā dzīve...
Nezinu kā tur ir ar tiem apzinātajiem pašnāvības gadijumiem(es domāju kad cilvēks uz nāves gūltas)!

Iesūtīja: Milady ; laiks: 15.01.2006 17:32

Nez...slims nav. Protams, neviens nenoliegs, ka cilvēkiem, kas vēlas veikt pašnvību ir problēmas, bet slims...hmm, laikam par skarbu teikts.

Un jā, arī es piekrītu - nākošā dzīve...paradīzes nav...elles nav...njā.

Iesūtīja: eardstappa ; laiks: 16.01.2006 16:53

Reizem ari es domaju par to, kaa tas ir, dariit sev galu. Kad cilveeks pats pieliek savam muuzhan nepienaaciigu galu.

Vai taa ir, kaados gadiijumos (un vai vispaar) pashnaviiba pieljaujama - katra kultuura tam ir svas skaidrojums.

Lielaa meeraa pashnaviibas traktejums kaa sabiedribai pienjemama vai nepienjemama darbiiba (lasi: labi vai slikti, kaut gan termini sheit visai nepreciizi) ir atkarigs no Goda jeedziena skaidrojuma.
Taa piemeram, Romas pilsonju viduu bija pienjemts veikt pashaavibu lai saglabatu valsts noslepumu vai glabtu savu gjimeni, sevi pashu no apkaunojuma. Neerona laikos gan shii parazha tika izkropjota un pashnaaviba tika uzspiesta kaa naves sods.
Arii austrumos, Japaanaa, pie samurajiem pasnaviba bija veids kaa ar cienju aiziet no dziives, jo valdija uzskats ka naave (jaatceras, ka uzskatu par naavi ietekmee religijas) ir pienjemamaaka nekaa pazemojums.
Samurajs pashnaavibu izdarija sekojoshos gadijumos (nepilnigs saraksts): pie feodalja naaves, pie publiska apkaunojuma, gadijumaa ja citadi nevareja pieraadit savu taisniibu.

Rietumu sabiedriibaa, domaaju, nekas iipashi nav citaadaak. Vikings kas metas kaujaa pret redzamu paarspeeku, domaadams par ciinjas godu, kareivis, kas paliek lai piesegtu sava vada atkaapshanos un ar to nolemj sevi naavei, partizans, kas saguustiits, noshaujas, students, kas lec no Oksfordas torniisha eksamenu sesijas stresu neiztureejis, skolnieks, kas nejausi pakaras, jo bija tikai gribejis pabaidiit maasas - vinji visi savas izveles izdara, balstoties uz goda jeedzinu vai taa atvasinajumiem.
Protams, tam jaapievieno ari savas visvaras apzinja vai taas inversija - pilniga nieciibas sajuuta, somatiska saslimshana, apseestiiba - vientuliiba un zinaamaa meeraa jau apspriestais stiliiguma jeedziens.
Cilveeks izdara izveeli nedziivot. Sabiedribaa ir par vienu cilveku mazaak.

Taalakais traktejums tad atkarigs no taa vai 'gods' paardziivo cilveeku.
Judeo-kristigaa kultuura un taas atvasinaajumi pashnavibu taas tiiraa formaa sumaari uzskata par 5. baushlja (tev nebuus slepkavot) paarkaapumu. Slepkava un upuris shai gadijumaa ir taa pati cilveciskaa buutne (cilveks pats). Pie tam kristietiibaa ari domas par pashaaviibu skaitaas kaa tadas megjinajums.

Tomer arii kristietiibas skatijums shai jautajumaa nav viendabiigs. Konservatiivie kristiesi un fundamentalisti, protams, uzskata ka pashnaviba ir nepiedodams greks. Tai pashaa laikaa ir pietiekami daudz kristietiibas novirzienu, kas taa neuzskata. Biibele nekur skaidri nenoraada, ka pashnaviiba ir nepiedodams greeks, taas visas ir tikai interpretacijas.

Labak, jau, protams, risinat sava lepnuma jautajumus kaada patiikamaakaa veidaa - vai vismaz veikt doto darbibu, iespejami civilizeti. Tas lidzcilveku deelj, kuriem pec pashnavnieka buus viss janovaac.

Iesūtīja: mazaa13 ; laiks: 24.06.2006 22:12

cilveeki izdara pashnaaviibas nebuudami pie pilnas saprashanas...

vinjiem visiem kaut kas aiziet smadzenees un tad vinji izdara pashnaaviibas...
tas notiek ar psihiski slimiem cilveekiem un taapeec es to nekad neuzskatiisshu par greeku.
luuk taa!!!

Iesūtīja: rakitins ; laiks: 24.06.2006 23:48

es atbalstu pashnaaviibu un neuzskatu, ka to dara tikai vaaji cilveeki.

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 18.07.2006 22:42

Es uzskatu, ka pašnāvība ir pēdējais ko cilvēks vispār var izdarīt.
Nenoliegšu, ir bijuši brīži, kad domāju par pašnāvību.
Tajā brīdī man viss bija vienalga. Nekas vairs nešķita pieņemams.
Kristieši tiešām uzskata, ka cilvēks izdarot pašnāvību nonāk ellē.
Jāatzīst, es tam piekrītu.
Aizliedzu sev vēl kādreiz domāt par pašnāvību.

Iesūtīja: Atēna ; laiks: 18.07.2006 22:49

eh... egipte gan bija vienkarsak... nogalinat nedriksteja tacu ja vajadzeja izpildit navessodu sodamais pats iedzera indi... vispar nedabiga nave pec kristiesu ieskatiem nozime eli!!! nu tas man neskiet logiski.... apnik tev sava dzive un pec tam tu vel elle nonac... vispar man skiet ka ja tu velies izdarit mulkibu tad dari to... vai labi vai slikti pats lem!

Iesūtīja: antikriste ; laiks: 23.07.2006 12:29

par pashnavibam... nu isteniiiba shis ir loti plash temats un daudzi cilveki var uzskatit savadak neka to daru es... isteniba pashnavnieki ir ljoti goodajami cilveki pars piiti visam... kaut ari vinjam pasham liekas ka vinju neviens neieredz un vinjam pietrukst atbalsta un milestibas. protams, pashnavnieki visparigi ir ljoti klusas personas bet vinji sevi slepj neiedomajamu speku. jo ka neka iedomajaties tada dusha! pacelt pret sevi rokku un zinat ka vairs ta nekad nebus interesanti protams.... bet kas sakamas par noklushanu elle- jus esat parliecinati ka tada ir? kur vinja ir tada gadijuma? zemes mantijaaa????

Iesūtīja: tiigjeris ; laiks: 26.07.2006 21:42

es domaaju, ka lai arii pashnaavniekos sleepjas speeks pacelt roku pret sevi, vinji ir arii savaa zinjaa gljeevi, jo nav speejushji iztureet savus konkreetos apstaakljus. nu vienmeer gljevi, bet vnk citaa zinaja vinjiem ir mazaak speeka. lai gan - iemesli var buut dazhjaadi. varb piem, viss jau sasniegts, un lai to nezaudeetu tu vnk... nu tas taa.

Iesūtīja: antikriste ; laiks: 07.08.2006 13:37

ka jums shkjiet pashnavnieki ar savu izdariiibu ir guvushi respektu? nju manuprat ja! jo beigt savu dzivi ir nereali gruti... zinu pec sevis... kaut gan es domaju ka pashnavibas taisa tikai pusaudzhi netiekot gala ar sevi... es tomer uzzinaju ka visvairak pashnavibu ir uztaisijushi viriesho no 50 lidz 54 gadiem... br... bet jautri ir tas ka pashnavibu skaits parsniedz visu negadijumu, ugunsgreku, vnk mirstiiibu skaitu gandriiiz vai 2 reizes! klau! tas tak ir reali ne?

Iesūtīja: Porcelāna Eņģelītis ; laiks: 07.08.2006 13:54

Jā, reāli gan

Respektu par pašnāvību negūst.
Īstenībā, tas ir tik ļoti zemiski un gļēvi.

Iesūtīja: emily ; laiks: 07.08.2006 13:56

Diez cik jautri jau tas nav, manuprāt.

Iesūtīja: antikriste ; laiks: 07.08.2006 13:57

kqapec tad gleevi? tu pamegjini sev kautko nodarit? tev vnk bail no sapem... to pashu varu teikt ari par sevi... vai tad isteniiba ta naw? ja cilveks vairs nespej te atrasties ko vinjam iesakt? tas ir vnk neidomajaaami liela apnemshanas un drosme!

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 07.08.2006 14:00

Par pašnāvībām jau ir pavediens, kur gandrīz visi, kas gribēja, jau par šo jautājumu ir izteikušies:
http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?showtopic=22697

Nevariet turpināt tur?

Iesūtīja: emily ; laiks: 07.08.2006 14:00

Es uzskatu, ka padoties un aizbēgt no visām dzīves problēmām ir gļēvi. Drosme tam nav vajadzīga, drīzāk tā ir vajadzīga lai cīnītos tālāk.

Iesūtīja: Meliina ; laiks: 08.08.2006 20:29

Pati, nekad nedarītu pašnāvību, man ir bail no pašas nāves.
Par cilvēkiem, kuri taisa pašnāvības- Domāju, ka ir situācijas, kurās labāk to izdarīt, kā piemēram galīga bezizeja, jeb, ja runa ir par lepnumu. Bet kopumā, man liekas, ka cilvēki, kuri izdara pašņāvības ir raksturā vāji un egoisti, jo nedomā par ģimeni, kuri sēros par tavu rīcību. [Kā jau sacīju ir izņēmumi]

Iesūtīja: ievuks ; laiks: 25.08.2006 12:22

Cilvēki dzīvo tikai vienreiz! katra problēma ir atrisināma,tikai jāizdomā ,kā?
Pašnāvība nav risinājums,tikai vieglākais ceļš!

Iesūtīja: birokraac ; laiks: 25.08.2006 14:09

Intresanti, kad dzīvē ir jāizvēlas starp tik krasiem soļiem? Es tā padomāju, padomāju un ziniet, nevaru izdomāt.

Pašnāvība - muļīgākais ko cilvēks var izdarīt
Slepkavība - otra muļķīgākā lieta, ko var izdarīt, lai sabojātu savu dzīvi.

Jebkurā gadījuma, lai ko tu nogalinātu, jo fakts paliek fakts - pašnāvība ir slepkavība (ja slepkavību definējam par varmācīgu nāvi), tu izdari grēku. Kristietībā ir septiņi nāves grēki (kas noved pie 10 baušļu nepildīšanas, no kuriem viens ir - tev nebūs nokaut). Šie septiņi grēki - mantrausība, negausība, baudkāre, lepnums, dusmas, skaudība un visbeidzot slinkums.

Mantrausība - pašnāvības iemesls naudas trūkums
negausība - pārmērības- mīlestībā, dzērienos, naudā, veiksmē, ja nenotiek kā vēlas gļēvi atkāpjas
baudkāre - miesīga mīlestība ir viens no lielāko kaislību cēlājiem
lepnums - nogalina sevi, lai citiem pierādītu savu taisnību, lai citi viņu žēlotu un justos vainīgi
dusmas - ātrs un nežēlīgs grēks
skaudība - ja citiem iet labāk kā man
slinkums - slinkums cīnīties, padoties ir vieglāk

Tātad, jebkurā gadījumā pār pašnāvības mērķi kalpo viens no šiem dēmoniem. Viņš "sakacina" tevi iun tu padodies. Ar slepkavību tas ir identiski - arī tur viens no šiem dēmoniem tevi noved pie grēka.

