Gesta Dei, Tā Kunga darbi 1415.gadā Opcijas

[bengalaas]

Aust 1415.gada maija rīts pār Prāgu. Ielās jau izgājuši miesnieki un maizes cepēji, audēju rajonā jau sāk klabēt stelles. Pa nelīdzeno bruģi aizdārd rati, tad vēl vieni, un tad jau tu atceries, ka šodien Staromestski namesti, Vecpilsētas laukumā, paredzēti Maija svētki. Veikli tu izlec no savas, iespējams, ne parāk ērtās gultas, lai gan - ne jau tāpēc tu šajā grēcīgajā pasaulē nācis, lai baudītu miesiskas ērtības, uzrauj pašaustās vadmalas drēbes, un aizsteidzies uz laukumu. Tirgotāji jau izliek savu preci, pēdējās lentes vēl tiek tītas ap Maija stabu, šur tur jau atskan zvaniņi un vijoles čīgāšana.
Drīz jau laukumu saraibina cilvēku pūlis, skan smiekli un dziesmas, un lamas, un slavinājumi Krievzemes, Itālijas, Polijas un Vācijas izstrādājumiem, saulē spoži mirdz bagātīgi sudrablietu stendi, šur tur pavīd pat pa kādam stikla izstrādājumam.
Laukumu pārpildījuši jokdari, muzikanti un zvēru dīdītāji, ubagi, diedelnieki un lepras slimnieki, nosodoša paskata garīdznieki pavīd šur tur pūlī, un no apkārtējo namu logiem uz notiekošo jampadraci ar augstprātīgiem smīniem taukajās sejās noskatās valdošā vācu aristokrātija...

It kā jau viss pateikts... Pieteikšanās pa PZ, aizpildot šādu formu un cenšoties tēlā iedzīvoties maksimāli atbilstoši laikmetam:

Vārds:
Izskata apraksts:
Arods, kā pelna sev iztiku:
Pagātne (ģimene, nodarbošanās, kā kļuva par to, kas ir šobrīd):
Uzskati par pastāvošo kārtību:
Nākotnes plāni:
Prasmes:
Valodas:

Jautājumi? Uz PZ! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Overlord]

"Jāa,publika te savākusies nožēlojama" noteica KarlsŠteinhauers uzrunājot blakus ejošos draugus,'"Kaut gan,ko var gaidīt tādā nožēlojamā zemē kā šī" Viņš aplaida skatienu dažiem čehu tirgoņiem kas tirgojās ar sudraba nieciņiem. "Kas tad tas par sudrabu" Tagad viņa uzmanību piesaistīja kāds ubags,kam trūka vienas rokas, un kurš lēnām vilkās cauri ļaužu plūsmai,paciešot lamas un sitienus."Paskat paskat, deru uz 10 šiliņiem ka tas ir čehs" piegājis pie ubaga,kas šķiet mēģināja ar viņu runāt čehu valodā.. "Padomā tik,šis nožēlojamais kroplis cer ka mēs viņam ko dosim" Karls pasmīnēja "Kurt,parādi cik mēs esam devīgi" viens no jaunekļiem piegāja pie ubaga,kas bija manāmi satrūcies.."Pārbaudi vai viņam nav lieks naudas gabals pie dvēseles" Kurts ar manāmu baudu atņēma večukam tarbu un sāka kratīt..no tās izripoja šiliņš,skaists un spīdīgs. "Tu tikai paskaties, tam nu gan bija jābūt izcili stulbam lai šim te,kroplim atdotu šādu monētu" visi jaunekļi turpināja smīkņāt skatoties uz Karlu un ubagu "Tā ir necieņa pret naudu, necieņa pret tās kalēju un necieņa pret mūsu dārgo valsti,kuras paspārnē tiek kaltas šīs monētas" Karls uz brīdi apklusa lai ievilktu elpu un turpinātu savu samāksloto apsūdzības runu "Un necieņa pret valsti ir necieņa pret karali, necieņa pret karali ir necieņa pret to Kungu un šis nožēlojamais uzbags,kas ar savu kroplo roku neciena gan mūsu valdnieku,gan Dievu to Kungu. Kā jūs domājat, kāds sods par to pienākas?" Jaunekļ jau smejoties izgrūda "Nāvi, nāvi" Karls turpinot zemisko izrādi kura piesaistīja dažus ziņkārīgos "Nē, tā dara tikai neticīgie,kaut gan pārkāpums ir smags,es ierosinu..salaust šim nožēlojamajam zaglim pirkstus" šķiet ka ubags nojauta ka kaut kas briest un centās virzīties prom no Karla un viņa draugiem,taču tie aizšķērsoja viņam ceļu. "Kurt, Ludvig,man ļoti žēl ka lieku jums to darīt,bet parādiet šim ubagam kas notiek ja ņirgājas par Dievu to kungu" Skiet ka Kurtam un Ludvigam nemaz nebija žēl un kamēr Kurts turēja ubaga roku,lai tas nespētu kaut cik sīvu pretestību izrādīt, Ludvigs ķērās pie "darba" un drīz skanēja krakšķis un ubaga brēcieni. "Klau kā mūsu čehu peles pīkst" smējās uzpūtīgā Šteinhaueru atvase un vēroja kā viņa drauģelis lauž nabaga cilvēka pirkstus. Beidzot tas bija galā, ubags nokrita un palika guļot un aiz sāpēm raustoties, "Nekas nekas, citreiz zinās kā zaimot valsti" noteica Ludvigs. "Labi,ņav vairs vērts ap viņu ņemties" garlaikoti novilka Karls,paturot ubagam atņemto naudas gabalu" Viņa drauģeļi sekoja savam vadonim ierasti cēlajā un lepnā solī,tā it kā nekas nebutu noticis.Ubags palika turpat,joprojām no sāpēm raustoties un klusi raudot.

