Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[zenofeX]

Toja cik nu spēja, ieklausījās balsī, kas tikko kā atskanēja. Nē, saprast, kurš tas ir, nevarēja, bet sauciens pēc palīdzības tas bija gan. Un Menarions tas visdrīzāk nav, jo viņš jau nu spētu stāties pretī tādiem trikiem."

"Haikan!", Toja uz labu laimi iesaucās! "Te Toja! Nepadodoies šīm burvestībām, tās tiek radītas, lai samulsinātu mūsu prātus, un pazudinātu mūs!"

Toja droši soļoja uz Haikana pusi, vēl joprojām uzturot savu savērpto maģiju.

Šo rakstu rediģēja zenofeX: 01.01.2006 12:21

[Alfirin]

Nu jau izklausījās pēc Tojas balss.

"Toja? Tas esi tu?" Haikans nedroši uzsauca, pasperdams pāris soļus tai virzienā, no kurienes, šķiet, nāca sauciens. Migla apkārt gulēja vālu vāliem un kārtu kārtām, kā tāda bieza vate... Haikanam šķita, ka tā viņu smacē nost. Ļoti gribējās tikt no miglas laukā. vai kaut vai atrast kādu paziņu, lai nav jāmaldās vienam!

[Lia'angia]

Pēc pāris soļiem Toja un Haihans satikās. Migla vēl joprojām viļņoja viņiem apkārt, bet tā vairs nešķita tik draudīga, kā iepriekš.
O.o.c. - ko dara Menarions?

[Lia'angia]

Hmmm... Vai tikai Menarionsklīst sapņu psaulē, vai arī pārējim jau citas domas prātā? Ja nē, varam pieņemt,ka Haikans, Manraions un Toja ir ieraudzījuši viens otru. Bet, ja Menarions nav neko citu uzbūris, viņš gan Tojas, ne Haikana vietā redz dažādus citus cilvēkus - to izskats mainās atkarībā no tā, par ko domā vai kuru atceras Menarions.
----------------------
Kamzi šķiet, ka viņa nupat aizmigs, bet senais, šķiet, kaut ko gaida - skatās uz durvīm. Viņa sejā vīd satraukums.

[Romija]

Kamzi tiešām jutās ļoti nogurusi, miegs nāca virsū kā mākonis. Lai arī Džoila klātbūtne bija savā ziņā visai patīkama, tomēr meitene kaut kā neērti jutās - tā pēkšņi iet un gulēt. Viņa pat īsti nevarēja izdomāt, kā lai pieklājīgāk to pasaka. Acis gandrīz pašas vērās ciet, bet viņa vēl turējās.

[Lia'angia]

o.o.c. - Nu, ko dara Menarions, Toja un Haikans? Uz kuru pusi iet?

[Alfirin]

cauri miglai pavīdēja cilvēka stāvs... tas šķita pazīstams.... Tas bija Toja!

Haikanam šķita, ka savu mūžu viņš nav juties tik laimīgs!

"Toja!" puisis izsaucās, steigdamies viņam pretim. Beidzot viņš vairs nebija ne viens, ne pazudis!!! Viņš pat laimīgi nopūtās.

"Un kur Menarions?" Haikans jautāja, grozīdams galvu. Ā, tur jau viņš bija... tepat netālu. Miglas vāli pamazām kļuva tādi kā caurspīdīgāki un parādījās pat cerība, ka viņi tiks no šā baltā murga laukā.

[Farliner]

OOC: Jau vairākkārt esmu teicis Gm ka Menarions izmanto maģiju lai atšķirtu patieso no ilūzijām... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

"Mums jāturās kopā - šajā miglā ir viegli nomaldīties no ceļa." noteica Menarions, norādot virzienu, kurā, viņaprāt, vajadzēja turpināt ceļu lai sasniegtu mērķi. Vienu roku adepts turēja uz zobena roktura, bet otru bija pastiepis nedaudz uz priekšu - lai jebkurā rīdī varētu izpildīt burvestībām nepieciešamās kustības...

[Lia'angia]

Kad trīs biedri ir nosprieduši, kurā virzienā iet, un sper pirmos soļus, miglas vāli saviļņojas un pretī iznāk... kaut kas mainīgs. Tā sejā pavīd dažādi vaibsti, un katrs no tiem kādam no viņiem šķiet pazīstams. Tas pārmaiņus atgādina tos, ko katrs no viņiem ir visvairāk mīlējis - te māti, te mīļoto, te labāko draugu... Tēls stiepj rojas viņiem pretim, aicina sev līdzi...
--------------------------------
Mirko tiek pievests pie lielām, grezni izrotātām durvīm. Tām pa vidu ir liels, sarežģīts simbols, kurš gaiteņa pustumsā kvēlo sarkanā gaismā. Melns aplis, no kuras stīdz ārā liesmu mēles, pa vidu tam plaukstas attēls, ko apvij dažādas čūskas un citi mošķi. No tā, šķiet, pat nāk siltums. Šāds pats, bet ne tik sarežģīts simbols bija redzams arī šur tur citus uz sienām vai durvīm, bet te tas ir pilnīgāks, smalkāk izstrādāts, un vecāks. Viens no sarniem saķer Mirko kreiso roku un piespiež viņa plaukstu pie simbola plaukstas. Plaukstas vidū kaut kas ieduras.

[Farliner]

Menarionā uzliesmoja dusmas - viņam bija pagalam apnikusi šī migla ar visām tās ilūzijām un meliem... ieraugot figūru viņš uz mirkli koncentrējās un pateicis dažus vārdus senajā izloksnē atbrīvoja sagatavoto maģiju... no rokas izšāvās spilgti zaļš stars, mērķēts pa stāvu...

