Karaliste - Emena., (ATD);(C) Opcijas

[Darka]

Kā Tu zini, ka mūsu glābēji var atgriezties? dobja balss, kas plūda no gara melmataina vīrieša, ar jautājumu vērsās pie kādas ļoti vecas sirmgalves. Viņas seju klāja simtiem grumbiņu, kas liecināja par viņas garo un grūto dzivi. Viņi gāja caur mežu un vīrietis, kas bija daudz jaunāks par vecenīti, apstājās, lai palīdzētu viņai pārkāpt pār nolūzušu koku. Mežs bija pielijis un tumš, drēbes, kurpes un mati bija slapji. Tantiņa apstājās pie koka un, saņemdama palīdzīgu roku no jaunekļa, pārkāpa pāri kokam un apsēdās uz to.
Kā es to zinu? večiņa palūkojās jauneklī un ar nedaudz izsmejošu toni viņam sniedza atbildi Daudz zināsi ātri vec paliksi! Un tici man, vecam būt ir ļoti grūti. Viņa piecēlās un devās tālāk.
Lai gan tuvojās meža vidus, un tam vajadzētu kļūt biezākam, koki kļuva retāki, līdz viņi iznāca meža klajumā. Klajumā atradās pieci akmeņi, kas bija apsūbējuši un noauguši ar sūnām, vīteņiem un ķērpjiem. Esmu mežā pavadījis daudz laika, izstaigājis to krustu un šķērsu, es varētu teikt, ka pazīstu to, kā savu kabatu, bet šeit nekad neesmu bijis. Garā jaunēkļa acīs iedegās izbrīnas dzirkstis, par vietu, ko mežs no viņa bija slē````. Ah, puikiņ... Vai Tu domā to cauro kabatu no kuras Tev viss pazūd? Večiņa piegāja pie akmens, kas atradās četru akmeņu lokā, nolika savu tarbu uz tā, avēra to vaļa. Notās plūda silta gaisma. Večiņa izņēma kristālu, kas mirdzēja uguns sārtā krāsā. Lūk kā es zinu, ka durvis atkal var atvērt. Ir atkal sākuši degt visi četri atslēgas dimanti. Viņa piegāja pie akmens, kas izskatījās pēc sasalušām liesmām un dimantu ielika tajā. Tad viņa atkal atvēra tarbu un tajā atkal laistījās gaisma. Viņa izņēma zaļu dimantu, kas izstaroja miera sajūtu un uzlika to uz akmens, kas izskatījās pēc koka lapas. Tā viņa rīkojās vēl divas reizes,vienreiz izņēma ūdens zilu dimantu un nolika to uz viļņveidīga akmens, otreiz izņēma pelēku dimatu un nolika uz piltuveida akmens. Večiņa, balstīdamās uz spieķīti, atgriezās pie akmens, kas atradās četru akmeņu vidū. Tikmēr puisis izsekoja katrai večiņas rīcībai līdz ar tādu aizrautību, kā mazs bērns, kas vēro kā pa pļavu lēkā sienāzis.
Un šiem astoņiem priekšmetiem vajadzētu atsaukt astoņu valdnieku manteniekus. Večiņa no tarbas izvilka astoņus medaljonus, kas izskatījās pilnīgi vienādi, bet uz katru bija cits gravējums. Viens drošsirdībai, viens varenībai, viens kaislei, viens ticībai, viens taisnīgumam, viens vadīšnai un viens spēkam. Večiņa uz akmens uzlika astoņus vareno valdieku medaļjonus, kas bija atstāti Emenā, kā atslēga durvīm, kas reiz var atkal atvērties. Piepeši visi četri dimanti iemirdzējās vēl spožāk, tie pārvērta akmeņus uz kuriem atradās. Sarkanā dimanta akmens pārvērtās par uguns virpuli, kas uzšāvās debesīs. Zaļā dimanta akmens, pārvērtās par milzīgu koku, kas devās tur pat kur uguns virpulis. Zilais dimants akmeni pārvērta par ūdens viļņiem, kas uzšāvās debesīs. Bet pelēkā dimanta akmens nu trakoja tornādo izskatā.
Tagad tikai jāgaida, bet lai nebūtu ilgi jāgaida... večiņa no jakas kabatas izvilka maisiņu un pagrāba zaļu pulverīti un uzbēra to uz astoņiem medaļjoniem. Tas viņiem liks ātrāk tikt pie tām ierīcēm, kas atkal ir atļavušas atvērt durvis. Večiņa pasmīnēja par savu labo ideju, tikmēr viss, kas bija uzšāvies debesīs, vairs nebija redzams. Kas tās par ierīcēm? Melnmatis pārtrauca klusumu.
Cik esmu novērojusi Zemi, tad tos zemieši sauc par datoriem. Večiņa sniedza kodolīgu atbildi.

