Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Roviela]

Jā, spoks atkal pieslīdēja tuvāk, bet šoreiz tik tuvu, ka Veronika varētu to aizsniegt ar roku, ja vien spokus varētu sataustīt.
Prom spoki. Mums olekti vajag, jūs visi nav jāgaida. Paliec! balss skanēja nedaudz izsmējīgi. Ar varu nē, lemjat paši.

[Romija]

Savā ziņā Annija piekrita Veronikai. Lai arī nerijs bija apgalvojis ko citu, pierādīts tas nebija, tāpēc vismaz pagaidām viņa negribēja samierināties ar esošo situāciju. Uzmācās bažas, ka spoki, lai ātrāk tiktu prom no salas, pat varētu viņus speciāli ievest nāvē. Un tā bija pavisam neomulīga sajūta.

"Tiešām, tiešām nekā savādāk nevar?" viņa izmisusi gandrīz čukstēja. Meklējot atbildi, Annija paskatījās uz Pīteru, jo varbūt viņš zināja vairāk.

[gone away]

Artruss visu šo laiku bija sekojis grupiņai. Pienāko pie koka vīrietis pārsteigit lūkojās uz tiem, kas šeit atradās. Tik daudz spoku. Artruss nopūtās un klausījās sarunās par to, kā spoki grib izpildīt kaut kādu savādu rituālu un to, ka tā ir vienīgā iespēja tikt prom no salas. Vīrietis iepleta acis tajā brīdī, kad spoks sacīja, ka, lai sastātos ap koku viņiem trūkstot vietas. Tas nozīmēja, ka bija vajadzīgi vēl vairāki spoki. Artruss izbrauca ar roku cauri saviem matiem un domīgi palūkojās uz debesīm. Vispār, ja tā būtu vienīgā iespēja, kā tikt porm no salas un, ja būtu simts procentu garantija, ka viss nostrādās, tad viņš būtu gatavs izdarīt pašnāvību. Tomēr šāda veida doma neiepriecināja...

[Aiva]

"Vienreiz tāds rituāls ir nostrādājis," Pīters klusi sacīja. "Neriji ir tie, kas toreiz izvēlējās palikt šeit pat uz salas tādā izskatā. Citi devās kur citur, atdzimstot par ko vēloties."

"Mēs varam mēģināt tikt prom no salas - mūsu ir vairāk, un galu galā mums varbūt iespēs palīdzēt gan neriji, gan tie spoki, kas vēlēsies ko mainīt. Protams, agrākie mēģinājumi ir izgāzušies - visi, cik atceras spoki un neriji, tai pat laikā - ja kāds ir ticis prom, viņš neatgriezās lai par to palielītos."

"Katrā ziņā, mums ir divas dienas laika, vai mēnesis un divas dienas, ja šajā reizē mēs to vēl nedarām. Domājiet..." Pīters bija domāiis visu šo laiku, tikai nekas jēdžigs gan nebij prātā iešāvies. Atlikās sagaidīt nakti un aprunāties kārtīgāk ar nerijiem.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika jutās, kā ar aukstu ūdeni aplieta - še tev nu bija, vai nu paliec par spoku un prom, vai paliectepat un vēlāk kļūsti par spoku.
Es negribu palikt par spoku un es negribu palikt uz šīs nolādētās salas!!! viņa iesaucās. Nu kāpēc es vispār kaut kur triecos ar to sasodīto lidmašīnu!

[Aiva]

"Es arī negribu palikt par spoku," Pīters nopūtās. "Patiesībā, es vienkāŗši baidos nomirt..."

"Tieši tāpēc jau mums ir vēl mazliet šī laika, kaut ko pasākt. Un es ieteiktu no sirds apdomāt visu, ko un kā mēs darīsim... "

[Džea]

Tikko Neida bija kopā ar pārējiem nonāca ,pie koka viņa satrūkās manot vel vairāk spokus,tomēr neko neteica.Noklausījusies sarunu
Nolapīts,es netaisos kļūt par spoku,tiši tagad kad esmu pašā karjeras virsotnē.
Neida iekšēji kliedzataču tad viņai ienaca prātā vel kautkas
Vai..Vai varētu būt tā ka nokļuvuši atpakaļ civilizācijā,mēs varētu kļūt atkal pa cilvēkiem
Viņa nedroši ierunajās

[Aiva]

"Varbūt..." Pīters atbildēja. "Katrā ziņā, neviens jau nav pēc tā te atgriezies un par to pastāstījis."

"Tomēr es noimiršanu un pārtapšanu spoka kārtā atstātu kā pēdēo līdzekli."

[Roviela]

Spoki visu atlikušo laiku līdz vakaram daudz nepievērsa uzmanību dzīvajiem, bet tāpat vien, savā nodabā, klīda ap Koku.
Kur atradās nēriji, nav zināms.
Kā ierasts, tumsa iestājās ātri un gandrīz uzreiz.

Pīters sajuta, ka viņa rokai atkal pieskaras nērija plaukstiņa.

[Romija]

Redzot, ka visi šobrīd neplāno doties atpakaļ uz alu, Annija centās uzmeklēt Mēriju Annu, lai ar viņu kopā dotos vēl salasīt dažādus augļus, jo ēst gribēsies visiem. Pie reizes varētu arī padomāt par dažādiem promtikšanas variantiem.

OOC: Vai Mērija Anna tur ir, un vai viņa piekrīt nākt līdzi palasīt augļus? Ja tā, tad Annija pēcpusdienu pavada džungļos un atgriežas nedaudz pirms tumsas ar pilnu somu un rokām visādu augļu. Ja nē, tad klīst tepat pa tuvākajiem krūmiem, cenšoties neaiziet pārāk tālu.

