Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Ungaarijas ragas...]

Meriona izdzirdēja balsi un juta roku uzgulstam uz pleca. Viņa apspieda kluso vilšanos, ka tas nebija tas, kuru viņa bija neapzināti gaidījusi. Gaidījusi, ka viņš nķas un pārliecinās viņu. Viņš bija tikai kaut ko nokliedzis pakaļ.
Novice nopūtās un izslaicījusi ar peidurknēm acis, paraudzījās vecā vīra acīs.
Es atvainojos vēlreiz, ka tā sanāca, ka jums tas bija jāredz, laikam jau man nevajadzēja sākt ar viņu runāt, sevišķi tāpēc, ka pati zināju, ka tā nav labi. Ka nav lemts... Meriona atkal juta, ka nāk virsū lielais raudiens.

[Ného]

OOC: upsī šo to aizmirsu piebilst. Par ēdieniem neko konkrētu jums neteicu, jo jums ir iespējas izvēlēties ko jūs gribat no piedāvātā un vēl šo to pielikt klāt, ko nenosaucu. Protama lieta gan ir tāda, ka tas kurš pirmais ko piemin, tad tas arī ir, tā kā nevajg pārspīlēt ar pārpilnību, piemēram, augļi no a-z.
Tagad jūs noteikti domājat, ka esmu baigs slinķis (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Ēdamtelpa nebija pārāk liela, tikai aptuveni 10 reiz 7 metru liela. Gar tās sienām karājās dažādu dzīvnieku kažoki, neļaujot sienām izskatīties aukstām. telpas vidū bija bija milzīgs galds, pie kura varēja sasēsties 12 cilvēki. Krēsli arī bija vienkārši ar augstām atzveltnēm, no koka darināti. galda piederumi bija no sudraba, tāpat trīs svečturi, kas atradās uz galda.

Nekas, nekas, cilvēki ir dažādi, daudzšķautnaiņi, un reizēm viņi pagriež to savu šķautni, kas mūsos rada milzu pārmaiņas, domu lavīnas, kas pilda sirdi. Nereti šis cilvēks stāv ilgi ar ši škautni pret otru, tad vajag viņu iegriezt, lai viņš parāda sevi no citas puses. Un pašam arī vajag griezt citu šķautni. Var notikt savstarpējā rīvēšanās, bet vēlāk abi cilvēki būs kļuvuši par viegli sprastiem vienam otram, jo visas šķautnes būs saplūdušas vienā, kas cilvēku parādīs patiesībā. Zini, varbūt nāc piesēdīsim tur uz tā soliņa. - vīrs norādīja uz koka soliņu, kas tradās pie sienas - Vai tev mana doma tapa skaidra, vai arī atkal mana murmināšana ir citiem nesprotama, kā jau man pārdesmit ļuažu ir norādījuši. - Argors ar smaidu centās umundrināt sievieti.

Šo rakstu rediģēja Noa: 17.05.2006 17:18

[Ungaarijas ragas...]

Meriona piecēlās un deās Argora norādītā soliņa virzienā.
Man ir skaidra jūsu doma, pat ļoti skaidra, tikai es baidos ar savām šķautnēm otru sadragāt gabalos. Ir tik grūti pieņemt otru, ja pats sev nespēj piedot...
Viņai vajadzēja ar kādu izrunāties un kaut kas lika domāt, ka vecais vīrs viņu sapratīs labāk, nekā tas, kurš uzklausīja viņas grēksūdzi pirms kļūšanas par novici.

[Ného]

Argors un Meriona apsēdās uz soliņa - Nu nevar būt, ka tavas šķautnes ir tik raupjas, tādas nev nevinam cilvēkam. Katram cilvēkam ir dots laiks šos negludumus pašam sevī nogludināt, nodeldēt un līdz ar to aizmirst. Nav jau svarīgi kādas lietas ir notikušas,ja spēj tās iztumt no savas apziņas. Aizbergi jūrā ir bīstami, bet noliec tos saulītē un tie izkusīs. Tomēr, ja nevari šo ledus kalnu pati izkustināt, jālūdz kāds palīgā..... Atklāj sevī ko tādu, kas liks tev sev pašai piedot. Un nesaki, ka tu to nespēj.

