Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Ného]

Diemžēl ne! ar smaidu uz lūpām par šādu jautājum atbildēja saimnieks , bet pirms ēšanās vēl dažiem jāsaved sevi kārtībā un kā skatos, tad mazgājamā istaba ir atbrīvojusies.

[Ausminta]

Dženaro uzmeta Merionai mazliet aizkaitinātu skatu.
Par to es nešaubos. Bet arī spēkam, kaujai un iznīcībai ir sava vieta pasaulē, un nemēģini to noliegt. Bez tam es netaisos nevienu galināt vai kapāt bez galējas nepieciešamības.
Tu esi tik sasodīti pareiza. Bet skaista, eh.
Drīz viņi bija nonākuši zālīšu noliktavā, Dženaro plauktu saturu aplūkoja pavirši un jutās visai garlaikots, sarunas viņu neinteresēja, arī iegūt Merionas uzmanību šobrīd neizskatījās ticami, tāpēc viņš bija tīri iepriecināts par nama tēva ziņu, ka mazgāšanās telpa ir brīva.
Tad es iešu, ja atvainosiet. Dženaro mazliet uzspēlēti pieklājīgi noteica un raitā solī aizsoļoja atpakaļ līdz viduslaicīgajai vannasistabai un sāka nodoties atputekļošanās procedūrai. Skuvies Dženaro nebija visas šajā paralēlajā pasaulē pavadītās (piecas?) dienas, arī šeit nemanīja neko attiecīgajam uzdevumam piemērotu, un viņš atmeta ar roku šim nodomam. Galu galā, bārda tīri labi iederētos. Toties kādā paaugstā plauktā viņš pamanīja rindu pudelīšu ar dažādu aromātisku augu eļļām un tīksmīgi paostījis visas pēc kārtas, uzpilināja uz ādas mazliet frankinscenses. Spirgti.

[Roviela]

Jā, tad es arī nekavēšos ilgāk un došos mazgāties, Ēriks noteica.

Nav veģetārietis, tas ir labi! viņš domāja, ejot cauri zāles uz mazgāšanās telpu. Gandrīz jau radās aizdomas, ka te visi tādi, spriežot pēc līdzdotās pārtikas, bet Ērikam tas, nudien, šķistu smags pārbaudījums.
Nonācis telpā, viņš sekoja Dženaro paraugam un reiz pa ilgiem laikiem tā kārtīgi noberza no ādas visus putekļus un sviedrus.
Karsts ūdens! Viņš nekavējās to izmantot un arī noskuvās kārtīgi, tomēr pilnīgi cita lieta kā to lietu darīt ar aukstu ūdeni. Derēja tā kā kaut kas atsvaidzinošs... skat! itālis kaut ko ir atradis plauktiņos. Ēriks arī pameklēja, vai tur nav kas noderīgs, un atrada vienu pudelīti, kuras smarža bija viņam pa prātam. Nobeigumam izmazgājis zobus, uzvilcis svaigu kreklu un saglaudis atkal jau viļņainos mitros matus, viņš bija gatavs doties uz solīto mielastu.

Atstājis telpu, Ēriks piebiedrojās pārējiem. Nu re, es esmu kārtībā.

[Hikari]

Robina ar smaidu sveica pārējos. Viņa jau bija nomazgājusies un nu gaidīja, kad visi atgriezīsies. Sieviete juta savu vēderu klusi iesmeldzamies- viņa patiesi ļoti gribēja ēst. Ceru, ka viņš spēs mums piedāvāt vismaz kaut ko, kas būs barojošs viņa pie sevis nodomāja un nu centās ieklausīties sarunās, kuras valdīja apkārt.

[Ouens]

Tesa paskatījās uz Ēriku, kas bija iznācis no mazgāšanās telpas.
Nu, jāatzīst, ka viņš izskatās ļoti labi. Pat vairāk nekā ļoti. Tesa pieķēra sevi nodomājam
Viņa ar nepacietību gaidīja ēšanu, un pēc tam... varbūt kādu privātāku stūrīti...

