Karaliste - Emena., (ATD);(C) Opcijas

[Darka]

Kā Tu zini, ka mūsu glābēji var atgriezties? dobja balss, kas plūda no gara melmataina vīrieša, ar jautājumu vērsās pie kādas ļoti vecas sirmgalves. Viņas seju klāja simtiem grumbiņu, kas liecināja par viņas garo un grūto dzivi. Viņi gāja caur mežu un vīrietis, kas bija daudz jaunāks par vecenīti, apstājās, lai palīdzētu viņai pārkāpt pār nolūzušu koku. Mežs bija pielijis un tumš, drēbes, kurpes un mati bija slapji. Tantiņa apstājās pie koka un, saņemdama palīdzīgu roku no jaunekļa, pārkāpa pāri kokam un apsēdās uz to.
Kā es to zinu? večiņa palūkojās jauneklī un ar nedaudz izsmejošu toni viņam sniedza atbildi Daudz zināsi ātri vec paliksi! Un tici man, vecam būt ir ļoti grūti. Viņa piecēlās un devās tālāk.
Lai gan tuvojās meža vidus, un tam vajadzētu kļūt biezākam, koki kļuva retāki, līdz viņi iznāca meža klajumā. Klajumā atradās pieci akmeņi, kas bija apsūbējuši un noauguši ar sūnām, vīteņiem un ķērpjiem. Esmu mežā pavadījis daudz laika, izstaigājis to krustu un šķērsu, es varētu teikt, ka pazīstu to, kā savu kabatu, bet šeit nekad neesmu bijis. Garā jaunēkļa acīs iedegās izbrīnas dzirkstis, par vietu, ko mežs no viņa bija slē````. Ah, puikiņ... Vai Tu domā to cauro kabatu no kuras Tev viss pazūd? Večiņa piegāja pie akmens, kas atradās četru akmeņu lokā, nolika savu tarbu uz tā, avēra to vaļa. Notās plūda silta gaisma. Večiņa izņēma kristālu, kas mirdzēja uguns sārtā krāsā. Lūk kā es zinu, ka durvis atkal var atvērt. Ir atkal sākuši degt visi četri atslēgas dimanti. Viņa piegāja pie akmens, kas izskatījās pēc sasalušām liesmām un dimantu ielika tajā. Tad viņa atkal atvēra tarbu un tajā atkal laistījās gaisma. Viņa izņēma zaļu dimantu, kas izstaroja miera sajūtu un uzlika to uz akmens, kas izskatījās pēc koka lapas. Tā viņa rīkojās vēl divas reizes,vienreiz izņēma ūdens zilu dimantu un nolika to uz viļņveidīga akmens, otreiz izņēma pelēku dimatu un nolika uz piltuveida akmens. Večiņa, balstīdamās uz spieķīti, atgriezās pie akmens, kas atradās četru akmeņu vidū. Tikmēr puisis izsekoja katrai večiņas rīcībai līdz ar tādu aizrautību, kā mazs bērns, kas vēro kā pa pļavu lēkā sienāzis.
Un šiem astoņiem priekšmetiem vajadzētu atsaukt astoņu valdnieku manteniekus. Večiņa no tarbas izvilka astoņus medaljonus, kas izskatījās pilnīgi vienādi, bet uz katru bija cits gravējums. Viens drošsirdībai, viens varenībai, viens kaislei, viens ticībai, viens taisnīgumam, viens vadīšnai un viens spēkam. Večiņa uz akmens uzlika astoņus vareno valdieku medaļjonus, kas bija atstāti Emenā, kā atslēga durvīm, kas reiz var atkal atvērties. Piepeši visi četri dimanti iemirdzējās vēl spožāk, tie pārvērta akmeņus uz kuriem atradās. Sarkanā dimanta akmens pārvērtās par uguns virpuli, kas uzšāvās debesīs. Zaļā dimanta akmens, pārvērtās par milzīgu koku, kas devās tur pat kur uguns virpulis. Zilais dimants akmeni pārvērta par ūdens viļņiem, kas uzšāvās debesīs. Bet pelēkā dimanta akmens nu trakoja tornādo izskatā.
Tagad tikai jāgaida, bet lai nebūtu ilgi jāgaida... večiņa no jakas kabatas izvilka maisiņu un pagrāba zaļu pulverīti un uzbēra to uz astoņiem medaļjoniem. Tas viņiem liks ātrāk tikt pie tām ierīcēm, kas atkal ir atļavušas atvērt durvis. Večiņa pasmīnēja par savu labo ideju, tikmēr viss, kas bija uzšāvies debesīs, vairs nebija redzams. Kas tās par ierīcēm? Melnmatis pārtrauca klusumu.
Cik esmu novērojusi Zemi, tad tos zemieši sauc par datoriem. Večiņa sniedza kodolīgu atbildi.

