Noslēpumu dārzs [C], [ATD], [PZP], Rīta Rasas un Ungārijas Ragastes LS ^^ Opcijas

[Ļipa]

Labāku vakaru dārza ballītei māsām būtu bijis grūti izvēlēties. Lai papildinātu dārza skaistumu, debesis bija bagātīgi nosētas spožām zvaigznītēm, gaiss bija silts un gandrīz bez vēja, bet nebija ne miņas no vasaras sutoņas.
Parasti aizvērtie, senatnīgie iebraucamie vārti, šajā vakarā bija plaši atvērti un rotāti gaiši zaļām uguntiņām, kas atgādināja jāntārpiņus. Tādas pašas mazas gaismiņu virtenes stiepās abpus grantētajam, platajam iebraucamajam ceļam, kas ar slaidu loku pieveda pie māsu savrupmājas. Ēka grima vakara krēslā, līdz ar greznajām kāpnēm. Taču no piebraucamā ceļa atdalijās vēl divas gaismiņu virtenītes, kas iezīmēja lielām akmens plāksnēm rotātu celiņu uz izslavēto lielo dārzu, kas tikpat labi varēja skaitīties parks. Celiņš apmeta līkumu ap lielo savrupmāju un kļuva skaidrs, ka ēkā šovakar neko nav paredzēts darīt.
Jau iztālēm varēja redzēt vārtiņus, kas rada gabalus sagaidīja ar lampiņām, kas veidoja abu māsu vārdus un norādīja iemeslu, kāpēc visi ir šeit, un apliecināja, ka viesi ir nokļuvuši īstajā pagalmā.
Ejot uz kārtīgi kopto dārzu, kas pārsteidza ar ziedu pilnbriedu un zālē vietām redzamajam gaismiņām, varēja sajusts uguns pazīstamo smaržu. Vai tikai gardēži netiks cienāti ar desiņām? Skaisti un aizdomīgi vienkārši bija dārza rotājumi.

Māsas nebija aizmirsušas par savu radu mīļākajiem ēdieniem, krēsliem, kur atsēst nogurušajiem un, protams, paaugstinājumu, kas lieti noderēja par skatuvi. Visur bija sīkas, neuzbāzīgas gaismiņas, kas izgaismoja dārzu, tomēr nebija uzbāzīgas. Zālē esošās gaismiņas atgādināja mazus jāņtārpiņus un varētu patikt mazākajiem radiniekiem. Tāpat kā zviedru galds varētu piesaistīt tos, kuri visiem stāsta, ka ietur diētu, jo atradās vietā, kura bija ārpus viesu redzesloka tomēr gana redzamā vietā, lai katrs, kas ienāktu pa vārtiņiem to redzētu.
Arfeja un Efija, kā parasti pilnīgi neatšķiramas, tā sagādādamas radiem galvassāpes, kura tad ir īstā, stāvēja abpus vārtiņiem un sagaidīja viesus visai jautrā noskaņojumā. Reizēm viena vai otra vēl devās uz svinību placi, lai kaut ko piekārtotu, tad atkal atgriezās pie vārtiņiem.

[rudo lapu vilcēn...]

Ardenols pacietīgi klausījās putnā, ik pa brīdim nopētot krūmus. Strazdam stāstot par to, kā plūmes šim brismonim sadevušas, viņa sejā parādījās smaids. Tam jābūt interesantam skatam viņš domās iesmējās.
Tu saki, viņš tagad otrā dārza malā. Bet kāds šis briesmonis izskatās? virsroku sāka ņemt ziņkārība.

[berserks]

Villijs paņēma meitu augšā. Ak tad apnika gan ... viņš paklusu noteica. Villijs pievērsās briedim, viņu vēl tirdīja pāris jautājumi Esi redzējis vēl kādu te ... protams bez VIŅĀM ... tas būtu, vai nav garlaicīgi tā stāvēt ? Tev kā staujai ne ēst meklēt vajag, ne ko citu ...

[Ungaarijas ragas...]

Kā izksatās! Nu tā kā visi briesmoņi izskatās - milzīgs, nu riktīgs milzenis, tevi nogāzīs no kājām kā nieku, šausmīgi sarains, taisni briesmas skatīties, un tad vēl viņam ir tādas maziņas un niknas actiņas un balss. Ak dieniņās, tās balss dēļ jau var sirdstrieku dabūt, un es tādu arī gandrīz dabūju, kad viņš te pa tām plūmēm ņēmās! Un kādi viņam zobi, kaulus samaļ šķēpelēs un šausmīgi netīrs ar viņš ir. Labi, ka viņam vēl nav spārnu! bet, tas, ka viņš pa naktīm ložņā apkārt gan mani satrauc, ko es tāds putniņš lai daru, kad man naktī piepeši tāds uzklūp! strazds aizgūdamies stāstīja, beidzot atradis kādu, kas klausās.

