Noslēpumu dārzs [C], [ATD], [PZP], Rīta Rasas un Ungārijas Ragastes LS ^^ Opcijas

[Ļipa]

Labāku vakaru dārza ballītei māsām būtu bijis grūti izvēlēties. Lai papildinātu dārza skaistumu, debesis bija bagātīgi nosētas spožām zvaigznītēm, gaiss bija silts un gandrīz bez vēja, bet nebija ne miņas no vasaras sutoņas.
Parasti aizvērtie, senatnīgie iebraucamie vārti, šajā vakarā bija plaši atvērti un rotāti gaiši zaļām uguntiņām, kas atgādināja jāntārpiņus. Tādas pašas mazas gaismiņu virtenes stiepās abpus grantētajam, platajam iebraucamajam ceļam, kas ar slaidu loku pieveda pie māsu savrupmājas. Ēka grima vakara krēslā, līdz ar greznajām kāpnēm. Taču no piebraucamā ceļa atdalijās vēl divas gaismiņu virtenītes, kas iezīmēja lielām akmens plāksnēm rotātu celiņu uz izslavēto lielo dārzu, kas tikpat labi varēja skaitīties parks. Celiņš apmeta līkumu ap lielo savrupmāju un kļuva skaidrs, ka ēkā šovakar neko nav paredzēts darīt.
Jau iztālēm varēja redzēt vārtiņus, kas rada gabalus sagaidīja ar lampiņām, kas veidoja abu māsu vārdus un norādīja iemeslu, kāpēc visi ir šeit, un apliecināja, ka viesi ir nokļuvuši īstajā pagalmā.
Ejot uz kārtīgi kopto dārzu, kas pārsteidza ar ziedu pilnbriedu un zālē vietām redzamajam gaismiņām, varēja sajusts uguns pazīstamo smaržu. Vai tikai gardēži netiks cienāti ar desiņām? Skaisti un aizdomīgi vienkārši bija dārza rotājumi.

Māsas nebija aizmirsušas par savu radu mīļākajiem ēdieniem, krēsliem, kur atsēst nogurušajiem un, protams, paaugstinājumu, kas lieti noderēja par skatuvi. Visur bija sīkas, neuzbāzīgas gaismiņas, kas izgaismoja dārzu, tomēr nebija uzbāzīgas. Zālē esošās gaismiņas atgādināja mazus jāņtārpiņus un varētu patikt mazākajiem radiniekiem. Tāpat kā zviedru galds varētu piesaistīt tos, kuri visiem stāsta, ka ietur diētu, jo atradās vietā, kura bija ārpus viesu redzesloka tomēr gana redzamā vietā, lai katrs, kas ienāktu pa vārtiņiem to redzētu.
Arfeja un Efija, kā parasti pilnīgi neatšķiramas, tā sagādādamas radiem galvassāpes, kura tad ir īstā, stāvēja abpus vārtiņiem un sagaidīja viesus visai jautrā noskaņojumā. Reizēm viena vai otra vēl devās uz svinību placi, lai kaut ko piekārtotu, tad atkal atgriezās pie vārtiņiem.

[Snorkes Jaunkund...]

Hmm, vārtiņi. Varbūt tur aizgāja Mei? jāiet paskatīties. Darina satvēra vārtiņus un atvēra tos. Tālāk viss bija miglā.
Mei! Mei, tu te esi? Mei!!! darina sāka normālā balsī, bet pēdējais vārds izskanēja diezgan skaļi. Meitene apcirtās otrādi un nopētīja visu sev aiz muguras. Likās, ka kāds stāv kaut kur un skatās uz viņu. Darina pēkšņi jutās mazliet bailīgi. Stāvot viena miglā un justada skatienu vai pat vairākus skatienus blenžam tieši viņai virsū. Meitene atkāpās solīti atpakaļ un izdzirdēja skaļu krakšķi.
Pagriezusies viņa ieraudzīja tikai zaru uz kura bija uzkāpusi.
Kur pie velna visi ir?!
MEI!!!

