Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Ausminta]

Dženaro gāja uz priekšu neatskatīdamies, un nekādas lāpu izdzišanas nepamanīja. Slēgtās durvis savādi pievilka - kā gan tās atvērt un vai tas vispār iespējams? Un kas aiz tām bija?... Viņš juta ziņkāri, jauktu ar tādu kā mistisku bijību. Vīrietis bija praktiski aizmirsis par pārējo ceļabiedru klātbūtni telpā, pat par Merionu, iegrimis gluži mītiskā vientuļā meklētāja pārdzīvojumā.
Drīz durvis bija vairs tikai dažu soļu attālumā.

[Roviela]

Tā, joprojām nesteidzīgā solī, Ēriks gāja uz priekšu apbrīnodams apkārtni. Vienbrīd viņš atskatījās un ievēroja, ka zāles tālākais gals jau grimst tumsā, un ka lāpas, viņiem ejot uz priekšu, pamazām dziest.
Mūs gaida! viņš apjauta. Lāpas deg mūsu dēļ. Nez, kad tās dega pēdējo reizi un kad degs atkal?
Doma bija reizē skumīga un uzmundrinoša. Lāpu ceļš veda uz durvīm zāles galā. Kas būs aiz tām? Izaicinājums! Atkal un vēl viens. Ēriks sajuta pazīstamo degsmi, kā pirms grūta kāpiena klintīs.

[Ného]

Visi seši cilvēki jau stāvēja pie durvīm un viņu prātos virmoja domas, kas bija saistītas ar tikšanu cauri tām. Kāds no viņiem jau stiepa roku uz roktura pusi, bet tajā brīdī sāka dzist pēdējās lāpas, tā atstājot ceļiniekus pustumsā.
Pēc kāda brītiņa durvīs noskrapstēja atslēga, un, tām atveroties, telpā ienāca kāds pasirms vīriņš. Viņš bija aptuveni metru piecdesmit vai sešdesmit garšs, vārdu sakot paīss, pēc skata viņš izskatījās aptuveni 50 - 60 gadus vecs. Viņam mugurā bija zaļganbrūnas bikses, linu krekls un tumši brūngans apmetnis ar kapuci, kas bija nolaista. Vēl viņam bija josta ar skaistu, interesantiem ornamentiem rotātu sprādzi un labi ādas apavi. Viņa sirmos matus saturēja, lia tie nekristu acīs paliecoties uz priekšu, sudraba, arnamentiem rotāta stīpiņa (ķipa kaut kas līdzīgs kā elfu valdniekiem GP). Viņa acis pustumsā izskatijās ogļu melnas.
Vīrs aizvēris durvis nostājās stalti čeļotāju priekšā un sasitis plaukstas priecīgā balsī izsaucās - Esiet sveicināti mani mīļie ceļinieki!

[Roviela]

Labdien, godātais! Ēriks atsaucās, viegli palocīdamies (atceroties etiķetes iekalšanu bērnībā) un ar interesi un bez bailēm aplūkojot savādo būtni. Nez, kas viņš ir? Rūķis? Elfs? Priekš ierasti tradicionāliem elfiem tā kā par īsu... gnoms? Vai arī te cilvēki ir tik īsiņi? Būdams krietnu ceturtdaļmetru garāks par ienākušo, ķirurgs skatījās krietni un burtiski no augšas.

[Ného]

Esiet sveicināts, jaunskungs, jeb kā jūs tur viens otru uzrunājat! - smaidīgi atbildēja vīriņš un nopētīja pārējos ceļotājus, kas vēl nebija bilduši ne vārda. Viņš nodomāj pie sevis - laikam būs mazliet apjukuši,noteikti nebija gaidījuši sastapšanos ar mani manā pilī - ui johaidī, viņi taču domā, ka atrodas vēl alā. Vīrs tā mazliet kaunīgi paskatijās uz leju un tad iesaucās - Ak, mani ciemiņi, esiet laipni sveicināti manā pilī! Viņš sasita plaukstas un momentā uzliesmoja visas lāpas un milzīgā lustra pie zāles griestiem, vienā pusē telpai atvērās milzīgi slēģi atklājot šaurus un garus logus, gluži kā gotiskajā baznīcā. Zālē ieplūda gaisma un izgaismoja telpu košās krāsās - jo lielie logi bija varavīksnes krāsās. Likās arī, ka telpa ir mainījusi savus izmērus un kļuvusi plašāka, kolonnas vairs nebija tik masīvas. Tā vieta, kur vajadzēja būt ieejai zālē no alas, bija pazudusi.

