Noslēpumu dārzs [C], [ATD], [PZP], Rīta Rasas un Ungārijas Ragastes LS ^^ Opcijas

[Ļipa]

Labāku vakaru dārza ballītei māsām būtu bijis grūti izvēlēties. Lai papildinātu dārza skaistumu, debesis bija bagātīgi nosētas spožām zvaigznītēm, gaiss bija silts un gandrīz bez vēja, bet nebija ne miņas no vasaras sutoņas.
Parasti aizvērtie, senatnīgie iebraucamie vārti, šajā vakarā bija plaši atvērti un rotāti gaiši zaļām uguntiņām, kas atgādināja jāntārpiņus. Tādas pašas mazas gaismiņu virtenes stiepās abpus grantētajam, platajam iebraucamajam ceļam, kas ar slaidu loku pieveda pie māsu savrupmājas. Ēka grima vakara krēslā, līdz ar greznajām kāpnēm. Taču no piebraucamā ceļa atdalijās vēl divas gaismiņu virtenītes, kas iezīmēja lielām akmens plāksnēm rotātu celiņu uz izslavēto lielo dārzu, kas tikpat labi varēja skaitīties parks. Celiņš apmeta līkumu ap lielo savrupmāju un kļuva skaidrs, ka ēkā šovakar neko nav paredzēts darīt.
Jau iztālēm varēja redzēt vārtiņus, kas rada gabalus sagaidīja ar lampiņām, kas veidoja abu māsu vārdus un norādīja iemeslu, kāpēc visi ir šeit, un apliecināja, ka viesi ir nokļuvuši īstajā pagalmā.
Ejot uz kārtīgi kopto dārzu, kas pārsteidza ar ziedu pilnbriedu un zālē vietām redzamajam gaismiņām, varēja sajusts uguns pazīstamo smaržu. Vai tikai gardēži netiks cienāti ar desiņām? Skaisti un aizdomīgi vienkārši bija dārza rotājumi.

Māsas nebija aizmirsušas par savu radu mīļākajiem ēdieniem, krēsliem, kur atsēst nogurušajiem un, protams, paaugstinājumu, kas lieti noderēja par skatuvi. Visur bija sīkas, neuzbāzīgas gaismiņas, kas izgaismoja dārzu, tomēr nebija uzbāzīgas. Zālē esošās gaismiņas atgādināja mazus jāņtārpiņus un varētu patikt mazākajiem radiniekiem. Tāpat kā zviedru galds varētu piesaistīt tos, kuri visiem stāsta, ka ietur diētu, jo atradās vietā, kura bija ārpus viesu redzesloka tomēr gana redzamā vietā, lai katrs, kas ienāktu pa vārtiņiem to redzētu.
Arfeja un Efija, kā parasti pilnīgi neatšķiramas, tā sagādādamas radiem galvassāpes, kura tad ir īstā, stāvēja abpus vārtiņiem un sagaidīja viesus visai jautrā noskaņojumā. Reizēm viena vai otra vēl devās uz svinību placi, lai kaut ko piekārtotu, tad atkal atgriezās pie vārtiņiem.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: North_see, tu nevari tik vienkārši aiziet uz māju, jo mirkli pirms tam Efija aizslēdza vārtiņus! Tomēr, lai nu tā būtu. Uzskatīsim, ka dārgais tēvocis ir apmeklējis visas vietas, ko vajag, citādi mēs vēl labu laiku pie tādas īstas svinēšanas netiksim... Atļaujos pabīdīt notikumus uz priekšu.