[Ausminta]

Arī kāds tīrs apģērba gabals derētu. Dženaro atvēra somu un saviebies uzdūrās vēl no vakardienas īsti neizžuvušajām drēbēm. Nez, vai tās vēl būs vajadzīgas. Tomēr viens jauki tīrs un pat vēl smaržīgs krekls atradās, ko viņš tīksmīgi uzvilka. Agrāk, savos klaiņojumos, viņš bija staigājis vienās drēbēs nedēļām, to pat nemanīdams, juzdamies tīrs pat to putekļainībā. Šoreiz bija savādāk, šoreiz bija... sabiedrība. Dženaro atkal iedomājās par skūšanos, jau citā kontekstā un pasmīnēja.
Tikmēr bija pievienojies Ēriks, bet Dženaro jau bija praktiski pabeidzis un devās ārā. Somu nometis blakus zemē, pavirši izvilcis pirkstus caur matiem, itālis atspiedās pret vienu no sienām. Nezkāpēc uzvirmoja skumjas.
Varbūt Tev ir taisnība. Varbūt tas viss ir tumsa, un es Tevi pazemoju.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona Dženaro atbildi laida gar ausīm. Viņai visu laiku gribējās strīdēties ar šo vīrieti, vai varbūt viņai gribējās vienreiz salauzt to viņa pašpārliecinātību, kas likās strāvojam no Dženaro? Sasodītie pašpārliecinātie vīrieši, kas vienmēr iedomājās, ka zina par sievietēm pilnīgi visu!
Praktiski enko neuzzinājusi par zālītēm un daudzas neatpazīdama, viņa bija somā iemetusi šo to no apsaitējamiem materiāliem un vēl kaut kā, kas likās varam būt noderīgs.
Tagad viņa stāvēja un raudzījās uz nupat iznākušo Dženaro, juzdama pārskrienam tirpas - viņš izskatījās sasodīti labi, pat neskuvies! Tiesa, viņa sejā tagad vīdēja skumjas un Meriona apvaldīja vēlmi aiziet apvaicāties, kas noticis. Vai varbūt tomēr, mūķenes pienākumu apziņa teica, ka nedrīkst atgrūst kādu cilvēku tikai tāpēc, ka ir smieklīgas iedomas, par to, ka viņš apdraud dvēseles mieru un māte Rozālija jau nu noteikti nebūtu pieļāvusi šādu novices uzvedību.
Nedari to, nedari to, nedari... prātā mēmi skanēja viņas pašas balss, kamēr kājas nodevīgi nesa pašu pie skumjā itāļa.
Drīkst zināt, kas nospiež tevi? viņas balss bija mazliet piesmakusi un izklausījās vēl dobjāka kā parasti.

[Ausminta]

Dženaro pacēla skatienu. Te nu viņa stāvēja. Kaut kas atkusa no šīs siltās klātbūtnes, un reizē dzēla.
Smagums. Acis brīdi neatlaidīgi un meklējoši raudzījās viņējās, tad novērsās.
Tu. Vienkārši būtu to pateikt, un tik nederīgi. Viņš saberzēja deniņus.
Vai tu vienmēr zini, kas ir tas, kas notiek? Labs vai ļauns. Slavējams vai peļams? Atšķir, vai tas, kas tevī rodas, uzplaukst, iedegas, vai tas ir saudzējams vai iznīdējams? Ko iesākt ar to, kas atnāk un vai vispār kas ir jāiesāk? Tikai smagums un vieglums, prieks un skumjas, tie runā, bet tie neko nepasaka skaidri.
Dženaro runāja domīgi, lēni, aizlūzušā balsī, galīgi ne savā parastajā, aizrautīgajā manierē.
Bet es negribu tev uzkraut savas grēksūdzes.

[Ungaarijas ragas...]

Brīdī, kad viņš pacēla acis un paraudzījās viņējās, Meriona saprata, ka tā bija viņas kļūda, par kuru nāksies ciest. vai varbūt tas bija Dieva sods? Droši vien sods, vēlēties neiegūstamo.
Sieviete arī nodūra skatienu un domīgi raudzījās uz viņa apavu purngaliem, kamēr pirksti neapzināti spēlējās ar tērpu.
Meriona klusi un domīgi ierunājās: Es nezinu. Vai arī tad, kad domājos zinām, viss izrādās otrādi. Reizēm liekas, ka es raudzītos greizajā spogulī, nesaprotot, kas ir pareizs un kas nav. Tikai tas Kungs visu zin un mums atliek ieklausīties savā sirdī, jo caur to viņš mūs uzrunā un pasaka tas ir vai nav pareizi, ir labs vai nav. Bet smagums un vieglums, prieks un skumjas, tie tikai mums vēsta vai ejam pareizā virzienā. Un es laikam pašreiz eju galīgi greizā... Kamēr neatradīšu īsto taku, pa kuru atgriezties uz pareizā ceļa, apejot purva akačus... Dievs, dod jel kādu zīmi! Kaut kādu norādi un neļauj pakļauties malduguņu vilinājumiem, kas ievedīs vēl dziļāk slīkšņās...
Tad viņa tā kā iesmējās: Man nemaz nav tiesību pieņemt grēksūdzes, tad tev jagaida kad mūsu ceļā pagadīsies kāds mācītājs.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 16.05.2006 14:22