[Roviela]

Pārsteigts redzot, kā viss izmainās uz burvju mājienu, bet to neizrādīdams, Ēriks vēlreiz viegli palocījās un teica:
Esiet sveicināts, saimniek! Varbūt vajadzēja - "valdniek"? Bet nē, pirms nav zināms, "saimniek" ir piedienīgāk, lai veiksme šo namu nekad neatstāj! Mani var uzrunāt vienkārši vārdā, par Ēriku.

[Ungaarijas ragas...]

Ja pirms tam Meriona vienkārši bija apmulsusi, tad tagad viņa uz brīdi zaudēja valodu - nu nevarēja viss mainīties, tik īsā laikā bez Dieva vai Velna pirksta. Tātad šis bija viens no abiem.
Tagad galvenais neļauties kārdinājumiem... sieviete nodomāja un piespieda sevi novērsties no materiālajām ainām, kas bija pēkšņi uzradušās un darīt to, kas jādara kārtīgām mūķenēm.
Esiet sveicināts, kungs, un lai Dieva svētība ar Jums un šo namu, Meriona palocīja sveicienam galvu, un piebilda, sekodama Ērika piemēram: Mani savukārt sauc Meriona.

[Ného]

Ak, tik pieklājīgi, pēdējie ciemiņi gan uzvedās histēriskāk, laikam viņu pasaulē tādas lietas nemēdz notikt. Lai gan, kā man vēstīja, tad šo cilvēku pasaulē arī tā nemaz nav, viņi esot šausmīgi tehniski. tā vīrs, atbildot sveicienam ar galvas palocīšanu, pie sevis nodomāja. Viņš, nedaudz apstulbis par sveiciena tekstu atbildēja arī Merionai, paklanot galvu viņai. Un, kamēr pārējie ceļinieki aprada ar pārmaiņām, viņš nopētīja viņus. Nu jā tik vienkāršas drēbes viņi dabūjuši Viedie nu gan paskopojušies, nu nekas dabūs viņi sev piemērotākas. Vīrs pievērsās viesu seju pētīšanai.
Kādā brīdī zālē pa kādu griestu lūku ielidoja sikspārņi, apmezdami vairākus lokus ap kolonnām, viņi atkal pazuda tur, no kurienes nāca.
Vīrs uzreiz pievērsās Ērikam, kuru šobrīd uzskatīja par tādu kā runasvīru. Domāju, ka tagad mēs varētu kārtīgi iepazīties. Divus no jums es jau zinu kā dēvēt, bet kā ar pārējiem? Ak jā, un mani godātie viesi, mani sauc par Argoru - Pasauļu vārtu sargātāju, un šī ir vārtu sarga pils.

Šo rakstu rediģēja Noa: 08.05.2006 14:28

[Roviela]

Pārējie nemaz nav tik kautrīgi, Ēriks pasmaidīja, jādomā, viņi vienkārši ir samulsuši vairāk par mani, redzot, ka atkal notiek lietas, kas mūsu pasaulē, nudien, nav ierastas. Nav mums maģijas, tā ir sastopama vienīgi senās pasakās. Bet te, uz reizi! un nemaz neprasot, vai gribam pārvieto mūs pavisam citur, un tagad, viņš pamāja ar roku uz skaisto pils zāli, arī notiek neredzētas lietas.

Neizskatījās, ka Ēriku tas viss satrauktu, un tiesa, viņš juta tikai kāpjam interesi par notiekošo.

Jūs esat Pasauļu vārtu sargātājs? Vai tas nozīmē, ka aiz šīm durvīm ir visādas pasaules, ne tikai viena vien? Jeb šeit var nokļūt no visādām? Un kāda ir paredzēta mums? Es gluži neticu, ka mēs uzreiz tiksim mājās! viņš atkal iesmējās, bet šoreiz smieklos skanēja nedaudz rūgtuma. Jā, kaut kur dziļi, dziļi sirds stūrītī viņam gribējās mājās.