[Ungaarijas ragas...]

Es nespēju, nespēju izstumt tās lietas no savas apziņas, nespēju nolikt savus aizbergus saulītē un nespēju atrast neko, kāpēc man būtu sev jāpiedod. Klosteris man likās vienīgā iespēja, kā es varētu tikt ar sevi galā, bet nu es saprotu, ka tā nav. Viss ir sagriezies kājām gaisā...
Meriona runāja brīžiem apklustot, meklēdama vārdus, brīžiem kautrēdamās, tomēr juzdamās maķenīt labāk.

[Roviela]

Ēriks galvu vien nogrozīja, kad Meriona aizsteidzās projām, un temperamentīgais itālis bija izpaudis savas emocijas kliedzienā, kas varēja visu padarīt vienīgi sliktāku.
Nekas! Lai viņa izraudās. Ķirurgam vienīgi bija žēl, ka viņš noteikti nav tas, kuram uz pleca viņa būtu ar mieru to darīt. Palika nedaudz labāk, kad Argors, uzaicinājis visus uz maltīti, aizgāja pie novices. Varbūt viņš ir tieši tas, kas pašlaik viņai vajadzīgs. Vecāks vīrs, kas pieredzējis daudz ko.
Ēriks pat nebija pārliecināts, ka Meriona viņu saprata pareizi. Par tām sirds durvīm. Ek, viņš nekad nav pratis runāt! Nožēlojami, protams, bet kā savādāk pateikt, ka nav labi mēģināt sevi salauzt ar varu? Ka tas nebeigsies lāgā? Ka Merionas dvēsele ir dzīva, un nevēlas tapt norakta mūros? Un, galu, galā, ka viņa tā apspiežot sevi var tikt pie kuņģa čūlas vai vēl kaut kā nelāgāka! Cik nav redzēts! Ēriks pamazām sadusmojās pats uz sevi. Nolāpīts! Viņš nav psihologs, bet ķirurgs, kas cīnās arī ar pārdzīvojumu sekām, kas pieņēmušas slimības veidu. Un te tagad ir divi, kam tas nupat draud, un viņš neko, pilnīgi neko nevar padarīt. Ja vēl ko teiks - vēl nodomās, ka Ēriks aicina kādu uz bohēmisku ballīti ar izlaidīgām izpriecām tikai izpriecu dēļ. Viņam bija aizdomas, ka tas ir tas, no kā Meriona bēg un kā dēļ meklēja patvērumu klosterī. Bet tieši tikpat viņš bija pārliecināts, ka viņa ir izvēlējusies nepareizu vietu. Nu, kā viņa nesaprot, ka viņa ir laba tāda, kāda viņa ir, ka Dženaro viņa ir vajadzīga tāda, kāda viņa ir, nevis vainas mākta nelaimes čupiņa, kurai nemaz nav vainas, ko izpirkt savu tagadējo ceļabiedru priekšā.

Iesim? viņš pavaicājā pārējiem, un pagriezies aizsoļoja uz ēdamzāles pusi, cerēdams, ka Meriona ar saimnieku viņiem drīz pievienosies.

[Lia'angia]

Baibas smaids apdzisa, kad viņa ievēroja Merionas sažņaugto roku baltos kauliņus. Kad sieviete pagriezās un stīvi aizsoļoja, Baiba tikai nošūpoja galvu. Nekas, lai izraudas, paliks vieglāk ap sirdi. To jau viņa bija ielāgojusi, ka asaras attīra dvēseli no sāpju sārņiem.
Viņa paklausīja saimnieka un Ērika aicinājumam un devās iuz ēdamzāli. Vēders nodevīgi ieurkšķējas, Baiba nosarka un cerēja, ka to neviens nav izdzirdējis.
Gaļa!!! Baibas acis iespīdējas. Kaut kāda putna cepetis, un vēl kāda liellopa šķiņķa gabals, un plāceņi no raudzētas maizes, pēc izskata tik mīksti un svaigi, un mērce lielā, kūpošā traukā, augļi, un vēl, un vēl... Mute piepildījās ar siekalām. baiba pameta acis, gribēdama saprast, kur būtu pareizi sēdēt. Viņa nebija pārāk bieži ēdusi restorānos un smalkās viesībās, un baidījās, ka nespēs pareizi uzvesties. Tādēļ viņa ņosēdās blakus Ērikam, lai neuzkrītoši varētu pavērot, ko ar ko īsti ir jāēd - aristokrātam to droši vien no šūpuļa māca... To iedomājusies, Baiba iespurdzās. Tā gribējās ēst, bet bez saimnieka sākt šķita nepieklājīgi...

