Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Romija]

Annija sekoja Pīteram, jo neriju redzēt nevarēja.

Iznākot laukumiņā, viņa arī pieklājīgi apsveicinājās: "Annija!"

Viņa ļāva Pīteram runāt.

OOC: vai tad par nerijiem citi zina? Neviens jau nepateica, ka zinam, kas tās par pēdām.

[Roviela]

Tuvākais nērijs atlaida Pītera roku un laipni pamāja viņam un Annijai. Arī pārējie pamāja ar rociņām sveicienam.

Nērijs, paņēmis žagaru, ar pēdu nolīdzināja smilšu laukumiņu, un veikli un ātri uzrakstīja:
Sveicināti! Es esmu Eli, un tie ir mani draugi Noma un Mebs. Jautājiet. Ko zinām, atbildēsim.

[Romija]

"Prieks iepazīties!" Annija sasveicinājās, kad izlasīja rakstīto.

"Vai jūs varat kaut ko vairāk par to lāstu pastāstīt? Kas to uzlika? Kāpēc? Vai nav kaut kas lietas labā darāms?" viņa uzdeva veselu kaudzi jautājumu. Ja nu uz kādu viņi var atbildēt?

[Aiva]

"Priecājos beidzot iepazīties. Jums vārdi tādi svešādi, bet saprotat angļu valodu. Kas jūs bijāt pirms palikāt par nerijiem?" P'iters pajautāja, kad Annijas vārdu uzplūdi pārskrēja.

"Vai varat ko vairāk pastāstīt par pagājušo rituālu, tā norisi un to, kas notika ar visiem kas tur piedalījās? Un vai jūs zināt, kas ir rakstīts grāmatā? Vai ar roku salikšanu ap sarkano koku īsta naktī pietiks?"

OOC. Veronika kaut ko pīkstēja... Bet es īsti tā nesapratu... Pīters šo to jau runāja, bet neko precīzi nepateica...

[Ungaarijas ragas...]

Veronika sekoja Annijai un Pīteram, viņai nebija nekādas vēlmes palikt vienai, nu labi ne vienai, pie spokiem. Dīvaini, bet viņa drošāk jutās Pītera tuvumā, laikam jau tāpēc, ka šķita, ka viņš zina ko darīt un darīja, lai arī kāda bija viņa attieksme pret viņu.
Pīters un Annija jau bija priekšā, nonākusi laukumiņā viņa sastinga un labu brīdi novērtēja radījumu bīstamības pakāpi, bet redzēdama, ka Pīters un Annija vēl ir sveiki un veseli, viņa iesaucās:
Ak dieniņās, kādi jaukumiņi! Viņi taču nekož, ne? Ai, cik mīļi! Uci, uci, uci!
Veronika liecās pie tuvākā nerija, ar nepārprotamu domu pabužināt viņu aiz pūkainās auss.

[Roviela]

Eli taisni ķepiņas sasita, dzirdot uzreiz tik daudz jautājumus. Viņš mazdrusciņ padomāja, pirms nolīdzināja jau uzrakstīto un tad rakstīja atkal:
Nezinām, kas un kad uzlika lāstu, tikai to, ka sala radās reizē ar lāstu. Te reiz sala nebija. Te dzīvoja ļaudis. Kas tādi, nezinām. Būrās daudz, un tad atnāca kāds cits un uzlika lāstu. Grāmatā rakstīts "Kļūstiet par salu, kuras nav. Lai katrs, kas uz tās nokļūst, tur paliek. Vien gari to apdzīvos, līdz to būs pietiekami daudz, lai apņemtu Sarkanā Koka stumbru. Tad viņi tiks prom, ja veiks rituālu.

Nērijs rakstīja un rakstīja.

Par to viņi saņems manu balvu - nevilšus te nokļuvuši, tie taps par augstākiem spēkiem, kas drīkstēs atgriezties savā dzīvē tādi, kādi bija, tie spēs pārvērsties un iegūt zināšanas, tie spēs atdzimt un sākt dzīvi no gala. Vien laiks, cik pagājis, tik paies, pār to man nav varas. Viņi saglabās, ko uzzinās, taps zinoši, būs nemirstīgi, līdz izvēlšies par ko tapt no jauna. Nodzīvojuši šo jauno dzīvi, viņi atkal varēs sākt no gala, līdz noguruši izlems doties turp, kurp dodas viņu senči."
Par to, kā lāstu noņemt, grāmatā nekas nav rakstīts.