OOOC Jums Jūsu tēli ir jāaizvada līdz datoriem! Par pārējo parūpēšos es (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Darka: 21.02.2006 19:24

[Darka]

Meitene ar roku pārbrauca, pār Kalles seju. Arī roka savā ziņā līdzinājās kaķa ķepiņai, tik mīksta un sila, bet jebkurā mirklī spēj izlaizt nadziņus.
Kalle... Meitne sapņaini novilka Dīvains vārds. Atkal balsī atgriezais bērna enerģiskums. Meitne atkal uzlēca uz aizgalda malas un vienkārši pa to pastaigājās.
Kas esmu es? Tu nezini? Meitene patiesi bija pārsteigta. Hmmm.... Tu laikam nēsi no šejienes. Meitene apmeta veiklu salto gaisā, izskatījās, ka nemirkli viņa nespēj nosēdēt uz vietas. Kā dzīvsudrabs viņa traucās uz priekšu un atpakaļu, tā arī neapstādamās.
A pēc kā es izskatos? Meitene apstājās ieņemdama modeles cienīgu pozu.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Vita domīgi sekoja Argedai, kad viņu izsauca kā pie tāfeles. Man kārta? Burvīgi! Sieviete tikai sekoja večiņai. Nonākuši pie strauta, viņa pamazām sāka apjaust. Tātad, jāpiepilda kauss, ja? Žēl, es varētu vienkārši iepildīt to iekšā...
-Argeda, kundze, vai varat dot padomu?-
Baltmate ierunājās, paņemdama rokās koka kausu un cieši uz to skatīdamās. Ar skatīšanos vien ko nepamanāksi, Vita.

[rudo lapu vilcēn...]

Dīvainā kaķiskā meitene Kalli ar katru mirkli vairāk pārsteidza. Dīvains vārds? viņš jutās vēl viarāk apstulbis.
Neesmu. viņš nomurmināja un papurināja galvu.
Pēc meitenes jautājuma, viņš uz mirkli apstulba vēl vairāk.
Tu? viņš nevilšus pārjautāja.
Kaķiska meitene. viņš izšāva pirmo atbildi, kas ienača prātā.
Jēriņš rokās vēl aizvien mazliet nemierīgi dīdijās.

[Darka]

Argeda palūkojās uz Vitu. Viņas sejā parādījās smaids.
Sauc mani par Argedu. Padoms... Veča domīgi apklusa un vērās tālienē. Nu... Esi droša pati par sevi. Viss ir atkarīgs no Tavas pašapziņas. Domā par ūdeni kā par draugu, kalpu un glābēju.... Argeda soļoja prom Jo tieši tas ari ir...
Argeda atgriezās pie atlikušajiem trīm cilvēkiem.

Kaķene izjauca modeles stāju un atkal nolēca pie Kalles. Viņa apgūlās uz vēderu siena kaudzē. Viņas straujās kustības pamatīgi satrauca gan putnus, gan jēru.
Ah tad viņš nezin kas esmu.... Nu to es varētu izmantot... Sejā parādījās rotaļīgs smaids.
Kaķiska meitene... Viņa sāka smieties, tik skaļi, ka daža laba vista izskrēja no kūts skaļi ķērgdama.
Nu tā es esmu. Meitne turpināja pēc smieklu lēkmes. Bet parasti mani uzskata par.... kaklā bija sakrājušās siekalas, kuras nācās norīt ... par meža gariņu. Ah Tu sīkā mele.
Ko Tu šeit dari ar to jēru? Vai vēlies nokaut? Es varu palīdzēt... Kaķenīte izstiepa roku kā ķepu, kurā parādījās asi, gari nadziņi.

[rudo lapu vilcēn...]

Apmulsis Kalle turpināja vērot meitnees izdarības. Tomēr līdzko viņa ieminējās pr jēra nokaušanu, puisis tā kā pamodās. Apjukums aši izplēnēja.
Nē. Jēru nokaut es nevēlos. rokas satvēra ciešāk radībiņu, kā vēlēdamās viņu pasargāt. Un palīdzība šajā jautājumā man pavisam noteikti nav vajadzīga. Ikvienai radībai ir tiesības dzīvot. puiša balss bija sākusi skanēt manāmi vēsāk.
Lai arī viens palicis, šis jērs vēl dzīvos. Es esmu šeit, lai dziedinātu, nevis nogalinātu. viņš cieti domās noteica, vērodams ko iesāks meitene.