Kādā situācijā Cilvēkam ir jāizvēlas starp savu un pretinieka nāvi? Vai varbūt tas ir viens no dēmoniem, kas urda tevi un pārbauda tavu rakstura stingrību. Dievs ir visžēlīgs (tā apgalvo ēbreji), tātad viņš spēs piedot, tad, ja tev nav bijusi cita izvēle, vajag mācēt izlūgties piedošanu.

P.S. (Un citās kūltūras, lai arī ir duāla attieksme pret pašnāvībām, lielākoties tās neizdara neko labu, nedz teroristi pašnāvnieki, nedz indiešu sievas, kas sadedzina sevi uz sārta, nav nekas vairāk, kā cilvēka vājums attiecībā pret Dievu)

Iesūtīja: Amy Lee ; laiks: 25.08.2006 14:16

Es uzskatu ka pašnāvība ir bēgšana no bailēm tas nav gudri.

Iesūtīja: Hula ; laiks: 25.08.2006 17:22

Es uzskatu, ka rakstīšana bez komatiem ir stulba.

Un tikpat stulba ir pašnāvības taisīšana. ````? Ja esi piedzimis, lai dzīvotu. Kā Tev dzīvē veicas, tas jau lielākoties no Tevis atkarīgs... Un bēgšana no kkādiem sarežģījumiem ar pašnāvības (mēģinājuma) palīdzību, tad cilvēks pierāda, cik viņš ir gļēvs, stulbs un aprobežots, ja uzskata, ka tas ir vienīgais veids, kā izbēgt no savām sāpēm.

Tas bija tikai mans pieticīgais viedoklis.

Iesūtīja: Kaķurēgs ; laiks: 26.08.2006 10:20

Par pašnāvību var spriest dažādi, taču es uzskatu, ka tā ir cilvēka gļēvuma pazīme. Kā jau dažs labs izteicās - vēlme aizmukt no grūtībām, bailēm.

Turklāt, kristietība jau nav vienīgā reliģija, tādēļ nekad nevar zināt, ja tu vardarbīgi pārtrauksi savu dzīvi.

Iesūtīja: vividy ; laiks: 07.09.2006 10:14

Ne. Nekad to nedarītu, lai arī cik sūdīgi būtu. Tas ir ģļēvi. Ar to jau nekas netiek risināts. Nesaprotu, kā var sev atņemt dzīvi?

Iesūtīja: Džūna@touchdown21.wt ; laiks: 07.09.2006 10:16

Šaubos. Pārāk mīlu dzīvi lai sevi nobeigtu. Beztam, man bail no sāpēm un nāves.

Iesūtīja: juliens ; laiks: 07.09.2006 15:26

Da es nezinu!!

Iesūtīja: Amy Lee ; laiks: 07.09.2006 15:34

Es uzskatu, ka pašnāvība ir gļēvulība! Viņi bēg no savām problēmām! Viņi ir pārāk vāji, lai censtos izkļūt no depresīvās bedres!

Iesūtīja: Susuris ; laiks: 17.09.2006 08:53

Bet ja tevi grasītos mocīt kā inkvīzīcija? Vai tad labāk nav ātri atdot galus, nekā ciest lielākas sāpes?

Ko jūs visi ar saviem grēkiem un elli? Kā jūs varat zināt, kas grēks, kas elle? Kaut kādā bukletā rakstīts? Nu un? Bībele nav dieva grāmata, bet gan cilvēku.

Bet ja tev viss ir vienalga? Ja gribas iegūt mieru, kā miegā? Ne par ko nav jāuztraucas, ir tikai miers, miers, miegs, miers...

Iesūtīja: Bittersweet ; laiks: 17.09.2006 09:33

ļoti gudri.
Bet, kaut vai tas ir grēks, nav nekādu pierādījumu, ka cilvēks nonāks ellē. Katrai pašnāvībai ir sava attiecīga situācija un iemesls. Un nosodīt pašnāvniekus tā pat vien, no malas ar neko tādu nesaskaroties pašam, ir diezgan muļķīgi.

Iesūtīja: sanny ; laiks: 17.09.2006 16:02

pašnāvnieki naw normāli cilvēki,kkas galvā viņiem sagājis putrā,un nevajag tagad teikt,ka viņi cieta un tādā garā,jo neviens normāls cilvēks nevar ciest tik ļoti lai mirtu

Iesūtīja: Piektdienas mīlestība. ; laiks: 11.10.2006 20:25

Pašnāvība.

Tik gards vārds, kas man allaž dedzis.

Mani mēģinājumi pašnāvībā - 2. Un neveiksmīgi. Esmu laimīga.

1.) - Sirds zāļu sarīšanās 13 gadu vecumā dēļ slodzes. 6,5 dienas nemaņā slimnīcā. Izskatījās, ka viss jau zaudēts. Nu, ko lai saka, stipra veselība.

2.) - 14 gadi. Lekšana no balkona. Lauzta kāja, roka un ribas. Nelaimīga mīlestība. Un sāpīga.


Dzīvoju un smaidu. Pašnāvība nav ne prātā.

Iesūtīja: Devils*Little*Sister ; laiks: 16.12.2006 22:35

Tev veicas. Viennozīmīgi.

Iesūtīja: Shadowstalker ; laiks: 17.12.2006 00:06

Švaki esi mēģinājusi. Bet nu priekš tāda vecuma tas ir piedodams.

Iesūtīja: negative ; laiks: 17.12.2006 14:30

izdarot pashnaaviibu, cilveeks iekluust elles visnezeliigaakajaa liimenii. tas kurs izdara slepkaviibu, ellee tik briesmiigi neciesot par to, kurs pats sev atneemis dziiviibu. to es lasiiju kaadaa graamataa.

es labaak dziivosu un skatiisos, kas notiks taalaak, nekaa pie katras nelaimes domaasu, kaa beigt dziivi.

Iesūtīja: Narciss ; laiks: 17.12.2006 15:05

grāmatai nevar tivēt, kamēr pati neesi tur pabijusi. Un droši vien tu to lasīji Dantes "Dievišķajā komēdijā"


Ne pie kāda vecuma tas nav normāli. Ja katrs 13-gadnieks nelaimīgas mīlestības dēļ lektu no balkona...

Taisīt pašnāvību:
1. Ja ir zaudēta ģimene, mājas un nav kur vairs iet.
2. Ja ir zaudēts tuvākais vienīgais draugs un ģimene ir īsti kākšļi.
3. Ja esi nedziedināmi slims un nevari samierināties, vai arī esi izdarījis ko tādu par ko tev piespriež 20 gadus stingrā režīma cietumā.
4. Ja esi vientuļš un nevienam nevajadzīgs. [nevis tikai iedomājies, ka esi vientuļš]

Vot šo iemeslu dēļ es pati personīgi saprastu, ja cilvēks ir padarījis sev galu. Bet pati pat nemēģinātu.

Iesūtīja: Christina ; laiks: 17.12.2006 18:52

Atbalstu. Manuprāt, ja cilvēks no sirds vēlas aiziet no šīs pasaules, viņam ir visas tiesības to darīt. Ja viņam dzīve ir pilnīgā pakaļā, atvainojiet, tad viņš var iet kārties, slīcināties, nošauties vai nolēkt no tādas nedaudz 10metrīgas ēkas augšas, vai atļaut vaļu savai fantāzijai, ja grib mirt. Tam nav nekāda sakara ar reliģiskajiem uzskatiem, jo ,manuprāt, pašnāvības izdara visu reliģiju cilvēki...par sociālo statusu nemaz nerunāsim.
Ko jūs runājat par debesīm un elli?! es to nedaudz nesaprotu, jo neticu tādām lietām.
Domāju, mirt no svas rokas varētu būt patīkamāk ne kā, piemēram, nomirt no kādas mokošas un nedziedināmas slimības. Tas būtu vienkārši-nospied gaili un "aiziet jūriņā"!
Nenosodu pašnāvniekus un to, ko viņi ir izdarijuši-ja kādam neizdevās-pats vainīgs!

Iesūtīja: Eriette ; laiks: 17.12.2006 19:03

Esmu neitrāla. Patiešām ir situācijas (ļoti retas, gan), kad labāk mirt. Piemēram, ja tev nav darba, naudas, neviena tuva cilvēka, esi līdz nāvei slims utt., bet vienmēr jau viss pāriet un nokārtojās, tādēļ vienmēr ieteiktu - nogaidīt. Lielās dusmās vai bēdās cilvēks var izdarīt briesmu lietas, pats neapzinādamies. Māka ir sevis pašsavaldīšanā, dzīvessparā, un, jā, - spītībā. Jāmāk savākties, un tad jau viss būs kārtībā.

Iesūtīja: melnā dālija ; laiks: 17.12.2006 19:03

Pašnāvība ir nevis ļaut nogalināt sevi kāda cita vietā, bet gan pašam apzināti un cita cilvēka burtiski nepiespiestam veikt tādas darbības, kas rezultātā neizbēgami novedīs pie tavas nāves. Turklāt ar mērķi sevi nogalināt.

Iesūtīja: stindzis ; laiks: 30.12.2006 20:22

ja tevi kāds nogalina tu jau nēsi pie tā vainīgs ,bet ja tu domāji pašam uztaisīt pašnavību ,dabīgi es novāktu kadu ,ja abos gadijumos es tiktu elle. un nekādīgi nekur nevaretu noklut debesis!!!

Iesūtīja: Emociite ; laiks: 21.01.2007 00:30

Ja cilveks nevar dzivot so dziivi, kur tik daudz grutibu, vins centiisies aiziet.

Un ko tas dos? Kadu drosmi tam vajag. Nodarit pari vistuvakajam cilveekam- sev.

Iesūtīja: Mauvaise Mademoiselle Blanc ; laiks: 14.10.2007 17:50

Vai! Vecu pavedienu atdzīvināšana.


Pašas pieredze man šajā ziņā nav bijusi. Vien uzmācīgas domas par pašnāvības iespēju.
Lai cik dīvaini tas nešķistu, šīs pašiznīcināšanās vēlmes rodas tad, kad principā tām nevajadzētu. Tad, kad viss ir salīdzinoši kārtībā, bet tu pamani aizvien jaunas lietas sevī, kas traucē būt laimīgam pilnībā; kaut tas vispār ir neiespējams uzdevums - būt absolūti laimīgam .

Es varētu izdarīt pašnāvibu.
Bet man no tā pašlaik nav vajadzības.

Cik savādi.

Iesūtīja: Dāvids ; laiks: 17.10.2007 19:48

Domāju, ka Tewi pašu arī varētu nowest līdz pašnāvībai

P.S. Par pašnāvībām runājot - http://en.wikipedia.org/wiki/Alan_Turing#Prosecution_for_homosexual_acts_and_Turing.27s_death

Iesūtīja: Lēdija Čaterleja ; laiks: 17.10.2007 21:17

Pēc man domu aprēķiniem nekas labs un ne pie kā laba tas nenoved! Jā, ir brīži , kad tas ir licies kā risinājums, bet kad tas pagājis un viss beidzies labi, priecājos, ka neko tādu neesmu darījusi! Tamdēļ cenšos dzīvot ar domu- ka viss kas notiek notiek uz labu, kā arī viss beidzas labi(un ja tā nav , tad vēl nekas nav beidzies), varbūt mazliet banāli, bet man tas palīdz, un man ar to pietiek!

