Karaliste - Emena., (ATD);(C) Opcijas

[Darka]

Kā Tu zini, ka mūsu glābēji var atgriezties? dobja balss, kas plūda no gara melmataina vīrieša, ar jautājumu vērsās pie kādas ļoti vecas sirmgalves. Viņas seju klāja simtiem grumbiņu, kas liecināja par viņas garo un grūto dzivi. Viņi gāja caur mežu un vīrietis, kas bija daudz jaunāks par vecenīti, apstājās, lai palīdzētu viņai pārkāpt pār nolūzušu koku. Mežs bija pielijis un tumš, drēbes, kurpes un mati bija slapji. Tantiņa apstājās pie koka un, saņemdama palīdzīgu roku no jaunekļa, pārkāpa pāri kokam un apsēdās uz to.
Kā es to zinu? večiņa palūkojās jauneklī un ar nedaudz izsmejošu toni viņam sniedza atbildi Daudz zināsi ātri vec paliksi! Un tici man, vecam būt ir ļoti grūti. Viņa piecēlās un devās tālāk.
Lai gan tuvojās meža vidus, un tam vajadzētu kļūt biezākam, koki kļuva retāki, līdz viņi iznāca meža klajumā. Klajumā atradās pieci akmeņi, kas bija apsūbējuši un noauguši ar sūnām, vīteņiem un ķērpjiem. Esmu mežā pavadījis daudz laika, izstaigājis to krustu un šķērsu, es varētu teikt, ka pazīstu to, kā savu kabatu, bet šeit nekad neesmu bijis. Garā jaunēkļa acīs iedegās izbrīnas dzirkstis, par vietu, ko mežs no viņa bija slē````. Ah, puikiņ... Vai Tu domā to cauro kabatu no kuras Tev viss pazūd? Večiņa piegāja pie akmens, kas atradās četru akmeņu lokā, nolika savu tarbu uz tā, avēra to vaļa. Notās plūda silta gaisma. Večiņa izņēma kristālu, kas mirdzēja uguns sārtā krāsā. Lūk kā es zinu, ka durvis atkal var atvērt. Ir atkal sākuši degt visi četri atslēgas dimanti. Viņa piegāja pie akmens, kas izskatījās pēc sasalušām liesmām un dimantu ielika tajā. Tad viņa atkal atvēra tarbu un tajā atkal laistījās gaisma. Viņa izņēma zaļu dimantu, kas izstaroja miera sajūtu un uzlika to uz akmens, kas izskatījās pēc koka lapas. Tā viņa rīkojās vēl divas reizes,vienreiz izņēma ūdens zilu dimantu un nolika to uz viļņveidīga akmens, otreiz izņēma pelēku dimatu un nolika uz piltuveida akmens. Večiņa, balstīdamās uz spieķīti, atgriezās pie akmens, kas atradās četru akmeņu vidū. Tikmēr puisis izsekoja katrai večiņas rīcībai līdz ar tādu aizrautību, kā mazs bērns, kas vēro kā pa pļavu lēkā sienāzis.
Un šiem astoņiem priekšmetiem vajadzētu atsaukt astoņu valdnieku manteniekus. Večiņa no tarbas izvilka astoņus medaljonus, kas izskatījās pilnīgi vienādi, bet uz katru bija cits gravējums. Viens drošsirdībai, viens varenībai, viens kaislei, viens ticībai, viens taisnīgumam, viens vadīšnai un viens spēkam. Večiņa uz akmens uzlika astoņus vareno valdieku medaļjonus, kas bija atstāti Emenā, kā atslēga durvīm, kas reiz var atkal atvērties. Piepeši visi četri dimanti iemirdzējās vēl spožāk, tie pārvērta akmeņus uz kuriem atradās. Sarkanā dimanta akmens pārvērtās par uguns virpuli, kas uzšāvās debesīs. Zaļā dimanta akmens, pārvērtās par milzīgu koku, kas devās tur pat kur uguns virpulis. Zilais dimants akmeni pārvērta par ūdens viļņiem, kas uzšāvās debesīs. Bet pelēkā dimanta akmens nu trakoja tornādo izskatā.
Tagad tikai jāgaida, bet lai nebūtu ilgi jāgaida... večiņa no jakas kabatas izvilka maisiņu un pagrāba zaļu pulverīti un uzbēra to uz astoņiem medaļjoniem. Tas viņiem liks ātrāk tikt pie tām ierīcēm, kas atkal ir atļavušas atvērt durvis. Večiņa pasmīnēja par savu labo ideju, tikmēr viss, kas bija uzšāvies debesīs, vairs nebija redzams. Kas tās par ierīcēm? Melnmatis pārtrauca klusumu.
Cik esmu novērojusi Zemi, tad tos zemieši sauc par datoriem. Večiņa sniedza kodolīgu atbildi.

