Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Roviela]

Uz jautājumu par dzīvajiem ķepiņa atbild ar "nezinu, prom tikt nevar", un uz jautājumu par izskatu "gari stāstīt".

Uz pārējiem jautājumiem ķepiņa atbild tāpat kā Pīteram.

[Romija]

"Njā, pārāk cerīgi neizklausās," Annija novilka. "Ja uz salas nav nekā cita kā tikai džungļi, ja te ir gana, ko ēst, tad jau nav pārāk slikti, bet tomēr gribas tikt mājās. Vai tiešām vienīgais ceļš ir tikai pēc nāves? Un vai tad, ja kāds izdara pašnāvību," viņa nodrebinājās pie šī vārda, "tam ir tādas pašas iespējas?"

[Roviela]

Jā. Visi spoki.

[Romija]

Annija brīdi klusēja un domāja par pašnāvībām un spokiem.

"Bet atdzimst par dzīvu cilvēku jebkurā vietā?" viņa vēl jautāja ķepiņām.

[Roviela]

Jā, par ko gribi, pirkstiņš rakstīja uz meitenes plaukstas.

[Romija]

"Tas ir ienteresanti, protmas," Annija novilka. "Pietrūkst tikai tāds nieks kā kļūt par spoku!" viņa pie sevis nosmējās.

Izklausījās, ka tur ārā ir sākusies kņada.

OOC: Pieņemu, ka tierodas Veronika un co.

Viņa piecēlās, vēlreiz paskatījās uz grāmatu un lēnām devās atpakaļ ārā.

[Roviela]

Kur palika ķepas īpašnieks, Annija nezināja. Tā iet ar būtnēm, kas nav ne redzamas, ne dzirdamas.

Ārā Anniju sagaidīja pamatīga kņada. Spoki visi, cik viņu bija, bija vai aplipuši kokam - Nē, tā nesanāks, mēģinam ar sprīžiem!
Vai tad tā var?
Jā! Nekas nav teikts, ka nevar!

Tādi un visādi izsaucieni, kuriem pa vidu skanēja balsis, kas noteikti nerunāja angliski.

Annija pamanīja savus dzīvos biedrus, kas stāvēja netālu no koka un skatījās, kas notiek.

[Romija]

"Viņi vēl joprojām mēģina izmērīt koku?" Annija apvaicājās Pīteram, pie kā bija pienākusi.

"Sveika, Veronik, sveiki!" viņa apsveicinājās ar tiem, kas vēl gulēja, kad abi ar Pīteru pameta alu.

Tad nedaudz bailīgi viņa spraucās cauri spokiem vārda tiešajā nozīmē, lai dabūtu somu ar augļiem, ko bija nolikusi pie sarkanā koka, lai parādītu citiem savu guvumu.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika joprojām apstulbusi blenza uz koku, ap kuru spoki bija, kā aplipuši, cik nu varēja manīt un kaut ko darīja. Mērīja, vaitiešām viņi mērija koku?
Veronika uz Annijas sveicienu nevērīgi pameta ar galvu.
Vai tiešām tie spoki būtu sviestā sagājuši?
Khem... Veronika klusām nokrekšķinājās, lai pievērsu uzmanību, tad skaļāk, Khem, khem... Vai es varētu uzzināt, kas te notiekas? Jūs ko, mērāt to koku? Kam jums tas? Nesakiet, ka gribēsiet, lai mēs jums uztaisam kādas mēbeles!
Ja tā labi padomāja, tas izskatījās pēc tāda koka, no kura varēja uztaisīt nu ļoti stilīgas koka mēbeles. Piepūlot iztēli, Veronika pat gara acīm redzēja, sevi atlaidušos greznā gultā ar baldahīnu, kas veidota no šī koka, vai pie galda piesēdušu...
Mjā, mēbeles tur sanāktu nesliktas... viņa novilka, šo to jau par tādām lietām viņa zināja, jo tēvs reizēm varēja aizgūdamies viesiem stāstīt par vērtīgām koka mēbelēm no kādiem tur kokiem, kas laikam auga tropos. Tad nu dažu reizi Veronikai gribot negribot nācās klausīties un šis tas jau prātā saglabājās.

[Aiva]

"Tā izskatās, ka grib gan izmērīt, bet lāga nesanāk." Pīters atbildēja Annijai. "Viss atkarājas no tā, kā saprast - pārklāt ar plaukstām. Vai cieši blakus, vai arī pietiek tikai ar pirkstu galiņiem saskarties. Izdevās mazliet atvilkt elpu?" Pīters uzacs vaicājoši parāvās uz augšu.

Te ieradās veronika, un Pīters nespēja novaldīties neiesmējies apr priekšlikumu pārstrādāt koku mēbelēs.

[Romija]

Uz Pītera jautājumu Annija pamāja ar galvu. Alā tiešām bija patīkami vēsi.