[Lia'angia]

Kad Sargātāja acis pievērsās Baibai, viņa nedroši pasmaidīja, cenzdamās atcerēties, vai deguns un vaigs tika notīrīts vai vēl joprojām ir melns. Pārlaidusi lēnu, sajūspas pilnu skatu pār zāli, kas uzreiz likās teju divkārt plašāka un augstāka (es ceru, ka šeit sievietes nekniksē - prātā iešāvās muļķīga doma, kura tomēr lika viņai sajusties nedaudz drošāk), viņa viegli palocījās un nogaidījusi, kad Sargātāja skatiens atkal pievēršas viņai, teica:
- Esiet sveicināts, godātais. Es esmu Baiba Kalniņa, un ja jūsu pasaule vai pasaules ir tik pat skaistas, kā jūsu pils, es labprāt ar tām iepazīšos.

[Ausminta]

OOC: ehh...

Itālis tiešām labu brīdi stāvēja apstulbis un klusēja, vispirms satriekts vērodams savādo svešinieku un tā apģērbu, tad zāles pārvērtības.
Dženaro ir mans vārds, viņš visbeidzot sakustējās. Cienītais, Dženaro piebilda un ātri palocīja galvu. Tad samiedza acis.
Un kā būtu jāsaprot šis jūsu tituls?
Viņa balss intonācija bija mazliet neiecietīga. Viņus sūtīs vēl kaut kur? Vai beidzot ļaus pašiem izlemt?

[Ného]

Argors pievērsās Ērikam - To visu es saprotu, ne mazums ceļotāju esmu redzējis. Par to, kas jūs sagaida es jūs apgaismošu vēlāk pie pusdienu galda, jūs noteikti esat izsalkuši, tā ir ar visiem, kas tik tālu ceļu nākuši. Jāsaka, ka šī pils ir tikai durvis uz šo pasauli, bet pa vārtiem jūs ieradāties aiz kalniem esošajā tuksnesī - pasauļu vārti ir akmeņu krāvums. Šis kromlehs gan ir vienvirziena ceļš uz šejieni no daudzām pasaulēm. - Vīrietis pieliecot galvu sveicināja Baibu un Džerdāno, pievēršoties pēdējam - Redziet, es jau gadsimtiem še ļauju iekļūt tikai tādām būtnēm, kas to ir pelnījušas, kas nesēj postu, es sargāju savu pasauli no nevēlamām svešzemju radībām. tāpat es arī dāvāju šādas tādas zināšanas par to, kas un kā še notiek. Tādas arī jūs iegūsiet. Tāpat jūsu gadījumā es jums palīdzēšu izprats Viedo darbību. -, uzskatot, ka gana atbildējis uz šādiem jautājumiem Argors pievērsās Baibai - Ak, cienītā dāma, šīs zemes slēpj ne tikai šādu burvību, bet vēl lielāku arī. Tomēr te arī neizpalikt bez posta skata!

[Hikari]

Robina visu šo laiku vēl joprojām klusēja. Sarunās vienkārši nebija vēlme iesaistīties. Kad ceļinieki nonāca līdz durvīm, sieviete cerēja, ka tās atvērsies un viņi visi tiks tālāk un bija ārkārtīgi pārsteigta, kad to priekšā nostājās kāds večuks un, sasitis plaukstas, pārmainīja apkārtni līdz nepazīšanai. Robina aizgrābta lūkojās apkārt, cenšoties aptvērt visu, kas notiek. Sieviete dzirdēja, kā visi iepazīstas ar vīru un klusi sacīja Esiet sveicināts, cienītais kungs. Mans vārds ir Robina un esmu pagodināta iepazīties ar Jums! viņa laipni bilda un viņas skatiens pievērsās apkārtnes izpētei. Logi. Atgādina smalku gotikas paraugu. Cik skaisti. sieviete sacīja un viņas skatiens nespēja novērsties no visas burvības.