[Roviela]

Mērija Anna turpat vien ir. Annija viņai ir iepatikusies, un viņa labprāt piekrīt doties paklejot pa mežu, gar upes krastu un viskautkur, kur vien Annija vēlas iet.
Kad viņas atgriežas atpakaļ, Annijai ir pilnas rokas visvisādu ēdamu lietu.
Tiesa, neko jaunu par prom tikšanu Mērija Anna pastāstīt, diemžēl, nevar.

[Riame]

Vita bija atpeldējusi līdzi Keilīnai. Lūkodamās apkārt ar plati ieplestām, pārsteiguma pilnām acīm meitene sīki un smalki pētīja katru spoku, cenšoties izprast, kas gan viņi tādi varētu būt bijuši. Daži izskatījās pēc jūrniekiem, daži pēc agrāko laiku iedzīvotājiem. Neticami! Tik daudz spoku uz vienas mazas salas! meitene pati sevi pieķēra pie šādas domas. Bet ko gan viņi darīja pie šī koka?! Ieklausīdamās sarunās Vita pa ausu galam sadzirdēja kaut ko par kādu rituālu. Tas esot jāveidc un tikai tad varot tikt projām no salas. Spoki teica, ka jāsastājas apkārt kokam. Meitene palīdzēja to izdarīt, taču manīja, ka, par at lielo spoku daudzumu nepietika, lai nosegtu visu koku. Vita nu stāvēja maliņā un prātoja par to, kur gan ir iepinusies. Varbūt jā- krietni par vēlu, bet meitenei tāds garastāvoklis ik pa laikam uznāca. Šausmīgi gribējās iekniebt sev vaigā un pamosties vēl lidmašīnā- ceļā uz mājām un atskārst, ka nekas no visa šī nav noticis.

[Romija]

Atgriezusies no augļu vākšanas, Annija devās pie pārējiem, cienāja viņus ar atnesto un apvaicājās, vai nav iešāvies prātā kas derīgs.

"Neko uzbūvēt mēs laikam nepaspēsim," viņa secināja. "Ne mums rīku, ne mācēšānas, ne laika. Jāpadomā par kaut ko citu. Bet nomiršanu gan atstāsim kā pēdējo, labi?" viņa pavērās uz pārējiem.

"Bet kā ar grāmatu?" Annija pēkšņi pievērsās Pīteram. "Vai tur nevarētu būt vēl kas?"

[Ungaarijas ragas...]

Veronika visu dienu noslaistījās, tēlodama, ka tik daudzu spoku ieraudzīšana un ziņas, ka vai nu jāmirst, vai arī jāpaliek tepat, ir uzdzinis viņai šausmīgāko migrēnu, izsitis no līdzsvara utt.
Vakara pusē, kad visi atkal tā kā sanāca kopā, Veronika tā kā maķenīt atdzīvojās.
Noteikti, miršana jāatstāj pēdējā vietā. Es domāju, ka tā ir tikai tāda viņu viltība, lai mūs arī padarītu par spokiem... viņa uzmeta nešpetnu skatienu spokiem.
Kas tā vēl par grāmatu? viņa paskatījās uz Anniju. Neviens viņai nebija neko teicis par kaut kādu grāmatu.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 24.04.2006 08:37

[Romija]

"Grāmata, kurā bija rakstīts par to, ka jāapliek plaukstas ap koku," Annija īsi paskaidroja, ēzdama kādu skābenu augli. "Bet to tāpat var izlasīt tikai kāds vietējais spoks - pārēji nesaprot to valodu! Mēs arī ne!"

[Aiva]

"Annij, vai varam paieties mazliet sāņus. Drīz uzlēks mēness, un varēs vairāk parunāties ar kādu mūsu pūkainu draugu," Pīters sacīja. "Šo pusi es vēl nepārzinu, bet varam paieties tur, kur tev šīet esam ērti, mazais," viņš sacīja itkā tukšam gaisam.

[Romija]

Annija piebeidza augļa atliekas, iesvieda mizas krūmos un piecēlās. Laukumiņš apkārt izskatījās jau līdzīgāks naktī redzētajam.

OOC: Cik daudz mēs esam pastāstījuši pārējiem?

[Aiva]

OOC - laikam gandŗiz neko...

Pīters pasmaidīja, un ļāvās lai mazā roka vada viņu.

[Roviela]

Ķepiņa veda viņus garām alām vai templim, vai kas tas bija, nedaudz iekšā mežā. Jāiet nebija ilgi, līdz viņi nonāca - kā tumsā varēja manīt, klajumiņā. Zem pēdām varēja just smiltis. Kad uzlēks Mēness, jādomā, te gaismas būs pietiekami. Tuvumā nebija neviena spoka.

Un te jau tas lēca - liels, spožs, apaļš Mēness. Tam ceļoties aizvien augstāk, klajumiņš izgaismojās. Un, re Pīteram blakus stāvēja viens ausains radījums, un tālāk vēl divi, tādi paši. Viņi izskatījās gauži draudzīgi.

[Aiva]

"Laikam vajadzēs beidzot iepazīties," Pīters pasmaidīja. "Pīters Farels," viņš sacīja. "Atbildei laikam gan mēs varam tikai izlasīt jūsu rakstīto smiltīs. Mazliet vieglāk saprast nekā uz rokas rakstīto un vairāk var uzrakstīt reizē."

OOc - Pīters pasauca līdzi Anniju, bet izvairījās no spokiem (arī PC spokiem). Veronika var pievienoties vai nepievienoties pēc pašas izvēles. No malas jau varēja padomāt da jeb ko...