[Ļipa]

Briedis lēnām kustībām izztaipīja kājas.
Es atceros vēl tos laikus, kad šie kociņi, kas te apārt bija vēl maziņi.
Briedis nošūpoja ragus dārzā esošo koku virzienā.
Jā, un es atceros laikus, kad šī vieta bija krietni miermīlīgāka un klusāka.
Briedis kavējās atmiņās, tomēr patieso vecumu tā arī nenosauca.

Darina kliedza gana skaļi, lai kāds noteikti to sadzirdētu. Var jau būt, ka tikai tas acu pāris, kas nostājās meitenei pretī, bet varbūt, ka arī kāds no radiem, ko izdzirdēja.

[Margo]

Rolands gribēja kliegt. Viņš pavēra muti, bet tad...kliedziens meitenīgā balsī.
Rolands saķēra savu kaklu un trulām acīm vērās uz trolli.
Tad kā ar galvu pret sienu, viņš saprata, ka kliedza kāds cits.
Rolands metās uz kliedziena pusi atstājot trolli aiz muguras.Tā bija iespēja aizmukt, bet nevarēja zināt, vai no vilka bēgot viņš virsū neuzskries lācim.

[Ļipa]

Dīvainais...
Trollis nodomāja un pakasījis pakausi sāka gurguļojoši smieties. Ir nu gan pasaulē visādi dīvaiņi.

Tikmēr Rolands kā jau pats izteicās bēgot no vilka var arī uzskriet virsū lācīm, skrienot pat nepamanīja, kas ir priekšā. Rolans klupa pret siltu un sarainu ķermeni, kas skaļi iekviecās un ar prieku metās uzbrukumā Rolandam, buhņīdams to ar savu degunu, kājām vai vēl nez, ko. Katrā ziņā diez vai tas šai brīdī bija saprotams un kādu interesēja.

Darina acis vairs neredzēja, tikai kaut kādu kviecošu un kliedzošu ņudzekli, kuru skaidri saskatīt traucēja priekšā esošie krūmāji.

[Snorkes Jaunkund...]

Darina dzirdēja kliedzienus un kviecienus, un priekšā, miglā varēja redzēt ēnas, kuras kā izskatījās cīnījās.
Darina pārbijusies iekliedzās augstā un spalgā balsī un pagrizās lai skrietu prom. Meitene tikai vair snesaprata uz kuru pusi lai skrien, tāpēc viņa vienkārši apgriezās un skrēja dziļāk miglā kliegdama.



Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 06.06.2006 16:11

[Margo]

Rolands bija aizmiedzis acis un saritinājies kunkulī, lai nesāpētu. Taču viņš joprojām centās izrauties, un viņš spirinājās pretī.
Vai viņš tiešām būtu uzskrējis virsū lācim burtiskā nozīmē?
Viens kritiens bija izšķīris visu. Vīrs neko neredzēja, bet juta, ka sāns, uz kura viņš gulēja, pamatīgi smeldza.
Rolands tikai līdza Dievu, lai šis radījums ātrāk par viņu zaudētu interesi.
Prātā iešāvās kāds televīzijas raidījums par lāčiem. To vadīja Pīts Ross. Dabas pētnieks un ekstrāmists.
Jāizliekas par mirušu... atskanēja vārdi no Pīta mutes un sekoja video, kur Ross metas cīnā ar lāci...

Spirināšanās beidzās. Rolands pat vairs centās neelpot. Viņš saritinājās ciešāk un gaidīja, kad dunkāšana baigsies.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: MIGLAS TAJĀ DĀRZĀ VAIRS NAV.

Darina savās izbailēs ceļu neievēroja un pat nepamanīja priekšā esošo cilvēku, kam pilnā sparā uztriecās virsū (Ardenols). Nākamajā mirklī atskanēja aši spārnu švīksti un viņai virs galvas kāds panikā iesaucās: BRIESMONIS UZBRŪK!!!

