Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Romija]

"Nē, nepazīstu vis," Annija atzina. Tad viņai iešāvās prātā vēl viena doma. "Vai šī sala var parādīties tikai kuģotājiem un lidotājiem?" viņa vaicāja Acīm.

[Roviela]

Jebkuram uz jūras vai okeānā, balss atbildēja, vienalga, kā viņš tur nonācis un kas viņš ir.

[Romija]

"Tad jau sanāk, ja izvairās no lidošanas un kuģošanas, uz šīs salas praktiski nonākt nevar, vai ne?" Annija iesmējās. Bija tik labi tā uzzināt sīkumus, kas to lietu darīja skaidrāku un arī drošāku.

[Roviela]

Jā, tā sanāk, arī balss iesmējās, bet kāpēc tas ir tik svarīgi?

[Romija]

"Es tikai iedomājos, ka, ja es vēl nevēlēšos dzīves laikā nokļūt uz salas, tad varēšu izvairīties no kuģošanas un lidošanas," Annija paskaidroja.

"Bet paldies par visu. Man tas ļoti palīdzēja pieņemt lēmumu. Ja jums nav iebildumu, es gribētu vēl nedaudz izbaudīt salas jaukumus, lai varu naktī piedalīties rituālā," viņa laipnā balsī pateicās Acīm. Ar roku viegli pārbraukusi klintij, kurā atrada Acis, viņa skumji pasmaidīja. Ja nebūtu rituāls šonakt, tad varētu vēl parunāt. Bet risks, ka pārējie to varētu izdarīt bez viņas, tomēr neļāva te mierīgi pļāpāt.

[Roviela]

Ej vien! Acis piekrita, ārā laikam ir jauki, es redzu atspīdumus te, uz grīdas un sienām. Gaidīšu Tevi ciemos un vēlreiz paldies, ka notīrīji manas acis un parunājies. Lai Tev veicas! Paga! Ņem šo!
No vienas uzacs pēkšņi atdalījās un noripoja zemē gaišzils caurspīdīgs akmens.
Tas Tev piemiņai. Dari ar to, ko vēlies. Glabā vai pārdod. Tas ir ļoti vērtīgs.

[Romija]

Annija pietupās un pacēla akmeni. "Paldies, tas ir ļoti skaists!" viņa uzsmaidīja un pagriezās, lai dotos ārā no alas. Pirms iziešanas no telpas viņa vēlreiz pagriezās pret acīm. "Uz tikšanos!"

Annija gribēja iziet ārā un aiziet uz kādu jauku vietiņu, kur citi viņu netraucētu, lai mierīgi vēl padomātu un apēstu ogas. Līdz vakaram vēl bija kāds brītiņš.

[Roviela]

Paliec sveika!

Annijai ejot ārā atkal pievienojas nēriji, bet, ja viņa baidījās, ka tie sekos viņai ārpusē, tad viņa maldījās - pie izejas no ēkas drupām ķepiņa no meitenes rokas atraisījās un nozuda nezināmā virzienā.

[Romija]

Iznākusi ārā no alas, Annija sākumā kādu brīdi pastāvēja un pagaidīja, lai acis atkal aprod ar gaismu. Vienā rokā viņai bija ogas, otrā zilais akmentiņš. Viņa to ielika bikšu kabatā, lai nejauši nepazūd.

Kad acis bija apradušas ar gaismu, meitene pagriezās otrā virzienā, ne uz koku un kādu gabaliņu pagāja, meklējot kādu mierīgu vietu, kur varētu pasēdēt un padomāt. Pa ceļam viņa arī skatījās, vai kaut kur neieraudzīs kādus no ēdamajiem augļiem, jo nu jau vajadzēja būt pusdienlaikam, tāpēc vēders cītīgi par to atgādināja.

[Aiva]

"Atgriezties agrākajā dzīvē..." Pīters nopūtās.

"Nezinu, vai es maz spēšu atgriezties agrākajā dzīvē... Atkal darbs, no 8.30 līdz 17.30... Atkal virsstundas kolēģu vietā, jo 'tev taču nav sievas mājās, kas taisa traci kad kavējies'..." viņš sāji pasmīkņāja. "Atkal tusiņi ar draugiem, alus, viskijs un riskēšana ar dzīvību stulbās izklaidēs..."

"Un atkal vientulība naktīs..."

"Un pats skumjākais, ka neko citu jau vairs īsti pat nav vēlēšanās meklēt..."

[Roviela]

Annija bez problēmām atrod mierīgu vietiņu zem kokiem, arī ēdami augļi pa ceļam atrodas.

[Romija]

Salasījusi vairākus dažādus augļus, Annija atrada kādu vietu pie kāda paresna koka, kam blakus auga krūms ar mīkstām lapām. Viņa tur apsēdās, nolika sev blakus augļus un ogas un aizvēra acis. Apkārt varēja dzirdēt putnus un citus džumgļu trokšņus, un tomēr šķita kluss, jo nebija nevienas cilvēka vai spoka balss.

Kādu brīdi viņa sēdēja un baudīja mieru, ievilkdama dziļi plaušās džumgļu silto gaisu. Ja tā padomā - tā varētu sēdēt mūžīgi.

Pēc brīža viņa atvēra acis un sāka darboties. Nomizojusi un atlupinājusi salasītos augļus, Annija salika tos rindiņā sev priekšā, uz katra ir kā garnējot salikdama sarkanās ogas. Tādā veidā tas izskatījās pat skaisti. Vēlreiz dziļi ievilkusi elpu, viņa ar trīcošu roku paņēma pirmo gaiši dzelteno augli. "Kas būs, tas būs!" un nokoda gabalu, uz kā greznojās pāris ogas. Pēc tam viņa nokoda no nākamā, tad no nākamā, katru izgaršodama. Tā viņa pa kārtai ēda, kamēr...