[Darka]

Jaunā meitene pierāva roku atpakaļ pie sevis.
Bet katrai radībai ir tiesības arī mirt.... Kaķene atkal uzlēca uz aizgalda malu. Man neliekas, ka ō jēru gaida spoža nākotne, viņa kāja nav lietojama, viņš nekad nespēs skraidīt dienas gaismā un viņa radiņi ir meitene ar žestu palīdzību parādīja attā mājienu. Vienīgais, kas viņu spētu glābt ir dziedināšana.... Kaķenītei tikko pieleca Tu varbūt mēģini viņu izdziedināt? Viņas sejā parādījās izbrīns.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle nešķita paŗlieku paŗsteigts un arī pārlieku apmierināts ne. Mulsums bija pāgājis.
Es mēģinu tikai viņam palīdzēt.
Un kas teica, ka viņš mūžīgi paliks viens? Ar laiku apkārt atkal būs aitu ganāmpulks.
Arī ar sabeigtu kāju var skriet, tikai vajag būt pacietīgam un ticēt, ka tā notiks. Kalle ruņāja strauji un daudz nedomādams par vārdiem, kas plūd pār lūpām, vienīgi ar tbildi uz jautājumu viņš vilcinājās.
Ko dos ta, ka pateikšu?
Un ko dos, ja klusēšu?

[Darka]

Meitene atkal nolēca pie Kalles. Pietuvojusies pavisam tuvu viņa sejai, viņa ieskatījās viņam acīs un apmūlsa....
No kurienes Tu esi? Meitene droši un bez apdoma jautāja. Un kas Tu esi?

[rudo lapu vilcēn...]

Puisis piesardzīgi un reizē droši vēroja meitenes izdarības.
To pašu es varētu arī vicāt tev. Kaķiska meitene un meža griņš ir plaši jēdzieni. puiša balī ierunājās reizē filozofs un students.
Mans vārds ir Kalle un esmu cilvēks. viņš atbildēja, īpašos kaidrojumos neislīgdams. Ja jau skaities dumpinieks, tad labāk paklusē. viņš sev piekodināja.

[Darka]

Meitene neatālinājās no Kalles, varbūt pat pieliecās nedaudz tuvāk, tik tuvu, ka degungali gandrīz saskārās.
Cilvēks? Meitene novilka Nu to es redzu.... Be no kurienes Tu esi? Tu neesi parasts cilvēks... Es to Jūtu... kaķa intuīcija ir nepieviļama....
Meitene nedaudz apmūlsa par jautājumu, kas vēlējās, lai viņa apstiprina, kas viņa ir patiesībā. Likās, ka puisis tam īsti netic.
Esmu īsts jaukumiņš! Meitenes sejā atplauka smaids. Bet ja vēlies zināt mani sauc par Leimonu! Un kāpēc es pateicu īsto vārdu....

[rudo lapu vilcēn...]

No tālienes. Kalle mierīgi atbildēja. Meitene šķita pieliekusies mazliet pārāk tuvu.
Jaukumiņš nu gan daudz izsaka. balsī ieskanējās neliels sarkasms. Bet vārds skaists. viņš nolēma izteikt komplimentu, lai aukstā balss paŗķ neaizvainotu šo būtni. Un arī nedzirdēts. to gan viņš paturēja pie sevis.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela īpaši nedomādama sekoja Argedai prātā jaucās doma par spējām un to attīstību bet tā viņa bija pilnīgi brīva visai pasaulei. Argedai atgriežoties bez Vitas meitene ar interesi paraudzījās uz sievieti kurš nākamais

[Darka]

Leimona neattālinājās no Kalles sejas tikai izaicinoši lūkojās viņam acīs.
Vai tad neesmu jaukumiņš? Viņas sejā parādījās smaids. Viņa uzlika roku uz viņa sejas, vai tad savādāk es Tev būtu palīdzējusi tik vaļā no tām rētām. Viņas roka noslīdēja no viņa vaiga uz kura iepriekš bija rētas, tagad tas bija gluds un nevainojams, gluži kā tikko piedzimstot.

---------------------------------------------------

[left]Nu ejam tālāk! Argeda uzmundrinoši ierosināja un pagriezās, atkal atsākdama iešanu. Nu viņas ceļš veda uz mežmalas pusi.
Nu kā Jums patīk Emena? Argeda pajautāja. Pa zemes virsu staigāja patīkama vasaras saulīte, apkārt lidinājās taureņi un puķu smaržas, patīkami apņēma smaržu dziedzerus.
Tuvojoties mežam putnu dziesmas kļuva spēcīgākas un daudz skaistākas. Piepeši no zāles izskrēja pārbijies trusis, kas aizskrēja uz kādu citu zāles puduri.
Esam klāt! viņas sejā uzradās smaids.

[/left]

[Kira m.emo.ria]

Stella apstaajaas... uz Argedas jautaajumu vinja sev domaas bija atbildeejusi... Vinjai patika .. sheit ibja skaisti, bet Stella neizdcvesa nekaadu skanju.. .Pati vinja nesaprata kaadeelj... Stella luukojaas apkaart cereedama saskatiit ko interesantu..l.