Kaut gan

tādā situācijā, kas zin , varbūt gudrā doma piemirstas...

Iesūtīja: Perfumer ; laiks: 20.10.2007 16:24

Kad gribas pašnāvību var to domu paciest kādu laiku un tad tā pāries vai uz laiku aties.
Ja vakarā gribas mirt, tad no rīta jau gribēsies mazāk un varbūt pēc dažām dienām jau liksies, ka tas ir labi, ka es tomēr izvēlējos vēl dzīvot. Tik un tā pēc laika notiek kaut kas skaists, kas liek novērtēt dzīvi.
Toties pēc nāves... kas zina? Varbūt pašnāvība nav bēgšana no ciešanām, bet gan skriešana vēl lielākās ciešanās vai arī neesamībā. Un jebkādas ciešanas ir labākas par neesamību.

Iesūtīja: Selina ; laiks: 20.10.2007 16:33

pašnāvībai nav attaisnojuma, tas nozīmē, ka cilvēks ir bijis pārāk gļēvs, lai kaut ko darītu un izvēlējies vieglāko ceļu. Vienmēr ir kāda izeja no dažādām situācijām, tikai jāmāk to atrast.

Iesūtīja: positiv denken ; laiks: 29.10.2007 15:28

[quote name='Alfirin' date='26.06.2005 19:08' post='439638']
"Bet situācijas ir atšķirīgas. Vienā tu esi dzīvību apdraudošā situācijā, otrā tu vienkārši esi gana gļēvs, lai padotos un negribētu cīnīties tālāk. Un nemēģiniet man iestāstīt, ka izbeigt savu dzīvību pašnāvībā, lai izbēgtu no spiedošiem apstākļiem, var būt drosmīgi! No katras situācijas ir izeja."

Piekrītu - pašnāvība ir gļēvulība, jo - uz Zemes dzīvot IR GŖŪTI, dažreiz bezcerīgi, neciešami un pārāk atbildīgi. Tie, kas paliek, dzīvo, pārvar visas likstas - tie ir ieguvēji - to gars attīstās, notiek personīgā izaugsme.
Sevišķi gļēvi ir - nonāvēties, ja iekūlies finansiālās problēmās, bet paliek ģimene vai radi, kam jāatmaksā tavs parāds, no kura esi it kā aizmucis. Tā ir tikai ilūzija, ka - es , redz, aiziešu; visiem un man būs vieglāk; labāk, bez manis tāda - sliktā - raudiet par mani, jo manis vairs nav...!Stiprie paliek un DZĪVO!!!

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 29.10.2007 17:09

Nīkuļi.
Vienkārši atzīstiet paši sev, ka jums nepietiktu drosmes to izdarīt. Tad visa problēma būs atrisināta.

Šausmīgi spēcīgi teikts - stiprie paliek un dzīvo. Kind of a bullshit. Tik pat ļoti tev ir jābūt stipram, lai izdarītu pašnāvību. Un neviens, kam kaut reizi nav nācies saskarties ar sajūtu, kad gribās visu pārtraukt, nevar spriest objektīvi par šo faktu.

Iesūtīja: Shadowstalker ; laiks: 29.10.2007 20:52

Vo, izrāva vārdus no mutes - davai, krutie, sarosās! Show me what you`ve got! Commit a suicide now!

Iesūtīja: lilsiiis ; laiks: 29.10.2007 22:19

pašnāvība tikai pierāda to ka cilvēks ir par vāju (gļēvulīgu, slinku u.t.t.), lai atrisinātu problēmu normālā ceļā. cik lielām problēmām ir jābūt, lai sevi nogalinātu, es nezinu! bet lai kaut kādas lietas (kura diezgan bieži nav tik melna kā to mālē) dēļ atņemtu sev dzīvību ir reti stulbi! cilvēks nav mūžigs nomirs tāpat, agrāk vai vēlāk, bet no tā neizbēgt!!! dzīvot cilvēkam ir dota tikai viena iespēja un tā ir jāizmanto!!!

turklāt saka ka pašnāvnieka dvēsele nevar reinkarnēties, (protams ja šāds process patiešām ir patiess) dvēselei lai kā arī tā iepriekšēja dzīvē ir cietusi un tikusi mocīta nav iespējas atdzimt vai kā citādi atrast mieru...

es pati personīgi zinu cilvēkus, kuri savu dzīvi ir beiguši šādi. arī viņu ģimenes.

tas sāp vairāk nekā kāda tuvinieka dabīga nāve...

Iesūtīja: kaiva ; laiks: 29.10.2007 22:35

zinu cilvēku kas var pastāstīt praktisko pamatus lai mēģinājums ar lielāku garantiju izdotos
(kurš te nesaprata ka piedodama ir šī neziņa tādā jaunībā )
moš tas var izrādīties sarežģītāk par lateni vienam otram
..........
lasīt Christinas postu. un Arsukas.
darīt sev pāri dzīves laikā ir ļauni bet izbeigt savu dzīvi katram ir pilnīgas tiesības.
kaut kādi šeit nesen nosauktie "iemesli" pilnīgi s****
iemesls var būt vislielākais un vissīkākais, tam nav nozīmes. tikai tam kā to uztver. pilnīgi visu var uztvert pilnīgi citādāk, ja saprotat ko gribu teikt

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 30.10.2007 10:10

Tad lūk, mazs kopsaucējs ir atrasts.

Bet.

Nevar pārliecināt cilvēku, ka pašnāvība ir kaut kas labs, ja viņš tā nedomā. Un tas arī nav vajadzīgs. Pietiek ar to, ka cilvēki, kam tas ir svarīgi (lasīt ---> kas par to domā), priekš sevis ir nostādījuši šo darbību kā risinājumu. Tiklab mēs šeit varētu sākt diskutēt, ka arī nakotiku lietošana un nodzeršanās nav risinājums. Bet tiem cilvēkiem ir. Un vienīgais, ko viņiem var pārmest tie, kas ietur 'veselīgi pareizo' dzīves veidu, ir tas, ka viņi nav izvēlējušies pareizo ceļu dzīvē.

Atsaucoties uz to vienu dzīvi, kas jānodzīvo, gribu piemetināt, ka tas ir atkarīgs no tā, kam cilvēks tic. Ja vienai dzīvei - nu tad dzīvo viņu tā, lai paradīzes vai elles vārtu priekšā nebūtu jāklusē. Ja reinkarnācijai - vecīt, pašnāvība ir tikai viens no veidiem, kā pāriet nākamaja līmenī.

Iesūtīja: kaiva ; laiks: 30.10.2007 10:53

tiesa
nu tas jau nav nekas ne labs ne slikts. tam nav nekādas zīmes. zīme ir attieksmē- un parasti, apkārtējo attieksmē. tieši tie kas tik ļoti nosoda pašnāvniekus nodara vislielāko ļaunumu. Taču nevienu nedrīkst nosodīt par to kāds viņš ir, arī ne nosodītājus
katram pašam jānonāk pie šīs sapratnes, ar citu palīdzību vai bez.
jo jūs kas šeit tā sacīt, kurināt naidu, to pašu vien arī kaut kādā veidā saņemsiet atpakaļ un tas ir neizbēgami.

(un pēdējais. atliek vien secināt cik drausmīgi dziļi baznīcas dogmas joprojām iegriezušās cilvēku prātiņos)

Iesūtīja: Ludiēna ; laiks: 05.11.2007 09:22

Es uzskatu, ka pašnāvība ir vājuma pazīme. Piemēram, man ir apnicis skatīties uz meitenītēm, kuras griež vēnas... Mūsu kaimiņiene pakārās, jo viņai bija daudz problēmu. Nu, tas noteikti nav risinājums. Ja cilvēkam ir vienalga, ka viņu citi mīl, tad viņš ir egoists. Es nezinu nevienu cilvēku, kurš izpaliktu no apkārtējo mīlestības. Protams, problēmu varā liekas, ka izejas nav, bet izeja ir venmēr, un atrast to pašnāvībā, nav tas pareizākais variants. Nav jābēg, ir jācīnās un jāatrisina, nav jāiet vieglāks ceļš, tāda nekad nebūs. Neatbalstu.

Iesūtīja: Shadowstalker ; laiks: 05.11.2007 23:30

Un citi nav egoisti, ka piesienas viņam par to, ka viņu tak mīl un tāpēc viņam jāpaliek? Kāda man daļa, kas un cik mani mīl, kad es gribu karāties zarā? Acīmredzot, kaut kā viņi par maz to izrāda, ja reiz līdz tam ir nonācis.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 20.11.2007 13:24

Vai šeit kāds kaut ko kādreiz ir dzirdējis par principiem?
Vienmēr ir izeja? Right!
Bet tas, ka tā var būt pretrunā ar indivīda uzskatiem, principiem, lai cik muļķīgi tas neskanētu, tas nevienam tā kā prātā neienāk. Tā ir liela problēma, jo cilvēkiem patīk būt principiāliem. Muļķīgiem, bet tomēr principiāliem.

Iesūtīja: Samāra. ; laiks: 21.12.2007 20:13

Abos gadījumos tu atņem dzīvību-sev vai kādam citam..
Cilvēkam nav lemts izlemt, kad kas mirs..

Iesūtīja: sirds1 ; laiks: 04.01.2008 18:56

Pašnāvība... hmm... Tātad neviens tā arī nezin kas notiek ar pašnāvniekiem pēc nāves? Es domāju, ka visi to zin, bet izrādās, ka laikam tomēr nē...

Ar pašnāvību esmu saskārusies pietiekami un pārcietusi šādus tādus sarežģijumus saistībā ar tām ''es sev padarīšu galu'' lietām. Pati nekad neesmu mēģinājusi, lai arī esmu to apdomājis, kad vienkārši apnicis dzīvot (ne jau aiz nelaimīgas mīlestības (pasarg, Dievs), problēmām vai šķiet neizejamām sitācijām), apnikusi pasaule tāda kāda tā ir, vienkāršāk sakot gribas no dzīves aiziet kā pieaudzis cilvēks uz kādu laiku aiziet atviļinājumā no sava darba, lai atpūstos, taču tas nenozīmē, ka es uzreiz esmu skrējusi uz stroikas jumtu lēkt. Nē, paldies. Tikai laiskas idejas līmenī, ka tā varētu, bet nekur nepakustēties. Vienkārši esmu izlēmusi, ka dzīvoju un viss.
Mūsu pilsētā mana vecuma un paralēlklases meitene diemžēl izlēma izlēkt no 5. stāva nelaimīgas mīlestības un ģimenes problēmu dēļ. Visi ilgi sēroja un klīda visādas asins stindzinošas, spocīgas baumas un vienkāršas baumas par ģimenes sagrāvi un to kā tad tur patiesībā bija.
Pēcāk bija modē pielieties un mēģināt lēkt no piektā stāva jumtiem.
Atceros kā vienu savu pagalma biedru ar draudzeni rāvām atpakaļ pār balkona malu, kad viņš jau lēca lejā. Protams, pielējies puisītis kā mārks.
Jā un vēl viena mana tuva draudzene bija iegrimusi dziļā ģimenes problēmu purvā (bija viņai tur smagi ļoti). Tad nu man neatlika nekas cits kā nopūsties un pielūkot, lai viņa patiešām ņem un nenolēc. Gāja man sūdīgi tos mēnešus, kamēr viņa tika ārā no depresijas. Desmitiem reižu atceros biju viņu pļaukājusi un rāvusi viņu nost no balkona. Pie reizes tik stulbi un pie reizes tik baisi, to visu tā atceroties tagad, kad viss ir tik labi.

