Triju vārdu stāsts Opcijas

[Vinky]

Spēles gaitā top stāsts, kurā katrs pieliek pa trim vārdiem. Piemēram, ir iesākts stāsts:

Frodo staigāja pa mežu

Nākošajam cilvēkam ir jāiekopē savā atbildē jau uzrakstītais stāsta fragments un beigās jāpieliek vēl trīs vārdi:

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko __ __ __

[new_zealand]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu

[Nihil]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu ka;ku m'at;iti roz'a

[The Shine]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?"

[Ginger York]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu

[Nihil]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev!

[Ginger York]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"

[Nihil]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"

[Ginger York]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi..."

[Ashly]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi..." ka tu šķaudi

Šo rakstu rediģēja Ashly: 08.11.2003 11:47

[Ginger York]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi... ka tu šķaudi, nav te nekāda demokrātija

[The Shine]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi... ka tu šķaudi, nav te nekāda demokrātija. es, piemēram, klepošu."

[Anetta]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi... ka tu šķaudi, nav te nekāda demokrātija. es, piemēram, klepošu." Tomēr tad Arbūzs

[The Shine]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi... ka tu šķaudi, nav te nekāda demokrātija. es, piemēram, klepošu." Tomēr tad Arbūzs saļima, jo infarkts

[Maardzhastante]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi... ka tu šķaudi, nav te nekāda demokrātija. es, piemēram, klepošu." Tomēr tad Arbūzs saļima, jo infarkts nenaaca un nenaaca

[The Shine]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi... ka tu šķaudi, nav te nekāda demokrātija. es, piemēram, klepošu." Tomēr tad Arbūzs saļima, jo infarkts nenaaca un nenaaca kāpostu laukā, tas

[Ashly]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi... ka tu šķaudi, nav te nekāda demokrātija. es, piemēram, klepošu." Tomēr tad Arbūzs saļima, jo infarkts nenaaca un nenaaca kāpostu laukā, tas bija noslēpies burkānos

[Klikšķe]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi... ka tu šķaudi, nav te nekāda demokrātija. es, piemēram, klepošu." Tomēr tad Arbūzs saļima, jo infarkts nenaaca un nenaaca kāpostu laukā, tas bija noslēpies burkānos, kur debešķīgi smaidīdams

[The Shine]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi... ka tu šķaudi, nav te nekāda demokrātija. es, piemēram, klepošu." Tomēr tad Arbūzs saļima, jo infarkts nenaaca un nenaaca kāpostu laukā, tas bija noslēpies burkānos, kur, debešķīgi smaidīdams, šņakāja kāpostu tīteņus

[Pirlipete]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi... ka tu šķaudi, nav te nekāda demokrātija. es, piemēram, klepošu." Tomēr tad Arbūzs saļima, jo infarkts nenaaca un nenaaca kāpostu laukā, tas bija noslēpies burkānos, kur, debešķīgi smaidīdams, šņakāja kāpostu tīteņus ,šķiezdams dzeltenos taukus

[Hula]

Frodo staigāja pa mežu ar savu dubļaināko cepuri, kuru viņš mazgā, protams, dubļos. Viņš gāja dziļāk cerēdams sastapt kādu ļaunu un melnu jātnieku, rozā apavos un lielaa melnaa cepuree. Bet viņš sastapa mazu mīļu ezīti. Ezītim bija asas ausis, ar kurām viņš tobrīd bakstīja vecu sunainu celmu, kurš auga mežā. Apbēdināts Frodo iespēra nabaga ezītim, bet ezītis atguvies no lielā reibuma sāka klusi saukt palīgaa. Kaut kur tālumā, ak vai, kas liels izlīda no veca apsūnojuša zābaka, izdvešot baisu skaņu. Tas bija tikai lielais, sliktais vilks. Viņš nodomāja, ka būtu jauki izstaipīt lokās sagriezušos matus. Bet vinja mati bija jau taisni un tikpat taukaini, nu par izstiepšanu nebija nemaz jāuztraucas. Tāpēc notika trakas lietas, kad vilks teica:" Nekur nevilks, tāpat vien atstās sēžam uz savas dzimtās zemes niecīgā istabā ar sešiem maziem siveeniem." Un viņš gribēja sivēnus sabāzt mikroviļņu krāsnī, izraustīt tiem uzacis. Te izlīda ķirmis. "Kas par tusonu? Manas ziemassvētku lampiņas nevisai labi deg, turklāt jūsu brēka kasa man kaklā. Esmu astmatisks, īgns, ar dažādām lēkmēm, bet vienalga man ir baismiigi jautri." Vilks iespēra ķirmim, bet ķirmis prom negāja un teica: "Iekams sivēni mani nepabaros ar tikko ceptām bulciņām!"
Sivēni sabāza bulciņas lielā celefāna maisiņā ar mazām, smirdīgām rozītēm pretīgi zaļā krāsā.
Drosmīgais Arbūzs izlīda no augļu groza , apjozies sentēvu jostu aizdikāja uz mazo, koši krāsoto kapliču, kura izgreznota ar vecām sēnēm, smirdošām olām un ļoti asām adatām, iegūtas baisās kaujās dižorku bataljona pimās rindas zābakiem norautas, un viņa deguns nebija ne par matu tīrāks kā Strupa mikstūru katli un Golluma medību zābaki. Tomēr drosmīgais Arbūzs bija iemīlējies un nespēja aizmirst valdzinošo gumijas pīlīti no kāda žurnāla vāka "Krokodil". Tāpēc Arbūzam nācās jautāt Frodo: "Cīgas ir? Stresiņš baigi nāk virsū."
Frodo uzvilka Gredzenu, un pārvērtās par mošķi, ne no tiem neglītajiem, sacirta žurnālu ''Krokodil'' gabalos un nocirta Arbūzam sentēvu jostu, un pārvērtās atpakaļ. Viņš nespēja paskatīties uz sentēvu jostu, kas mētājās sacirsta gabalos uz viņa redīsu saknēm. Frodo sāka dejot tango ar kaķu mātīti rozā plastmasas maisiņu cepurītē, kad pēkšņi Arbūzs greizsirdības lēkmē nometās gar zemi, saukdams "Viva la France!". Frodo apstājās un rupji lamājoties uzsāka šķaudīt zemā basā. Arbūzs piecēlās un, nicīgi uzlūkojot Frodo sāka ātri kliegt:" Domā, ka tu manu kaķu mātīti rozā cepurītē drīksti atraidīt?" Frodo: ,,Neizrunājies, citādi uzvilkšu to cepurīti sev! Infarktu taču negribi?!"
"Tik-un-tā neatraidi manu"
,,Tas nav godīgi... ka tu šķaudi, nav te nekāda demokrātija. es, piemēram, klepošu." Tomēr tad Arbūzs saļima, jo infarkts nenaaca un nenaaca kāpostu laukā, tas bija noslēpies burkānos, kur, debešķīgi smaidīdams, šņakāja kāpostu tīteņus ,šķiezdams dzeltenos taukus
visapkārt uz burkāniem.