Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Romija]

"Nē, it kā..." Annija atbildēja Pīteram. "Es gan teiktu, ka tad vissliktāk ir bijis pilotam, jo viņš jau mūs uz šejieni atvizināja!" viņa piebilda.

[Roviela]

Eli, piešķiebis galvu, skatījās uz Veroniku un nedzirdami smējās, tad atkal ķērās pie žagara.

Nē, rakstīja nērijs, domāju, sala pagadījās jums tāpēc, ka lidmašīna avarēja. Tā būtu nogrimusi okeānā. Ja salai grūtā brīdī netuvojas, bet nolemj to apciemot citreiz, tad to vairs neatrod. Arī otrs pieņemums ir pareizs - kādam vai vairākiem no jums tāpat jau bija pietiekami slikta dzīve, citādi būtu vienkārši avārija, sala neparādītos.

[Aiva]

"Njā..." Pīters nopūtās. "Lai vai kā, kaut kāds iemesls mūs atveda uz šejieni, un tagad ir svarīgi tikai ko darīt tālāk, un kā no šejienes tikt prom. Protams, var jau nodzīvot savu mūžu paradīzē, tomēr man liekas, ka pēc tam mums kā spokiem nāktos ļoti ilgi gaidīt..."

"Sakiet, Eli, vai jūs jau mēģinājāt pārdzimt atkal?"

[Ungaarijas ragas...]

Vai šodien maz iespējama laba dzīve? Veronika teatrāli novēcināja rokas.
Tad dziedātāja uz mirkli iegrima pārdomās, tik liela blondīne jau viņa nebija, kā varēja padomāt no malas un, ja viņa ķērās pie patiesas domāšanas, tad kaut ko arī izdomāja.
Tomēr nesaprotu vienu lietu, Veronika beidzot ierunājās, Uz salas nokļūst tie, kam slikti. Vai tie, kam paliek labi un kas jūtas apmierināti arī nevar aizbraukt?
Vispār, ko es te runāju, protams, ja viņi jutīsies labi, viņi negribēs braukt prom... Un vispār kā var aizbraukt no šīs dieva pamestās vietas. Klau, mēs gadījumā neesam Bermudu trijstūrī? Nu tur, kur mēdz tās dīvainās lietas notikt?

[Roviela]

Eli noraidoši pavicināja ķepu, tad rakstīja

Nē, te nav nekāds Bermudu trijstūris. Jā, kam labi, tie nevēlas tikt prom. Pīter, es neesmu mēģinājis pārdzimt, tāds, kā esmu, es dzīvošu vēl ilgus gadus, man patīk, kāds esmu. Pēc tam redzēs.
Taisnība, kā spokiem būs jāgaida ilgi, ja tie, kas te ir, aizies. Daudzus vajag, bet ne tik bieži te kāds jauns parādās. Kā es gaidīju. Pēc tam nebija vērts atgriezties mājās.

Nērijs beidza rakstīt, un izskatījās noskumis. Laikam atcerējās savus sen zudušos tuviniekus.

[Romija]

"Izskatās, ka mums tomēr ir unikāla iespēja, jo mēs varam prom tikt bez lielas gaidīšanas," Annija ieteicās. "Bet lēmums jāpieņem mums visiem kopā. Ja kāds pats vēlas palikt, tad tas ir savādāk. Kaut gan doma par tīšu gala darīšanu mani vienalga nesajūsmina," viņa nodrebinājās. "Ja nu vienīgi kā tajā filmā, kad viņi ogas tīšām saēdās. Kaut gan toreiz tās neizrādījās gana indīgas, lai viņi nomirtu, tikai aizmiga."

[Ungaarijas ragas...]

Veronika paskatījās uz nerijiem.
Klau, jūs šeit dzīvojat ilgi, tad jau droši vien zināsiet, kas te ir gana indīgs un pie reizes garšīgs, lai mēs ātri un bez liekām ciešanām nomirtu?
Ak dieniņās! Es runājos ar dzīvniekiem! Veronika tavs prāts tevi atstāj! Cilvēki tie esot bijuši... Nu tagad ir dzīvnieki un tas faktu nemaina - runāt ar dzīvniekiem, it kā tie būtu saprātīgas būtnes. Phē... Žēl, laikam, ja mēs nomirsim neizdosies nevienu no šiem jaukumiņiem līdzi paņemt. Tāds eksotisks mājdzīvnieciņš... Veronika, tu būtu topā!!!

[Roviela]

Eli tā dīvaini paskatījās uz Veroniku. Tad paraūstīja plecus un rakstīja:

Ogas. Sarkanas, saldas ogas. Tās daudzi ir nejauši apēduši, smaidot aizmiguši un nomiruši. Varbūt tāpēc tās te aug, es nezinu.

[Romija]

"Laikam tās pašas, ko Vita apēda," Annija teica Veronikai. "Tās arī bija mazas un sarkanas. Un, ja nebūtu garšīgas, viņa taču nebūtu tā vienkārši saēdusies!"