[Ausminta]

Kad Meriona sāka runāt, acis nodūrusi, Dženaro pārņēma savāds siltums, ne no teiktā jēgas, bet sievietes maiguma, aizkustinošā samulsuma dēļ. Jēgu viņš labprātāk nedzirdētu un nesaprastu, tā sēja divējādas, mokošas izjūtas: vēlmi iebilst, apgāzt un tai pretī - vēlmi pieņemt, piekrist, atrast patiesību, arī savu patiesību Merionas pārliecībā un pat šaubās. Dženaro bija uzaudzis ar katoļticību un tās dogmām, simboliem, tradīcijām un lūgšanām, un kaut kas vēl viņā no tā dzīvoja, lai cik tālu bija aiziets no bērnišķīgā ticības sniegtā miera, ja viņš vispār tur kādeiz bija patvēries. Bet satikties - viņi nevarēja satikties nevienā no šiem ceļiem.
Un smagums liecina par nepareizu virzienu? Kurš ir pareizais virziens? Kas to padara par pareizu? iebilstošā puse uzvarēja. Viņš atkal runāja ātri, kaislīgi. Tie, kas tevi māca, kam tu paklausi? Kā tu zini...
Dženaro aprāvās, nožēlodams ne tik daudz pateikto kā savu kārtējo uzbrukumu Merionai un viņas mieram. Lai gan - vai viņam dzīve nebija devusi tiesības būt nemierā? Un iztraucēt mieru citam varēja tikai tad, ja tas nebija īsts.
Labāk ejam ēst, tas viss ir no bada, Dženaro piebilda strupi. Bet, ja ieraudzīšu kādu katoļu mācītāju, notiekti lūgšos grēksūdzi. Es taču eju tik nepareizi un gribu tik nepareizi.
Itālis pacēla somu un uzmeta to plecos. Meriona stāvēja tepat blakus, tikpat tāla un tuva kā vienmēr. Tas nogurdināja, visas šīs nekur nevedošās cīņas. Labāk darīt, pietiekoši taustāmu, raupju, koncentrētu, lai nebūtu laika domāt, mocīties un sacerēt muļķīgus izmisīgus dzejoļus.

[Ungaarijas ragas...]

Jā, smagums liecina par nepareizu virzienu, Merionas pārlieciņoši atbildēja, Es nevaru pateikt, kurš ir pareizais virziens ne tad, ja pati to apņēmīgi ignorēju...
Pareizu to dara mūsu sirdsapziņa, skolotāji mēdz arī maldināt, sieviete rūgti pabeidza un brīdi par kaut ko aizdomājās, palaizdama nepamanītu Dženaro strupumu, toties viņa piefiksēja viņa pēdējo teikumu.
Tiešām esi pārliecināts, ka ej tik nepareizi? viņa pavaicāja, uzmezdama ašu skatienu vīrietim un bija gatava iekost sev mēlē. Viņai nevajadzēja tā jautāt, viņai vispār nevajadzēja iesākt šo sarunu, vajadzējā turēties pa gabalu no šī valdzinošā itāļa. Vai tiešām gads klosterī, jau būtu viņai licis zaudēt rūdījumu un zaudēt veselo saprātu, vai arī tas bija viņas otrais es, tas snaudošais kaķis, kas atkal kāroja uzākt bīstamas rotaļas?
Tu dosi zvērestu un tū vairs nevarēsi nevienam to nodarīt! meriona cieši pie sevis nozvērējās.

[Ausminta]

Ha! Dženaro ļoti strauji pagrieza galvu pret Merionu, pārsteigts. Tas nu reiz ir negaidīti. Acis viltīgi samiedzās.
Vai patiesi... viņa balss skanēja dobji un samtaini, itālis izstiepa roku un satvēra Merionas kaklā karājošos krustiņu, un, skatienu nenovērsdams no sievietes sejas, piespieda to pie lūpām. Palaidis ķēdīti vaļā, viņš ļoti apmierināts atspiedās pret sienu un, rokas uz krūtīm sakrustojis, vēroja Merionu, acīs joprojām dejojojot tīksmīgām uguntiņām.

[Ungaarijas ragas...]