OOOC Jums Jūsu tēli ir jāaizvada līdz datoriem! Par pārējo parūpēšos es (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Darka: 21.02.2006 19:24

[Darka]

Argeda ļoti labi saprata, ka pa trīm dienām nav iespējams apgūt spējas, betnekas cits neatliks, jo šī bija īpaša balle.
Es ļoti labi apzinos, ka tas nav iespējams, tas pat varbūt nebūtu iespējams pēs trīm mēnešiem apmācības ceļā... Bet ja Jūs būsiet riskantā situācijā - sējas atnāks kaut pēc trīm sekundēm... Argeda lēnā balsī norunāja savu tekstu Un bez tam, šī būs īpaša balle, jo reizi gadā valdnieks apceļo savus padodots un viņu zemes... Un man ir kāds plāns... Argeda piecēlās Bet par to es Jums pastāstīšu vēlāk...
Argeda piegāja pie durvīm un atvēra tās. Iekšā ieplūda ziedu, saules un vasaras aromāts.
Nu Jūs nāksiet? Argeda izgāja no mājas, dārzā, kurā bija daudz krāsainu puķu, dažas bija redzētas, bet citas nezināmas. Netālu no mājas atradās vēl pārs kokaceltnes, no vienas bija redzamas siena pēdas, kuras radās nesot to no vienas ēkas uz otru, no tā savukārt varēja secināt, ka ēka pa labi no šķūņa bija kūts nu kuras ik pa brīdims izskrēja kāda vista, no skaļa zirga sprauslāšanas.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle uz mirkli iegrima paŗdomās. Pēc trim dienām un mums laikam ieteicams tur paradītites. Ielūgumus gan parasti zisūta laicīgi. viņš pavīpsnāja, bet arī tā nav problēma. Pag... ko teica argeda par manām spējām. Ak, jā, man piemīt dzidināšanas spēks, bet es par kaka radītu skrambu nevarētu sadziedēt. Nu uz to vēl apskatīsiems, tikai ne šobrīd. puisis ieklausījās apkaŗtējo sarunās.
Viss atkarīgs no mums pašiem. viņš nomurmināja un piecēlās kājās, Argedai aicinot ārā.
Pēc mirkļa viņš jua stāvēja pagalmā un ālva acīm klejot apkaŗt, vērojot ainavu.

[Hermija]

Hmmmm, veiklums un spēja palikt par ēnu? Leonards nodomāja, un man šīs spējas vispirms būs jāapgūst.....

Izdzirdējis Argedas aicinājumu, puisis izsteidzās ārā, sekojot Kallem. Pēc brīža viņš jau pētīja apkārtējo vidi un prātoja par to, kas tagad būs jādara.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela uzmanīgi klausījās Argedā un kad sieviete aicināja doties ārā Andžela dažnedažādu domu pavadīta sekoja. Tātad nākotne, nākotne... es varēšu redzēt nākotni ja vien trenēšos... ja tiešām man šīs spējas ir tādā gadījumā es sanāku tīri noderīga...

[Kira m.emo.ria]

ooc: Es ļoti atvainojos... man nebij alaika piedalīties šajā lomu spēlē, bet nu es esmu atpakaļ un nu varu turpināt piedalīties lomu spēlē.

Stella visu laiku bija klusējusi, kas tiem, kuri viņu pazina būtu šķitis dīvaini, bet sievieti nomāca visādas domas... Un tagad tām vēl bij apiebiedrojušās domas par šo zemi... Tā taču bija viņas seņča zeme... Spartaka zeme... Stella piecēlās un sekoja Argedai...

