Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Overlord]

Tūlīt būs,tūlīt būs Kaisli elpojot cildenais ārietis Hermanis piedalījās akcijā,kas katram kārtīgam vērmahta cīnītājam kaunu nedarītu. Viņš un vēl daži pārākās rases pārstāvji taisījās demontēt tā saukto uzvaras pieminekli,kas vairāk pazīstams kā "kauna stabs".

Nu tad tā,komrādi! Bērziņš iesāka,šodien mums ir liela diena,ka te vairs nestāvēs nekāda siena Šis entuzjasts atkal runāja rīmēs.Un tas bija saprotams,jo tā viņš allažiņ mēdza darīt,kad bija iepriekš nobaudījis "garšīgu dzeltenīgu dzērienu no Tērvetes puses" un arī šķīdumu,kas tautās aizgājis ar nosaukumu "ūdentiņš" jebšu latviski izsakoties "šnaps" Gandrīz vai iekārē berzējot savas tievās roķeles, viņš atgāja mazliet tālāk no pieminekļa un nostājās blakus pārējiem komrādiem,kurējie centās veikt svēto misiju-uzspridzināt uzvaras pieminekli.
Cēlais Process vēl nebija sācies,kad puiša maigā dvēsele likam tam uzdziedāt ārkārtīgi daiļu dziesmiņu,kas viņaprāt liktu notrīsēt jebkura kārtīga pārcilvēka sirdij.
Deutchen soldaten und unterofizieren.Moskau spazieren und.... Diemžēl melodiskajai balādei nebija lemts tikt novestai līdz galam,jo atskanēja skaļš sprādziens. Ko pavadīja spēcīgs triecienvilnis,krītoši akmeņi un citi "labumi"
Hans, ierakumos..šnell,šnell Hermanis nobļāvās jūtot,kā kāda šķemba viņam norauj labās rokas vidējo pirkstu. Tālāk viņš vairs neko neatcerējās.

Kad pamodās, sejā spīdēja spoža saule. Kur es kas es? vi'ņš grūši nodomāja,kad centās piecelties. Sajūta nebija no labajām- labās rokas ļoti vērtīgā pirksta vairs nebija? tagad tur rēgojās melnais caurums no kura plūda ārā viena no ķermeņa sulām. Visa viņa jaukā uniforma bija noklāta ar putekļiem. Neizsakāmi gribējās saukt pēc mātes,tomēr ar lielām pūlēm Bērziņkungs savaldījās. Tā vietā viņš vēlreiz aplaida skatienu apkārt un atdūrās pret Ļeņina un Staļina portretiem.
Pagāja neilgs brīdis,kad varonīgais nacionālsociālists saprata kas tajos attēlots. Viss apjukums un sāpes bija kā ar roku noņemtas. Pat izjauktā frizūra viņu neatturēja 3 sekunžu laikā pieslieties kājās un ar bļāvienu mesties virsū boļševiku vadoņu portretiem.

Šo rakstu rediģēja Overlord: 01.04.2008 13:57

[Mattiass]

Ksens nopurinājās un neizpratnē palūkojās apkārt. Galvā kaut kas dunēja. Tad viņš atklāja, ka ir ietinies kaut kādā sarkanā audeklā. Pēc rūpīgākas izpētes atklājās, ka tam stūrī ir sakrustots sirpis un āmurs dzeltenā krāsā. Sapratis, ka tas ir karogs, viņš riebumā to nometa zemē un palūkojās apkārt. Mein Gott! Nākamais, ko viņš ievēroja, bija propagandas materiāli un viņa biedri. Tā arī līdz galam nesapratis, kas notiek, un nospriedis, ka tā čuiņa, kur viņi ir, noteikti nav nekāds muzejs (kaut arī uz to pusi), viņš sāka mērķtiecīgi raut nost no sienas padomju propagantas materiālus, vēl nodomājis, ka, lai kurš te tos nebūtu izkarinājis, viņam par to būs jāsamaksā.

[washulis]

... un tad mēģināja man notirgot pa trīsdesmit rubļiem. un ko es? pasūtu viņu. par tādu naudu, neviens parastas kurpes nepirks. kas es viņam, kāda smalka dāma? tad turpian virsū iet ar jautājumiem "bet ja nolaidīšu lētāk...?". beigās tikām piepiedspatsmit rubļiem. tad nu ņēmu... margarita, kas tupēja pie dobes un ar veiklu roku ārā lasīja nezāles un visu ko citu, ko var domēs atrast, ravēja laukā. viņa tikai runāja un runāja. par ko? tas bija vienalga...

saulīte spīdēja. kaut kur garām varēja manīt slaucējas. citi strādnieki ar blakām pie domēm bija pielikti. kārtēja diena kolhozā. viņa pārāk optimistiski nodomāja.