OOOC Jums Jūsu tēli ir jāaizvada līdz datoriem! Par pārējo parūpēšos es (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Darka: 21.02.2006 19:24

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle pacietīgi gaidīja, šoreiz cenzdamies turēt mēli aiz zobiem, ik pa brīdim paŗlaizdams skatienu pāri klātesošajiem. Argedai iesākot stāstu par valdniekiem, viņš ar interesi klausījās. Vēsture un filozofija vienmēr bija cieši saistītas.
Večiņai norādot uz kādu no gleznām, puiša skatiens aps'tājās pie tās. Sākot runa't par Ričardu Lauvassirdi, viņa skatiens sāka klejot pie paŗis vēl palikušajām gleznām, gaidot kurš būs viņa sencis. Savā ziņā viņš juta lepnumu apr to, ka atrodas šeit.

[Darka]

Večiņa izšņauca degunu. Tada, kad Jums ir iespēja jautāt, Jūst to neizmantojat... Bet nu labi.... Argeda pārlaida skatienu pāri klātesošajiem un apstājās pie Vitas.
Eflorijas arhepelāgu pārvaldīja Žana d Arka. Eflorija ir salu kopums Rietumos no Almedas. Tajā dzīvo visdažādākie radījumi, sākot no laumiņām, beidzot ar nārām un sirēnām. Gaisā virmoja sapņaina sajūta Šie radījumi dzīvoja saticībā, jo ja kādam bija slikti Žana to sajuta un vērsa par labu.
Argeda norādīja uz kādu gleznu, kurā pretī smaidīja jauna skaista gaišmate. Viņa sēdēja uz akmens Jūras vidū un tai rokās bija austere ar melnu pērli tajā. Žanai matos arī laistījās dažas melnas pērles, bet tērps tai bija gaisīgs maigi zilā krāsā.
Pēdējā zeme ir Nemfisa. Un to pārvaldīja Napalions Bonopards. Argedas skats apstājās pie Leonarda. Viņš pārvaldīja ziemeļu zemes, lai gan drīzāk jāsaka Ziemeļu ļaudis. Napalionam piemita izteiktas pārliecināšanas spējas. Veča ar roku norādīja uz gleznu, kurā atainota bija vīrietis biezā kažokā. Tā seja bija ļoti patīkama, vienīgi viņš bija diezgan īss, jo blakus stāvošie Lefruki, nedaudz atpalika no Napaliona auguma.
Nemfisa ir ziemeļu zeme. To ir iemīļojuši Lefruki, jo tā, gluži kā Elena ir kalnaina, bet tikai to ilgāko gada daļu klāj sniegs.
Argeda apstājās un lūkojās uz katru no klātesošajiem.
Tātad tagad Jūs ziniet savus senčus. Vai kādam ir jautājumi? Vai es varu turpināt, kas notika tālāk?

[Mākoņkaķis Aurēl...]

- Žanna D' Arka...-
Klusām pie sevis atkārtoja Vita. Domīgi palūkojusies uz balto piekariņu, viņa iedomājās. Sajust citu sajūtas... Emocijas, jā, tas laikam būs īstais!
-Izklausās pēc īstas paradīzes.-
Pasmīnēja sieviete, priecīgi palūkodamās uz gleznu. Sence atsmaidīja pretīm.

[Hermija]

Nemfisa? Nedzirdēts nosaukums, Leonards nodomāja, tomēr ne katru dienu var uzzināt, ka tavos senčos ir bijis pats Napoleons... Turklāt iespēja saplūst ar tumsu.... Un runas dāvanas.....