Venrodam izbaudīja sekas tam, ka kas notika, ja kāds iegāja dārzā, kad bija atvērti vārti uz parasto dārzu un to, kuru neviens vēl līdz šim ikdienā nebija redzējis. Laiks bija sajaucies un mazliet iestrēdzis viena mirklī, kamēr Venrods nebija atkal izgājis pa vārtiņiem. Tad viss atkal sāka ritēt savu gaitu, abos dārzos.
Tātad otrpus vārtiņiem Venrodam pavērās tā pati aina, kas visiem pārējiem, tikai ar to atšķirību, ka neviena vārtiņu priekšā vairs neredzēja, vien taku uz labo un kreiso pusi un uz priekšu.

Marals apcerīgi paraudzījās apkārt.
Nu bez viņām vēl te kādreiz nāca viņu jaukie vecāki, nu un tagad jūs. bet vispār tik dzīvā dārzā it nemaz nav garlaicīgi un man jau nav te visu laiku jāstāv.
Briedis apmierināti nogrudzinājās un lēnām (tomēr no akmens) izstaipīja kājas.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 18.05.2006 12:11

[Margo]

Rolands nesapata, no krienes balss nāk. Viņš pakāpās nostāk un skatījās apkārt.
Pirmā doma, kas ienāca prātā bija, Gizeldas joks, bet lai nu kā, bet tāda balss vecajai kundzei nu gan nebija.
Tad acis nonāca pie lielās troļļa statujas.
Onkulis norauslājās un atmeta ar roku.
Ko es vēl neizdomāšu...viņš pats sev teca.

[berserks]

Dzīvā dārzā? Pagaidām gan neviens nav manīts, izņemot jāņtārpiņu barus, bet ... Ko tad vēl te var sastapt? Villijs ar interesi jautāja Es domāju, ka tu esi piesaistīt pie šīs akmens plāksnes ... kas tad vēl ir tavā dienas kārtībā ... varbūt par sargu? viņš minēja tāds liels un spēcīgs izskaties.

[rudo lapu vilcēn...]

Briesmoņi var būt dažādi. pie sevis apsmaidījis, Ardis uzmanīgi klausījās putna'stāstītajā aprakstā. Simpātisks šis briesmonis nebija.
Un kā tad jums te izdodas mierīgi dzīvot, neuzskrienot virsū šim briesmonim? pagaidāma ardis ievāca informāciju. Vilinājuma ar šo briesmoni sastapties viņam nebija.

[Eņģeļu gūstekne]

Narcissa tirumfējoši pasmaidīja, jau atkal viņa bija tikusi opā un nebija jātenterē pašai. Tomēr būt maziņāi ir kāds labums. meitene nodomāja un apķēra tēti ciešāk un vēl pa starpai iekārtojās ērtāk. Kā neko dzīvu nēesi manījis tēt arī Marals ir dzīvs parastā dārzā viņš nebūtu dzīvs!!! Narcissa uztaisīja tādu grimasi it kā Villijs būtu izdarījis kaut ko patiesi stulbu, uz mazās sejiņas tas izskatījās tik smieklīgi, ka apkārtējie nevarēja nepasmaidīt.

[Ungaarijas ragas...]

Khrem, mani arī interesētu, ko tik tu vēl neizdomāsi, balss nočērkstēja un tagad nu nebija šaubu, ka tā bija statuja, jo trollis nepārprotami blenza uz Rolandu un smīnēja pār visu ģīmi un tag lēnām pacēlis roku, lēnām notrauca no savas bārdas tur uzmetušos lielu vaboli.

Jāņtārpiņi ir dzīvi, odi ir dzīvi, un tur tie koki ir dzīvi, starp citu vakar man sanāca viena interesanta saruna ar to ozolu, tad vēl citi tādi kā es, Marals laiski pašūpoja galvu.
Nu, kopš nonācu šeit es vairs neesmu piesaistīts, un, kad paliek garlaicīgi varu aiziet papļāpāt ar kādu. Bet nevarētu teikt, ka es piestrādāju par sargu, ja nu vienīgi te pēdējo dienu laikā jāuzmana, lai jauniņais pārāk neaizraujas ar jaunās teritorijas apgūšanu. Citādi te jau diži nav ko sargāt, vienīgi vienam otru.
Tev ir daļēji taisnība, briedis paskatījās uz Narcisu, parastā dārzā es nebūtu tik dzīvs, tomēr es visu apzinātos.