[bengalaas]

Ap klaigātāju un viņa upuri drīz vien bija izveidojies ziņkārīgo bariņš, kā jau vienmēr tādās reizēs, kad kāds dabū ciest.
"Parādi viņam, kur vēži ziemo!"
"Lieciet mierā nabagu!"
"Netiesājiet, un paši netiksiet tiesāti!"
"Tas ir darbiņš pilsētas kārtības sardzei, nav ko jums, tādiem labdzimušiem jaunekļiem gar šo atkritumu ķēpāties!"
Šādas un citas replikas atskanēja no pūļa, taču, kad puiši patiesi ķērās pie sadistiskā nodoma īstenošanas, daudzi novērsās un, kaunīgi acis nolaiduši, aizklīda tālāk. Daži acīmredzot zemāku slāņu amatnieki, mazliet tālāk atgājuši, sāka klusinātās balsīs dusmīgi sarunāties, pa laikam pametot skatienus atpakaļ uz Šteinhaueru un viņa kompāniju.
"Hei! Kas te notiek?"
Ubaga činkstēšanu bija pamanījuši kārtības sargi, un nu tie, ar āvām ceļu ap sevi atbrīvodami, kādi četri bruņās kalti vīri, tuvojās Karlam.
"Kas te notiek?" priekšnieks atkārtoja, pienācis klāt un acīm ieurbdamies Karla sejā.

[Aeris]

Melānija bija jau agri piecēlusies. Meitene uztaisīja brokastis un gāja modināt mīļoto vecmāmiņu. Viņa pieliecās un noskūpstīja vecmāmiņu uz pieres. Pēc brīža abas bija lejā un ēda brokastis, kuras šoreiz pagadījušās tiešām niecīgas.
-Ai, meitiņ! - nopūtās vecmāmiņa. - tagad vairs nav tie laiki, nav vairs tie laiki, bērns. Tauta ir pavisam citāda, nekā agrāk. Nav vairs tie laiki, nav, nav!
Melānija novāca traukus, nomazgāja tos un apsēdās pretī vecmāmiņai. - Māmiņ, kāpēc tu tā runā? - Vecmāmiņa pāris reizes nopūtās un ar bēdīgām acīm paskatījās uz mazmeitu. - Bērns, tev tas nav jāsaprot, vismaz tagad. - Viņa piecēlās. - Un tev tas nemaz nav vajadzīgs, jo tu esi tikai parasta meitene. Kurš tevi uzklausīs? Neviens! Klausi mani, tavs amats ir šūšana, nevis kaut kāda dziedāšana! Tas tevi šajā pasaulē tālu neaizvedīs. Atceries, ko es teicu. - vecmāmiņa vēlreiz nopūtās un izgāja no virtuvītes. Melānija palika viena un paŗdomāja vecmāmiņas vārdus. Meitenes sapnis bija kļūt par slavenu dziedātāju, bet vecmāmiņa, kuru Melānija tik ļoti mīlēja, neatbalstīja to.
Melānija devās uz savu darba istabu. Viņa apsēdās krēslā un paņēma vēl nepabeigto kleitu. Tā bija parasta auduma kleita, bet Melānija pielika visus savus spēkus un talantus, lai kleita būtu skaista. Tāpat, kā pārējās, ko meitene šuvusi.
Bet šodien meitenei nebija prāts uz darbu. Viņa nolēma iziet pastaigāties un to viņa arī darīja. Ielas, kā vienmēr bija pilnas ar cilvēkiem. Tad Melānija iedomājās, ka derētu kaut ko nopirkt pusdienām. Meitene nopriecājās, jo bija pāris šiliņu ietaupījusi. Kad Melānija atradās tirgus laukumā, viņa ieraudzīja ubagu - viņš gulēja pie zemes un raudāja. Melānija juta sāpes, nožēlu un līdzjūtību, viņa gribēja doties klāt un palīdzēt šim cilvēkam, bet kājas sirdi neklausīja.