Šo rakstu rediģēja Kira m.emo.ria: 31.05.2006 13:17

[Darka]

Ārā valdīja patīkams saulains laiks, gaisa temperatūra nevarēja pārsniegt 30 grādus, bet arī nebija zemāka par 25. Garām aiztraucās dažas bezdelīgas, kas ieskrēja ēkā, nu kuras ik pa brīdim izleca kāda vista.
Tagad es Jūs sadalīšu, pa vienam, lai Jūs mierīgi varētu apgūt savas spējas. Večiņa pagriezās pret Kalli Un Tu manu zēn, būsi pirmais - Lūdzu seko man. Argeda lēnā soli gāja uz kūti, kur tikko bija ielaidušies putniņi.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle brīdi ļāvās apkārtnes valdzinājumam, bet viņu iztrūcināja Argedai. Pirmais? Labi, lai iet pirmais. viņš nomurmināja un sekoja večiņai kūtiņā, kur tikko bija pazuduši putni. Nezt ikai, kas man būs jādara? Dziednieka rokas, spēks, kas sadziedē brūces. roka nevilšus pacēlās un pieskaŗās skrāpējumiem, kurus bija atstājis daudzacainais, neaudzinātais ķēms. nu paraudzīsim kā veiksies.

[Darka]

Kūtiņā bija patīkams dzestrums. Tajā pa labi atradās tukši aizgaldi, kuros vai nu atradās govis vai arī zirgi, jebkurā gadījumā, to pašlaik nebija. Pa kreisi atradās vistu aploks, kas bija atstāts vaļā. Salmos bija izveidotas ligzdas, kurās bija dažas olas un pārs vistas, kas tās dēja.
gūts galā bija vēl viens aizgalds, kurā atradās kaut kas balts un pūkains - maza aitiņa.
Argeda atvēra aizgaldu un iegāja tajā.
Pirms pārs dienām aitām uzbruka vilku bars. Daudzas aizgāja bojā, palika dzīva tikai šī mazā aitiņa. Argeda noglāstīja jēru Bet diemžēl viņam sakoda un pēc visa spriežot salauza kāju. Argeda norādīja uz aizmugurējo kreiso kājiņu. Tavs uzdevums ir viņu censties izdziedināt.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle iegāja kūtiņā, ieelpodams turienes smaržu. Savā ziņā atgādina mājas. viņš nodomāja un ar amzliet ziņkārīgu skatienu vērās apkārt, sekodams Argedai.
Aizgaldi bija tukši, stēlliņģos neviens nestāvēja, vien paŗis vistas vistu būrī rušinājās, citādi kūriņa šķita tukša.
Nonačis pie pēdējā aizgalda viņš ieklausījās Argedas stāstītajā. Vilki un aitas. Nekā neparsta. viņš nodomāja. Tiaki tad kā viņa spējusi palikt dzīva? tomeŗ domu viņš neturpināja. Iegājis aizaldā, viņš nometās uz ceļim un uzmnaīgi noglaudīja jēra muguru.
Ja jau man piemīt dzidināsānas spēks, tad kaut kas jāmēģina darīt. balss skanēja nedaudz nervozi, nervozāk nekā puisis vēlējās.

[Darka]

Argeda izgāja no aizgalda atstājot puisi divatā ar jēru. Skats bija patesi jauks. Būtu es jaunāka.... Viņš liktu manai sirdi pukstēt straujāk... Argeda uzsmaidīja.
Tava spēju atslēga ir Tavā sirdī. Veča ar labo roku pieskārās savas sirds rajonam. Mēģini izprast šī dzīnieka sāpes... Es tagad aiziešu pie pārējiem un parādīšu viņu uzdevumus. Argeda sāka iet prom, pie durvīm viņa uzsauca Es ticu, ka Tev izdosies!
Argeda lēnām pa taciņu atgriezās pie pārējiem.
Noilgojāties....

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle palika viens. Atbilde slēpjas sirdī? viņš domaš sev pārjautāja. Līdzjūtība? viegli iekodies apkašlūpā viņš ļāvā pirkstiem uzmanīgi slēdēt paŗ aitas muguru, skatienam novērtējot ievainojumu smagumu un nopietnumu. Viegli runāt, bet runas nenes darbu, un darbs nes augļus, šajā gadījumā vesalu aitu. viņš ļāva domu pavedienam slīdēt.
Tev droši vien vienai tagad skumji. Kad pārējo viars nav. viņš nevilšus uzruna'ja aitu. Varbūt viņa nejūt skumjas, bet tikai sāpes no ievainojumiem. Kas gan ir vientulības skumjas, kad sāp? viņš skeptiski nodomāja. Tomēr puiša sirdī, līdzi skeptiskajām domām vilkās arī žēlums. Žēlums pret radību, kurabija palikusi viena un kura pie tam bija eivainota.
Un ko es viņai spēšu palīdzēt? atkal skepse. Viegli pieskaŗies sakostajai vietai, viņš uzmanīgi iztaustīja brūci.
Aita mazliet paspirinājās. Šķeit tai nepatika, ka kāds aiztiek sāpes radošās vietas.
viss nāk arlaiku un apcietību. Kalle nodomāja un turpināja viegli glaudīt aitu, dažbrīd paŗlaizdams roku arīpaŗ ievainojumiem.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Vita sekoja Argedai, kad nonāca pie vēl vienas nezināmas izcelsmes ēkas. Ar acs skatienu pavadījusi dažas bezdelīgas, meitene pārdomāja dzirdēto.
-Tātad, sajust citu emocijas un pārvaldīt ūdeni?-
Viņa klusām pie sevis nomurmināja. Prātā iešāvās idejas, kā šos talantus izmantot. Ja ķermenis sastāv no ūdens... Ak vai, es ceru ka neviens mums neuzbruks vēlāk. Vai gadījumā tai meitenei, Stellai, nebija tie uguns spēki? Paldies tev, Kungs.
Vita pamanīja Argedu, kura iznāca no kūts.
Kas noticies?