Lūdzu turpinat, viņš noteica un vēleiz uzmeta skatu sava senča portretam.

[rudo lapu vilcēn...]

Man radās viens jautājums. Kalle pārtrauca savu paŗdomu plūdumu un pēkšņi sarauca pieri. Kāpēc viņi devās prom un kas tagad valda šais zemēs? viņa skatiens bija novērsies no portretiem un pievērsies Argedai. tajā jautās ziņkārība.
tronis var palikt gur bijis, bet šejienes vēsturi prom laist nevar, tādēļ jānoskaidro ik sīkums. puisis nodomāja un turpināja raudzīties večā, gaidīdams atbildi.

[Darka]

Argeda apmierināti nopūtās. Vismaz kādam bija radies pareizais iespaids par Emenu.
To varēja nosaukt tā agrāk, kad to pārvaldīja Darka. Bet nu... nu tā ir nokļuvusi nepareizās rokās. Argeda noelsās.
Kures paliku... Ah jā. Veča atstutējās pret galdu un vērās sienā it kā tur būtu rakstīti notikumi. Taču zemēs ar vien biežāk ieklīda nezināmi radījumi, kas sākumā darbojās neuzkrītoši, aplaupot ceļiniekus, tirgotājus un tamlīdzīgi, bet ar gadiem, tie kļuva beskaunīgāki un sāka pazudināt cilvēkus. Veča iekrekšķējās Ar laiku starp pavalstniekiem uzradās tumši cilvēki, kuri nemanot nobūra pavalsniekus. Cits pēc cita ielās uzradās cilvēki ar tukšu un tumšu acu skatienu, kuru vienīgā vēlme bija kašķēties, kauties un pat nogalināt. Dažkārt pat Tavs ierastākais kaimiņš varēja vienu dienu atnākt aizņemties cukuru vienlaicīgi meklējot kašķi vai pat ar velmi Tevi nogalināt.
Argeda lēnām sāka pārvietoties pa riņķi ap galdu.
Šādu cilvēku parādījās ar vien vairā, reti kurš spēja pa īstam pretoties tumsai. Sākās masu nemieri un apsēstie cilvēki vēlējās no varas gāst valdniekus.
Argeda apstājās pie Kalles krēsla Valdnieki diemžēl attapās pa vēlu, jo vairākums bija runājis. Nez no kurienes bija radusies informācija, ka Valdniekus vajag izraidīt uz visiem laikiem no Emenas. Tā daži burvji savācās, lai pēdējā ceļā pavadītu valdniekus, kurus izraidīja no Emenas caur telpas un laika portu. Tā viņi nokļuva uz zemi.
Argeda pārlaida skatu pāri klātesošajiem. Drīz pēc tam tronī nāca citi pieci valdnieki. Un viņi vālda vēl joprojām. Drīz vien ļaudis attapās un saprata, ko ir izdarījuši. No mežiem iznaca nezvēri, kuriem bija ļauts it viss. Tie nolaupīja bērnus, iznīcināja mājas un ģimenes. Tauta tika paverdzināta. Argeda skumji nopūtās. Nemanot teplā bija kļvis tumšāks un drēgnāks vai vismaz no Argedas stāstītā tā šķit kļuvis.
Likās, ka cerību uz brīvību, laimi un mieru ir zudušas, bet tikai daži zināja, ka valdnieki atstāja mantojumu. Un vēl mazāk cilvēki zināja, ka tumsai nezinot valdnieki bija radījuši spēcīgu ieroci pret tumsu, kas atradās viņu pašu degungalā. Tumsas valdnieki tos centās atrast, bet mantojumu varēja iegūt tikai asins radinieks, kura spēkos būtu stāties pretī tumsai un to uzveikt.
Argeda apklusa un ar cerībām acīs centās ieskatīties ik vienam no klātesošajiem, izņemot Kalli, kurš sēdēja ar muguru pret Argedu.

[rudo lapu vilcēn...]