Mēs dzīvojām mierīgi, dzīvojām. Briesmonis uzradās pirms pāris dienām! strazds sabozās, Uzradās un iedomājās, ka viņam vienīgajam pieder dārzs!

[Margo]

Rolanda seja sarāvās neizprotamā grimasē. Likās, ka viņš būtu apēdis kādu ēdienu un no tā viņam būtu vēdergraizes.
Viņš nedaudz sarāvās. Pirmo reizi dzīvē ar viņu bija runājis kaut kāds akmens bluķis. Un vēl kāds!
Kaut kāds pasaku briesmonis bija izkāpis no grāmatas un tagad ar viņu sarunājās.
Labs joks...Gri-gri-gri-zeldapirmains, kas viņam ienāca prātā bija šis teikums, kaut gan viņa mazais vīriņš galvā bija ne pa jokam pārbijies.
Viņš ar kulaku iesita milzu statujau pa plecu, kuru viņš pats tikko spēja aizniegt.
Sāpēja! Tas dīvainis tiešām bija no akmens!

[rudo lapu vilcēn...]

Ardenols viegli pasmaidīja. Šaubos vai kādam šis dārzs pieder. Tikai muļķis varētu to uzskatīt par savu privātīpašumu.
Kaut gan... Dārzs daļēji peider tā iemītniekiem, bet ne vienam no tiem. Es šeit esmu tikai viesis. pēdējos vārdus Ardenols teica klusi, tikko dzirdami. Vēlreiz paraudzījies apkaŗt, viņš turpināja.
Un ko jūs paši gribētu iesākt ar to briesmoni? Šķiet viņš jums nedaudz bojā dzīvi. puisis pasmaidīja.

[Hikari]

Mei aizrautīgi klausījās brieža Marala un Narcisas un Villija sarunā. Meitene uzlūkoja statuju un ieinteresēta piezīmēja Vai tikai Tu spētu visu apzināties vai arī statujas visas parastajos dārzos visu apzinās?! Mei cerēja, ka jautājums neizklausās muļķīgs, meitenei vienkārši gribējās zināt. Dzīvs dārzs. Dzīvi koki. Cik interesanti. Noteikti pacentīšos ar kādu parunāt, ja būs izdevība. Mei pieķēra sevi domājam un pasmaidīja.

[Ungaarijas ragas...]

Trollis lēnām pacēla savu kreiso dūri un tādā pašā vīzē iesita Rolandam pa plecu, ar akmens kulaku tas sanāca visai sāpīgi, lai gan nebija sists ar vislielāko spēku, tik tāda trollīga iebukņīšana. Tā tomēr lika vīram salīgoties.
Jā, labs! trollis noteica, un iesmējies piemetināja, Tik Grizelda es gan neesmu.

OOC: North_see, statuja 2/3 no tava auguma, 3/3 veido postaments, tā, ka tā nav uzskatāma par milzīgu un plecs ir viegli aizsniedzams.

Šis dārzs pieder viņām! strazds lepni izriezis krūtis piemetināja. Bet tev taisnība, ka viņam jau nu gan nē...
Ko mēs gribētu iesākt ar briesmoni? Dabūt viņu prom! Viņas gan teica, ka viņu vēlāk aizvākšot, bet, kas tikmēr notiks? Briesmonis visu izpostīs!
Lai gan... putna ačteles viltīgi iemirdzējās, kas nesaskanēja ar viņa pagalam nevainīgo knābja izteiksmi, Tu varētu aiziet un ar viņu aprunāties, jo nevienu citu, šis lāga negrib klausīt, bet varbūt tevi? Tu tomēr esi lielāks...

Visas statujas itin visur sevi apzinās, viņas zina, kad ir dzimušas, kad noveco, kad mirst... Tikai domas plūst lēnāk, reizēm aiziet gadi, kamēr vienu līdz galam izdomā. Mēs jau dzīvojam ilgāk, par jums, briedis nopietni atbildēja, un zinām vairāk par jums. Tikai šeit viss notiek savādāk, vai varbūt esmu radīts tik dzīvs.

[rudo lapu vilcēn...]

Tā visdrīzāk ar ir.viņš klusi piekrita par dārza ipašniecem. Šķiet šeit visi pazīst māsīcas. Nez, briesmonis ar?
Es! pirmajā pārsteigumā Arenols iesaucās, dzirdot strazd piedāvājumu. Bet mirkli apdomājies pamāja ar galvu.
Bet tu līdzi nāksi?Es šo dārzu tik labi nepazīstu un par briesmoni varu noturēt arī kādu citu, ne īsto. puisis viegli pasmaidīja.