Šo rakstu rediģēja Aura.Sizal.: 03.06.2006 14:26

[Darka]

Argeda aplūkoja klātesošos un viņas skats apstājās pie Vitas. Jauna, skaista meitene, bet likās tik nedroša par sevi. Bet par laimi pirmais iespaids parasti ir maldinoš.
Labi, tagad sekojiet man. Veča devās prom no pagalama. Beidzoties taciņai, viņi iznāca uz puķainas pļavas, kas smaržoja un baroja kukaiņus ar saviem ziedu nektāriem. Savukārt kukaiņi baroja putnus, kas laidās pār pļavu tos ķerdami un aiznesdami saviem mzuļiem.
Pagājuši nedaudz nostāk no mājām, Argeda apstājās un atkal palūkojās uz Vitu.
Nāc man līdz, bet Jūs gaidiet!
Argeda šķērsoja pļavu un apstājās tikai pie kāda neliela strautiņa. Ūdens bija kristāltīrs. Tas nedaudz mutuļoja, sisdamies pret nelielajiem oļiem.
Tā ir Tava stihija... Argeda iebāza roku somā un izvilka koka kausu. Iemācies to savaldīt. Un no sākuma, Tu varētu piepildīt šo kausu.... Neizmantojot fizisku spēku.

Ik pa brīdim kūtī ieskrēja bezdelīgas dusmīgi tralinādamas, par nelūkto viesi. Savukārt jērs palēnā sāka aprast ar puiša maigumu, tas pieglaudās ciešāk klāt Kallem, bet kājā nebija pamanāmas būtiskas izmaiņas.
Aiz kūts loga bija dzirdami soļi, kas rodas ejot pa garu zāli. Piepeši kūts mieru pārtrauca kaut kāds būkšķis uz kūts jumta. Salaidās visu trīs bezdelīgu ligzdu saimnieki. Putni bija ļoti satraukti, tie riņķoja pa kūti līdz ielaidās ligzdās un sabužināja savas spalvas.
Būkšķi kļuva reguārāki, it kā kāds pastaigātos pa jumtu.

[rudo lapu vilcēn...]

Putnus puisis šķita neievērojam, visa uzmanība tika veltītajēram.
Kad tas pieglaudās ciešāk klāt, vigls smadis sāka rotaļāties Kalles sejā. tomēr smaidā juatās arī vieglas skumjas. Mazais palicis viens. viņš nodomāja un turpināja glaudīt jēru.
Pēc mrkļa būkšķi uz jumta lika puisim satrūkties.
Kas tur? viņš nomurmināja.
Kājās necēlies un jēru no rokām neizlaidis, Kalle vērās augšup. Sāka palikt neomulīgi. Nez kurš nolēmis pastaigāties pa jumtu?

[Darka]

Soļi uz jumta palika straujāki, faktiski tie pāraugs ieskrējienā, kas kalpoja par atsperes punktu, kādai būtnei. Kaut kas ar klusāku būkšķi nolēca zemē.
Un Sonja piezemējas perfektā lēcienā. Bija saklausāmi daži vārdi, kas nāca no ārienes. Ēst, ēst, ēst... Kur ir gardās oliņas? Balss bija rotaļīga un jauna, it kā tā ar kādu patiesi sarunātos.
Kaut kas ļoti strauji ieskrēja kūtī. Putni sāka skaļāk klaigāt, tā paužot savu neapmierinātību.
Šssss... būtne pielika pirkstu pie savām spilkti sarkanajām lūpām Mēs taču nevēlamies, lai mūs pamana... tā vērsās pie putniem.