Nu jā, bet runājot par dvēseles lietām, tad pašnāvnieki ellē nenonāk. Viņi tiek nolemti vairāku gadsimtu ciesšanām un vientulīgai klīšanai pa pasauli, nerodot ne mieru, ne mājas. Tad vēl kādi 200 gadi un dvēsele skaitās savu grēku izcietusi un var doties uz Paradīzi.

Iesūtīja: _W_ ; laiks: 04.01.2008 19:19

Cilveekam ir tiesiibas dariit ar sevi to ko vien tik vinsh veelas. Ne man ne Tev ne meenestinjam nebuus ````t par to ko kaads ar SEVI dara, ja grib lai galinaas. Ja kaads grib nomirst, vinjam jaadziivo deelj citiem ? Mulkjiibas.

Iesūtīja: kikjo ; laiks: 04.01.2008 20:46

Cilvēkam ir jādzīvo sevis dēļ, ja pēc viņa uzskatiem tas vairs nav iespējams, indivīdam ir jāatrod pietiekami efektīvs un apkārtējiem nekaitīgs veids, kā pamest šo pasauli.
(Kaut gan, ko tu tur pametīsi, tepat vien zem šīs pasaues zemes tiksi aprakts).
Lai nebūtu jautājumu, dzīves izbeigšanas veids, kurš apkārtējos neietekmē vai ietekmē maz, ir, piemēram, pakāršanās, pretēji tam būtu izlemt savu dzīvi pārtraukt traucoties milzīgā ātrumā ar mašīnu pa lielceļu.
Pirmajā variantā tu traumēsi savus radiniekus, draugus, paziņas un varbūt vēl pirmā stāva zinkārīgo kaimiņieni, otrajā vari sev zem zemes paķert līdzi kādu, kurš līdz savam lūzuma punktam vēl nav nonācis.
Dzīvot kāda cita dēl ir nožēlojami, tad jau sevi nogalinot tu izrādi pret savu būtību lielāku cieņu.
Turklāt, uzdrošinos apgalvot, ka pašnāvībai līdzi nāk tāda kā varas apziņa, kuras dēļ sevis nogalināšana izmisuma stāvoklī šķiet uzmundrinoša, atrisinājumu izveidojoša. Galu galā, ja tavā dzīvē viss ir bijis no tevis maz atkarīgs, pašnāvība ir atkarīga tikai un vienīgi no tevis, tu turi pistoli pie deniņiem, vai sēdi ar miegazāļu sauju rokā, un tu izlemsi-nospiest gaili/izdzert tabletes, vai arī aizsviest to pa visiem vējiem un turpināt dzīvot. Vara cilvēkus apbur,
Iespējams, pašnāvības doma man nekad nav likusies nopietni apsverama, jo ticu sapūšanai zem zemes, pēc savas nāves iestāšanās, nevis pārdzimšanai vai arī Paradīzes apmeklēšanai, no otras puses, ja es lūzīšu, nebūs baiļu, kuras mani aizkavētu, vai arī ideja, kas varētu drošināt visu izbeigt.
Lai kā arī nebūtu, darīt sev galu ir daudz cienījamāk, nekā mocīt citus un mocīties pašam eksistējot bez vēlmes būt dzīvam.

Iesūtīja: kaiva ; laiks: 04.01.2008 21:07

(jeah viņa ir ienākusi)

pakārties jau var mežā tālu tālu Latgalē (vai arī ja tu esi latgalietis tad Kurzemē). tā lai sapūsti pirms tevi kāds spēj atpazīt.
lūūdzu pastaasti vel par racionāliem-un gluži neracionāliem pašnāviibu veidiem

Iesūtīja: šausmiņa ; laiks: 04.01.2008 21:15

Pašnāvība ir neracionāla un nevajadzīga.

Pat no visdziļākās bedres nevajag rāpties ārā ar pašnāvību.

ja ir depresija un liekas ka viss ir pagalam, viss is sūdīgi - ir jāpērvērtē prioritātes.

ja dzīvo nepareizo mērķi dēļ, tad arī liekas ka pašnāvība ir laba izeja bet tā nav.

ir jāmeklē cits veids kā tikt galā ar situāciju.

Iesūtīja: kikjo ; laiks: 04.01.2008 21:43

Es gribētu sīkāku paskaidrojumu, kas pašnāvībā ir neracionāls? Tā var būt izšķērdīga, klaja, mirt tu vari ātri, nesāpīgi, lēni vai mokoši. Lode un pistole ,ziniet, maksā vairāk kā striķis un ziepes.

Pāsnāvība nav mēģinājums rāpties no bezdibeņa laukā, pašnāvība ir tad, kad pret bedres malām saplosītās rokas ieliec klēpī un beidz cīnīties, tajā paša laikā atsakoties mūžīgi sēdēt bedrē no kuras laukā tikt nespēsi. Ja jau tev tik ļoti patīk spilgti izteicieni. Pašnāvība nav padošanās un nav arī samierināšanās, tā rēķinu noslēgšana. Stāvokļa 'pieņemšana reizē saprotot, ka šādos apstākļot atsakies dzīvot, un saproti, ka tevī nav palicis pietiekami uguns, lai ar tiem cīnītos.

Noslēdzot rēķinus ar dzīvi tu jau arī pārvērtē prioritātes, nemaz tik daudz pašnāvību nenotiek nepārdomāti un steigā. Vērts savu dzīvi izbeigt ir tad, ja saproti, ka to visu sagruvušo vairs nespēsi atjaunot un visu atlikušo laiku mocīsies ar esošo situāciju.

Cilvēks nevar savu dzīvi sākt no sākuma, nav nemaz tik vienkārši mainīt savas dzīves mērķi un sākt jaunu dzīvi. Dzīve nav datorspēle, restart poga nepastāv. Kad izredžu uzvarēt vai turpināt nav nākas nospiest pogu quit.

Kādēl būtu jāmeklē cits veids, ja esošais cilvēku apmierina? Dzīvot beidz tie, kuri ir nolēmuši no visa aiziet nevis tie, kuri ir nolēmuši celt nodedzināto pili no jauna un nospļauties par visu.


Kā jau es teicu, Latvija ir diezan maza, kaut gan, pakaroties kaut kur Latgalē vismaz zinkārīgo kaimiņieni pasaudzēsi, toties viņas vietā cietīs apmātā sēņu/ogu lasītāja.
Racionalitāti ir tā grūti atdalīt no nerecionalitātes, tādēl pēc maniem uzskatiem:
Pirkt ieroci, lai mirtu nav racionāli, to var ataisnot tikai ar diviem paskaidrojumiem:
1. vēlies sev ko jauku uzdāviniet, lai vismaz nomirt varētu kā vēlies, taču, ja tevi kaut kas vēl var iepricināt, iespējams ir vērts turpināt dzīvot,
2. nošauties ir sena ģimenes tradīcija.
Racionālāk būtu pakārties, gan jau kāds striķis mājās atradīsies, un ja netradīsies, virves veikalā neko daudz nemaksā, turklāt, gan jau, ka kādam radiniekam aukla saimniecībā noderēs, toties, tur vajag šādas tādas zināšanas mezglu mešanā, kā arī kādu vietu kur to striķi piesiet.
Pārgriest vēnas ir vēl lētāk kā kārties, kautkāds nazis jau atradīsies, bet tur ir nepieciešamas kaut nelielas zināšanas anatomijā, ka beigās nesanāk ar gejiskām aprocēm staigāt.

Iesūtīja: šausmiņa ; laiks: 04.01.2008 22:16

ļoti laba atbilde.

ņemot vērā ka tieši ar pašnāvību neesmu saskārusies, varbūt manas zināšanas par to nav pietiekamas. kaut arī ir piedzīvotas ļoti sliktas situācijas tomēr pašnāvība nav atbilde.

Iesūtīja: La Keira ; laiks: 03.04.2008 00:39

a)pašnāvība ir stulbības augstākā pakāpe.
ja to dara tamdēļ, ka neprot atrisinaat savas probleemas, tad varu pateikt uzreiz. naave nav izeja. taa ir gļeeva probleemu uzkaaršana citiem kaklaa vai probleemu neatrisināšana vispaar nekad.

b)un nogalinaat sevi tapeec ka mīļotais ir miris, ir pavisam ģļeevi. 1) cilveeks kas kaadu miil nemuužam negribeetu lai viņš mirst. 2) taa ir netikšana galaa pašam ar sevi. laiks iet un viss mainaas. nemainies tu liidzi?- taa tava probleema un tava vaina. 3) padodas vaarguļi. gļēvi vaarguļi.

c)galinaaties nost dēļ finansiaalaam probleemaam ir ļauni. jo beeres un izmeklēšana muusdienaas maksaa daudz vairaak nekaa 1 dziivs ubags uz ielas!

vispaar ļaudis - aizejiet pie psihologa! viņiem par runāšanu ar potenciāliem idiotiem maksā!

Iesūtīja: Shadowstalker ; laiks: 06.04.2008 17:49

Esmu 101% drošs, ka tu neko nerubī.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 06.04.2008 18:58

tie kristieši visu ko samurgo, liekas, laikam tikai lai izbesītu tiem, kas tic sai ticībai. es neticu tai aiziešanai uz elli. mēs visi nokļusim ellē tik un tā

nez kāpēc man lieka,s ka pašnāvība nav tik traki sodāma, kā slepkavība, jo noslepkavotais kādos 99% nemaz nav vēlējies mirt. bet pašnāvībā procents būtu krietni mazāks. protams ja tā nav netīša pašnāvība bet ir jau sviestīgi...

Iesūtīja: La Keira ; laiks: 06.04.2008 20:30

es vispār esmu neticīgā[arī Dieviņam 2 postus augstaak!]

Iesūtīja: ...dovenda... ; laiks: 06.04.2008 21:39

..es arī dievam neticu un man ne parāk patīk visu kristiešu (un kāviņturbija..) uzskati, bet katrs var domāt kā vēlas..

..piekrītu pašnāvība ir gļēva rīcība, un tā tālāk, tas ir stulbi..

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 22.04.2008 21:46

Es uzskatu, ka pašnāvība ir augstākais egosima slieksnis, jo cilvēks patiešām nedomā par citiem un uzskata, ka tad citi varb;ut viņu ievēros, bet patiesībā tā nemaz nav.
Ticības man ir visai vienaldžigas, tādēļ par to uzskatiem un pašnāvību spriest nevaru. Daudzivet gan pašnāvnieki tiek nolādēti mūžam klejot kā spoki utt, bet tās, manuprāt, ir muļķības.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 23.04.2008 09:57

Nezinu kāds idiots izdomāja, ka pašnāvība ir baigas grēks?
Kāpēc sliktāks par to, ka nogalini kādu citu?
Grēks ir grēks, un grēka alga ir viena - nāve.