[Ausminta]

Un tagad Dženaro arī nožēloja. Ka nebija aizgājis līdz viņai un silti uzlicis rokas uz pleciem, ļāvis raudāt, kamēr viņa sāktu smieties, dzidra un laimīga. Viss vienmēr notika tik ātri, viņš netika līdzi pats savam ātrumam, viņš apstājās, kad jau bija par vēlu, viss, kas ziedēja, bija jau novītis, aizgājis, kristāls bija sašķīdis un kāds cits savāca lauskas. Un viss, ko varēja cerēt, bija jauns pumpurs un jauns kauss, dzirkstošā dzīves eliksīra pilns, dāvana, kas nāca katram, pat ja viņš nejutās to pelnījis.
Vispār gribējās piedzerties. Viņš reti dzēra, kad bija priecīgs, viņš dzēra, kad slīka, kad ienīda sevi, skuma. Bet šoreiz viņš to nedarīs, tam nebūs notikt, Dženaro to zināja kā savādu nepatīkamu nolemtību - jo viņa bija te, pārāk tuvu viņa bija, gluži vai izstarodama ko tādu, kas dzēsa jebkādu šādu iespēju.
Dženaro, nerunīgs un drūms devās uz ēdamzāli un iegājis telpā, uzreiz pavilka tuvāko krēslu un apsēdās, zāli pat neapskatot, likās, neredzot arī neko sev priekšā uz bagātīgi klātā galda. Viņš tikai stīvi sēdēja, somu nometis pie kājām.

[Roviela]

Tā bija kārdinoša aina - šis galds, uz kura bija tik daudz ēdamā, ka, būtu viņu divas reizes vairāk, arī tad varētu visu dienu to vien darīt kā ēst.
Ēriks pieklājīgi pavilka nost krēslu un piedāvāja vietu Tesai. Kamēr viņš to darīja, Baiba pati jau bija iekārtojusies viņam pie otras rokas, Robina galda otrā pusē un Dženaro turpat, gandrīz viņam pretī... ķirurgs neuzkrītoši paskatījās uz itāli, kurš šķita drūms kā negaisa mākonis. Es nevarētu viņu nosodīt, ja viņš tagad piedzertos, bet labāk jau, lai viņš to nedarītu! Ēriks nodomāja, bet, lai kas, nolēma neiejaukties - liels cilvēks, pats zinās, kā pareizāk.
Viņi bija iekārtojušies pie vienas galda garās malas. Tas notika pat nedomājot. Vienkārši - galda gala sēdeklis ir saimniekam domāts.
Gaidot saimnieku un Merionu pagāja tāds brītiņš, kuru nosēdēt bija īstas mocības, bet kura laikā varēja paspēt labi noskatīt, kas labs uz galda atrodams. Krietnu laiku nekas tāds nav dabūts - kārtīgs cepetis, cepta zoss, paraug! ar āboliem, salāti, mērces... svaigi plāceņi un biezputra. Cepumi ar riekstiem, no auzām, kā šķiet. Medus. Un kaut kas lielās sudraba krūkās. Ēriks mocījās neziņā, kas tur varētu būt - alus? vīns? saost nevarēja, cepeši bija stiprāki. Tad viņš nolēma, ka varbūt gan tas, gan tas un vēl ūdens, jo krūkas bija dažāda lieluma, un priekšā noliktie sudraba kausi tikpat labi varēja noderēt jebkuram no tiem.
Tā kā saimnieks vēl nerādījās, Ēriks, nopētījis ēdamo, pārgāja pie galda piederumiem. Svečturi bija lieliski, un spoguļpaplātes ar augļu traukiem zem tiem - tāpat. Visi trauki spīdēja spoži nospodrināti. Viņš nolēma, ka tas, kas klājis šo galdu, ir bijis meistars savā amatā. Patīkams skats! Bet vēl vairāk gribējās pārbaudīt pavāra meistarību.