[Ungaarijas ragas...]

Un tā nu visi ir laimīgi, domāja Dārta, klausoties nabaga teļu bļaušanā, kurus teļkopis bija kārtējo reizi atstājis novārtā. Taču galu galā, viņa bija atbildīga par kaut ko citu un rokas arī bija nogurušas, tā ka, slaucēja ar mazliet sāpošu sirdi to ignorēja.
Tiesa, jau pēc neilga brītiņa, žēlumu aizbaidīja pamatīgs blīkšķis. Dārta apņēmīgi devās tajā virzienā, lai redzētu, kas tad nu ir noticis. Varbūt Pērkontēvs beidzot būs uzlaidis gaisā to riebīgi sarkano stūri?
Apžēliņ! viņa izdvesa, ieraudzījusi, kas notiekas Sarkanajā stūrītī. Dārta pat nezināja smieties vai raudāt. Visbeidzot viņa izdomāja, ka labāk ir klusām pazust, lai neviens neiedomātos viņai piesiet nezin ko.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 01.04.2008 15:44

[washulis]

liels blīkšķis atrāva margaritu no nākamā mērķa - no neglītas gārsas, kas līda ārā o zemes. tu mirsi! viņa raidīja domas nezāles virzienā. bet tad būkšķis. kas ēllē ratā bija tas? viņa ieminējās. redzēdama, ka daži cilvēki jau met skatu tajā virzienā, viņa palūkojās uz sarkano stūrīti. ja kāds sabojās to gobelēnu, ko mocīju pusgadu, tad nu viņiem plāni ies...

nevarētu teikt, ka margarita bija baigā patriote. politika viņu grlaikoja. ja nu vienīgi tad, kad varēja patenkot par politiķiem, bet viņai patika rokdarbi. vienmēr kaut kas jādara, ar kaur ko par kaut ko jārunā. pieslējusies kājās, viņa ātri aizsoļoja līdz sarkanajam stūrītim. tur jau blakām bija dārta ivanovna. kas tad nu? viņa pajautājās, bet ieraugot, kas notiek telpā, viņa tikai pielika plaukstas pie vaigiem un nobļāvās: pie ēbreju galvām, kas te notiek?!

Šo rakstu rediģēja washulis: 01.04.2008 15:45

[Piligrims]

Verflucht ...kas pie velna te notiek? Kur ELLĒ mēs esam?
Ieraudzījis apkārtējo peizāžu Bruno par atrašanās vietu gandrīz nebija nekādu šaubu, tāpat par to, ka kopā ar viņu ir visa Sonderkommando.
Brīnums, ka pats elles saimnieks nav pagodinājis ar savu klātbūtni. Visā šajā bēdu operā vienīgais mierinājums, ja tāds šajos apstākļos vispār ir iespējams, ka viņi visi ir kopā. Bet kaut, kas te nebija in Ordnung. Ausis bija aizkritušas no sprādziena un galvā kaut kas dūca. Labi, ka tajā brīdī auroju līdzi Brigādenfīreram, a to būtu pazaudējis bungādiņas. Tas blīkšķis sanāca niknāks, kā varēja domāt. Paskatījies uz Bērziņu, Bruno ieraudzēja asinis, kas sūcās no norautā pirksta. Viņš pārlaida bažīgu iekšēju ‘skatienu’ savam ķermenim, vai arī nav pazaudējis kādu locekli, vai ieguvis jaunas atveres tur kur tām nepienācās būt. Vienīgo zudību viņš konstatēja, ka nav viņa cepures, bet viņš būtu vairāk pārsteigts, ja tāda viņam joprojām būtu galvā.
Her Brigadefuhrer, kas ar tavu ķepu?

[mr Bl@ck]

Messerschmits ātri attapās, (ātri relatīvā nozīmē) Ieraudzījis visuss gaišās nākotnes atribūtus, cildenais ārietis izgrūda niknuma pilnu kaujas saucienu.
Arrrrrggggghhh, Komraden, sehen sie, schmucige komi schweine! Messerschmitts metās palīdzēt Brigāden fīreram iznīcināt komunistu līderus.
Komrāden ko lai mēs tagad daram, mēs cildenie ārieši esam nokļušššiiii ēllllē jaunais vīrietis iekliedzās jusdams kā sāk raustīties valoda un acīs sariešas asaras.

[Mattiass]

Tikmēr Ksens, noplēsis pēdējo bezvērtīgo papīru (uz tā stāvēja rakstīts — Izpildīsim piecgades plānu trijos gados!) un nosviedis to zemē, viņš pārlaida skatienu saviem komrādiem, tad pārējai telpai, un tikai tad sāka saprast, kādā trakonamā nokļuvis.
Tas nevar būt, viņš nodomāja, es laikam murgoju.
To Messeršmita piezīmi par āriešiem Ksens, kuram pašam mati nebūt nebija gaiši, palaida gar ausīm. Messeršmits mēdza pārāk iekarst.