Tur jau ir tā lieta, ka par visiem grēkiem viens sods - nāve.
Tāpēc daži gudrie padomāja - kā lai iebiedē tos, kam nāve nav sods, bet atvieglojums? Un izdomāja - pašnāvība ir lielāsk grēks!
Muļķības.

Cilvēks ir cēlies no pīšļiem un par tiem arī paliks. Nav svarīgi kādā veidā.


Vai pašnāvība ir drosme vai gļēvums?
Drosme ir savu baiļu pārvarēšana, rīcība par spīti tām.
Bailes no nāves ir dabīgas. Tās piemīt katram, kas pieskaitāms un lielai daļai nepieskaitāmo.
Beit reizēm bailes dzīvot un izturēt dzīves grūtības, kļūst lielākas par bailēm no nāves. Tad cilvēks izdara pašnāvību. Bēgot no vienām bailēm viņš izrāda gļēvulību. Pārvarot otras bailes - drosmi.

Iesūtīja: Northona ; laiks: 21.05.2008 19:24

pašnāvība ir grēks, tāpēc, ka tādā veidā visvairāk sāpina, piemēram, savus vecākus. ir taču bijis, ka māte vai tēvs nomirst no bēdām, ka viņu bērns ir miris pašnāvības rezultātā. tāpēc tas ir grēks nevis tāpēc, ka tā ir slepkavība(protams, tā ir slepkavība).
baigā jēga beigt dzīvi tik ātri un palaist garām to, kas varēja būt...
esmu taisījusi pašnāvību, bet zinu, kas tas ir stulbi.

Iesūtīja: kikjo ; laiks: 21.05.2008 19:33

Vienu gadījumu, kad vecāki ir nomiruši, jo viņu bērns ir uztaisījis pašnāvību. Viss, kas ir iespiests drukātā veidā uzreiz nekļūst par patiesību.
Normāls cilvēks tāpat sevi nogalināt netaisās, lai izvēlēstos nāvi ir jābūt patiešām nopietnam iemeslam, ja jau ap tevi ir bijuši cilvēki(aka māte un tēvs, draugi), tu līdz lēmumam izbeigt dzīvi diez vai nonāksi. Bet ja viņi eksiste tīri teorētiski, tad man ir pie kreisās kājas īkšķa, vai viņi tiks sāpināti vai nē. Kur viņi bija tad, kad man viņus vajadzēja?
Grēks ir turpināt eksistēt, bez vēlmes dzīvot, nemācēt apstāties un pielikt punktu, ja ceļš ir beidzies.
Nekad nevar zināt, kas tev varēja būt. Humāni bliest pa zaudētajām nākotnes iespējām un vamanājošajiem radiniekiem ir mazliet vairāk kā bērnišķīgi un demagoģiski.
Ja tu būtu taisījusi pašnāvību, tagad te nerunātu. Tu izmēģināji savas spējas un izgāzies. Ar to arī apsveicu.

Iesūtīja: Meitene Ar Rozīnīti ; laiks: 21.05.2008 19:40

Naivi. Imesli ir dažādi, tāpat kā cilvēki. Es personīgi zinu cilvēku, kam bija mīloša ģimene, draugi, viss ko var vēlēties, bet jau kopš 2007. gada jūlija viņa vairs nav. Un mini trīs reizes, kāpēc.

Iesūtīja: Northona ; laiks: 21.05.2008 19:44

jā, esmu pirms dažiem gadiem, kad sastrīdējos ar vecākiem un nebija draugu. sadzēros tabletes, aizveda uz slimnīcu, bija drausmīgi slikti un ļoti nožēloju, ka tā darīju, pēkšņi atradās tik daudz iemesli, lai dzīvotu. īstenībā arī tagad bieži sūdzos, ka dzīvei nav jēgas, bet cenšos tā nedomāt.
tas gadījums-skolā viens džeks 17 gados nomira nelaimes gadījumā. es viņu pazinu. pēc 3 mēnešiem nomira viņa tēvs, kurš cik es sapratu nespēja to pārdzīvot. par laimi, neviens pazīstams pašnāvību nav taisījis, tāpēc tāda gadījuma nav.

Iesūtīja: kikjo ; laiks: 21.05.2008 19:50

Jo man ir slinkums atkārtot vienu un to pašu. Turklāt tur ir piebilde, normāls. Es cerēju, ka man nav katrā jaunā postā jāatkārto arī iepriekšējos postos izteiktās domas, bet man jau nav grūti. Jā, ikviens cilvēks var salūst, arī tāds, kuram ir patiešam mīloša ģimeni un labi draugi. Un viņš sevi nogalinās, kut gan apzinās, ka nav viens, jo katram ir individuāli svarīgākas lietas, notikumi un pārliecība, kura aizstāj pat mīļotos cilvēkus. Taču, runājot par vidēju cilvēku, mīlestība pret cilvēkiem ar laiku pārspēj visu iespriekšnosaukto. Katrs cilvēks un nāves gadījums ir individuāls, un šeit nav iespējams apskatīt katru atsevišķi, tāpēc arī mani spriedumi ir vispārīgi.
To Northona.
Ar tabletēm ķēpāties ir ļoti sarežģīti, ja neiedzersi pietiekami, pamodīsies un raustīsies krampjos+ellīgās sāpēs līdz, varbūt, nomirsi.
(Man ir nopietna aizdoma, ka man uzliks procentus par šādu postu likšanu forumā).
Jo tava dzīve nebija beigusies, tāpēc arī gribēji dzīvot. Lielākajai daļa cilvēku tā ir.
Cik tu saprati, teorētiski var nomirt, ja neiztur sirds, bet velns viņu zin, teorētiski arī no nelaimīgas mīlestības var nomirt. Teorētiski.

Iesūtīja: Northona ; laiks: 21.05.2008 20:05

tu pats kādreiz pašnāvību esi taisījis vai vismaz domājis par to? nu ja drīkst zināt.

Iesūtīja: Meitene Ar Rozīnīti ; laiks: 21.05.2008 20:13

Arī diezgan praktiski, jo nelaimīgas mīlestības dēļ arī tiek taisītas pašnāvības.
Northon, tas ir ārkārtīgi netaktisks jautājums kaut gan es saprotu tava aizkaitinājuma iemeslu.

Iesūtīja: Northona ; laiks: 21.05.2008 20:16

nu jā, es zinu, bet tas nav aizkaitinājuma dēļ. vienkārši domāju, kā ir tam cilvēkam, kas tā izsakās. es jau par sevi pateicu un nav obligāti jāatbild, ja negrib

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.05.2008 20:27

Es domāju, jūs varētu beigt viens otram mācīt ērtākos pašnāvības veidus. Vai arī veidus, kā pabiedēt līdzcilvēkus, bet tomēr izdzīvot Jā, jā, ir daudz tādu, kas pa īstam nemaz nevēlas nomirt, tikai pabiedēt. Bet sanāk visādi - nāve nav lieta, ar ko jokoties.
Ja par mani - man vectēvs pakārās. Es nestāstīšu, kāpēc, nav svarīgi. Pati nekad līdz šim neesmu grasījusies izdarīt pašnāvību, nekāda iemesla dēļ. Vai to nedarīšu kādreiz? Nezinu!
Te par teoriju minēja - nomirt nelaimīgas mīlestības dēļ. Var! Nelaime (satriecoša nelaime, var būt dažādas)-depresija-nāve. Un pašnāvību nevajag. Reizēm tas notiek ātri, reizēm pēc vairākiem gadiem.

Iesūtīja: Northona ; laiks: 21.05.2008 20:31

man liekas, lielākā daļa pašnāvnieku (pusaudžu un jauniešu) to dara, lai pabiedētu. kaut vai tie paši, kas vēnas griež griešanas pēc nevis, lai mirtu...

Iesūtīja: Meitene Ar Rozīnīti ; laiks: 21.05.2008 20:40

Tiesa, tikai dažreiz šī pabeidēšana beidzas letāli
Ā un pat graizīšanos - arī taisnība, ka griež griešanas pec, bet daudziem (arī man pazīstamiem) tam vairs nav sakara ar kāda beidēšanu. Nodarīt sev sāpes - tas arī izraisa atkarību, dīvainu un mistisku azartu. Un vispār - fiziskas sāpes vismaz uz laiku aizstāj morālas. Bet manuprāt tā ir vājuma izpausme.

Iesūtīja: Viesis_Maris_* ; laiks: 30.07.2008 23:02

Sakat gljeevi?Egoists?Man saagajis putraa?Kas veel man ir?
Un tie aklie aitu biibeles greeki?Dievs?....Kuraa debesu,zemes vai kaadaa citaa malaa ir dievs??Ja taads dievs vispaar pastaav,tad es speetu vinjam un tieshi vinjam noraut galvu!!Bet par cik es apzinos,ka dievs ir cilveeku formaala paraadiiba,dievs ir biibele,dievs ir biibelee sarakstiitie burti,burti no kuriem veidojaas teikumi,taapat kaa 1-aas klases ABC,tad es aptveru ka visa shitaa greeku padariishana ir skaists meesls,taa ir cilveeka fantaazija!Nu...piesakaas,sakiet man,kas tad notiek peec naaves...noformulee man to mirkli,kas notiek peec taam 3jaam...4traaam....okay,10 sekundeem kad TU esi nospiedis to gaili tam ierocim,kursh TEV atrodas tieshi pie deninjiem un lode vnk izsleedz TEVI kaa poga uz TV pults....nu kas ir peectam?Gaismas tunelji??ohoooo,tieshaam??Kura cilveeka fantaazija taa ir?Nekaadu pieraadiijumu,vnk pasakas.Runaajot par sho....primaarais ko gribeeju teikt ir,ka.... ir tachu tik ljoti daudz cileeku,kas reaali ciesh,kas juut tik ljoti pamatiigas saapes,kas vnk neveelaas vairs dziivot,kapeec vinjiem,vinjaam buutu jaadziivo??````in izskaidrojiet??Taapeec,ka nonaaveejot sevi un izbeidzot vinju mokas un saapes un cieshanas,ko shii dzii vinjiem sagaadaajusi,vinji nokljuus ellee?? what a ````?Kaaapeec??Taapeec,ka paarkaapushi biibeles...k-kaadas trulas graamatas bausli??Veel nesen noskatiios raidiijumu par eintanaaziju....sieviete prakstiski 10 gadus bija piekalta pie gultas ar neaarsteejamu veezi,nevareeja ne staigaat nedz ko jeedziigi dariit ar rokaam,neko taadu,ko varam dariit mees...nu ko...vinja nolaadeeja taadu dievu sitaam reizhu,jo....par ko vinjai shaads sods?vai tas maz ira sods,jeb vnk anomaalija,kas nekaadi nemaz netiek saistiita ar 'DIEVU' vai dieva burtniicu 'BiiBELE' ? ....
varat nemaz neatbildeet,mana nostaaja nekad netiks vairs izmainiita.Idioots?Nu lai taa buutu.

Iesūtīja: inta159 ; laiks: 05.08.2008 20:00

Manai draudzenei draudzene ir vairākas reizes mēģinājusi pakārties, bet nav izdevies! Jūs taču man piekritīsiet ka viņa ir galīgi nokūkojusi prātu!!!!! Tad viņu ielika ārstēties( viņai tagad ir kādi 17 g.) un tagad kādu laiku ir izlaista. Viņa dauzīja visus sīkos, gāja manā skolā. Labi ka es arī biju kā tāda viņas paziņa, n labās puses, jo bieži viņa mani ar manu draudzeni aizstāvēja un tie kas bija saķērušies ar mums strīdiņos- aprāvās un dabūja. Nu, jā zinu ka jātiek galā pašam....., bet viņa patiešām ir ķerta.