Šo rakstu rediģēja Aeris: 13.06.2005 19:56

[Overlord]

Karls nievīgi skatījās sardzes priekšnieka acīs, tā nožēlojamā plebeja kas uzdrīkstējās tā uzvesties pret viņu, it kā Karls būtu vienkāršs pāķis kas sakāvies ar kādu pilsētas huligānu. "Ak nekas īpašs jūsu likumība, mēs tikai pārmācijām zagli" Karls teica izlikdamies par likumus mīlošu Prāgas iedzīvotāju "Sanāca nedaudz par skarbu,bet zaglis uzbruka vienam no mums,proti man, un draugi mani aizstāvēja no neģēlīgā burlaka uzbrukuma" Šķiet sardzes priekšnieks īpaši neticēja,taču greznais apģērbs rādija, ka šie dauzoņas ir no ietekmīgu ļautiņu vidus,un protams,ka "ietekmīgu ļautiņu pulku" sastādija galvenokārt vācieši un pret šīs tautas pārstāvjiem,viņam nenoliedzami bija mazākas iespējas,praktiski nekādas. "Ja nu vēl kādas neskaidrības,es labprāt pasauktu savu tēvu kā liecinieku" Karla sejā nicīgais smīniņš ieguva jo skaidrākas aprises,taču sardzes priekšnieks pamāja uz diviem sargiem un tie piecēla nelaimīgo ubagu. Karla draugi jau atklāti smējās,vērodami kā ubags tiek aizstiepts."Liels paldies,nenoliedzami ka ar tādiem kārtības sargiem kā jūs,mūsu dzīve Prāgā kļūst jo dienas drošāka" Karls nicinoši pasmaidīja un pamājis saviem draugiem lēnā solī gāja prom,kaut sardzes priekšnieks noskatījās viņam pakaļ, kaut gan nespēja neko iesākt pret šādu huligānu. "Kā tas ubags kratījās" iesāka Kurts,ļauņi ņirdzot Ludvigs turpināja: "tagad gan zinās kā smērēt tik daiļus šiliņus ar savām smirdīgajām ķetnām" Karls neteica neko, kaut gan viņš bija ievērojis naidīgos skatienus,ko uz viņu raidīja apkārtesošie ļaudis,tomēr tas viņu nekādi neietekmēja."Kalpi vienmēr un visur ir centušies sacelties pret saviem kungiem" tīksminādamies domāja Ludvigs "Tomēr tas viss beidzas ar sakāvi,jo vēršanos pret Dieva tā kunga iedibināto kārtību,var nosaukt par vēršanos pret Dievu to kungu,un šādam dumpim vienmēr ir jāslīkst dumpinieku asinīs" Tā spriedelējot Karls ar saviem drauģeļiem turpināja pastaigāties tā,it kā nekas nebutu noticis

[bengalaas]

OOC: Manstein, lūdzu, turpmāk neizrīkojies ar maniem NPC.

Sardzes priekšnieks niknumā samiegtām acīm noskatījās pakaļ lecīgajam švītam. Ko gan tas pāvs no sevis iedomājās, viņš nikni nopurpināja, taču tā, lai padotie nedzirdētu. Tad īgni pamāja saviem kareivjiem, lai tie savāc kropli. Ja arī apsūdzība zādzībā bija pilnīgs blefs, diez vai atrastos kāds, kurš par ubagu iestātos un liecinātu viņa labā. Šis pūlis gan kā parasti bija kārs nosodīt un pabļaustīties, taču vienmēr palika anonīms, to sardzes priekšnieks zināja no pieredzes.
Pusvilkšus, pusnešus kareivji stiepa nabagu uz kazemātu pusi, kur viņu vismaz pirms iemešanas kopīgajā kamerā pārbintēs. Pa ceļam sardzes priekšnieks uzķēra kādas meitenes slēpti žēlo acu skatienu. Izskatījās, ka viņa dusmojās par netaisnību, taču saprata, ka iesaistīties būtu bīstami. Sardzes priekšnieks pamanīja groziņu uz viņas rokas, tātad laikam gāja iepirkt pārtiku. Pats to neplānodams, viņš attapās, ka ar galvas mājienu pasveicina meiteni, it kā atbalstīdams viņas nostāju, tad devās tālāk.
"Hei, kustaties, slaisti!" viņš uzbrēca kareivjiem un atkal sakopoja dusmīgu un nepieejamu sejas izteiksmi. Lai visādi te neiedomājas, ka viņš kaut ko...

