Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Elony]

"Atvaino, es tevi nesapratu." Alekss atkal sarauc pieri.
"Ko nozīmē - redzēji?"
Viņam ienāca prātā, ka varbūt skatijās ierakstu, bet tas likās nepareizi. Vai atkal šeit iejaukts kaut kas dīvains un maģisks?
"Lūdzu, paskaidro." viņš piebilda, jo negribēja, lai saruna pārvēršas pratināšanā.

[Massacre]

"Es to nosauktu par vīziju." Tatjana paskaidroja to, ko pašlaik atzina par patiešām pastāvošu faktu, nevis iedomu "Un tā nebija pirmā, bet tas jau vairs nav tik svarīgi..."

[Elony]

"Tu gribi teikt, ka spēj redzēt sapņus arī nomodā?" Alekss pārjautāja.
Tad sevi mazliet palaboja.
"Gribēju teikt, tādus sapņus kā par tiem portāliem un Asinsupi." viņš mazliet apdomājās. "Vai arī tu redzi lietas no pagātnes, kā rādās. Jo es par to runāju vakar, bet tu to redzeji šodien. Lūk, tas gan ir tas, ko var apzīmēt par maģiskām spējām." viņš atļāvās pasmaidīt. Tad aizdomājās un mainīja tematu.
"Lai gan... es nezinu, vai būt elfam ir labāk kā cilvēkam. Pagaidām vēl nevaru izteikties skaidri. Protams, paaugstinātā veiklība, garā dzīve un citas īpašības ir saistošas, bet šajā pasaulē tas vien neko nenozīmē. Es nevaru teikt, ka gribētu lai mans dēls ir elfs, es tikai zinu, ka negribu pieredzēt, kā viņš manu acu priekšā pieaug, noveco un mirst. Kas tāds nav jāpiedzīvo nevienam no vecākiem."
Alekss skumji nopūtās.
"Tatajana, jādomā, ka tava meita dzīvo ar tevi, tāpat kā citi ģiemens locekļi. Vai viņi zina?"
Aleksandrs paskatijās arī uz somieti. Viņa bija vēl jauna - studente. Jādomā, ka Ulrikas radi ir dzimtenē. Pagaidām viņai par to nav jāuztraucas.
Bet Aleksam pašam? Mjā, šādā situācijā būt vientuļam šķirtenim nav nemaz tik slikti.

[Massacre]

"Jā, rādās, ka es redzu gan nākotni, gan pagātni." tālākais Aleksandra teiktais Tatjanu pārsteidza un viņa ciešāk lūkojās vīrietī:
"Tieši šīs domas, par garo dzīvi un sava bērna nāves piedzīvošanu, mani nomoca jau kopš brīža, kad uzzināju cik ilgi es dzīvošu, ja tā būs dabiska nāve. Tas ir vairāk nekā mokoši. Un to ir grūti pieņemt. Laikam mums abiem darbojas viena un tā pati vecāku domāšana. Drīzāk bailes zaudēt savu bērnu." viņa atzinās.
"Es dzīvoju kopā tikai ar meitu un šodien visu izstāstīju, jo viņa būtu izmaiņas pamanījusi un slēpt tās iemeslus būtu bezjēdzīgi. Un tā arī bija, pietika ar vienu skatienu, lai viņa saprastu, ka esmu mainījusies." Tatjana atcerējās šīrīta sarunu ar skumju smaidu.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 05.06.2008 14:15

[Elony]

"Tad tu esi īsta pareģe. Cik es spriežu, tad es varu vienīgi labāk nojaust kurš pret mani ir naidīgi noskaņots. Un kopumā intuīcija darbojas labāk. Lai gan laba intuīcija piemīt arī citiem, kaut vai pašam komisāram." viņš pastāstija.
Aleksandrs īsti nezināja, kā lai tēmu par bērniem turpina.
"Man ir vieglāk - dēls dzīvo pie mātes. Domāju lēnām pazust no viņa dzīves. Viņam jau ir 10 gadu, viņam ir patēvs. Ja es nejaukšos viņa dzīvē, viņš mani aizmirsīs un viņam nebūs par to jāzina.
Tev ir grūtāk... cik meitai gadu?"

[Massacre]

"Meitai būs 7 un savu tēvu viņa ciest nevar, tāpēc, es pat necentīšos no viņas dzīves pazust šādā drastiskā veidā. Man ir paveicies ar bērnu, kurš spēj saprast arī pieaugušo sarunas un uzvesties atbilstoši tam. Bet, ko nu par to." Tatjana smaidot secināja.