[Hikari]

Robina vēroja lielo un krāšņo galdu ar siltu smaidu uz lūpām. Patiesi gribējās ēst tik ļoti, ka vēderā, kā likās, bija iesprūdušas pāris kurkstošas vardes. Sieviete gan pieklājīgi pagaidīja, kamēr visi sasēžās pie galda, tajā laikā prātojot, kas gan sekos pēc šīs sātīgās maltītes. Viss uz galda atrodošais smaržoja tik labi un kārdinoši, ka Robina nevilšus atcerējās par savām mājām. Nes, kā visiem tur tagad klājas. viņa nodomāja klusi un smagnēji nopūšoties.

[Ného]

Tie ir tikia māņi, tu vienkārši šai lietai pieej no ne tās puses, no kuras vajadzētu. Nevajag noslēgties sevī, tā tu nekļūsi atbrīvota no smagās pagātnes nastas. Es tev ietektu pamazām nomest savas noslēgtības bruņas un tici man, tad tev kļūs daudz vieglāk elpot, un citi arī tev varēs palīdzēt. - Argors nodaudz novērsās no Merionas, un viņa skatiens aizklīda līdz logiem, caur kurim varēja redzēt rietam sauli. Viņš atcerējās savu draugu, kuru, kam bija līdzīga bēda - viņš kļuva par "akmens statuju".

[Ungaarijas ragas...]

Vecais vīrs tomēr Merionu lāga nepārliecināja.
Mana pagātnes nasta nav nometama un man to visu mūžu vajadzēs nest. Es nespēju paraudzīties pati sev acīs, kur nu vēl kādam citam.
Meriona smagi nopūtās un atkal ierunājās, teiktajā ieskanoties skarbiem toņiem:
Esmu raudzījusies no visām pusēm, bet visas rādās vienādi melnas. Taisnība tiem, kas agrāk jau teica, ka esmu nekur nederīgs radījums, kas nav pelnījis pa šo zemi staigāt.

[Ného]

Grūti, grūti, grūtības ir jācenšās pārvarēt. Ja nasta ir smaga, tad ir tikai divi ceļi - pirmais - stiept o nastu un zem tās smaguma salūzt, vai arī mēģināt to novelt no pleciem, bet arī riskējot salūzt, tikai šajā gadījumā ir arī pozitīvā puse, tu vari arī ar milzīgu piepūli nomest smagumu un tapt brīvs. pagaidām, tik ļoti noslēdzoties, tu ej ceļu, kas ved uz aizu. Mans draugs darīja tāpat un nu par viņu ir tikai jārunā pagātnes formā. Un šis cilvēks arī domāja, ka viņš ir nekam nederīgs, ka viņš nav pelnījis staigāt pa zemes virsu. Lai nu paliek kā ir, bet es domāju, ka šajā pasaulē tev nāksies kļūt pieejamākai. - Argors nopūtās, jo saprata, ka šai sievietei šajā zemē būs grūti. Viņš piecēlās no soliņa un piedāvāja merionai doties pie galda.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona sadrūma un uz Argora aicinājumu pamāja vien ar galvu un ne vārda neteikusi piecēlās un devās, kur? Sieviete neziņā apstājās un vaicājoši paskatījās uz večuku, kamēr galvā bija pavisam citas domas.
Nu re, ko es tev teicu! Aizmirsti visas tās klostera muļķības!
Ja es tās aizmirsīšu, tad atkal kļūšu tāda pati!
Un, kas tad bija vainas, nekādas.
Daudz vainu bija, ļoti daudz.
Bet mēģināt jau var. Turklāt, ja tas Dievs negribētu, viņš tev tādu smukulīti nesūtītu, pati redzi, ka laime rokās krīt un konkurences tik maza...
Stop, man tas jābeidz, man jābeidz sarunāties pašai ar sevi. Meriona, vai tiešām tu esi tik ļoti... tik ļoti... ka gatava krist pirmā pretīmnācēja apskāvienos???
Ak vai... Meriona klusiņām nopūtās, juzdama, ka nekas nav kļuvis ne par matu labāk. Viena viņas puse joprojām cīnījās pret savām vēlmēm, kamēr otra...
Laikam jau jums ir taisnība, novice beidzot atteica, raudzīdamās kaut kur tālumā, cauri akmens kolonnām, cauri, kalna sienām, cauri pasaulēm, ja jau salūšana draud jebkurā gadījumā, tad ir vērts laikam mēģināt.
Viņa tā kā rūgti pasmējās un pavērās uz Argoru, tomēr skatiens bija pagalam sērīgs un tur joprojām vīdēja šaubas par viņas spēju nomest jelkādu nastu un attīrīt kaut vienu šķautni no sārņiem, tomēr cauri tam spiedās arī kāds maziņš cerību stariņš.