[rudo lapu vilcēn...]

Mirkli apmulsis Kalle klausījās trokšņos uz jumta. To ritms kļuva ātrāks līdz šķita tie pārvērtušies skrējienā. Atskanot būkšķim puisis automātiski pagrieza galvu uz to pusi. Rokas turpināja glaudīt jēru, bet vairāk kā sargādamas un mierinādamas.
Atskanot balsij, Kalle mazliet sabozās. Olu zaglis? viņš nevilšus iedomājās.
Līdzko būtne iesteidzās kūtī, satraucot putnus, Kalle uz mirkli apstulba. To viņš gluži nebija gaidījis.
Atvainojiet, bet ko jūs šeit dariet? viņš nolēma uzruna't būtni, pirms tā ir kaut ko pasākusi.

[Darka]

Radījums satrūkās kad izdzirdēja kādu balsi. Šeit kāds ir? Tā sāka elpot straujāk un tad pieplaka pie salmotās grīdas. Bet tik pat zibenīgi tā uzlēca uz viena no aizgalda malām. Kalles acīm pavērās, ļoti neparasts skats. Gari zaļi mati noplīvoja straujās kustības radītajā vējā. Spilkti sarkanās lūpas bija pavērušas redzes lokam baltus zobiņus, bet īpaši pamanāmi bija neparastie ilknīši. Acis šai radībai atgādināja, kaķi. Tās bija izstieptas, un pašas zīlītes zaļas ar iegareniem melnumiņiem. Bet kopumā viņa izskatījās pēc jaunas meitenes, kurai nevarētu būt vairāk par 18 gadiem.
Piecēlusies stāvus viņa lēnām tuvojās Kallem, kura rokās nemierīgi bija sācis knosīties jērs. Auguma ziņā, viņa bija diezgan īsa - ne vairāk par 165 cm. Apģērbs tai bija bēšīgs un nodriskāts. Bikses, kuru gali bija tā nodriskāti, ka atgādināja īssbikses, apspīlēts krekliņš, kas bija nošmulēts ar olu atliekām.

[rudo lapu vilcēn...]

Uz mirkli paŗsteigts Kalle turpināja sēēt un vēroja dīvaino meiteni. Vēl viens kākveidīgais. ieraugot acis viņš nodomāja. Rētas uz sejas mazliet iesmeldzās.
Jērinš, kas bija sācis rokās dīdīties, situāciju nevērta neko labāku. Cenšoties mazo savaldīt un reizē arī nenodarīt pāri, Kalle vērās ienācējā, kas lēnām tuvojās.
Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu. Ko jūs šeit dariet? puisis ierunājās. Balss bija mierīga, bez satrakuma.

[Darka]

Meitene ieķiķinājās. Viņai piederēja bērnišķīgi, bet vienlaikus skaisti smiekli, kas līdzinājās viņai pašai. Viņa izskatījās bērnišķīga, bet acīm tīkama.
Veikls lēciens un nu viņa pārvietojās ar rokām pa aizgalda malu. Daži šādi soļi un viņa piezemējās līdzās Kallem aizgaldā. Strauja kustība un viņa apsēdās līdzās Kallem un par 45 grādiem pagrieza galvu. Tagad viņas mati atsedza ausi, kas bija diezgan spicas.
Tu neesi Lestards.... Meitene ierunājās balsī, kas līdzinājās viņas smiekliem. Viņa pieliecās tuvāk un apošņāja Kalles kaklu. Bet piepeši viņas galva atradās pie Kalles sejas. Aci pret aci, meitene negaidīti nolaizīja viņa rētas.
Mēle bija tāda pati kā kaķim - asa.
Tu esi vēl feināks. Meitene attālināja savu galvu un atkal sāka ķiķināt.

[rudo lapu vilcēn...]

Meitenes dīvainā izturēšanās Kalli pārsteidza un iztrūcināja.Laikam nāksies pierast. Rādās, ka šeit viss būs krietni savādāk nekā mājās.
Mans vārds ir Kalle. daudz nedomājot viņš atbildēja un nedaudz apmulsis vērās meitenē. Mēle, kas pārslīdēja pār seju bija likusi viņam iztrūkties un justies vēl apjukušāk.
Vēl aizvien, gandrīz tīri mehāniski, viņš glāstīja jēriņu, reizē pieturēdams, lai tas neizsprūk un sevi nesamoka.
Bet kas esi tu? tomēr jautāt puisis nepārtrauca. Atbilde vēl aizvien nebija sagaidīta.