Uzbrucējs vēl kādu brīdi bukņīja Rolandu, pēc tam apstājās un piegrūdis vēsu, zemēm notraipītu un saimtaini mīkstu degunu viņa sejai, sparīgi to apošņāja.
Jā, es tevi piebeidzu! Esmu uzvarējis! uzbrucējs lepni ierukšķējies paziņoja.

[Margo]

Rolands pārbijies gulēja zemē. Labā kāja trīcēja no bailēm. Viņš cerēja, ka urkšķošais zvērs to nemanīs. Tā kā šī kāja bija apakšā (viņš bija saritinājies kamoliņā uz vieniem sāniem) tas bija maz manāms.
Tad sāka trūkt elpas, bet viņš turējās kā vīrs. Seja jau gandrīz kļuva zaļa, bet elpot nevarēja. Tam nezvēram bija jāaiziet. Viņš nevarēja riskēt. It īpaši, ja tā pretīgais purns bija tik tuvu viņa sejai.

[rudo lapu vilcēn...]

Briesmonis?... jūtot kādu uztriecamies virsū Ardenols nomurmināja, putnam strauji iebļaujoties pie auss.
Eu, pagaidi! viņš uzsauca strazdam, kas šķita tūlīt lidīsies lapās. Rokās viņš bija satvēris un pieturējis, lai nenokrīt, Darinu, māsīcu krutvecāku meitu. Tev meitenes jau rādās par briesmoņiem? viņš jautāja strazdam.

[Snorkes Jaunkund...]

Darina kaut kur ietricās, dzirdēja ka kāds noķērcas "briesmonis uzbrūk" un tad sajuta ka kāds viņu noķer un tur. Tad viņa atvēra acis un ieraudzīja ka uztriekusies Ardenolam.
Ardenol. Kas te notiek? Paldies, ka noķēri mani. Kur visi ir?
Mazliet apmulsusi meitene neērti sagrozījās.

[Hikari]

Mei lūkojās uz briedi un tad novērsās, jo likās ka ar savu jautājumu viņa bija šo statuju ievedusi tālās un senās, bet ļoti krāšņās atmiņās un negribējās traucēt. Mei lūkojās apkārt, cenšoties saskatīt vēl ko interesantu un prātoja, vai palikt šeit pat vai arī doties tālāk, jo tā vienkāršī stāvēt uz vietas negribējās gluži. Meitene nopūtās. Nez kur ir Darina?! viņa iedomājās.

[rudo lapu vilcēn...]

Kāds putns tevinoturēja par briesmoni. uz jautājumu par to, kas notiek, puisisd centās atbildēt.
Un nav par ko. palaidis meiteni vaļa, viņš izslējās. Bet par to, kur pārējie, nevaru palīdzēt. Pats tikko no dzeloņplūmju biežņas iznācu. viņš viegli smaidīja. Tomēr acis, aši paŗbaud'jušas vai ar maiteni viss kaŗtībā, sāka meklēt putnu un vērot apkārtni.

[Ungaarijas ragas...]

"Nezvērs" sparīgi nošņurkājās un, nokāpis no Rolanda, ierukšķējās: Labs i, vari beigt izlikties, šī spēlīte beigusies ar manu uzvaru. Ko tālāk?

Strazds turpat vien lidinājas. Uz brīdi viņš izskatījās apstulbis, tad nokaunējies, bet visbeidzot, kad viņš nosēdās atpakaļ uz Ardenola pleca, tad izlikās, it kā nekas nebūtu noticis.
Es tikai pajokoju! putns lepni paziņoja, piekārtodams spārnu spalvas, Es taču neesmu tik dumjš, lai sajauktu kaut kādu cilvēku ar to saraino briesmekli!