[Ného]

Labi, ka tu apsver šo iespēju, bet nu iesim uz ēdamzāli, jo tavi ceļa biedri, laikam būs jau visu noēduši. - smaidot atteica Argors un devās uz minēto telpu.

nonācis līdz ēdamzālei, Argors bija pārsteigts, jo bija domājis, ka viesi būs jau uzsākuši savu mielastu - Nu ko tad jūs neēdat, mani mīļie viesi!

[Roviela]

Mēs pagaidām mielojam acis, Ēriks atbildēja, pus pa jokam, pus patiesi, nedaudz pacēlies no krēsla, Argoram ienākot.
Saimnieku gaidām! Bez saimnieka nekas negaršo tik labi, cik tam vajadzētu būt.

Ēst viņam gribējās zvērīgi, tāpat kā pārējiem. Droši vien tas bija pat redzams, bet nu tomēr... nav jau gluži tā, ka nevarētu vēl brītiņu pagaidīt.
Tā runājot, viņš aši nopētīja Merionu. Labi! Šķiet, viņa ir kaut nedaudz nomierinājusies. Nu, jā, protams, var sevi norakt klosterī, bet tas tāpat neko nedos. Pēc Ērika pārliecības, klosteris nepavisam nav domāts tiem, kas grib paslēpties no sevis un dzīves, bet tiem, kam tā ir sirds pārliecība, kas iet uz priekšu bez nastas, kas velk atpakaļ. Ja vēlas sākt dzīvi no jauna, to var darīt tāpat, tad, kad esi nobriedis novilkt svītru. Un pat bez nožēlas par bijušo "es".

[Ausminta]