Kad nu visi bija daudz maz sapulcējušies un apmierinājuši savu pirmo apetīti, māsas uzkāpa uz paaugstinājuma un Arfeja, lai pievērstu visu klātesošo uzmanību, pašķindināja glītu sudraba zvaniņu, ieklausīdamās tā dzidrajās skaņās.
Tad viņa ierunājās, gana skaļi, lai visi dzirdētu:
Mums ar Efiju ir patiess prieks, ka jūs visi pieņēmāt mūsu ielūgumus un pagodinājāt mūs ar savu klātbūtni mūsu 21. dzimšanas dienas svinībās. No sirds pateicamies par jūsu jaukajām dāvanām un laba vēlējumiem. Tomēr jāatzīst, ka patiesais iemesls, kāpēc mēs izdomājām vispār svinēt savu dzimšanas dienu tik plašā radu pulkā, bija mūsu paziņojums.
Kā jūs jau zināt, mūsu vecāki, lai viņiem vieglas smiltis, visu novēlēja mums. Arī pašus vērtīgākos Enīno dzimtas dārgumus. Mēs ar Efiju savukārt nolēmām, ka gribam pilnā mērā izbaudīt dzīves sniegto, līdz ar to nevaram pilnvērtīgi rūpēties par šo mantojumu...
Arfeja uz brīdi apklusa un, paskatījusies uz Efiju, noslēpumaini pasmaidīja.
Tāpēc mēs gribam nodot šos Enīno dzimtas dārgumus kādam no jums. Tikai vispirms, jums būs jāapliecina, ka esat cienīgi kļūt par to pārvaldītājiem, tikpat labi par to var kļūt Grizeldas tante, tikpat labi jaukā Narcisa.
Tieši tāpēc mēs abas esam jums sagatavojušas pāris pārbaudījumus, ar kuru palīdzību mēs noskaidrosim, kurš būs tas īstais.
Arfeja tagad ar skatienu nomēroja visus viesus, viltīgi smaidīdama, un acīs viņai dejoja viltīgas liesmiņas.
Tad nu novēlu jums veiksmi! Efij, ja tev, kas piebilstams, lūdzu!
Arfeja pagriezās pret māsu, pamirkšķināja viņai un piepeši tā kā izbālēja, tā kā migla viņu ieskāva un nākamajā brīdī no viņas vairs nebija ne vēsts.

[Margo]

Visas svarīgās "darīšanas" bija nokārtotas un nu Rlands varēja atgrezties pie viesiem un vēl nedaudz pakaitināt Grizeldu.
Visi viesi bija sapulcējušies. Tēvocis bija nolīdis pašā maliņā. Sadzirdot runas par dāgumiem, onkulis saausījās, jo vsu laiku teikto bija laidis pa ausu galam.
Grizelda...kātad...to visu dabūšu es!viņš domāja un berzēja rokas. Tad roka noslīdēja zemāk un aši aizrāva ciet neaiztaisīto bikšpriekšu. Šķita, ka neviensto nepamanīja, taču vinš tik un tā palika sarkans kā biete.

[eziic_miglaa]

Ak, daargumu mediibas.. tiiksmiigi pie sevis nosmeejaas Grizelda. Tiesa, aatri tapinaataa strateegija nelaava atklaat paareejiem to, ka augstaakaas aprindas saadu speeli meedz speeleet itin regulaari un ar lielu entuziasmu. Miiklas, labirinti... GRizelda uz taadaam leitaam bija naska un gatava piedaliities. A nauda? Kam gan taa vajadziiga... To var savaakt.. kaa taas abas tur teica - nelga tikpat labi kaa siikuliite.

[Ļipa]

Lai jums veicas!
Gaišais smaids, kas tika veltīts radiņiem pēc māsas uzrunas bija kontrastējošs ar acu mirdzumu, kas uzstaroja piedzīvojumu kāri. Miga izbalināja un ieskāva Efijas stāvu piecas sekundes vēlāk nekā tas bija noticis ar māsu. Tomēr drīz vien no abām nebija ne ziņas ne miņas. Ciemiņi bija pamesti vieni.

[Ungaarijas ragas...]

Līdz ar māsu pazušanu dārzā viena pēc otras lēnām te šur te tur izdzisa lampas un mazās gaismiņas, tā neuzkrītoši. Turklāt no zemes pamazām pacēlās palsa dūmaka, lēnām un nemanāmi. Vienīgi uz vārtiņiem joprojām spoži mirdzēja uguntiņas, veidodamas māsu vārdus, tikai, ja iepriekš tās bija ārpusē, tad tagad iekšpusē un, ja ieskatījās vērīgāk, tad pamanīja, ka tie patiesībā ir jāņtārpiņi, kas rāmi mirdzināja savu gaišzaļo gaismiņu.


OOC: Tas viss notiek ļoti lēnām, līdz laikam, kamēr viss iegrims tumsā un ietīsies miglā varētu paiet 4-5 stundas.

[rudo lapu vilcēn...]