[Ného]

Vīrs pagriezās pret logiem, pirms tam atņemot sveicienu, - Jā šie logi tik tiešām ir skaisti, neko nezinu par tādu gotiku, kas tā tāda vispār ir? - Argors neizpratnē paraustīja plecus, bet turpināja - Īpaši skaist skats paveras pa tiem lūkojoties ārā saulrietā vai saullēktā. Protams, kā man ir stāstījuši, tad skats no ārpuses, kad šeit ir iedegtas visas ugunis, ir neatkārtojams.

[Hikari]

Robina pagriezās Piedodiet, man par to gotiku vienkārši paspruka, kungs. Tas mūsu pasaulē ir arhitektūras stils. Pārsvarā gotikai raksturīgas greznas katedrāles un ļoti raksturīgi šādas formas logi, tāpēc arī es tā sacīju. Negribēju jebkurā gadījumā Jūs ssajūsmināt. Man pašai gotiskais arhitektūras stils ir ļoti tuvs. sieviete atzina cerot, ka sarunu biedrs visu tagad izpratis. Patiešām lieliski! Robina sajuta sevī atmostamies savu aizraušanos- kulturu. Sieviete nožēloja jau kuro reiz, ka viņai līdzi nebija fotoaparāta.

[Ného]

Argors vēlreiz noskatījās uz logiem un pievērsies noteica - Tad tāds jums ir arhitektūras stils? Interesani, ka mūsu pasaules ir dažādas, bet ir arī kas kopīgs. Šādā stilā ir celtas daudzas mūsu pilis. Nu ko, nevilkšu laiku garumā un jautāšu jums - vai jūs vēlaties ieturēt maltīti?

[Hikari]

Robina noklausījās vīrieša teikto un pasmaidīja Tas nozīmē, ka man būs ko izbaudīt!. Sieviete centās saprast, vai ir izsalkusi un sajuta vieglu dūrienu vēderā- viņa nebija ēdusi jau krietnu laika sprīdi. Patiesībā, ja kungs tiešām mums ko varētu piedāvāt, tad es neatteiktos, saku kā ir. Robina atklāti pateica un pasmaidīja.

[Ného]

Nu tad mani viesi sekojiet man uz pieticīgo mielasta galdu, tur arī turpināsim savu sarunu. - Argors nošvīkstot apmetnim izgāja cauri ceļinieku pulciņam un devās pāri zālei uz to pusi, kur agrāk atradās ala, no kuras ceļinieki ieradās šeit. Tālāk sienā bija trīs durvis.

[Roviela]

Jā, gotiskās katedrāles un celtnes mūsu pasaulē tiešām ir sastopamas, un vitrāžu logi arī. Tas nav mūsdienu stils, senāku gadsimtu, bet tāpēc nav mazāk skaists un pievilcīgs, manai acij pat pievilcīgāks par vienu otru mūsdienu arhitektūras šedevru, ķirurgs atbalstīja Robinu, tad pievērsās tuvākām lietām.
Es noteikti neatteikšos no kārtīgas maltītes, Ēriks teica, vienīgi... viņš pašķielēja uz Tesu, vai nebūtu iespējams pirms pusdienām tā kārtīgi nomazgāties? Redziet, mēs nācām šurp visai ilgi, un vienīgais noderīgais ūdens bija upē, pirms devāmies alā.

[Ného]

Protams, Ērika jaunskungs, tāda iespēja būtu pat vēlam, esam taču civilizēti cilvēki. Un arī veselībai tas nenāktu par ļaunu, bet nu tas tas mazsvarīgākais, laikam jau vislabāk tas līdz pašsajūtai. - Argors neatskatīdamies atbildēja Ērikam. Piegājiis pie kreisajām durvīm viņš atvēra tās - šeit jums ir iepēja nomazgāties, tikai kā jūs to darīsiet, izlemiet paši, jo vietas pietiek tikai diviem cilvēkiem. Telpā bija galdiņš ar palielu akmens bļodu, kurā varēja ieliet ūdeni, kurā nomazgāties. Apakšā tai bija caurums, pa kuru netīrais ūzdens aizplūst prom. Blakus bija vairāk milzīgi toveri ar ūdeni, kuru varēja sildīt. pie sienas bija vairāki dvieļi. - te gan nesanāks nekāda dižā mazgāšanās, bet iztikt varēs.

OOC: pārējo paši varat piedomāt ko vajag, kas nav pieminēts.