[vargr]

"Labrīt, Sališeka kungs!" skanīga balss pārmāca spalgi šķindošo veikala durvju zvanu. Durvīs vispirms parādījās liels sainis un tad arī tā nesējs – aizelsies, vasarraibumains gaišmatis greizi nošļukušā cepurē. Aizstūrējis nešļavu līdz tālākajam kaktam, viņš steigšus norāva galvassegu un pamanīja, ka veikalā atrodas viens.
Tomēr tajā pašā brīdī darbnīcas durvīs parādījās saimnieks. "Pavel? Es tevi gaidīju ātrāk," vecais skroderis pat neatņēma sveicienu. "Nes to visu šurp, tikai uzmanīgi."
"Piedodiet, Sališeka kungs," Pavels ar manāmu piepūli atrāva saini no zemes. "Ārā kaut kāda burzma, pat sardzesvīri saskrēja. Liekas, atkal tur bija vāci," viņš īpaši uzsvēra pēdējos vārdus. Pavels labi zināja skrodera nepatiku pret augstmaņiem.
"Ak tā gan? Nē, ne tur, noliec šeit! Tad jau svētki pagalam," skroderis palika tik pat īgns, bet vismaz vairs nevērsās pret Pavelu. Noliecies pie zemākās atvilknes, viņš izvilka vienkāršu naudas maku un, brīdi vilcinājies, vairākus sīknaudas gabalus. "Tikai nepazaudē! Nodod Maslo kungam manus sveicienus. Bet šis – tev," viņš nolika grašus Pavelam priekšā. "Izpriecājies arī manā vietā, zēn."
Pavelam bija neērti pārskaitīt maka saturu, turklāt Maslo kunga pastāvīgajiem pircējiem varēja uzticēties. Viņš aši paslēpa naudu drānās, nomurmināja pateicības vārdus un pazuda durvīs.
Ārpusē pūlis jau sāka izklīst. Pavels steidzās uz saimnieka puspagrabu, bet domās jau bija atpakaļ laukumā un tērēja negaidīto dāvanu. Šīs monētas – jaunai cepures spalvai, šīs – kvasam. Marješkai... Pavels atplauka smaidā, iedomājoties kaimiņu apteksni... lakatiņu un kliņģeri, un... Stop! Labi, ka naudas pietrūka iepriekš rēķinot, nevis pērkot. Pavels sāka visu no gala un aizdomājies gandrīz notrieca no kājām meiteni ar groziņu pie rokas.

[Aeris]

Melānija pamanīja, ka viņu vēro kāds vīrietis. Un pie tem cītīgi. Melānijai tas nepatika, jo daudzi šejienieši nebija īpaši labi noskaņoti.
Ko tas vīrietis tā skatās uz mani? - nodomāja Melānija. Pēc pāris sekundēm viņa atsmaidīja nepazīstamajam vīrietim, bet tas bija drīzāk kā ķircinošs smaids. Acu kontakts uz brīdi pārtrūka, jo Melāniju gandrīz notrieca kāds cits vīrietis.
-Esat lūdzu uzmanīgāks, cienītais! Mani pirkumi!!!
Melānija pamanīja, ka no groza izkrita maize, neliela sviesta paciņa un pāris dārzeņu. Viņa notupās, lai tos salasītu. Garāmgājēji skatījās uz meiteni vai nu ar nožēlu vai nu ar tādu skatienu, it kā meitene būtu kaut kāds knislis, kuru vajadzētu nosist. Meitene ātri sameklēja ar acīm nepieklājīgo vīrieti un teica:
-Ko stāvat? Nekad neesat redzējuši lēdiju rāpojam par zemi? Palīdzat taču salasīt!
Viņa nomurmināja vēl pāris vārdus, bet tā, lai to neviens nedzirdētu. Meitenes garastāvoklis bija vēl sabojātāks, un viņa cerēja, ka kaut kas to uzlabos.

Šo rakstu rediģēja Aeris: 20.06.2005 16:20

[Atlanta]

Dmitrijs sēdēja savā kabinetā pie galda kā jau katru rītu un garlaicīgi pāršķirstīja kādu tikko no Francijas atvestu grāmatu, kas saucās "Anomālijas medicīnā". Gar samērā lielā kabineta sienām slējās augsti grāmatu plaukti, kas bija pilni ar dažādām grāmatām par medicīnu, cilvēku anatomiju, dažādiem augiem un farmāciju, kas bija vestas no dažādām valstīm un visas kā vienu Dmitrijs bija izlasījis. Starp grāmatu plauktiem abos telpas galos bija iespiestas nelielas durtiņas. Vienas no tām veda ārā uz tā saucamo pieņemamo telpu, bet otras dziļāk ēkā uz viņa "farmācijas" laboratoriju.
Milzīgs pulkstenis, kas slējās līdz griestiem un stāvēja teju vai telpas vidū, jo gar sienām vienkārši nebija vietas, pēkšņi smagi nodunēja tādējādi likdams Dmitrijam atcerēties, ka pēc desmit minūtēm viņš kavēs savu norunāto tikšanos. Šķiet gan viņu tas īpaši neuztrauca un viņš plati nožāvājās un pabeidza šķirstīt grāmatu. Tad pulkstenis vēlreiz skaļi nodunēja un Dmitrijs visai negribīgi piecēlās kājās un centās atrast kādu brīvu vietu grāmatu plauktos tikko lasītajai "Anomālijas medicīnā". Atmetis meklēšanai ar roku viņš atvilka atvilkni un diez gan nevērīgi grāmatu tajā iemeta atkal to aizvērdams.
Pulkstenis bija atsācis savu vienmuļo tikšķēšanu un nesamierināmi ziņoja, ka laiks uz vietas nestāv. Paņēmis pelēko apmetni no krēsla atzveltnes viņš to pārlocīja pār roku un vēl pēdējo reizi iegāja laboratorijā, lai paņemtu savu melno ārsta somu.
Aislēdzis aiz sevis laboratorijas un kabineta durvis viņš devās ārā no ēkas, paziņodams savai palīdzei jeb māsiņai, ka aptuveni pēc stundas vai nedaudz vairāk būšot atpakaļ un, ja kāds viņu meklējot, tad lai arī gaidot.