[rudo lapu vilcēn...]

Mulsums atkal ņēma virsroku. Meitene šķita mazliet izaicinoša un viņas rokās slēpās spēks, kādam līdzīgam vajadzēja atrasties arī viņējās. Aši pieskāries vaigam, ko viņa tikko bija noglaudījusi, viņš secināja, ka rētu vairs nav. Kā un kāpēc? viņš satraukti nodomāja. Tikko viņa bija gatava palīdzēt man nogalināt jēru, bet tagad liek pazust manām rētām? apjukums vērsās lielāks.'
Tu esi īsts juakumiņš. Bet kādēļ šeit esi ieradusies? viņš nolēma turpināt sarunu.

[Darka]

Leimona kratīja savu roku, it kā censtos no tās kaut ko nokratīt. Tā bija tā pati roka ar kuras palīdzību bija pazudušas rētas. Tagad tā nedaudz attālinājās no Kalles sejas, bet palika viņam līdzās sēžam.
Nu ja, ka esmu! Viņas sejā uzradās koķets smaidiņš. Ierados... viņa pakasīja savu, zaļajiem matiem klāto galvu ... ierados divu iemeslu dēļ. Viens, lai panašķētos ar olām. Viņa uzlēca uz aizgalda malas otrs, lai pavērotu Lestardu! Nolēkusi līdzās vistu ligzdām, pēdējās vistas izmuka skaļi kladzinādamas. Meitene paņēma dažas olas un atgriezās uz aizgalda malas.
Bet atradu kaut ko labāku par viņu. Viņa staigāja pa malu un žonglēja ar olām.
Bet pasaki, ko Tu te dari ar to jēru? Nejau vienkārši to mīļo, kaķa instinkts man saka, ka te notiek lielas lietas!!!

[rudo lapu vilcēn...]

Varbūt tavi kaķa instinkti nemelo. viņš tikko dzirdami nomurmināja.
Olas var atrast arī mežā. atkal ierastajā skaļumā noteica Kalle. Un ko tādu tu esi atradusi? viņš turpināja zivaicāt.
Es sēit vienkārši cenšos palīdzēt jēram. Cik labi man tas izdosies, vēl nezinu. viņš atbildēja uz viņas jautājumu, vismaz daļēji. Patiesībā mani te iegrūda Argeda un nu man jāatrod savs spēks. tikko jausāmi nopūties, viņš nolieca galvu pār jēru, vigli pasmaidīdams un ļaudmas pirkstiem pārslīdēt pār mazā galvu.
Tev droši vien sāp, bet es esmu tik bezspēcīgs, spējīgs vien gudri runāt un spriedelēt, bet nespēju tev palīdzēt. sirdī klusi iesmeldzās un smaids kļuva skumjš. Vait ā būtu līdzjūtība? Vai ar'\i vienkārši apziņa par to, ka pats esi tik nespēcīgs pret pasaules likstām?

[Darka]

Leimonai no rokām izkrita olas, kad piepeši Kalles pirkstu galos parādījās spožas zilganas gaismiņas. Tai pašā mirklī jēra brūce savilkās, beidzot kad olas nokrita un izšķīda pret zemi, jēra kāja bija pilnīgi vesela.
Leimona atkāpās no Kalles, viņas acīs bija bailes.
Kas Tu esi? viņa drudžaini runāja, vienlaikus atkāpdamās no puiša!

[rudo lapu vilcēn...]

Izdzirdējis sašķīstam olas, Kalle atvēra uz mirkli aizvērtās acis un strauji pacēla galvu. Leimonas acīs vīdēja bailes, kas lika iztrūkties arī pusim.
Es? Viņš neviļus pārjautāja. Kas esmu es, uz šo jautājumu jau atbildēju ar tikpat izsmeļošu atbildi, kādu sniedzi man. viņš ierunājās un mazliet ciešāk satvēra rokās jēru, kas sāka spirinātes.
Mans vārds ir Kalle un esmu cilvēks. Vairāk nāksies jautāt kādam citam. viņš atbildēja, nenolaizdams skatienu no satrauktās meitenes.
Pēkšņi jērs izlēca no puiša rokām un nostājaš viņam pretī. Apmulsis Kalle vairākas reizes samirkšķināja acis, raugoties uz veselo jēru. Kas...? Kā?! viņš nesaprata.

[Darka]

Meitene strauji sāka elpot. Viņa jau nokļuva līdz malai
No kura laika cilvēki spēj dziedēt!!!! Viņas balss bija pacelta. Viņa trīcēja Tikai viens cilvēks spēja dziedēt... vēl viens solis un.... Leimona atradās uz izbruģētās grīdas. Meitene gulēja uz grīdas un nekustējās.