Ja atbildu uz jautājumu dmāju ka tas nav īsti normāli ka cilvēki grib sev padarīt galu...
bet no otras puses, ja pats to vēlas un ienīst dzīvi, tad priekš kam dzīvot?? Žēl tikai ka tam cilvēkam neviens nav iemācījis kā iozbaudīt dzīvi un kā saskatīt dzīves jēgu!

Iesūtīja: Shadowstalker ; laiks: 05.08.2008 21:27

Skāde. Ko tur lai saka. Varētu atvērt speciālus pašnāvības kursus ar lekcijām, piemēram, "kā pareizi pakārties jau pirmajā piegājienā un nemaisīt dzīvot citiem", kā arī citus, tikpat noderīgus priekš šādiem neveiksminiekiem, kuri episki failo pat šādās nodarbēs.

Iesūtīja: Klusums. ; laiks: 06.08.2008 11:19

Kāds sakars Bībelei ar elli? Ja kāds ir pievērsies Jēzuliņa mācībai, tad nu gan derētu zināt, ka pastāv Pastarā diena, kad mirušie augšāmceļas un dzīvo mūžīgā Paradīzē Zemes virsū. Neviens ellē netiek cepts, Jēzuliņš taču nav sadists.

Piedzimstot cilvēks iegūst tiesības uz nāvi.
Ne vienmēr pašnāvība tiek izdarīta bezizejas situācijās, ciešanu dēļ utt. Vienkārši cilvēks saprot, ka ir pienācis viņa laiks aiziet no dzīves un viņš to arī izdara. Taču aiz viņa paliek bars dzīvniecisku instinktu māktu cilvēku, kuriem svarīgākā ir savas eksistences novilkšana līdz galējai robežai, tas ir visparastākais savas sugas un pašsaglabāšanās instinkts. Tam nav nekāda sakara ar spēku, instinkti nav spēks.
Protams, izdarīt pašnāvību tāpēc, ka mamma nenopirka lācīti/pameta boifrends/rīt fizikā kontris nav pārāk gudri, tomēr kāpēc jūs apskatāt tikai šādus variantus?

Nedomāju, ka izmantošu savu dzīvi līdz galam, es gribu mirt īstajā brīdī un pati izvēlēties savu nāvi.

Iesūtīja: Lady Sylvanas ; laiks: 06.08.2008 12:13

A vot vistiešākais.
Jo pēc Bībeles rakstiem izdarīt pašnāvību ir grēks par kuru saņem sodu mūžīgi atrasties Sēra jūrā.
Jā, jā Pastarajā dienā ceļās augšā, lai taptu notiesāts uz mūžīgām ciešanām.
Tā vo.


Un Paradīze, ja nemaldos nebija nekādā zemes virsū.
Tā bija kaut kāda cita vieta, bet oh well, neatceros.

Iesūtīja: Torquemada ; laiks: 06.08.2008 12:51

Oh, GOD! People, please...labi, lai neiebraukt upārāk lielā offtopicā - pirmkārt, vairākums kristiešu Bībeli neuztver burtiski. Nevienus svētos rakstus nevajag uztvert burtiski. a vot, ````, jūs sarakstiet augstu, filosofisku tekstu par dzīves būtību, lai 0tā gada cilvēki saprot, un paskatīsimies, cik jums viņš labi sanāks, ja?

Otrkārt, heaven in christian meaning, is ascending into a new, higher, spiritual plane of existance. Hell, is, well, void. Actually, hell is pretty much what atheists think will happen to all of us.

Tā, un tagad - on topic. Pašnāvības ir debīlas. Paldies Dievam, ka tās dara/mēģina darīt tikai ````i. Life is pain - get over it. Lai dzīvotu cauri visādām problēmām, vajag spēku, lai iedzertu dafiga miega zāļu tebletes vajag tikai glāzi ar ūdeni. Vienīgais, ko es neciešu vairāk, par pašnāvībām, ir pozeri, kuri piedraud ar tām, lai pievērstu uzmanību. It's all bullshit anyways. Otrkārt - .klusums, a tu domā, ka tu varēsi izvēlēties? I've been close to deah, i've experienced it, first hand. So, what do you know about death? We all have another chance. We all do - un ja kāds saka, ka nav, tad, sure - let him do the suicide. One idiot less on the planet.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 06.08.2008 12:52

Tā ir noteikta bībeles interpretācija. Ne absolūta, nenovēršama patiesība.

1. Sākumā paradīze bija uz zemes. Ēdenes dārzs ar Ādamu un Ievu. Dievs gribēja, lai cilvēki tur dzīvu mūžīgi, vairojas, augļojas (dievs runāja par seksu ) un piepilda zemi. Viņa nodoms bija, lai paradīze ir uz zemes.
2. Mūžīgās ciešanas vienmēr ir minētas simboliskā nozīmē - Jēzus līdzībā ar nabagu Lācaru un bagātnieku. galu galā, ja bagātnieks burtiski cieš mokas, vai tad Lācars burtiski sēž Ābrahamam klēpī, pie tam tā, ka redz, kas notiek ellē? Un Atklāsmes grāmatā arī tas pats - tā ir simbolu grāmata. Jādomā, ko uztvert burtiski un ko nē.
3. Un nez vai pašnāvība ir baigais grēks. Vismaz nezinu, kur bībelē tā teikts.

Bībelē gan teikts, ka grēka alga ir nāve. Visi cilvēki (izņemot Jēzu) ir grēcinieki, visi viņi mirst. Tas arī viss.

Un nez vai Dievs par vidēji 80 gadiem drausmīgu grēku visļaunākajā gadījumā lemtu mūžīgām ciešanām. Tas nav diezko loģiski, ne? Bet Dievs lietum un saulei liek spīdēt kā par ļaunajiem tā pār labajiem. Un tāpat mirst kā ļaunie, tā labie.

Iesūtīja: Lady Sylvanas ; laiks: 06.08.2008 12:57

Reliģija jau nekad nebalstās uz loģiku, Elony, bet uz aklu ticību

Sto pudova, pašnāvība skaitās nepiedodams grēks. Nenosaukšu, kurā vietā tas Bībelē parādās, bet tā bija.
Tu nedrīksti sev atņemt dzīvību, jo tā Tev dota, lai slavētu to Kungu!


P.S. un tomēr man liekas, ka Ēdenes dārzs nebija saistīts ar zemi.
Bet oh well.. būs jāuzprasa Daynam

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 06.08.2008 13:12

Ēdenes dārzs bija uz zemes, bet īstā paradīze, tā, kas ar eņģeļiem, ir septītajās debesīs. Tajās, uz kurām Pāvils tapa aizrauts.
Vismaz es tā atceros.

Pret pašnāvībām es izturos neitrāli. Uzskatu, ka dzīvē mēdz būt gadījumi, kad tā ir attaisnojama. Parastā ikdienas dzīvē attaisnojumu ir mazāk, bet ko, teiksim, lai saka par karavīru, kas upurē sevi, labi zinot, ka mirs? Tā tad nebūtu pašnāvība? Un kā vēl ir! Vai nolekt no balkona, vai skriet virsū ienaidniekam pēc būtības ir vienalga. Tikai vienus, nez kāpēc, sauc par grēciniekiem, bet otrus - par varoņiem. Bet abi nomira tīšām. Bet tīšām - aizliegts. Ņju?
Riktīgi pašnāvnieki ir stoiķi. Viņiem pie pareizas dzīves kodeksa piederas doma, ka jānomirst tad, kad tu vairs nespēj dzīvei neko dot, kad esi kļuvis par traucēkli. Pienākums tāds. Un lai nu ko, bet stoiķus nevar apvainot tajā, ka viņi neprastu pacietīgi panest vai cīnīties ar dzīves grūtībām.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 06.08.2008 13:15

Akla ticība? Kā kuram. man liekas, ka Bībele ir dota tādēļ, lai ticība nebūtu akla. Vismaz man tā tāda nav.

Pašnāvība ir grēks, bet nepiedodams grēks... kas grēko pret Cilvēka dēlu (Jēzu) tam tas tiks piedots, bet kas grēko pret Svēto garu, tam piedots netiks apmēram tā.
Nepiedodams grēks ir tikai apzināta un ļaunprātīga Dieva svētuma zaimošana.

Jūda Iskariots nododot Jēzu, grēkoja pret Dieva garu. Tas bija sliktāk kā pašnāvība. Tāpēc viņa liktenis liekas... sūdīgs.
Pie tam Bībelē minēts stiprinieks Simeons (Simsons) kurš gāja bojā, sagraujot ēku, kurā bija ar dieva ienaidniekiem filistiešiem. Viņam pārcilvēcisko spēku deva Dievs. Ja Dievs neatbalstītu viņa došanos nāvē šādā veidā, tad savu spēku nebūtu saņēmis. Kaut arī Simeons izdarīja pašnāvību, viņš tomēr bija Dieva kalps un kā tāds arī pieminēts Bībelē.

Iesūtīja: Lady Sylvanas ; laiks: 06.08.2008 13:36

lab, lab, liekas, ka jūs mani paņemsiet uz masu.
man galīgi negribas tik daudz taipot pa šo tēmu.
lai gan temats, protams, ir diskutējams. Gan par upuriem ticības vārdā, gan par lekšanu no balkona, jo puisis pameta.


Labāk spamot LS.

Iesūtīja: Klusums. ; laiks: 06.08.2008 13:44

Man šobrīd nenāk prātā neviens iemesls, kāpēc gan es nevarētu izvēlēties.

Lūk tieši to es arī domāju. Ne vienmēr pašnāvībai ir sakars ar bēgšanu, ciešanām un gļēvulību.

Par Paradīzi - Bībelē ir rakstīts (esmu pati savām abām acīm skaidri un gaiši redzējusi, nebūdama narkotisko vielu reibumā un esot pie pilna saprāta), ka Paradīze būs Zemes virsū, mirušie augšāmcelsies, lauva ēdīs sienu un dzīvos kopā ar jēriem + viss pārējais, kam parasti šādos gadījumos jānotiek, bet fakts paliek fakts - mēs tagad kājām mīcām Paradīzes zemīti.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 09.08.2008 23:42

Visi cilvēki mirst. Agrāk vai vēlāk. Vai tev nešķiet, ka tavs apgalvojums ir dīvains?


Baigā jēga dažkārt dzīvot situācijā, kad nav labi, un tu zini, ka nekad arī nebūs labi. Un labāk ietriekt sev lodi pierē, nekā tikt pakārtam uz ešafota, piemini manus vārdus.


Dīvaini, ka vēl esi ar mums. Un arī nožēlojami.


Tikpat labi varēji pajautāt: vai tu kādreiz jau esi nomiris? Mēģināt vēl nenozīmē sataisīt. Sataisīt sūdus tai skaitā.


Ir atšķirība, vai tu vēnā griez dziļi, kārtīgi, un no sirds, vai tāpēc, lai papozierēt. Ja griež pa īstam, izglābt ir gandrīz neiespējami.


Īpaši, kad mēģina simulēt pakāršanos.