Kamēr komrādi izrēķinājās ar komunistu cūkām, Ksens izmantoja iespēju rūpīgāk iepazīties ar vietu, kurā viņi bija nokļuvuši. Lai neuzskatīt sevi par jukušu, vajadzēja vismaz kādu pierādījumu, ka šitas viss ir pa īstam.

[Ungaarijas ragas...]

Kas te ir, es nezinu, Dārta Antonovna jau dodoties projām atmeta, Un liekas, ka negribu zināt!
Tad pametusi Margaritu brīnāmies, viņa steidzās ātrāk nozust. Dziedāt tautas dziesmas un nepildīt piecgades plānu bija viens, bet tikt apsūdzētai pretkomunisma propagandā bija kas cits.
Turklāt, cik nu viņa bija paspējusi uzmest acis dīvainajiem ļautiņiem, viņi izskatījās sevišķi dīvaini. Turklāt viņai joprojām acu priekšā zibinājās sudraba ķēdīte ar dīvainu krustu galā, kas bija ap kaklu tam dēlietim, kurš aktīvi rāva no sienām nost plakātus. Dārta bija redzējusi tādu krustu un zināja, ka tas ir Pērkonkrusts, citiem vārdiem ugunskrusts.
Varbūt tiešam pats Pērkontēvs bija vienreiz iespēris kur vajag.

[Džūna]

Kolhoza kantoris bija pamatīgi papostīts, sarkanais stūrītis iznīcināts pilnībā.
Ksens bija devies papētīt apkārtējo teritoriju. Pie sienas karājās kalendārs, kurš rādīja 1956. gadu. Uz galda atradās pāris dokumenti, kuri vēl smaržoja pēc svaigas tintes un ko rotāja LPSR zīmogs.

Brigadefuhrer roka bija ar kaut ko jāpārsaitē, bet vienīgais pieejamais materiāls bija tas pats nelaimīgais karogs.

Un tad tika pamanīta Margarita, durvīs stāvošā slaucēja (jo viņa tur stāv).

OCC:
Kolhoza ļaudīm ieteicams atsaukties uz sprādzienu un doties skatīties.
Messeršmit, iegaumē, kas par tevi teikts pirmajā postā.

[Elony]

Antons bija ceļā uz lauku, ravēt tās bietes kopā ar tiem slinkajiem... no tas nav svarīgi.
Sprādziens viņu visai pārsteidza, jo latviešu bandītu uzbrukumi tā kā jau gadiem bija beigušies. Vismaz neko tādu nedzirdēja.
Viņš steidzās atpakaļ uz kantori, cerēdams, ka kase un pieraksti nebūs cietuši.

Nonācis sprādziena vietā, viņs pamanīja visdrausmīgāko ainu. Murgs un briesmas. Svešinieku ārienē bija pietiekami daudz nianšu, laiu saprastu, kas tie ir.
"Fašisti! Fašisti ir atgriezušies!" iekliedzās Antons, rādīdams uz tiem ar pirkstu.
Pēc desmit gadiem, kad Vācijas ļaunums bija uzveikts, te tas bija atkal atgriezies briesmīga paskata cilvēku veidā! Laikam slēpās šeit vēl no kara!
"Hande hop!" iesaucās Antons, kā viņš atcerējās no partizāniem un savilko rokas dūrēs.

Šo rakstu rediģēja Elony: 01.04.2008 20:20

[washulis]

opā līllā! ko jūs izdarījāt. zināt cik ilgi mocījāmies, lai šito iekārtotu??? margarita izgāja no šoka stāvokļa un drosmīgi gāja trako fašistu virzienā. kas jūs tādi, lai bojātu mūsu lietas??? KO PIE VELNA JŪS DARĀT MŪSU KOLHOZĀ? lai nu kas, bet margaritai nepatika, kad kārtība tika izjaukta. katrs bija papūlējjies, lai izveidotu sarkano stūrīti un visu ko citu šajā kolhozā... redzot ka citi arī bija ieradušies lai palūkotos uz bardaku, viņa varēja būt droša, ka nekas slikt nenotiks ar viņu, jo ir kāds blakām...

[Mattiass]

(OOC Ragastes posts ir pareizs, Ksena jaka bija pavērusies un tapa redzams sudraba ķēdītē iekārts ugunskrusts, simbols, kāds attēlots personāža aprakstā.)

— Kamerādi, Messeršmit, tur tā sarkanā lupata, kas nav pelnījusi palikt vienā gabalā (galvas mājiens uz karoga pusi), saplēs to un pārsien Brigādenfīreru, — ieteica Ksens, kamēr pats gremoja notikušo. 1956. gads. Padomju Latvija. Komunisti. Nez kāda čuhņa. Savaldīties.