Mazliet apmuslis puisis turpināja klausīties atbildēs. Katra no tām šķita aizvien skumjaķa un drūmāka, šķietami bezcerīgāka. Tad tāda tagad ir šī pasaule? Tā, no kuras mans sencis tapis izraidīts. puisā skatiens brīdi atgriezās pie Lauvassirds portreta pie sienas.
Mirkli to vērojis, viņš ar skatienu sāka meklēt Argedu, bet attapies, ka vairākums raugās tieši uz viņu, vismaz viņam aiz muguras, viņš noprata kur veča nostājusies.
Un ko Jūs vēlaties, lai mēs iesākam ar šo mantojumu? viņš klusi ierunājās, ļaujot vārdiem nesteidzīgi plūst paŗ lūpām, gaidīdams atbildi no šobrīd viņam nerezamā vēstītāja.

[Darka]

Argeda uzlika rokas uz Kalles pleciem.
Es puišuk vēlos, lai Jūsatbrīvot Emenu no tumsas un ļaunuma, kas ir ik uz soli. Es vēlos, lai Jūs atrastu ieroci, kas spēj iznīcināt ļaunumu. Es vēlos lai Jūs atgūtu savu mantojumu. Veča apklus, viņas balss nu šķit daudz pacilājošāka un cerību pilnāka.
Bet ne tikai es to vēlos.... To vēlas Emena!

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle uz mirkli satrūkās, večai uzliekot roku uz viņa pleca. tomēr apjukums nevilkaš ilgi. Nezinu kā, bet šī dāma prot iedvesmot. viņš nodomāja, dzirdot Agedas vārdus. Tie šķita vedinām uz darbiem nevis lieku spriedelēšanu. Varbūt beidzot ir peinačis brīdi kļūt kaut mazliet vairāk par to, kas es esmu, niecīgu studentiņu, kam galvenais ir kursa darbs. varbūt vajag pacensties kaut kā palīdzēt. Ikviena artava, kas tiek dota, var vest uz lielu galamērķi, atliek tikai doties. Galvenais - doties. puisis vēlreiz pārlaida īsu skatienu pāri gobelēniem telpas malā.
Tad jāsāk rīkoties. v9iņš klusi noteica.

[Darka]

Argedas sejā parādījās smaidiņš, kas lieciāja, ka beidzot viņas bailes, vai mantenieki būs piemēroti, sāka pagaist.
Jā mums ir jāķeras visam klāt uz reiz! Bet sākumā, Jums vajadzētu iepazīties ar šo zemi. Un galvenais ar saviem mantojumiem. Argeda atkal sāka savu riņķa virzību ap galdu.
Tāpēc pirms Jūs uzsāksiet varoņdarbus, Jūs iemācīsieties pielietot savas spējas un izdzīvot šai pasaulē.
Viņa apstājās vietā kur stāvēja sākumā.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela iegrimusi Argedas stāstā blenza uz Kleopatras gobelēnu, stāsts bija tik ļoti ierāvis sevī, ka meitene atguvās tikai brīdī kad ķermeni pārņēma šermuļi. Šķiet, ka bija palicis vēsāks. Man tiešām žēl par šo ļauno spēku iespaidu pret šo zemi, es domāju, ka ikviens no šeit klātesošajiem būs gatavs palīdzēt atgūt Emenai labo vārdu. Un nedomāju, ka dēļ mantojuma, bet gan dēļ zemes brīvības. Un es nezinu vai to saku savā vai visu vārdā, bet laiks apgūt aizkavēto un doties ļaunuma sirds meklējumos. viņa apstulba pati par saviem vārdiem, bet tad pasmaidīja un izsekoja ar skatienu Argedu.