Merionas sejā, itāļa rīcības laikā, pārsteigums nomainījās alkām, tad ar sāpēm un visbeidzot ar bezkaislīgu neko neizsakošu izteiksmi, vien acīs saglabājās skumja izteiksme.
Varbūt citā laikā tavs ceļš būtu kaut kur vedis, tagad tas ved strupceļā, viņa klusām noteica nolaidusi skatienu un ar rokām iekrampējusies tērpa krokās, lai apvaldītu vēlmi cieši satvert krustiņu un turēt to...
Dulla, šitādu džeku laist gar degunu! Apklusti, tikai tevis dēļ es laižu...

[Roviela]

Ēriks stāvēja blakus Tesai gaidīdams saimnieka tālāko rīcību. Viņš daudz neklausījās, ko runā Dženaro un Meriona, galu galā, tāda meitene blakus! bet dažus vārdus, vienalga, varēja sadzirdēt, nebija jau tālu. Kā viņa cīnās ar sevi! Un māna! viņš pabrīnījās par Merionas izturēšanos. Un taču var redzēt, ka viņi viens otram patīk. Es laikam kļūšu par zaimotāju, ja šie abi atļaus svētulībai sevi izšķirt! Viņš bija cieši pārliecināts, ka tad zaudētāji būs viņi abi, bet ieguvēja nebūs neviena. Divi cietēji, kas nošķirtībā apraudās savu izvēli. Par diviem nelaimīgajiem pasaulē vairāk. Un tikai!
Abi nostāk stāvošie gluži labi varēja sadzirdēt klusi teikto: Pēc nogurdinošas dienas atgriezties mājās, kad svece deg un durvis atver sirds, ir viss būtiskais zem saules. Strupceļš ir tad, kad durvis neatveras, kad roku, pastieptu rokturim nepaceļ. Tad salst abiem, gan iekšā, gan ārā. Durvis vēl nav slēgtas, Merion.

Ēriks bija gatavs, ka šie abi tūlīt metīsies viņam virsū ar pārmetumiem - nelūgti teikts! Tomēr kādam tas viņiem ir jāpasaka.

[Lia'angia]

Baiba klausījās Ērika vārdos un klusībā tiem nepiekrita. Viņa ļoti labi saprata Merionas šaubas, lai gan nemaz šo sievieti nepazina. Taču arī viņa pati nespētu pēc tik īsa kopā pavadīta laika nodot visu, kas iepriekš bijis svēts, pārkāpt zvērestus, ļaujoties neprātam, kas varbūt ilgs mūžību, bet varbūt tikai mirkli.
Ak, šie vīrieši, - viņa klusiņām pačukstēja Tesai.
Viņiem vienmēr visu vajag tik ātri un visu uzreiz!
Baibas sejā rotājās šķelmīgs smaids. Kādēļ gan neļaut šiem diviem spēlēt senseno spēli, kur uz priešu tiek iets, ik pēc diviem soļiem pakāpjoties vienu atpakaļ?

[Ausminta]

Mazā skaidiņa, kā tevi mētā šī jūra, un tomēr viss paliek ciet.
Bet Dženaro nejutās apbēdināts. Viņš pasmaidīja smaidu, ar kādu glabā nejauši uzzinātu divdomīgu otra noslēpumu, pagaidām neizstāstītu, neizmantotu, bet izdevīgā brīdī liekamu galdā kā trumpi kāršu spēlē. Patiesībā viņam patika Merionas pašsavaldības stingrība, tomēr viņš redzēja: tā nebija tik stipra, kā viņa gribētu, un viņa pati to zināja.
Dieva ceļi ir neizdibināmi, viņš noteica rimtā un apcerīgā balsī, tikai acu izteiksme nodeva pavisam ne svētcerīgo garastāvokli. Arī tavi, arī mani, skaistā.
Dženaro nebija izkustējies no pozas ne par matu. Viņš jutās mierīgs, tik mierīgs un pārliecināts viņš sen nebija juties. Šis gājiens bija uzvarēts, lai kas notiktu ārēji. Par spīti tam, ka viņš bija slikts spēlmanis. Kārtīs.
Ierunājās Ēriks. Dženaro uzjautrināts pasmaidīja – pat biedri sākuši kārtot viņu attiecības, tomēr pats viņš neko nesacīja, tikai turpināja raudzīties novicē, skatiens bija silts un drošs. Piekrišana varētu likt Merionai justies piespiestai, to nedrīkstēja. Lai lido pati.
Bet uz manas rokas Tev būs nolaisties. Tas likās tik drošticami šobrīd.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona stāvēja un klusēja, nezinādama ko teikt.
Dzirdi, cik viņi gudri runā, bet tu vēl te ņemies...
Es nevaru, es vienkārši nespēju...
Saderam, ka spēj...
Nē!
Meriona ievilka elpu, ar pūlēm savaldījusie, lai pēdējo vārdu neizgrūstu skaļi un pagriezās - viņa juta krūtīs to smagumu un juta, ka tas drīz izlauzīsies. Viņa gribēja bēgt, bet te jau nebija diži kur, vienīgi zāles otrs gals.
Es atvainojos... viņa nočukstēja un joprojām sažņaugusi rokām svārkus, soļoja prom no pārējiem, prom no Dženaro pašpārliecinātības, uz otru lielās zāles galu, juzdama, kā acīs sariešas asaras aiz žēluma pret sevi un savu pagātni, kas viņu tagad mocīja.
Viņa ļāva tām ritēt, joprojām stīvi soļodama, kamēr jutās aizgājusi pietiekami tālu. Meriona aizslēpās aiz vienas no kolonnam un apsēdusies zemē, ar muguru apsēdās pret to un apskāvusi ceļus, sāka raudāt, kā vienmēr to darīja - prom no citu acīm, vienatnē ar sevi.