Ardenols bija brīdi pastāvējis un tad nole'mis nedaudz ieturēties. Vakars vēl solījās būt garš, tādēļ puisis nesteidzās iesākt sarunas ar pārējiem radiniekiem, vien nedaudz nosmīnēja par vecākās paaudzes radinieku strīdiem.
Ieturējies un izpētījis dārza iekārtojumu cik nu to ļāva pārējie viesi un apgaismojums, viņš pamanīja abas māsas. Pēc mirkļa noskanēja zvaniņš, kas ar dzidro toni ielīksmoja sirdi.
Klausoties māsīca uzrunā, Ardenols tikko jaušami sarauca pieri. Dārgumi? viņš brīdi šķita apgrozām šo vārdu no visām pusēm. Tie noderētu, bet kam? Uzliktu tikai liekas rūpes. viņš viegli pasmīnēja, bet smīns ātri izdzisa un sejā iegūlās pārsteigums. Viena no māsīcām izgaisa, novēlot viņiem veiksmi. Pēc mirkļa pazuda arī otra.
Kā?! viņš nomurmināja un apmulsis vērās vietā, kur tikko bija stāvējušas abas māsīcas. Ziņakārības dzīts ivņš lieliem soļiem piegāja pie paaugstinājuma un pārbaudīja tā grīdu, meklēdams kādu lūku vai ko tamlīdzīgu, kas izskaidrotu māīcu pazušanu.

[Ungaarijas ragas...]

Taču Ardenols varēja vai acis izskatīt, bet nebija tur nekādas lūkas, ne citas tehniskas ierīcas, kas ļautu atklāt šīs neparastās pazušanas cēloni.
Toties viņš pamanīja, kā no skatuves malas naski aizrāpo pāris no uguntiņām un bez pēdām nozūd zālē, gar kuru jau staipījās bāli miglas lēveri.

[rudo lapu vilcēn...]

Kas tas? pusis sarauca pieri ieraudzīdams uguntiņas. Nedomājot par uzvalka bikšem, kas bija viņam mugurā, puisis nometās zemē rāpus. Ar rokām šķirstot zāles stiebrus viņš pārmeklēja laukumiņu meklējot uguntiņas.

[Ungaarijas ragas...]

Pēc nelieliem pūliņiem viņš pamanīja starp stiebriem vienu mazo uguntiņu, kas naski līda projām un kļuva arvien bālāka līdz izzuda pavisam un vairs nebija redzama. Un vairāk nevienu nevarēja ieraudzīt.

[Moskjis]

Oh, jā.
Vecam, sāpju sagrauztam vīram...
Dārgumi, dārgumi..

…sauli atbrīvot!
Sāpi nevar pārsāpēt,
Skrieniet ķēdes pārzāģēt!
Zemē iemīt tos, nogremdēt.

Kam man tos, mans dārgums sen jau zudis.
Vecam vīram slikti dzīvot ilgāk par bērnu.
Un mazmeitas, tās atsacījās no tevis, norobežojās.
Tagad, tagad tās hobitu trikus taisa.
Yeah, sure, fine, whatever...

Un kājas vairs īsti netur.

ooc: vecāmāte nevēlējās braukt, es atbraucu viens.

[eziic_miglaa]

Tante pamaniija gan, ka dazs labs viiriskis nesaprot lidojoso lampu izcelsmi. Nu kaa kaut ko taadu var nesaprast, tas bija jaapaskaidro. Tam pasam Ardim - nu tak gados jau, vai tad nu nebuus kaadai meichai nesis to vaboli, lai otraa riitaa aiztaisiitu bikses un pazustu. Tante zinaaja sitaadus izgaajienus, pasai ne vienureiz vien taa bija gadiijies.
bija jaaiet paliigaa.
Tie tak ir parasti kukainji! vinja uzsauca tam vienam, raapojosajam. Tante gan iedomaajaas, ka radinieks varbuut vienkaarsi ir ieraavis par daudz. Bet rads paliek rads. A kur palika? attapusies blakus iespeejams-jeegu-paardzeerusajam un pilniigaa tumsaa, tante iesaucaas, apzinjaa mekleedama piemeerotu staastu.