[Darka]

Argedas smaids papletās vēl vairāk. Viņa satvēra savu spieķi ko bija atstājusi pie galda, kad sāka riņķot ap to.
Es arī tā ceru. Argeda nopūtās. Bet pirms mēs kaut kur ejam, es Jums ieteiktu pārģērbt nedaudz neuzkrītošāku apģērbu. Piemēram to kas atrodas tai lādē. Argeda ar spieķi norādīja uz vienu no akmens sienām pie kuras atradās kirškoka lāde. Kas bija visdīvainākais iepriekš lādi neviens nemanīja.
Mēs ar Lestadru gaidīsim Jūs auģšstāvā. Argeda lēnām kāpa pa kāpnēm, pamanījusi, ka Lestards neseko viņa pagrieza galvu un pamanīja, ka puisis vēro Andželu.
Kustini savu dibenu uz augšu!!!! Argeda uzkliedza, tas puisi atsauca realitātē.
Augšējā stāvā viņa ļoti labi apzinājās, ka lejā neviensneko nedzird, tāpēc piegāja pie Lestarda.
Es skatos Tev viņa ir iepatikusies... Argeda viltīgi pajautāja.
Nu... Lestards nepaspēja atbildēt, jo viņu pārtrauca sitiens pa glvu, kas nāca no Argedas rokas.
Tu esi stūlbs vai kā ar Tevi? Neatbildi! Bet atceries viņa ir manteniece un mantenieces nesapinās ar zemniekiem!!! Argeda novērsās un piegāja pie plītiņas uzliekot uz tās katliņu ar ūdeni. Telpa bija pielieta ar saules gaismu, bija iestājies pusdienlaiks.
Bet varbūt viņai nemaz tas nav nepieciešams... klusu zem deguna, neparastā balsī novilka Lestards, kas izskatījās nedaudz savādāk, nedaudz pašpārliecinātāks. Bet to Argeda nemanīja, tā pat kā viņa izteikto teikumu.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela piekrītoši pamāja Argedai kad viņa ko teica par pārģērbšanos, bet tad kad meitene pagriezās pret vitu kuru norādīja vecā sieviete viņa samulsa... bet iepriekš tā kaste.. ai lai paliek. Andžela saminstinājās un piecēlusies no krēsla uzmanīgi piegāja pie lielās lādes un atvēra to vaļā.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Vita piecēlās un nedroši aplūkoja lādi.
Un mums būs jāparģērbjas... šeit? Šīm domām sekoja tramīgs skatiens vīriešiem. Bet Argada ar savu Lestatu bija jau aizgājuši.
Nūū, ja uzvilkšu parastu apmetni, neviens to jau tāpat nepamanīs. Sieviete nostājās blakus Andželai.

[Darka]

Lāde, bija milzīga pagatavota no ķirškoka un rotāta ar dzelzs kaldinājumiem. Slēdzenes vietā atradās neliels slēdzis, kuru vajadzēja pacelt uz augšu un lāde atvērās. Tajā atradās dažādi tērpi, sākot no princešu kletitām beidzot ar parastām viduslaiku stila zemnieku drānām, kas šeit izskatījās diezgan tīras un jaunas.
Savukārt vīriešu kārtas pārsātavjiem pavērās līdzīga variācija, sākot no frakiem, ko var vilkt uz ballēm, kad satiek meitenes, jau pieminētajās princešu kleitās. Un beidzot ar parastiem zemnieku krekliem. Tur arī atradās Lestarda drēbēm līdzīgas drēbes. Respektīvi, balts krekls - lina, melnas, diezgan apspīlētas bikses, un kažokādas veste.
Piepeši Argeda atkal parādījās kāpnēs. Man ir nojausma, ka meitenes nevēlēsies ģērbties kopā ar puišiem, tāpēc jaunekļi varētu to izdarīt augšstāvā! Veča jau pazuda no skata bet vēl tikai uzsauca Un iesaku pārģērbties pilnībā un neuzkrītoši. Pēdējais teikums bija veltīts Vitai.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle spēja vien piekrītoši pamāt ar galvu. Argedai ieminoties par pārģērbšanos neuzkrītošakās drānas, puisis it kā attapās no pārdomām. Brīdi nopētījis savu apģērbu, vienkāršas džinsa bikses, pelēks džemperis un balta krekla mala, kas bija izlīdusi laukā no biksēm, lika viņam viegli apsmaidīt. Brīdi pētījis arī Lestarda apģērbu, viņš saprata, ka, lai cik neuzkrītoši izskatītos pilsētā, šeit ivņš bija kā baltais zvirbulis.
Piecēlies kājās, viņš devās līdzi meitenēm pie lādes. Atveroties vākam, viņš izbrīnā pacēla uzacis.
Mums ir iespējas plašai izvēlei. Atļaušos ātri. viņš noliecās pār lādi un brīdi pameklējis izvilka tumšas linu bikses, kreklu un zaļgana auduma vesti, piemeklējis arī vinkaŗšu jostu.
Atkāpies atpakaļ viņš brīdi pagaidōja un tad devās augšā pārģerbties, kā Argeda bija lūgusi.