Briedis vēl brīdi izskatījās visai iegrimis atmiņās, tad piepeši smagnēji papurināja galvu un pievērsās blakus esošajiem cilvēkiem.
Tātad? viņš uzmeta viņiem visiem vaicājošu skatu.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 12.06.2006 14:39

[rudo lapu vilcēn...]

Protams, tik dumjš tu neesi. puisis pasmaidīja un turpināja vērot apkārtni.
Man tākā jādodas tālāk. Meklēsi māsu vai nāksi līdzi? viņš uzrunāja Darinu, vairāk gan uzmanību pievērsis apkārtnei.
Šis dārzs ir savāds, bet via savāds nav katrs dārzs? viņš pats sev klusi jautāja, ļaudams skatienam slīdēt pār augiem un celiņu.

[Snorkes Jaunkund...]

Ē..nē, es iešu līdz. Negribu te palikt viena. Darina atbildēja. Tad viņa vēl paskatījās apkārt, cerot ka Mei tūlīt iznāks no tuvākā krūmu vai koku aizsega.
Starp citu, kā tu zini kur jāiet? Un ko tu ar to domāji "jādodas tālāk" ? Uz kurieni?

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 13.06.2006 16:54

[Margo]

Ko? Rolands domās noteica un atsāka elpot.
Atvēris acis viņš redzēja neskaidru ainu. Vīrs tās laikam bija pārāk stipri aizspiedis, jo tagad viss nedaudz miglojās.Kāja pārstāja raustīties.
Spēlīte? Kas pie velna?viņš sev jautāja un pieslējās sēdus, jo zināja, ka šai radībai nebija nekādu ļaunu nodomu.
Redze atkal kļuva dzidra un Rolands jau atkal truli lūrēja uz zvēru, kas bija viņa priekšā.

[Ungaarijas ragas...]

Uz kurieni? Protams, ka pie nezvēra! strazds atbildēja Ardenola vietā un sparīgi noskurinājās.


Rolands ieraudzīja uz sevi skatāmies prāvu mežacūku, var pat teikt, ka prāvāku par vidusmēra mežacūku, ar druknu un muskuļainu ķermeni. Zvērs bija nojaucies ar zemēm, sari slējās katrs uz savu pusi. Savukārt augšžoklī un apakšžoklī vīdēja līki un dzeltenīgi ilkņi, radot iespaidu, ka viņš ir gatavs uzbrukt pie mazākās kustības. Tikai ačteles rādījās visai labsirdīgas un tajās dega dauzīšanās kāre.

[Snorkes Jaunkund...]

Darina nesapratnē sarauca uzacis.
Pie kāda vēl nezvēra? Ko tu ar to grib teikt...putniņ?
Viņa paskatījās uz Ardenolu ar to pašu mulsuma un neizpratnes skatienu sejā.

[Margo]

Mežacūka runā. Nu tas viņam gan nebija nekāds jaunums, ja pat dārzā runāja statuja.
No sākuma nevarēja saprast vai mežakuilis nevēlēsies uzbrukt atkal. Viņš izskatījās tik mežonīgs, bet tad Rolands ieskatījās dzīvniekam acīs un saprata, ka briesmas nedrau, ja nu vienīgi rotaļājoties ar to (taču vīts to pavisam noteikti negribēja) varētu savainoties.
Sejas vaibsti izmainījās un nu jau viņš smaidīja. Rolands pieslējās kājās un ar rokām notraukdams zemes no uzvalja. Piekārtojis elektrozaļo kaklasaiti viņš pie sevis noteica.
Es jau nobijos, ka ar mani būs cauri...

[rudo lapu vilcēn...]

Šis strazds mani pierunāja aprunāties ar kādu nezvēru, kas traucē viņam mierīgi gulēt. Šobrīd mēs tā kā dodamies uz turieni, kur šis nezvērs varētu būt. Ardenols viegli pasmaidīja, atsākdams soļot pa celiņu.
Cik vēl tālu varētu būt? viņš apjuatāja ptnam.