Cik žēl. Ko lai saka, cilvēkam galīgi neveicas.


Vajag taču šitā. Laikam uz kauliņa Critical Failure uzmeties bija.


Kā tad. Cik nelietīgi un paverdzinoši. Ja nepatīk — tu pat aiziet bez (neesošās) atļaujas nevari. Ja vien neizdomā, kā to noformēt, lai neizskatītos pēc pašnāvības. Sasodīti atgādina dažus reālās dzīves aspektus.

Iesūtīja: Lady Sylvanas ; laiks: 09.08.2008 23:54

Elony apgalvojums nav dīvains, jo viņš runā par to nāvi, kas sagaida grēciniekus pēc pastarās tiesas, nevis vienkāršu nomiršanu.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 10.08.2008 00:16

Cik interesanti. Pastarajā dienā piecels cilvēku no kapa, lai to tūlīt uzreiz nomirdināt. Tā jau ir ņirgāšanās.

Iesūtīja: Lady Sylvanas ; laiks: 10.08.2008 01:33

Nevis nomirdināt, bet Debesu Tēvs dos iespēju tiem, kas teikuši viņa vārdu doties mūžīgā dzīvē Paradīzē.
Vaig skatīties no pareizās puses.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 11.08.2008 04:24

Jap, bet piecels ta visus, lai daļu uzreiz pēc tam noguldīt. Lūk tā ir tā ņirgāšanās daļa. Jāskatās objektīvi un reālistiski.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 11.08.2008 06:35

Mattias, tev taisnība, visi cilvēki mirst. Bet kāpēc mans apgalvojums ir dīvains? Pēc Bībeles sanāk, ka visi cilvēki (izņemot Jēzu) ir jau dzimuši ar grēku, jeb iedzimto nepilnību, mantotu no pirmajiem cilvēkiem.
Cik es sapratu, tad tas bībeles pants attiecās uz tagadējo, parasto nāvi.
Nu, atradu citu pantu, Vēstule romiešiem 5:12, kur arī kaut ko runā par šo.

Bet nomirstot cilvēks tā kā samaksā par visiem saviem grēkiem un vēlāk tikts celts augšā bez iedzimtās nepilnības, kas automātiski nolemj nāvei.

Pastarā diena, tiesa - tas jau cits jautājums. Es varu tikai teikt, ka nevajag uztvert burtiski visu. Pastarā diena... dievam viena diena ir kā tūkstoš gadi un tūkstošgadi kā viena diena. (un atkla jau nezinu, kurš tas pants...) Tā ka augšāmceltajiem būs vēl iespēja padzīvoties. Un beigās tiesās par to, ko šie darīs augšāmcelti. Matiass pareizi saka, ka vajag spriest loģiski. Ja ar nāvi grēki mirst, tad pēc augšāmcelšanas tiesās nevis par "mirušiem" grēkiem, bet tiem darbiem, ko sastrādās par jaunu.

Kopumā - pašnāvība ir jau grēks, bet ja ar cilvēku mirst arī viņa grēki, tad to pielīdzināt baigajam grēkam ir bezjēdzīgi. Un pašnāvība jau arī ir bezjēdzīga. ja Dievs gribēs, atkal padarīs dzīvu.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 11.08.2008 11:25

Brīžiem nelieši nomirst sirmā vecumā un forši cilvēki mirst jauni. Un, ja mēs tāpat mirsim, tad kāda jēga vēl biedēt ar nāvi par kaut kādiem tur grēkiem? Tāpat visi mirsim, neatkarīgi no grēkiem. Nekādas jēgas.


Izdevīgi. BTW, tā iedzimtā nepilnība — tā ir kā pelnu kaisīšana uz galvas. Iespējams, izdomāta, lai mācīt cilvēkiem pazemību (kuras jau tā netrūkst). Ka viss ir tik pesimistiski, tu jau esi piedzimis nepilnīgs, tev nav nekādu cerību, pat ja tu pats esi labāks par labāku. Pat bērns, kas tikko piedzimis. Nu baigā nolemtība. Un viduslaikos baznīca arī līdz ar to varēja, atvainojiet, d­irst uz visiem citiem — sak, tāpat jūs visi, mēsli, esat nepilnīgi, ko tad te vēl ar jums daudz. Ja neklausīsiet — piespiedīsim. Jo mēs esam kruti.

Starp citu, vai tad kristot iedzimtais grēks netika atlaists? Vismaz kaut kas tāds kristību ceremonijā tika pateikts.


He he, otra iespēja. Un kas notiks ar ateistiem, pagāniem un citiem nekristītajiem? Viņiem arī būs otra iespēja? Vai pa taisno uz elli ar drīzāko ekspresi?


Tu laikam domā gadījumus, kad pašnāvība līdz galam neizdodas un/vai cilvēku izglābj.

Tad jau no kristīgā viedokļa sanāk, ka no pašnāvības nevajag baidīties. Ja Dievs negribēs, tāpat tev nekas nesanāks. Un ja sanāks, tad tavi grēki automātiski tajā pašā brīdī tiek izpirkti. Tā neko sistēma, ļoti ērta. Novienkāršojot sanāk — dari, kā sirds kāro. Tāpat par visu Dieviņš parūpēsies.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 11.08.2008 14:20

Tieši tā arī ir. Arī Bībelē aprakstītie labie cilvēki visi ir miruši. Daži visai nežēlīgā nāvē.
Un tā nav biedēšana. Saproti šo domu taču. Ja Ādams un Ieva būtu izvēlējušies paklausīt dievam, nevis nostāties pret viņu, tad viņi dzīvotu joprojām tajā savā Ēdenes dārzā tāpat kā visi citi pēcnācēji, kas rastos viņiem.
Kad abi nostājās pret Dievu, viņš tiem atņēma savu dāvanu - mūžīgo dzīvību. Un tā kā visi esam šo abu pēcteči, mēs arī tāpēc mirstam. Tāpēc grēka alga ir nāve.
Tas domāts nevis biedēšanai, bet lai cilvēkiem būtu skaidrs, kāpēc viņi mirst.



Iemeslu, kāpēc iedzimtā nepilnība minēta bībelē, izskaidroju nedaudz augstāk. Censties negrēkot, tas domāts tādēļ, ka tas nāks pašam par labu un iepriecinās Dievu. Nevis tādēļ, lai būtu vispār bezgēcīgs.
Viduslaiku baznīca... nu jā. Bet ņem vērā, ka ir šo bībeles tekstu fragmetni jau no 2. un 3. gadsimta, kad nebija kārtīgas Baznīcas organizācijas.
Un tajos teksots nav teikts, ka reliģiskie vadītāji būtu bezgrēcīgi un spejīgi kādam grēkus piedot Visi cilvēki mirst, tātad visi arī ir ar šo iedzimto nepilnību. Citādi reliģiskie vdītāji dzīvotu mūžigi.



Kristoties cilvēks atzīst Jēzu par Dieva dēlu, to, kurš izlīdzināja Dieva priekšā cilvēces parādu no Ādama un Ievas. Doma laikam tāda, ka kristijies cilvēks iegūst cerību būt kopā ar Jēzu debvesu valstībā vai pārdzīvot Pasaules galu, vai kā to dēvēt. Vismaz tā no Bībeles sapratu. Bet toreiz jau kristijās tikai vairāk pieaugušie.
Bet tagad jau kristīgo reliģiju daudz un katrai krsitīšanās var nozīmēt ko citu, tādējādi jautājums ir nekorekts.



Laikam jau. Piemēram, dzīvoja pirms 1000 gadiem kāds aborigēns, kurš mierīgi ēda cilvēku gaļu un slepkavoja, jo tā bija pieņemts, neviens viņam nestāstīja par visvareno dievu debesīs un Jēzu, kas izpirka viņa grēkus. Tādam jādot iespēja uzzināt, kas un kā.
Laikam doma tāda, ka tad būs neapgāzāmi pierādījumi Dieva eksistencei un visiem zināma viņa griba. Tad nevarēs teikt, es nezināju, neticēju u.t.l. Cilvēkiem būs jābūt vai nu ar dievu, vai pret viņu. Es to īsti nesaprotu, jo cik stulbam jābūt, lai nostātos pret dievu, bet ja to izdarīja pirmie divi cilvēki...


Doma bija tāda, ka pēc izdevušās pašnāvības Dievs šo cilvēku tik un tā augšāmcels augšā pēc Armagedeona. Vismaz pēc Atklāsmes grāmatas sanāks, ka tā būs. Visiem pašnāvniekiem (izņemot Iskariotu) būs baigā vilšanās.

Un lielākā daļa no šī te ir offtopiks.
Un tā ir mana Bībeles interpretācija, kurai droši varat nepiekrist.

Iesūtīja: Northona ; laiks: 29.08.2008 21:58

Matias, redzu, ka kāds te nevar nomierināties bezmaz visos pavedienos NK, kur esmu komentējusi, citējot vecu, manis rakstīto informāciju...

Ja tev nav jēga, nedzīvo, manis pēc... raksti kā pieredzējis pašnāvnieks. Ir debīli domāt, ka nekad nebūs labi, izņemot, ja to domā tāds gaišreģis un gudrinieks kā tu. Nekad jau nevar zināt, kas tev rīt notiks, Kas labāk būt nomirušam? Vai labākajā gadījumā padzīvot psihenē kādu laiku, jo pašnāvība nav izdevusies...

Pārējo tavu nejēdzīgo tekstu šeit un pārējās diskusijās nekomentēšu, pietam man slinkums visu to penteri lasīt... Domāju nav vērts... Reizēm man liekas, ka šajos pretrunīgajos tekstos tu pats nedomā līdzi, ko raksti vai vienkārši- personības dalīšanās.

Ā, ceru, ka nereaģēsi pārāk psihi to lasot, jo tu pirmais sāki, un es nepalikšu tev atbildi parādā.

Iesūtīja: Antons Ego ; laiks: 29.08.2008 22:39

man liekas, katrs lai dara kā grib.
un vēl man liekas, es varētu izdarīt pašnāvību tīri mierīgi, ja man būtu, varētu sacīt, garlaicīgi un, ja es justu, ka visā manā turpmākajā mūžā tas vienkārši nemainīsies. mierpilni garlaicīgi, nejau tā, ka nav ko darīt. jo, ja nav ko darīt, var kaut ko sadarīt, bet ja negribas neko darīt un tāpat ir labi, tas nav normāls stāvoklis. man tiešām tā liekas. tad ir jāiet tālāk.
kaut kā tā.
un, starp citu, man īpaši neinteresē visādas bībeles, šķīstītavas un elles. muļķīgi tā sacīt, bet es neticu, kas viss varētu būt tik nenormāli brutāli un prasti.
hare rāma.