[Ungaarijas ragas...]

Beidz, Veronika turpināja guļus stāvoklī lidināties Pītera priekšā.
Lai nu kam, bet tev bija jau jāsaprot, ka mūsu miesīgā dzīve patiesībā tāds mirklis vien ir, mirklis, kura laikā mēs mēdzam satraukties par visādiem niekiem un dzīties pēc materiāliem labumiem, kas patiesībā nekur tālāk nenoderēs. Turklāt es tā sparatu, ka mēs būsim spējīgi atcerēties visu savu iepriekšējo dzīvi utt. Turklāt kā tad paliek ar tiem cilvēkiem, kas ilgojas pēc tevis?

[Roviela]

Annijai bija mierīgi un labi. Ogas bija saldas un kopā ar citiem augļiem tās garšoja pavisam labi. Kad meitene ir apēdusi visas, viņai uznāca miegs, un ne vienkārši tāpat, bet šķita, ka tuvojas kaut kas labs un jauks... Pēdējā doma bija "tad tāpēc Vita smaidīja..."

Pēc minūtēm divdesmit Annija ir spoks.

[Aiva]

"Mirklis, salīdzinot ar mūžību, patiesi... Visu mūžu esmu griezies kā vāvere ritenī, sities uz augšu, lai būtu savējais - pirms skolā, tad universitātē... Paziņu pulkā un darba kolektīvā... Orientēšanās sacīkstēs un socialās anahronijas biedrībā... Roņu peldēšanā un tūrisma pārgāienos... Mūždien, bijis jādomā, kā izdzīvot, kā savilkt galus kopā, kā apmaksāt rēķinus - par izglītību, par dzīvokli, par mašīnu, par šo un to... par vecāku slimnīcas rēķiniem... Un laiku pa laikam dzirdēt, kā par tevi runā aiz tavas muguras... kā smejas par par tevi un taviem centieniem... Un tad tu saproti, ka lai ko tu nedarītu, tu vienmēr paliksi tikai tas naivais muļķis, ko izmanto un pamet... "

Pīteram acīmredzami bija uznākusi smaga depresijas lēkme, ko pasliktināja situācija, ka nebija iespējams izmantot parastos tās slāpēšanas paņēmienus - alkoholā vai riskantās izpriecās...

[Ungaarijas ragas...]

Veronika ieņēma vertikālu stāvokli, tā, lai atrastos aci pret aci ar Pīteru un liegi pasmaidīja:
Bet tagad taču tev ir iespēja visu mainīt, tik daudz iespēju! Turklāt, kāpēc sevi šaustīt ar domām par to, ko par tevi domājuši citi? Varbūt tā smīkņāšana bija vien maskēta apbrīna par to, ka tu spēj to visu! Un galu galā, tagad liekas, ka tas bija par velti, bet nebūtu tā, tu nenonāktu šeit un neizbaudītu, kā tas ir būt par spoku. Turklāt tev nebūtu iespējas tik radikāli mainīt savu dzīvi.
Veronika apklusa un rūgti iemējās: Paskat, kas to būtu domājis, ka es tagad tik gudri runāšu. Interesanti vai viņi sapratīs? Daudzi ne, bet pārējie... Rādās sākumā nebūs nekāda medus dzīve...

[Aiva]

"Un pat kļūstot par spoku es pamanījos nodarīt pāri jums pārējiem.. tev un Annijai..." Pīters gribēja nopūsties, taču konstatēja ka nopūšanās lāgā vairs nesanāk.

"Radikāli mainīt savu dzīvi?" viņš pasmīkņāja. "Laikam jau tas tagad nāk komplektā, atliek tikai izvēlēties, vai es kļūšu par Šadovu, Betmenu vai kādu citu superpuper pasaules lāpītāju..."

[Ungaarijas ragas...]

Nu, ka nodarīji, nodarīji, redz, ka es to nepārdzīvoju! Burtiskā nozīmē... Veronika iesmējās.
Pag pag, par viņiem nē, redzēsi tūlīt būs tev virsū vesels bars juristu un izvazās pa tiesām, par autortiesību pārkāpumiem un pēc tam deviņas ādas noplēsīs, viņa mēģināja uzjautrināt otru spoku, taču, kas tev liedz būt par... hmmm.... Mr. Adata , zin pasaules lāpītājs un tā... Un es savukārt varētu slēpjoties aiz maskas būt par... Nekas uz sitiena nenāk prātā. Jāpadomā, labāk, jo man taču ir pēc iespējas labāk sevi jāprezentē.
Veronika izslējās un noskurināja matus, atgādinot par to Veroniku, kas no rīta vēl bija dzīva.

[Aiva]

"Njā... Negaidīju gan tik strauji no tevis palikšanu par spoku..." Pīters atzina, tikko neiesmējies.

"Interesanti, ko citi plāno darīt tālāk?" viņš paskatījās uz pārējiem spokiem, kas vairums tepat tuvumā vien bija...

[Romija]

Annija gulēja un baudīja savādākās sajūtas. Tādas viņa vēl nebija izbaudījusi, tāpēc tagad nestaidzās.

Pēc brīža atvērusi acis, viņa saprata, ka nu ir pilntiesīgs spoks. No sākuma pastaipīja rokas, tas pacēlās nedaudz uz augšu, nolaidās lejā un visādi centās apgūt jaunās iespējas. Laiks vēl bija, jo saule vēl nebija norietējusi, tāpēc viņa mierīgi pati ar sevi nodarbojās tur pat džungļos, pārāk nekārodama doties atpakaļ pie citiem. Vēl ne - vēl saule nav norietējusi, bet satraukums tomēr bija.