Pils saimniekam un Merionai ienākot zālē, Dženaro pagrieza galvu un veltīja sievietei ilgu, drūmu skatienu. Jā, nožēla, bet arī dusmas kūsāja neapklusināmas.
Tu neizlēmīgā, tad paliec ar sevi, savu sauso, nedzīvo ticību un bailēm, ja Tev nepietiek drosmes īstenībai, kāda balss viņā nikni plaiksnāja, kamēr cita viņa daļa sāpīgā priekā redzēja gaismas atspīdumu uz plānās, maigās ādas, sajuta pirkstgalos tās dzīvo siltumu, kakla slaido liekumu un plakstu drebēšanu pieskārienā.
Dženaro novērsās. "Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu", tā bija teikts, bet kā ar paša Kristus līgavu - par tādu grēku viņš droši vien tiks mests virstošākajā no katliem un durts ar nokaitētākajām dakšām, itālis nievīgi pasmaidīja.
Galds vai lūza no ēdienu bagātības un dzērienu trauki spīdināja savus sudrabainos sānus. Varbūt kādā no šīm krūkām dzirkstīja vīns, kvēlojošs un veldzējošs kā lūpas. Lai dzīvo dzīve! Vai labāk - piestumt māgu kā barojamam sivēnam, lai domas un jūtas aizpamst prastā, piezemētā apmierinātībā.
Bet nebija gribas. Dženaro tikai turpināja sēdēt, rokas gulēja uz ceļiem smagas, neizkustināmas, un mēle likās kā pielipusi augstlējām.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona juta pārējo skatus, kas pievērsās viņai, bet vsevišķi vienu, uz kuru vienīgo arī atbildēja. Taču ieraudzījusi drūmo izteiksmi viņa acīs, iztrūcināti novērsās. Nu jā, tagad viņa visu būs sabojājusi ar saviem izgājieniem. Turklāt, kā izskatījās, tad viņai vai nu atlika sēdēt blakus Dženaro, vai arī izvēlēties vietu kaut kur tālāk no viņa.
Meriona brīdi minstinājās prātā visu apsvērdama. Tikmēr viņa pamanīja itāļa nievīgo smīnu, tas lika viņai sasparoties. Meriona izslējās un apņēmīgu sejas izteiksmi piegāja pie galda un apsēdās blakus itālim. Viņa centās iesvelt sev tik daudz pašapziņas, lai nesāktu sarkt par saraudātajām acīm.
Apsēdusies, Meriona salika rokas klēpī un gaidīja, kamēr arī galda saimnieks ieņems vietu, tikām prātā noskaitīdama lūgšanu, jo pirmo reizi kopš klostera pamešanas, viņa negrasījās darīt to visiem redzamā veidā.
Nu lūk, tā jau ir krietni labāk...
Es būšu visu samaitājusi, atkal.
Izbeidz, neko nebūsi

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 23.05.2006 07:55

[Ausminta]

Putniņš bija atlidojis, tomēr, un trīsināja spārnus tepat blakus, pie viņa vaiga - negaidīti tas bija. Drosmīgs putniņš. Varbūt pārbaudīja savu un viņa pašsavaldību. Varbūt ne. Dženaro lēni pagrieza galvu, ne tieši pretī, bet iesāņus, un puspievērtām acīm smaidīdams baudīja Merionas profila glezno līniju. Sievietes acis bija sarkanas no asarām, tomēr tas nevērta viņu neglītāku, drīzāk piešķirot sejai tādu kā mocekles skaistumu. Lai gan - ne īsti mocekles. Mocekles bija svētas un tālas, bet Merionā šobrīd jautās kaut kas ļoti tuvs un sargājams. Iekšējais saspringums bija atlaidies, dusmas, vaina - vai tie zuda, vai tikai nogrima dziļāk, bet Merionas klātbūtne šķita veldzējoša un viņa pati - nemaz ne tik neaizsniedzama.
Vai jūties labāk, Dženaro sacīja klusā balsī, joprojām īsti neskatīdamies Merionā, kamēr labās rokas pirksti lēnām glāstīja dzeramā kausa inkrustētos sānus.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 23.05.2006 10:18

[Ungaarijas ragas...]

Liekas Merionas sirds pārmeta kūleni, izdzirdot viņa ierunāšanos.
Sieviete par atbildi tikai piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa baidījās runāt, tagad tā uz reizi, jo zināja, ka viņas balss nodevīgi trīsēs un varbūt pat pateiks vairāk nekā viņa būtu gribējusi. Daudz vairāk.
Vēl arvien viņu plosīja šaubas un bailes, likās, ka viņa lēktu uz galvas duļķainā ūdenī.
Bet galu galā, tiešām, ko gan viņa varēja zaudēt? Tagad taču viņa varēja nepieļaut tās kļūdas, ko pagātnē. Turklāt ķermeni pārņēma alkas, gluži fiziskas, tas nebija pieradis gadu dzīvot atturībā.
Visa situācija viņai pēkšņi likās tik dīvaina, ka novice beigu beigās tikko jaušami pasmīnēja.
Merion, tu šauj pār strīpu...Laikam gan, Kungs, piedod man salūšanu kārdinājuma priekšā un pestī manu grēcīgo dvēseli, kā arī palīdzi iet pareizo ceļu un neiegāzties ar visu nastu aizā.