Tā bija divstāvu necila ēka, kas saplūda ar pārējām šajā apkārtnē sastopamajām mājām un patiesībā tikai pēc niecīgām iezīmēm to varēja atšķirt no citām. Piemēram, pēc lielā apzeltītā cipara "5" pie ēkas stūra. Māja atradās pašā centrā un izejot ārā viņam ar katru otro pretīmnācēju nācās sasveicināties vai precīzāk sakot kratīt galvu par zīmi, ka atņēmis sveicienu. Katram no šiem cilvēkiem viņš no galvas atcerējās slimību vēsturi un viņš sāka prātot cik ilgi tad viņš vēl tādas lietas atcerētsies.
Beidzot viņš ieraudzīja ilgi gaidīto pajūgu, kas braukāja pa visu pilsētu un laipni uzņēma pasažierus. Iekā```` tajā viņš nokliedza pieturas punktu un devās uz pilsētas nomali. Rati viegli šūpojās un drīz vien domas aizklīda prom no tā kas viņam bija pārunājams ar cilvēku, ar ko viņam vajadzēja tikties, pie skaļās ratu riteņu čīkstoņas un nemitīgās cilvēku čalošanas līdz viņš jau atjēdzās esam vajadzīgajā vietā. Samaksājis kučierim samaksu par braucienu viņš devās uz tuvējo ieliņu. Tā bija visai nemīlīga un nomācoša. Cilvēki šeit tik pat kā nestaigāja tikai apkārt skraidīja kāds suns klaidonis, kurš bailīgi uzlūkoja Dmitriju un tad aizskrēja tālāk. Tikšanās vietā viņš bija ieradies gandrīz laikus, bet cilvēks, ko viņš gaidīja vēl te nebija... viņš gribēja pēc iespējas ātrāk pabeigt sarunu ar cilvēku, ar kuru vakar jau bija runājis. Viņš vakarā jau bija zinājis dažus Jana Husa piekritējus, bet vēl īsti nebija izlēmis vai uzņemsies šo darbiņu vai nē. Tā nu apdomājis piedāvujumu un secinājis, ka tas ir samērā izdevīgs viņš bija savācis divus no tā saucamajiem nodevējiem un tagad bija tikai jāvienojas par "cenu" un "piegādes vietu". Vēlreiz plati nožāvājies viņš aplūkoja apkārtni...

Šo rakstu rediģēja Atlanta: 22.06.2005 22:24

[bengalaas]

Raitā solī pa ieliņu pretī nāca tas pats vakar sastaptais tēls apmetnī, arī šoreiz kapuci pār acīm pārvilcis.
"Laba diena, daktera kungs, laba diena!" viņš pieklājīgi pasveicināja Dmitriju. "Kā tad ar mūsu... hm... nelielo epidēmiju? Vai apņematies to nedaudz iegrožot? Varbūt jau kādi... hm... slimības perēkļi zināmi?"

[Atlanta]

"Cik nu laba..." Dmitrijs novilka un pievērsās vīram kapucē, kas tuvojās.
"Divi pacienti guļ pašlaik manā slimnīcā bezsamaņā, bet ir cerības, ka šovakar viņi atjēgsies un jūs droši viņus varēsiet vest prom.... viņi gan vēl ir nedaudz zāļu iespaidā tādi apdulluši un daudz neko nesapot, bet pietiekami labā veselības stāvoklī, lai pamestu manu aprūpi un jūs par viņiem varētu parūpēties mājas apstākļos... vajadzības gadījumā izrakstīšu jums vēl papildus zāles... par līdzšinējām ārstēšanas izmaksām tad vienosimies šovakar uz vietas..." Dmitrijs runāja lēni un nepiespiesti cieši vērodams vīru. "Tad sarunāts? Jūs šovakar viņiem atbrauksiet pakaļ?"