Annija bija piekususi. Lai arī stāvot bija vieglāk izlasīt nerija rakstīto, tomēr viņa apsēdās turpat zemē. Pēc visas sarunas gandrīz vienīgais risinājums šķita ogas. Bet prāts atteicās to pieņemt. Nav jau kā pasakā, kur skaidri zini, ka izdzīvos par spīti visam. Dzīve paliek dzīve!

[Aiva]

Pīters pārlaida skatienu visiem klātesošajiem.

"Ziniet, ar bailēm ir tāpat kā ar peldētājiem ziemā. Es laikam neteicu, ka strādāju Aļaskā naftas atradnēs. Mums bija ekstrēms sports - iet peldēties ledus aukstā okeānā. Bija grūti būt pirmajam un spert pirmo soli iekšā ledainajā ūdenī. Bet vēl grūtāk bija palikt krastā pēdējam, kad pārējie jau ir iekšā... Labāk to darīt kamēr man vēl ir spēks to darīt..."

Pīters pārlaida skatienu klātesošajiem, tad smilšainajai pļaviņai, ko izgaismoja mēness stari.

"Vispār, šī liekas pietiekami jauka vieta lai te nomirtu..." viņš sacīja. "Un galu galā, kāpēc gan ne šeit un tagad?"

Pītera rokā parādījās saliekamais nazis no bagāžas.

"Tiksimies kaut kad... otrajā pusē ..." viņš nočukstēja, un dziļā vēzienā pāršņāpa sev kreiso roku pie plaukstas pamatnes. Rubīnsarkanas asins lāses tievā tērcītē sāka pilēt smiltīs. Pārtvēris nazi otrajā rokā, viņš atkārtoja to pašu ar labo roku, un tad atslīga uz muguras.

Brūces sāpēja un pulsēja... tomēr sajūta, ka viņš ir pārkāpis to, ko bija audzinājuši viņā vecāki un svētdienas skolas mācītājs, bija sāpīgāka... nogalināt sevi bija grēks.. Un viņš tikko to bija izdarījis...

"Piedod Veronika... Par pirkstiem... Un par visu... Tu man patiki... Taču tas nebija lemts... Un piedod Annij, ka pametu jūs un aizeju pirmais... Ja nu es nepalieku par spoku, tev nāksies parūpēties par sevi un Veroniku..." Pīters nočukstēja.

Mēnessgaismas rēgainajos staros gar Pītera acīm aizslīdēja visa viņa dzīve.

"Ziniet... Es taču neko tādu paliekošu nebiju paveicis savā dzīvē..."Pīters nopūtās. "Un, ja tagad kļūdījos, tad nepaveikšu arī... Vismaz jūs izdariet pareizu izvēli... Pareizu sev..."

[Ungaarijas ragas...]

Ak mans Dievs! veronika izdvesa, skatīdamās, kā no Pīītera rokām šļācas asinis, kamēr viņa palika arvien bālāka un bālāka un visbeidzot aizgriežas, lai neredzētu to skatu. Viņa neskrēja un neglāba viņu, lai gan bija vēlme to darīt...
Tu nevarēji pagaidīt līdz ogām!? tas izklausījās tik stulbi šajā mirklī, bet Veronika tur neko nevarēja padarīt, tas vienkārši paspruka.

[Roviela]

Nērija Noma aizklāja lielās acis ar plaukstiņām. Mebs aizgriezās, bet Eli nometis žagaru pieskrēja pie Pītera. Viņš nokrita uz ceļiem pie tā un ar ķepu noglāstīja vaigu. Tad tā arī palika tupam blakus, līdz Pīters vairs neelpoja.

Tad viņš piecēlās un pakāpās nedaudz nostāk. Pīters kļuva par spoku.

[Ungaarijas ragas...]

Tu nevarēji brīdināt? Un izdomāt mazāk brutālu veidu, ko? Veronika centās neskatīties uz Pīteru, kas gulēja uz zemes, bet uz to, kas tagad sevi pašrocīgi bija iecēlis spoku kārtā.
Annij, varbūt mēs labāk sameklējam tās ogas, ko?

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.04.2006 15:21

[Aiva]

"Ja ne tagad, man, iespējams, nepietiktu dūšas to izdarīt vēlāk..." Pīters nopūtās.

Nebija viegli skatīties pašam uz sevi guļošu zemē, asiņainu smilšu ieskautu... Un izskatījās viņš... Pīters nopūtās...

"Būtu laikam derējis pirms tam izrakt kapu..." viņš nopūtās... "Tikai tāpat nebūtu neviens kas to aizraktu..."

[Džea]

occ:Neida tepat vien ir (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif)
Manot ka Pīters izdara pašnāvību Neida neviļus iekliedzās
Sasodīts,tu tiešām nevarēji pabrīdināt.
Neida satriekta iesaucās skatoties te uz līķi,te uz spoku.
Tad es labāk dodu priekšroku ogām.
Viņa noteica,negribējās nomirt šādā drausmīgā nāvē
Turklāt kā var zināt ka ar mums pietiks?