[Margo]

OOC: Atvainojos...

Rolands gandrīz nokrita zemē.
Kad viņš beidza līgoties, vīrs tikai ar atvērtu muti blenza uz trolli.
Pirmo reizi mūžā viņš runāja ar akmens bluķi. Un pirmo reizi mūžā tas viņam bija atbildējis.
Rolands nezināja vai smieties vai raudāt. Viņš tikai truli blenza uz statuju.
Tad viņā tei apgāja apkārt. Tad vismaz seja pauda kaut cik skeptisku noskaņu, bet kad aplis bija apiets, dīvainā grimase atkal iezagās sejā.
Kājas nekustēja. Bēgt Rolands nevarēja.

[Ungaarijas ragas...]

Strazds satrūkās: Es? Līdzi? ...Nu labi, varu tevi pav... pavadīt līzd tam brbriesmonim....
Strazds izklausījās visai domīgs.
Mums ir jādodas tur! putns norādīja uz taku, kas veda cauri plūmēm, un pa kuru Ardenols pirms tam bija gājis.


Un tas bija viss? troļļa statuja skeptiski pavaicāja, raudzīdamās, kā Rolands apiet apkārt un tad mēmi sastingst. Nē, nu reizēm tiešām tie cilvēki bija dīvaini, bet vismaz kāda izklaide un trollis bija gatavs šo te padīvaino vīrieti kā nākas pavilkt uz zoba.

[rudo lapu vilcēn...]

Puisis nedaudz apsmaidīja. Palocījis galvu viņš paņēma uz zemes iepriekš nomesto žaketi.
Ejam. viņš vēlreiz palocīja galvu un ar strazdu uz rokas sāka soļot uz priekšu pa taku uz to pusi, no kuras iepriekš bija nācis. Vai dārzs ātri maina savu seju? viņš aizdomājas, cerēdams gan vēl strazdam parādīt vārtiņus, pa kuriem bija ienācis un miglu otrā pusē.

[Snorkes Jaunkund...]

Darina uzskrējusi virsū brālim, un dzirdot kā viņš tikai pasaka ā, tā esi tikai tu saniknojās. Meitene iesaucās:Apklusti! Kur tētis vai Mei? Ko tu te vispār dari, stāvi un gaidi, kad kāds nāks tevi glābt vai ko?un nikni paspraucās viņam garām. Kādu minūti gājusi uz kādu pusi, viņa saredzēja miglā kaut ko stāvam. Piemiegusi acis viņa neko nesaredzēja, tāpēc lēnāk devās tam pretī.

[Hikari]

Mei klausījās tajā, ko viņai pavēstīja briedis un ieinteresēti un iekrītoši pamāja. Cik savāda man tagad liksies doma, ka statujas visu apzinās. Tikai žēl, ka parastajā pasaulē nav tā, kā ir šeit- ka statujas var arī atbildēt. meitene sacīja un pasmaidīja. Prātojot par to, ko lai vēl tādu uzdod briedim, meitene centās atcerēties to, vai kāds jau pirms viņas bija paspējis pajautāt, vai bez brieža šajā dārzā ir vēl kāda tikpat maģiska statuja.

[Ļipa]

Sevišķi gudri gan nav iet pie viņa...
Šinšilla pamācoši noņurdēja un šķiet pat negrasījās nokāpt no koka, lai apsargātu strazdu un Ardenolu.


Tas, ko darina redzēja iglā nebija nekas cits kā aicinoši mirdzoši, spoži vārtiņi, kas šūpojās nedaudz puspievērti, radot iespaidu it kā kāds tikko būtu izgājis tiem cauri. varbūt, ak tā bija Mei?


var jau būt, ka viņa stev atbild, tikai tu pietiekami neieklausies...
briedis nošūpoja savus žuburianos ragus un nedaudz saraucis pieri, mēģināja taceŗēties kā tur īsti ir bijais. Tas bija gana sen, lai ar atcerēšanos tik viegli viss neietu.

[Hikari]

Mei pamāja un pasmaidīja. Laikam jau Tev ir taisnība. viņa piekrita briedim un prātoja, kādu jautājumu lai vēl uzdot, jo tā bija izdevība parunāties ar maģisku statuju. Ja drīkst jautāt, cik vecs tu esi?! meitene viegli piesārta, jo viņa nezināja, vai tā gluži jautāt ir pieklājīgi un cerēja, ka briedis netaisās apvainoties.