Konfiscējis zīmogu un jau paņēmis rokās abus dokumentus, lai iepazīties ar tiem tuvāk, viņš sadzirdēja kāda pāķa bļaušanu un, pacēlis uzaci, palūkojās tajā virzienā. Jā, tur akurāt viens tips stāvēja, un auroja savu Hande hop.
Komunistu cūka. Normāli Ksens viņam uz vietas krāmētu pa purnu, taču galva joprojām dunēja, turklāt smērēt rokas pret tādu arī īsti negribējās.

— Hände hoch! — viņš palaboja komunistu un pievērsās savai lasāmvielai, — Kamerādi, pie mums atnāca.

Rediģēts.

— Kolhozs. Vēl labāk, — viņš garlaikoti noteica.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 01.04.2008 21:07

[Elony]

Ko var gribēt no Antona, kurš pēdējos desmit gadus un vēl vairāk pārliecinājās par komunisma pareizību un bijis Sarkanajā armijā?
Tie bija fašisti. Bet pistoles nemanīja.
Un to ko viņi izdarīja, piedot nevarēja.
Bet vispār Antonam bija bailes.

Un bailēs viņš aizsargājās.
"Za Staļināā!*" viņš iesaucās un metās virsū Fašistam, kurš mācija viņam vācu valodu, lai iekrautu pa purnu.

---------------------------

*XX kongres nav vēl diezko ietekmējis Antonu. Viņam Staļins ir dzīvs mūžam! Tāpat kā Ļenins. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[washulis]

o kautiņš. par šito vēl varēs parunāt un paklačot... margarita nosmīkņāja, paejot nedaudz nostāk no notikuma vietas. lūk tas ir īsts patriots, nevis kaut kādi brutāli tēviņi, kurus varētu nosaukt arī par fašistiem. vārdu "fašisti" viņa īpaši uzsvēra.

Šo rakstu rediģēja washulis: 01.04.2008 21:24

[Beppo]

Pēc ikvakara darbiem Olga rāmi devās mājās, priecādamās par labi paveikto darbu. Tikai no kāds gan no tā labums, ja apkārt vieni slinķi un slaisti? No sarkanā stūrīša puses atskanējušais troksnis viņu nepatīkami pārsteidza. Nu kā var necienīt Vladimira Iļjiča portretu!

Tāda pati kā no kūts nākusi, Olga steidzās trokšņa virzienā. Daži pazīstami stāvi tur jau bija salasījušies, bet iekšā ... iekšā vīdēja Pilnīgs Haoss un Svešie. Olga iespiedzās un, vēl lāgā netikusi līdz Sarkanajam Stūrītim, jau metās pa gabalu bļaut, Nelieši! Galīgi pielējušies gaišā dienas laikā, kamēr citi strādā! Par šito partorgs nu nemaaz nepriecāsies!

Šo rakstu rediģēja Antaress: 01.04.2008 21:43

[Mattiass]

Kaut arī ārēji Ksens bija mierīgs, viņš kam tādam bija gatavs. Turklāt, atšķirībā no Ksena, tēviņam bija visnotaļ pamatīga ķermeņa uzbūve, tādēļ Ksena priekšrocība bija ātrumā, nevis spēkā.

Kad Antons metās virsū Ksenam, šamējo no galda kā ar vēju nopūta. Antona dūre par collu aizgāja garām, toties Antons pats panesās garām, un, vēl sekundi pirms ietriecās galdā, paspēja atrauties no sāniem pa žokli. Rezultātā galds apgāzās, bet Ksens palēca malā, un tagad atradās pie saviem biedriem.

— Komunisti nāk!

Nākamajā sekundē viņš jau bija izvilcis no kabatas udaru, gatavs to pielietot, ja vajadzēs.

[Elony]

Antons apcirtās pret fašistu, gatavs uzbrukt atkal, šoreiz prasmīgāk, bet tam bija ierocis rokā.
Nebija labi...
Tad viņs ko pamanīja.
"Tavai pistolai nav stobra, zināji? Ja šausi pats vari dabūt..."

Antons domāja, ko tagad darīš fašists un ko darīt viņam pašam.

[Mattiass]

Bet Ksens tikai nosmīnēja. Drošinātājs jau bija noņemts.

— Nu nu, panāc tik šu, tad tik redzēsi, vai šai pistolītei maz vajag kādu stobru, — smaids kļuva pavisam nelāgs, — laimīgs nebūsi tik un tā. Ja neesi gatavs dabūt purnā, atkāpies tur līdz tai sienai. Un citiem arī pasaki, lai uzvedas mierīgi.