[Ausminta]

Dženaro miers pazuda vienā mirklī, kad viņš saprata, ka Meriona valda asaras. Viņš gribēja satvert viņas roku, bet viņa bija ātrāka, kleita vien noplīvoja, sievietei aizsteidzoties. Itālis spēra vairākus ātrus soļus viņai pakaļ, tad tā kā saminstinājās, apstājās zāles vidū, salīcis atspieda roku pret vienu no kolonnām, it kā justu stipras sāpes.
Izrāde beigusies, Dženaro dusmīgi nosaucās, pagriezies uz pārējo pusi. Viņš jutās vainīgs un tāpēc vēl niknāks. Ak, kā viņš ienīda šo brīdi un nespēju nekur aiziet. Un viņus. Un sevi. Visu šo smieklīgi bērnišķīgo situāciju.
Tad itāļa seja zaudēja jebkādu izteiksmi, un viņš stīviem, lēniem soļiem atgriezās atpakaļ, kur bija stāvējis iepriekš, atspiedās pret klinti un trulu skatienu raudzījās sev priekšā.

[Ného]

Argors kādu brītiņu nolūkojās savos viesos. Gaisā sāka pamazām virmot arvien vairāk jūtu, emociju... Un tas viss nebija tādēļ, ka ciemiņinolādētu saimnieku, kurš ņem un aicina ēst, bet tomār neved pie galda, ļauj kunģīšiem rauties čokurā, kā vīnoga vēršas par rozīni. Vīrs saprata, lai arī nav viņa daļa un viņš neko nesaprot šo cilvēku savstarpējās attiecībās, vajag ko darīt lietas labā. Tikām, kamēr namatēvs vilcinājās, viens no viņa viesiem devās uz zāles pretējo pusi ar asarām acīs.
Bija laiks kaut ko darīt. Nu labi mani viesi, es skatos, ka vēders pieprasa savu tiesu, citādi prāti sāk kļūt nemierīgi. Es jūs aicināšu doties pa vidējām durvīm iekšā ēdamzālē, kur jūs jau gaida saklāts galds. Tur jūs atradīsiet šādus tādus cepetīšus, dārzeņus, augļus, šo to dzeramu. Sāciet baudīt mūsu pasaules gardumus, kas gan īpaši neatšķiras no jūsu pasaules gardumiem. Tikmēr es papļāpāšu ar kādu cilvēku. Argors norādīja viesiem durvis un lēnā gaitā devās pie novices.

Sveika, es skatos, ka tev ir grūti ap sirdi, vai negribi parunāties ar vecu, daudzas lietas pieredzējušu vīru? Argors nonācis pie Merionas notupās blakus viņai un ,uzlicis roku viņai uz pleca, skubināj viņu paskatīties uz sevi.

[Hikari]

Robina dzirdēja Argora uzaicinājumu iet ēst un silti pasmaidīja. Vēders patiešām rāvās čokurā un sieviete bija ārkārtīgi izsalkusi. Viņa lēnā solī devās uz vidējām durvīm, lai varētu sēsties pie galda un izbaudīt šīs pasaules ēdienus. Taču vienu mirkli viņa šaubījās. Pametusi skatienu uz Meriones pusi Robina cerēja, ka ar viņu viss būs kārtībā un ka Merione spēs nomierināties. Pat ļoti negribējās, lai kādam šobrīd būtu skumji.