Iesūtīja: _W_ ; laiks: 29.08.2008 23:00

"garlaicīgi un, ja es justu, ka visā manā turpmākajā mūžā tas vienkārši nemainīsies"
Un ja pats nejeedz izdariit taa lai mainiitos, jo dziivi interesantaaku var padariit vienmeer, kautvai liec sevi mediit jakudzai, tad tieshaam jaataisia kandzj drik ;]

Iesūtīja: Antons Ego ; laiks: 29.08.2008 23:02

nu, es jau saku, ka "vienmēr var kaut ko sadarīt".
garlaicīgi noteikti nav īstais vārds, bet īstāka nav. tas ir tad, kad laiks kļūst par garu. bet ne sliktā nozīmē. tāda mierpilna eksistēšana mūžībā.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 06.09.2008 17:49

Kopš kura laika es psihi reaģēju uz suņu rejām? Karavāna iet tālāk. Savukārt tava attieksme (man slinkums lasīt, et cetera) tikai labi parāda, ka tieši tavs raksts ir psihains. Ko tad tu spamo, ja tev nav ko teikt? Mans viedoklis ir perfekti nemainīgs, skaidrs un viengabalains. Konkrēti — neviens man nenorādīs, ko darīt ar savu dzīvi, jo īpaši sabiedrība. Kas attiecas uz konkrētiem citu cilvēkiem, kad kāds to ir izdarījis — katrs gadījums ir citādāks. Izlikties, ka dari pašnāvību bez tāda nolūka, tikai lai pievērstu sev citu uzmanību — ir nožēlojami, ir citi ceļi. Rētas uz rokām un tas, ka tu joprojām dzīvo, slikti liecina par tevi. Ja tev šitajā kaut kas liekas šizofrēnisks, tad man tevis ir žēl, Northona, acīmredzot tu to uztver psihaini. Un tas dažos gadījumos ir sliktāk par nāvi.

Kas attiecas uz pavediena pirmo rakstu — es esmu par pasaizsardzību. Ja tev kāds idiots uzbrūk, jāaizstāvas. Pat ja tas nozīmē viņu nogalināt — ja nav citas iespējas. Šim gadījumam ir piemērojams teiciens labāk lai mani tiesā, nevis glabā. Pašaizsardzība, ja tās līdzekļi bijuši samērīgi pret draudu, attaisno slepkavību.


Tu domāji — sepukku? Bet vispār, jakudza, tas praktiski = pašnāvība.

Te es atcerējos to veco joku par sludinājumu: Taksistam, kurš savas mašīnas aizmugurējā sēdeklī atrada koferi ar pistoli un slepeniem dokumentiem, iesakām nošauties pašam.

Iesūtīja: _W_ ; laiks: 06.09.2008 17:51

Vismaz buutu prieks mukt =} Un taapat izgrieztu iekshas peectam.

Iesūtīja: Northona ; laiks: 07.09.2008 00:53

Nē, neuztveru psihaini, man jau sāk iepatikties ar tevi strīdēties. Nevarēju vien sagaidīt, kad atbildēsi un gaidīju tīri ilgi.



Nu tam es arī piekrītu. Vismaz.



Man vienkārši negribas tos (atvainojos) murgus citās (nevis konkrēti šajā) diskusijās lasīt un kur nu vēl tērēt savu dārgo laiku uz tiem atbildot.. Kāds tam sakars ar psihošanu? Tevi laikam dziļi aizskāra, ka nosaucu tevi par psihu... Vienkārši, palasot tavus komentārus, jebkur rodas tāda sajūta, ka tu pilnīgi dedz, kaut vai Gondoras tīstokļos.



Nu labi, bet kā lai izskaidro tavu pretrunīgo viedokli?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.09.2008 01:11

OMFG! Kāds manis vadītajā forumā deg? Kur? Ļaujiet man laicīgi nodzēst, lai pēc tam nav jāvāc pelni (un ziniet, pelni mēdz iekļūt visdažādākajās šķirbās)!

Bet, ja godīgi, manas domas par pašnāvību ir pavisam vienkāršas:
cilvēkam pieder sava dvēsele, un lai viņš ar to dara, ko grib. Galu galā, sabiedrība no mums prasa pietiekami daudz, lai šo konkrēto lēmumu mēs varētu atļauties pieņemt pavisam egoistiski un nerēķinoties ar citiem. Ja gribi mirt, dari to.

Iesūtīja: euphoria ; laiks: 12.12.2008 00:20

Hmm interesantas domas...

depresija ir garīga saslimšana, kas novājina imunistēmu un rada blakusslimības, ka nogalina cilvēku Depresijai ir vairākas nopietnības pakāpes, bet tās visas sauc par depresijām vai pirmsdepresijas stadijām



Labs jautājums. Bet šeit neiet runa par tik ļoti pašnāvību, kā morāli. Vai tad kad visi cieš nav vieglāk atbīvot no tām, ja visi to vēlas? Esmu par.



Tā vienkārši nenokā cilvēks netiek nīsts un nemīlēts. Viņam ir jāpadomā ko viņš dara nepareizi! pats pie kaut kā ir vainīgs un jālabo šīs kļūdas


vēl grūtāk ir tikt pāri depresijai/neveiksmei un dzīvot talāk. Lūk šie cilvēki ir patiesi drosmīgi


13 gados mīlestība?WTF!


Definīciju normālam cilvēkam, lūdzu! Teorētiski mēs visi daram morālo pašnāvību ikdienā tādēļ visi neesam normāli


arī tādi ir? na normālu vai videju cilvēku, ir statistski vidēji, bet mēs visi esam dažādi un neparedzmi ;)Tas ir kā šķirot cilvēkus pa kārtām- caca, normāls, emo utt..


Neaizmirsīsim kamikadzes un visus harikiri u.c. , kā arī cilvēkus kas ir uzupurējušies citu labā, bet es to īsti nesauktu par pašnāvību



nu tad dari kaut ko nevis tikai sēdi un čīksti! tā es parasti saku, jo tas ir viens no muļķīgākajiem teikumiem ko parasti dzirdu Viss kas ar mums notiek ir mūsu pašu veidots un paši no tā varam izkļūt

Kopumā šizīgi teksti un interesanti , bet nu manas domas..
Esmu gribējusi pašnāvbu veikt jā. Nu pŗatā apsvērusi domu. 1. un 2. klasē, bet manurāt tā ir dabīga reakcija savā ziņā, kad mēs jūtamies nevajadzīgi.
Esmu saskārusies- vecmāmiņa pakārās. kopš tās dienas skatos ar lielu nepatiku pret šādiem cilvēkiem, jo... jo vienkārši man viņi liekas egoistiski, jo nesaprot, ko nodara citiem un pastulb, jo neizmanto lielisku iespēju- dzīvot. Jā, esmu optimiste un darītāja un domāju, ka nav neatrisināmu problēmu- tikai slinki cilvēki un nevēlēšanās. Katrs ir savas laimes kalējs un nevar visu gaidīt no citiem.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 12.12.2008 23:20

Normāli, sīkie paveica labu darbu — attīrīja Zemi no izdzīvot psihiski nespējīgiem indivīdiem. Tas taču ir pozitīvi?

Neviens nav normāls. Ja tu kādu par tādu nosauksi, tad visi pārējie būs nenormāli, jo katram savas novirzes. Bet ja kāds spēs nodefinēt normālu cilvēku, kas pie tam nebūs nūģisma un mietpilsonības iemiesojums, es labprāt šādu aprakstu palasīšu.

Nu gan vecmāmiņa.

Iesūtīja: euphoria ; laiks: 13.12.2008 00:27

13 gados visi ir psihiski nepieskaitāmi īsti jo hormoni plosās, šajā gadījumā līdz pacietība, kad paaugsies


man ir forša ģimenīte ar noslieci uz depresiju no paaudzes paudzē
vispār pašnāvība ir smaga tēma, jo nāve kā tāda ir smaga tēma. Jā, mēs visi mirsim, tas ir fakts, bet visiem tomēr no tās ir bail...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 13.12.2008 16:42

Acīmredzot, tomēr ne visiem, citādi nepastāvētu šī pavediena temats.

Iesūtīja: euphoria ; laiks: 13.12.2008 18:58

pašnāvību, nevis nāvi Nāve seko pēc pašnāvības, un tikai veiksmīgas

Iesūtīja: Alabama ; laiks: 22.12.2008 18:36

Manuprāt pašnāvība ir visbriesmīgākā lieta, ko cilvēks var izdarīt. Man liekas, ka es uz kaut ko tādu nekad nebūtu spējīga!

Tas taču ir šausmīgi, zināt, ka dzīve vēl varētu turpināties, bet esmu nolēmusi to beigt šeit.

Es noteikti atstātu to kā pēdējo salmiņu, bet tā kā es noteikti atradīšu citus veidus, ka'dzīvot, tad ceru, ka šo salmiņu nekad nenāksies izvilkt.

Nemūžam netaisīšu pašnāvību un es nebaidos šajā aspektā teikt "nekad!"

Iesūtīja: Klusums. ; laiks: 09.03.2009 19:15

Pašnāvība ir daļa no brīvās gribas un izvēles.

Iesūtīja: NeedUrk ; laiks: 01.07.2009 20:31

Manuprāt pašnāvības izdarīsana ir liels egoisms. Iespējams pat ziņkāre?

Iesūtīja: Teletūlbijs. ; laiks: 04.09.2010 19:23

Manuprāt pašnāvību izdara tikai ļoti nelaimīgi cilvēki, kuri uzskata, ka vairāk nav jēgas dzīvot un tie, kuri grib uzzināt - kas tad īsti ir nāve?

Iesūtīja: Grendžera ; laiks: 02.01.2011 21:18

Pašnāvība it kā ir izeja no visām problēmām, vismaz tā domā tie, kas to dara, vismaz liela daļa no viņiem. Vēl protams - "gribu zināt, kas būs pēc nāves". Domāju, ka tas, kam tici.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 03.01.2011 07:54

Es tomēr atļaušos apgalvojumu, ka cilvēki izdara pašnāvību ŠĀDAS motivācijas vadīti.

Ir pietiekoši liela varbūtība, ka pēc nāves `nebūs nekā`, lai riskētu ar to realitāti, kura jau faktiski ir. Šis ir tas gadījums, kad izdarot pašnāvību, var zaudēt vairāk, nekā iegūt.

Vēl jo vairāk, praktiski visas reliģijas (izņemot atsevišķas t.s. apokaliptiskās sektas) aizliedz pašnāvību un pasludina to par baisu grēku.

Domājams, ka visos vai praktiski visos gadījumos pašnāvības iemesls ir bijis reālas vai iedomātas grūtības dzīvē un cilvēka nespēja tās pārvarēt vai pieņemt.

Iesūtīja: Grendžera ; laiks: 03.12.2011 14:07

Vispār es atļaušos apgalvot, ka par šo tēmu varu gudri muldēt visai pamatoti. Ir nācies saskarties ar pašnāvības mēģinājumiem, turklāt pašas izpildījumā. Mana laime, ka ne reizi neizdevās. Ja runājam par sākumā minētajām 3 kategorijām - runāšana, bet nedarīšana, darīšana, apzinoties, ka tevi izglābs un mēģinajums "aiz slēgtām durvīm" - es esmu gājusi cauri visām. Sākumā tikai runāju, praktiski nedarīdama neko. Un pēc tam... Vienā dienā pietika. Zināju, ka mājās neviena tik drīz nebūs, un izrevidēju zāļu atvilkni. Paveicās, pārāk maza deva.
Pēc šīs reizes bija vēl daži mēģinājumi, viens no tiem - citiem redzot. Zināju, ka mani izglābs, bet cerēju, ka tā tomēr nebūs. Cerēju par velti, draudzene mani noturēja, nelaida vaļā un neļāva neko bīstamu darīt. Tagad varu būt viņai pateicīga.
Visas reizes to darīju izmisuma dēļ, bet pēdējās reizēs klāt nāca arī neliela interese par to, kas varētu būt pēc tam.