[Alfirin]

"Atļaujiet - palīdzēšu!" Melānijai blakus noplandīja raupjš pelēks audums, un iedegušas rokas veicīgi pacēla no zemes pāris burkānus. Jau pēc mirkļa tie iegūlās atpakaļ meitenes nelielajā groziņā. Pēc īsa brīža visi izbirušie produkti jaubija savākti. Miroslavam gaiši uzsmaidot Melānijai, nozibsnīja balti zobi un apaļajos vaigos pavīdēja bedrītes, tad jau viņš bija projām, sutanai noplīvojot.

"Labs rīts! Dievs palīdz!" viņš ierasti sveicināja piena tantiņu, kas atsmaidīja jaunajam novicim savu bezzobu smaidu. Piena kanna pārceļoja Miro rokā, kamēr pāris vara naudiņas atrada sev jaunu saimnieci. Tantiņa pārskaitīja monētas un, galvu pakratījusi, sniedza atpakaļ divas, bet Miro tās cieši iespieda večas rokā.
"Lai nu paliek... Kā tad jums klājas?"
Sievele atplauka un ņēmās klāstīt, kā gotiņa vakar ko nelabu ieēdusi un vakara slaukuma neesot bijis, kā meitas mazais no rīta pamodies vienās asarās, kā rīt iešot pie sava vecā kapa... Un tā tālāk un tā bez sava gala. Pēc stundas Miro jau uzkrītoši manījās prom, neatturami gribējās plati jo plati nožāvāties. Un kā tie vecie cilvēki pamanās neredzēt, ka nupat ir runāts pārāk daudz? Ka jāļauj taču arīcitiem kaut ko padarīt...

Beidzot Miro izdevās aizšmaukt. Ar solījumu, ka rīt atnākšot atkal. Tas nozīmēs apbruņoties ar LIELU pacietību... Nu jā, tā iet, kad cilvēkam nav, ar ko parunāt. Vismaz kādam jau viņi jāuzklausa.

Miro vērīgi skatījās apkārt, pūlī meklēdams pazīstamo pelēcīgo lakatiņu un zilo kleitu. Magdai jau vajadzēja būt klāt.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Nazis veikli knakstēja, kapādams zaļumus. Trrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr.... viens sīpolloku kušķītis gatavs, trrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr... otrs...
Magda jau kuro reizi palūkojās uz pievērtajām durvīm. Saules stariņš, kas iespraucās vienīgi pavarda uguns izgaismotajā virtuvē, neatturami pārvietojās pa kreisi. Laiks gāja, un viņa vēl joprojām bija kā piesieta pie šī galda!
Meitene nošņācās un paķēra gurķi. Kundzei, redz', salātus sagribējies! Tas nozīmē, ka viņa netiks laikā uz tirgu, lai satiktu Miro. Un svētki! Kā Magdai gribējās redzēt tos! Bet gan jau kundzene atkal kaut ko izdomās.
Au!
Magda ar sāpīgu kunkstu pacēla sagriezto pirkstu pie mutes. "Neko nedari dusmās. Tā tu tikai pati sev nodarīsi pāri" - tā Miro būtu teicis.
Meitene nopūtās, piespieda sevi nomierināties un atgriezās pie gurķa griešanas. Varbūt tomēr izdosies izrauties.

Šo rakstu rediģēja Alfirin: 26.06.2005 16:33

[bengalaas]

Vecpilsētas laukumu pildīja jautra murdoņa - šī nu bija tā diena, kad varēja atļauties mazliet vairāk, kā parasti, kad garīdzniecība sēdēja kaut kur savos tumšajos, greznajos kambaros un īgnā bezspēcībā lādēja pagānu svētkus, ko tā arī nebija izdevies izskaust. Jā, jā, virs amatnieku stendiem vējā krāsaini plīvoja attiecīgo ģilžu svēto aizbildņu vimpeļi, bet ko gan tas deva? Laukuma vidū kā zaimojošs pirksts pret debesīm slējās Maija kārts, krāsainām lentēm novīta, un bezatbildīgi, bezdievīgi jaunieši ap to smiedamies virpuļoja, līdz pietinās pie kārts, sapinās lentēs vai ieskrēja izredzētā rokās.

Rotaļu uz brīdi pārtrauca birģermeistara heralds, atgādinādams, ka aptuveni pēc stundas sākšoties bruņinieku parāde, kurai sekošot lokšaušanas sacensības, kurās varēšot piedalīties visi gribētāji! Uzvarētājs tikšot pasludināts par Maija Karali, karali uz dienu, un viņam būšot tas gods izvēlēt savu Maija Karalieni, apsēto lauku aizgādni līdz pat ražas novākšanai!
"Ķeriet zagli!" atskanēja no vienas Vecpilsētas laukuma malas. Herolds apklusa un atkāpās, bet cauri raibajam pūlim lauzās kāds nabags ar tramīgu skatienu un riekstotu kliņģeri rokā, viņam pakaļ tāpat lauzās saniknotā maiznieka zellis, bet cilvēki īpaši nelikās ne zinis.
Sardzes kapteinis Jans Benešs, kurš apskādēto ubagu bija nogādajis uz pārsiešanu un tagad ar dunkām un grūstīšanu veda atpakaļ, lai ieslēgtu kauna siekstā turpat pie Dievmātes katedrāles, apcirtās un nokomandēja saviem vīriem grtābt ciet zagli, bet pats turpināja ceļu.