[berserks]

Pēc sasveicināšanās (apkampšanās; "O, tik sen neesi redzēta"; utt) un dāvanām Villijs, tāpat kā pārējie atradās dārzā, iekoda kautko no tur atrodamā ēdiena un pavadīja laiku sarunās ar kādu laiku neredzētajiem radiniekiem Jo vienkārši nesanāk tik bieži tikties, tāpēc ir par ko parunāt! Tā viņš domāja.
Mazliet uzjautrināja tantes un onkuļa ierastais kašķis, bet bez tā jau nevarēja (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) . Pēc kāda brīža viņa uzmanību piesaistīja zvaniņa iešķindēšanās Nu gan smalki viņš pasmaidīja pie sevis. Paskatījies uz Narcisu, kura vēl aizvien turējās viņam pie biksēm, Jasminā atradās mazliet tālāk, šķiet, sarunājās ar kādu, Villijs pievērsās Arfejas teiktajam. Lai gan viņš nebija mantkārīgs, tomēr ir tikai cilvēks un izdzirdot vārdu "bagātības", arī viņa galvā sāka skraidīt visādas domas par labāku dzīvi Filozofijas studijas man, Cisijai labākā skola un universitāte, arī Jasmīnai ir savi sapņi ... tās nedeva mieru, radās ar vien jaunas un jaunas ... tad viņš itkā pamodās Ak jā, bet cik daudz naudas ... naudas? ... bet nauda taču netraucētu baudīt dzīvi ... nē, tam vajag būt kam citam! un vēl viens vārds - "pārbaudījums" Njā ... sejā pavīdēja smīns.
Eee ... Villijs jau gribēja ko prasīt par pārbaudījumu, bet tad apstulba - Arfeja novēlēja veiksmi un pazuda no paaugstinājuma, pagaisa kā migla siltā vasaras rītā!!! Woot!?viņam nejauši paspruka. Paskatījies uz otru māsu viņš jau gribēja kautko teikt Bet ... bet arī Efija novēlēja veiksmi un tāpat kā māsa pagaisa skatienam. Kas par ... Viņš bija apstulbis, kautkas tāds ar viņu notika pirmoreiz, tāpēc iedzina viņu vēl lielākā nesaprašanā. Ardis bija mzliet ātrāks, un kautko meklēja pie paaugstinājuma. Bet vienīgais, ko Villijs šajā brīdī varēja izdomāt, bija notupties pie meitas Tu redzēji ... tu kautko saprati!?Viņš nesaprašanā jautāja Cisijai ...

[Hikari]

Mei stāvēja un smaidīja, klausoties māsu sakāmo. Meitenei patiesi šeit ļoti patika. Kad viena no māsām- Mei tā arī nespēja īsti izprast, kura tieši, bet, kad māsa nosauca savu vārdu, kļuva skaidrs- sacīja, ka viņas nespēj tik galā ar visu savu mantojumu un vēlas to atstāt kādās labās rokās, meitene prātoja, kas gan varētu būt šis pieminētais pārbaudījums. Mei redzēja, kā abas māsas pazūd un vēroja to, kā nodziest visas gaismas. Laikam sākas pārbaudījums. meitene pie sevis ieinteresēwti nodomāja, jo viņai šī ideja patika un saistīja- vismaz noskaidrot, ko abas māsas ieplānojušas jau bija interesanti. Tā nu Mei stāvēja, lūkojās apkārt un gaidīja, kas notiks tālāk.

[Margo]

Sārtums izgaisa kā nebijis. Seja kļuva sniega balā!
Es jūku prātā! viņš nodomāja un pieķērās pie tuvāk stāvošā cilvēka. Izrādījās, ka tā bija Grizelda!
Aši noņēmis roku no tantes pleca viņš aizbildinājās par to, ka uz viņas pleca bijis jāņtārpiņš.
Bagātības! ieskanējās viņa galvā un nu onkulis staigāja pa dārzu prātodams, kur tās varētu būt noslēptas.

[Ungaarijas ragas...]

Rolandam priekšā aizstiepās biezāks miglas vāls, aizsedzot visu skatam un pēc brīža Rolands atdūrās pret vārtņiem, kas bija kā nosēti no jāņtārpiņiem, kas viens pēc otra izlīda caur tiem, lai nozustu tumsā. Šiem jāņtārpiņiem pievienojās citi, kas izlīda no garās zāles un uzlīduši uz vārtiņiem atkal iemirdzējās. Aiz vārtiņiem neko nevarēja redzēt - dārza ārpusē bija pilnīgi tumšs un viss tīts miglā, nevarēja pat ieraudzīt lielo savrupmāju.
Ja Rolands vēl vērīgāk ielūkojās, viņš varēja pamanīt, ka migla patiesībā ieplūst pa vārtiņu apakšu no dārza ārpuses...