[Roviela]

Nēriji pienāca tuvāk, šķita, ka Noma vēl slauka acis. Eli bija paņēmis žagaru un rakstīja:
Pīter, neraizējies, mēs visu izdarīsim kā vajag.

Tad viņš pielika ķepas pie mutes, un mežā atskanēja nedzirdams sauciens. Pēc neilga brīža klajumiņā parādījās vēl pieci nēriji. Viņi nedaudz aizdomīgi nopētīja dzīvos, kamēr Eli tos izrīkoja un Mebs pastūma meitenes tālāk no Pītera ķermeņa.
Pēc neilga laiciņa par notikušo klajumiņā liecināja tikai smilšu uzkalniņš.

[Romija]

Annija mēmi noraudzījās, kā Pīters pamazām atvadījās no dzīves. Lai nu kurš, bet ne jau Pīters... Annija nespēja neko izdarīt, vien skatīties, kā neriji izdara visu, kas vajadzīgs. Prātā pazibēja doma, ka meitenes gaida līdz ogām, bet īsti vīrieši piebeidz sevi ar nazi. Absurds! Stulbais Pīters! Stulbenis! Idiots! Visi idioti! Muļķi! Annija ākumā kliedza pie sevis, par izmisīgi piecēlās un pamazām viņas balss kļuva arvien skaļāka.

"Idiots! Tu! Kā tu tā varēji? Muļķis! Pēdējais pakaļa!" meitene kliedza uz spoku. Viņai bija iestājusies histērija. Prāts atteicās pieņemt tikko izdarīto. Pār vaigiem ritēja asaras, bet Annija nespēja nomierināties. "Domā, ka mēs te kaut kādi vārguļi? Es pati kaut savām rokām būtu to kapu aizbērusi, ja vajadzētu! Aiziet tādā brīdī! Muļķis tu esi! Gļēvulis!" viņas balss pamazām aizsmaka, līdz palika vien histēriskas raudas. Tad viņa pagriezās un skrēja džungļos. Vienalga kur, jo prāts atteicās darboties kopā ar ķermeni. Viņa skrēja un klupa, ik pa brīdim skaļi nolamādamās. Melnās asinis mēness gaismā šķita kaut kas nepieņemams. Bet kājas viņu nesa līdz spēku izsīkumam, kad viņa saļima tur pat, kur apstājās. Nebija spēka pat raudāt. Nodevējs!

[Ungaarijas ragas...]

Eu, eu, pagaidi mani!!! iespiedzās Veronika, redzēdama aizskrienošo Anniju un nodomādama, ka viņa skrien meklēt tās ogas, lai darītu galu.
Taču tas netraucēja sievietei pirms tam nicīgi uz Pītera pusi nošņākt: Vīrieši!
Tad viņa ko kājas māk drāzās pakaļ Annijai, kamēr beidzot panāca viņu, tur kur viņa bija apstājusies un smagi elsodama nostājās līdzās.
Viņa jau gribēja pateikt ko indīgu, bet ieraudzījusi, kāda Annija izskatās, notupās viņai līdzās un mierinoši uzlika roku uz pleca: Ei, nevajag tā stresot. Nav vērts, labāk nodarīsim to lietu un tad, kā spoki varēsim viņam sadot kārtīgu sutu! Varbūt tā ir pat labāk!

[Romija]

Annija šņukstēja un ļāvās, lai Veronika viņu mierina. Pamazām atgriezās veselais saprāts.

"Kā viņš tā varēja?" viņa klusu zem deguna murmināja. "Būtu mēs visi kopā ogas ieēduši. Nebūtu ne asiņu, ne kā. Nevienam nebūtu jāskatās, kā kāds idiots cenšās kaut ko pierādīt!"

Ar saraudātām acīm Annija paskatījās uz Veroniku. Viņu pārsteidza agrāk tik klīrīgās sievietes uzvedība. Bet laikam jau arī viņa bija uztraukta. Annija ļāvās, lai Veronika palīdz viņai piecelties.

"Es negribu viņu šonakt vairs redzēt!" meitene teica un noslaucīja asaras.

[Ungaarijas ragas...]

Vīriešiem tas jau ir iedzimts no dabas - būt par mačo un skriet ar galvu pa priekšu sienā, kamēr mēs sameklējam durvis un mierīgi pa tām izejam! Un šovakar, ja vien nebūs pilnmēness mēs viņu neredzēsim. Ejam varbūt sameklēt tās ogas? Gan vakariņas paēdīsim, gan pie reizes... Veronika aprāvās, pēkšņi tā pavisam īsti apjaušot, ka viņai būs jāmirst un patiesībā viņa nezin, kas notiks pēc rituāla izdarīšanas.
Viņa centās šo ārkārtīgi nepatīkamo sajūtu ignorēt, tomēr tas līdz galam neizdevās.