"Un kā ar Tevi un ģimeni Ulrika?" viņa pieversās studentei, jo gribēja zināt arī viņas domas par notiekošo.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 05.06.2008 15:49

[Dvēselīte]

Viņiem abiem bija ģiemenes. Bērni, bijušie vīri un sievas, bet izskatījās, ka viņi to ir gatavi tik viegli palaist. Tatjanas jautājums viņu iztrūcināja.
- Man? Vecāki ir Somijā, tā kā ar to nav problēmu, - viņa bija patstāvīga jauna sieviete, kur vadīja savu dzīvi pa labi sagatavotām sliedēt. Bet prognoze, ka viņas vecāki aizies ātrāk, nekā viņa, Ulriku neiepriecināja. Vectēvam mīļākais tosts vienmēr bija bijis: "Novēlu tev, Jāsõn, lai tu nomirtu pirms saviem dēliem. Lai dabā saglabātos pareizā kārtība un vecākiem nebūtu jāapglabā savi bērni". Viss būs tā, ka dabā iekārtots. Tikai sīka domiņa pazibēja meitenes prātā, ka viņa nekad negribētu sev bērnu.

[Elony]

Paveicies? Varbūt.
Bet tas nemaina faktu, ka visdrīzāk Tatjana vienalga dzīvos ilgāk par savu meitu.
Un kā tas būs, ja ja redzi kā bērns, ko mīli tavā acu priekšā kļūst ārēji tikpat vecs kā tu, tad vecāks, slimāks un mirst?
Tad jau labāk to neredzēt.
Ar vecākiem ir vieglāk. Viņus pārdzīvot ir dabīgi. Kā jau teica Ulrika - nav problēma. Tiesa, intresanti, kā viņi to uztvertu.
Alekss aizgaiņāja drūmās domas.
"Tad ko tu redzēji nākotnē?" viņš atkal jautāja Tatjanai.

[Massacre]

"Nākotnē es redzēju kaut ko, kas vairāk saistīts ar mani pašu, ja vien tas nebija sapnis, un atļaušos to sīkāk nekomentēt." atbildējusi Aleksandram, Tatjana aizdomājās par to, ka Ulrikai šobrīd ir visizdevīgākā situācija, kaut gan no Rasas viņa atteikties negrasījās.

"Vai jūs jau esat domājuši par to, kā pavadīsiet savu dzīvi tālāk?"

[Dvēselīte]

- Tālāk? Saliekot kopā visus punktiņus, es nebūtu pārliecināta par to, ka būs kaut kāds "turpmāk", - viņa drūmi novilka. Šādās situācijas kaut kas vienmēr notika greizi. Un, ja pieņem, ka viņiem ir kaut kas jāpaveic, kaut kas liels vai kaut vai mazs, tad iznākums nav paredzams.
- Bet es ceru vēl kādu reizi aizbraukt uz mājām. Es zinu, ka tur ir mana īstā vieta, - tā nebija ne nolemtība balsī par neizbēgamu likteni, ne drūms pareģojums. Tā bija vienkārša, cilvēciski elfiska vēlme atgriezties pie dabas.

[Elony]

"Nu, ja personiski, tad lietai nav svarīgi." Alekss noteica.
"Domāju, ka tiešām kaut ko plānot par mierīgu elfa dzīvi ir pāragri. Vienīgais, kas man nepatīk, ka šie Pilsētas Sardzes aģenti uzskata, ka tā nav viņu problēma... Lai nu paliek.
Ja jau viņi atstāj to mūsu ziņā, tad tā arī darīsim."
Lai ko arī teiktu komisārs, šis tomēr nebija iepazīšanās pasākums. Abas sievietes likās stipra rakstura, kas neilgojas pēc sirds izkratīšanas. No Tatjanas lielākā atklātība laikam bija par meitu, tāpat kā viņam par dēlu.
Aleksam pagaidām nebija iebildumu sadarboties ar Ulriku vai Tatjanu, tāpēc viņam ko īpasi jautāt negribējās.
Viņš alka pēc iespējas ātrākt sākt rīkoties, veikt izmeklēšanu, atgriezties savā elementā.

[Mattiass]

Durvis atvērās. Pareizāk, tās atvēra viens no Pilsētas sargiem, ielaižot telpā pēc izskata spriežot jaunu sievieti paspicām ausīm (kas varēja liecināt par piederību elfiem). Viņai bija gari zeltaini blondi mati zirgastē, ko kopā saturēja sudraba sprādze, kuras apvidū matos bija iepītas dažas dīvainas zilganas spalvas (un viena balta ar dažām gaiši brūnām svītrām), gaiši sūnzaļas acis, kuru skatiens liecināja par daudz lielāku dzīves pieredzi un kareivīgumu, nekā varētu gaidīt no šādas būtnes, zaļi uzroči un topiņš, un baltas, vieglas, brīvas bikses no smalka, neburzīga auduma (kurš tomēr bija dabīgs). Kājās bija vieglas ādas sandales.