Noma, kas pagadījās Veronikai pa rokai, pasmaidīja, parādot lielisku, baltu (un asu) zobu rindu, un ļāva sevi pakasīt aiz auss.

[Aiva]

"Tātad vienīgais ceļš, pēc lāsta, ir tikai nomirt, kļūt par spoku un pēc tam kopā ar citiem spokiem paveikt rituālu..." Pīters rezumēja. "Lai kādas izredzes tas nesolītu nākotnē, tomēr tas nozīmē to ka nāksies nomirt tagad... No otras puses, palikt vienam iepakaļus varētu nozīmēt ilgstošu vientulīgu eksistenci, kamēr atkal sarastos pietiekami daudz spoku jaunam rituālam..."

"Jūs izlasījāt visu grāmatu? Tena... nu tas gudrais spoks, viņš izlasīja tikai divas lapas - to uz kuras bija atvērta grāmata, un to ko es pāršķīru..."

[Roviela]

Eli piekrītoši pamāja ar galvu, un rakstīja atkal:
Jā. Grāmatā ir lāsta teksts un rituāla apraksts, vairāk nekā nav. Pirmā lapa, kur burvis, varbūt, rakstījis, kas viņš ir, ir sasista tik smalki, ka to vairs nevar izlasīt. Tāpēc mēs nezinām viņa vārdu un par ko tāds lāsts uzlikts.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika piesardzīgi pabužināja neriju aiz auss, jo ievēroja ne tikai viņu zobu baltumu, bet arī asumu, vien centās izlikties, ka tas nav viņu nekādi iespaidojies.
Tiešām, tiešām nav ne kādi iespējams, panākt, ka sala kļūst parasta sala, uz kuru ļaudis atbrauc, aizbrauc Naudiņa ripo, atpūtnieku papilnam, medības, kūrorti, meži... Veronika vaicāja, bet tad apdomājās, Bet paga, vai man izklausījās vai tu ieminējies kaut ko par izredzēm nākotnē?
Veronika tagad likās pati uzmanība.

[Aiva]

"Hmm," Pīters iegrima domās. "Un nav mēģināts salikt to lapu kopā atkal? Varbūt vērts pamēģināt tomēr?" Viņš paskatījās uz abām pavadonēm. "Jūsu jautājumu kārta? Vai varbūt jūs vēlaties pajautāt mums kaut ko?" Pīters pagriezās atpakaļ pret nerijiem.

[Romija]

"Atlak un atkal līdz izvēlas doties pie senčiem," pie sevis atkārtoja Annija. "Bet tad jau tas no vienas puses nemaz nav lāsts!" viņa iesaucās. "Mēs nomirstam, atgriežamies atpakaļ iepriekšējā dzīvē, kur bijām, vai arī izvēlamies jaunu dzīvi. Nodzīvojam to, ja gribam, tad nodzīvojam vēl kādu dzīvi. Un vēl. Un tad vienkārši izvēlamies beigt. Tas taču neizklausās nemaz tik slikti!" viņa gandīz sajūsmināti iesaucās. "Vai tiešām tur neslēpjaas kāds knifs?" Annija ar aizdomām vaicāja un paskatījās uz Eli.

[Ungaarijas ragas...]

Tā kā Pīters viņai neatbildēja un Annija arī ne, Veronika piegāja tuvāk un izlasīja nerija uzrakstīto par nemirstību utt.
Ei, tu nost! Visādas šitādas fīčas par to, ka mēs iztaisam pašnāvību?! viņas acis sajūsmā iepletās, tad atkal samiedzās.
Bet pagaidiet, esmu kaut kur dzirdējusi, ka pašnāvība skaitās grēks, vai tad tas mūs nevar ietekmēt, ko? tas nevar liegt mums izbaudīt kaut ko no tā? Veronika vaicāja abiem pārējiem cilvēkiem un nerijiem un beidzot viņa attapās.
Jūs rakstat smiltīs, saprotamā valodā? Wow! viņa pārsteigta pavērās uz Pīteru un Anniju, Nu gan jūs interesantus dzīvnieciņus esat atraduši! ko vēl viņi prot?