"Mēs tāpat tur diez vai varam ko līdzēt," viņa atbildēja Veronikai. "Izskatās, ka viņiem pašiem ir, ko darīt!"

"Tikmēr varat kaut ko uzlikt uz kārā zoba," Annija pasniedza somu atnākušajiem. "Visai daudzveidīga izvēle. Un jāteic - garšīga!" viņa iedrošināja. Jo diez vai kāds bija īpaši ēdis kaut ko brokastīs. Un vai tik nu jau nebūs pusdienlaiks? Vai varbūt ne? Visi laiki bija sajukuši!

[Ungaarijas ragas...]

Veronika pagrāba to, ko Annija piedāvāja un pagaršoja.
Mmmm, lieliski, tikšu no salas prom, likšu pavāram turpmāk dot man šādus augļus. Starp citu, varbūt kāds man beidzot paskaidros, kas šeit notiek?

[Romija]

Pasmaidījusi par Veronikas atbildi, Annija piedāvāja arī citiem pa kādam auglim. Katrs no tiem bija savādāks, bet visi ēdami.

"Nu, tie spoki ir pārliecināti, ka tad, ja viņiem izdosies aplikt koku ar plaukstām un izpildīt kaut kādu rituālu, tie tiks prom no salas," īsumā atstāstīja Annija. Viņa nejutās īsti pārliecināta, vai ir vērts censties ieskaidrot, kas ir neriji, jo tas varētu izraisīt vēl lielāku izbīli.

"Starp citu, daļa no viņiem runā visai saprotamā valodā. Un viņi nekož, bet ir diezgan laipni," Annija piemetināja, lai Veronika neizdomātu kādam uzbrukt vai apvainot.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika sāka smieties: Gribētu redzēt, kā šie man varētu iekost? Mēs jau taču viņiem cauri varam iziet.
Ak, laimīgi, par lieko svaru nav jāsatraucas, par novecošanu arī nē... Bet, no otras puses - n-tos gadsimtus vienā un tajā pašā tērpā un frizūrā, kas paliek arvien vemodīgāka? Nu paldies!
Vai nebūtu lietderīgāk nevis ņemties ar koka mērīšanu, bet uztaisīt no tā kuģi ko? Tad nu mēs pavisam droši tiktu prom!

[Romija]

"Viņi apgalvo, ka nevarot tik vienkārši tikt prom. Vairāki ir visādi izmēģinājuši, bet visu laiku sanācis atgriezties uz salas!" Annija atbildēja.

"Daži jau te ir no visai seniem laikiem," meitene piebilda un norādīja uz pārīti spoku visai vecmodīgos apģērbos. "Un nekādi nav izdevies aizbraukt vai aizpeldēt!"

[Roviela]

Spoki tikmēr bija beiguši mērīt koku un tagad paklīda kur kurais. Pie dzīvajiem pieslīdēja tas pats spoks, kurš bija tos pirmais uzrunājis pie grāmatas. Viņš izskatījās nedaudz saīdzis.
Nesanāk, spoks vērsās tieši pie Pītera un Annijas, olekti kādu trūkst. Žēl... Jāgaida vēl. Kamēr jūs - spoki.

Viņš noplātīja rokas un tāds kā sašļucis aizslīdēja atpakaļ pie Koka.

[Aiva]

Pīters pasniedzās un saspieda Annijas un Veronikas rokas.

"Man jau tā likās..." viņš klusi sacīja. "Ceru ka jūs saprotat, ko tas mums nozīmē?"

[Romija]

"Ko?" Annija iesaucās. "Jūs esat pilnīgi pārliecināti? Pieskaitījāt arī Keilīnu, Vitu! Visus, visus?" viņa vaicāja spokam.

"Vai tas nozīmē, ka tagad mēs visi rokas klēpī salikuši gaidīsim, kamēr arī mēs karoti noliekam?" viņa bija tuvu izmisumam. "Tas var būt vēl ilgi!"

[Roviela]

Visus! spoks pagriezās atpakaļ un izskatījās bēdīgs, jā, visus. Pietrūkst. Mēs gaidīsim jūs.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 21.04.2006 14:24

[Ungaarijas ragas...]

Ko?!! Veronika iebrēcās un acis piemiegusi, sašutusi glūnēja uz spokiem, jūs gribat teikt, ka man te uz šīs nolādētās salas būs jānīkst tik ilgi, kamēr kājas atstiepšu? Visa mana dzīve jāpavada te? Vācot kaut kādus augļus, lai dzīvību izvilktu, bet beigās tāpat kā sačakstējušai vecenei jānomirst, jo ar tādu spoku lērumu nepietiek, lai koku apņemtu? Prātiņ, nāc mājās!!!
Nē tā noteikti nav! Jūs vienkārši gribat, lai mēs kļūstam tādi kā jūs! Viltīgs gājiens, bet neceriet, ka es uz to tik viegli parakstīšos!

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 21.04.2006 14:43