Pēc viņas iegāja arī sargs (kurš arī bija elfs).
— Iepazīstieties, Anvena. Un tie būtu Tatjana Gulbe, Aleksandrs Volkovs, Ulrika Hensena. Drošība un miers, — viņš pats atvadījās, — lai jums jauka diena.
Un aizdevās.

— Sveicināti, — Anvena īsi pamāja ar galvu un nopētīja klātesošos, — jūs vēlējāties tikties ar Alastoru?

[Dvēselīte]

Sarunu pārtrauca kādas sievietes parādīšanās. Ulrika viņu uzmanīgi nopētīja un atzina par visai savāda paskata. Un vēl viņai no viņas bija mazliet bail.
- Labdien, - meitene atņēma sveicienu.
- Jā, nu... - Ulrika uzmeta nogaidošu un nedrošu skatienu pārējiem un turpināja. - Vēlējāmies, - cik nu to var saukt par vēlēšanos, cik par nepieciešamību.

[Elony]

"Drošība un miers arī jums." Aleksandrs pielieca galvu.
"Mums ir jārunā ar Alastoru par Asinsupes pieaugumu un dažiem ciitem jautājumiem, piemēram portāliem." viņš pateica.
Viņam likās, ka nepasakot neko, dižais druīds Alastors var nevēlēties tikties. Vajadzēja viņu ieintersēt.

[Massacre]

Nolūkojusi Anvenu un pieklājīgi viņai uzsmaidījusi, Tatjana atzina, ka šī elfiete ir varen pievilcīga, iespējams pat magnētiska būtne.
Aleksandrs un Ulrika bija atbildējuši uz sievietes jautājumu, tāpēc Tatjana atļāvās pajautāt sekojošo:
"Vai mēs drīkstam Alastoru satikt, un kad?"

[Mattiass]

— Tūlīt pat, ja vēlaties, — Anvenai bija patīkama un melodiska balss, — es jūs varu līdz viņam aizvest. Tiesa, viņš pēdējā laikā ir visai maz… runājams. Bet jūs varat mēģināt.

[Massacre]

"Vēlamies gan, tūlīt pat." Tatjana atbildēja un klusībā cerēja, ka sanāks izspiest no šī, šobrīd nerunīgā, Alastora vismaz kaut kādu informācijas drusku.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 09.06.2008 01:44

[Elony]

Alekss piecēlās.
"Mēs tomēr pamēģināsim parunāt ar viņu. Domājams, ka viņam būs interesanti, tas, ko gribam teikt."
Tas gan nebija īsti godīgi, jo Alekss nezināja, kad druīdu intersē un kas ne, tomēr pagaidām rādijās, ka šeit iet runa, kas ietekmē visas mītiskās tautas, varbūt arī visus cilvēkus. Un tik svarīga lieta būtu jāinteresē ikvienu, jo īpaši elfu druīdu ar iektemi uz cilvēku iestādēm.
Viņš bija gatavs doties ceļā.

[Mattiass]

— Skaidrs. Nāciet līdzi, — Anvena apgriezās un devās ārā pa durvīm.
Tos, kas nāca līdzi, viņa noveda pazemes garāžā (kurā atradās melnie Pilsētas sardzes transportlīdzekļi, galvenokārt džipi, bet arī pāris busiņi un viena vieglā mašīna — hečbeks, neraksturīgi ielās redzamajam, visi transportlīdzekļi bija tīri, bez neviena netīruma) un devās pie tās tālākajā galā stāvoša tumši zaļa busiņa (kurš bija tikpat tīrs). Tam bija četras durvis — vadītājam, viņa blakussēdētājam, un divas pašā aizmugurē. Katrā sānā vairāk uz aizmuguri bija pa mazam, tumšam lodziņam. Aizmugures durvīm arī bija tumši logi. Anvena atslēdza busiņu, un atvēra durvis, lai pārējie varētu iekāpt.

(OOG — jums vajadzētu norādīt, kurš iet sēdēt priekšā un kuri — aizmugurē.)

[Elony]

Aleksandrs bez vārda runas sekoja elfai.
Viņš izvēlējās sēdēt priekšā, taču pirms apsēdās, pārlaida skatu, vai kāds neslēpjas aizmugurē.
Tikai tad, kad bija drošs, apsēdās blakus vadītājai, jo no šīs vietas ir plašāka pārredzamība apkārt.