[Eņģeļu gūstekne]

Narcissa kā jau bērns vēl nebija tā īsti izpratusi vārda bailes un apjukums jēgu... turklāt visas pasakas un stāsti... meitene paskatījās uz tēti atlaida viņu vaļā un visgudri iesāka... nu kā viņas izgaisa to taču tu redzēji... tagad gan jau kaut kur viņas lieliski izklaidējās... tas nav nekas neparasts... pasakās bieži cilvēki aizteleportējās...Kapēc gan lai tā nenotiktu arī dzīvē? Narcissa uzsmaidīja un ieninteresēti palūlojās uz tā saucamo podestu... viņas mani nosauca par jauku... tas varētu būt interesanti...

[Margo]

Dārgumu ceļš!viņš noteica un metās pāri vārtiņiem.
Tur pat aizmugurē ir miglas pūtējs un kaut kāds kukaiņu pievilinātājs. Un tur kaut kur jābūt arī abām māsām! Un tad viņas man pateiks kur ir dārgumi!!!viņš domāja un mēģināja pārdabūt savu lielo rumpi pāri vārtiņiem.
Labāk būtu atslēguši vārtiņus...un nebūtu tērējušas naudu specifektiem, bet gan palielināušas likmes...ak šīs dvīnes...viņš murmināja lienot pāri.

[Ļipa]

Skatoties uz podestu Narcisa redzēja, ko līdzīgu saulē mirdzošam zelta diegam. Tas nesteidzīi slīdēja uz vārtiņu pusi.

Robertam mēģinot rāpties pāri vārtiņiem tie sāka šūpoties, vienmērīgi čīkstēdami, turpu šurpu, šurpu turpu... Jā, un Roberts pārkāries tiem pāri, kā liels bērns, kas neapzinās savus apmērus un to, ka vārtiņi varētu neizturēt šādu šūpošanos. Migla apkārt Rolandam bija atkāpusies, tomēr redzēt tālu nevarēja, jo pavisam palaist brīvībā Rolandu migla, šķiet vēl nevēlējās.

[rudo lapu vilcēn...]

Ar klusu nopūtu Ardis izslējās, bet kājās vēl necēlās. Uzmetis nedaudz neizpratnes pilnu skatienu tantei, viņš uz mirkli sarauca pieri.
Tomēr neparasti kukaiņi. viņš kā skaļi domādams iebilda. Tiešām neparasti. Un kādēļ tieši šeit? Kādēļ tieši šai vietā, šai dārzā? viņadomas drudžaini darbojās.
Vairs nepievērsdams uzmanību tentei Ardenols sēdēja uz zemes un vērās miglas vālos, cenzdamies kaut kā izskaidrot māsīcu pazušanu.
Caur lūku viņas neizgāja. Uz paaugstinājumalūkas nav. tad varbūt gaisā? viņš pacēla acis uz debesīm un zariem sev virs galvas, pūloties caui miglai ko saskatīt.
Bez jebkādiem jūtamiem rezultātiesm nopētījis caur miglu laukumu virs galvas, viņš, ar nopūtu, piecēlās un notrausa netīrumus no biksēm. Pārlaidis skatienu paŗ pārējiem radiem, kas tuvumā bija stāvējuši, viņš lēnā solī, uzmanīgi pētot zemi, devās tai virzienā, kur bija nozudis pēdējais gaismeklītis, kas noripoja lejā no pauagstinājuma.

[Ungaarijas ragas...]

Dodoties tai virzienā, Ardenols nonāca pie vārtiņiem, uz kuriem joprojām rāpās jāņtārpiņi. Daudzi nemanāmi izlīda no zāles uz taciņas, iemirdzējas un pa taciņu devās prom no dārza, kamēr migla no dārza ārpuses slīdēja iekšā. Tam visam pievienojās skats, kā tēvocis Rolands mēģina pārlīst vārtiņiem, kas nez kādā veidā bija vaļā.
Ārpusē staipījās necaurredzama migla, apslēpjot visu skatam...