Visa pakaļdzīšanās kolonna vēlreiz uzgrūdās nabaga Melānijai, izgāza viņas iepirkumus, sabradāja dārzeņus, pašu nogrūda dubļos, ar bļaušanu, kliegšanu un lamāšanos aizdrāzās tālāk pa šaurajām ieliņām. Notrieca no kājām arī aizdomājušos Pavelu, un viņa maciņš atrāvās no jostas un ieripoja netīrajā notekas renē...

***
"Jā, protams, mani cilvēki par to parūpēsies," apsolīja Dmitrijam vīrs apmetnī un nepiespiesti uzsmaidīja. "Tagad, ja jūs mani atvainosiet, man jāsteidzas tālāk... Patīkamus jums šos... hm... ķecerīgos svētkus... Jāatzīst, ka sava burvība tiem piemīt..."
Vīrs pagriezās un aizgāja atpakaļ pa to pašu ceļu, ko bija nācis.

[Aeris]

Melānija vēl joprojām rāpoja pa zemi un mēģināja salasīt savus pirkumus. Pēkšņi viņai kāds nepazīstams kungs palīdzēja salasīt produktus atpakaļ grozā. Melānija nobrīnījās par tādu garāmgājēja laipnību. Meitene nedaudz nosarka un pasmaidīja, klusi noteikdama:
-Paldies.
Nepazīstamais vīrietis aizgāja un Melānija nodomāja, ka šī diena tomēr būs veiksmīga. Viņa izdzirdēja paziņojumu par bruņinieku parādi un loku šaušanas sacensībām. To Melānija ļoti gribēja redzēt, bet tad viņai uzgrūdās daži vīrieši un meitene iekrita dubļos un viņas pirkumi šoreiz ne tikai izbira, bet tie tika arī sabradāti.
Meitene piecēlās un apskatīja savu dubļaino kleitu. Pirkumus vairs nebija jēgas lasīt atpakaļ, jo tagad tie bija dubļaini un sabradāti. Melānija skatījās uz savu tukšo groziņu un klusi raudāja, jo viņa bija ietaupījusi naudiņu, lai nopirktu ēst. Tagad nav ne naudas, ne pārtikas.
Pēc minūtes meitene jau devās uz mājām lai pārģērbtos. Viņa gribēja redzēt gan parādi, gan sacensības.
Mājās viņa satika vecmāmiņu, kura klusi sēdēja pie galda. - Meitiņ, tu biji uz tirgu? - Jā, vecmāmiņ. - Kāpēc tad groziņš tukšs? - noprasīja vecmāmiņa. Melānija ar asarām acīs sāka stāstīt, kas notika tirgū. Vecmāmiņa ik pa brīdim nopūtās un pēc tam neko neteikdama aizgāja. Melānija uzģērba tīru kleitu un nolēma iet atpakaļ uz tirgu un apskatīties parādi un sacensības.

[Overlord]

Paņirgājušies vēl par vairākiem ubagiem,Karls un viņa banda izgāja no tirgus un devās atpakaļ uz tirgotāju rajonu kur visi kā viens bija apmetušies.Nonācis pie nama kurā uzturējās Šteinhaueri,viņš atvadījās no saviem drauģeļiem un devās iekšā.Pieklājīgi sasveicinājies ar dažiem tirgotājiem kas tobrīd gājad prom,viņš iegāja Šteinhaueru apdzīvotajās telpās. Tās bija izvietotas divos stāvos un tapēc viņš nemaz nebrīnijās ka tuvumā nebija neviena dzīva dvēsele,varbūt tikai virtuvē. "Sveika māt" viņš iesaucās kad iegājis pirmajā istabā "Kur tēvs?" "Darba kabinetā" atskanēja atbilde "nemaz nemēģini viņu traucēt"."Jā jā,sapratu" atbildēja Karls un apsēdās pie galda "jā starp citu kur mūsu kalpone, es labprāt ko uzēstu"."Pagaidām viņa man gatavo salātus,varbūt pacieties nedaudz?" "mnja" norūca Karls, kā gan mēs varam iztikt ar vienu kalponi?" Viņš ar pirkstiem bungoja pa galdu,aizdomādamies par šodienas piedzīvojumiem tirgū.

[Dvēselīte]

Pēdējās notis aprija pūļa murdoņa un pāris nevarīgi kliedzieni. Kaut kur netālu klaigāja sardze un acīmredzot apzagtais tirgotājs. Turpat izskanēja ziņojums par parādes sākšanos un loka sacensībām. Viņu tas ieinteresēja un lai labāk saredzētu laukuma centrā notiekošo meitene pakāpās uz blakus esošās mucas. Neko daudz tas nelīdzēja, jo skatam pavērās tikai arvien vairāk cilvēku. Palikdama vien turpat uz mucas viņa pielika vijoli pie zoda un uzsāka jautru melodiju kurai vārdus zināja tikai pati.