OOC: Dezintegreits. Vairāk domāts lai parādītu biedriem ka tā ir tikai ilūzija, ar ko viņi satiekas...

[zenofeX]

"Jā, kopā turēties tagad būtu visprātīgāk, izskatās, ka tumšie spēki par katru cenu vēlas mūs apstādināt un izšķirt."

Toja sekoja cieši blakus Menarionam, bet, ieraudzījis ka viņš kaut ko bur, pakāpās sāņus (1 soli).

Viņš neskatījās uz tēlu, bet uz Menarionu un Haikanu, vēroja viņu uzvedību, īpaši Haikana, lai atkal nenotiktu kas neparedzēts.

"Vispār mums vajadzētu pēc iespējas ātrāk tikt uz priekšu, man šī visa muļļāšanās pa miglu ir pagalam apnikusi", viņš ērcīgi piebilda.

[Kedriks]

Sassssodīts! - Mirko pie sevis nosēcās. Eu, veči, tā nav godīgi!

Mirko izklausījās visai sašutis, balsī nedzirdēja arī ne miņas no iepriekšējā cīņasspara. Tomēr nākamajā mirklī Mirko ar brīvo roku saķēra savu roku sagrābušo Sarnu pie elkoņa sāpju paņmēmienā pielocoties tam klāt tuvcīņā, kā bija mācījis viņa skolotājs un vēlākā dzīves skola, ar visu sava daudzmārciņu ķermeņa svaru uzgāzās savam pāridarītājam virsū, to satvēris ciešā apkampienā, cenšoties zibenīgi izdarīt ar viņa muguru to pašu, kas nule tika izdarīts ar paša plaukstu, pie viena mēģinot viņu atmuguriski paklupināt ar brīvo kāju.

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 22.03.2006 15:28

[Lia'angia]

Menariona burvestības iespaidā stāvs izgaist miglā. Turpinot ceļu, pēc maza brītiņa migla beidzas, kā ar nazi nogriezta. Viņi iznāk nemīlīgā meža klajumā. Zem kājām vijas ļoti, ļoti aizaudzis, bet sensenos laikos bruģēts ceļš. Tas ik pēc 50 soļiem veido nelielu līkumu, apliecot augstu akmens stabu. Uz stabu smailajiem glaiem ir uzspraustas mumificējušās galvas. Ļoti dažādas - te ir gan dažādu rasu cilvēki, gan neredzētas būtnes (Menarionam ir skaidrs, ka tie visi ir bijuši Gaismas sekotāji).
----------------------------
Mirko izdevās uztriekt sarnu virsū durvīm, kas jau lēnām vērās vaļā, bet viņam tūlīt uzklupa virsū pārējie pieci sarni, un viņš drīz tika pierauts kājās un stumts iekšā pa durvīm, kas klusām, lēni vērās aizvien platāk. Pa Mirko kreiso roku pil asinis no dūruma vietas.
---------------------------
Kamzi redz, ka Džoils saslejas, vērīgi paskatās uz durvīm, un tās sāk lēnām vērties vaļā. Bet miegs nāk tik ļoti, ka visa apziņa liekas ietīta kā biezā vatē.

[Romija]

Tā nāca miegs, ka Kamzi jau klanījās. Ar vienu knapi vaļā noturētu aci viņa samanīja, ka Džoila interesi ir piesaistījis kas cits un pie sevis nopriecājās, ka varbūt viņš aizies, lai viņa ar mierīgu sirdi varētu pagulēt.

Acis aizlipa pavisam, un vēl pirms Džoils būtu atstājis istabu, Kamzi nolīga lielajā gultā un aizmiga.

[Alfirin]

Haikana mute neviļus ieplētās, kad no Menariona rokas izšāvās koši zaļš stars. Jopcī...., puisis nodomāja, tas tik ir ko vērts! Lūk, kaut ko TĀDU kurš katrs vis nevar!

Haikans satriekts noskatījās, kā šis stars ietriecas viņa vecmāmuļas krūtīs, un večiņas tēls sašķīst sīkos gabaliņos. Elpa krūtīs aprāvās. It kā jau viņš saprata, ka tas ir bijis tikai vēl viens miglas tēls, bet tai pašā laikā... Apziņas stūrītī ieperinājās doma: "Un ja nu Menarions nevilcinātos tāpat izrēķināties arī ar īsto Haikana vecmāmiņu, ja uzskatītu, ka viņa stāv adepta ceļā?

Haikanu no šīm domām spēji izrāva nez no kurienes parādījies stabs, uz kura smailes bija uzsprausta ... galva... Puisis no pārsteiguma pat uz mirkli apstājās. Viņš kā apburts vēroja sen sačervelējušos un nomelnējušo ādu, pinkainos matus un tukšos acu dobuļus. Vienu brīdi viņu pārņēma pretīgums, bet tad to aizdzina interese. Un apjausma, ka šis stabs nav vienīgais. Bija arī citi. Un uz katra tā galva likās pavisam citādāka. Neviļus uzmācās domas par to senseno izrēķināšanos, kuras rezultāts bija... acīmredzams.

Haikans nodūra skatienu un tālāk gāja, pētīdams pats savus apavus. Bija skumji. Nē, bail nē. Skumji. Un ja nu viņus sagaida tāds pat liktenis? Un Kamzi?

Kamzi! Viņš bija pavisam aizmirsis par meiteni! Un taču vēl Unda!