[Eņģeļu gūstekne]

Kad milzīgā lāde atvērās Andželas acīs uzdzirkstīja liesmiņas. Melnmatainā meitene brīdi ar sajūsmu nopētījusi kaistās princešu kleitas paņēma kādu zemnieku slānim piederošu kleitu. Andžela gan nedaudz vilcinājās, taču noskatījusi kā pēdējā vīriešu kārtas mugura pazuda meitene novilka brīvi krītošo haki krāsas topiņu un atrasto apģērba gabalu uzmauca mugurā. Tad atlika vien novilkt melnos svārciņus un piekārtot kleitu. Sakārtojusi visas ieloces Andžela noskatīja sevi-tumši brūnā kleita ar linu piedurknēm sniedzās līdz zemei un izskatījās varen piemīlīgi. Vēlreiz pārbraukusi ar roku pāri nedaudz raupjajam audumam viņa atzina sevi par gatavu un uzkāpa augšā pa kāpnēm pie puišiem, nemaz neuztraukdamās par to ko varētu ieraudzīt. Rokās Andželai kārtīgi salocītas atradās viņas drēbes. Meitene izskatījās patiesi vienkārša un neuzkrītoša, bet nezaudējot seksapīlu un šarmu, vienīgi nedabīgi melnie mati izlaisti izcēlās un piesaistīja uzmanību. Ceru, ka neiztraucēju pārģērbšanos, gribēju apjautāties kur likt drēbes Andžela vainīgi pasmaidīja Argedai un pārējiem

[Hermija]

Leonards piegāja pie lādes un uz kādu mirkli sastinga. Puisis paķēra vienkāršas, tumšas bikses, linu kreklu, tumšu esti un kādu jostu. Uzsteidzies augšā viņš ātri pārģēbās un tad sevi nopētīja.

[Darka]

Augšējā stāvā virmoja patīkams ēdiena aromāts. Uz uguns lēnām burboļoja dezeltenīgs šķidrums, kas atgādināja vistas zupu. Argeda to viegli apmaisīja, pat nepievērsdama uzmanību jaunajiem puišiem. Pirms kadiem 50 viņa par šādu skatu būtu uzjautrinājusies un sākusi ķiķināt, bet nu tas bija nesvarīgi.
Argeda pagriezās pret Andželu n paņēma viņas drēbes. Nočīkstēja brūnā skapja durvis un drēbes tika prātīgi noliktas plauktā.
Sēdies pie galda Andžela! Argeda norādīja uz galdu istabas vidu, kas lidzinājās tam galdam, kas bija pazemē. Tikai šis bija daudz vecāks, nolukušāks un no tumša koka. Uz galda atradās šķivji, rupjmaize un trauciņš ar krējumu.
Jūs noteikti esat izsalkuši. Argeda apsēdās līdzās Andželai. Lestard, lūdzu apkalpo mūs! Un pārējie arī lūdzu nāciet pie galda!

[Eņģeļu gūstekne]

Es varbūt varētu piepalīdzēt Lestardam Andžela uzsmaidīja Argedai un piegāja pie uguns Kur ir šķīvīši? Es labprāt palīdzēšu salikt ēdienu uz galda, lai ietu ātrāk. Meitene melnajiem matiem viegli noplandot apgriezās pa 360° lai ieraudzītu kaut kur nebūt šķīvjus kur saliet zupai līdzīgo šķidrumu. Viņas skatiens uz brīdi jau atkal sadūrās ar Lestarda skatienu, bet tas viņai netraucēja pasmaidīt un dzintarbrūnajām acīm nozibot Andžela vēlreiz apgriezās lai ieraudzīrtu šķīvjus.

Šo rakstu rediģēja eXplode: 27.05.2006 12:48