[Alfirin]

Magda ar atvieglotu nopūtu iebēra bļodā pēdējās smalki sakapātās salātlapas. Vēl nedaudz, pavisam nedaudz paša labākā krējuma... Tā. Gatavs. Beidzot... Izdekorējusi nelielo salātbļodu ar pāris mākslinieciski izgrieztām gurķa šķēlītēm, meitene uzlika to uz paplātes līdzās sudraba šķīvim un dakšiņai un, priekšautu nenosējusi, devās uz ēdamistabu. Tā bija tukša. Magda nolika savu nesamo uz galda, rūpīgi sakārtoja piederumus, tad devās uz kundzes buduāru.
Tur viņas nebija. Magda pie sevis nošnācās. Kā tad, tagad tik skraidi apkārt pa visu māju, viņu meklēdama!
Mājas saimniece atradās trešajā izstabā.
"Kundze," Magda pieklājīgi pakniksēja, "jūsu salāti ir pasniegti ēdamistabā."

Tikai tad viņa pamanīja Karlu, jauno kungu, sēžam pie galda. Magdai bija šķitis, ka viņš ar saviem uzūtīgajiem draugiem aiziet no mājas.... Meitene izlēma uz viņu neskatīties.

[Overlord]

"Ak tad beidzot arī viņa ir klāt" Karls ierunājās vērodams Magdu "es jau domāju ka man nebūs vairs tas prieks un tā laime,dabūt ko uzkožamu" Turpinādams bungot viņš garlaikoti skatījās uz kalponi it kā nemanīdams ka viņa pūlas neievērot Karlu. "Es vēlētos lai jūs" vārdiņu "jūs" Karls nedaudz pastiepa un novaikstījās.." man pagatavotu kādu cepeti,vēlams cūkas, ja vien protams tas jūs neapgrūtina" viņš riebīgi pasmaidīja "iespējams, ka tas ko es neapēdīšu, es piemetīšu pie jūsu hmm algas" Karlam patika citus pazemot,jo īpaši ja tie bija viņa kalpotāji, kaut gan mātei ne īpaši patika sava dēla izdarības,tomēr viņa nelikās traucēties,kad Karls atkal sāka uzjautrināties."Eh,nu labi.dodies nu uz virtuvi un vēlams lai cepetis būtu pēc iespējas smeķīgāks.Paldies" Beidzis savu monologu, viņš piecēlās un aizgāja uz savu istabu.

[Alfirin]

Magda iekšēji vārījās, būdama spiesta klusējot noklausīties jaunā kunga monologu. Tā it kā viņš nezinātu, ka šodien ir svētki! Ar svelošu skatienu nolūkojusies aizejošā Karla mugurā, viņa sekoja saimniecei, kas jau sēdās pie ēdamgalda, meklēdama palīdzību.

"Kundze, jūs teicāt, ka es drīkstēšu iet uz svētkiem..."

"...ja tu būsi pabeigusi visus darbus," elegantā dāma uzsvēra, izsmalcināti bāzdama butē dakšiņu ar salātiem. Savilkusi kritisku seju, viņa pāris sekundes saspringti košļāja ēdienu, to rūpīgi izgaršodama, līdz beidzot norija. Magda stāvēja ar aizturētu elpu, bet pati to pamanīja tikai tad, kad kundze apmierināti uzdūra nākošo gabaliņu uz dakšiņas.

"Bet, atvainojiet, kā gan es varu tos pabeigt, ja man nemitīgi tiek uzdots kas jauns? Visus parastos darbus es jau esmu apdarījusi..." Magda žēlojās. Meitene bija cēlusies nevis četros no rīta, kā parasti, bet gan pustrijos, lai pagūtu visu paveikt.

"Vai tu domāji, ka es tev iešu palīgā?" kundze ironiski jautāja, ar troksni nolikdama dakšiņu uz galda. magda sarāvās.

"Nē, kundze, nē... Es... Varbūt... varētu nolīgt vēl vienu kalponi man palīgā? Atcerieties, es jau reiz par to ieminējos... Darba paliek aizvien vairāk, bet es esmu viena un..."

"Es par to padomāšu," kundze atvairīja Magdu ar rokas mājienu. "Tagad ej un sagatavo manam dēlam to cūkas cepeti, ko viņš gribēja."

Magda dziļi ievilka elpu.

"Jā, kundze," viņa pakniksēja, tad ar drūmu sejas izteiksmi traucās atpakaļ uz virtuvi. Nu, vai nav draņķi?! Meitene vēlējās, kaut vecā Ina nebūtu aizgājusi un pametusi viņu te vienu, un kaut Miro būtu šeit un viņu mierinātu.