[Romija]

"Pagaidi!" smiedamās Annija mierināja Veroniku. "Viņi ir visai jauki dzīvnieciņi un daudz ko prot. Agrāk arī bijuši cilvēki kā mēs, tāpēc var runāt... tas ir, rakstīt saprotamā valodā. Bet, lai viss ir pēc kārtas. Nakts vēl gara, gan paspēsim izrunāties!"

[Aiva]

"Nu, neriji arī sarunājas, tikai mēs viņus nedzirdam. Tāpēc šāda te sarakstīšanās ir ērtākais veids kā mums sarunāties," Pīters atbildēja.

"Bet par to pašnāvību es nezinu... Interesanti, vai kāds starp spokiem bija kas pašnāvību iztaisījis, visi ārējie itkā bija nelaimes gadījumu un slimibu pieveikti. Un derētu rīt pa dienu pamēģināt paskatīties, via nevar salikt kopā to sadrupušo lappusi...."

[Roviela]

Eli nedzirdami, bet redzami smējās, klausoties šo vārdu apmaiņu. Tad viņš rakstīja atkal:
Ir mēģināts salikt lapu. Jūs varat mēģināt vēl, bet es šaubos, ka tur kaut kas sanāks. Puse lapas - tīras smiltis, ne atlūzas. Nezinu, Annij, mēs paši neesam vīlušies, kas ar citiem notika, nezinām. Rituāls notika, kā bija rakstīts. Kļuvām zinoši, kā bija rakstīts. Citi devās prom, mēs palikām, jo mums te patika. Tāpat nebija, kur atgriezties, ilgi laiki bija pagājuši, kopš nokļuvām te.
Ne par pašnāvību, bet par to, ka nevilšus nokļuvāt te, un netiekat prom. Vai nav vienalga, kā nomirst? Daži te nomira tīšām, kad zaudēja cerību tikt projām.

[Romija]

"Tad jau laikam ir vienalga, kā nomirst," Annija noteica. Lai arī izklausījās visai cerīgi, tomēr fakts, ka tīšām jādodas nāvē pārāk lielu uzticību vis neraisīja. Ja nu neizdodas?

"Tad jau sanāk, ka šī sala arī nav nevienā pasaules kartē, vai ne?" viņa vaicāja. "Līdz ar to iespējas, ka mūs kāds brauks glābt, ir niecīgas. Interesanti, vai šejieni var redzēt no gaisa?" Annija jautājoši paskatījās uz debesīm, it kā no turienes gaidītu atbildi.

[Roviela]

Eli pašūpoja galvu

Lāstā teikts - šīs salas nav. Tās nav kartē, to neredz no gaisa, tā, cik saprotam, pēkšņi mēdz parādīties kādam ceļā, kad iet slikti. Tā uzrodas no zila gaisa, bet ja esi no tās attālinājies, otrreiz to vairs neatrod. Tā stāstīja salinieki teiksmas par pārpilnības salu. Mēs noklausījāmies.

[Ungaarijas ragas...]

Tu saki, ka cilvēki? Veronika neticīgi pārvaicāja. Un paši pēc savas gribas palika par šitādiem te? Bet kāpēc ne par cilvēkiem?
Bet nomirt jau uz šīs salas ir viegli, saēdies ogas kā Vita un beigta esi! Veronika viegli paziņoja.

[Romija]

"Kad iet slikti?" Annija pārprasīja. "Tad tas nav tā nejauši, bet ar nodomu? Un kā tu to domāji - attālinās? Tas ir tā - kad speciāli meklē, tad neatrod?"

[Aiva]

"Kad iet slikti, tu saki..." Pīters ieslīga domās...

"Veronika, vai tev dzīvē viss bija kārtībā, pirms tu iekāpi lidmašīnā? Un tev, Annij?" viņš pēkšņi pajautāja. "Vai arī mums bija lemts aiziet bojā lidmašīnai avarējot, ja ne šī sala..."

Pats Pīters nezināja, kurš variants būtu vairāk ticams. Nebija jau viņa dzīve nekāda nelaimīgo notikumu virtene, bet lai būtu pilnībā laimīga un apmierināta, arī nevarēja saukt. Kaut kas pa vidam. Ne šis, ne tas...